Šoreiz Meksikānim Džo un Herbertam Trešajam bija pievienojusies ari Kobra. Svētdienās viņai nepatika palikt mājās. Tiesa, māte jau otro gadu strādāja zivju konservu fabrikā un tā nogura, ka pēc darba sapņoja tikai par karstu tēju un gultu. Bet sestdienas rīta cēlienu viņa mēdza pavadīt pirtī un pie frizieres, pēc tam rūpīgi pārtaisīja un gludināja izraudzīto balles kleitu un tad devās uz dejām kādā klubā vai parkā. Un no turienes nekad nepārradās viena.
Kopš Raita bija pārgājusi gulēt uz mirušās vecāsmātes istabu, naksnīgie ciemiņi viņu sevišķi netraucēja. Māte vairs necentās stāstīt viņai pasaciņu par jauniem patēviem vai bez pajumtes palikušiem onkuļiem. Meita jau bija pieaugusi, — kāpēc gan divas prātīgas sievietes nevarētu sadzīvot bez liekulības? Visvairāk meitenei derdzās paģiru brokastis, kurām viņai parasti nācās atnest pusstopu vai kortelīti — atkarībā no iepriekšējā vakara tēriņa. Derdzās neuzklātā gulta, mātes savēlušies mati un valšķīgie smiekli, ciemiņa alkatīgie skatieni, kas ar katru iebaudīto glāzīti arvien biežāk pārceļoja no mātes uz meitu. Tāpēc brīvajos rītos Kobra centās uzveikt miegainību, piecelties vēl agrāk nekā parasti, lai pārrastos mājās tikai vakarā, kad dzīvoklī atkal valdīja kārtība un māte vārīja zupu nākamajām divām darba dienām.
Kobra nekad draugiem nestāstīja par saviem mājas apstākļiem. Katram savas bēdas, tieši tāpēc viņi centās turēties kopā un ar skarbu pusaudžu draudzību kompensēt ģimenē pietrūkstošo sirsnību.
Arī šobrīd viņi nerunāja par ikdienas likstām, daudz interesantāk šķita iztirzāt noziedznieku meklējumu rezultātus.
— Vajadzēja tūlīt paņemt ciet, bet šie apsēdušies dzert kafiju.
— Milicis paliek milicis! — Meksikānis Džo nicīgi atmeta ar roku.
— Rūdis taču piedāvājās palikt virtuvē un tur pārbaudīt «Sikuru». — Herberts arvien vēl nespēja nomierināties. — Būtu vismaz tikuši pie kādas skaidrības.
— IJn tomēr Jaunkalns man patīk, — Kobra jūsmīgi paziņoja.
— Kā viņš nesaprot, ka šai dāmiņai visi trumpji rokā. Tik elegantā robā šancēl Domā, ārzemnieki iet uz klubu klausīties lekcijas vai dancot? Viņiem gribas iedzert īstu padomju vodku, pagaršot melno kaviāru.
— Tu esi kādreiz tur bijis?
— Man brālēns stāstīja. Viņš tur orķestrī strinkšķina ģitāru… Bet naudas šiem žēl. Par divdesmit rietumvācu markām knapi polšs sanāk. Tad jau daudz izdevīgāk maksāt ar kreiso preci.
— Un tu izpunktierēji, ka viņi var vest arī tukšus tranzistoru korpusus? — Meksikānis Džo pat iesvilpās aiz cieņas.
— Kāpēc es? Bijusī Miķelsoniete izpunktie- rēja. Ārzemnieki, tāpat kā mūsējie, brauc uz regulārām kuģniecības līnijām. Kas tādiem ko neatgādāt? Visļaunākajā gadījumā pašas vīrs arī jūrnieks, ej nu pierādi, kurš ko atvedis. Un tās pāris skrūvītes katrs zīdainis var pie^ skrūvēt, nemaz nav jābūt radiotehniķim.
Kobra bija mēma aiz sajūsmas par Herberta Trešā apķērību. Toties Meksikānis Džo jau sāka zaudēt interesi.
— Zini ko, lai sīkie turpina spēlēt krimināl- tango. Gatavais teātris, netrūkst ne jocīgās krustmātes, ne viltus dvīņu. Bet mums jātaisa nauda! .. .
Čips jutās daudz labāk, vairs nerunāja par brīvprātīgu trimdu vai drīzu nāvi. Taču slimīgs šķita arī pēkšņais enerģijas uzplūdums.
— Pēdējais laiks saprast, ka pašdarbības laikmets sen pagājis. Šodien vajag apvienoties, sadarboties, — vai avīzes nemaz nelasāt, ko? Cik jūs varat nopelnīt skola ar savam cigaretēm un košļenēm? Nedēļā pa piecniekam uz galviņu. Bet, ja pamēģināsiet citur tirgoties, ātri norausieties. Jo nedrīkst visu sev, tikai sev. Jāatmet kāda tiesa arī citiem, kas par to piegādās izejvielas, dos labus padomus. Savstarpēja ekonomiska palīdzība vai ietekmes sfēru sadale, ja skolā jums mācīja, ko tas nozīmē. Pilnīgi bez ekspluatācijas, katram pēc nopelniem.
— Tu daudz runā, baltais cilvēk, pasaki beidzot kaut ko! — Meksikānis Džo viņu pārtrauca.
— Tev taisnība, indiāņu virsaiti. — Čips pat netaisījās apvainoties. — Katrs mirklis ir nauda! Sevišķi šobrīd, kad jāizmanto kinokonjunktūra. Trīs stundas saldējos uz tā vella rata, un par to man sableķoja nieka piecus rubļus. Toties pa šo laiku iesmērēju viņiem visu gumiju krājumu un iesitu vēl divus sarkanos. Un tas ir tikai sākums… Divi aktieri interesējās par atklātnēm — apsolīju, ka jūs šodien piegādāsiet.
Vispār Meksikānim Džo bija vienalga, ar ko
tirgot, tomēr Kobras klātbūtnē nez kādēļ negribējās sapīties ar tāda veida biznesu.
— Solīt jau viegli. Bet es neiešu smērēt rokas ar šīm bildītēm.
— Apžēlojies, par ko tu runā, draugs? Es esmu godīgs spekulants. Nekad neielaižos ar nelikumīgu preci — ne ar ieročiem, ne narkotiku, nedz ar pornogrāfiju. Ja gribi ar mani sastrādāt, tad liec to sev aiz auss! — Čips kļuva gandrīz patētisks. — Parastās japāņu atklātnes, simtprocentīgi drošas! Meitene mirkšķina ar aci, smaida, nu, izģērbjas kaila. Var pārdot pat pie baznīcas durvīm pēc dievkalpojuma…
Rublis gabalā un ne par kapeiku lētāk, iegaumējiet! Un tev, Kobra, iedošu pusduci lietussargu — pundurīšus un atsperamos, viens operatora palīgs taujāja.
Viņš satrauktiem soļiem mēroja istabu, prātā pārlikdams, kādu preci vēl iedot līdzi nupat piedzimušās vairumtirdzniecības firmas aģentiem.
— Pats būtu aizgājis uz šo neizsmeļamo El- dorado, bet dakteris pavēlēja nekustēties ārā no mājām… Jā, paķeriet vēl divus «Atlan- tia» rokaspulksteņus, draņķis vien ir, bet Rīgā tie lielā cenā. Vārdu sakot, mani krājumi, jūsu darbs, peļņa uz pusēm. Tikai godīgi, vēl nevienam nav atmaksājies mani piešmaukt.
Sabāzuši mantiņas somā, jaunieši pacēla pakas un grasījās atvadīties. Visus trīs iepriecināja izredzes ātri un viegli tikt pie naudas. Vienīgi Herbertam joprojām neizgāja no prāta doma par nelaimīgo tranzistoru. Nekur vēl nav
rakstīts, ka Jaunkalnam izdosies apcietināt krāpnieku bandu, bet to nu milicijas inspektors noteikti panāks, ka viņiem atmaksās naudu atpakaļ. Un ko tālāk? Atdot Zandburgai viņas tiesu un samierināties ar «Dzintaru», kas tik uzskatāmi pierādījis savu teicamo kvalitāti? Atkal sapīties ar Sīko Žandarmu un dzīties pēc īstas «Sikuras»? Bet varbūt pašam krāt kapitālu un nopirkt aparātu, kas piederēs viņam, tikai viņam vien? Varēs spēlēt mājās, nest uz pludmali, varēs ieslēgt un izslēgt, kad sagribēsies, klausīties futbola reportāžu, kaut vai ārijas no operām! Tālab bija vērts pārdot dvēseli pat velnam, ne tikai Čipam …
Meksikānis Džo nekaldināja tik skaidrus plānus. Viņam ļoti patika nesen dzirdētais teiciens, ka dzīve ir mūžīga, nepārtraukta kustība. Kurp un kāpēc — tas vairs nebija tik svarīgi. Galvenais — darboties! Apzināties, ka tev kabatā vienmēr turas nauda, ka šodien vari iegādāties ūdenslīdēju pulksteni, rīt atkal pārdot, lai nopirktu jaunas džinsenes, vari ķinītī sēdēt balkona pirmajā rindā, vizināties ar taksīti, justies brīvs un neatkarīgs.
Kobra reti lauzīja galvu par savu labumu, viņas garastāvoklis parasti bija atkarīgs no citu noskaņas. Bet tieši draugu noskaņa viņai patlaban vairs īsti nepatika. Kaut kur bija radusies pavisam sīciņa plaisa, kas draudēja plesties plašumā. Ar vēsu prātu Kobra nespētu pateikt, kas vainojams, tikai juta, ka nav kādreizējās saliedētības. Vēl aizvakar, kaut ķildodamies par sīkumiem, cits citu katrā izdevīgā brīdī apceldami, biznesmeņi tomēr bija vienoti savos uzskatos un attieksmē pret apkārtējo pasauli — pieaugušie ir svešķermenis, no kura pēc iespējas jāizvairās. Tagad viņu dzīvē bija ielauzušies vairāki tādi svešķermeņi un aizņēma tajā arvien lielāku vietu. Vispirms Zandburga ar savu pēkšņo un izšķērdīgo vēlību; tad nez no kurienes uzpeldēja šis diezgan simpātiskais milicis un tūdaļ ņēmās visus izrīkot; nu vēl uzkundzējies Čips, ar kuru agrāk neviens nebija vēlējies ielaisties; viņš bārstīja divdomīgus glaimus un par skaistām acīm solīja visus pasaules labumus .. . Nē, jāturas kopā, nedrīkst pieļaut nekādu šķelšanos grupās ap Jaunkalnu un Čipu. Viņa bija vienīgā meitene šajā barā, viņai jāpanāk, lai atdzimtu draudzīgais gars! Kobrai šķita, ka viņa uztaustījusi vistaisnāko ceļu, — vīrieši taču ir kā bērni, uzdāvini jaunu rotaļlietu, un viņi aizmirsīs visu apkārtni… Kaut tikai izdotos nopelnīt labi daudz naudas, šodien pat viņa nopirktu lietotu, bet gandrīz jaunu mopēdu, un beidzot biznesmeņiem būtu savs īstais braucamais …
— Nu tad — laimīgi! — Čips uz atvadām sacīja. — Gaidu jūs vakarā ar pilnu naudas maisu. Jā, pie viena apklaušinieties, varbūt kāds no rīdziniekiem tīko pēc «Sikuras».
Herberts Trešais apcirtās un satraukumā aiz- lūzušā balsī vaicāja:
— Tu tirgojies arī ar japāņu radioaparātiem? Vairumā?
— Viss sākas no mazumiņa, — Čips izvairīgi atbildēja. — Komisjonkā nupat vairs neesot. Ja noskaitīs galdā apaļu summiņu, atdošu savu kasti. Tad jau redzēs.
Jā, Herbertam Kagainim jau bija divas it kā pilnīgi drošas versijas, turpretī Tedim Jaunkal- nam pagaidām nebija nevienas. Līdz šim vina izmeklētāja gaitas krustojuši četri cilvēki. Teorētiski gan komisijas veikala pārdevēja, gan mantu pieņēmējs varēja būt iejaukti šajā afērā, jo maz ticams, ka gudrs blēdis, tik riskantā braucienā laižoties, neiesmērēs vezuma riteņus, nenogludinās sev ceļu ar kukuļiem. Bet pierādījumi? Universitātē neviens nenoliedza cilvēku pazīšanas, psiholoģijas, iztēles, pat nojautas nozīmi, tomēr pirmajā vietā izvirzīja nevainības prezumpciju. Nevainīgs ir katrs, pret kuru neliecina neapstrīdami fakti, pat apsūdzētā atzīšanās jāapstiprina ar lietiskiem pierādījumiem un tā saucamo izmeklēšanu notikuma vietā. Ja ļautu vaļu fantāzijai, tikpat labi varētu turēt aizdomās arī Zandburgu. Viņai taču bija visas iespējas izņemt no aparāta japāņu radiodetaļas un tās pārdot… Līdz kādam absurdam neaizdomājas bezmiega naktī!
Tātad — jāturas pie faktiem. Par vienu tādu faktu, iespējams, drīkstēja uzskatīt ne ar kādu objektīvu loģiku neizskaidrojamu sagadīšanos, ka gan Rumbiniekam, gan Miķelsonei-Luksti- ņai pases pazudušas diezgan mīklainos apstākļos. Varbūt viņi jau iepriekš tikuši izraudzīti par upuriem? Bet tikpat labi… Jaunkalna domu pavediens aprāvās. Neienākusi vīramāte vakar nelaikā, Ieva droši vien būtu sakarīgi visu izskaidrojusi. Jāaiziet uz starptautisko jūrnieku klubu, jāatrod iegansts atjaunot pārtraukto sarunu. Jāpārbauda arī juceklis ar hokeja mača datumu. Žēl, ka Zandburgai nav telefona, citādi viņš tūdaļ piezvanītu uz Rīgas Sporta pili. Ak tā, svētdiena taču — kancelejā neviena nebūs …
Arā spīdēja saule. Aiz loga spirgts vējš purināja ābeļu lapotnes, jūrā laikam bangoja prāvi viļņi — kā pēc režisora Kreicmaņa pasūtījuma. Pie durvīm uzstājīgi skrāpēja To- miņš, kurš jau bija iemācījies uzkāpt otrajā stāvā. Vajadzēja vien piecelties.
* * *
… Komisijas veikala direktors Jaunkalnu uzņēma pieklājīgi, taču pasvītroti oficiāli. Vēlāk Tedim bija neskaitāmas reizes jāpārliecinās, ka milicijas dienesta apliecība diemžēl nav nekāds burvju zizlis, kas izraisa cilvēkos atklātību un pretimnākšanu. Tikai sarunas beigās Tedis saprata, ka atturība ir direktora rakstura īpašība, kas izpaudās arī viņa uzvedībā un ģērbšanās manierē. Likās — šis vēl samērā jaunais cilvēks, kurš laikam tikko bija pārkāpis trīsdesmitajam gadu slieksnim, ietērpies līdz pašai augšai sapogātā polietilēna apmetnī, kas pasargā no citu kaislībām un neļauj izlauzties paša emocijām. Kārtīgi sasukātos matus tieši vidū šķīra taisns celiņš, vaigi un enerģiskais zods bija gludi noskūti un neuzkrītoši nopūderēti, melnās acis vienaldzīgi raudzījās apmeklētājā.
— Man jau stāstīja par jūsu bēdu, biedri inspektor. Esiet bez rūpēm, nokārtosim. Uzrakstiet iesniegumu, atstājiet aparātu, un rīt mēs jums atmaksāsim naudu.
— Nauda nav galvenais. Man gribas izprast, kā varēja atgadīties tik nepatīkama kļūme.
Direktors paraustīja plecus.
— Mūsu sabiedrībā ikviens var kļūdīties. Tautsaimnieki ieplāno jaunu rūpnīcu, to uzbūvē, un tikai pēc tam atklājas, ka tā uzcelta neizdevīgā vietā. Ne tur darbaspēka, ne transporta tīkla. Fabrikām tiek ieplānots pat brāķa procents. Bet, kā tikai kļūdās tirdzniecības darbinieki, tā tūdaļ uguns pakulās. Viņiem piedēvē visus pasaules grēkus… Mēs, protams, darīsim visu nepieciešamo, lai tādi gadījumi neatkārtotos. Turpmāk personiski pārbaudīšu katru «Sikuru».
— Vai jums neliekas dīvaini, ka šie aparāti veikalā parādījušies vienīgi pirmdienās? — Jaunkalns turpināja sarunu, kaut gan direktors nemaz neslēpa, cik viņš nevaļīgs.
— Esmu pamanījis, bet negribu tam piešķirt pārspīlētu nozīmi. Tieši pirmdienās mums ir lielākais laužu pieplūdums. Dabiski, tad visi taisās uzsākt jaunu dzīvi, un nepieciešams finansiāls ieskrējiens. Bieži ari pats eju talkā pieņemt mantas.
— Tad jau jūs esat redzējis šos «Sikuru» pārdevējus…
— Protams.
— Un varat viņus aprakstīt?
— Man ir slikta redzes atmiņa. Rumbinieku uz ielas nemūžam nepazītu. Bet Ievai Miķel- sonei neviens vīrietis nepaies garām. Ārkārtīgi pievilcīga būtne, mazliet par mollīgu gan, bet citādi kā izkāpusi no modes žurnāla. Blondi mati, zilas acis, strups deguns un sārtas lūpas.
Apraksts varētu atbilst Ievai Lukstiņai, bet vienīgi simtprocentīgs daltoniķis nosauktu viņas melnos matus par gaišiem.
— Piedodiet par jautājumu, —- Jaunkalnam negribējās aiziet ar tukšām rokām, tāpēc viņš vaicāja bez aplinkiem. — Vai jūs varat galvot par mantu pieņēmēju?
— Citādi viņš taču nestrādātu par manu vietnieku!
Nebija nekādas jēgas vilkt šo pratināšanu garumā. Jaunkalns atbīdīja krēslu.
— Jūsu iesniegums, — direktors atgādināja.
— Nepaņēmu līdzi aparātu, iegriezīšos otrdien, — Jaunkalns meloja. — Rīt man nav neviena brīva mirkļa.
Direktors korekti pavadīja viņu līdz durvīm un bez trokšņa aizvēra tās.
Pārdevēja uzsmaidīja Jaunkalnam kā vecam paziņam.
— Ar ko jūs iepriecināja mūsu šefs Imants
Grincītis? Vai paguva nolasīt lekciju par to, ka mūsu veikala kalpotājiem jāpērk tikai padomju ražojumi, ka jābūt savstarpēji pieklājīgiem? Es neapskaužu sievieti, kuru viņš kādreiz aplaimos un ievedīs savā ledus cietoksnī…
— Varbūt viņš tikai darbā tāds nepieejams?
Pārdevēja neticīgi pakratīja galvu.
— Neesmu vēl pieredzējusi, ka te ierastos kaut viens no viņa paziņām. Nu, palūgt, lai atstāj kādu mantiņu, nosaka izdevīgāku cenu. Pat pirmdienās, kad preci pieņem viņš.
— Kopā ar Menderi?
— Kur nu! Liktenīgais Emīls izkaulējis sev papildu brīvdienu un pirmdienās pelna naudu, ko sieva nezina. Braukā apkārt pa rajonu un taisa revīzijas kaut kādās patērētāju biedrības nodaļās. Viņš taču ir diplomēts grāmatvedis.
— Bet uz «Sikuras» birkas ir viņa paraksts. Un aparāts pieņemts pirmdien, — Jaunkalns neatlaidās.
— Viss var būt… Es jau tā esmu par daudz teikusi. •— Pārdevēja savilka seju saldenā smī- niņā un, šūpodama ziemišķādas minibrunčos ietērptos gurnus, lunkanā gaitā devās apkalpot kādu sevišķi nepacietīgu pircēju.
* * *
Filmēšanas vietu Jaunkalns ieraudzīja jau iztālēm. Šeit drūzmējās visi, kurus ziemelis bija padzinis no liedaga. Pa divi lāgi vajadzēja uzrādīt milicijas apliecību, lai izlauztos līdz virvēm, kas aizsargāja kinoļaudis no ziņkārīgo spiediena un izveidoja tādu kā robežu starp pagātni un mūsdienām. Šajā improvizētajā maksiringā atradās muzeja bagātākā zvejnieku māja, ap to bija sabūvētas kaimiņu ēku dekoratīvās fasādes.
— Ātrāk, ātrāk! — Kreicmanis uzbudināti sauca, ar salmenīcu norādīdams uz sauli, kas nupat iznira no mākoņu segas.
— Motoru!
Noklabēja koka šķēres.
Braukdama ratiņos, kurus pa sliedēm stūma četri asistenti, Lilija Dunce filmēja jauno pāri, kas apskāvies sēdēja uz dārza sola. Nākamā skolotāja valkāja puķainu kokvilnas žoržeta kleitu un baltas augstpapēžu audekla kurpes. Toties līgavainis bija uzcirties kā īsts pirmskara precinieks. Tikai pēc brīža Jaunkalns atcerējās, kur jau redzējis šo flaneļa kārtu. Apmēram tāda bija mugurā švītam Čipam, kas aizvakar sirsnīgi centās kaut ko iestāstīt Meksikānim Džo.
Viņš paskatījās apkārt. Šķita, ka te sanākusi puse pilsētas. Svētdienīgi ģērbušies ventspilnieki ar bērniem un bez bērniem, jauniešu pulciņi, kuros pavīdēja profesionāli tehnisko skolu audzēkņu tumšie formas tērpi. Divriteņi, motocikli, «Žiguļi». Visu uzmanība bija pievērsta skūpstam uz sola un arī Zandburgai, kas izspiegoja jauno pārīti, paslēpusies aiz aizkara kaimiņu mājas logā. Uzmanība atslāba tikai tad, kad atskanēja sauciens: «Saldējums! Plombīrs ar rozīnēm! Sagatavojiet sīknaudu!» — un pārdevēja apstādināja zilos ratiņus pašā blīvākajā burzmā.
Operatore paguva uzņemt tikai dažus metrus, jo, kā par spīti, saule atkal paslēpās.
— Tā nav saule, bet deficīta prece! — režisors šķendējās un pasniedza filmas, direktoram dažas monētas. —• Esiet tik laipns, Janson, nopērciet man divas porcijas.
Pārliecinājušies, ka padebešu guba ir pietiekami apjomīga, arī citi kinoļaudis pameta laukumu un iejaucās skatītāju pūlī. Sevišķi steidzās galvenās lomas tēlotājs, kas tiešā ceļā devās uz tuvāko ieplaku starp divām kāpām, kur Jaunkalns jau pirmīt bija pamanījis Kobras rudos matus. Ievērojis, ka līdzīgs pievilkšanas spēks ir arī Meksikānim Džo un Herbertam Trešajam, viņš nāca pie atziņas, ka brīvprātīgie palīgi itin veiksmīgi prot apvienot sabiedrībai derīgo ar pašiem izdevīgo.
«Ciešāk jāskatās viņiem uz pirkstiem,» Jaunkalns apņēmās. «Nedrīkst aizmirst, ka man darīšana ar grūti audzināmajiem.»
Tomēr patlaban neizdevās pārbaudīt, ko dara nebēdņi, jo Zandburgai bija daudz svarīgākas rūpes.
— Redzēji? — viņa bramanīgi sacīja. — Neviens taču nepateiks, ka es tur balansēju uz tādas vistu laktas! Tēloju pavisam dabīgi, vai ne? It kā man aiz muguras būtu mājīgi iekārtota istaba, visi pasaules labumi. Tikai vīra nav, tāpēc tā skauž sveša laime… Vai juti, kā es īstenoju šo režisora virsuzdevumu? … Zini, Teodor, man liekas, Kreicmanī atdzimušas visas vērtīgākās Staņislavska un Ņemiroviča- Dančenko tradīcijas …
Beidzot viņa nomierinājās. Bet, padzirdējusi pēdējos jaunumus, tūdaļ atkal aizdegās:
— Vai zini, tā lieta sāk man iepatikties — jo tālāk, jo trakāk! Cerams, tu neaizmirsi brīdināt direktoru, lai zvana uz miliciju, ja rīt ierodas kāds no šiem tipiem?
— Gandrīz izdarīju tādu muļķību.
Zandburga, jaunie biznesmeņi — itin viss
viņam šorīt krita uz nerviem, bet vēl vairāk. — paša iekšējā nedrošība. Pagaidām gan varēja sataustīt ceļu zem kājām, bet tumsa arvien vairāk sabiezēja, drīz viņš zaudēs pareizo virzienu. Tad būs par vēlu prasīt padomu.
Pirms nākšanas uz filmēšanas laukumu Jaunkalns bija iegriezies milicijas nodaļā. Dežūr- telpā pie tālruņa un radiotelefona iekārtas sēdēja paīgns kapteinis, šķirstīdams makšķernieku žurnālu. Turpat kvernēja jauniņš staršina un, kūtri virzīdams kauliņus pa rūtaino dēli, pats ar sevi spēlēja dambreti. Acīmredzot pilsētas pļēguri vēl nebija pamodušies. Jaunkalna ne visai sakarīgo stāstu dežurants uzklausīja ar pieklājīgu interesi, apmēram kā tādu saistošu radiopārraidi par šaušalīgiem notikumiem tālā Āfrikas valstiņā.
— 2ēl, majors Blumbergs aizbraucis uz Rīgu, — kapteinis sacīja. — Tādas krimināllietas viņš parasti paņem savā uzraudzībā . . . Nekas, rīt aprunājieties ar Seļecki, ja nemaldos, komisijas veikals ir viņa «apkalpošanā». Bet izziņas no Rīgas es pieprasīšu jau šovakar. — Un viņš piedāvāja Jaunkalnam cigareti.. .
Zandburga nekā nezināja par šīm nesekmīgajām rīta gaitām, tāpēc grasījās kost pretī, bet tad ielūkojās Jaunkalna acīs un norija indīgo piezīmi par vīzdegunīgiem cāļiem un pieredzes bagāto vistu. Šim puisim, kas varētu būt viņas mazdēls, nepieciešams saprātīgs atbalsts, nevis kritika. Zandburga ar sievietes intuīciju nojauta, ka Tedis pats zina, kas nebūtu jādara, tikai nekādi nespēj izdomāt, kas galu galā būtu jādara.
— Tev šķiet, ka direktors arī iejaukts? — viņa uzminēja Jaunkalna šaubas.
— Diez vai. Bet kaut kas tur īsti kārtībā nav. Kāpēc Menderis neteica, ka pirmdienās parasti nestrādā, un kā no galvas noskaitīja Rumbinieka mutvārdu portretu? Kāpēc direktors noklusēja, ka pats pieņēmis šīs «Sikuras»? Un ko tā pārdevēja pēkšņi tik cukursalda, kam viņa grib iegriezt?… Es tikai ceru, ka nepār- biedēju viņus un noturējos personīgi cietuša pircēja lomas ietvaros. Kad draud nopietnas nepatikšanas, pat skopākais tirgotājs gatavs izvilkt no kabatas naudu — lai tikai neviens svešais nebāž degunu viņa bodītē.
Gandrīz vai pirmo reizi mūžā Zandburga bija atļāvusi citam izteikties tik gari un plaši. Viņa no sirds žēloja neattapīgo jaunekli, kurš mokoši centās atklāt jaunas amerikas. Pašai gan tālākās rīcības plāns jau sen bija skaidrs.
— Labi, pateikšu savējiem, lai vaktē pie veikala durvīm un padod ziņu, tikko parādās tie šeptmaņi.
— Un kas var galvot, ka viņi tos pazīs? Varbūt apraksts pilnīgi no pirksta izzīsts? Pats es nemācētu tik precīzi attēlot cilvēkus, kurus esmu redzējis tā — starp citu… Nē, šo upuri vajadzēs nest jums! Rīt, jo svētdienās tur mantas nepieņem. Direktors jūs nepazīst, pārdevēja redzējusi tikai garām ejot. Paņemiet līdzi grāmatu un pasēdiet uzgaidāmajā telpā, pavērojiet cilvēkus. «Sikura» taču nav sērkociņu kārbiņa, azotē vai zeķē nepaslēps. Ja sāk uzplīties ar jautājumiem, pasakiet, ka esat aizņēmusi rindu kādam radagabalam.
— Labi, ka mums rīt nav filmēšana, — Zandburga deva savu piekrišanu mazliet aizplīvurotā veidā — būtu zem viņas goda ļaut sevi izrīkot kā tādu ierindas apakšnieci. — Uzņemto filmas materiālu sūtīs uz Rīgu. Jāattīsta, vai nav brāķis.
— Biedri, vietās! — Tā bija megafona pastiprinātā režisora palīga balss.
* * *
Morozovu ģimene dzīvoja vienā no pirmajiem ostas rajonā uzbūvētajiem namiem. Ieejas durvis nez kādēļ atradās nevis ielas pusē, bet sētā, kur vējā plīvoja žāvēšanai izkārtā veļa, kas patlaban pusaudžiem aizvietoja badmintona tīklu. Tiesa, pretinieki cits citu neredzēja, bet tas spēli padarīja tikai vēl interesantāku un trokšņaināku.
Ne Slavika, ne Vladika pagalmā nebija.
Jaunkalns uzkāpa trešajā stāvā un nospieda zvana pogu. «Kā tāds rajona ārsts caurām dienām zvanu pie svešām durvīm,» viņš nosprieda un drošības dēļ paraustīja rokturi.
Durvis atvērās.
— Vai kāds mājās?
— Droši! — atbildēja padobja balss.
Virtuvē pie gāzes pavarda rosījās gara
auguma vīrietis sporta biksītēs un vingrošanas kreklā.
— Neņemiet ļaunā, ka es tā iebruku… Mans vārds ir Teodors Jaunkalns…
— Milicijas jaunais inspektors, puikas jau stāstīja. — Morozovs noņēma no uguns pannu ar ceptiem kartupeļiem. —• Lūdzu, pie galda!
Aicinājums skanēja tik laipni, ka Jaunkalns nelika sevi divreiz lūgt'.
— kefīru izņemiet no ledusskapja. Pēc pusstundas man jābūt darbā, tāpēc neko stiprāku nepiedāvāju.
— Tas ir labi…
— Atklāti runājot, man gan svētdienas vakarā malciņš sīvā būtu vairāk gājis pie sirds.
— … ka puikas jums visu stāsta, — Jaunkalns pabeidza savu sakāmo.
— Tātad viņi tomēr kaut ko nav pateikuši. Citādi jūs neatrastos šeit. Klājiet vaļā!
Jaunkalns vairs nenožēloja, ka atnācis. Kāpņu telpā viņš vēl bija svārstījies, vai šis gājiens ir loģiski attaisnots vai arī tikai aiz gara laika un neziņas, ko darīt lietas labā. Tagad drīkstēja cerēt, ka šeit izdosies uzzināt, kādā veidā tukšas «Sikuras» kastes var atceļot no ārzemēm. Bet vispirms jānomierina tēvs.
— Man ne prātā nenāk sūdzēties. Viņi jums ir īsti ziķeri.
—- Prieks dzirdēt, bet pārspīlēt arī nevajag. Vai tad citādi es būtu nokāpis krastā? Mašīn- telpas vīriem šai ziņā daudz vienkāršāk, mehāniķus un atslēdzniekus visur ņem pretī ar atplestām rokām. Bet kam vajadzīgs stūrmanis? Labi vēl, ka izdevās iekārtoties par dispečeru un atradu sievai pārdevējas darbu. Viņa ar zēniem vairs netika nekādā galā, lutināja, lutināja, tad pēkšņi piesējās kādam sīkumam un sarīkoja mājās tādu kā Pompeju bojā eju.
— Un jūs?
— Ceru to labāko. — Morozovs pasmaidīja un piecēlās. — Kaut gan jāatzīstas, ka mans maiņas grafiks ne sevišķi veicina audzināšanas darbu. Nekas, lai jau puikas pa vasaru izlādējas, kad sāksies skola, pārņemšu grožus savās rokās… Tagad es apģērbšos, pa ceļam izstāstīsiet, kas uz sirds.
… Ar pistoli apbruņotā sieva caurlaides telpā ziņkārīgi nopētīja Jaunkalnu un ilgi burtoja viņa apliecību. Tad vaicājoši uzlūkoja Morozovu — prātīgāk ticēt cilvēkam nekā pa- pīrīšiem. Dispečers uzmundrinoši pamāja ar galvu, un sardze, atvērusi režģi, pavēra ceļu uz ostu.
— Uzkāpsim vispirms manā būrī, — Morozovs aicināja un norādīja uz pārvaldes ēkas jumta stāvu, kas ar savu stikla sienu atgādināja mākslinieka darbnīcu. — Brīdināšu pārinieku un aizvedīšu jūs pie «Bulduru» kapteiņa… Neesmu pārliecināts, ka viņš būs sajūsmā.
Morozovs spēji apstājās.
— Godīgi sakot, arī man tā jūsu padarīšana nepatīk. Par to, ka atraujat zēnus no ielas, iesaistāt sabiedriskā pasākumā — paldies! Bet vai tiešām nevarējāt izgudrot ko citu? Lai ar kontrabandistiem nodarbojas muitnieki, par to viņiem maksā algu. Kāpēc lai bērni izspiego jūrniekus, kas ved uz māju godīgi nopelnītus ciemkukuļus? Un galu galā — kāpēc jūrniekiem aizliegt pārdot kādu lieku mantiņu? Kur lai liek valūtu, ko valsts mums piešķir? Notriekt ārzemju krogos? Ha, ha! … Cilvēks mēnešiem ilgi neredz ģimeni, netiek ne uz teātri, ne zaļumos, vergo dienu un nakti bez brīvdienām — kaut kādu labumu viņš tomēr sev grib. Vai citādi mums izsniegtu instrukciju, ko drīkst un ko nedrīkst ievest mūsu zemē? Par tranzistoriem tajā nav ne pušplēsta vārda.
— Neesmu jums pateicis visu, — Jaunkalns taisnojās. — Pagaidām nedrīkstu. Bet mums jātiek uz pēdām ļoti bīstamiem krāpniekiem.
— Ak tā?
Morozova balss nepauda ne mazāko sajūsmu. Viņš izvilka no kabatas «Elitas» paciņu, nervozi paņurcīja pirkstos cigareti, grasījās to aizdedzināt, atcerējās aizliegumu un dusmīgi izspļāva neaizsmēķēto cigareti.
— Vai tiešām sprāgstviela?
Jautājums liecināja par Jaunkalna izcilajām dedukcijas spējām, kā arī par angļu valodas nezināšanu, jo uzraksts, zem kura viņi stāvēja, aicināja nemest enkuru.
— Svēti apsolīju dakterim nesmēķēt, kamēr kuņģa jēlums nebūs aizvilcies. Suvenīrs no ekvatora reisiem… Bet šeit, — viņš pamāja uz dzeltenu polietilēna maisu grēdu, — ir mūsu pašu labā melnzemīte, sajaukta ar visādiem minerālmēsliem. Eksportējam Skandināvijas valstīm — ģimenes dārziņiem uz klintīm. Varat iedomāties, cik viņiem tur izmaksā viens kilograms zemeņu?
Degvielas osta atradās pašā jūras krastā, krietnu gabalu aiz zivju apstrādāšanas kombināta. Divi milzīgi tankkuģi bija pietauvojušies garas estakādes abās pusēs un sūknēja tilpnēs naftu.
— Kapteinis ir krastā, — paskaidroja sardzes matrozis, kas dežurēja ietnes galā. — Tūlīt pasaukšu pirmo palīgu.
Jaunkalns pirmoreiz mūžā stāvēja uz kuģa klāja. Pat uz upju tramvaja viņš nekad nebija kāju spēris. Taču velti ieklausījās sevī — sirds pukstēja kā parasti, smadzenēs nedzima neviena patētiska doma. Apmēram tāpat viņš bija juties, kad pēc iestājpārbaudījumu nolikšanas ienāca universitātē un izrādījās, ka te gaida nevis uzvaras svētki, bet darba ikdiena.
Virsbūves durvīs parādījās pusmūža vīrietis tirdzniecības flotes virsnieka formas kreklā.
— Vēlu sekmes! — Morozovs pagriezās un nokāpa lejā pa stāvo ietni.
Jaunkalns pavadīja dispečeru ar nožēlas pilnu skatienu. To gan viņš nebija paredzējis, ka meklējumi atdursies ne tikai pret noziedznieku konspirāciju, bet arī pret jūrnieku aplam izprasto solidaritāti. Vēsi, gandrīz vai noraidoši noklausījies Jaunkalna mazliet miglainos paskaidrojumus, kuģa kapteiņa pirmais palīgs sausi paziņoja:
— Neko nesaprotu! Jums nav nekādu konkrētu aizdomu, ne arī lēmuma par kratīšanu. Bet ekskursijai esat izvēlējies visnepiemērotāko brīdi, man patlaban ciemiņi. Tāpēc varu aicināt tikai salonā, ja jums nav iebildumu.
Tā bija mājīgi iekārtota gaiša telpa ar nelieliem galdiem, grozāmiem atzveltnes krēsliem Un klavierēm, pie sienām karājās akvareļi. Vienīgi apaļie iluminatori un pie grīdas pieskrūvētās mēbeles atgādināja, ka šī telpa atrodas peldošā mājā.
— Pat smēķi nevaru piedāvāt. Dzirdat — sūkņi strādā.
Patiešām nepārtraukta dūkoņa piepildīja un pat viegli tricināja salonu.
— Pie lietas vai, kā sacīja senie romieši, ad materiam! Jūs interesē, vai iespējams nelegāli ievest no ārzemēm trīsdesmitreiz divdesmit centimetrus lielas kārbas? Protams! Mūsu bocmanis reiz saderēja ar muitniekiem, ka, nevienam nemanot, iešmugulēs pilsētā dzīvu ziloni. Un zaudēja tikai tāpēc, ka viņam nekur neizdevās sadabūt tādu kustoni…
— Un kur šāds «corpus delicti» tiktu paslēpts? — Ari Jaunkalnam gribējās paspīdēt ar erudīciju.
Kapteiņa palīgs labsirdīgi pasmaidīja.
— Tautas jaunrades spējas ir neierobežotas. Piemēram — dažas atklātas paslēptuves. Vai redzat šos plafonus pie griestiem? Tukšumā starp paneli un nākamo klāju var iebāzt izjauktu automobili, ja vien elektriķim ienāk prātā vest kontrabandas preci. Cits paņēmiens, lūdzu! Iesaiņojiet savas kastes plastmasas maisiņos un diedziņa galā iegremdējiet jebkurā cisternā vai ūdens tvertnē. Robežsargiem taču pie labākās gribas nav laika atskrūvēt visas lampas, raustīt visus peldošos sērkociņus… Bet tas viss pieder tālai pagātnei, šodien vairs nav nekādas vajadzības mānīties. Caurlaides telpā neliek atvērt čemodānus, pilnīgi pietiek ar kapteiņa vai vecākā mehāniķa zīmīti, ka tās ir kuģinieka personiskās mantas.
— Vēl viens jautājums. Vai neesat pamanījis, ka pēdējā laikā kāds no jūsu vīriem dzīvotu pāri saviem līdzekļiem? Nu, teiksim, pirktu ārzemēs vairāk nekā citi.
— Es esmu partijas pirmorganizācijas sekretārs, biedri inspektor. Mani interesē cilvēka prāts, noskaņa, nevis kabata. Lai gan nenoliedzu arī zināmu sakarību. Varat būt pilnīgi drošs — ja es justu, ka uz kuģa kaut kas sagājis grīstē, jau sen būtu sacēlis trauksmi… Bet varbūt jūs neapmierina mani paskaidrojumi? Piekāpiet pēc dažām stundām, tad īstais kapteinis būs klāt, mēs te esam tikai maiņas komanda.
— Un parasti uz šī kuģa brauc citi?
— Uzminējāt. Mēs aizvietojam «buldurjā- ņus», kas šodien atgriezīsies pēc četrdesmit dienu atvaļinājuma. Bet es gan ieteiktu atlikt šo sarunu līdz nākamajai svētdienai, diez vai šovakar tiksiet pie kādas īpašas skaidrības.
Tātad viņš bija velti atrāvis kapteiņa palīgu no viesu sabiedrības. «Bulduru» īstā apkalpe jau pusotra mēneša dzīvoja nezin kur. Bet Jaunkalns labi atcerējās, ka arī šajās pirmdienās komisijas veikalā tikušas uzpirktas «Siku- ras» — īstas vai viltotas, kas to lai zina…
* *
Čips nemaz nebija tik slims, kāds izlikās, bet pēdējā laikā viņam arvien biežāk uzmācās slinkums kārtot sīkus darījumus. Tomēr būtu noziedzīga muļķība nepacelt naudu, kas mētājas uz ielas. Daudz prātīgāk sameklēt sev tādus, kas gatavi liekt muguru, un atmest tiem dažas kapeikas, pat rubļus. Vēl nesen viņš pats būtu bijis laimīgs, ja varētu tik viegli tos nopelnīt — prece ar piegādi mājās, noņēmējs kā uz paplātes, nekāda riska.
Čips atcerējās savus pirmos patstāvīgos soļus. Cik viņam bija gadu, kad pēc septītās klases beigšanas ieradās Ventspilī, lai uzmun- sturētu uz kāda kuģa? Piecpadsmit, ne vairāk. Jūrā viņš netika, atgriezties kolhozā negribējās, un viņš iestājās arodskolā. Citiem skolniekiem mājinieki sūtīja produktu pakas, Čipa vecāki paļāvās uz Ventspilī dzīvojošu tēvoci. Tas nekad neliedza šķīvi viras, bet allaž it kā nejauši tēvoča mājā puisi gaidīja arī kāds darbs — te jāsaskalda un jāuznes malka, te no ietves jānotīra sniegs, te atkal jāpalīdz salabot jumtu. Tēvocis lika pat aiznest tukšās pudeles uz stikla taras pieņemšanas punktu un pēc tam ilgi skaitīja sīknaudu. Tā pirmām kārtām bija atriebības kāre, kas pamudināja Čipu nospert tēvoča motocikla vadītāja tiesības. Tikai vēlāk ienāca prātā uzrakstīt anonīmu vēstuli un pieprasīt izpirkšanas naudu. No iekrišanas izglāba nejaušība — milicija rīkojās vēl nemākulīgāk kā zaļais padsmitnieks. Pie nākamā biznesa Čips ķērās jau daudz saprātīgāk. Pats nočiepa darbnīcā divus bunduļus ar svina balto un pats paziņoja par mīklaino zādzību. Tad salēja krāsu mazās kārbās un tirgū pārdeva pavasara krāsošanas drudža pārņemtajiem ģimenes dārziņu un laivu īpašniekiem. Viens viņam naudas vietā piedāvāja amerikāņu cigaretes. Toreiz Čips smēķēja, bet baidījās pierast pie tik smalkas markas. Ar nelielu uzcenojumu pārdeva tās skolas darbnīcas meistaram, kurš vēl izjusti pateicās par sagādāto baudu. Lūk, tad Čips apjēdza, kā var krietni nopelnīt, pie viena sagādājot citiem prieku. Un pateicīgs pircējs nekad nesūdzēsies.
Pircējs jāapmierina — šim savam likumam Čips palika uzticīgs, tādēļ nekad nežēloja pūles, tādēļ arī šobrīd nu jau veselu mūžību saulgozī gaidīja taksometru.
Čips reti brauca ar taksometru. Ne jau taupības dēļ, nē, pēdējā laikā viņš vairs īsti nezināja, kur likt naudu, pirka visādus nevajadzīgus niekus, dāvināja tos pa labi un pa kreisi vai sūtīja vecākiem — elektriskās zobu sukas, dažādu sistēmu kafijas kannas, benzīna un gāzes šķiltavas, pat šašliku cepamo ierīci ar infrasarkanajiem stariem. Viņa aizspriedumi
pret braukšanu ar taksometru bija gan fiziskas, gan morālas dabas. Jau pēc dažām minūtēm viņam mašīnā sāka trūkt gaisa, nomāca nebrīves sajūta — pilnīgā atkarība no sveša šofera untumiem. Arī tagad Čips labāk būtu gājis kājām, bet šobrīd taksometrs bija mērķis, nevis līdzeklis mērķa sasniegšanai.
Neviens īsti nespēj saprast, pēc kāda principa kursē taksometri, kāpēc mašīnas ar zaļo spuldzīti trauc garām lūdzoši paceltai rokai, it kā šoferis to uzskatītu par satiksmes regulētāja pavēlošo mājienu turpināt ceļu, bet aizņemti automobiļi, tieši otrādi, apstājas un ar viesmīlīgi atvērtām durvīm aicina iekāpt, ja brauciena virziens vismaz aptuveni sakrīt ar pasažiera ceļamērķi. īpašas grūtības rodas svešā pilsētā, kur no garām braucošiem taksometriem atskan šoferu ultimatīvie aicinājumi: «Uz lidostu!», «Uz piejūras gatvi!», «Uz centrāltirgu!»— bet nabaga iebraucējs pat nepagūst aptvert, vai piedāvājums atbilst viņa vēlmei.
Laikam taču Ventspils taksisti Čipa maksātspēju nevērtēja sevišķi augstu, jo tikai trešais vēlīgi apstādināja mašīnu un, pabāzis ārā galvu, jautāja:
— Uz kurieni, šef?
Čips norūca kaut ko nesaprotamu un apsēdās viņam blakus.
— Port, — šoferis pats sev atbildēja un ieslēdza ātrumu.
«Drīz ārzemniekus no padomju cilvēkiem varēs atšķirt vai vienīgi pēc sejas izteiksmes,» šoferis īgni nodomāja. «Šis, kā par brīnumu, nekur nesteidzas, ved kaut ar pieciem līkumiem.» Iespaidu, ka viņam gadījies aizrobežu pasažieris, vēl pastiprināja devīgi preti pastieptā brūnā plastmasas kārbiņa ar amerikāņu cigaretēm «Philipp Morris».
— Vai jūs nezināt, kāds kurss patlaban rietumvācu markām? — pasažieris pēkšņi ierunājās skaidrā latviešu valodā.
Čips jau bija pamanījis Šveices pulksteni uz šofera rokas. Tādu var atļauties tikai naudīgs cilvēks, tas nav japāņu plašā patēriņa tikšķē- tājs. Tiesa, pie naudas varēja tikt arī godīgā ceļā, bet šis taksists neizskatījās pēc tāda, kas īpaši taupa riepas, saudzē motoru un saņem prēmijas par to, ka jau sācis izpildīt nākamās piecgades plānu. Tāpēc drīkstēja runāt bez sevišķas piesardzības.
— Neesmu vēl ieskatījies avīzē. Maiņa tikko sākusies.
— Un vakar?
— Atkarībā no tā, vai pērk vai pārdod.
— Šoreiz es pērku. Man miljons nav vajadzīgs, tikai divi simtnieki.
— Cikos atiet tavs kuģis?
— Pēc četrām stundām. Bet gribas vēl atvadīties no čomiem.
— Pasēdi skvērā. Aprunāšos ar kolēģiem, varbūt pa visiem kopā sagrabināsim.
— Iedot rokasnaudu?
Šoferis noraidoši pakratīja galvu un aizbrauca.
«Un ja nu viņš atgriežas ar diviem miličiem?» Čips apsvēra un, drošs paliek drošs, nolēma ieiet tuvākā nama drēgnajā kāpņu telpā. «Profesionāls risks, neko darīt.»
Šoferis atbrauca viens un atveda valūtu. Siltu pateicības jūtu pārņemtais Čips nekaulējās, uzdāvināja aizsākto cigarešu paciņu un pierakstīja taksista telefona numuru. Par diviem rubļiem viņš paēda garšīgas pusdienas un uz autoostu tika pietiekami * laicīgi, lai pagūtu pirms Rīgas ekspreša pienākšanas vēl mazliet nosnausties piesaulē. No autobusa izkāpa vai vienīgi vīrieši ar apjomīgiem, bet pārsteidzoši viegliem čemodāniem, kurus tūdaļ iekrāva pēkšņi sabraukušajos taksometros. Šajā mudžeklī Cips izvēlējās visstaltāko jūrnieku, piezagās klāt un iegremdēja roku viņa neaizpogāto svārku kabata. Jūrnieks likās tādā kunga prātā, it kā nekā nemanītu. Tikai pēc krietna brīža viņš pārlika Cipa piegādāto valūtu naudas makā.
… Kad Meksikānis Džo un Herberts Trešais atnāca už Cipa dzīvokli, saimnieks jau atkal bija izmeties savā turku halātā un tēloja vājinieku.
— Ar ko jūs iepriecināsiet savu slimo labvēli?
Jautājumam vajadzēja izskanēt ironiski, bet Čipam šis formulējums iepatikās, tādēļ viņš to izteica svinīgā balsī.
— Atnesām arī Kobras tiesu, viņa pati pēkšņi sailgojusies pēc mājām, — Meksikānis Džo stāstīja, izvilkdams no dažādām kabatām saņurcītas banknotes un sīknaudu.
— Ne tik strauji, draudziņ! Tu neesi utenī, te ir solīda firma, kur nevar bez norēķina. Sāc pēc kārtas!
— Smēķus un košlenes aizlaidām pa tīro, bildītes paņēma tikai daži aktieri. Pārējie gaudoja, ka par dārgu. Pulksteņus arī atnesām atpakaļ, toties lietussargu varēja būt divtik.
Čips sakārtoja naudaszīmes žūķsnīšos, monētas stabiņos un atskaitīja pārdevējie1 viņu tiesu.
— Un kā jaunnedēļ? Vai turpināsim sa darbību?
Herberts Trešais nosprieda, ka nu pienācis īstais brīdis izlikt lamatas:
— Ja vari pagādāt radioaparātus. Viens bāl- ģīmis pieprasīja četras «Sikuras», viņam Rīgas kaimiņi esot pasūtījuši.
Čips kļuva domīgs.
— Man taču nav vairumtirdzniecības kantora. Varētu jau ar vienu otru aprunāties, bet cik ilgi viņi te vēl filmēs? Nedēļu… Nav vērts līst no ādas laukā,
* *
Vai tiešām viņš tikai trešo dienu ir Ventspilī? Šķita, ka pilsēta jau izstaigāta krustām šķērsām, iepazīti vai visi ventspilnieki. Un cik daudz problēmu, par kurām nekad agrāk nebija nācies galvu lauzīt! Pati galvenā, ko joprojām neizdevās atrisināt, — vai viņš rīkojies pareizi, tik akli iedams Zandburgas pavadā? Tedis jutās kā virves dejotājs, kurš pēc četru gadu teorētiskas apmācības pirmo reizi uzstājas arēnā, turklāt aizmirsis piesprādzēt drošības stiepli… Un kas to lai zina, kādu jaunu ideju atkal izperinājušas nenogurdināmās loča atraitnes smadzenes? Lai priekšā stāvošajā domu sadursmē varētu cīkstēties bez handikapa, vajadzēja tikt vaļā no savām šaubām un beidzot izšķirties, vai griezties pēc palīdzības pie vairāk pieredzējušiem biedriem vai arī pašam turpināt cīņu ar vējdzirnavu spārniem. Kādus faktus viņš varēja likt pretī Zandburgas pašpārliecībai?
Tādu faktu, kurus atzītu tiesā, diemžēl bija gaužām maz. Viņš pat nevarētu pierādīt, ka pārdošanā nokļuvusi vēl kāda neīsta «Sikura», lai arī pats būtu gatavs likt galvu ķīlā. Citādi taču visai afērai nebija nekādas jēgas. Pag, pag, kas tad vispār liecināja, ka viņam darīšana ar plaša vēriena krāpšanu? Mantu pieņēmēja neveiklie meli, komisijas veikala direktora glumā laipošana, pārdevējas divdomīgie mājieni? Aizdomas, tikai aizdomas… Arī Rum- binieka aizmāršībai, Ievas Lukstiņas noslēpumainībai laikam varētu atrast objektīvu izskaidrojumu, tāpat kā tam apstāklim, ka «Sikuras» atnestas gandrīz vienīgi pirmdienās. Pēc šīs rūpīgās atsijāšanas pāri palika tikai noziedznieku izdarības ar pasēm. Bet lai kāds pamēģina iegalvot, ka godīgs cilvēks godīgos nolūkos, nododot mantas, uzrādīs zagtus vai atrastus dokumentus! Tas vien bija pietiekams iemesls ierosināt kriminālmeklēšanu. Tikai — vai viņam bija tiesības darīt to uz savu roku? Cik garš, tik plats. ..
Pretēji pašas izstrādātajiem sadzīves noteikumiem Zandburga bija uzklājusi vakariņu galdu, pat uzlikusi blakus šķīvjiem divus mazus mēriņus.
— Pa piņģerotam no mana uzlējuma, — viņa it kā atvainojās. — Esmu tā noskrējusies, ka citādi nedabūšu iekšā ne kumosa. Prozit!… Es taču vēl aiztecēju līdz Matīsam.
Atkal Zandburga bez liekas prātošanas bija izdarījusi pareizi, tagad rītdienas ceļš pie priekšniecības būs nolīdzināts.
— Un ko viņš? Laikam šķendējās par manu pašdarbību? — Jaunkalns jautāja, cenzdamies izzvejot no burkas brūnganu bara viciņu.
— Garšo? Nākamsvētdien aizbrauksim kopā, es zinu tādas vietiņas… — Zandburga lielījās. — Paņemsim uz otru kāju, un miers un dievs… Bet slīmests Biumbergs ar pusgada atskaiti aizlaidies uz Rīgu, kā zinādams, ka te būs nopietni jāstrādā…
Iebaudītais alkohols jau bija sakāpis galvā, tomēr viņai pietika rakstura stingrības piecelties un ieslēgt karafi bufetē.
— Nu, kaut vai tu, Teodor. Vēl pirms trim dienām mēs bijām knapi pazīstami, tās pāris tikšanās Jūrmalā taču nav nopietni ņemamas. Tagad tu man esi dēla vietā. Nekauc, Tomiņ, tu arī esi labiņš… Ko es gribēju teikt? Jā. jutos slima un vientuļa, nevienam nevajadzīga. Bet, raugi, tagad vairs nav laika atdusināt stīvās kājas. Un rītdienai tu man atkal izdomāji klapatas, jāiet uz komisijas veikalu. Es jau nopucēju savu veco kapara grāpi, rīdzinieki uz tādiem esot kā traki. No Mendera es gan prastu izspiest par to smuku naudiņu. Un ko tas pidriķis blandās apkārt pa pasauli?
— Jā, derētu uzzināt, kā viņš pārlaiž pirmdienas. Un kāpēc tieši pirmdienas, kad veikalā visvairāk darba? Bet neviens man neatļaus piesiet viņam slepenu asti. Trūkst pamatotu aizdomu.
— Tad mobilizēsim sarkanos izlūkus! Meksikāni un Trešo nevar, tos viņš ir redzējis. Kam tur vēl galviņa strādā? Zini ko, es viņam uzlaidīšu virsū Kobru, tam skuķim ir ķēriens, un par adjutantiem dosim līdzi Rūdi un Janku.
— Lai iet! Bet pēc tam gan vajadzēs izlemt, kas varēs apkopot mūsu savāktos datus,
— kas tur vēl daudz ko lemt? Putriņš, protams!
Redzēdama, ka apakšīrnieks joprojām neko nesaprot, Zandburga beidzot atklāja savas kārtis:
— Domā, es nejūtu, ka mēs drīz iebrauksim grāvī? Aizgāju uz pastu un aizklapēju telegrammu mīļotajam znotam, ka sievasmāte slima, gandrīz uz nāves gultas, lai brauc mudīgi šurp, ja vēl grib redzēt pie dzīvības. Iejūgsim darbā, citādi viņš ierūsēs tai savā Rīgas kantorī. Es tikai ceru, ka viņš neatskries rīt pa dienu, kamēr neesmu mājās. Ar Putriņu joki mazi, viņš ir spējīgs pat mani apcietināt un iespundēt tuptūzī…