Gulta, protams, varēja būt mīkstāka, bet galvenais — garāka. Naktī Jaunkalnam bija kaut kā izdevies izbāzt kājas caur metāla stieņiem, nu viņš pusnomodā nekādi nevarēja tās atkal izvilkt. Rīta saules gaismā zaigoja greznuma bumbas un likās ņirgājamies par neveiklo gūstekni. Tad tāpēc viņam sapnī rādījās, ka ir ieslodzīts buržuāziskās Latvijas cietumā un piekalts pie ledusaukstas sienas! Bet varbūt uz šiem murgiem uzvedināja Zand- burgas stāsts par filmas varoņu sūrdienām?
«Iedomājies, viņi mīl viens otru kopš mazām dienām, bet autors izdomā arvien jaunas klizmas un neļauj viņiem tikt kopā. Šī ir skolmeis- tariene, šis zvejnieks un buntavnieks. Četrdesmitajā gadā nosvin kāzas, bet šī tūlīt ar saviem skolēniem aizbrauc uz pionieru nometni Krimā. Būtu labāk parūpējusies, kā pašai pie bērna tikt… Okupācijas gados viņš, saprotama lieta, ir pagrīdnieks un ar savu motoru glābj citus pagrīdniekus… Karš beidzies, vajadzētu dzīvot un priecāties pie smukās sieviņas sāna, strādāt par sētnieku un sargāt māju. Šim turpretim atkal nav miera, četros no rīta ceļas un skrien uz ostu — jāzvejo no jūras laukā vācu mīnas. Un viss beidzas tā, kā tam jābeidzas, — izvelk savu pēdējo lomu un uzsprāgst gaisā. Ar tādu būkšķi, ka nav pat vairs ko zārkā guldīt. Bērinieki iemet kroņus jūrā, tie lēni šūpojas viļņos… Es tev saku, uz šo kino varēs iet tikai ar galošām kājās — uz grīdas būs asaras līdz potītēm… Es rīta maizi atstāšu tev plītskrāsnī, kapiju, cerams, pats pratīsi uzsildīt. Man jau mazā gaismiņā atsūtīs pakaļ autovāģi, mēs filmēsim muzejā, kur bijusī kup- cene iekārtojusies par vaktnieci. Būs tev jāmēģina iztikt bez manis. Ja neesmu laikā pastā, sāc vien dzīt pēdas. Bet no tās bodes bez manis prom gan nelaidies, agri vai vēlu es izraušos no Kreicmaņa nagiem…»
Tagad Tedis sēdēja Zandburgas spodrajā virtuvē un ar bažām raudzījās sagatavotajā maltītē. Pietiktu ko pieēsties visiem trim studentu kopmītnes istabas iemītniekiem, bet, ja viņš viens notiesās uz pannas saceptās zemnieku brokastis, puskālu kūpināto reņģu, desas līkumu, kaut vienu šķēli Jāņu siera un piedzers klāt paniņas, tad no mājas neizkustēsies. Vakar viņš bija klusībā dēvējis Zandburgu par skopuli, jo saimniece tā arī neuzklāja galdu — noruna paliek noruna. Žēl, ka Tomiņš, kurš glaudās pie kājām un prasījās klēpī, arī nebija nekāds lielais izēdājs. Kucēns sabojās vēl sev vēderu, tad šeit nebūs palikšanas!
Jā, pāriet uz citu dzīvokli Tedim pagaidām nemaz negribējās. Viņš tik ilgus gadus bija pavadījis internātā un kopmītnē, ka izjuta Zandburgas diktatorisko mātes gādību kā klusu laimi. Un ko tas Putriņš mūžīgi gaudās par savu sievasmāti?…
Pastā Jaunkalns apstulba. It kā tūristu pārgājienam saposušies, viņu tur. gaidīja vesels padsmitnieku bariņš. Janka pat bija paņēmis līdzi mazo māšeli, kas sestdienās un svētdienās tika nodota viņa uzraudzībā.
— Neuztraucieties, — Meksikānis Džo pasteidzās atvairīt pāmetumus. — Tie ir pārbaudīti biedri, klusēs kā kaps.
— Viņi ne par ko neticēja, ka mēs piedalāmies milicijas darbā, — Herberts Trešais paskaidroja.
— Mēs tikai pavadīsim jūs līdz veikalam, pēc tam tupēsim stūrītī, — Rūdis mierināja.
— Un viltotais radio jums šai somā? — Kobra jautāja.
— Komanda, man līdzi! — Jaunkalns braši pavēlēja un tai pašā mirklī bija gatavs sevi izplaukāt par samāksloto uzrunu. Vai patiešām viņam nekad neizdosies attiecībās ar šiem pusaudžiem atrast pareizo toni?
Komisijas veikals atradās pilsētas centrālās ielas stūra māja. Vienā pusē pārdeva apavus, apģērbus un trikotāžas izstrādājumus: vīriešu virskreklus un kaklasaites, sieviešu blūzes, jaciņas, vissmalkākās ārzemju bikšuzeķes, lakatiņus ar eksotisku pilsētu ainavām un parfimērijas firmu reklāmas saukļiem, krūšturus un korsetes «grācija», kas pat brangām zvejnieku mammām izveidotu slaidu līniju, ja vien viņas būtu spējīgas dzīvot bez elpošanas.
Otrā pusē tirgojās ar mūsu zinātnes un tehnikas revolūcijas laikmetam raksturīgiem atribūtiem. Tā bija vīriešu valstība, un, ja tur kādreiz arī iemaldījās daiļā dzimuma pārstāve, tad tikai tādēļ, lai apskatītos neilona parūkas, kas neizprotamā kārtā karājās starp spiningiem un motociklistu ķiverēm.
Radiosektors pārsteidza ar izvēles bagātību. Līdzās visādu izlaidumu «vefiņiem» pircēju acis mieloja japāņu «Sony», «Supersonic», «Sikura», rietumvācu «Telefunken» un «Blau- punkt», angļu «Marconi», amerikāņu «International», holandiešu «Philips» aparāti. Televizoru klāstā pārsvarā bija padomju ražojumi, toties magnetofonu un diktofonu piedāvājumā pirmajā vietā turējās pasaulslavenās VFR rūpnīcas «Uher» un «Gruendig». Daudzus aparātus pārdeva oriģināliesaiņojumā ar lietošanas pamācību un garantijas taloniem. Varēja gandrīz rasties iespaids, ka veikals tos saņem tieši no konveijera.
Jaunkalns nesteidzīgi pārlaida skatienu pilnajiem plauktiem. Vajadzēja taču aklimatizē- ties šajā tehnikas piesātinātajā pasaulē. Vajadzēja tāpat pārslēgties uz to, ka viņam būs jāpeld platā, organizētā noieta straumē, nevis jābrien pa gadījuma mantu braslu. Daudzi, tas nu šķita skaidrs, šurp nesa ne tikai pašiem apnikušos aparātus, bet pirka tos ārzemēs vai valūtas veikalos, lai pēc tam pārdotu ar krietnu peļņu. Nevis naudas bads, bet naudas kāre bija apgrozības galvenais dzenulis.
Nesteidzās arī pārdevēja. Tiesa, veikalu par pilnu nevarēja saukt, tomēr pie letes drūzmējās ļaudis un, kaklus mežģīdami, acis no gaismas atspulga sargādami, pūlējās izpētīt, cik maksā noskatītais priekšmets. Pārdevēju daudz vairāk interesēja pašas nagi, kurus viņa smai- lināja ar komisijā atstātu manikīrvīli. No tā paša komplekta bija paņemtas arī šķērītes, ar kurām pulksteņu un rotaslietu nodaļas apkalpotāja apstrādāja savas rokas. Pagriezušās pret pircējiem profilā, viņas rāmā balsī apsprieda sestdienas vakara izredzes, nosaukdamas savus iespējamos pavadoņus pilnos vārdos un uzvārdos, nekautrēdamās iztirzāt viņu naudas maku un sabiedriskā stāvokļa priekšrocības vai trūkumus. Uzrunu no letes otrās puses viņas uzskatīja par nosodāmu traucējumu un reizēm, pat neatbildēja. Tomēr izdevīgu pircēju viņas mācētu pazīt pa gabalu un tam nu gan laipni uzsmaidītu.
Jaunkalnu un viņa svītu pārdevēja acīmredzot neuzskatīja par maksātspējīgu, kur nu vēl par tādu kundi, kas gatavs sniegt pakalpojumu pret pakalpojumu, kaut uzdāvināt tāfeli šokolādes vai pudelīti ar smaržām.
Tāpēc Tedim nācās divreiz atkārtot savu lūgumu:
— Esiet tik mīļa, parādiet man šo «Si- kuru»!—Un beidzot viņš bija spiests histēriski uzsaukt: — Izslēdziet to stereokasti, ja nedzirdat, ko ar jums runā!
Rupjība uz pārdevēju nepavisam neiedarbojās, viņa to uzskatīja par sava darba neatņemamu sastāvdaļu un pat nepieprasīja bezmaksas pienu par strādāšanu veselībai kaitīgos apstākļos. Negribīgi aizgriezusies no savas draudzenes, viņa laiskā gaitā paspēra dažus soļus uz Jaunkalna pusi un glezni atspiedās pret plauktu.
Tedis tūdaļ kļuva laipnāks.
— Tik glīta meitene un tik dusmīga… Es gribētu apskatīt to tur «Sikuru» par pusotra simta.
Pārdevēja pat nepakustējās.
— Jūs vienalga to nepirksiet. Tur kaut kas sabojājies, īsie viļņi nedarbojas. Visi tikai groza kloķus, groza un dod atpakaļ.
— Kāpēc tad neņemat pavisam nost?
Pārdevēja apātiski paraustīja plecus.
— Ēst taču neprasa… Varbūt atnāk kāds meistars, kas grib parakņāties pa iekšām un salabot. Citādi aparātiņš nav zemē metams, vakar te sabruka vesels bars rīdzinieku un pievāca visas pārējās «Sikuras».
— Man tieši tāds speciālists ir līdzi, — Tedis pamāja uz Meksikāņa Džo pusi. — Un ja jums vēl atrastos skrūvgriezis…
— Ja tā labi padomā, šis arī bez īsajiem viļņiem ir tās naudas vērts. — Pārdevēja beidzot atcerējās, ka viņas pirmais pienākums ir pārdot preci. — Divi dinamiskie skaļruņi, sešpadsmit tranzistori, voltmetrs…
Tedis neklausījās. Viņa uzmanība bija piekalta Meksikāņa pirkstiem, kas citu pēc citas izņēma četras skrūves un nocēla korpusa muguru. Nemaz nevajadzēja palūkoties uz firmas emblēmu un iegrebtajiem vārdiem «Made in Japan», lai saprastu, ka šoreiz viņiem nav darīšana ar «Dzintaru». Pietiktu arī ar to, ka detaļu izvietojums bija atšķirīgs. Jaunkalns netaisījās spriest, kurš uztvērējs labāks, kura shēma racionālāka, viņš bija kriminālists, nevis radiotehniķis. Un tomēr nedrīkstēja tūdaļ atkal pieskrūvēt vāku, bija jārada iespaids, it kā meklētu defekta cēloni. Nogaidījis attiecīgu pieklājības bridi, viņš beidzot pateica:
— Paldies!
*
— Nu, vai es jums nesacīju, ka dosiet man atpakaļ? — pārdevēja ērcīgi paziņoja. — Tikai lieki apgrūtinājāt cilvēku.
— Mēs jau patiesībā gribējām vienīgi apskatīties, vai nav iespējams apmainīt, — Tedis ne visai sakarīgi paskaidroja. —- Puiši te aizvakar nopirka tādu «Sikuru», varbūt atceraties, un viņiem atgadījusies nelaime. Tūlīt es jums parādīšu.
Jaunkalns uzlika sporta somu uz letes un ņēmās atvērt sprādzes, slepus novērodams pārdevēju. Viņa neizrādīja ne mazāko interesi.- Herberts Trešais turpretī bija tik uzbudināts, ka tik tikko neizlaida aparātu no trīcošajām rokām. Viņš joprojām nespēja sev piedot, ka toreiz nebija iedomājies pārbaudīt uztvērēju arī no iekšpuses. Pirkšanas brīdī veikalā bija kādas sešas «Sikuras», bet viņš kā gatavais muļķis paķēra pirmo, ieslēdza dažas stacijas un skrēja uz kasi ātrāk tikt no naudas vaļā. Re, kā tagad Jaunkalns nemaz nesteidzas — tik apbrīnojami pārliecinoši tēlo lēnīgu puisi, ka pārdevēja nekad neuzminēs patiesību. Herberts Trešais paskatījās uz Kobru un Meksikāni Džo un saprata, ka arī viņi ir sajūsmā par Jaunkalna izsmalcināto^taktisko manevru.
īstenībā Tedis tikai gribēja iegūt laiku. Viņam pēkšņi bija zudusi pārliecība, ka pareizi iesācis operāciju. Vai tikai viņš pirms laika neatklāj kārtis? Tomēr atceļa vairs nebija — nedrīkstēja taču pievilt šos jauniešus, kuru simpātijas, šķiet, bija izdevies iekarot.
— Redzat, kāda nelaime! — Viņš izsaiņoja salauzto korpusu, kas vēl turējās uz divām skrūvēm.
Pārdevēja noplātīja rokas un augstprātīgi pasmaidīja.
— Un kas jums lika ar to spēlēt volejbolu? Pārāk dārgs prieks, vajadzēja nopirkt bumbu.
Jaunkalns nosarka. Sārtums pārlija spēcīgajam zodam un vaigiem, sakāpa līdz pat linu baltajiem matiem. Zilās acis mulsumā kļuva tumšas.
— Te nav runa par japāņu korpusu. Ar to viss ir kārtībā, pareizāk sakot, bija kārtībā. Man gribas zināt, kas jums sakāms par iekšām. Izlasiet, kas te rakstīts, ja protat! Dzintars! Varbūt jūs paskaidrosiet, kāpēc Rīgas ražojumus pārdodat ar japāņu marku?
Jaunkalns pats juta, ka apsūdzības runa ir pārāk gara, jo tā viņš dod pārdevējai laiku atjēgties un rūpīgi apsvērt atbildi.
Pārdevēja nebija uz mutes kritusi. Atbalstījusi plaukstas uz letes, viņa dziļi ievilka elpu un pārgāja pretuzbrukumā:
— Kāpēc jūs man to prasāt? Ne jau es atnesu somā šo kasti, jūs pats atstiepāt. Sadabū jāt kaut kur bojātu «Dzintaru» un tagad nodarbojaties ar šantāžu…
— Jūs taču nenoliegsiet, ka aizvakar pārdevāt šim puisim «Sikuru». Herbert, parādi birku…
Pārdevēja cēli atmeta ar roku.
— Nevajag… Kur tas rakstīts, ka šī ir tā pati kaste? Kāpēc man jātic tādam smurgulim?
— Un kas jums atļāva neievērot tirdzniecības noteikumus un pārdot mazgadīgajam tik dārgu mantu? Varbūt viņš naudu nozadzis saviem vecākiem?
Šāviens, kuru Jaunkalns bija raidījis uz labu laimi, ķēra mērķi. Pārdevēja kļuva pieļāvīgāka.
— Klausieties, pilsoni, mes neesam firmas filiāle, te ir komisijas veikals. Kādu preci man atnes, tādu es pārdodu. Un nevienu ar varu nespiežu iepirkties. Patīk — maksā ragā un ņem ciet, nepatīk — noliec atpakaļ, sveiks un uz redzēšanos. Šis jauneklis manā klātbūtnē pārbaudīja, pirms tam vēl pusstundu grozījās pie letes. Uzgrieza Montekarlo, Londonu, «Amerikas balsi», vai es zinu, ko tur vēl. Aparāts skanēja kā nupat piedzimis. Tāds viņam gāja pie sirds, tādu viņš dabūja. Varbūt viņš tieši meklēja sajaukteni, kas man par daļu? … Man neviens nemaksā algu par to, lai skrūvētu vaļā priekšmetus. Kā tik mums te nav? Televizori, putekļu sūcēji, ledusskapji. Tā tik vēl trūka, lai es katru reizi apskatītos, vai televizorā nav iebūvēts bonierēšanas mašīnas motors, vai ledusskapis saldē vai karsē! Tad te vajag inženiera ar augstskolas izglītību, nevis pārdevējas, kurai maksā septiņdesmit piecus rubļus mēnesī.
Lai cik uzmanīgi Jaunkalns ieklausījās pārdevējas balsī, viņš tajā nepamanīja nevienas neīstas nots. Vienīgi ilgi uzkrātu sašutumu par to, ka viņai — tik jaunai, skaistai un iekārojamai — jānīkst no rīta līdz vakaram putekļainajā telpā, kad citas var sauļoties pludmalē, gādāt par savu personisko dzīvi. Un turklāt vēl jāuzklausa visādi idiotiski, no gaisa grābti pārmetumi!
— Saprotiet mani pareizi, mums nav nekādu pretenziju pret jums. Mēs atnācām uzzināt, kas šo aparātu atnesis pārdot, lai aizietu aprunāties.
— Tad tā vajadzēja pateikt pašā sākumā, nevis vicināt dūres,.. Rādiet šurp birku!
Pārdevēja noplātīja rokas un augstprātīgi pasmaidīja.
— Un kas jums lika ar to spēlēt volejbolu? Pārāk dārgs prieks, vajadzēja nopirkt bumbu.
Jaunkalns nosarka. Sārtums pārlija spēcīgajam zodam un vaigiem, sakāpa līdz pat linu baltajiem matiem. Zilās acis mulsumā kļuva tumšas.
— Te nav runa par japāņu korpusu. Ar to viss ir kārtībā, pareizāk sakot, bija kārtībā. Man gribas zināt, kas jums sakāms par iekšām. Izlasiet, kas te rakstīts, ja protat! Dzintars! Varbūt jūs paskaidrosiet, kāpēc Rīgas ražojumus pārdodat ar japāņu marku?
Jaunkalns pats juta, ka apsūdzības runa ir pārāk gara, jo tā viņš dod pārdevējai laiku atjēgties un rūpīgi apsvērt atbildi.
Pārdevēja nebija uz mutes kritusi. Atbalstījusi plaukstas uz letes, viņa dziļi ievilka elpu un pārgāja pretuzbrukumā:
— Kāpēc jūs man to prasāt? Ne jau es atnesu somā šo kasti, jūs pats atstiepāt. Sadabū jāt kaut kur bojātu «Dzintaru» un tagad nodarbojaties ar šantāžu…
— Jūs taču nenoliegsiet, ka aizvakar pārdevāt šim puisim «Sikuru». Herbert, parādi birku…
Pārdevēja cēli atmeta ar roku.
— Nevajag… Kur tas rakstīts, ka šī ir tā pati kaste? Kāpēc man jātic tādam smurgulim?
— Un kas jums atļāva neievērot tirdzniecības noteikumus un pārdot mazgadīgajam tik dārgu mantu? Varbūt viņš naudu nozadzis saviem vecākiem?
Šāviens, kuru Jaunkalns bija raidījis uz labu laimi, ķēra mērķi. Pārdevēja kļuva pieļāvīgāka.
— Klausieties, pilsoni, mēs neesam firmas filiāle, te ir komisijas veikals. Kādu preci man atnes, tādu es pārdodu. Un nevienu ar varu nespiežu iepirkties. Patīk — maksā ragā un ņem ciet, nepatīk — noliec atpakaļ, sveiks un uz redzēšanos. Šis jauneklis manā klātbūtnē pārbaudīja, pirms tam vēl pusstundu grozījās pie letes. Uzgrieza Montekarlo, Londonu, «Amerikas balsi», vai es zinu, ko tur vēl. Aparāts skanēja kā nupat piedzimis. Tāds viņam gāja pie sirds, tādu viņš dabūja. Varbūt viņš tieši meklēja sajaukteni, kas man par daļu?… Man neviens nemaksā algu par to, lai skrūvētu vaļā priekšmetus. Kā tik mums te nav? Televizori, putekļu sūcēji, ledusskapji. Tā tik vēl trūka, lai es katru reizi apskatītos, vai televizorā nav iebūvēts bonierēšanas mašīnas motors, vai ledusskapis saldē vai karsē! Tad te vajag inženiera ar augstskolas izglītību, nevis pārdevējas, kurai maksā septiņdesmit piecus rubļus mēnesī.
Lai cik uzmanīgi Jaunkalns ieklausījās pārdevējas balsī, viņš tajā nepamanīja nevienas neīstas nots. Vienīgi ilgi uzkrātu sašutumu par to, ka viņai — tik jaunai, skaistai un iekārojamai — jānīkst no rīta līdz vakaram putekļainajā telpā, kad citas var sauļoties pludmalē, gādāt par savu personisko dzīvi. Un turklāt vēl jāuzklausa visādi idiotiski, no gaisa grābti pārmetumi!
— Saprotiet mani pareizi, mums nav nekādu pretenziju pret jums. Mēs atnācām uzzināt, kas šo aparātu atnesis pārdot, lai aizietu aprunāties.
— Tad tā vajadzēja pateikt pašā sākumā, nevis vicināt dūres… Rādiet šurp birku!
— Tajā nenieka nevar saprast. Pat ja pieļauj, ka pirmais burts ir «r».
— Ejiet pie direktora, lai paskatās rakstos. Rit no rīta, šodien viņam brīvdiena… — Pārdevējas balss nu jau bija pavisam samtaina. — Kāpēc gan neiegriezāties pie mantu pieņēmēja? Beigu beigās viņam jāatbild par iepirkto preci. Vienu mirkli…
Viņa atvēra aiz portjerām paslēptas durvis un pabāza galvu blakustelpā.
— Tur patlaban ir pilns. Pasēdiet vai izejiet piesaulē, es jūs pasaukšu, kad Menderis atbrīvosies.
Uz ielas viņi gandrīz saskrējās ar Renāti Zandburgu, kas šai mirklī izkāpa no mikro- busa ar Rīgas Kinostudijas gaili uz sāna un uzrakstu «Pēdējais loms» virs šofera kabīnes loga. Seja viņai vēl bija noklāta ar brūnganu grimu, virs lūpām melno ja vecuma Ūsiņu ēna, zem vaļējā vasaras mēteļa bija vienkāršs, tumšs satīna uzsvārcis, — iepriekšējā dienā, kad Zandburga tēloja bagātu namīpašnieci, bija noderējušas pašas kleitas, tagad apkopē- j as epizodē vaj adzēj a vilkt mugurā studij as kostīmu.
— Redzu, redzu, pilnīga neveiksme! — viņa sauca. — Nekas, nenokariet degunu, šodien es jūs vairs nepametīšu vienus.
Noklausījusies stāstu par sarunu ar pārdevēju, Zandburga mierināja Jaunkalnu:
— Vēl itin nekas nav zaudēts. Ja tikai tā zoss nebrīdinās mantu uzpircēju, mēs viņu paņemsim tādās spīlēs, ka viņš pats sevi nodos un vēl mums rokas bučos. Emīls Menderis.. . Ne ar tādiem varoņiem vien esmu tikusi galā! Es taču pazīstu viņa vārīgāko varžaci. Ja ne
runās ar labu, uzkūdīšu Viktoriju, un slapja vieta pāri nepaliks… Bērni, marš uz stūrīti, gaidiet mūs tur!
Ieāķējusi savu roku Jaunkalna elkonī, Zandburga ņēmās ar viņu promenēt gar veikala skatlogiem. Ieraudzījis savas kūkumā saliektās muguras atspulgu, Tedis ar pūlēm novaldīja smieklus — tā angļu filmās izskatās ģikts mocīti mantojuma pretendenti, vedot pie mielasta galda savas dižciltīgās krustmātes. Labi gan, ka pilsētā viņu tikpat kā neviens nepazīst… Zandburga tikmēr mēļoja:
— Tā iet, kad sievas pārāk pašpārliecinātas. Mājās Emīls papīkstēt neuzdrīkstas, pīpēt viņam nav atļauts pat virtuvē, jāiziet dārzā uzvilkt dūmu. Bet pēc dabas viņš ir kluss dzērājs un kāršu spēlmanis, pie izdevības arī meiti- nieks — skuķi, ko var nogrābt bez sarežģījumiem, nepalaidīs garām. Ko es darītu Viktorijas vietā? Vīrs taču, kopā vien jādzīvo. Sestdienas vakarā nopirktu pusstopu, satrumpotu ar viņu uz cūkām, kādreiz aizvestu uz dančiem. Bet Viktorija domā, ka ar aizliegumu vien pietiek, viņai pat prātā neienāk, ka paklausīgais vīriņš var iet sānceļus, ka svešā gultā var ielīst arī dienas laikā, darbā uzsist zolīti, ieraut konjaciņu un līdz vakaram atkal būt skaidrā. Puse pilsētas smīn, vienīgi Viktorija staigā kā zirgs ar klapēm…
Pārdevējas parādīšanās izglāba Jaunkalnu no tālākām detaļām «iz mantu pieņēmēja ģimenes un ārlaulības dzīves».
Emīls Menderis bija nenosakāma vecuma un grūti iegaumējama izskata vīrietis. «Izdevīga āriene noziedzniekam,» Jaunkalns nosprieda. Tāds var nepamanīts iejukt pūlī un, neviena
neievērots, atkal pazust.» Bet tūdaļ viņš apjēdza, ka, pašam negribot, jau nokļuvis Zandbur- gas tenku ietekmē. Nē, Menderis nemaz neatgādināja filmās tik bieži redzētā mazpilsētas izvirtuļa tipu. Ne viņam tradicionālo ūsu, ne
pavedēja acu, nedz juteklīgo lūpu. Tikpat labi viņu varēja iedomāties aiz bankas kases lodziņa, uzliekot rezolūcijas uz naudas pārvedumu veidlapām, kā arī pie tirgus sanitārās inspekcijas galda, kur uzspiež zīmogu uz kolhoznieku atvestajām vistām un tītariem. Gludi, tumši mati, neizteiksmīgas acis, mazliet kum- pains deguns, pabālas lūpas. Sevī vērsta personība, kas neiespiedās nejaušu paziņu atmiņā. Grūti iztēloties, ka tāds cilvēks varētu būt apslēptu kaislību varā, ka viņam garšotu alkohols, patiktu azarta kairinājums.
Jaunkalns izvilka no kabatas darba apliecību un atvērtu parādīja mantu pieņēmējam..
— Milicijas kriminālmeklēšanas daļas inspektors Jaunkalns. Biedreni Zandburgu jūs laikam pazīstat. .. Mēs gribētu noskaidrot dažus jautājumus.
— Revīzija? — Mendera balsī ieskanējās drīzāk nepatika, nevis izbīlis.
— Ko jūs… Man tikai vajadzīga izziņa par priekšmetu, kas pārdots ar jūsu veikala starpniecību.
— Meklējat zagtu mantu uzpircējus?
— Kāpēc jums tūdaļ rādās visļaunākais? Atnācu draudzīgi aprunāties.
— Ko tad jūs man bāžat zem deguna milicijas apliecību? Taisāties iebiedēt?
— Citas vizītkartes man nav. Un lai jūs pēc tam neteiktu, ka nezinājāt, ar ko jums darīšana.
Zandburgas pacietības mērs bija izsmelts. Ja viņa tūdaļ neiejauksies, šie divi gaiļi vēl saplūksies pirms laika. Apsēdusies uz apmeklētāju krēsla, viņa nolika uz pieņēmēja galda radioaparāta birku.
— Paskatieties, Emīl, kurš mēģina iegrūst šo falšo zaķi. Mani puikas par simt piecdesmit rubļiem nopirka japāņu «Sikuru», bet, kad es pārbaudīju, izrādījās, ka tas ir mūsu parastais «Dzintars», tikai ārzemju šēzē uzpucēts.
— Nevar būt! — Menderis pielēca kājās.
— Mani vēl neviens nav pieķēris melos! —Zandburga cieši uzlūkoja mantu pieņēmēju. — Un vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka allažiņ saku patiesību! Man nav ko slēpt. Ja neticat, uzprasiet savai Viktorijai. — Nu viņa jau atklāti draudēja.
Tiešām, Mendera kaujinieciskais gars noplaka. Pāri palika tikai uzsvērta pakalpība.
— Paskatīsimies, paskatīsimies, — šķirstīdams biezus aktu vākus, viņš sacīja. — Ja manta nodota komisijā un vēl nav apritējušas trīs dienas, kopš nopirkāt, tad bēda maza… Pie mums nav tā kā Rīgā, te tirdzniecības tīkls pamazs, tāpēc gadījuma mantu uzpirkšana ar pieņemšanu komisijā ir apvienota, visu kopā pārdod vienā veikalā… Tā jau es domāju! Jūsu Rumbinieks sen saņēmis savu naudiņu un tagad laikam aiz deviņām jūrām. Lūdzu! Aiz- pagājušajā pirmdienā viņam izmaksāti simt trīsdesmit pieci rubļi. Paraksts, datums, viss kā baznīcas grāmatā.
— Vai varētu uzzināt, kas viņš tāds? No kurienes?
— Tas gan neatbilst noteikumiem, bet, tā kā Zandburgas kundze ir manējās draudzene …
Ja, netrūka iie pases sērijas un numura, ne tās izsniegšanas vietas un datuma. Artūrs Jāņa dēls Rumbinieks, pierakstīts un dzīvo Ventspilī.
— Un pārējās «Sikuras»? — Jaunkalns prašņāja. — Vai par tām arī uzreiz samaksāts? Vai nevarētu noskaidrot?
Menderis grasījās protestēt, aizbildināties ar nevaļu, bet pietika ar Zandburgas iekāsēšanos, lai viņš nopūties padotos savam liktenim.
Šķita, ka pārlūkošanas rezultāts pārsteidz arī pašu mantu pieņēmēju. Jo ilgāk viņš pētīja, jo kļuva mazāks un melnāks.
— Ja paskatās tā kopumā, — Menderis beidzot stomīgi ierunājās, — tad patiešām atklājas dīvaina aina. Pēdējos trijos mēnešos «Si- kuru» pārdevuši tikai divi cilvēki — Ieva Miķelsone un šis pats Artūrs Rumbinieks.
— Un allaž pirmdienās, — viņam pāri plecam dokumentu vākos raudzīdamies, Jaunkalns piebilda.
— Nu, tas vēl nav nekāds brīnums. Uz paģirām; — Zandburga viņu pārtrauca.
— To var izskaidrot arī citādi, — Menderis nopietni sacīja. — Jūs ienācāt pa dienesta durvīm un neredzējāt, kāda rinda ārā. Es esmu viens; kad atnes mūsmāju ražojumus, varu ielūkoties cenrāžos, bet bieži jāzīlē kafijas biezumos, jānotic uz goda vārda. Samaksāsi par daudz — cietīs apgrozība un vēlāk vajadzēs pār- cenot, par maz — klientam būs pāri nodarīts un viņš vedīs preci uz Rīgu. Viss prasa laiku. Reizēm cilvēkiem ilgi jāgaida, tāpēc daudzi šeit ierodas savās brīvdienās, kas šiem abiem droši vien ir pirmdien.
— Ģeniāli! — Zandburga iesaucās. — Solis
uz priekšu. Tas mums palīdzes atrast «Sikuru» pārdevējus.
—- Kāpēc tik sarežģīti? — Jaunkalns atgādināja. — Mums taču ir viņu vārdi un adreses.
— Skleroze, — Zandburga vīlusies atzina.
— Biedri Menderi, — Jaunkalns atkal uzrunāja mantu pieņēmēju. — Vai jūs sev nekad nejautājāt, kas ir šie cilvēki, kāpēc viņi tik bieži pārdod japāņu radioaparātus un tikai tos?
— Laikam tas viņiem ir izdevīgi. Jūs nepazīstat mūsu pilsētas specifiku. Šeit apgrozās daudz jūrnieku — mūsējo, nevis ārzemju. Iebrauc Ventspilī uz dažām dienām un grib pa īstam izjust, ka atrodas dzimtajā zemē, vārdu sakot, nosvin atgriešanos. . . Vai mēs varam pieņemt viņu mantiņu komisijā un likt gaidīt, kamēr gadīsies pircējs? Iespējams taču, ka kuģis nekad vairs neiegriezīsies mūsu ostā. Lūk, tāpēc novelkam papildus vēl trīs procentus un liekam naudu galdā. .. Piedodiet, es laikam - pārāk gari stāstu.
— Tieši otrādi! Katrs sīkums var būt noderīgs.
— Par Miķelsoni un Rumbinieku runājot… Mēs visi esam pakūtri. Atzīstos, man pat bija izdevīgi, ka viņi vienmēr nes vienu un to pašu — cena zināma, cilvēki arī, neviens nekad ne par ko nav sūdzējies. Jūs esat pirmie, tāpēc atļaujiet man izteikt pārliecību, ka tas ir traģisks pārpratums… Kas viņi tādi? Atvainojiet, bet mēs neesam kadru daļa, netaujājam ne pēc nodarbošanās vai ģimenes stāvokļa, ne pēc tautības vai vecuma. Mēs esam komerciāla iestāde, kas dod valstij lielu peļņu. — Mendera pašapziņa ar katru teikumu auga augumā. — Bet. tas nenozīmē, ka mūsu darbā
nav vietas ari psiholoģijai. Nospriedu, ka abi ir tuvi jūrnieku radi. Viņa — sieva, māsa vai meita, viņš — tēvs vai labs draugs. Vietējie jūrnieki paši nāk tikai retumis. Bet tas vēl nenozīmē, ka viņi nekā nepārdotu. Drīzāk otrādi. Savā laikā apgādāja krasta ļaudis ar itāļu lietusmēteļiem, pēcāk ar beļģu sienas paklājiem un mākslīgām mežģīnēm, tad pārgāja uz parūkām, tagad acīmredzot sācies «Sikuru» laikmets. Var arī būt, ka viņi Kanāriju salās vai Gibraltārā uzgājuši robu, kur tos dabū bez muitas uzcenojuma, par pusvelti.
Jaunkalns klausījās ar neatslābstošu interesi. Protams, viņš arī pirms tam bija zinājis, ka gandrīz visi jūrnieki šo to atved pārdošanai, ka šie ienākumi ieplānoti ģimenes budžetā. Bet tagad viņam pavērās gluži sveša pasaule ar saviem likumiem, rīcības motīviem, priekšstatiem par godīgumu un ētiku.
Menderis jau otro reizi tuvredzīgi piemiegtām acīm salīdzināja sienas stundeņa un rokas pulksteņa rādītājus.
— Pēdējais jautājums. Vai drīkstu jūs palūgt kaut aptuveni aprakstīt šos cilvēkus?
Menderis aizvēra acis, it kā atsaukdams iztēlē viņu ārieni.
— Viņi ne ar ko īpašu neizcēlās. Artūrs Rumbinieks ir pensijas vecuma vīrietis, vidēja auguma, bez acenēm, ar patukliem vaigiem un taisnu degunu. Matu krāsu, piedodiet, nepateikšu, viņš nekad nenoņēma cepuri. Tas arī bija visuzkrītošākais. Un Ieva Miķelsone? Pajauna, slaida, eleganti ģērbusies. Bet sīkāk nepateikšu.
— Sirsnīgs paldies! — Jaunkalns piecēlās.
— Pagaidiet, ko tad mēs iesāksim ar jūsu aparātu? … Varbūt jūs atstatu, rīt mēs kopā ar direktoru sastādīsim aktu, palūgsim pārvaldei atļauju atlīdzināt zaudējumus …
— Pateicos, noteikti iegriezīšos. Taču šoreiz runa nav tikai par naudu.
Menderis atkal sadrūma.
— Saprotu.
«Laikam tomēr kļūdījos ar to veikalu.. .» pa ceļam uz namu pārvaldes bērnu istabu Jaunkalns sev pārmeta. «Visu to pašu varēja uzzināt daudz smalkākā veidā, nu, teiksim, izdarot veikalā kārtējo revīziju. Tikai neapdomīgi esmu brīdinājis noziedzniekus … Pag, pag, man taču nav nekāda pamata uzskatīt Menderi par šīs afēras līdzdalībnieku, — varbūt viņam tiešām nekad neradās aizdomas? Bet tikpat nepareizi būtu izslēgt tādas versijas iespējamību. Tāpēc nedrīkst zaudēt laiku. Vēl šodien jāaiziet pie Artūra Rumbinieka, pie viena jāapmeklē arī Miķelsone, jādzird, kas viņiem sakāms, pirms Menderis nav paguvis brīdināt. Pareizi, jāuzdod Meksikānim Džo vai Herbertam Trešajam padežurēt uz stūra un sekot mantu pieņēmējam, ja tas izietu no veikala.»
Bet namu pārvaldes bērnu istabā nebija ne Meksikāņa, ne Herberta. Nācās uzticēt šo uzdevumu Jankam un viņa māšelei.
— Cik ilgi var runāties?! — Meksikānis Džo nervozēja un jau ceturto reizi izbāza galvu pa logu. — Laikam Sīkais Žandarms atkal stāsta par savu dārgo nelaiķi.
— Vai arī pierāda, ka salīdzinājumā ar četrpadsmito gadu tagad uz katru iedzīvotāju iznāk daudz vairāk tranzistoru uztvērēju … Revanšu? — Herberts Trešais sakārtoja novusa kauliņus.
— Pēdējo partiju.
Meksikānis Džo pietupās un, turēdams kiju divos pirkstos, ilgi tēmēja. Tad aizsita garām.
— Ko tu šodien tāds — ne cepts, ne vārīts? — Herberts jautāja un ietrieca kulītē divus sarkanus ripuļus. Pārējie seši nostājās izdevīgā pozīcijā — tieši pa sitienam. — Piedāvāju neizšķirtu. — Viņš pasmaidīja un sāka nolasīt citu pēc cita.
Palicis «sausā», Meksikānis Džo vienaldzīgi nometa kiju uz dīvāna.
— Brauksim! Vai ritenis līdzi?
— Tev šodien nemaz nav miera. Gribas taču uzzināt, kā šiem tur izgājis.
— Vēlāk pagūsi. Apsolīju Čipam paņemt divas pakas un līdz divpadsmitiem aizraut uz pastu.
— Atradis, par ko uztraukties. Aiztriec sīkos.
— Labāk mēs paši, man tā šance liekas mazliet duļķaina. Vai citādi viņš par diviem gājieniem piesolītu divdesmitpiecnieku?
— Laikam ne sevišķi tic, ka mēs atdosim parādu.
— Vienalga. Nav ko jaukt iekšā zīdaiņus!
Pie Čipa durvīm viņiem nācās ilgi zvanīt.
Tikai guldzošs kāss norādīja, ka dzīvoklis nav tukšs. Beidzot saimnieks atvēra. Purpurkrāsas zīda rītasvārki vēl vairāk izcēla sejas slimīgo bālumu un tumšo acu drudžaino spīdumu. Ielaidis puišus gaitenī, Cips ar izteiksmīgu žestu aicināja tālāk un kā nopļauts novēlās uz platās tahtas, kas aizņēma vai pusi istabas. Pēc laba brīža, atguvis elpu, viņš pusčukstus ierunājās:
— Man ir vakars… Uz tā vella rata laikam dabūju plaušu karsoni, nav pat spēka uzbrūvēt sev īstu groku.
— Varbūt es uztaisītu, — Herberts pažēloja slimnieku.
— Izejvielas ir bāriņā. Bet sev ielejiet kaut ko garšīgāku.
Dzērienu krājums bija apžilbinošs — pat ja paturētu prātā, ka dekoratīvais spogulis divkāršo pudeļu skaitu. Goda vietā starp ārzemju viskijiem, džiniem, konjakiem un padomju eksportšņabjiem stāvēja garkājaina pudele — melnais Jamaikas rums. Etiķete vēstīja, ka tas pēc Anglijas karalienes pasūtījuma īpaši izgatavots kara flotes jūrnieku vajadzībām.
— Iedod tāpat! — Pēkšņi Čips vairs negribēja gaidīt, kamēr ūdens uzvārās.
Iedzēra, saviebās un noskurinājās. Uz pieres viņam tūdaļ parādījās sviedri, vaigos — neveselīgs sārtums.
— Pirmdien pat aizvilkšos pie daktera. Lai noformē otro grupu, gan pažarnieki iztiks bez manis. Aiziešu pensijā, laidīšu visu pār kanti — un sveika, pilsēta dārgā…
— Neaizmirsti laikus brīdināt, — Meksikānis Džo sacīja un skaudīgi aplūkoja no pasaules malu malām savestos suvenīrus, kas pārvērta istabu tādā kā bezgaumības etalonu muzejā.
— Ja gribi pārņemt mantojumu, tev vispirms jāaptīra krājkase. — Iebaudītais alkohols atmodināja Čipā vieglprātīgu optimismu. — Un kas vainas šeit vasarā? Citi brauc kā uz kūrortu, bet es lai evakuējos uz siltām zemēm … Redzat tās pakas kaktā? Paņemiet augšējās un aizvediet līdz pastam. Tur jūs gaidīs mans vecs čoms.
— Un kā mēs viņu pazīsim? — Herberts sagatavojās iegaumēt sarežģītu paroles tekstu.
— Viņš jūs pazīs. Varbūt pajautās, vai no Čipa… Pēc divām atlikušajām pakām atkāpiet rīt ap šo pašu laiku.
Visa operācija norisinājās ātri un bez jebkādas noslēpumainības — it kā viņi būtu atveduši nevis kontrabandas preci, bet nodevuši ķīmiskajā tīrīšanā saiņus ar netīro veļu. Čipa paziņa sagaidīja puišus uz ielas, izņēma no Meksikāņa Džo rokām pakas, iebāza sava motocikla blakusvāģi un piekodināja:
— Rīt būšu drusku ātrāk.
Uzspiedis uz startera, viņš aizbrauca.
Kad puiši atgriezās namu pārvaldes bērnu istabā, Zandburga tieši beidza savu ziņojumu:
— Naudiņu mēs dabūsim atpakaļ, tik daudz jau esam panākuši. Taču — vai tas ir galvenais? Mums jāpadara nekaitīgi noziedznieki, kas krāpj padomju pilsoņus.
— Bet ja tā tomēr ir nejaušība, pārpratums, kā labpatikās izteikties mantu pieņēmējam? — Jaunkalns iebilda.
— Ko nozīmē — pārpratums? — Zandburga iekaisa. •— Mūsu «Dzintars» pats ielīdis japāņu ādā, tā, vai? '
Brīdi visi nomākti klusēja, tad atkal ierunājās Jaunkalns, kurš gribēja aplūkot visas varbūtības:
— Bet kāda nozīme tik muļķīgi riskēt? Šai gadījumā meliem pārāk īsas kājas — pietiek noņemt vāku, lai visa tā šmaukšana atklātos.
Es drīzāk sliecos uz cita varianta pusi. Cilvēks, kas sava prieka pēc samontējis šo aparātu, pat nenojauta, ka cits, teiksim, kāds ģimenes loceklis, nesīs" to pārdot, savukārt nezinot, ka iekritīs, pirmo reizi apmainot baterijas.
— Nesakiet vis, lai apmainītu baterijas, nemaz nav jānoskrūvē visa muguriņa, tām var piekļūt caur īpašu lodziņu. Un tur it nekas nav rakstīts, •— Meksikānis Džo sacīja.
•— Un tomēr tā ir pašnāvība, — Jaunkalns iespītējās.
— Es šorīt izjaucu mūsu «Spīdolu». Firma ir tikai' uz muguriņas, bet uz šasijas nav nekā, — Herberts Trešais stāstīja.
— Lai jau notiek, izmeklēšana tiek turpināta, — Jaunkalns izlēma. — Tu, Herbert, aizej uz radioveikalu izpētīt, kā īsti tie «Dzintari» izskatās. No ārpuses un no iekšpuses… Žēl, ka mēs netiekam klāt citām «Sikurām» un nevaram salīdzināt.
— Nav nekā vienkāršāka! — Zandburga prātošanu necieta kā zobu sāpes, toties allaž bija gatava atrisināt praktiskas problēmas. — Uzņemšanas placī vien bija divas — filmas direktoram un tai uzpūtīgajai rīdziniecei, kas izkaulējusi sev galveno lomu. Izraksti man kratīšanas orderi, es uzzināšu visu, pat kniedes saskaitīšu, ja vajag.
— Ja kāds var iztikt bez oficiālas atļaujas, tad tā esat jūs, — Jaunkalns glaimoja. — Cilvēki jums sirdi atvērs, kur nu vēl nieka radioaparātu. Iestāstiet, ka jūs arī gribat tādu iegādāties, tāpēc jāapskata, kādas tur baterijas, cik lampiņu…
— Gan es pati izgudrošu ko ticamāku. Bet man vajag vismaz stundu laika, tev taču ari dienesta mašīnas nav …
Stumdama sev pa priekšu Herbertu Kagaini, Zandburga devās izpildīt operatīvo uzdevumu. Atbildības sajūta nospieda plecus, un kāpnes čīkstēja skaļāk nekā parasti. Kad atkal iestājās klusums, ierunājās Kobra, kas ne uz mirkli nebija novērsusi no Jaunkalna sapņaino skatienu:
— Mats matā kā filmās par karu. Mēs atro^ damies štābā, adjutanti jož uz visām pusēm, izlūki ziņo par ienaidnieka manevriem, drīz sāksies izšķirošā kauja. Es arī gribu uzdevumu, biedri priekšniek!
— Kopsi ievainotos, kā jau sievišķim pienākas, — Rūdis pazobojās.
— Nāc apsēdies, palīdzēsi domāt. — Jaun- kalnam bija žēl meitenes. — Vai zināt, kas mani mulsina? Šos aparātus nesa uz veikalu pirmdienās, tikai pirmdienās… Un lai neviens nemēģina man iestāstīt pasaciņas par nevaļī- gumu. Ja Rumbinieks ir pensionārs, tad viņām pilnīgi vienalga, kad kvernēt šajā rindā. Te jābūt citam āķim.
— Varbūt tieši pirmdienās ostā ienāk kāds kuģis, — Slaviks nedroši ieminējās.
— Naglai uz galvas! Jāuzzina, vai ir kuģi, kas iet pēc regulāra saraksta!
— Tas mums viens spļāviens, — Meksikānis Džo lielījās. — Slavik, Vladik, mudīgi piezvaniet fāterim uz kantpri.
— Labāk nezvaniet. Un pagaidām par mūsu likstām neko nestāstiet. Pasakiet, ka milicijā lūdza noskaidrot, vai ir tāds kuģis un uz kurieni iet.
Tikai tagad, kad pēkšņi vairs nebija ko darīt,
Jaunkalns juta, ka ir izsalcis. Dīvaini — no rīta var ēst kaut divas brokastis, pusdienlaika vēders tomēr rūc kā aizsmacis modinātājpulkstenis. Viņš sameklēja kabatā naudu un pasniedza Raitai.
— Kamēr vēl nav sākusies apšaude, tu varētu salūkot mums provīziju. Izbadējies zaldāts ir slikts karotājs.
Taču velti viņš bija cerējis, ka tagad varēs apkopot iespaidus, vēlreiz vārdu pa vārdam atcerēties pārdevējas un mantu pieņēmēja sacīto. Blakus minstījās Rūdis un visādi centās pievērst sev inspektora uzmanību.
— Kas uz sirds, Rūdi? — Jaunkalns beidzot apžēlojās.
— Vai mēs neuzsitīsim pindzeni? Ja neprotat, labprāt apmācīšu.
Tedis vidusskolas gados bija pat piedalījies pilsētas meistarsacīkstēs galda tenisā, bet pēc tam vairs neiznāca turēt rokā lāpstiņu. Tagad pirksti taisni niezēja izmēģināt, vai vēl izdosies raidīt balto bumbiņu vēlamajā virzienā, atņemt gremdes, pašam uzbrukt.
Jau pēc pirmajām sitienu apmaiņām Rūdis saprata, ka viņam gadījies nopietns pretinieks, un saspringa kā uzvilkta atspere. Tedis turpretī nāca pie atziņas, ka vēl joprojām zina, kā būtu jāspēlē, bet diemžēl vairs nespēj to izdarīt. Iekšēja nedrošība saistīja kustības, lika allaž par sekundes desmitdaļu nokavēt. Nebija īstās reakcijas. Grūtības sagādāja arī Rūda spēles stils, grieztās bumbas, kas neaprēķināmā kārtā mainīja virzienu.
— Spēlēsim «uz interesi», — Rūdis ierosināja. — Ja uzvarēšu es, jūs mani paņemsiet līdzi pie vecā Rumbinieka, norunāts? Varu dot priekšā piecus punktus.
— Iztiksim tāpat.
Tedis nekādi netika galā ar puiša servēm. Lai arī kā viņš centās, bumba lidoja augstu virs tīkla, un Rūdim atlika tikai triekt to galda stūrī. Vajadzētu pašam tūdaļ pārtvert iniciatīvu, gremdēt pirmo bumbu, tomēr viņš nejutās pietiekami drošs, lai riskētu. Un tā Tedis jau seta sākumā tika iedzīts dziļā defensīvā. Viņš pūlējās kā varēdams, atsita vairākas gremdes pēc kārtas, lēcienā aizsniedza īsās māņu bumbas, reizēm lika pasvīst arī partnerim. Tomēr Rūda uzvara ne mirkli nebija apdraudēta. No pilnīgas sakāves Jaunkalnu izglāba Jankas pārnākšana.
— Menderis nav izkustējies no sava kambara. Tupēja tur arī pusdienas pārtraukumā.
— Jo labāk. Paldies!
Brāļi Morozovi bija uzrakstījuši ievāktās ziņas uz kārtīgi sagrafētas papīra loksnes. Izrādījās, ka gandrīz visi tankkuģi brauc kā pa tramvaja sliedēm — no gala stacijas līdz ceļa mērķim, kur izsūknē degvielu, un atpakaļ pēc jaunas kravas. Atšķirība vienīgi tā, ka daži devās uz Kubu, no turienes uz kādu Vidusjūras ostu un tikai pēc tam mājup. Tik tālā ceļā, protams, nevarēja paredzēt ne stundas, ne dienas. Toties Eiropas līnijas iepriecināja ar pulksteņa precizitāti, sevišķi vasarā, kad vētras bija reti.
Tomēr pēc saraksta neviens kuģis nepienāca un arī nepacēla enkuru pirmdienās. Toties ik sestdienas pievakarē Ventspilī pietauvojās lielais tankkuģis «Bulduri», lai katru svētdienas
vakaru vestu uz Hamburgu divdesmit tūkstošus tonnu naftas.
Vienlaikus ar Jaunkalnu to bija pamanījis arī Janka. Un tagad triumfējoši iesaucās:
— Tas ir mūsu «Sikuru» sagādnieks, goda vārds! Svētdienās komisijas veikalā mantiņas nepieņem, bet pirmdien kuģinieki jau ir gabalā. Tāpēc atstāj savu preci citiem un pēc nedēļas ierodas pēc pengas.
Tikpat konkrēts bija arī Herberta Trešā ziņojums. Iestāstījis pārdevējam kaut ko nesakarīgu par derībām, viņš bija veicis veselu zinātnisku eksperimentu sēriju — pārbaudījis septiņus «Dzintarus» un nevienā nebija atklājis uz šasijas ne rūpnīcas, ne ražotājas valsts vārdu, vienīgi sešzīmju skaitļus. Ar šādu rezultātu nesamierinājies, viņš racies vēl dziļāk un uz dažām detaļām pamanījis sērijas burtus, bet it kā tīšām tikai tādus, kas atbilda gan latīņu, gan krievu rakstībai — «A», «B», «K», «P». Redzēdams, kā puisis nopūlas, beidzot ieinteresējies arī pārdevējs un atnesis no noliktavas divus «Dzintarus», paredzētus eksportam, ar atšķirīgu īsviļņu izkārtojumu. Vienā viņi tad nu uzgājuši tik ilgi meklēto spiedogu: «DZINTARS. MADE IN USSR». Tad ieradies direktors, kas zinājis pastāstīt, ka tā esot pati pirmā partija, no kuras pāri palikuši tikai nedaudzi izbrāķēti eksemplāri. Tagad firmas un arī kvalitātes zīmes liekot vienīgi uz korpusa.
Grūti pateikt, vai puiši saprata šī atklājuma nozīmi. Jaunkalnam kļuva skaidrs, ka lietas ietvari draud paplašināties. Kļuva arvien ne- ticamāk, ka viņi ir nejaušības upuri, drīzāk jāsecina, ka Zandburga uztaustījusi smalki iecerētu un vērienīgi sazarotu krāpšanas afēru.
Kā akla vista graudu viņa uzgājusi varbūt vienīgo vājo ķēdes locekli — to sīko neuzmanību, kas pazudina pat visslīpētākos noziedzniekus.
Vajadzētu priecāties, taču Tedis Jaunkalns jutās neomulīgi. Viņš nemaz nebija drošs, ka izdosies atšķetināt samudžināto pavedienu kamolu bez pieredzējušu biedru atbalsta. Vai bija prātīgi mesties kaujā vienam? Bet kāda. nozīme tagad informēt milicijas dežurantu Tik un tā līdz pirmdienai neviens neko neuzsāks, nav jau slepkavība vai laupīšana, kad svarīgi neļaut pēdām atdzist. Tikpat svarīgi pašam nezaudēt laiku. Jātic saviem spēkiem, brīvprātīgie palīgi nedrīkst manīt, ka viņu vadonis ir šaubu un iekšēju pretrunu varā. Jāmācās no vecās Zandburgas, kas neatzīst nekādus šķēršļus. Interesanti, kādus jaunumus viņa šoreiz pastāstīs…
Zandburgas informācija labi iekļāvās kopainā. Abi tranzistoru īpašnieki silti ieteikuši iegādāties «Sikuru» — aparāts darbojoties lieliski. Jansons pat piedāvājies parādīt visas detaļas, kas it kā esot nostrādātas ar japāņiem piemītošo rūpību. Pretīgo aktrisi gan nācies pusstundu pielauzt, tomēr arī viņa galu galā beigusi pretoties. Ne vienā, ne otrā uztvērējā pat ar palielināmo stiklu Zandburga nevarējusi saskatīt uzrakstu «Dzintars», nekādu citu atšķirību starp tiem un savējo neesot pamanījusi.
Arturs Rumbinieks dzīvoja netālu četrstāvu ķieģeļu namā, kas bija uzcelts jau pirms kara. Ielas pusē atradās bijušie kungu apartamenti ar trim un četrām istabām katrā, sētas mājā — darbaļaužu mitekļi ar ieeju caur virtuvi, pa- umšu guļamkambari un labierīcībām kāpņu telpā.
— Ieiešu papļāpāt ar sētnieci, namu pārvaldes kopsapulcēs allažiņ sēžam viena otrai blakus, — Zandburga sacīja un iegāja pa parādes durvīm.
Jaunkalnam un Rūdim atvēra kalsns pagara uguma vīrietis. Spodrinādams briļļu stiklus, viņš vaicājoši pavērās apmeklētājos.
— Vai biedrs Rumbinieks mājās? — Jaunkalns jautāja.
— Stāv jūsu priekšā.
— Nevar būt!
Neko citu Jaunkalns nespēja pateikt — tik ļoti vīrieša āriene kontrastēja ar Mendera sniegto aprakstu. Varbūt vienīgi plikais pauris iederējās «Sikuru» pārdevēja portretā, ja vien to uzskatīja par iemeslu nenoņemt cepuri.
— Ar ko man tas gods? — dzīvokļa saimnieks joprojām aizsprostoja ceļu uz . virtuvi.
— Mēs nācām aprunāties par radioaparātu, ko aizvakar iegādājāmies komisijas veikalā. Jūs taču pārdevāt šo «Sikuru»? — Un Jaunkalns grasījās atvērt somu.
Vīrietis neizrādīja ne mazākās uztraukuma pazīmes.
— Pirmā dzirdēšana. Es netirgojos ne ar kādiem aparātiem, pat bārdas dzenamais man tas pats vecmodīgais.
— Bet man šķita, ka uz birkas rakstīts Rumbinieka vārds.
— Laikam pārskatījāties. Mani bieži jauc ar kaut kādiem Rimbeniekiem, kas no laika gala dzīvo Kurzemē. Bet es esmu dzimis rīdzinieks.
— Un adrese, un pases dati? Kā jūs izskaidrojat to?
— Ak pase… — Rumbinieka sejā pavīdēja kaut kas smīnam līdzīgs. — Tas tikai lieku reizi pierāda, ka nevajag ticēt papīrīšiem. Savu veco pasi es pērno rudeni pazaudēju, pareizāk sakot, man to nozaga, tomēr daudzi ieteica uzrakstīt iesniegumā, ka nozaudēju, citādi tikšot atvērta ķēpīga krimināllieta. Varat apjautāties milicijā, ja vien paši neesat no turienes… Tagad man ir jauna personības apliecība.
— Un kā tas notika, ja drīkstu vaicāt?
— Ļoti vienkārši — pielīmēja ģīmetni, uzspieda zīmogu… Ak tā, jūs par veco pasi. Viesojos Rīgā pie draugiem, aizgāju uz Sporta pili noskatīties hokeja maču starp mūsu dina- miešiem un valsts jaunatnes izlasi, tūlīt pateikšu, tas bija astotajā oktobrī, pirmdien. Tā dzīvoju mūsējiem līdzi, ka nekā nepamanīju. Bet mājās atklāju — manu kabatas portfeli ar visu naudu un dokumentiem nogrābis kāds nagu palaidējs. Tā ka jums ar savām pretenzijām jāgriežas pie šī pilsoņa. Pie viena pasakiet, lai atdod man trīsdesmit astoņus rubļus — puse pensijas — uz ielas nemētājas.
Durvis aizvērās.
-— Skan ticami, vai ne? — Jaunkalns jautāja, gribēdams salīdzināt savus iespaidus un Rūda secinājumus. — Ar īstu pasi un adresi risks pārāk liels. Un kurš tad komisijas veikalā ies pētīt fotogrāfiju. Pats, skolnieks būdams, reiz uzrādīju brāļa dokumentus… Jā, šis vecītis ir smalki apstrādāts…
— Nav brīnums. Viņš tik aizmāršīgs, ka pat datumus jauc, — Rūdis sacīja. — Astotajā oktobrī hokejs nenotika, es to noteikti atceros. Visu savu dzimšanas dienu nosēdēju pie televizora — un nekā. Miglas dēļ jaunatnes izlase atlidoja dienu vēlāk, bet arī tad neradīja, jo bija pārraide no operas.
Un pirmīt Jaunkalns bija sūrojies, ka jāstrādā bez kvalificētas palīdzības…
Otrs palīgs arī nelika sevi ilgi gaidīt.
— Ir gan šīs sievas pļerkšķīgas! — Zandburga errojās. — Rītos nolaista trotuāru, bet pēc tam tik vien zina kā mēli trīt… Šis Rumbinieks te dzīvo piekto gadu. Kā aizgājis Rīgā pensijā, tā samainījis dzīvokli un pārvācies, esot lētāka iztikšana. Pirms kara viņam Rīgā piederējusi kaut kāda darbnīca. Arī tagad kaimiņiem par trijnieku labojot pletīzerus un elektriskās kapijkannas. Bet vispār vairāk pa āru staigājot, reizēm nedēļām ilgi mājās nerādoties.
Jaunkalns klausījās ar nedalītu uzmanību, centās analizēt katru vārdu, izsvērt kā uz elektroniskiem svariem, vai kāds sīks faktiņš nemet ēnu uz potenciālo afēristu Rumbinieku. Pirmdien pat jāpārbauda juceklis ar hokeja spēli, jāmēģina tuvāk izpētīt vecā amatnieka biogrāfiju, viņa vietējo paziņu loku, tomēr negribējās ticēt, ka tajā ietilpst liktenīgas sievietes, parādos slīkstošie jūrnieki. Bet kā lai citādi tiek pie japāņu «Sikurām» vai vismaz pie to korpusiem? Nē, nojauta sacīja, ka vērienīgais spekulācijas plāns piedzimis un izperināts daudz attīstītākās smadzenēs, tāds nebija pa spēkam pensionētam amatniekam, kurš nespēj iegaumēt pat hokeja mača datumu.
— Nākošā pietura — Ieva Miķelsone! —
Jaunkalns braši paziņoja un pasniedza Rūdim adresi. — Ja tālu, brauksim ar autobusu, es izmaksāju.
Miķelsones pasē uzrādītā iela atradās pilsētas otrā malā. Vislabprātāk Jaunkalns būtu apstādinājis taksometru, jo pēc neierastās galda tenisa spēles jutās noguris. Rublis šurp vai turp, kabatā taču vēl turējās pēdējā teicamnieka stipendija un vecāku naudas pabalsts. Taču viņš saprata, ka ar pašreizējo algu nedrīkstēs atļauties tādu izšķērdību.
Autobuss aizvizināja viņus gandrīz līdz ceļa mērķim — ģimenes mājai klusā Pārventas ielā. Saimnieks dārzā laistīja dobes un visas izziņas sniedza pāri sētai.
— Par vēlu, jaunais cilvēk, mūsu Ieviņa sev Interklubā jau atradusi vīru. — Omulīgais ģimenes mājiņas īpašnieks par varēm centās būt asprātīgs. — Ziemsvētkos nosvinēja kāzas ar makten brašu stūrmani. Var būt, ka notrāpāt uz raudzībām, bet tad jau ar tukšām rokām neklājas. Nogriezt jums deviņas tulpes?
— Tad jau vajadzētu adresi, lai! — Zand- burgai tāda saruna bija tieši pa gaumei.
— Zelta vārdi! — Un, pagriezies pret logu, saimnieks sauca: — Ainucīt, izstāsti kursu līdz Ieviņas jaunajai ostai.
— Ko tu bļausties kā tāda miglas taure! — Logā iznira gaišmatainas sievietes galva. — Apmetums birst no griestiem nost… Jūs, lūdzami, atvainojiet, manējais, kad krastā, vienmēr ir štīmē.
— Pati četrdesmit gadus biju kapteiņa lau- lene, — Zandburga saprotoši sacīja. — Iedzer par piecām kapeikām, pēc tam taisa traci par…
— Jūs apsolījāt pateikt adresi, — Jaunkalns atgādināja.
— Tur jau tā nelaime, ka adresi nezinu. Varu tikai pastāstīt, kā aiziet. Kuģniecības jaunās mājas atradīsiet? Otrā no viņa gala, ne tajā, kur maizes veikals, bet nākamajā, pa trepēm jāuzkāpj līdz pašai augšai un pa labi, nē, pa kreisi gan, uz durvīm ir tāda šiltīte — «Lukstiņa». Tā ir viņas vīramāte, ak, pareizi, nabaga Ieviņš tagad arī saucas Lukstiņa.
Ievu Lukstiņu patiešām varēja saukt par skaistuli. Pilnīgi neizprotami, kā daiļā dzimuma pielūdzējs Menderis nebija ievērojis viņas klasiskos sejas pantus… Jaunkalns ar neslēptu sajūsmu apbrīnoja Ievas koši melnos matus, pārsteidzoši zilās acis, mazliet uzrauto degunu un pieklājīgā smaidā savilktās sārtās lūpas.
Ieva bija pieradusi pie klajas apbrīnas. Ne velti viņa jau trešo gadu strādāja par instruktori jūrnieku klubā, kur katru vakaru nācās noklausīties gan komplimentus visdažādākajās valodās, gan vismaz vienu rokas un sirds piedāvājumu.
Laikam Jaunkalns jutās neērti par ieilgušo klusumu, jo pēkšņi izvilka no kabatas sarkano apliecību un strupi paskaidroja:
— No milicijas!
— Vai tiešām beidzot atradusies mana vecā pase?
Tagad varēja mierīgi atvainoties un aiziet, jo vairāk tāpēc, ka Jaunkalns kaut ko tādu bija gaidījis, — butu taču naivi cerēt, ka viņš te atklās nelegālu radioaparātu pārmontēšanas darbnīcu, vīru, kas sagādā japāņu korpusus, un sievu, kas realizē gatavo produkciju… Bet Ieva Lukstiņa čaloja tālāk:
— Jūs pat iedomāties nevarat, kādas nepatikšanas man bija! Pazudusi darba apliecība, kas dod tiesības ieiet ostas teritorijā un uzkāpt uz ārzemju kuģiem, komjaunatnes biedra karte. Pat kāzas nācās atlikt, jo dzimtsarakstu nodaļā atteicās mūs sareģistrēt bez pases.
— Un kur jās to pazaudējāt?
— Ja jau es zinātu, sen būtu aizgājusi un atradusi! — Ieva uzmeta lūpu.
— Kāpēc tu, vedekliņ, neaicini ciemiņus istabā?
Gaitenī iznāca vēl gluži pievilcīga piecdes- mitgadniece, apsegusi matu rullīšus ar caurspīdīgu neilona lakatiņu. Arī visas pārējās apģērba sastāvdaļas bija ārzemju, pat zelta krāsas_ rīta kurpes ar izaicinoši pacelto purngalu.
— Ūdens jau uzvārījies, piedāvā taču tasīti kafijas un kaut ko stiprāku.
Jaunkalns grasījās tencināt un atteikties, bet Zandburga nelaida viņu pie vārda.
— Glāzīti saldā — labprāt!
— Vai dieviņ, Zandburga kundze! Kāds prieks jūs redzēt! — Ievas vīramāte iesaucās. — Kur tas laiks, kopš mēs kopā sēdējām ostas dāmu komitejā! Atcerieties, es vienmēr steidzos, lai noliktu Egoniņu gulēt. Bet nu viņš brauc par stūrmani, drīz būs kapteinis… Nāciet., mīļā, uz virtuvi, palīdzēsiet man salūkot launagu.
Viesistabas iekārtā tikai dažas sīkas iezīmes ļāva secināt, ka abu dzīvokļa saimnieku darbs
saistīts ar jūru un kuģiem, — kluba vimpelis uz žurnālu galdiņa, burinieka modelis stikla kastē un stalta jūras virsnieka — acīm redzot, Egona Lukstiņa -— ierāmētā fotogrāfija. Pamanījusi Jaunkalna vērtējošo skatienu, Ieva it kā uzminēja viņa domas un sacīja:
— Pagaidām vēl nevaram atļauties īpašu greznību, vispirms cilvēciski jāiekārtojas. Tāpēc aizliedzu vīram lieki tērēties. Patlaban krājam valūtu stereoradiolai. Ar šito nevar ne plates atskaņot, ne lentā ierakstīt.
Tikai tagad Jaunkalns ievēroja uz palodzes nolikto «Sikuru». Viņš pašķielēja uz Rūdi un saprata, ka puisis jau sen pamanījis tranzistoru.
— Droši vien arī nav pārāk lēts prieks… Vai šeit iegādājāties?
— Ko jūs! Hamburgas brīvostā šos aparātus pārdod par pusvelti — bez muitas. Mūsu tirdzniecības flotē tie tagad lielā modē. Pat Ventspils komisijas veikalā pilni plaukti, gribēju nodot, bet atsacījās ņemt pretī.
Jaunkalns drudžaini mēģināja saprast, kāpēc Ieva viņam to stāsta — pļāpīguma, sarunas risināšanas vai viltīga aprēķina dēļ, lai atspē- i kotu iespējamu apsūdzību. Neticis ne pie kādas
skaidrības, viņš tomēr nespēja atturēties no jautājuma:
— Mans lūgums varbūt liksies dīvains, taču papūlieties atcerēties. Vai mantu pieņēmējs atteica jums, pirms jūs uzrādījāt pasi vai pēc tam?
Ieva mokoši centās sasprindzināt atmiņu, pat iekoda sev apakšlūpā.
— Nezinu, tas bija pirms pusgada. Tagad vairs nevaru arī galvot, vai tas bija Menderis, drīzāk šķiet, ka vispirms aprunājos ar veikala
pārdevēju par konjuktūru… Jūs patiesi aizvien vēl meklējat manu pasi?
— Man ļoti svarīgi uzzināt, kādos apstākļos jūs to pazaudējāt.
Ieva apmulsa. Nodūra acis un ilgi svārstījās. Beidzot pārvarēja iekšējo pretestību un iespieda Rūdim rokās «Sikuru».
— Izej, puisīt, virtuvē, pamēģini atrast labu mūziku…
Viņa apsēdās iepretī Jaunkalnam un klusā balsī ierunājās:
— Tas bija …
Šai mirklī ar paplāti un kafijas un krējuma kannām istabā ienāca vīramāte un Zandburga.
— Tas notika tik sen, — Ieva pavisam citā tonī sacīja. — Laikam taču atstāju vilcienā uz sola.
— Feirāms, bērni! — sauca Zandburga, kas droši vien jau virtuvē bija iebaudījusi malciņu liķiera. — Šerloks Holmss atpūtās, čīgājot uz vijoles. Bet mēs dzersim kapiju.