No stacijas viņš gribēja doties taisni uz pilsētas iekšlietu daļu, bet, ieraudzījis burzmu pie autobusa pieturas, griezās atpakaļ, lai atstātu čemodānu bagāžas glabātavā. Tad pasita padusē portfeli, uzkāra plecā sporta somu ar mātes ceļamaizi un lepni aizsoļoja garām iebraucējiem, kas vēl aizvien pacietīgi gaidīja autobusu.
«Vajadzēs parūpēties, lai saskaņo autobusu atiešanu ar vilcienu pienākšanas laiku,» Tedis Jaunkalns nodomāja un apstājās ietves malā. Izvilcis no kabatas vakar nopirkto piezīmju burtnīcu, viņš pierakstīja šo uzdevumu pirmajā lappusē. Uz zaļā vāka greznojās ar melnu tušu zīmēti burti — AGENDA. Varēja, protams, tikpat labi uzrakstīt «Kārtojamie jautājumi» vai pavisam lakoniski — «Darāmais», bet tas nebūtu pietiekami smalki. Turklāt tādā veidā bija izdevies neuzkrītoši parādīt, ka universitātē sekmīgi apgūti latīņu valodas pamati. Tiesa, milicijas dienestā šīs zināšanas diez vai būs izmantojamas, taču Jaunkalns nebūt netaisījās laist saknes Iekšlietu ministrijas tīrumos. Nostrādās obligātos trīs gadus, tad pateiks ardievas. Pāries uz advokatūru, kā viņš toreiz bija piedraudējis savam prakses vadītājam apakšpulkvedim Putriņām, tikai vispirms apgūs visas operatīvā un izmeklēšanas darba iemaņas. Diemžēl sadales komisijas priekšsēdētājs par jaunā jurista norīkošanu advokātu kolēģijā, ne dzirdēt nevēlējās un nosūtīja Jaunkalnu uz dzimto pusi — Ventspils milicijas rīcībā. Un tā nu pēc triju dienu ciemošanās pie saviem vecākiem 1950. gadā dzimušo Teodoru Anša dēlu Jaunkalnu no nākamās darba vietas šķīra vairs tikai divdesmit minūšu gājiens.
Teda garās kājas bija radītas soļošanai. Pārliecinājies, ka, par spīti ideālajam augumam, no tūļīgā puiša nemūžam neiznāks basketbolists, universitātes treneris bija centies pierunāt Jaunkalnu nodarboties ar soļošanas sportu, atjaunot un varbūt pat uzspodrināt latviešu seno starptautisko slavu šajā vieglatlētikas nozarē. Veltīgas pūles. Tedis uzskatīja visus šos vingrinājumus, kuriem būtu jānostiprina muskuļi, jānorūda organisms, par. laika šķiešanu un atsacījās paklausīt. «Ek, kaut man Jaun- kalna kājas būtu!…» treneris saldsērīgi atcerējās kādreiz populāro grāvēju un laikus pārtrauca bezcerīgo cilvēkbērna mocīšanu, tā saglabājot puisim patiku doties tālās pastaigās. Arī šorīt viņš četrpadsmit kilometru garo ceļu no mājām līdz Ugāles stacijai bija mērojis ar kājām.
Tedis naktī nebija ne mirkli gulējis — neļāva dīvains uztraukums, it kā nupat vajadzētu šķērsot ļoti svarīgu robežlīniju. Rīt viņš vairs nebūs tāds pats cilvēks kā pārējie radi un kaimiņi vai kādreizējie skolas biedri, vairs nebūs Jaunkalnu māju garais lempis, tagad viņš būs valsts varas pārstāvis, milicijas darbinieks Teodors Jaunkalns, kuram uzdots pasargāt sa
biedrību no visādām ļaunestībām, nepieciešamības gadījumā lietojot pat ieroci.
Interesanti, kāds viņš izskatīsies formas tērpā? Tedis ilgi pūlējās to iztēloties, radīt tā saucamo mutvārdu portretu, kuram milicijas ikdienas darbā tik liela nozīme. Tātad: garš, bet mazliet sakumpis, virs tievā kakla ar ādam- ābola iezīmēm — pārsteidzoši spēcīgs zods un platkaulaini vaigi, linu gaiši mati, acu krāsa grūti nosakāma, jo tās slēpjas aiz dzeltenīgi ietonētiem Ceisa briļļu stikliem — vienīgā izšķērdība, ko Jaunkalns bija sev atļāvies, ar studentu kori apceļojot Vācijas Demokrātisko Republiku. Lasot viņš tās noņēma un tad patika sev labāk — varbūt tāpēc, ka savu veidolu spogulī redzēja visai aptuveni.
Uz tilta viņš apstājās. Labajā pusē acīm pavērās rūpnieciska aina. Osta ar noliktavām, elevatoriem un cisternām, sliežu ceļu atzarojumiem, šaudīgi elektrokāri un kravas mašīnas un visam pāri — rūcošo celtņu devīgās strēles. Kuģus viņš šoreiz pat nemēģināja saskaitīt. Kādu duci varēja saredzēt no tilta, bet krietni vairāk nojaust pēc mastu audzes, kas iezīmējās aiz Ventas ieloces. Tāpat kā mājām, arī kuģiem ir savs raksturs un biogrāfija, savs ceļš pasaules jūrās un savi saimnieki, kas gadu gaitā uzspiež zīmogu to ārienei. Tālab būtu vieglprātīgi censties tos izprast ar paviršu acs uzmetienu no putnu skatpunkta. Gan jau pagūs. Tik daudz Jaunkalns sajēdza, ka Ventspils dzīvē agri vai vēlu viņam nāksies saskarties ar ostu un kuģiem. Pat tad, ja viņu nenorīkos darbā ūdens milicijā. Šajā pilsētā kā labais, tā arī ļaunais no laika gala saistīts ar jūru.
Pilsētas iekšlietu daļas priekšnieks runāja lēni, it kā apsvērdams ne tikai teikumus, bet katru atsevišķu vārdu. Desmit Ventspilī nodzīvotajos gados sirmais pulkvedis bija pilnīgi iemācījies runāt latviski, tomēr savu sakāmo arvien vēl prātā tulkoja no krievu valodas.
Toties priekšnieka vietnieks operatīvajā darbā tūdaļ ķērās vērsim pie ragiem, pat nevairīdamies no sulīgākiem izteicieniem.
— Cilvēki ar augstāko juridisko izglītību mums vajadzīgi kā ēst! Strādāsiet kriminālmeklēšanas nodaļā par sīko razbainieku priekšnieku.
— Biedrs majors gribēja, lai jūs saprastu, kāpēc nevaram jums ļaut pamazām aklimati- zēties, iegūt zināmas darba iemaņas, pirms uzņematies sektora vadību, — pulkvedis uzskatīja par nepieciešamu paskaidrot. — Jūsu tiešajos uzdevumos ietilpst darbs ar noziegumiem, kurus pastrādājuši nepilngadīgie.
— Vajadzēs noņemties arī ar paklīdušu meiteņu nelaimīgajiem vecākiem un pašpuiku izmisušajiem klases audzinātājiem, — majors turpināja.
— Es jau ministrijas kadru daļā sacīju…— Jaunkalns grasījās pastāstīt, ka nekad nav jutis sevī pedagoga aicinājumu.
Bet majors neļāva izteikties.
— Jūs varat lepoties, ka uzreiz tiekat norīkots tādā svarīgā postenī. Rīt kapteinis Pečaks nodos jums lietas. Bet šodien jūs varētu iepazīties ar bērnu istabas inspektorēm, mūsu nodaļas ziedu un daiļumu. Pats redzēsiet, cik viņas glītas un jaukas, tikai paturiet prātā —abas ir precējušas, jaunākā no viņām ir vecākā inspektore un, dabiski, otrādi.
— Pagaidiet! — pulkvedis pārtrauca savu vietnieku. — Mēs vēl neesam parunājuši par vissāpīgāko jautājumu. Kur apmetīsies mūsu jaunais inspektors? Vai varat pagaidām dzīvot pie vecākiem?
— Sestdienas un svētdienas labprāt pavadīšu mājās. Bet braukāt katru dienu…
— Par brīvām nedēļas nogalēm pārāk gan nesapņojiet. — Majors skumīgi pasmaidīja. — Un izpildkomitejas «pagaidām» var vilkties līdz piecgades beigām. Es jums te uzrakstīju dažas adreses, tie ir ļaudis, kas nebaidīsies izdot istabu pat sociālistiskā īpašuma aizsardzības nodaļas priekšniekam. Visļaunākajā gadījumā varam piezvanīt atskurbtuves dežurantam. Klusumu gan negarantēju, bet otrā stāva kabinetā ir plats un ērts dīvāns…
Šīs izredzes Jaunkalnu sevišķi nevilināja.
— Vai jūs nepiezvanītu uz viesnīcu? Nomazgāšos, atstāšu mantas un …
— Atkrīt. Viesnīca tā piebāzta ar jūrnieku sievām, ka nams jau sāk līgoties. Turklāt iebraukuši kinostudijas ļaudis, kas te uzņem filmu par… jā, par ko īsti viņi runāja, biedri pulkvedi, kad izdabūja jūsu atļauju filmēt mūsu sēžu zālē?
Pulkvedis paraustīja plecus.
— Es taču atteicos lasīt to biezo scenāriju. Bet man apsolīja, ka uz studijas rēķina atjaunos Rastrelli kolonnas, atsvaidzinās griestu freskas, ieliks parketu. Un es piekritu.
— Šorīt viņi atveda to slaveno parketu. Ruļļos! Jo tas ir no skaisti izkrāsota papīra!
Uzlīmēs mūsu vecajai grīdai un sarīkos sezonas greznāko balli.
— Tad es viņus piespiedīšu uzvilkt aktieriem kurpes bez pazolēm, — pulkvedis iekaisa. — Lai dejo basām pēdām, ja jau mantu žēlo.
Jaunkalns piecēlās. Viņš vēl nejutās pietiekami pilntiesīgs kolektīva loceklis, lai iejauktos šajā sarunā.
Namu, kurā bija iekārtota milicijas bērnu istaba, Jaunkalns bez grūtībām atrada pēc majora apraksta, pareizās durvis — pēc skaļajām raudām, kas tricināja otro stāvu. Tedim pamira sirds — tūdaļ kļuva skaidrs, ka saruna pulkveža kabinetā bijusi tikai priekšspēle, tāda kā liega uvertīra bargajiem akordiem, k'uru pavadījumā solistam tagad jāsper pirmie patstāvīgie soļi. Bet bērns brēca pilnā balsī, un Jaunkalns vairs saprata tikai vienu — lai kas tur iekšā notiek, spīdzināšana jāizbeidz!
Viņš bez klauvēšanas atgrūda durvis.
— Inspektors Jaunkalns. Palūgšu tūdaļ pārtraukt šīs nebūšanas!
— Dieva laime, vismaz kāds ieradies! — Viņam pretī zilgmoja divas lielas acis, kas sejas bronzas tonējumā šķita īpaši dzidras. — Man jau pašai gribējās sākt stabulēt!—Un bērnu istabas inspektore iespieda Jaunkalnam rokās izmisīgi brēcošu, apmēram divus gadus vecu meiteni. — Nebaidieties, tas slapjums ir no asarām.
Meitene pieplaka pie Jaunkalna krūtīm, pat mēģināja apvīt rociņas viņam ap kaklu un — tavu brīnumul — apklusa. Tikai elsas vēl raustīja mazo augumiņu.
— Līga atvaļinājumā, bet viena es ar šo knīpu nekādi netieku galā. Tiklīdz mēģinu pacelt telefona klausuli vai atslēgt seifu — taurē kā milicijas mašīna. Otrā galā kāds muļķis vēl iedomāsies, ka mēs te spīdzinām bērnus.
— Ļaujiet, es jums palīdzēšu, — Tedis piedāvāja, redzēdams, ka inspektore nopūlas ar smagajām dzelzs durvīm.
Viņš vēl tikai taisījās nosēdināt bērnu atzveltnes krēslā, kad atkal atskanēja bungādiņas plosošs brēciens. Gluži kā runājoša lelle, skuķēns cieta klusu vienīgi stateniskā stāvoklī. Tikmēr inspektore no lielā naudas skapja bija izvilkusi nobružātu plīša lāci un mēļu gumijas zaķīti.
— Jūsu priekšgājēja pēdējā reforma: rotaļlietas jāglabā aiz atslēgas, lai aizturētais šeit nejustos kā bērnudārzā… Būtu labāk mums vispār atņēmis rūpes par atrastajiem zīdaiņiem. Šī jaunkundze, piemēram, noklīdusi tirgū un neprot pateikt, vai ir no pilsētas vai no laukiem.
— Pati arī vēl neesat man pateikusi, kā lai jūs uzrunāju.
Inspektore nepaguva atbildēt, jo atvērās durvis un milicijas seržants istabā ieveda noraudājušos sievieti. Izrāvusi meitu no Jaunkalna rokām, viņa bērnu ātri iekaustīja. Meitenīte pat neiepīkstējās. Toties māte, beidzot atguvusi dvēseles mieru, ļāva vaļu uzkrātajam satraukumam. '
— Iedomājieties, es šai pērku avenes, nu, padiņģējos mazliet, zvejnieki taču nekāš no jūras naudu ārā, nu, aizrunājos mazliet, bet šī nespēj ne mirkli nostāvēt mierīga. Un, kamēr es pa radio vai visu balsi izraudāju, omulīgi amizējas ar svešiem onkuļiem. Varēji nokļūt zem autiņa, tad tu redzētu…
Jaunkalns vairs neklausījās. Viņu nodarbināja jautājums, vai dežurējošā inspektore ir bērnu istabas priekšniece. Un, ja tā ir jaunākā darbiniece, tātad gados vecākā, cik jaunai jābūt atvaļinājumā aizbraukušajai vecākajai inspektorei, kuras vārds ir Līga? Tedis juta, ka viņam nav pa spēkam atrisināt šo gadu un dienesta pakāpju rēbusu.
Pēkšņi telpā bija iestājies klusums. Istabā vairs neredzēja ne mātes, ne meitas. Arī seržants bija pamanījies izslīdēt pa durvīm. Un tikai kaktā pamestais plīša lāčuks aizkustinājumā spīdošām acīm priecājās par laimīgo ģimenes apvienošanos un savu atgūto brīvību.
Inspektore ieslēdza notikumu reģistrācijas grāmatu galda atvilktnē.
— Labi, ka nepaguvu neko ierakstīt.
— Liekas, māte pat paldies nepateica.
— Nu jau ceturtais gads, kopš te strādāju, bet pateicības vārdus neesmu vēl ne reizi dzirdējusi. Mātes asaras, tēvu šķendēšanās, pašu vaininieku ietiepīgā klusēšana. No tāda pat ar stangām vairāk par «jā» vai «nē» nevar izvilkt… Bet ko es jums tik gari stāstu, gan jau drīz izbaudīsiet visus šos priekus. — Viņa uzmeta Tedim ašu skatienu. — Jūs taču esat atnācis Pečaka vietā, vai ne, inspektor, piedodiet, pirmīt nesaklausīju jūsu uzvārdu…
— Jaunkalns, — Tedis sacīja un aši pastiepa roku.
Būtu bijis daudz iespaidīgāk sasist papēžus kopā, bet bez formas tērpa, ar sandalēm kājās… Inspektore piecēlās un tikpat svinīgi atņēma viņa otrreizējo sveicienu.
— Es, ja jūs to vēl nezināt, esmu Maiga An- dere.
— Man vajadzētu iepazīties ar jūsu saimniecību. Uzskaites kārtību, profilakses pasākumiem un visu pārējo.
— Piektdienas dienā? — Andere nemaz neslēpa savu nepatiku. — Jūs taču pat neesat vēl savas mantiņas nekur nolicis. Vai tiešām taisāties līdz tumsai staigāt pa pilsētu kā tūrists ar mugursomu uz pleciem? Nāciet pirmdien, tad priekšniece būs atpakaļ.
Tedim Jaunkalnam negribējās zaudēt laiku, tomēr būtu neprāts iecirsties un jau pirmajā dienā iemantot birokrāta iesauku.
— Tā mēs te dzīvojam. — Inspektore atvēra durvis uz otro istabu, tikpat neomulīgu kā pirmo kabinetu.—Varētu būt lepnāk, vai ne?
— Un kas te blakus? — Jaunkalns norādīja uz durvīm, kuras daļēji aizsedza vecmodīga etažere.
— Mūsu rezerves vai, kā raksta romānos, priekšpēdējā rezerve, vēl precīzāk: namu pārvaldes bērnu istaba. — Andere rūgti pasmīnēja. — Pēc ieceres šī ideja nemaz nav zemē metama, tikai kur, es jums jautāju, kur jūs rausiet entuziastus, kas brīvprātīgi noņemsies ar svešiem bērniem, ja jau vecāki nevar vai negrib tiem atlicināt kaut dažas stundas dienā?
— Piedodiet, vai jums ir bērni? — Jaunkalns taujāja.
— Tad es šeit nenīktu. Nē, «demogrāfiskais sprādziens» man vēl priekšā — tikko dabūsim atsevišķu dzīvokli… Jā, kur jūs dzīvosiet?
Jaunkalns pasniedza viņai četrkārt salocītu zīmīti.
— Pat ja es nepazītu majora Blumberga rokrakstu… — Viņa grīni pasmaidīja. — Vis- kliedzošākais nabadzības apliecinājums. Šīs pašas adreses viņš pirms četriem gadiem iedeva man. Vismaz pirmo varat mierīgi izsvītrot — tur mēs ar vīru dzīvojam vēl šodien. Zināt ko, ja jūs esat romantikas cienītājs, stūrējiet taisni uz Kapteiņu ielu. Veca māja ar dārzu pašā ostmalā, arī saimniece ar veco laiku niķiem. Bet zelta cilvēks, viena no mūsņ pašaizliedzīgākajām aktīvistēm. Un ļaunākajā gadījumā piezvaniet man — noliksim šeit saliekamo gultu. Ar ērtībām tā nu būs, kā būs, toties pēc pusnakts klusums garantēts.
Tedis bija mācījies Ventspils vidusskolā, tāpēc zināja ceļu uz Kapteiņa ielu. Pie kinoteātra durvīm, gluži tāpat kā viņa laikos, bez acīm redzama iemesla slaistījās pusaudži un vērtējošiem skatieniem pētīja katra garāmgājēja sejas izteiksmi. Viens no šiem namu stutētā jiem nesteidzīgā gaitā tuvojās Jaunkalnam un, pat neizņēmis rokas no bikšu kabatām, strupi vaicāja:
— Biļetes nevajag?
Lielajā zālē jau kuro nedēļu rādīja «Smiltāju ģenerāļus», bet filmas varoņu bēdīgais liktenis laikam nemaz nebija ietekmējis vietējo «pulkvežu» dzīves uzskatus. Drīzāk otrādi — bezkaunīgais smīniņš un draudīgi uz priekšu izbīdītais kreisais plecs šķita aizgūts no brazīliešu klaidoņu barveža stājas.
— Un cik pa virsu? — Jaunkalns apjautājās.
— Cik nav žēl, — sekoja tradicionālā atbilde. Klusuma iedrošināts, jaunais spekulants piebilda: — Ja gribat ložu, bleķojiet rubli.
— Bet pats uz miliciju negribi?
Puisis nicīgi paraustīja plecus — tādus tukšus draudus viņš dienā dzirdēja vismaz piecreiz.
— Neviens jau ar varu nespiež. Vari vest savu kadru uz pludmales krūmiem. — Šie vārdi gan atskanēja no droša atstatuma.
Jaunkalns nepagrieza galvu atpakaļ. Jādara viss, lai neļautu zēniem spert šo pirmo soli pa taku, kas var novest viņus līdz daudz nopietnākiem noziegumiem. Bet tikpat nepareizi būtu pēkšņi iztēloties melnā krāsā visu jauno paaudzi, no kuras viņš pats vēl nebija paguvis nekur tālu aiziet. Nedrīkst pāragri piesavināties pieaugušo aizspriedumus un kā baznīcas klēpī atgrieztam grēciniekam tagad ar divkāršu naidu vērsties pret ķeceriem! Tā viņš jaunajā darbā panākumus negūs. Ja neizdosies ielīst jauniešu ādā, tad viņam savu mūžu neatrast kopēju valodu ar nepilngadīgajiem likuma pārkāpējiem. Ja nesapratīs rīcības motīvus, viņš neatklās nevienu noziegumu.
Jā, no visām lozēm viņam kritusi visnelaimīgākā. Protams, būtu bijis aplami cerēt, ka tik liela pilsēta, kāda tagad ir Ventspils, visus šos gadus dzīvojusi latviešu superdetektīva gaidās un nu gatava apsveikt to Teodora Jaun- kalna personā. Un tomēr norīkojums kriminālmeklēšanas «bērnudārzā» bija sāpīgs trieciens. Viņa juridiskās zināšanas noderētu visur — izmeklēšanā, operatīvajā darbā, pat autoinspekcijā. Turpretim šeit, kā liekas, vajadzīgs mācīts pedagogs ar neizsmeļamu pacietību un iejušanās spējām, ne tikai labs likumu pazinējs. Jau sīkā epizode ar kinobiļešu spekulantu rādīja, ka ar likumu vien neko nepanāks.
Taču arī ar gaušanos milicijas dienestā laurus plūkt nevarēs. Tāpēc jāsamierinās, jācenšas ar darbu pierādīt, ka viņš ir svarīgāku uzdevumu cienīgs. Jādomā par visu labo, ko šajās dažās stundās pieredzējis Ventspilī…
Par saviem tagadējiem priekšniekiem Tedis neko vēl neuzdrošinājās spriest. Viņiem droši vien bija liela dzīves un darba pieredze. Un arī savu rūpju laikam tik daudz, ka būtu netaisnīgi prasīt, lai viņi jau pirmajā dienā auklētos ar iesācēju, kura nopelnu sarakstā ir vienīgi diploms par nupat iegūto augstāko izglītību.
Tāpat nedrīkstēja aizmirst, ka viņam jau piedāvātas divas naktsmītnes. Atskurbtuvē un milicijas bērnu istabā!
Asfaltu nomainīja bruģakmeņi, vairākstāvu ķieģeļu namus — koka mājas, kas slēpās aiz latiņu sētām, ielas kļuva arvien šaurākas un visas līkumoja zvejnieku ostas virzienā. Gaisā virmoja neatkārtojamais darvas, jūras zāļu un zivju smakas mistrs. Dārzu košplantācijas no vistu valstības norobežoja savu laiku nokalpojušu tīklu linums. Nāciena mērķis bija tuvu. Un, lūk, piecpadsmitais numurs.
Tedis Jaunkalns jau grasījās atvērt vārtiņus, tad apjēdza, kas zemapziņā viņu mulsināja. Visus studiju gadus viņš bija trenējis savas novērošanas spējas, centies pamanīt un iegaumēt katru neparastu sīkumu, tā saucamās anomālijas. Pamazām šie apzinātie vingrinājumi kļuva par ieradumu, pat neprasīja īpašu piepūli un tikai izņēmuma gadījumos izsita no ierastā ritma. Kā tagad …
Viņš devās atpakaļ. Patiešām uz iepriekšējās mājas plāksnītes greznojās skaitlis vienpadsmit. Kur tad palicis Kapteiņu ielas trīspadsmitais numurs? Tedis skaļi iesmējās — starp abām kaimiņu mājām kā gara, nevienam nepiederoša robežjosla stiepās tikko metru plats neapbūvēts gruntsgabals. Patiesi, šo rajonu no pilsētas jaunās daļas šķīra ne tikai pārdesmit minūšu gājiens, bet daudzi gadu desmiti. Vecos laikos īstie jūras vilki, izrādās, bija māņticīgi un tāpēc lieki neizaicināja likteni. Labāk vēra vaļā naudas maku un papildus iegādājās nevienam nevajadzīgu zemes strēmeli, lai tikai nevajadzētu dzīvot mājā ar velna duci virs durvīm.
Piecpadsmitajam numuram Jaunkalns tagad tuvojās ar neslēptu pārākuma smīnu par senajām tradīcijām. Viņa uzmanību saistīja divas izkārtnes. «Uzmanību, nikns suns!» brīdināja pirmā, tomēr Tedis sētā neredzēja ne ķēdes, ne būdas un līdz ar to arī nekāda iemesla bažām. Krietni vairāk prātu nodarbināja īpašnieka uzvārds — «Zandburgs». Kur viņam jau gadījies to dzirdēt? Lai arī kā Tedis piepūlēja smadzenes, atmiņa nesniedza atbildi. Nekas neizraisīja asociāciju ar noteiktu cilvēku. Nospriedis, ka laikam dzirdējis šo uzvārdu Vācijas Demokrātiskajā Republikā, kur tas nozīmētu smilšu cietoksni, Tedis pieklauvēja pie durvīm, izdzirdēja saimnieces balsi un tai pašā mirklī bija gatavs stāvus zemē ielīst vai meklēt glābiņu bēgšanā.
— Mierā, Tomiņ, kuš, kad es tev saku! — sauca milicijas apakšpulkveža Putriņa sievasmāte, tad vēl pavēlošāk: — Iekšā! Nebaidieties!
Durvis atvērās. īsu brīdi viņa kā apstulbusi raudzījās negaidītajā ciemiņā, tad, satvērusi aiz somas, raušus ierāva Tedi istabā.
— Un avīzēs vēl apgalvo, ka telepātijas neesot! Visu dienu gribu aiziet uz pastu un piezvanīt znotam, bet, kā taisos vilkt mēteli mugurā, tā šis te smilkst tik žēlabaini, ka sirds sažņaudzas. Nabaga Toms taču vēl tikai otro dienu bez mātes… Bet Eduards, lai dievs dod viņam veselību, saklausījis manu dvēseles kliedzienu un atsūtījis jūs palīgā. Jaunais cilvēk, jūs esat glābējs īstajā brīdī!
— Biedrs Putriņš pat nezina, ka esmu norīkots darbā Ventspils milicijā,— Jaunkalns nez kādēļ sāka taisnoties. — Piedodiet, lūdzu, negribēju jūs apgrūtināt, mani atsūtīja majors Blumbergs, viņš laikam sajaucis adreses, domāja, ka te istaba izdodama.
— Dieva pirksts! — Zandburga svinīgi paziņoja. — Un es jau gandrīz būtu noticējusi, ka Regīnas vīram rūp nelaimīgās sievasmātes kreņķi. Kur nu! Kopš Putriņš paaugstināts par pulkvedi, viņam par svešām bēdām ne silts, ne auksts. Ar Blumbergu Matīsu pavisam cita aršana. Pēc tam kad viņš reiz izpestīja manu dārgo nelaiķi no atskurbtuves, es viņu uzskatu par tādu kā ģimenes draugu. Blumbergi tepat netālu dzīvo, gribat — parādīšu. — Un viņa taisījās atkal izvilkt Jaunkalnu no istabas.
Tedis paklausīgi pacēla portfeli.
— Nu tad es vēlreiz lūdzu atvainošanu…
— Jums tai somā laikam pavisam slepeni dokumenti, ka ne uz mirkli nevarat no tās šķirties. — Zandburga pusceļā apstājās. — Neuztraucieties, pieliksim jūsu istabai piekabināmu atslēgu. Un mājās mums ir suns… Nāc laukā no pagultes, Tomiņ, dod jaunajam apakšmītniekam ķepu.
Ar to jautājums par Jaunkalna dzīves vietu bija izšķirts.
Pie pusdienu galda Zandburga paziņoja:
— Šeitan nav nekāda labdarība kā pestīšanas armijā. Dzīvosiet Regīnas kambarī otrajā stāvā. Matrača atsperes gan bišķīt izgulētas, toties jums būs tas gods atlaisties augstās priekšniecības cisās. Par mēbelēto istabu ar fīrendeļpansionu es ņemu kvartu mēnesī. Brokastis visi trīs ēdīsim kopā, pēc tam man par jums vairs nav nekādas daļas — pārtieciet kaut no sausas maizes, neiešu taču vaktēt caurām naktīm, kamēr pārrodaties no bandītu ķerstīšanas, neesam viens otram pielaulāti. Bet pierakstīt es jūs pierakstīšu gan — pirmdien pat, lai tad mani dārgie mantinieki tikai pamēģina izlikt jūs laukā! — Viņa gardi iesmējās.
— Es taču netaisos te apmesties uz mūžu. Vēlākais, gada beigās …
— Labi jau, labi! Kāpēc tad Blumbergu Matīss nepaņēma jūs pie sevis, ja tik drīz sola atsevišķu korteli? Un es pagaidām arī neesmu nodomājusi pārcelties pie veļiem, lai mans dārgais vēl maķenīt paciešas …— Zandburga stalti atliecās, it kā gribēdama apliecināt savu spožo veselības stāvokli. Patiesībā tā bija tāda kā sasparošanās pirms svarīga vēstījuma.
— Klau, Teodor, un kā tev ar finansēm, vai tu nevarētu noskaitīt galdā par pusgadu uz priekšu? Man šobrīd trakoti vajag simt piecdesmit rubļu, jādzēš viens goda parāds. — Negaidīti viņa izplūda asarās.
— Biedre Zandburga, kas noticis? — Jaunkalns uztraukumā pat nosvīda — vai tiešām viņam tagad augu dienu būs jānoņemas ar rau- duļiem?
— Sauc mani vienkārši par Renāti, — Zandburga šņukstēja. — Ģimenes cilvēki vien būsim, dalīsim visus priekus un bēdas.
— Es labprāt jums palīdzēšu… — viņš tomēr neuzdrošinājās uzrunāt saimnieci vārdā.
— Nav jau smuki tevi apgrūtināt pirmajā dienā, bet mans znots allažiņ saka: miličiem jābūt kā biktstēviem — vienmēr gataviem uzklausīt citu bēdas un steigties talkā. Nu tad klausies ar! — Un viņa apbrīnojami sakarīgi atstāstīja visas likstas ar radioaparātu.
Piecēlās, pietecēja pie bufetes, atnesa uz paplātes gan «Dzintara» aparatūru, gan «Siku- ras» saplīsušās korpusa muguras lauskas.
Tedis domīgi pakasīja pakausi.
— Naudas man nav žēl, bet kāpēc lieki tērēties? Daudz prātīgāk sameklēt jaunu japāņu čaulu…
— Un vēlreiz piekrāpt nabaga bērneļus, — Zandburga sašutusi protestēja. — Vispār neviens tev padomu neprasa, es pie tevis griežos kā pie amatpersonas. Vai dienesta apliecību jau dabūji?
— Nepaguvu pat ieminēties.
— Tad uz līdzenas vietas aizdiedz pie Matīsa, lai izraksta. Pasaki, ka vecā Zandburdziene citādi nelaiž pār slieksni. Pēc tam mēs šo afēristu bandu ātri atmaskosim 1
— Tas taču neietilpst manā kompetencē!
Jaunkalns vēl šaubījās, tomēr izredzes jau pirmajā darba dienā atklāt krāpšanas afēru bija ļoti vilinošas — varbūt priekšniecība nāks pie atziņas, ka viņam var uzticēt atbildīgākus uzdevumus.
— Štrunts! Nedomā, ka tev tie sīkie tikai jāietupina. Tavs pirmais pienākums pasargāt viņus, neļaut viņiem kļūt par noziegumu upuriem.
— Skan pārliecinoši, — Jaunkalns piekrita. — Zināt ko, pie viena pieteikšu dežurantam un paņemšu dažas nopratināšanas veidlapas.
— Nebūsim sīkumaini, noformēsim, kad visi gali nāks mūsu rokās. Sestdien un svētdien var strādāt arī bez birokrātiskiem papīrīšiem. Ek, kopā mēs tādus kalnus gāzīsim, ka ministrs drīz būs spiests aizlaist Eduardu pensijā un viņa vietā iecelt tevi, paļaujies uz mani!
Jaunkalns rezolūti atbīdīja krēslu. Viņš gan juta, ka grasās rīkoties ne visai likumīgi, tomēr atspēkot Zandburgas pamatojumus nejaudāja.
— Norunāts. Pēc stundas gaidiet mani atpakaļ. Vai varbūt izdevīgāk satikties centrā — pie komisijas veikala?
— Vai manu dieniņ! — Zandburga pēkšņi iesaucās. — Man taču drīz sākas filmēšana, mums šodien ir režīms.
— Režīms? — Jaunkalns nesaprata.
— Tas ir tad, kad uz ielas vēl gaiša pēcpusdiena, bet uz ekrāna jau tumšs vakars… Nē, uzņemšanu es nedrīkstu nokavēt, visa mana manšapte solījās atnākt paskatīties, kā es tēloju. Atnāc tu arī uz tingeltangelu, tur es tevi iepazīstināšu ar Kobru un Herbertu Trešo, varēsi nopratināt un pie viena …
— Uz kurieni?
— Nu, uz to mūsu atrakciju parku, kas tagad darbojas cauru gadu. Šodien iešot īpaši augsti, kinoļaudis sataisījušies pat veclaiku umurkumuru uzstādīt. Ja nelaidīs iekšā, uzrādi apliecību vai atsaucies uz mani… uz galvenās lomas tēlotāju.
Zandburga pacēla no spilvena aizmigušo kucēnu.
— Nāc, Tomiņ, paņemšu tevi līdz, ar ko tu esi sliktāks par Timrota Robi?
* * *
Čips pamodās vēlā pēcpusdienā. Tas viņam neatgadījās pirmoreiz, bet tādas galvas sāpes viņš nekad nebija piedzīvojis. Tikai ar lielām pūlēm viņš spēja atvērt kreiso aci, labo paģiras plēsa vai pušu.
«Re, ko nozīmē zaudēt vienrocīgās raušanas formu,» Čips sevi pažēloja un kārtējo reizi stingri apņēmās vismaz gadu nodzīvot Krimā, tikko izdevīgais darījums būs galā. Tieši uz to arī vakar bija jāiedzer.
Paģiras Čipu nebiedēja. No pieredzes viņš zināja, kā tās salāpīt. Bet kāpēc sāpēja tikai galvas labā puse? Vai tiešām pretēji ieradumam viņš būtu iemetis nepāra skaitu glāzīšu?
Čips piecēlās kājās un uzmanīgi paspēra dažus soļus. Nē, klibs viņš vēl nebija. Toties labajos deniņos iedūra tā, ka acs ābols gandrīz izsprāga no dobuma. Viņš atkal apgūlās un drudžaini mēģināja atsaukt atmiņā vakardienas notikumus. Vispirms uzdzēra veselību namatēvam. Viens. Tad viņa sievai — divi. Pēc tam, kā jau pienākas smalkā sabiedrībā, vīrieši,
kājās stāvot, iztukšoja glāzītes par daiļajām dāmām — trīs. Brīdi vēlāk par visiem ģimenes locekļiem kopumā un atsevišķi… Pag, pag, cik īsteni to izdzimteņu šajā salašņu bandā? Viens, divi, pieci un vēl tā vecā čūska — meistara krustmāte, kuru tas nekādi nevarot izrakstīt no dzīvokļa… Tātad seši, kopā deviņas glāzītes. Pagaidām uzskaite bija kibernētiskās zinātnes līmenī. Viņš sadzēra tubrālību ar kaimiņieni un tik aizrautīgi skūpstījās, ka izlaida vienu tūri. Lai atgūtu elpu, iecirta maziņo bez tosta… Lūk, klupšanas akmens, kuram viņš pāri netika! Tālākai smadzeņu piepūlei vairs nebija itin nekādas jēgas. Kaut gan — tagad sāpēja visa galva un varēja ar mierīgu sirdsapziņu sākt ārstēties.
Jaunības spēka gados —, Cips īgni saviebās — paģiras visātrāk slīka svaigā alū. Bet kur vasaras vidū rausi bairīti? Tad Cips atcerējās, ka šodien kinostudija paredzējusi atrakciju laukumā filmēt īstu pirmskara gadatirgu. Tur gan vecais labais miezītis plūdīs bez apsīkuma!
Čips saģērbās kā uz īstiem svētkiem… Kas to var iepriekš paredzēt, iespējams, kādam vēl ienāks prātā pieaicināt viņu masu skatam. Tāpēc viņš neuzvilka mugurā brīvprātīgo ugunsdzēsēju parādes tērpu, bet izvēlējās baltu kreklu, gaiši pelēkas flaneļa bikses un zilu tūka žaketi. Džinsenes un raibi izrakstītus kreklus Cips nekad nevalkāja, viņš nebija tāds plikadīda kā preces noņēmēji. Pie spoguļa sasukāja paretos, gaišos matus, iebāza krūšu kabatā paprāvu žūksni desmitnieku, ārka- batā — dažas paciņas košļājamās gumijas un vairākas piedauzīgas fotogrāfijas. īstam veikalniekam vienmēr jābūt gatavam pirkt vai pārdot. Paņēma rokā nesen sagādāto tranzistoru uztvērēju «S-kura» un devās ceļā.
Mūziku Cips sadzirdēja jau pa krietnu gabalu. Kamēr viņš soļoja, tango «Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds» paguva nomainīt valsis «Šalc zaļais mežs», to savukārt aizstāja «Šņāci, Minna». Un tad laukuma vidū kā milzīga, fantastiska puķe uzziedēja «panorāmas ritenis». Pēcpusdienas saules slīpie stari, dejojot uz metāla apkalumiem, meta zaķīšus sejās tiem laimīgajiem, kurus režisors jau bija izvēlējies.
Ar katru jauno pāri augstāk un augstāk gaisā pacēlās gondola, kurā lepni sēdēja Zandburga un viņas šodienas filmēšanās partneris Timrots. Grupas kostīmu māksliniece bija bez iebildumiem akceptējusi viņas tērpu, tikai papildus izsniegusi gaišus glazē cimdus un plat- malainu cepuri ar mākslīgiem kompotaugļiem. Turpretī Timrots nebija nosmādējis valsts apģērbu. Augsta, sastīvināta apkakle kā pīlārs balstīja gludi skūto zodu, melnās garīdznieka drēbes vērta karstumu tik neciešamu, ka nācās nepārtraukti vēdināties.
— Izbeidziet tokš vienreiz, jūs neesat angažēts tēlot vējdzirnavas, — Zandburga pikti piezīmēja. — Nemaz nevar baudīt dabas skaistumu.
Viņai šķita, ka šis paziņojums ir konspirācijas kalngals, jo patiesībā Zandburga ar skatieniem meklēja Jaunkalnu. Kur tas tūļa tik ilgi kavējas, jau sen varēja būt klāt… Zandburga grozīja galvu uz visām pusēm.
Lejā pletās brīvdabas estrādes laukums, kas ar solu vēdekli mazliet atgādināja seno romiešu arēnu. To ar sulīgu zaļumu apjoza priedes.
Otrā pusē aiz bērnu rotaļu laukuma raibajām sēnēm drūzmējās pilsētas jumti. Vēl vairāk uz rietumiem kā rūpniegiskās nomales sargposteņi pret debesīm cēlās dūmeņi, milzīgas cisternas, celtņi, kuģu masti.
— Beidzot! — Zandburga iesaucās n sāka enerģiski vicināt rokas.
Bet Jaunkalns ij nedomāja palūkoties uz augšu. Viņam ne prātā neienāca, ka tik cienījama vecuma sieviete var karāties gaisā kaut kur pusceļā starp zemi un debesīm. Daudz ticamāk, ka viņa ielīdusi padsmitnieku barā pie šautuves būdas, no kuras atskanēja blīkšķi un dimdoņa, un jauniešu līksmie smiekli.
— Sveiks, kolēģi! — Drukns milicijas kapteinis apstādināja Tedi. — Šorīt iztālēm redzēju jūs nodaļas gaitenī, bet bērnu istabā iegriezos par vēiu… Hermanis Pečaks, nu jau trešo nedēļu kapteinis un — ar pirmdienu sākot — pilsētas štāba priekšnieks. Lietu pārņemšanu nokārtosim jaunnedēļ, bet krietnu daļu jūsu nākamā kontingenta varu nodot tepat, tā sakot, no rokas rokā. — Viņš plati pasmaidīja un, mazliet pastiepies, atzinīgi uzsita Tedim uz pleca. — Jūs tālu tiksiet, ja pirmajā dienā attapāties atnākt šurp. Malacis!
— Jūs tāpat negribat" viņus pamest likteņa varā, — Jaunkalns nepalika uzslavu parādā.
— Neuzminējāt! Mani atsūtīja apsargāt Rīgas kinozvaigznes. Tagad ļaudis atkal kāri uz veco laiku modēm. Vai tad citādi te grozītos visa ostas rajona kompānija? Pat brand- majors Čips atvilcies, uzcirties kā pāvs. — Viņš neuzkrītoši parādīja Tedim Čipu. — Lai viņš paiet nost, tad es jūs iepazīstināšu ar Meksikāni Džo un viņa komandu. Pagaidām vēl nav uzskaitē, bet lai liek aiz auss, ka mēs nenolaižam acis.
Čipu bija pamanījis arī režisors Kreicmanis, kurš aizvien vēl meklēja burzmā raksturīgus tipus. Piesaucis filmas direktoru, viņš čukstēja:
— Janson, jūs atkal ietaupīsiet kostīmiem. Sarunājiet ar šo putnu biedēkli un apsēdiniet vienā gondolā ar mūsu Lidiju. Lai stāsta viņai savu biogrāfiju, vienalga — ko, tikai lai nedod rokām vaļu. Rīt Zvejniecības muzejā viņš mums nav vajadzīgs.
— Tas ar garajām, melnajām pinkām? — Jansons šaubījās.
— To es jums uzdāvinu. Kā suvenīrul — režisors errojās. — Man vajadzīgs tas sprukstiņš, kuram rokā tāda pati radiokaste, kādu jūs sev vakar nopirkāt komisijas bodē. Vai vēl kaut kas nav skaidrs?
Beidzot milzīgā riteņa pasažieru komplekts bija pilns. Kad iekāpa pēdējie divi statisti, goņdolas vēlreiz sakustējās. Zandburga atkal atradās lejā, un šo izdevību viņa, protams, nevarēja palaist garām. Pietiekami viņa augšā bija sanervozējusies, bezspēcīgi vērodama, ka Teodors nekādi neuzdrošinās pats pieiet pie Herberta Trešā. Garajiem svārkiem plandot, Zandburga skriešus šķērsoja laukumu.
— Es tūlīt! — viņa pāri plecam uzsauca režisora asistentei.
— Kas noticis? — no operatora celtņa kliedza Lilija Dunce.
— Laikam ~daba likusi sevi manīt,.— asistente vienaldzīgi atbildēja. — Viņas vecumā tu arī skriesi katru stundu.
Meksikānis Džo bija loti apmierināts ar dienas rezultātiem. Pusi parāda izdevies nolīdzināt, aizbraucot uz burāšanas nometni Ventas krastā, kur DOSAAF militārajai disciplīnai padotajiem ūdenssportistiem jau bija izsīkuši cigarešu un košļājamās gumijas krājumi. Viņi pirka, neko daudz nekaulēdamies… Un otru pusi nupat bija atlaidis Čips, pieprasot par to tikai nieka ekspreša pakalpojumu — pa nedēļas nogali aiznest dažas pakas no Pārventas līdz tirgus laukumam. Meksikānis Džo gan nesaprata, kāpēc to nevarēja izdarīt jau iepriekšējā dienā, bet nelauzīja velti galvu. Jo labāk — pats viņš taču nebūtu uzdrošinājies nosaukt tādu cenu.
Un tagad vēl šis necerēti daudzveidīgais atrakciju parks! Parasti šeit aiz garlaicības sprāga pat mušas. Kā nebeidzamā agonijā, te sastingdams, te atkal paraustīdamies uz priekšu, lēnām, lēnām griezās panorāmas ritenis, kura gondolās pie vējiem un šūpām pieraduši jūrnieki jebkurā augstumā kaislīgi skūpstīja savas dāmas; šautuvē daži tēvi mēģināja nedrošām rokām nodemonstrēt atvasēm kara dienestā apgūto tēmēšanas māku un sirdīgi gānīja ne- nocentrētos graudus, slikto apgaismojumu, neuzvilktos mērķus; smieklu istabas grūtsirdīgā kasiere, savu veidolu greizā spogulī pētīdama, centās izprast, kāpēc viņu pametis vīrs; sen neeļļotais karuselis kustējās sēru marša tempā, dodot iespēju vecmāmuļām soļot līdzās un ganīt koka zirgu mugurā sēdošos bērnubērnus.
Šodien turpretī laukumā bangoja jautrība, uz katra soļa apmeklētāju acis kārdināja raibi plakāti, ausis glāstīja iekšā rāvēju piedāvājumi. Vai kāds brīnums, ka biznesmeņi izklīduši kur kurais?… Trešais, paskat, nostājies garajā rindā pie kioska, kur stacijas bufetes resnā Sarmīte cepa «franču vafeles» un ar tādu kā divriteņu pumpi pildīja tās ar putu krējumu. Kobra jau kuru seansu mēģināja noskaidrot, vai tik sieviete ar bārdu nav pārģērbts vīrietis, un pacietīgi gaidīja savu kārtu, lai pašrocīgi paraustītu viņu aiz garajiem vaiga matiem. Brāļi Morozovi beidzot varēja izšķirt savu nebeidzamo strīdu, kurš stiprāks, ar koka āmuru sizdami pa galvu priecīgi smaidošam turkam. Rūdis un Janka nenogurstoši svieda koka bumbas, cenzdamies sadauzīt diegos pakārtās tējkannas, zupas šķīvjus, kafijas tases un citus traukus. Viņš pats tūdaļ dosies uz loteriju, kur noteikti izvilks no laimes rata lielo vinnestu — dzīvu zosi — un aiznesīs to mātei, lai nobaro uz Mārtiņiem.
Kaut Ventspilī biežāk notiktu filmēšana! Tas nekas, ka pēc pusstundas sāksies uzņemšana ur visiem «nepiederošajiem» būs jāatstāj laukums. Paldies režisoram, kas ļāvis kaut mazliet izbaudīt īstu dzīvi. Un tad vēl ļaudis melš, ka ķinītis esot viena vienīga acu apmānīšana…
Bet ko tas Sīkais Žandarms tā uzpucējusies kā pašas bērēs? Un kur viņa velk aiz rokas tādu briļļainu basketbolistu? Kad Meksikānis Džo apjēdza, ka šoreiz gods tiek parādīts viņam, bija jau par vēlu ienirt burzmā. Izspļāvis košļājamo gumiju, puisis iebāza rokas kabatās un sataisījās uz nebeidzamu klausīšanos.
— Iepazīsties, Jāni! — Zandburga izelsa. — Tas ir jūsu jaunais šefs. Strādās milicijā un uzraudzīs bērnu istabu.
Tagad laikam derētu izrādīt sajūsmu, bet garā mikča ciešais rokas spiediens un atturī- gals smaids nepārprotami liecināja, ka viņam derdzas liekuļošana.
— Un kā jums iet, Renātes tante, ko jaunu stāsta pa mūsu radio? — Meksikānim Džo pēkšņi šķita, ka izdevīgāka priekšnieka par Zandburgu viņiem uz zemeslodes neatrast. Lai pļāpā, cik vien tīk…
Bet Zandburgai patlaban svila asfalts zem kājām.
— Tieši par mūsu radio būs runa… Tad jūs paši, biedri Teodor, man jāskrien, redzat, tauta gaida. — Un viņa rikšiem aizsteidzās.
— Vai mēs neapsēstos? — Jaunkalns norādīja uz solu.
— Man tāpat ir labi.
Tedis saprata, ka šī naidīgā atturība vērsta nevis pret viņu, bet pret amatpersonu Jaunkalnu, tomēr iekšēji sarāvās. Vai tiešām turpmāk nekad vairs nevarēs draudzīgi tuvoties pusaudžiem, tā vienkārši aprunāties — par visu ko un itin neko? Vai tiešām nav laipas pār bezdibeni, kas atdala kārtības sargus no blēņdariem? Bet tagad viņš šo jautājumu neatrisinās, tam būtībā būs jāveltī visu nākamo mēnešu darbs un domas. Tāpēc labāk tūdaļ ķerties vērsim pie ragiem.
— Kā vēlies… Ir jānoskaidro daži jautājumi. Kur jūs pirkāt japāņu aparātu «Sikura»? Kad? Cik samaksājāt?
— Kas vainas? — Meksikāņa Džo balss kļuva dzedra. — Par savu naudu pirkām, nevis par zagtu. Un veco Zandburdzieni neviens ar varu nevilka. Pati uzplijās, bet nu uzrakstījusi sūdzību.
— Tu pārproti. Jūs paši esat nekrietni apkrāpti, tur tas āķis. Nopirkāt kaķi maisā kā pēdējie lauķi un apskurbāt no lieiiem priekiem. Pat neesat pamanījuši, ka tai japāņu ādā iebāzts Rīgas «Dzintars», kuru par septiņdesmit rubļiem var nopirkt uz katra stūra.
Meksikānis Džo tikai pamazām atguva valodu.
— O, mamma mia! Bet cik eleganti spēlēja! … — Pēkšņi viņa seja izstiepās gara, gara. — Paklausieties, jūs taču nedomājat, ka mēs esam paņēmuši skanošo no Sīkā Žandarma un iesmērējuši viņai šo izbāzni?! Tūlīt… Trešais! Herbert! Panāc šurp! Vai tev saglabājusies antenas birka?
Herberts Trešais nemaz nelikās tik satriekts, kā Jaunkalns to bija sagaidījis. Galvenais taču, ka aparāts uztver visas stacijas un labi atskaņo džeza mūziku. Un galu galā pārmaksātā nauda nav jau vaiga sviedros nopelnīta, varēja pat uzskatīt, ka iekritusi viena pati Zandburga… Toties tagad viņi kopā ar miliciju gūstīs veiklo krāpnieku. Lūk, beidzot romantika!
Komitenta — tirdzniecības žargonā tā nez kādēļ godināja atnesto mantu pārdevējus — paraksts, protams, nebija saburtojams. Tomēr kasē droši vien saglabājies pasaknis, kurā atzīmēti visi dati, pat pases sērija un numurs.
— Bet ja nu šmaukušies veikalnieki? — Herberts pārtrauca Jaunkalna prātojumus. — Japāņu detaļas paturējuši sev un mūs aplaimojuši ar dzintariem?
Jaunkalns ar neviltotu atzinību uzlūkoja puišus. Kamēr nebūs ierosināta krimināllieta, viņš strādās neoficiāli pēc labākā ārzemju kriminālromānu privātdetektīva parauga. Kāpēc neiesaistīt šajā pasākumā arī zēnus, nu, teiksim, kā cietušos? Jaunkalns nojauta, ka tādā ceļā ifcgūs viņu draudzību daudz ātrāk nekā ar visgudrāko lekciju.
— Aiziesim visi trīs uz veikalu un pamēģināsim tur tikt pie kaut kādas skaidrības. Bet līdz rītam — nevienam ne vārda.
— Kobru gan derētu paņemt līdzi, — Meksikānis Džo ierosināja. — Viņai tik dumjš ģīmis, nevienam pat sapnī nerādīsies, ka mēs esam slepenie.
— Norunāts! — Jaunkalns uzsmaidīja. — Tātad rīt pirms veikala atvēršanas tiekamies pastā pie telegrammu lodziņa.
Ja jau romantika, tad par visu naudul…