Renāte Zandburga pamodās tādā nelāgā omā, ka pat apskauda vīriešus. Kas tad savā laikā nekaitēja viņas dārgajam nelaiķim? Pussnaudā nokremšļojās, sulīgi izlamājās un tikai tad atvēra acis. Vēlreiz nokrekstējās, atkal ne visai izmeklētiem izteicieniem nolādēja likteni un kuģus, kas no visām pasaules ostām bija izvēlējušies tieši Ventspili, iebāza zobos tukšo kaļķīti un jau bija gatavs dzert savu iemīļoto Kurzemes kafiju, kas nesmaržoja pat pēc cigoriņiem, kur nu vēl pēc pupiņām… Bet ko lai garastāvokļa uzlabošanai nozākā viņa, ja mājās nav nevienas dzīvas dvēseles, kam uzklupt, ja pašai nav īsti skaidrs, kur slēpjas pēkšņā dzīves apnikuma cēlonis, kā radies šis nemiers un pārliecība, ka nokavēts kaut kas vienreizējs, varbūt pat vienīgais lielais laimests pensionāres Zandburgas dzīves novakarē…
Iekšējā trauksme lika steidzīgi saģērbties, iziet uz ielas un doties bezmērķa klaiņojumā pa tikko pamodušos pilsētu. Zandburga parasti cēlās ar pirmajiem gaiļiem, bet ārā nekad tik agri nerādījās. Kādā poļu modes žurnālā viņa bija izlasījusi, ka rītausma, tāpat kā neona garspuldžu apgaismojums, esot visneizdevīgākā pusmūža sievietes sejai, jo nesaudzīgi izceļot
katru rievu un krunciņu. Šodien viņa par savu izskatu nebēdāja. Acu kaktiņos lēni krājās asaras un tikpat gausi ripoja pa iekritušajiem vaigiem. Zandburga tagad zināja, kas bija licis uztrūkties, — ilgo gadu ieradums izlaist suni laukā. Bet Cēzariņš gulēja rūpīgi koptajā atdusas vietā zem jasmīnu krūma tieši iepretī virtuves logam. Laikam tomēr vajadzēja tam līdzās kapā guldīt arī sarkano ādas pavadu, tad viņa pēc tās nesniegtos ik reizi, kad virināja ārdurvis.
Nekas, protams, nevarēja aizpildīt tukšumu pēc Cēzariņa nāves,, tomēr Zandburga justos labāk, ja kaut viens no mazbērniem būtu atbraucis paciemoties. Pēc savām meitām loča atraitne neilgojās — tās ar katru gadu kļuva vecākas, untumainākas un ne par ko citu vairs nerunāja kā par saviem dūrējiem. Patlaban viņa priecātos pat par savu vecāko znotu — resno milicijas apakšpulkvedi Putriņu, ar kuru varētu vēl pirms rīta kafijas tik iauki pakašķēties … Derētu aizstaigai līdz pastam, varbūt naktī no Jūrmalas pienākusi kāda vēstule. Kopš par pastnieci bija sākusi strādāt ziņkārīgā tenku vācele Milda, Zandburga pat avīzes vairs neļāva sev pienest mājās, bet īrēja īpašu korespondences kastīti.
Tikai pēc brīža Zandburga ievēroja, ka pilsētas centra virzienā steidzas neparasti daudz ļaužu. Arī āriene viņiem bija neparasta — it kā šīs pārdevējas un zvejnieku sievas, ierēdņi un amatnieki būtu saposušies uz balli, nevis uz darbu. Ikdienišķi izskatījās vienīgi zvejas vtri, kas, mopēdus tarkšķinādami, brauca uz ostas pusi.
Priekšā ļaužu burzma aizsprostoja ielu. Velti pirmais' agrīnais autobuss mēģināja sev izlauzt ceļu ar spalgu un nepārtrauktu taurēšanu. Tikpat bezcerīgas bija arī pajauna miliča pūles. Beidzot viņam tomēr izdevās likvidēt sastrēgumu, jo neviens negribēja nokļūt zem riteņiem. Pūlis pašķīrās, palaida mašīnu, bet aiz tās tūdaļ atkal saklāvās.
— Rindā, pilsoņi, esiet apzinīgi! Pietiks visiem! — milicis sauca.
— Šaujiet gaisā! — Zandburga uzbudināti iespiedzās.
Rīta melnā grūtsirdība pēkšņi izgaisa, tās vietā stājās drudžaina darbošanās kāre. Pastūmusi vienu sānis, citam izlīdusi zem paduses, pat iekniebusi kādai brangai sievai, viņa gandrīz vai ar zobiem izgrauza* plaisu muguru valnī un iznira līdzās neizdarīgajam kārtības sargam.
— Velciet ārā paukšķeni un skaitiet līdz trīs! Būtu mums gāzes pistole, varētu bliezt ' taisni virsū! — Pamanījusi drūzmā kaimiņu Elīnu, viņa tai pašā elpas vilcienā izgrūda: — Ko te dod? Es aiz jums…
Kad beidzot ar svilpes treļļiem, draudiem un lūgšanām palaimējās izveidot kaut cik kārtīgu rindu, Zandburga iespruka pirmajā desmitā — starp zivju kūpināšanas meistari Elīnu Leimaņi un sīku, sirmu večuku, kas turēja pavadā lielu vilku sugas suni.
— Viņu sauc par Robi, — večuks iepazīstināja.— Filmā «Pēdējā pārbaude» tēloja policijas priekšnieka suni — vai tiešām neatceraties?
Ja jūs redzētu, cik smuki mans Robis māk sasveicināties…
It kā sava saimnieka vārdus apstiprinādams, Robis apsēdās un pacēla priekšējās ķepas gaisā.
— Labs, labs, — Zandburga sacīja un novērsās. Paglaudīt suņa galvu būtu nodevība pret Cēzariņa gaišo piemiņu. Turklāt vajadzēja taču neuzkrītoši izdibināt, kādu preci gaida atvedam. Spriežot pēc tīkotāju daudzuma, pārdos zvērādas cepures vai vasaras kurpes uz korķa platformas.
Bet kaimiņiene pati uzdeva pirmo jautājumu:
— Kā jums liekas, vai mūs atbrīvos no darba? Ak tā, jūs taču nekur nestrādājat, varat pieteikties pat galvenajai lomai.
Zandburgai kļuva neomulīgi. Viņa sāka nojaust, kādā rindā iestājusies. Vairākas dienas pēc kārtas rajona avīzē tika aicināti pieteikties statisti filmai «Pēdējais loms». Viņai pie tam bija licies dīvaini, ka autori savus darbus vienmēr nosauc vai nu par pirmajiem, vai pēdējiem, tomēr ne prātā neienāca, ka vajadzētu arī pašai filmēties. Tālab tagad derēja padomāt par visdiplomātiskāko atkāpšanos.
— Kur nu, kur nu… Es tokš esmu tā aizņemta sabiedriskajā darbā. Atnācu tikai ieņemt rindu priekš savas draudzenes. Bet vairāk par fīrendeļstundu negaidīšu. Jāslēdz vaļā stūrītis, jo re, kur visa mana klientūra blandās apkārt bez uzraudzības.
Tiešām, rokas dziļi bikšu kabatās sabāzuši, gar cilvēku virtenes līkumiem ložņāja pusaudži, bez kuriem nekad nekas nevar notikt.
— Puikas, šļūcam pa diegu! — ieraudzījis Zandburgu, brīdināja melnīgsnējais Jānis, kurš ļoti dižojās ar iesauku Meksikānis Džo. — Sīkais Žandarms arī klāt un tūlīt meklēs kašķi.
Par vēlu. Ar valdonīgu mājienu Zandburga piesauca zēnus un tūdaļ metās uzbrukumā:
— Nu skaidrs, kad uz skolu, tad nejaudā no cisām izlīst, bet kinozvaigznēs piemeldēties — lūdzu, kaut nakts vidū! Un beidz zelēt, Herbert, kad ar tevi runā priekšniecība!
Puisis paklausīgi izņēma no mutes košļājamās gumijas piciņu un piežmaudza to pie labās auss ļipiņas.
— Vai tad šis draņķis cenā cēlies, ka žēl izspļaut? — Zandburga neatlaidās.
— Sarkanais par bloku, kā parasti, — Mek~ sikānis Džo atzinās. — Bet mums izsludināts taupības mēnesis.
Tas bija pateikts tik svinīgi, ka Zandburga, labi pazīdama savus šefības resgaļus, nolēma pagaidām tālāk netaujāt. Gan jau paši izstāstīs, jo to pat aklais nakts tumsā saskatītu, ka viņiem padomā kaut kas ļoti svarīgs.
— Tad stūrēsim vien prom uz savu stūrīti, — Zandburga aicināja. — Palīdzēsiet man uzpost telpu, pēc tam uzsitīsiet pingpongu vai novusu.
Zēnu sejas izstiepās garas.
— Un mēs cerējām te nopelnīt kādu rubli, — Herberts neizturēja.
— Harijs Pīls atradies, — Zandburga pātaroja. — Domā, pietiek ar to, ka proti rāpties kokos? Tavs caurais bikšu dibens nespēj aizraut, te taisa īstu mākslu… Un kas tev, Raita, nedod mieru? Grētas Garbo vai Marlēnes Dīt- rihas slava? Tad iegaumē, lūdzams, viņām aiz naga galiņa bija vairāk prāta nekā tev zem visas uzskrullētās frizūras.
Garkājainā Raita uzmeta lūpu.
— Stūrītī ir garlaicīgi. Divi spēlē, bet pārējie lai ķer mušas..'.
— Ja vēl varētu labu džeziņu uzlikt, — Meksikānis Džo sapņaini novilka. — Vai īstu popmūziku tavā gaumē, Kobra.
— Tāpēc jau krājam naudu, lai nopirktu japāņu «Spīdolu», — Herberts jūsmoja. — Vakar komisijas veikalā ieraudzījām trīsviļņu. «Sikuru», un maksā tikai pusotra staba. Pat dienas laikā Montekarlo uztver, mēs izmēģinājām.
— Un tev akurāt Montekarlo vajag, citādi vairs dzīvot nevari. Tad liec aiz auss, ko saka pieaudzis cilvēks, kurš ne tik vien pasaulē redzējis kā tavu spranču spēļu elli. Vislabākais radio ir un paliek reproduktors. Mūzika un ziņas nāk bez jebkādiem trokšņiem. Nav ko piebāzt galvu pilnu ar visādiem šlāgeriem, tāpat jau dulli esat. Es jūsu gados palīdzēju mātei uzturēt māju kārtībā, ne par kādiem tranzistoriem pat iepīkstēties neuzdrīkstējos…
Zandburga droši vien būtu vēl ilgi sprediķojusi, ja šai mirklī laukumā neparādītos kinostudijas mikroautobuss. No tā izrausās briļļains vīrs melnā ādas žaketē, viņam uz pēdām sekoja meitenīgi sīciņa tumšmate, uz kuras garajām cirtām pārgalvīgi balansēja maza, pelēka berete. Nezaudējot ne sekundi, operatore vērsa pret ļaužu murskuli kinokameru, iebāza tajā degunu un iedarbināja motoru.
— Velti netērējiet filmu, Lilij!—režisors Kreicmanis viņai uzsauca. — Citādi atkal pietrūks izmēģinājumu kadriem.
Lilija Dunce neļāva sevi traucēt. Ļaunas mēles apgalvoja, ka viņa ar neapbruņotām acīm vairs nekā neredzot, protot skatīties tikai caur aparāta ainu meklētāju. Operatore neapstrīdēja šīs valodas un arī tagad ar profesionālu instinktu nemaldīgi vērsa objektīvu uz vispiemērotākajiem kandidātiem.
Kreicmanim tāpat bija nags uz īpatnējiem tipiem. Kādreiz viņš bija divus gadus studējis psiholoģiju un izskolojies par labu fiziono- mistu, tāpēc nebija nekāds brīnums, ka Zandburga vienlaikus pievilka gan operatores, gan režisora uzmanību.
— Brīnišķīga! Kā radīta! — Kreicmanis iesaucās un ņēmās sirsnīgi kratīt pārsteigtās večiņas roku. — Lūdzu, apsēdieties, tas ir, stāviet vien kājās… Vai kādreiz teātrī esat bijusi?
— Tas ir mans elements! — Zandburga saslējās, cik vien to pieļāva gadu nasta un viņas nelielais augums. — Namu pārvaldes dramatiskajā kopa man allažiņ piedāvā visatbildīgākās lomas. Un tikai pašcieņa spiež mani atteikties no tādiem tēliem kā Grēthena vai Dezdemona. Manā vecumā atļaut sevi publiski nogalēt, turklāt kādam greizsirdīgam nēģerim …
— Mūsu filmā jums tādas briesmas nedraud, bijušās namīpašnieces loma jums būs tīrais nieks, — Kreicmanis mierināja. — Pamēģiniet, piemēram, pasacīt: «Kad atceros savu pirmo balli šai zālē! … Pilsētas smalkākā sabiedrība … Pat kapteiņu sievas pāri pār slieksni nelaida…»
— Nav tiesa! — Zandburga protestēja. — Mans nelaiķis toreiz brauca vēl tikai par otro stūrmani, bet es neizlaidu nevienu saviesīgu sarīkojumu.
— Tas tāpēc, ka jūsu tēva kungam piederēja vairumtirdzniecības uzņēmums un trīsstāvu nams Ģertrūdes ielā, — blakus stāvošais večuks iejaucās sarunā.
— Kā jums nav kauna tā runāt, Timrota biedrs! Mans tēvs bankrotēja jau trīsdesmit pirmajā gadā un pēc tam līdz pat savai nāvei strādāja par vienkāršu tiesas izpildītāju.
— Dievs devis, dievs ņēmis,—Timrots sacīja izjustā balsī.
— Lilij, skatieties, baptistu sludinātājs, goda vārds, mūsu sludinātājs! — režisors sajūsmā iekliedzās. — Filmējiet, ko jūs bolāt acis… Tik laimīgs ķēriens no paša rīta. Pierakstiet, Janson, adreses un pases datus.
— Es? — Timrots izdvesa. — Kāpēc jūs vedat mani kārdinājumā? Jo ir teikts: kas dzīsies pēc šīs pasaules mantas, tas iemantos tikai negodu.
— Lieliski! — Dunce nolaida kameru. — Paldies, pietiks. Kā redzu, jūs jau sākat iejusties lomā.
— Kādā lomā?
— Brāļa Zigismunda tēlā, — Kreicmanis paskaidroja. — Mums scenārijā ierakstīts tāds veco laiku svētulis.
— Kungs, pasargā no grēka… Es gribēju teikt… Vai nevarētu kaut ko citu? Tuvāk pie darba tautas …
— Nekādā ziņā! Sludinātāja loma jums būs kā pie labākā skrodera pasūtīta, — filmas direktors Jansons aģitēja. — Maksāsim astoņus rubļus par uzņemšanas dienu un tikpat par ieskaņošanu.
— Tad jau gandrīz varētu, — Zandburga ieinteresējās. — Sakiet: vai mēs tajos titros ari būsim?
— Kas to lai tagad pasaka? — Režisors paslēpa smaidu savā lielajā, rūtainajā kabatas drānā. — Ja jūs lieliski tēlosiet…
— Par to varat nešaubīties, — Zandburga vēsi atbildēja. — Bet es tomēr palūgšu, saglabāt manu inkognito vai ļaut man uzstāties ar pseidonīmu. Baidos, ka daži augsti situēti radi nepareizi izpratīs manu soli un vēl nodomās,
ka dzenos pēc slavas vai naudas.
* * *
Neviens vairs neatcerējās, kā Raitai bija pielipusi iesauka «Kobra». Viņai nebija ne lunkana auguma, ne briļļu uz deguna, nedz arī tik kuplu matu, ka tie kaut iztālēm atgādinātu aubi. Un arī pēc rakstura sešpadsmit gadus vecā, apaļīgā gaišmate bija drīzāk labsirdīga nekā indīga. Tieši tāpēc viņai vienīgajai no devītās klases meitenēm jau kuro gadu izdevās noturēties «zvērināto vecpuišu» kompānijā, kas nez kur sadabūtās nozīmītes ar burtiem VBM — Ventspils būvmehanizācija —iztulkoja kā «Varenie biznesmeņi». Raitu viņi savā bariņā cieta vairāku iemeslu dēļ: gandrīz visiem skaindināvu jūrniekiem pēc trešās glāzītes, ieraugot Raitas nevainīgā smaidā pavērtās lūpas, bērnišķīgi tuklos vaigus un naivas ticības pārpilnās acis, likās, ka viņi redz savu līgavu, kas, rūsganajiem matiem plandot, skrien pretī tālās Narvikas, Hamerforsas vai Tampe- res ostā. Un kā no pārpilnības raga plūda dāvanas — košļājamā gumija, cigaretes, lodīšu pildspalvas, parfimērijas paraudziņi, raibi izrakstīti lakatiņi. Raita nekad nemēģināja neko piesavināties, ieguldīja visu kopējā katlā, kur nokļuva ar! pārējās pirktās un iemainītās mantiņas. Tikpat noderīga meitene bija arī tad, kad vajadzēja kārtot pārdošanas darījumus. Viņai bija savi noņēmēji vēl kopš tiem laikiem, kad mātes uzdevumā vajadzēja grūtos brīžos pārdot ejās starp tirgus būdām vectēva atsūtītās dāvanas. Bet tad no Kanādas pienāca vēstule melnā sēru rāmītī, vēl pēdējo reizi pastā tika izsniegta paka ar jau mirušā Jāņa Kļaviņa atpakaļadresi, un šis ienākumu avots galīgi apsīka. Palika vienīgi prasme nekļūdīgi izvēlēties varbūtējo pircēju un pēc tā deguna noteikt izdevīgāko cenu. Biznesmeņiem patika arī tas, ka Raita nekad neapšaubīja viņu pārākumu un tiesības pavēlēt un pakļāvās visiem Meksikāņa Džo un pat Herberta Trešā rīkojumiem.
Herbets -Kagainis joprojām tika dēvēts par Trešo, kaut gan abi vecākie vārdabrāļi jau pirms vairāk nekā gada bija atstājuši VBM saliedētās rindas. Pirmais tagad strādāja meža darbos Ugālē, jo pats bija nācis pie atziņas, ka mierīgāk pelnīt naudu godīgā ceļā. Otrajam šo gudrību mēģināja iekalt galvā labošanas kolonijas audzinātāji.
Pārējie biznesmeņi vēl nebija izpelnījušies palamas un tika saukti vienkārši par Janku, Rūdi, Vladiku un Slaviku. Tomēr nevarēja noliegt, ka abiem brāļiem Morozoviem šī rīta pasākumā bija izšķiroši nopelni. Tieši viņi no sava tēva — ostas maiņas dispečera bija dabūjuši zināt, ka uz dažām stundām ūdens un degvielas krājuma papildināšanai ienāks kuģis «Helēna». Puikas pat nešaubījās, ka jūrnieki jau rīta agrumā nokāps krastā, lai kaut kur ' nogaršotu vietējo alu, un tāpēc dežurēja Pār- ventā. Viņi nevarēja galvot, vai kuģiniekiem izdevies dzeset savās mūžīgās slāpes, toties bija tos pārtvēruši netālu no ostas vārtiem un par lētu cenu nopirkuši četrus blokus vislabākās holandiešu košļājamās gumijas un pat brangu ūdenslīdēja rokas pulksteni, pēc kura Meksikānis Džo jau sen kāroja. Tas nekas, ka mehānisms štancēts un bez neviena rubīna, bet skats tiešām bija iespaidīgs.
Tagad pulkstenis ceļoja no rokas rokā un tika pienācīgi apbrīnots. Puiši pat neuzdrošinājās pagriezt rādītājus vai nospiest hronometra podziņu — tik draudoša bija jaunā īpašnieka sejas izteiksme.
— Šis pirkums mūs atsviež atpakaļ par divām nedēļām, — Herberts neapmierināti rūca. — Un brīvlaikā daudz grūtāk pa vienai iztirgot šīs nolādētās gumijas.
Meksikānis Džo jutās mazliet vainīgs, tāpēc vismaz teorētiski meklēja iespēju, kā uzlikt ielāpu neparedzētajam caurumam kopkasē.
— Ja izdosies sadabūt trīs džinsenes, tad mēs jau rīt pastaigāsimies ar «Sikuru» padusē.
— Neķer mailītes! — Rūdis atmeta ar roku. — Ārzemnieki ar biksēm nekrāmējas. Tās atved tikai mūsējie. Un cenu zina labāk nekā mēs.
— Vakar veikalā bija indiešu «Miltons» par septiņiem rubļiem, — Raita stāstīja. — Nekādas vainas…
— Pamīkstas. Un etiķete ar tādu bezzobainu tīģeri. — Importpreču jautājumos Herberts bija nepārspējams lietpratējs. — Šīs stilbenes ir tikpat līdzīgas īstam «Levy-Strauss» vai rifkabilim, cik Rūdis — Metreveli.
— Metreveli sit lielo tenisu, bet es — pin- dzeni. — Rūdis ne pa jokam apvainojās.
— Ja tev firma galvenais, — Slaviks piedāvāja, — man mājās vecas džinsenes «Riffle». Par divām cigarešu paciņām uzšķiņķošu tev etiķeti. Līmē klāt pie dibena un staigā laimīgs.
— Vajadzētu ar kādu sarunāt, lai atved vismaz duci etiķešu, — Vladiks domīgi sacīja. — Tēvs stāstīja, ka Roterdamā esot tādas «mak- lakbodītes», kur var dabūt visu ko. Un, ja nav naudas", ņemot pretī arī šņabi. «Ekstru» gan nelabprāt, bet «Kristālu» vai «Stārku» — ar lielāko prieku.
— Uz šitā āķa neviens vairs neuzķersies.— Herberts nicīgi pasmīnēja. — Vai tu zini, kādas ir īstās džinsenes? Pats ižlēksi no biksēm ārā, bet tās vēl stāvēs uz grīdas kā stāvējušas. Tik stīvām jābūt.
— Tad pamērcēsim Latgales kovbojus ce- mentūdenī, — Raita lietišķi pamācīja. — Ja neturēs, piejaukšu klāt stērķeli…
— Žandarmērija! — Janka brīdināja.
— Bērni! — Zandburga pa gabalu sauca.
Šo uzrunu izdzirdot, pusaudži saviebās, jo tā parasti sākās katra jauna pasākuma izklāsts. Bet vairs jau nebija kur sprukt. Viņi sataisīja mocekļu sejas un gatavojās noklausīties kārtējo lekciju par audzināšanas tēmu.
Zandburga patiešām bija domājusi par nelielu, toties svinīgu uzrunu, bet pēkšņi viņai šķita, ka nekādi vārdi neatbilst saviļņojumam, kura varā viņa atradās, kopš bija pieņēmusi savu pašaizliedzīgo lēmumu. Cēli un valdonīgi pamājusi bērniem, lai seko, Zandburga klusēdama kāpa uz otro stāvu. Tiesa, čīkstošie pakāpieni izjauca svētsvinīgo noskaņu, pārvērz- dami parādes maršu gluži ikdienišķā gājienā, tomēr arī tam bija savs labums. Ierastajos apstākļos vairs nevajadzēja sacerēt īpašas frāzes.
— Nu, kas ir, puikas, — Zandburga strupi uzrunāja savus «audžubērnus». — Varbūt sa- metīsimies kopā? Cik rublīšu jums ir pie dvēseles?
Zēni saskatījās. Nez kādēļ viņi juta, ka patlaban nedrīkst melot vai izvairīgi laipot. Telpa izskatījās ka parasti — pavirši uzkopta, ar zaļo pingponga galdu vienā malā, diviem novusiem pretējos stūros, ar rūtainajiem dēļiem, kur kaujas gatavībā gaidīja dambretes un šaha figūras. Arī Zandburga bija savā tradicionālajā zīda kleitā. Un tomēr gaisā gandrīz taustāmi virmoja kaut kas vienreizējs.
— Trīsdesmit seši rubļi un piecdesmit kapeikas, — Herberts paziņoja. — Un nerealizēta prece par četrdesmit rubļiem.
— Tad būsim «kompanjoni uz līdzīgām daļām,— arī Zandburga bija nadzīga rēķinātāja. — Fifti-fifti, kā mēdza teikt mans dārgais nelaiķis, kad pūlējās izspiest no manis rubli kortelītim. Puikas, es lieku, galdā septiņdesmit piecus— visu savu honorāru par galveno lomu Ventspils epizodē. Jā, jā, režisors mani pielauza, un, lūdzu, iztiksim bez aplausiem. Es, protams, gribēju atteikties no naudas, jo mākslu apmaksāt vispār nevar, bet tad atcerējos jūsu alkas pēc mūzikas… — Viņa aši noslaucīja nodevīgu asaru un atvēra somiņu. — Še, un vicojiet uz bodi, kamēr tas japānis vēl nav paņēmis savu radio atpakaļ.
Tikai pa ceļam uz veikalu viņi īsti atguvās.
— Kur tu tā nesies? — Meksikānis Džo apstādināja Herbertu.— Mūsu akciju kapitāls tev pagaidām uz papīra.
— Drīzāk kabatā. — Un Rūdis, kuram pārējie bija uzticējuši noliktavas pārziņa funkcijas,
izvilka košļājamās gumijas paciņas. — Sasodītās brīvdienas! Kam lai iesmērē, ja visi kundes izklīduši pa laukiem vai pionieru nometnēm?
— Čips paņems uz galvošanu, bet pats taču arī gribēs nopelnīt, — Herberts drūmi teica. — Peļņa uz pusēm, citādi viņš neielaidīsies.
— Tad jāsagādā vēl tikpat daudz preces.— Janka neatzina nekādus šķēršļus.
— Un tikmēr kāds cits mierīgi nopirks mūsu antenu…
Meksikānis Džo pacēla roku. Tieši kritiskos brīžos izpaudās tās rakstura īpašības, kuru dēļ viņš nu jau trešo gadu tika godināts par prezidentu un drīkstēja izrīkot pārējos.
— Nav ko izsamist. Trešais aizrunās aparātu, ja vajag, iedos rokasnaudu. Bet mēs mazlietiņ uzdarbosimies. Vladik, Slavik, kāds šodien biržas kurss?
— Pēc stundas pacels enkuru «Bornholma». Naftas pričalā gaida vienu somu un divus mūsējos. Un tas holandietis ar mango augļiem nu jau arī būs pietauvojies un izgājis pārbaudi,— Slaviks ar lietišķu ziņojumu apsteidza savu vecāko brāli, kurš vēl tikai centās sakopot domas.
— Normāli. Kobra ar Janku un Rūdi aizļe- kos uz ostu, dāmas pie sagaidīšanas ir iedarbīgākas. Bet mēs padežurēsim pie krogiem, pavaktēsim zviedrus, kuriem pietrūcis sīknaudas taksītim.
Pilsētā bija trīs pirmās kategorijas restorāni, bet Meksikānis Džo ne mirkli nesvārstījās. Neviens nespētu pateikt, kāpēc, tomēr ārzemnieki, it kā starptautiskas konferences rezolūciju izpildot, apmeklēja tikai «Straumi», kas atradās vistālāk no ostas un arī citādā ziņā sen vairs neatbilda šodienīgās gaumes prasībām. Otro parasti okupēja zvejnieki, viņu radi un draugi. Uzticīgākie viesi tur reizēm iekļuva arī ūdenszābakos un salāpītos kamzoļos, varēja šo to pasūtīt «uz krīta» un tāpēc bez kurnēšanas samierinājās ar ne visai bagātīgo ēdienu izvēli un sen nekrāsotajām sienām. Trešais restorāns bija uzcelts pēc pēdējā tipveida projekta — ar platiem logiem, labu ventilāciju, ērtu galdiņu izvietojumu un tautiska stila interjeru. Bet meklēt tur kādu jūrnieku būtu tikpat bezjēdzīgi kā doties tīģeru medībās uz Ziemeļpolu. Seit no rīta līdz vakaram nīkuļoja uz Ventspili komandētie citnovadnieki, apslacīja veiksmīgus darījumus vai slīcināja bēdas par nose- botiem termiņiem un nogulētām izdevībām.
«Straume» nupat vēra vaļā durvis. Te par augstāko soģi pieklājīgas uzvedības un labā toņa jautājumos bija uzmetusies dūšīga sieva. Aizbildinādamās ar nenotveramā zāles pārziņa aizliegumu, viņa ar neaprēķināmu sadismu pēkšņi izbrāķēja apmeklētāja sandales vai virskrekla audumu un nievājoši paziņoja: «Šādus pie mums iekšā nelaiž…» Un atstumtie velti cerēja, ka šo nepielūdzamo sievu kādreiz atlaidīs no darba par amatpersonu vai ārzemju viesu apvainošanu. Tos viņa pilnīgi neizprotami pazina jau pa gabalu un pati aicināja iekšā.
Meksikānis Džo nekad nebija mēģinājis ar varu ielauzties durvju sardzes valstībā, tāpēc bargā cerberiene neliedza viņam informācijas, kas reizēm ietaupīja dažu labu stundu. Un laiku biznesmeņu prezidents vērtēja rubļos.
— Div sprukstiņ šeitan sūc bairīt, — viņa sacīja, iebāzusi livrejas kabatā Meksikāņa Džo pasniegto pateicības sīkmaksu." Tad pieliecās un kaut ko iečukstēja viņam ausī.
— Jāpagaida vien būs, — viņš atgriezies pasludināja.
— Žēl, ka visas «Mildas» iztirgotas. Vakar te viens meklējis par .deviņiem dolāriem gabalā.
— Mēs taču esam nozvērējušies ar valūtu nekrāmēties, — Vladiks atgādināja.
— Šodien es aizgrūstu pat svētbildi un nemaz neprasītu tev atļauju.
— To jau mums nemaz nav,—Slaviks prātīgi noteica..
— Dzīves sīkumi, kad ir principiālas domstarpības, — Vladiks iecirtās. — Ciest nevaru šos jezuītiskos gājienus! No rīta pulkstenis, pusdienlaikā — unikāls radio… Interesanti, ko vēl līdz vakaram izgudrosi? Varbūt pat būsi gatavs soļot pāri mūsu līķiem…
— Jūs neesat Londonas Haidparkā, ser, — Meksikānis Džo dzēlīgi atcirta. — Par tādu izpļerkstēšanos šeit var dabūt pa purnu.
— Nāk!
Ārzemju kungi diez vai bija vecāki par vietējiem veikalniekiem. Arī apģērbā viņi atšķīrās varbūt vienīgi ar to, ka valkāja vēl netīrākus džinsus un kreklus. Taisni jābrīnās, kā durvju sardze tādus vispār ielaidusi restorānā. Droši vien negribēja darīt pāri kuģa puikam un misiņam, kuriem krasta atvaļinājumu parasti piešķir visneizdevīgākajā laikā, — lai jau iedzer savus divus kausiņus …
— Taksi uz šipu? — Meksikānis Džo piedāvāja, aizsprostojis zviedru jaunekļiem ceļu. — «Bornholma» — čop, čop, bai bai…
— Da, da! — priecīgi piekrita padruknais kuģa puika. Viņa gludi skūtā galva radīja nepatīkamu asociāciju ar ieslodzījumu par huligānisku uzvedību.
Bet otrais noraidoši atmāja. Paberzēja labās rokas īkšķi un rādītāja pirkstu un atkal papurināja garos, gaišos matus. Meksikānis Džo to vien bija gaidījis.
— Okei, okei, — viņš mierināja-un tūdaļ klaji apvaicājās: — Es tev taksi, tu man gumiju, čop, čop?
—- Gumij niks, čop, čop. Ei jolle, — atbildēja zviedru jūrnieks, kurš pēc izcelsmes laikam bija soms vai arī jauca Latviju ar Igauniju. — Sigaret «Salem», olrait?
— Da, da! — Vladiks bija ar mieru un pačukstēja draugiem: — Man ir noņēmējs, kas maksā divus rubļus par trim paciņām.
— Bloku, — Meksikānis Džo paziņoja un pacēla gaisā desmit pirkstus.
Alus šiem diviem acīmredzot nebija gājis labumā. Parasti cilvēkam skurbulī viss divkāršojas, bet zviedri izvilka tikai piecas paciņas un tad izgrieza uz āru tukšās bikšu kabatas.
— Diez kas jau nav, — Slaviks vīlies sacīja.
— Četri rubļi arī zemē nemētājas, — sapratis ka izvēles nav, Meksikānis Džo izšķīrās un ar enerģisku mājienu apturēja garām braucošu taksometru.
Kaut gan skaitītājs rādīja tikai piecdesmit astoņas kapeikas, viņš iedeva. šoferim apaļu rubli — ja gribi pats nopelnīt, jāatmet kāds kumoss arī citiem.
Kobru un viņas pavadoņus Meksikānis Džo atrada netālu no ostas vārtiem ierastajā vietā ceļmalas krūmos un jau pēc nomāktajām sejām saprata, ka nekāds priecīgs pārsteigums nav sagaidāms.
— Visi ārzemnieki guļ kā beigti, — Janka sūrojās. — Bet mūsējie drāž garām mašīnās. Līdz vakaram te nebūs nekādas jēgas.
— Ugunsdzēsēju Čips brīdi pagrozījās, bet pēkšņi aizlaidās, — Rūdis stāstīja.
— Čips? — Meksikānis Džo kļuva domīgs. — Tad nemaz nav tik bezcerīgi, šis pa tukšo no mājām neizkustēsies…
It kā viņa vārdus apstiprinot, šosejas līkumā parādījās gara auguma vīrietis, kas abās rokās stiepa aizdomīgi apjomīgas pakas. Krekla izgriezumā lielā mezglā sasietais raibais lakatiņš un milzīgās, tumšās brilles virs ērgļa deguna it kā tīšām vērta viņu līdzīgu piedzīvojumu filmas kontrabandistiem. Bet uz ekrāna tie savus nelikumīgos darījumus veica kā rotaļādamies, Čips turpretī bija gluži nosvīdis, ik pēc dažiem soļiem apstājās un ar piedurkni slaucīja pieri. Smēķēšanu viņš bija atmetis, alkoholiskus dzērienus nu jau otro gadu tikpat kā neņēma mutē, taču uzbaroties Čipam nekādi neizdevās. Un tomēr viņš nespēja paklausīt ārsta padomam un pārcelties uz dzīvi tālāk prom no mitrā piejūras klimata, strādāt lauku darbus, nostiprināt plaušas. Tiesa, arī tagad pietika naudas vairākiem gadiem, bet būtu noziegums neizdarīt līdz galam tik vērienīgi iesākto kombināciju.
Ieraudzījis Meksikāni Džo, Čips no sirds priecājās:
— Sveiciens bezdarbnieku armijai!
— Tev jau ari diez cik spīdoši neklājas, ja esi spiests kātot ar četrdesmit trešo numuru.
Citā reizē Meksikānis Džo nebūtu uzdrīkstējies atbildēt tādā tonī, bet draudzīgā uzruna
nepārprotami liecināja, ka Cips netaisās trenkt viņus pie visiem velniem un to sievasmātēm.
— Vai jums riteņi līdzi? Aiztransportējiet šīs paunas līdz manam midzenim, es parādā nepalikšu.
— Ko nu par to…
Meksikānis Džo pacēla pakas un tūdaļ gandrīz atkal izlaida no rokām. Tās bija pārsteidzoši vieglas, it kā ar gaisu vien piepildītas.
— Man atveda mohēras dziju, — Cips steidzās paskaidrot. — Ventspils dāmas tā izlepušas, ka sintētiskās parūkas drīz vairs par velti neņems. Bet dabiskie mati tur vēl dārgāki nekā pie mums… Toties vilna ir ejoša prece pat uz laukiem.
Ticis vaļā no nesamā, Čips jutās kā no jauna piedzimis. Tā tik bija laime, ka ceļā pagadījās šie zaļknābji! Nekāpsi taču ar tādu aizdomīgu bagāžu autobusā un vēl jo mazāk taksometrā, ja nezini, kas pie stūres. Puikas nenodos, pašiem pirksti ne sevišķi tīri. Un tomēr būtu labāk norēķināties par pakalpojumu skaidrā naudā, arī viņš citiem par paldies nemēdz palīdzēt.
Drīz izrādījās, ka Meksikānis Džo nebūt netaisās tēlot Salaveci.
— Dots pret dotu, — viņš sacīja, kad abi riteņbraucēji bija izzuduši skatieniem. — Aiz- lienē piecas naudas. Var arī uz procentiem.
— Ne par ko pasaulē! — Čips skarbi atteica.. —- Tas ir visdrošākais ceļš, kā iemantot ienaidnieku uz visu mūžu, — cilvēks neatdod naudu un turklāt vēl sāk tevi ienīst… Bet avansu varat dabūt katrā laikā. Prece pēc jūsu izvēles, cena pēc tirgus konjunktūras.
— Tava konjunktūra visā pilsētā slavena,-— Meksikānis Džo gaudās, tomēr iebāza kabatā Čipa pasniegtos desmitniekus.
— Un liec vērā, — Čips atvadām piekodināja. — Lodīšu spalvas tikai ar plikiem bābiešiem, citas vari stiept taisnā ceļā uz bērnudārzu.
* * *
Aparāts skanēja vareni. Pietika pagriezt pogu par vienu milimetru, lai pilnā balsī ierunātos jauna stacija vai iepīkstētos morzes signāli, kas tāpat liecināja par uztvērēja izcilo jutīgumu. Pat atmosfēras traucējumu radītie tarkšķi neplosīja ausu bungādiņas. Tiesa, īsie viļņi nebija izstiepti, bet īpaša palēninājuma ierīce atļāva precīzi atrast vēlamo raidītāju.
Meksikānis Džo nespēja saprast, kā tas bija gadījies, ka «Sikuru» savā ziņā pārņēmis Herberts Trešais un tagad neizlaiž to no rokām. Saudzīgiem pirkstiem viņš grozīja pogas, bez pieturas ceļodams pa dažādām Eiropas pilsētām. Vajadzētu atņemt, kamēr pārējie vēl nav pieraduši uzskatīt viņu par radioaparāta saimnieku, bet Zandburgas klātbūtnē negribējās likt lietā spēku.
— Ļauj tokš paklausīties! — Loča atraitne jau sāka zaudēt pacietību. — Miera nemaz vairs nezini. Nupat bija tik smuks meldiņš, ka sirds taisni kusa.
— Aizvēsturisks valsis. — Raita sašķobīja seju.
— Un kas vainas? Man tie Vīnes valceri allažiņ gājuši pie sirds… Stāvi klusu, kad tev saka!
Herberts negribīgi nolika aparātu uz galdiņa, Meksikānis Džo tūdaļ ar Terovanesjana cienīgu lēcienu sagrāba tranzistoru savā varā. Taču Zandburga bija tikpat acīga.
— Pirkstus nost! — viņa uzkliedza puisim. — Galu galā — vai es varu par savu naudu klausīties, ko gribu-, vai nevaru?
— Es tikai taisījos noregulēt skaņas tembru, — Meksikānis Džo nepiekāpās un pagrieza zaigojošo metāla pogu. — Nu, vai tagad nav daudz labāk?
— Viens pīpis! — Janka paraustīja plecus.
— Tas tāpēc, ka tev nav muzikālās dzirdes, — Herberts metās vārdu kaujā. — Japāņu aparāti no mūsējiem atšķiras tieši ar savu daiļskanīgumu. To zina katrs zīdainis.
— Ja turpināsiet vienā laidā žvadzēt, vajadzēs uzstādīt papildu skaļruni, — Rūdis dusmīgi aizrādīja.
Labu brīdi neviens neteica nekā. Tad valša akordi kļuva neskaidri, beidzot izgaisa pavisam.
— Fedings, — Herberts paskaidroja. — Uz īsajiem viļņiem tā ir normāla parādība.
Viņš vēl īsti nepaguva pieskarties aparātam, kad telpā jau ieskanējās diktora balss, kas krievu vārdus izrunāja ar neierasti mīkstu intonāciju.
— «Vācu vilnis» no Ķelnes, — viszinis Slaviks paziņoja.
— Kuš, kuš! — Zandburga uztraukti vēcināja rokas. — Vai tu rimsies, nelabais! Puikas, mūziku grieziet, cik uziet, bet bez jebkādas aģitācijas! Arī laika ziņas tikai no Rīgas, citādi es ņemu savas akcijas atpakaļ.
— Un kur mēs glabāsim mūsu radio pa nakti, šeit, vai? — Raita vaicāja un norādīja uz skapi.,
— Pats par sevi saprotams, — Zandburga atbildēja, bet ātri apķērās: — Laikam nedrīkst vis, tā mantiņa nav inventārā iegrāmatota.
— Turēšu savās mājās! — Herberts ar īpašnieka tvērienu pakampa aparātu.
— Gudrinieks atradies, — Meksikānis Džo nikni iebilda. — Kāpēc gan nevarētu pie manis?
— Mēs esam divi, mums ir lielākas tiesības, — Slaviks iesaucās.
— Es atsakos, man vienalga, — Raita sacīja.
— Bet es ne, •— Janka uzstājīgi teica. — Ar ko es esmu sliktāks par citiem?
— Uz maiņām, — Zandburga izšķīra strīdu. — Katrs būs atbildīgs vienu nedēļu. Un, lai neviens pārāk nekreņķētos, pagaidām aparātu uz mājām aiznesīšu es — kā akciju sabiedrības galvenā paju īpašniece.
' + * *
Zandburgas patvaļīgais lēmums nevienā sevišķu sarūgtinājumu neizraisīja. Lai jau labāk patur viņa nekā viens no savējiem, kurš vēl sabojās jauno aparātu.
— Mēs laikam viņai pat īsti paldies nepateicām, — Slaviks ierunājās, kad viņi, mājup dodoties, apsēdās uz iemīļotā sola iepretī piemineklim zvejniekiem, kuru kaps bija jūras dzelmē.
— Mans tēvs sūdzas, ka mums visa istab- augša piekrauta ar mutvārdu pateicībām, bet tās diemžēl uz maizes likt nevar, — Rūdis sacīja.
— Vajadzētu kaut ko uzšķiņķot Zandburgai. Lai paliek par piemiņu, — Raita ierosināja.
Ko tu viņai dāvināsi? Rokdarbu groziņu vai izšūtu dvieli ar derīgu pamācību, ko virtuvē pie sienas pakārt? — Meksikānis Džo zobojās. — «Rīta stundai zelts mutē» vai arī naktspodu ar draudzīgo aicinājumu: «Tikai piecas minūtes.»
— Nebrauc tik dikti, — Herberts apsauca viņu. — Kāpēc neaizstiept mūsu Sīkajam Žandarmam kaut ko tādu, kas sagādātu viņai prieku?
— Vecim varētu aiznest pusstopu, un miers virs zemes…
— Ej nu sazini, varbūt viņa pa kluso met? — Janka nopietni minēja.
— Beidziet muldēt! Man ir ģeniāla ideja! — Slaviks iesaucās. — Uzdāvināsim viņai suņuku. Zandburga taču mīl kustoņus, nesen tā apraudāja savu Romas imperatoru, vēl šodien staigā sēru drānās.
— Mums kaimiņos tieši ir kucēni, — Vladiks piebalsoja. — Ja tā sirsnīgāk palūgsim un galvosim, ka tiks labi aprūpēts, viņi atdos par brīvu.
— Kādas sugas? Ka tik nav promenādes maisījums, — Raita šaubījās.
— Gan redzēs, kad paaugsies, — Slaviks mierināja. — Bet māte ir īsta Sibīrijas laika.
— Dāvātam zirgam neviens zobos neskatās, — Herberts prātīgi sprieda. — Kucēni visi ir jauki. Un, kamēr tie pārvēršas par riebīgiem krančiem, cilvēki pagūst pie tiem pierast.
— Aiziet! — Meksikānis Džo allaž mīlēja pateikt pēdējo vārdu.
… Kad Zandburga, apkrāvusies ar iepirkumiem, pievakarē pārnāca mājās, uz lieveņa smilkstēja aizkustinoši maziņš un pūkains četrkājains radījums. Saites gals bija piesiets pie durvju roktura, cilpā iebāzta saritināta vēstule:
«Dārgā akciju turētāja! Slīkdami pateicības okeānā, gribam tādā veidā dzēst kaut sīku mūža parāda daļiņu. Ļoti ceram, ka jūs viens otram iepatiksieties un atradīsiet kopīgu valodu. Neiesākām nosaukt par Brutu. Jūsu padevīgie kompanjoni.»
— Un es taču nozvērējos nekad vairs neturēt suni, — Zandburga skaļi novaidējās, pacēla kucēnu un nodevīgi drebošiem pirkstiem pa- paijāja. — Nokristīšu tevi par Tomu Džonsu Atradeni.
Toms apbrīnojami ātri iedzīvojās jaunajos apstākļos. Kad Zandburga vēl tikai gatavojās ieliet pienu Cēzara traukā, kucēns jau bija paguvis atstāt uz viesistabas parketa vizīt- kartītes. Paēdis tas kļuva vēl rosīgāks, ietuntuļoja guļamistabā, ar iedzimtu instinktu atrada un izvilka no naktsskapīša apakšas Zandburgas rītakurpi, atkal ietecēja viesistabā, pameta čību un ar zobiem ieķērās galdauta bārkstīs. Parāva un pēdējā mirklī paglābās no krītošā radioaparāta, kas noteikti būtu tam sadragājis mugurkaulu.
— Muļķīti! Tavs vienīgais uzdevums — nodzīvot šajā pasaulē ilgāk par mani. — Zandburga glāstīja trīcošā kucēna brūno galvu un tikai tad apjēdza nodarīto postu.
Ar tādām grūtībām nopirktais japāņu tranzistoru uztvērējs «Sikura» gan vēl skanēja, bet plastmasas korpusa mugurai bija atlauzts tik prāvs gabals, ka skatienam atklājās gandrīz viss saturs. Un pašā redzamākajā vietā greznojās aparāta nosaukums:
«DZINTARS. MADE IN USSR,»