Pie brokastu galda Tedis. Jaunkalns atcerējās, ka nemaz nezina, cikos milicijā sākas darbs. Šajās dažās dienās viņš bija vienīgi sapratis, ka tas nebeidzas nekad, pat naktī sapņos nodarbina prātu un zemapziņu. Arī šajā jautājumā Zandburga neskopojās ar padomiem:
— Blumbergu Matīss savu zilo elles ratu parasti kurbulē augšā pirms astoņiem. Priekšdienām vajadzēs sarunāt, lai viņš pa ceļam paķer tevi līdzi. Kamēr viņš danco uz tā pedāļa, pagūsi vienā mierā muti nomazgāt un kapiju iedzert.
— Tad jau pēdējais laiks doties ceļā. Paldies! — Jaunkalns atbīdīja krēslu.
— Pagaidi, es tūlīt, tikai vēl jāuzgriež laika ziņas.
Tedis pameta skatienu logā un paraustīja plecus. Kāda nozīme klausīties Rīgas praviešu apšaubāmos vispārinājumus, ja tāpat skaidrs, ka bez lietussarga ārā labāk nerādīties. Tiesa, pagaidām nelija, bet debesis šķita kā noklātas ar milzīgu audeklu, kas ietina pilsētu mitrā gaisa kompresē. Pat Tomiņš, kurš vairāk par visu mīlēja rīta pastaigas dārzā, jau pēc piecām minūtēm bija prasījies atpakaļ un tagad vārtījās uz muguras, pūlēdamies noslaucīt slapjo spalvu dīvāna pārvalkā.
Rīgas radio pareģoja siltu laiku bez nokrišņiem, toties ar īslaicīga negaisa draudiem un meža ugunsgrēku briesmām.
— Noteikti jāpaņem «čemberlens», — Zandburga nosprieda, it kā sinoptiķu prognoze būtu izkliedējusi viņas pēdējās šaubas.
Izredzes soļot pa Ventspils ielām kopā ar Zandburgu zem viena, turklāt vecmodīga lietussarga nemaz nevilināja Jaunkalnu. Likās, tāda pastaiga var stipri kaitēt viņa milicijas darbinieka reputācijai.
— Es laižos, saimnieci Nebūtu ieteicams iziet vienlaikus. Kāds vēl var pastāstīt komisijas veikala direktoram, ka mēs esam pazīstami.
… Nez kādēļ pastāv tāds uzskats, ka visizdevīgākais brīdis zādzībai ar ielaušanos esot divas stundas pirms saules lēkta. Cilvēkiem tad visciešākais miegs, ielās — vismazāk gājēju, pat naktssargiem acis kā ar smiltīm piebērtas, ausis — ar noguruma vati aizbāztas. Milicijā tas ir visklusākais brīdis, jo ziņas par atklātiem noziegumiem parasti ienāk krietni vēlāk, kad cietušie mostas un pamana, ka apzagti.
Šorīt, kā pa brīnumu, «02» tālrunis klusēja līdz pat astoņiem un nakts dežurants varēja ar mierīgu sirdsapziņu iznēsāt pa nodaļu kabinetiem iepriekšējā vakarā sastādīto ziņojumu par atgadījumiem nedēļas nogalē, nepierakstot tam ar roku nekādus ārkārtējus pēdējā brīža notikumus.
Šo faktisko notikumu uzskaiti Tedis Jaunkalns tagad pētīja, gaidot dežūrtelpā kapteini Pečaku.
Nezinātājam rastos iespaids, ka nepatikšanu šajā ziņojumā atliku likām. Bet tik daudz Tedis milicijas ikdienā jau sajēdza, ka divas satiksmes avārijas, krasta atvaļinājuma laikā bez vēsts pazudis matrozis, viena sīka zādzība pludmalē, valsts iestādes «Volgas» un privāta motocikla «aizdzīšana vizināšanās nolūkos», kā arī ielaušanās bēniņos un izmazgātās veļas nolaupīšana ir ostas pilsētas mērogā tīrais nieks.
— Šie te ir mani, pareizāk sakot, tavi klienti, — aiz Jaunkalna muguras ierunājās Pečaks.
Viņš bija pienācis nedzirdamiem soļiem un tagad ielūkojās dažās nodarījumu adresēs un laikos.
— Es pat ņemtos pateikt, kas iejaukts šajās tumšajās lietiņās — kurš musinājis, kurš darbojies un kurš gudrinieks tikai uz vakts stāvējis. Iespējams, ka varētu arī izspiest atzīšanos, bet, vai izdosies pierādīt, — tas ir pavisam cits jautājums … Ejam, parādīšu tev mūsu apartamentus.
Pilsētas milicija atradās vecā savrupmājā, kas laika gaitā bija vairākkārt pārbūvēta. Pat slavenais Pēterburgas arhitekts Rastrelli bija te pielicis savu roku. Kādreizējā balles zāle bija izprojektēta tik nesamērīgi liela un grezna, ka pat miliču un aktīvistu kopsapulču reizēs telpa izskatījās patukša. Seno laiku lepnumu vēl saglabāja arī divi kabineti, droši vien pirmo saimnieku guļamistabas. Pārējās telpas bija nez cik reižu pārveidotas, sadalītas ar starpsienām; pievienojot namam piebūves, radās gari gaiteņi, līčloču pārejas, ērmīgas konfigurācijas, gaismas šahtas.
Teda jaunās darba istabas logi vērās uz neapmestu ugunsmūri, tāpēc nekad šeit nejuta saules staru pieskārienus. Šodien elektrību nācās dedzināt jau no paša rīta, un noputējušās spuldzes nespodrā gaisma piešķīra telpas iekārtojumam sevišķu drūmumu. Galds ar tradicionālo rakstāmpiederumu komplektu, kuru neviens jau sen vairs nelietoja, vecs skapis, kurā aiz simboliskas piekaramās atslēgas glabājās nepilngadīgo likumu pārkāpēju saraksti un profilaktiskās uzskaites lietu vāki, trīs krēsli, mazs sienas plauktiņš ar ūdens karafi un divām glāzēm.
Pečaks iekārtojās pie rakstāmgalda un aicināja Jaunkalnu apsēsties iepretim.
— Parasti es nekad te nesēžu, • mēs ar izsaukto apmetamies viens otram blakus kā tādi veci čomi uz beņķīša. Man šie modernie knifi neiet pie sirds — uzlaist nopratināmajam spilgtu gaismu, bet pašam palikt ēnā, negaidot ieslēgt magnetofonu un likt viņam noklausīties citu bēdubrāļu liecības vai atzīšanās, kraut galdā ekspertīzes slēdzienus, kas uzrakstīti tik sarežģīti, ka no tehniskajiem terminiem vien var dabūt aukstas kājas, pakāpeniski izvilkt no skapja lietiskos pierādījumus… Manuprāt, tas viss ir priekš kaķiem. Ar padsmitnieku jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu — abi taču zinām patiesību, kāda velna pēc vēl spēlēties kā runcim ar peli?
Pečaks atvilka elpu un, kā iebildumus gaidot, pavērās Jaunkalna. Tedis klusēja. Viņš nemaz nebija pārliecināts, vai kapteinim taisnība, bet pēc dažām dienām viņu ceļi šķirsies, vajadzēs pašam izvēlēties vispiemērotākās darba metodes, — kāpēc tad neuzklausīt priekšgājēja padomus? Un tie nelika sevi gaidīt.
— Šajā darbā nemaz nav jābūt izcilam kriminālistam ar dedukcijas spējām un īpaši izskolotu analītisku domāšanu. Šeit es trijos mēnešos esmu aizmirsis visu, ko nācās iekalt paurī divgadu skolā. Izņemot sambo paņēmienus. Un, tici vai netici, šis diploms, — Pečaks norādīja uz redzamā vietā piespraustu dokumentu, kas apliecināja, ka viņš ir pilsētas absolūtais čempions, — vairāk vērts nekā visa zinātniski tehniskā revolūcija! Galvenais — labi pazīt savu kontingentu. Un pie mums aizdomīgo loks nav sevišķi plašs — paldies dievam, nepilngadīgie pagaidām nedodas viesizrādēs pa republikas pilsētām. Mums ir visas iespējas profilaktiski iepazīties ar viņu mājas apstākļiem, aprunāties ar vecākiem un kaimiņiem, skolotājiem un meistariem. Tieši no viņiem var gaidīt visvērtīgāko palīdzību. Reizēm tie ierodas paši: «Puika jau trešo nakti nerādās mājās», «Zigim pēkšņi turas nauda», «Aigars vairs nenāk uz basketbola treniņiem», «Igors kavē darbu un blandās pa ostas teritoriju». Šos signālus nedrīkst neuzklausīt! Pamazām tu sāksi saprast, kurš uz ko ir spējīgs, tad vari uzskatīt, ka tev visi trumpji rokā.
Kapteinis Pečaks piecēlās no galda un atvēra skapja durvis. Kraudams galdā dokumentu vākus, viņš skaidroja:
— Lūk, Aldis Krasinskis, puikam ir nags uz tehniku. Tikai viena nelaime — viņš nespēj vienaldzīgi paiet garām ietves malā atstātai mašīnai. Sevišķi, ja ir jautrā kompānijā vai ar kādu skuķēnu. Atmūķēs durvis un braukās līdz pēdējam benzīna pilienam. Bet tad atkal kārtīgi noliks, pat ieslēgs gabarītu ugunis — viss gods godam. Manam mocim viņš uzkonstruēja tādu «noslēpumu», ka beigu beigās nācās to atkal noņemt — pat no nejauša pieskāriena sāka aurot kā ievainots zilonis. Un ko tu domā — Aldis tā apvainojās, ka aiz tīras atriebības aizdzina manus dienesta ratus… Bet šis, — Pečaks atšķīra citus vākus, — šis jau iet veselu soli tālāk. Gunārs Melnacis nav autosportists, viņš izģērbs mašīnu pliku, pārdos riepas, akumulatoru, karburatoru, bet to, ko pat lūžņos nevar nodot, sagraizīs, varbūt sadedzinās. Tīras nenovīdības dēļ. Gada beigās viņam jāiznāk no kolonijas, bet nedomāju, ka būs labojies… Mazais Kārkliņš ar saviem drauģeļiem šiverē pa bēniņiem un nesmādē pat garās apakšbikses. Viņam ir tēvocis, kas reizi nedēļā apbraukā Lietuvas uteņus un uzsit gaisā vairumā… Selgas ielas puikas skaidrā prātā nav bīstami, bet pēc trešās glāzītes kļūst par bezjēdzīgiem dauzoņām, tad visā apkaimē šķind logu stikli. Viņi jau tiesāti par sīko huligānismu, nosēdējuši diennaktis, nekas nelīdz. Tev būs jāpadomā, vai nevar izgudrot, kā viņus ārstēt no dzeršanas…
Jaunkalns izklaidīgi pārcilāja viņa priekšā noliktās uzskaites lietas. Skaidrs, ar tām jāiepazīstas pamatīgi, jāstudē likuma pārkāpēju raksturi. Bet domas spītīgi kavējās pie Zandburgas, kas patlaban sēdēja komisijas veikalā; pie Kobras, Rūda un Jankas, kuriem uzdots sekot Menderim pa pēdām. Vai viņiem laimējies iekļūt tai pašā autobusā, iekāpt tai pašā vilciena vagonā? Bet ja mantu uzpircējam ir savs personiskais braucamais? Zandburga gan bija apgalvojusi, ka Viktorija to nekad nebūtu pieļāvusi, bet ej nu galvo par cilvēku… Tomēr nav ko uztraukties, «nenotveramie atriebēji» izkūlušies no daudz lielākām grūtībām.
Jaunkalns atkal pievērsās vāku kaudzēm. Nolicis savrup lietas, kuru varoņi vēl atradās ieslodzījumā, viņš pāršķirstīja pierādījumu trūkuma dēļ pārtrauktās. Un tūdaļ acīs iedūrās palama «Čips».
— Tas bija vēl pirms manas ēras, piecdesmito gadu beigās, — Pečaks sacīja ar tādu kā cieņu pret vēsturiskiem notikumiem. — Laikam glabājas tāpēc, ka šis Čips joprojām balansē uz asmens smailes un kuru katru dienu var iekrist par daudz nopietnākām izdarībām. Paskatīsimies!
Notikumu fabula bija gaužām vienkārša un iesākās ar pilsoņa Jāņa Vulfa iesniegumu, ka viņam nozagtas motocikla vadītāja tiesības. Nākamajā dienā viņš saņēmis drukātiem burtiem rakstītu anonīmu vēstuli ar aicinājumu iemest septiņdesmit rubļu pludmales kāpās atstātā pasta kastītē. Tad viņš dabūšot savas tiesības atpakaļ. Aizdomas krita uz Vulfa brāļadēlu Dzintaru, kurš nesen bija atbraucis mācīties arodskolā un ne ar kādu īpašu centību neizcēlās. Neviens cits taču nevarēja piekļūt kumodei, kurā parasti glabājās kabatas portfelis ar dokumentiem. Bet šo hipotēzi vajadzēja pierādīt. Inspektors pierunāja Vulfu aizstaigāt vēstulē norādītajā rītā līdz kāpām un iemest pasta kastītē tukšu aploksni. Līdz pat vakaram divi miliči no slēptuves vēroja apkārtni. Beidzot viņi aizturēja salīkušu vecīti, kurš, kaut kādu priekšmetu zem mēteļa slēpdams, jau labu laiku grozījās liedagā. Izrādījās, ka tas ir lauznis, ar kuru sirmais pensionārs vilka naglas no pludmalē izskalotām kastēm, pirms nesa tās uz mājām iekuram. Ar spilgti izteiktu interesi visu šo skaidrošanos noklausījās nez no kurienes iznirušais cietušā brāļadēls Dzintars. Un atkal, neko nevarēja pierādīt. Tiesa, vēlākajā nopratināšanā puisis sapinās pretrunīgos apgalvojumos, tomēr stūrgalvīgi noliedza jebkādu vainu. Vajadzēja vien palaist viņu brīvībā… Pēdējās lappusēs bija vairākas piezīmes, kas tieši uz šo lietu neattiecās: «Redzēts tirgū pārdodam krāsu», «Uzpērk no jūrniekiem ārzemju cigaretes», «Apgrozās pieaugušu spekulantu sabiedrībā». Taču vienmēr trūka faktu, liecinieku. Tad Dzintars Vulfs nosvinēja savu pilngadību, un ieraksti aprāvās vai, pareizāk sakot, bija pārceļojuši uz citā milicijas nodaļā iesāktu lietu. Jaunkalns nešaubījās, ka tāda ir.
Klauvējiens pie durvīm iztraucēja Tedi no pārdomām. Pirmajā mirklī šķita, ka ieradusies viena no viņa nākamā kontingenta jaunietēm, tik meitenīgi izskatījās un arī uzvedās apmeklētāja — zilos minisvārciņos un baltā blūzē ģērbusies gaišmate.
— Vairs nepazīsti? — viņa ar sirsnīgu smaidu uzrunāja Jaunkalnu. — Nav jau nekāds brīnums, šai darbā cilvēks ātri noveco.
Patiešām — tā bija Līga, ar kuru viņi kopā mācījās universitātes pirmajos divos kursos. Pēc tam meitene aizbrauca no Rīgas un pārgāja uz neklātienes nodaļu. Un nu tāda negaidīta sastapšanās!
— Man atlicis vēl tikai diplomdarbs; — Līga turpināja. — Toties esmu jau paaugstināta par vecāko leitnanti. Bet tev pusgads jāgaida, kamēr saņemsi uzplečus. Un es vairs neesmu Rozīte, bet jau divus gadus Līga Pečaka.
— Mana švēģeriene, — kapteinis Pečaks pasteidzās novērst pārpratumu. — Mēs ģimenē esam trīs brāļi, un iekrita, protams, jaunākais.
— Labi, ka tu atbrauci, ar radiem nav nekāda sastrādāšana, — Līga nerimās. — Šis, piemēram, uzvedas tā, it kā pēc Makarenko zemeslode būtu pārstājusi griezties. Bet es jums saku: noziedznieks ar katru gadu kļūst gudrāks un izglītotāks. Puišeļi, kas palaiž nagus un pēc dažām stundām iekrīt, no tīrās kriminālistikas viedokļa nav nekāda problēma. Es, piemēram, esmu pārliecināta, ka viņi ir labojami, jo paši līdz nāvei nobijušies. Daudz bīstamāki ir tie, kas iepriekš visu izplāno, sagādā sev alibi, rūpīgi pēta sargu paradumus, iecerēto upuru dzīves veidu, vārdu sakot, rīkojas pēc grāmatu un filmu paraugiem. Tas ir modes kliedziens, kas pārnācis pie mums no Rietumiem, gan ar lielu nokavēšanos, gan šaurākos izmēros, tomēr nerēķināties ar to nedrīkst. Mums jāiemācās cīnīties pret nepilngadīgajiem, kas ielaužas bankas nodaļās, uzbrūk inkasentiem, aplaupa veikalu kasieres. Un, tā kā šī parādība pagaidām ir vēl tikai iedīgļos, profilakses darbs jāveic šeit, šajā nodaļā.
Jaunkalns juta, ka Līgai ir taisiiība. Līdzīgas domas ne vienu reizi vien bija izskanējušas dažādās teorētiskās konferencēs. Diemžēl arī Līga pagaidām tikai, prātoja, bet neierosināja nekādus praktiskus, turklāt modernizētus pasākumus. Kad viņš būs iejuties jaunajā darbā, pie šīs problēmas vajadzēs ķerties pašam. Bet patlaban Tedi daudz vairāk nomāca pavisam konkrētas rūpes.
— Vai kāds no jums nepazīst komisijas veikala direktoru Imantu Grincīti?
Pečaks piecēlās.
— Kurš tad nezina pilsētas elegantāko vecpuisi? Iesim pie Seļecka, viņš tev pateiks visu un vēl daudz vairāk.
Sociālistiskā īpašuma aizsardzības nodaļa aizņēma veselu spārnu nama otrajā stāvā, kur istabas bija gandrīz divreiz lielākas. Tomēr todien vecākā inspektora Jāņa Seļecka kabinets tik tikko spēja ietilpināt visus sūdzībniekus.
Ieraudzījis kolēģus, Seļeckis lūdza atvainot viņu par nevaļīgumu un ar izteiksmīgu rokas kustību uzaicināja noskatīties traģikomisko ainu, kuras dalībnieki pašreiz, cits citu pārkliegdami, paģirainās balsīs izklāstīja savas bēdas.
— No pašas Tiraspoles iebraucu, zināt, kas tas par gaisa gabalu, — sūrojās pabranga tumšmate, bezdievīgi jaucot krievu un ukraiņu vārdus. — Pēdējās kapeikas samaksāju par biļeti sev un savam vecajam. Un šeit gandrīz pusi no visiem ķiršiem nācās izsviest, tāds karstums ceļā. Bet ar tomātiem tīrais posts — tieši aizvakar pienācis sūtījums no Bulgārijas, uz visiem stūriem pārdod. Knapi salasījām naudiņu atceļam un jumta skārdam, kura dēļ esam ieradušies. Veikalos tādu mantu neatradām. Bet tad nelabais man uzsūtīja virsū tēvaini, kurš piesolīja tieši tik, cik mums nepieciešams. Cena arī puslīdz pieņemama, tā ka kaulējos vairāk ieraduma dēļ. Beidzot salīgām, viņš aizveda mani parādīt preci. Nevis skārds, bet sudraba sapnis! Un pat bija ar mieru Hdz ritam paglabāt tai šķūnī, jo kur es pa nakti to bleķi likšu? Ne jau viesnīcā zem gultas. Nu, es viņam — naudu, viņš man — šķūņa atslēgu, izšķīrāmies kā cilvēki. Bet šorīt…
— Ļaujiet arī citiem tikt pie runāšanas, — gara auguma lauku papus viņu pārtrauca. — Es gan ar tomātiem un dienvidu augļiem nean- delējos kā viens otrs frukts, taču jumts virs galvas vajadzīgs. Un nevis tāds — dakstiņu, caur kuru var saredzēt debesis. Vai veselu dienu ķemmēju bodes un noliktavas — nekā. Tur bijis aizvakar, tur gaida atvedam parīt. Bet man laiks dārgāks par naudu. Nu, sarunāju ar vienu jaunekli kreiso preci, ko šis glabā pilsētas nomalē šķūnī. Likās, vīrs uz goda, tālab paņēmu arī kaimiņu Leopoldam. Tomēr tik durns gan nebiju, ka uzreiz uzšķiņķotu visu naudu. Iedevu pusi un teicos no rīta atbraukt pakaļ…
— Man izgāja apmēram tāpat, — stāstīja trešais skārda tīkotājs, nervozi mirkšķinādams mazliet ūdeņainās ac^s. — Un par izdevīgo pirkumu biju tikpat priecīgs kā mani jaunie paziņas, kad satikāmies viesnīcas bufetē. Vai tik tas nebiju es, kurš l; ka priekšā ieņemt kādu muti uz šiem priekiem? Cits par citu skaļāk slavējām Ventsp'li, bet ar saviem darījumiem neplātījāmies. Pēdējo naudu notriecām, atvadījāmies kā draugi. Un šorīt pie tā nolādētā šķūņa satikāmies a^kal — kurš ar ratiņiem, kurš ar vezumu, kurš ar smago autiņu. Es tūdaļ sapratu, ka nu v; sa draudzība izputēs, taču to gan nebiju gaidījis, ka trīsreiz pārdotais skārds izrādīsies piepilsētas kolhoza īpašums, kas atvests kultūras nama jumta remontēšanai un nobēdzināts nelikumīgos nolūkos. Paldies priekšsēdētājam, kurš bija priecīgs par necerēto atradumu un noticēja, ka neesam nekādi laupītāji.
— Skaidrs, — Jānis Sejeckis sacīja. — Tagad lūgšu paņemt papīru un pēc iespējas sīkāk visu aprakstīt, sevišķi veiklo pārdevēju, kas tik smalki apšmaucis tādus pieredzējušus komersantus. Atgriezīšos pēc pusstundas.
Viņš piecēlās un izveda ciemiņus^ no kabineta, bet tikai gaitenī beidzot atļāvās pasmaidīt.
— Ticiet man, tas nav iesācēja darbs, viņš no katra saņēmis naudu bez lieciniekiem, kvītis nav izrakstījis. Pat ja noķersim, nauda ir beigta un pagalam — tas tikpat kā āmen baznīcā… Un ar ko es varu pakalpot jums? Man stāstīja, ka jau vakar esot mani meklējis.
Seļeckis sniedzās Jaunkalnam apmēram līdz zodam, tomēr par sīciņu viņu dēvēt nevarēja. Rītos viņš mājās vingroja ar svara bumbām, pulksten vienpadsmitos ieslēdza savu vienviļņa kabatas radio un desmit minūtes izpildīja visus sporta diktora norādījumus. Taču pret sporta sacensībām izturējās noraidoši, uzskatot, ka tās mākslīgi uzkurinot neveselīgas kaislības, jaunus cilvēkus attīstot vienpusīgi.
— Mani interesē komisijas veikals. Kādas ir jūsu domas par direktoru? — Tedis jautāja.
— Imants Grincītis?… Es gandrīz varētu nosaukt viņu par vecu paz'ņu. Bet milicijas darbinieka mutē šim apzīmējumam parasti ir nevēlama pieskaņa, it kā cilvēks jau būtu ar vienu kāju cietumā. — Vecākais inspektors pasmīnēja. — Tāpēc izteikšos citādi — viņu uzskata par vienu no pilsētas labākajiem veikala direktoriem. Teicams organizators, prot
ieviest jaunus pasākumus, prasīgs pret sevi un citiem, strādā ritmiski, bez lieka trokšņa. Kategoriski aizliedzis ņemt neejošas preces, cenas nosaka nevis pēc komitenta smaida, nevis pēc kaut kādiem aizvēsturiskiem apkārtrakstiem, bet pēc faktiskās konjunktūras. Liktos — kas var būt vienkāršāks? Bet, lai to īstenotu, vajadzīgs dzelžains raksturs. Pirms tam Grincī- tis strādāja par direktoru radioveikalā. Tas ir viņa nopelns, ka tur iekārtota garantijas darbnīca. Aparātus pārbauda, tā sakot, neatejot no kases, novērš sīkus defektus. Nemaz nebija tik viegli ieviest šo jauninājumu. Viņš uz Ventspili atsūtīts pēc tirdzniecības tehnikuma beigšanas … Es tikai nesaprotu, kāpēc tik sirsnīgi jūs aģitēju. Ja jums ir māsa precību gados, tad izredžu maz, manuprāt, viņš savu sirdi noenkurojis Rīgā vai citā ostas pilsētā. Par vietējām skaistulēm neliekas ne zinis, brīvdienās pazūd bez vēsts.
Jaunkalns jau grasījās motivēt savu ziņkārību, bet garā gaiteņa galā parādījās milicis un pa gabalu sauca:
— Beidzot atradu jūs! No Rīgas pienākusi atbilde. Un dežurējošais kapteinis lika jums nodot šos iesniegumus.
Viņš pasniedza Jaunkalnam sarkanu dokumentu mapi, bet aiziet netaisījās.
— Paldies! — Jaunkalns ar uzsvaru sacīja.
— Ja atļauts, biedri kapteini, — milicis uzrunāja Pečaku, — piereģistrēšu šos papīrus uz jūsu vārda. Inspektors Jaunkalns vēl nav pieņēmis lietas.
Izziņā nebija nekā jauna. Rīgas pārvalde apstiprināja, ka astotajā oktobrī paredzētais hokeja mačs tiešām ticis pārcelts uz desmito.
Bet mapē bija ar drebelīgu roku rakstīts iesniegums, kurā pensionārs Artūrs Rumbinieks ziņoja Ventspils milicijai, ka pazaudējis savu pasi Rīgas Sporta pilī astotajā oktobrī, kad noskatījies hokeja spēli starp dinamiešiem un valsts jaunatnes izlases vienību. Varbūt viņš sajaucis datumus? Maz ticams, jo uz dokumenta zem viņa paraksta greznojās veclaicīgā manierē fiksētā iesniegšanas diena: «19-^-73».
Toties Ievas Miķelsones lūgums steidzoši izsniegt viņai jaunu pasi nedeva vielu pārdomām. īsā palīgteikumā paskaidrojusi, ka pazaudējusi vai aizmirsusi somiņu ar dokumentiem vilcienā, viņa gari un plaši attēloja savu laika trūkumu sakarā ar priekšā stāvošo laulības reģistrāciju.
Beidzot Seļeckim apnika mēmā statista loma.
— Tā kā tagad esmu iejaukts jūsu meklējumos, man ir tiesības zināt, kas noticis. Ko jūs jau pirmajā dienā Ventspilī tādu pamanījāt, ko mēs, nabaga iedzimtie, būtu palaiduši garām?
Tas nebija vislabākais sākums vaļsirdīgai un biedriskai sarunai, bet vainot vajadzēja tikai sevi pašu. Nekādā ziņā nedrīkstēja nogulēt arī šo izdevību. Un Jaunkalns ņēmās atstāstīt visus pēdējo dienu notikumus.
Un abas reizes viņš savu domrakstu veltīja Jankam, ar kuru dzīvoja vienā mājā pilsētas centrā un sēdēja blakus skolas solā. Bet tikai nesen apziņā bija iezagušās šaubas, vai viņam vispār ir draugs — tuvs cilvēks, kuram gribas uzticēt savas apslēptākās jūtas, nākotnes sapņus. Ar Janku nevarēja nopietni aprunāties pat par nupat izlasītu grāmatu, kur nu vēl par dīvaino mulsumu, kādu viņā pēdējā laikā radīja meiteņu tuvums. Kaimiņš bija savs puika, nešķirams visādu blēņdarību līdzgaitnieks — un tikai! Viņš prata klusēt kā kaps, labākajā gadījumā piebalsot, tomēr derīgu padomu dot nespēja. Ierosmju autors allaž bija Rūdis, arī toreiz, kad puiši nolēma nestāstīt vecākiem, ka sporta skolas treneris nav viņos saskatījis perspektīvus čempionus un tādēļ izslēdzis no grupas. Nu jau otro gadu viņi trīs vakarus nedēļā jutās kā pilnīgi brīvi cilvēki, gandrīz kā pieaugušie, kuri nevienam neatskaitās par savām gaitām. Janka gluži labi vakaros izkļūtu no mājām arī bez šīs viltības — viņa ģimenē visi dzīvoja cits citam paralēli, saskares punkti sen bija izgaisuši ikdienas sūrestībā, katrs domāja par sevi vien, tikai Jankam lika turēt rūpi par mazo māšeli, kuru viņš veda uz bērnudārzu un atpakaļ, bet brīvdienās pieskatīja.
Rūda mājās valdīja gluži atšķirīgi apstākļi. Vecāki, vēl samērā jauni cilvēki, dievināja viens otru, katru brīvu mirkli pavadīja divatā un pirmajā laulību gadā piedzimušo puišeli jau autiņos bija nodevuši pilnīgi vecmāmuļas uzraudzībā un aprūpē. Tagad ikviena iejaukšanās dēla audzināšanā tika uztverta kā «pastāvošās varas» gāšanas mēģinājums un parasti beidzās ar histērijas lēkmi vai pat «Atrās palīdzības» izsaukumu. Tā mīļā, diemžēl šķietamā miera dēļ vecākiem vajadzēja noskatīties, kā Rūdis cieš no vecāsmātes despotiskās mīlestības. Dzīvoklī viņam ne mirkli nebija iespējas pabūt vienam, katrs sānsolis izraisīja veselu pamācību izvirdumu. Pašaizsardzības instinkts bija uzaudzinājis viņam sevišķi biezu ādu, apbrīnojamu māku nedzirdēt visu nepatīkamo un tāpēc diemžēl arī dažu derīgu padomu. Rūdis atplauka un kļuva runīgs tikai ārpus mājām — biznesmeņu sabiedrībā, un, jo riskantāki bija kopējie pasākumi, jo pievilcīgāki viņam tie likās.
Arī patlaban viņš nu jau veselu stundu atradās paredzamā piedzīvojuma gaidās. Pamodies vēl pirms pulksteņa treļļiem, Rūdis jau kuro reizi pārlasīja Kobras atstāto zīmīti:
«Būšu pie Tevis pirms sešiem. Brīdini mājās, ka pārnāksi vēlu, un uzmodini Janku. Viņu arī neizdevās sastapt.»
Vecaimātei Rūdis bija iestāstījis, ka kopā ar klases biedriem brauks ekskursijā pa Kurzemes atbrīvošanas kauju vietām, bet pats nešaubījās, ka būs jāpiedalās kaut kādā aizraujošā dēkā. Vai tad citādi būtu vērts celties tik mazā gaismiņā?…
Kad atnāca Kobra, viņš gandrīz ar varu izstūma meiteni kāpņu telpā, lai no turienes tiešā ceļā ievilktu Jankas dzīvoklī.
— Mums ir nāvīgi svarīgs uzdevums! — Kobra aizelsusies pavēstīja. — Jādodas izlūku gājienā. Sīkais Žandarms pat avansēja naudu ceļam un kostei.
— Vai tikai viņa nav pati izgudrojusi visu šo jezgu, lai iesaistītu mūs programmā paredzētā kara spēlē? — Janka nemaz nelikās iepriecināts. — Es, piemēram, salauzto radio neesmu redzējis. Būs vēl ievilkusi nāsīs un nu dzenā mūs pa pasauli.
— Un Jaunkalns? Viņš taču nav nekāds zīdainis.
— Beidziet muldēt! Mums jāizspiego Emīls Menderis, nu, tas lipīgais vecis no komisijas bodes. Bet tā, lai viņš neko nemanītu. Tikai nedrīkst viņu izlaist no acīm. Es jau apskatījos, kad atiet pirmie autobusi un vilcieni. Tieši sešos jābūt uz strīpas.
— Kā uz sēņošanu! — Rūdis ņirgājās. Pēkšņi viņam ļoti sagribējās pārsteigt Kobru. — Lai viņš brauc ellē! Ar vilcienu vai autobusu — man vienalga. Bet Sīkā Žandarma nauda mums noderēs tādam pamatīgam kaifam.
— Kam? Ko tu saki? — meitene nesaprata.
— Tikai neizliecies, it kā nekad nebūtu svētlaimi baudījusi, — Janka žāvādamies sacīja.
— Bet mēs taču zvērējām nekad neielaisties ar narkotiķiem! — Kobrai beidzot uzausa gaisma. — Un heroīnu vai el-es-de pārdod tikai par valūtu …
— Nekas, iztiksim ar to pašu mūsmāju līdzekli. Samaksā četrdesmit kapeiku un vico iekšā.
Kobras acis iekvēlojās, vaigi kļuva sārti. Taču, kā izrādījās, tā bija protesta, nevis iekāres izpausme.
— Es gan tādu indi mutē neņemšu! Var vēl apdedzināt visas iekšas.
— Kāpēc akurāt jādzer? — Rūdis pamācīja. — Labāk uzsildīt un ieelpot tvanus. Pēc stundas paša vecāmāte liksies visjaukākā meitene pasaulē. Es vienreiz izmēģināju, atceries, ziemā, kad baigi norāvos vēstures stundā, vēlāk par
Oma likuma izgudrotāju nosaucu Andreju Upīti, bet pēc tam četras dienas slimoju ar izsitumu alerģiju.
— Paldies par kūkām! — Kobra noskurinājās kā tabakas dūmus sarijies kucēns. — Puikas, ejam!
… Emīls Menderis aizveda viņus tiešā ceļā uz dzelzceļa staciju. Viņš soļoja nesteidzīgi, it kā portfelī lielu smagumu stiepdams, tilta galā pat apstājās un aizsmēķēja.
— Ko viņš velkas kā sprāgoņa, — Kobra nervozēja. — Vēl nokavēs Rīgas vilcienu — un ko tad?
— Skrien pa priekšu un nopērc biļetes, ja tev tā gribas vizināties. — Janka tik agrā rīta stundā vienmēr bija nelāgā omā. — Mūsu uzdevums sekot Emīlam kā ēnām. Manis dēļ lai tup parkā līdz vakaram un ķer mušas.
Lokomotīves svilpiens apstiprināja meitenes ļaunākās nojautas. Viņai pat sāka raustīties labās acs plakstiņš. Toties Menderis nemaz neizskatījās uztraucies. Palūkojās savā rokas pulkstenī, apmierināti pamāja ar galvu un tādā kā pastaigas solī devās tālāk. Tomēr vairs nebija nekādu šaubu — viņš gāja uz staciju, kuras ķieģeļu ēka, aizbraukušā vilciena atvadu tvaika mutulī ietīta, jau ainojās ielas galā.
Janka joprojām nespēja tā īsti iedegties. Jau otro reizi viņam bija uzdots uzmanīt komisijas veikala mantu pieņēmēju, un laikam atkal būs jāatgriežas ar tukšām rokām. Nu, saposies cilvēks savā brīvdienā uz laukiem, grib pasēņot vai ar brideni izkašņāt kādu atteku — liela muiža! Maz ticams, ka viņš portfelī ved pusduci viltotu «Sikuru», lai pārdotu kolhoza cūkkopēm … Varēja mierīgi vēl kādu stundu pagulēt un pec tam aizgādāt mašeli uz bērnudārzu, bet pats aiznesties uz pludmali, lai gan apmācies rīts pagaidām uz to nemaz nevedināja. Aizpeldēsi tādā laikā tālāk selgā un vairs krastu nesaredzēsi, ir jau gadījies miglā apmaldīties un nosalt, kamēr zobi sāk klabēt. Ne velti filmās visādas nelaimes notiek tieši pelēkās dienās …
Janka spēji apstājās. Kā viņam tas agrāk nebija ienācis prātā?! Kur teikts, ka Menderis laižas nogrūst preci? Drīzāk lielais portfelis ir tukšs un viņš šauj pakaļ «Sikuras» kārbām. Iekārtosies tuksnešainā jūras krastā un sagaidīs kontrabandistus izkāpjam malā. Tikpat labi kastes var jau būt atvestas un kaut kur gaida pasūtītāju, piemēram, stacijas bagāžas glabātavā, — vai maz par tādiem trikiem dzirdēts? Varbūt tās atgādās ar vilcienu vai ar speciālu drezīnu?
Janka pielika soli, lai pavēstītu par savu atklājumu draugiem, bet tie jau vēra biļešu kases telpas durvis. Arī viņi bija atpalikuši no Men- dera, kurš patlaban pie lodziņa saņēma biļeti.
— Pareizi! — Kobra iesaucās. — Drīz taču atiet vilciens uz Liepāju. Bet kā lai uzzina, kur viņš izkāps?
— Nopirksim" līdz galam. Izputināsim kroņa kasi, — Rūdis ierosināja.
— Tad nodzersim tai Zandburgai to būdu! — Janka" bija apņēmības pilns.
Braukt ar Menderi vienā un tai pašā vagonā viņi neuzdrošinājās — kāpēc lieki riskēt? Ērti iekārtoties citā vagonā arī nedrīkstēja, vēl nepagūs pieturā atjēgties, kad bānītis atkal sakustēsies. Tikai Mesteros, kur tas atpūtās apaļas trīs minūtes, viņi saprata, ka durvju stutēšana ir pilnīgi bezjēdzīga, — līdz Zūrām atlikušajās deviņpadsmit minūtēs varētu mierīgi pasist trumpas.
Kārtis diemžēl nevienam nebija līdzi, tāpēc viņi ņēmās jau kuro reizi apspriest visdažādākās no Jankas versijas izrietošās varbūtības. Vai robežsargi būtu jau iepriekš brīdināmi, vai nebūtu prātīgāk sadalīties un likt Kobrai dežurēt pie telefona? Zandburgas pieminēto iespēju, ka Menderis patiešām brauc revidēt kādu ciema veikalu, it nemaz negribējās atzīt.
Zūrās vagonā palika vēl tikai divi miegaini zvejnieki, kas, ūdenszābakus zem galvas pabāzuši, snauduļoja uz paīsajiem soliem, bet Bērziņos iekāpa jauni pasažieri — Alsungas pašdarbnieces, kas piejūras ciemā bija kuplinājušas kolhoza mehanizatora kāzas.
Pirmais cilvēks, ko slepenie pēdu dzinēji ieraudzīja uz Užavas stacijas perona, bija Emīls Menderis. Izlēcis no bremzējošā vilciena, viņš platiem soļiem steidzās pie jaunas, rudma- tainas sievietes, kas virs zila somu treniņtērpa bija uzvilkusi koši dzeltenu lietusmēteli, turklāt vēl turēja rokā japāņu saliekamo lietussargu. Katra Mendera kustība pasvītroja, ka viņš nevis braucis, bet gandrīz vai visu ceļu skrējis, lai tikai ātrāk varētu ieslēgt savos apskāvienos šo izskatīgo sarkanmati.
Sagaidītāja nevilka vētraino ceremoniju garumā. Ļāva sevi noskūpstīt, tad ieāķējās Mendera galanti saliektajā elkonī un stūrēja viņu projām. Kad jaunieši izrikšoja stacijas laukumā, elegantais pāris jau gāja pa ciemata vienīgo ielu, ieturēdams virzienu uz strīpaino bāku, kuras smaile likās balstām zemos padebešus.
— Nu, vai es jums neteicu! — Janka triumfēja.
— Un tas sievišķis laikam ir vietejais rezidents.
— Pārāk uzkrītoša. Domāju, ka viņai ir pavisam cits pievilkšanas spēks. — Meitene, protams, bija vairāk pieredzējusi par saviem klases biedriem. — Jāizgudro, kāpēc esam atbraukuši, ja pēkšņi kāds apjautātos.
— Pēc zušiem, skaidrs kā diena. Te šo mantu vēl varot dabūt, — Rūdis sacīja. — Ja paliks kāda kapeika pāri, es labprāt aizvestu uz mājām.
— Lai pielabinātos, — Janka pavīpsnāja. — Paskat, viņi iet katrs uz savu pusi!
Patiešām, Menderis iegāja pārtikas preču veikalā, viņa dāma turpretī atvēra aptiekas durvis, bet pēc brīža atkal iznāca, iežmie- gusi padusē paprāvu pudeli papīra turzā.
Menderis tikmēr bija paguvis iegādāties maizi, paciņu sviesta, trīssimt gramu Holandes siera un Krakovas desas līkumu. To visu savā bloknotā atzīmēja Janka. Izmantodams situāciju, it kā maskēšanās nolūkos viņš nopirka sev un draugiem veselu kilogramu sojas konfekšu.
Tālāk ceļš veda liedaga virzienā, un sekotājiem vajadzēja turēties krietnā atstatumā, jo ciemats bija kā izmiris. Par laimi, Menderis ne reizi nepagrieza galvu atpakaļ, citādi pašdarbības indiāņu izlūki, kas zagās gar latiņu un klūdziņu sētām, noteikti būtu viņam likušies aizdomīgi. Bet Mendera uzmanību pilnīgi saistīja rudmates nepārtrauktā čalošana, kas kā ūdenskritums vēlās pār viņu un neļāva pat kārtīgi atvilkt elpu. Ari apkārtnei viņš nepiegrieza nekādu vērību. Radās iespaids, ka šis ceļš jau neskaitāmas reizes staigāts …
«To visu varēs izstāstīt Jaunkalnam,» Kobra nopriecājās, «varbūt viņš pat uzslavēs manas novērošanas spējas. Puikām pat prātā neienāca, ka mantu pieņēmējs te pastāvīgs viesis, bet es to nopratu tūlīt, jau redzēdama, kā ķēdes suns luncina asti. Un arī pirmā ierosināju ne- kvernēt pie mājas, kurā rudmate ieveda Men- deri, bet aprunāties ar kaimiņiem.»
Viņiem bija licies, ka šī māja ar neizbūvēto otro stāvu ir ciema izstieptajā puslokā pēdējā, bet divu kāpu ieplakā, bākas piekājē atradās vēl viena vārda tiešā nozīmē uz smiltīm būvēta saimniecība ar šķūni, pirti un namiņu zivju kūpināšanai. Sarunu iesākt palīdzēja parastais pilsētnieku lūgums:
— Vai jūs nepārdotu kādu svaigu zivtiņu?
Saimnieces āriene neatbilda tradicionālajam
priekšstatam par zvejnieku sievām. Līka tā kā izkapts — viņa bija spiesta atliekt galvu atpakaļ, lai saredzētu pircēju sejas.
— Vai, bērniņi, jūs laikam no tālienes, ja vēl pie Inga mātes pēc zivīm nākat. Bet šis nu jau otro vasaru pa dižjūru tās jaunās zortes zvejo — zardīnes un tunčus, vai. Būtu kaut vienu dzīvu pārvedis, man jau no tām bundžām nesmeķē… Tik vien tagad tiek, cik vecais ar savām naktsšņorēm izvelk. Katru nedēļu jau zuti neēdīsi, pati uz kārtīgām doršām un speķbutēm esmu daudz kārāka … Pag, pag, iešu palūkot, vai kaut kur nav kāda kaltēta bu- tīte aizmirsusies.
— Un pie kaimiņiem, kur tas melnais suns? — Kobra centās ievadīt sarunu vēlamajā virzienā.
— Pie bākas Riharda? Tas pat ielaida mājā svešus ļaudis, lai dabūtu galus kopā. Pats bez sīvā nemaz vairs nevar iztikt, aizpērn jau bija uz zilo meties. Bet kas tagad vainas? Sieva pa dienu uzpasē aptiekas S.lvas pupzīdi, bet Silva par to ik pārvakaru nes tīro spirtiņu mājās. Un pa pirmdienām atlaižas glaunais brūtgāns ar šķiņķībām un rubuļiem. Retāk vest viņš nedrīkst, šie visu noplītēs un mērdēs bērnu pusbadā. Bet Valdīņš ir zlķeris, drīz jau sāks kājām staigāt, un tēvam arī sirds krūtīs, allažiņ apmīļo mazo, iedod bonbongu… Nē, nē, mīlīši, uz Vecbākām gan neejiet, ieraus vēl kompānijā, un tad līdz vakara vilcienam vaļā netiksiet. Labāk pamēģiniet pie bodnieces Alekša, tam allažiņ turas kāda nožāvēta vim- biņa.
Pie veikala stāvēja noputējis autobuss, kura pasažieri, īsinādami grafikā paredzēto pieturas laiku, bez īpašas intereses prašņāja pēc cigaretēm «Elita» un Melnā balzama vai aiz tīras garlaicības rakņājās pa rūpniecības preču pašapkalpošanās nodaļā izliktajām zeķu un peldkostīmu kaudzēm.
— Liec tām zivīm mieru, mūsdienu Garoza atradies! •— Janka vilka Rūdi uz autobusu. — Pēc stundas būsim mājās.
— Man Užavā viss ir skaidrs, — Kobra viņu atbalstīja. — Komisijas veikala Emīls šeit klausās nevis «Sikuru», bet pavisam citu mūziku.
Un vēl kapeikas, ja būtu viņam atstājusi komisijā. Rīt pat aizstiepšu visas vecās pannas, podus un verķus — lai tikai maksā ragā! Noteikti sanāks elektriskajam virtuves kombainam. Bet pirmo rokasnaudu es lieku galdā. Eima, biedrīši, uz ēdienu veikalu!
Seļeckis, kurš loča atraitni redzēja pirmoreiz, grasījās aizbildināties ar nevaļu, tomēr ilgi nespēja turēties pretī.
— Es taču nevaru par saviem privātajiem novērojumiem stāstīt valsts iestādē.
Arī ēdienu izvēlē viņa bija nepielūdzama.
— Nav ko piņķerēties ar pasūtījuma porcijām. Tai pašā katlā vāra, bet par uzcenojumu piegriež klāt divas ripiņas marinēta gurķa. Znots mani reiz aizveda uz Jūrmalas lepnāko gastūzi un cienāja ar Kurzemes strogonovu. Atnesa pēc pusstundas, bet lika gaidīt vēl veselu mūžību, kamēr atstīvēja sūdzību grāmatu. Es tur tā izteicos, ka Putriņš atsacījās parakstīties, viņš neesot kurzemnieks, tāpēc nevarot spriest… Ņemsim kompleksās pusdienas, lēti un ģiftīgi, bet par atlikušo naudu — aliņu, jums tokš darba laikā alkohols aizliegts.
Maltītes laikā no viņas nevarēja izspiest ne pušplēsta vārda. Tas gan nenozīmēja, ka Zandburga ciestu klusu, nē, viņa nepārtraukti tērzēja par laiku, dalījās atmiņās par restorāna pirmskara cenām, kad cilvēks par savu naudiņu vēl drīkstējis prasīt laipnīgu apkalpošanu. Viņas smalkā audzināšana liedza pieminēt darīšanas, iekams nav pasniegta kafija.
— Pīpējiet droši, — Zandburga vēlīgi atļāva. — Komisijas veikalā arī bija viens puisis, kurš bez ļuļķēšanas nespēja mierīgi nosēdēt, ik pa brītiņam cēlās kājās un skrēja laukā pīpēt. Gandrīz pala.da savu rindu garām. Un iznāca pagalam nošļucis. Izrādījās, ka ārzemju skaņuplates nepieņem. Es pat zinu — kāpēc. Tajās var nez ko iepreparēt, gluži kā mūsu radioaparātā. Spēlē ar vienu ātrumu — dzird kaut kādu bugij-vugiju. Griež ar citu tempu — skan pavisam cits meldiņš, turpat vai cara laiku himna. Bet Carlija krustmāte, atceries, Teodor, bija tāda filma, ar mūziku nodeva spiegu ziņojumus… Es gan par to jaunekli nekā ļauna nesaku, tīri kārtīgs likās, būtu man bijusi līdzi nauda, noandelētu kādu plati priekš Rasmiņas, viņa tokš uz tiem šlāgeriem kā traka.
Jānis Seļeckis apmulsis klusēja. Bet Jaunkalns, kas pazina Zandburgas taupīgumu, gribēja revanšēties par brīvpusdienām.
— Es pagādāšu jūsu mazmeitai dažus jaunus ierakstus. Bet pastāstiet — kāds jums iespaids par Grincīti.
— Ļoti pretimnākošs cilvēks. Pierakstīja vigus pases datus, bet dzimšanas gada ailei pat aci neuzmeta. Un ar mašīnu raksta tik ātri, ka prieks skatīties. Pat iepriekš parakstījies, lai tikai nevajadzētu lieki aizkavēt kundes.
Inspektori saskatījās un reizē paliecās uz priekšu.
— Vai jūs neparādītu kvīti? — Seļeckis jautāja.
— Abet lūdzu!
Zandburga izņēma no somiņas četrkārt salocītu veidlapu, kuras ailes bija aizpildītas mašīnrakstā. Ar tinti bija tikai divi paraksti — pašas Zandburgas un pieņēmēja treknie ķekši: E. Menderis.
Loča atraitne raudzījās milicijas darbiniekos ar neslēptu pārākuma apziņu. Pirmo trumpi viņa bija izspēlējusi it kā nejauši, pārējos vēl glabāja piedurknē un taisījās tikai pamazām likt galdā.
— To es ievēroju jau pirms divām stundām, tāpēc nolēmu pakavēties uzgaidāmajā telpā un aprunāties ar sievām. Kad nauda kabatā un no konkurences vairs nav ko baidīties, visiem tirgoņiem atraisās mēle. Kādus tik padomus nesaklausljos! Kurā tīrītavā vislabāk nodot apģērbu, pirms nes pārdot, kā uzsmaidīt noceno- tājam, aicinot viņu uz dzīvokli apskatīt guļamistabas iekārtu, ko piesolīt, ja grib tikt vaļā no ledusskapja vai vienkanāla televizora. Smalkākos knifus jau viņi neatklāja, bet par cenām patērzēja labprāt. Un parādīja arī savus pieņemšanas aktus vai kvītis. Nu tad tā — uz dažām bija Mendera paraksts, uz citām — paša direktora. Un datumi arī ne visām saskanēja. Vairākumam, protams, bija šodienas, tomēr uz pēdējās pati ar savām acīm redzēju rītdienas.
Jaunkalns piecēlās un pamāja viesmīlim.
— Tūlīt pat jāaiziet uz tirdzniecības pārvaldi un jāierosina revīzija. Te kaut kas nav īsti kārtībā.
— Nepārsteigsimies! — Seļeckis ielēja sev vēl vienu tasīti kafijas. — Pietiekami ilgi nodarbojos ar tirdzniecību, lai zinātu, ka starp sīkām nelikumībām un krāpšanu pastāv milzīga atšķirība, tā ir pelēkā krāsa, kas sevī uzsūkusi gan melno, gan balto. Nu, teiksim, šīsdienas plāns izpildīts ar uzviju, bet labam direktoram jādomā arī par rītdienu, pārvalde prasa, lai darbs būtu ritmisks. Sevišķi godīgi tas nav, tomēr nav arī nekāds smagais noziegums pievakarē novilkt svītru un sākt strādāt uz nākotnes rēķina.
— Bet kā jūs izskaidrojat kombināciju ar parakstiem?
— Kas to lai zina? Varbūt viņi saņem prēmijas par izdevīgākajiem iepirkumiem, bet nepārdotas mantas kvalificē kā brāķi. Iespējams arī, ka direktors grib šo grāpīti paturēt sev un tikai tāpēc neparakstās… Lai nu kā — tagad mēs varam ar biedru Grincīti tā nopietnāk parunāt.
Beidzot viesmīlis atnesa rēķinu. Pamanījis, ka Zandburga somiņā meklē acenes, viņš pasmaidīja.
— Varat nepārbaudīt. Vecākā leitnanta Seļecka. tēriņu zāles pārzinis aprēķina personīgi. Mūsu uzņēmumā nestrādā pašnāvnieki… Piedodiet — vai šie padsmitnieki gaida jūs? Es pirmīt atteicos viņus ielaist.
Pie stikla durvīm, izmisīgiem mājieniem cenzdamies pievērst Zandburgas uzmanību, jau labu brīdi mīņājās Kobra, Janka un Rūdis, kuru izskats tiešām nelikās pirmās šķiras restorānam piemērots, — dubļainas sandales, netīras džinsenes, salijušas sporta jakas.
— Nabadziņi, laikam pilnīgi nosaluši! — Zandburgas līdzjūtīgā sirds jau iežēlojās. — Biedri oberi, atnesiet karstu tēju un vislielāko zviedru plati! Tie taču ir pārģērbti kinoaktieri, mani kolēģi, kā tad jūs to neredzat!
Nebūdams «pašnāvnieks», viesmīlis aizsteidzās. Apsēdinājusi pusaudžus sev pretī, Zandburga lietišķi pavēlēja:
— Stāstiet! Pēc tam kopā spriedīsim, vai esat nopelnījuši pusdienas.
— Spīdzināšana ir aizliegts paņēmiens, — Rūdis atjokoja, turpretī Janka apva nojās pa īstam. Izvilka no kabatas sauju mīkstu, saņurcītu konfekšu un dusmīgi atcirta:
— Ja vajag, varam jūs uzcienāt.
Kobra ķīviņā nepiedalījās. Visu ceļu viņa bija gaidījusi brīdi, kad citi, elpu aizturējuši, klausīsies izlūkošanas gājienā iegūtās ziņas. Tomēr meitene iztika bez izpušķojumiem un gandrīz vārds vārdā atkārtoja vecās zvejnieku sievas stāstīto.
Efekts tiešām bija satriecošs. Zandburga pat atvēra muti, lai labāk dzirdētu, Jaunkalns gandrīz salauza tējkarotīti, ko nervozi spaidīja mazliet trīcošiem pirkstiem, — tik ļoti viņš jutās vīlies, ka patiesība it nemaz nesaskan ar vakar izdomāto versiju. Seļecka acu izteiksme liecināja par iedzīvošanos lietas jaunajā pavērsienā.
— Ak tu, tūtiņdreijer! — Zandburga deva vaļu īstam sašutuma izvirdumam. — Uztaisa meičai ārlaulības bērnu un tagadiņ maksā klusēšanas naudu, lai tikai Viktorija nekā neuzzinātu. No tās viņš bīstas kā velns no krusta. Un kur viņš rauj šīs papildu finanses?…
— Kad to noskaidrosim, varēsim uzskatīt, ka noziegums atklāts. Laikam ar katru «Sikuru» kādus piecus desmitniekus var nopelnīt, — Seļeckis domīgi teica.
— Bet pirmdienās viņš taču vienmēr brauc uz Užavu, — Jaunkalns piebilda.
— Tieši tāpēc! Kurš muļķis pats uzpirks paša viltoto mantu? Un gājiens ar direktora rīcībā atstātajiem parakstiem arī ir ļoti viltīgs — tā sakot, raugi, cik negodīgi rīkojas aiz nelaimes putna muguras…
— Jūs tātad domājat, ka atliek vienīgi apcietināt Menderi?
— Pagaidām es tiešām tikai domāju, — Seļeckis atbildēja. — Mūsu pieņēmumi dibināti uz nepārbaudītām runām, uz pašu hipotēzēm. Tikpat labi varam pieņemt, ka viņš sievai izsūdzējis grēkus un tagad tā, vairīdamās no neslavas, brīvprātīgi maksā alimentus.
— Jūs nepazīstat Viktoriju! — Zandburga protestēja.
— Toties viņu pazīstat jūs. Tāpēc kopā ar Jaunkalnu aizejiet ciemos un izpētiet mājas apstākļus, tikai, lūdzams, ļoti delikāti. Es tikmēr ievākšu ziņas Užavā. Bet piecos satiksimies un dosimies uz komisijas veikalu. Pilnīgi oficiāli!
* * *
Pēc dzimtsarakstu nodaļas datiem, Viktorija Mendere bija četrus gadus jaunāka par savu vīru, kurš vēl tikai gatavojās svinēt piecdesmito jubileju. Tomēr viņa izskatījās krietni vecāka, jo sen jau vairs nekopa ne seju, ne matus, ne rokas.
Viktorija Mendere uzskatīja, ka precētai sievai ir daudz svarīgāki pienākumi — jāaudzina bērni, jāaprūpē vīrs, jāapkopj mājas solis. Bērnu viņai nebija un nu nekad vairs nebūs, vīrs — paldies ilggadīgajam tirānijas režīmam! — jau pieradināts pie disciplīnas, tagad varēja visus spēkus veltīt ikdienas dzīves izdaiļošanai, ietilpinot šajā jēdzienā daudz vairāk kārtības nekā skaistuma.
Dārza vārtiņu paslēpto bultu Zandburga atrada ar nekļūdīgu detektīva maņu. Viņi iegāja līdz pēdējam sīkumam izplānotā saimniecībā, kur itin viss atradās savā vietā — gan tulpju un neļķu dobes, ietvertas pusķieģeļu apmalā, gan rožu krūmu plantācija, gan sakņu un ogu sektors. Tikai par mājas iemītnieku ērtībām neviens nebija domājis. Betona flīžu celiņi veidoja regulārus taisnstūrus, to centrā pacēlās neieslēgtas laistīšanas ierīces, bet nekur nemanīja ne mazākās vietiņas, kur nolikt gu;am- krēslu vai tāpat vien atlaisties zālē un pasau- ļoties. Menderes režīmā atpūsties drīkstēja vienīgi viesistabā uz dīvāna.
— Kā tad jūs tā, bez iepriekšēja zvana? — atņēmusi sveicienu, Viktorija Mendere pārmeta ciemiņiem. — Es būtu pīrāgu izcepusi, vismaz māju uzposusi. Arī vīrs pārradīsies vēlu, pirmdienās viņam viskarstākais darba laiks.
Ievērojis, ka namamāte nenovērš nosodošo skatienu no viņa notašķītajiem apaviem, Jaunkalns lūdza:
— Varbūt jums ir liekas čības, negribas pielāčot grīdu.
— Ko jūs, ko jūs!… — Mendere beidzot pašķīra ceļu uz gaiteni un aši sameklēja divus pārus mājas kurpju. — Tikai jūsu pasu labsajūtas dēļ. Es, piemēram, neizsakāmi ciešu, kad, pārnākot no ielas, nevaru pāraut kājas, tāds iespaids, ka esmu ienesusi dzīvoklī nez kādu infekciju.
Mājā viss laistījās, un Jaunkalns nekādi nespēja iztēloties, kas te būtu vēl jāuzpoš, ja nu vienīgi noņemtu baltos pikē pārklājus no viesistabas mēbelēm.
— Mans Emīls jau arī apgalvo, ka tas ir vecmodīgi, — Mendere it kā uzminēja viņa
domas. — Bet tik daudz viņš nepelna, lai katru gadu pārvilktu mīkstos krēslus.
Istabas iekārta gan par naudas trūkumu neliecināja. Drīzāk otrādi. To varētu nosaukt par Menderu ģimenes saimniecības sasniegumu izstādi vai arī par visdažādāko ārzemju firmu paraugu ekspozīciju. Pat mīkstā sedziņa, kas aizsargāja televizora ekrānu no saules gaismas, reklamēja Vidusjūras piekrastes izslavētos spēļu namus. Bufete, stikla skapis, pulētā vitrīna bija līdz pēdējai iespējai piebāzta ar kristāla traukiem, servīzēm, kausiem, glāzēm un glāzītēm, neizprotamiem košuma priekšmetiem. Goda vietā greznojās ducis grāmatu, kuras militāri taisnā ierindā kopā saturēja divi porcelāna ūpji.
— Tā ir pieklājības vizīte, — iekārtojusies atzveltnes krēslā, Zandburga paskaidroja negaidītā apciemojuma cēloņus. — Teodors Jaunkalns sāk strādāt milicijā un tagad gādās par kārtību mūsu pilsētā, tāpēc uzskatīju, ka viņam jāakreditējas Ventspils labākajā sabiedrībā. Ar jūsu vīru es viņu iepazīstināju jau aizvakar,
, Emīls droši vien pastāstīja…
— Vai tad viņš man ko stāsta? — Viktorija neapmierināti sarauca uzacis. — Bet es ari nemaz neprasu. īsta sieviete nekad nejaucas vīra darba lietās, man galva ar mājas rūpēm
„ pārpilna… Vai tiešām jūs pat tēju neiedzertu, mans Emīls aizvakar atnesa tik smuku elektrisko patvāri. Neviens nekad nepateiks, ka nav īstais, bet ražots Honkongā.
Jaunkalns ievēroja, ka vismaz puse mantiņu, kas veidoja Menderu ģimenes lepnumu, nebija īstas vērtslietas, bet prasmīgas imitācijas, sērijveidā izgatavoti suvenīru rūpniecības izstrādājumi. Ari niķelētā pistole, kas greznojās bufetē starp japāņu būdas imitāciju un afrikāņu kara dieva plastmasas masku, droši vien bija apbrīnojami smalki darinātas šķiltavas. Viņš piecēlās, atbīdīja stiklu, tad jautāja:
— Vai drīkst?
Nenogaidījis saimnieces piekrišanu, Jaunkalns paņēma pistoli rokā. Tā bija pārsteidzoši smaga. Nospieda sprūdu, tas neizkustējās; tad pamanīja drošinātāja sviriņu un saprata, ka tās nav šķiltavas.
— Māsasdēls Guntis atveda no Rietumvāci- jas. Vecgada vakarā viņi ar Emīlu šāva raķetes gaisā un sacēla kājās visu apkārtni. Manējam tā iepatikās, ka atpirka no tā plenča par pusduci konjaciņu, teica, ka noderēšot bandītu baidīšanai, kad mēs iegādāsimies «Žiguli». Kādu laiku dienu un nakti nēsāja līdzi kabatā, tad apnika, nav jau arī vairs raķešu. Un ēs ieliku bufetē, lai tā nauda nav gluži pa logu izmesta.
Jaunkalns uzmanīgi aplūkoja ieroci. Tik mazu raķešu pistoli viņš redzēja pirmo reizi. Pacēla pret gaismu. Stobrs draudīgi zaigoja, bet nespēja pateikt priekšā, kā tālāk rīkoties.
Zandburgu nenomāca iekšēja nedrošība. Viņa nekad nepieļāva domu, ka var kaut ko arī nezināt.
— Parādi šurp, Teodor!
Satvēra, aši atbīdīja drošinātāju, pacēla gaisā un izšāva. Nosprakšķēja sauss, pakluss rībiens. Bet nekas nenotika, pat apmetums nenobira, griestos neredzēja ne mazākā melnuma. Un tomēr Jaunkalnam likās, ka tas nebija parasts klikšķis. Drīzāk šāviena atdarinājums iebiedēšanai. Tiešām vērtīga rotaļlieta bailīgiem automobiļu īpašniekiem un nervozām dāmiņām, kas katrā naksnīgā gājējā saskata potenciālu varmāku…
Tālāk Jaunkalns savos prātojumos netika. Kļuva grūti elpot, acis spiedās ciet. Caur asaru šķidrautu viņš vēl ieraudzīja, ka Zandburga krampjaini žāvājas, ka Viktorija Mendere nevaldāmi raud. Saprata, ka tā ir asaru gāzes pistole, atrāva abus logus vaļā un ar varu izvilka pusapdullušās sievietes gaitenī, bet no turienes — dārzā.
Pirmā runas spējas atguva, protams, Zandburga:
— Tas tikai bija numurs, vai ne? Kā labākajos ārzemju kriminālromānos. Es varēju tevi aptīrīt, tā ka nebūtu ko redzēt! Tev pat asariņa pāri nepaliktu, lai vēlāk apraudātu savus zaudējumus.
Tedim Jaunkalnam nemaz nenesās prāts uz jokiem. Cenzdamies sūrstošām acīm caururbt nopratināmo, viņš stingri uzrunāja arvien vēl šņukstošo namamāti:
— Kas jums atveda šo pistoli? Vārds, uzvārds?
— Vai tad es pirmīt nesacīju? Mans māsasdēls Pumpuru Guntis. Nezinu, ko viņš uz tiem kuģiem dara, bet krastā es viņu skaidrā nekad netiku redzējusi. Pat šņabi dzert ierodas jau raibām acīm. Bet runāt māk par deviņiem mēmiem. Iesmērēja manam tukšpaurim šo elles verķi. Labi vēl, ka tai pašā reizē atstāja uzglabāšanā desmit dolāru, varēšu paturēt kā sāpju naudu. Bet šie abi man tā dabūs!
— Tā ir jūsu ģimenes iekšējā darīšana, tikai paturiet prātā, ka par miesas bojājumiem draud sods — pat ja tie ir pelnīti. Vēl daudz bargāks sods draud par ieroču glabāšanu bez atļaujas, nemaz nerunājot par nelikumīgajām valūtas operācijām. — Jaunkalns pats sev patika kārtības sarga lomā un ar katru nākamo teikumu kļuva aizvien svinīgāks. — Pistoli es pagaidām konfiscēšu. Bet jūs palūgšu pievakarē kopā ar vīru ierasties milicijā, kur saņemsiet oficiālu aktu. Labāk jau iepriekš sagatavojiet rakstisku paskaidrojumu, kā ieguvāt to savā īpašumā, kādos nolūkos, kad, no kā, cik samaksājāt.
— Kurš tagad tik smalki atceras, bet tā nauda manā kumodē guļ, kā gulējusi, nevienu centu neesmu iztērējusi, dieva vārds! Pusi algas mans Emīls iegrūž šim plītmanim rīklē, lai tikai atved visādus ārzemju niekus. Pat radioaparātu nevarēja normālā veikalā nopirkt, nē, vajadzēja pasūtīt no Hamburgas.
— Un kādu tad šis atveda? — Jaunkalns saspringa kā uzvilkta atspere.
— Vai tad es tos japāņu nosaukumus atceros? Ejiet iekšā un mēģiniet saburtot — ja jums dzīvības nav žēl.
* * *
Seļeckis ieradās ar pusstundas nokavēšanos. Toties paveicis bija tik daudz, ka pat stundas nepietiktu, lai visu izstāstītu. Užavā iegūtās ziņas visā pilnībā apstiprināja jauniešu izlūkgājiena rezultātus.
Uzdzīves dienās aptiekas Silva nezināja nekāda mēra — pinās ar nejauši sastaptiem vīriešiem, pārgulēja, kur pagadījās, vai veda uz mājām ciemiņus, nebaidījās pat smelties no aptiekas spirta krājumiem. Pēc tautas kontroles ierosinātās revīzijas viņu gribēja atlaist no darba un nodot tiesai, bet tad izrādījās, ka Silva gaida bērnu. Iztrūkumu viņa sedza, asaraini solījās laboties un tiešām, kamēr zīdīja Valdiņu, alkoholu neņēma ne mutē. Ciema cēlsirdīgie sabiedriskie darbinieki jau gatavojās līksmot, bet tad pirmie recidīvi lika sevi manīt. Sākumā tikai pirmdienās, kad ar naudu, kukuļiem un pudelēm iebrauca Valdiņa tēvs, tad arī brīvdienās, tagad pat citos vakaros, ja vien gadījās kompānija. Ja varētu sameklēt zā]u maisītāju, kas būtu ar mieru strādāt šai dieva aizmirstajā nostūrī, Silvu jau sen aiztriektu pie visiem velniem, bet ej nu pamēģini iztikt bez buldurjāņiem vai citām sirds drapēm, bez klepus zālēm vai sinepju plāksteriem, ko uzlikt uz ģikts saliektās muguras. Un nesūtīsi jau tik vienkārši sievieti ar zīdaini plašajā pasaulē, kur viņai ne radu, ne paziņu, galu galā taču pašu malas cilvēks, kaut arī patlaban no pareizā ceļa noklīdis.
Ziņas par Emīlu Menderi bija krietni trūcīgākas. Zvejniekciemu ļaudis nelabprāt atver savas sirdis svešiniekiem, bet arī citu dvēselēs nelien. Daudzi pat nezināja, no kurienes ir Silvas piedzīvotājs, un sauca viņu par Rīgas kungu. Citi gan mācēja pateikt, ka viņš esot liels rajona priekšnieks, kuram pieejamas visādas deficīta preces, bet darba vieta, ieņemamais amats viņus neinteresēja. Tikai bākas Rihards un vēl daži dzīru brāļi dēvēja viņu par nelaimīgo Emīlu, kuram nav veicies laulībā, — jākopjot triekas ķerta sieva, kura nepārdzīvošot viņa aiziešanu. Lūk, tādas melodramatiskas leģendas plīvurā Menderis bija ietinis savus sānsoļus.
— Tu nesper zemi gaisā, ka negaidīju tevi! — Vainas apziņa lika Seļeckim pāriet uz «tu», it kā sīka nodevība būtu vieglāk piedodama vecam paziņam nekā nupat iepazītam darba biedram. — Ejot garām komisijas veikalam, nolēmu iegriezties pie Imanta Grincīša un mazliet papētīt apstākļus. Ar mani viņš, protams, runāja laipnāk nekā vakar ar tevi. Ar prokurora sankciju vai bez — inspektors ir un paliek inspektors, kuram ar skanīgām frāzēm acis neaizmālēs. Viņš netaisoties aplam izprastas solidaritātes vārdā segt sava padotā šaubīgās izdarības… Vārdu sakot, visu vainu par nekārtībām Grincītis uzvēla Menderim. Viņš nenoliedza, ka par mantu pieņēmēja afērām ar sievietēm zina, ka bijis ar mieru šad tad izpalīdzēt citādi priekšzīmīgajam darbiniekam, — nekad nevajagot bāzt vienā maisā privātās un darba darīšanas. Vēl vairāk, tā esot bijusi direktora ideja, lai Menderis atstātu veikalā parakstītus aktus un tādā veidā radītu iespaidu, ka strādā katru dienu. Bet, ja šai sakarībā radušās nelikumības, pat pircēju piekrāpšana, viņš, Imants Grincītis, mazgājot rokas nevainībā un necietīšot, ka viņa — veikala direktora reputācijai pieliptu kaut mazākā aizdomu pūciņa.
Jānis Seļeckis apklusa, un Jaunkalnam atlika tikai apbrīnot, cik kodolīgi vecākajam inspektoram izdevies izklāstīt garās un droši vien āķīgās sarunas saturu. Jaunkalns sajūsmā par izmeklēšanas acīm redzamo progresu pat nepamanīja, ka kolēģis bija atturējies no secinājumiem, un steidzās tos izdarīt pats.
— Skaidrs! Sapinies ar šo sievieti, Emīls Menderis iekļuva naudas sprukās. Jāuztur bērns un mīļākā, iknedēļas braucieni un orģijas arī izmaksā apaļu summiņu. Bet mājās sieva pieradusi pie dārgiem pirkumiem — tik lepnā miteklī es savā mūžā netiku bijis. Ar dzeramnaudu un sīkām blēdībām, kuras var izdarīt ar cenu starpībām, jau nepietiek, lai vienlaikus dzīvotu gan tik grezni, gan tik saldi. Vajadzēja izgudrot plaša mēroga pasākumus, lai tiktu pie blakus ienākumiem. Man vēl nav gluži saprotams, kā tas sācies, kādā veidā «Sikuras» kļuvušas par viņa glābšanas riņķi. Varbūt tai reizē, kad viņš no Pumpura nopircis šo kasti un pamanījis, ka tajā var iemontēt «Dzintara» aparatūru. Un kas tad vecajam meistaram Rumbiniekam ko nepievilkt tās dažas skrūvītes? Manuprāt, uz veikalu vispār nav nākuši nekādi pārdevēji. Menderis pats ierakstījis veidlapās Rumbinieka un Miķelsones pasu datus, viņu vietā parakstījies un uzlicis pirmdienas datumu, kad darbā nemēdza rādīties. Smalki, vai ne?
— Nu īsts brālis Teodors! — Seļeckis pasmaidīja. — Sludina ar nesatricināmu pārliecību, lai arī nav nekādu faktisku pierādījumu. Zini, kāds ir visslidenākais ceļš mūsu darbā? Vispirms izvirzīt kādu ticamu, loģisku versiju un tad mērķtiecīgi vākt tai atbilstošus faktus. Parasti jārīkojas otrādi — jāsakopo visi rīcībā esošie materiāli un uz to pamata jāizdara vispārinājums… Bet izņēmuma dēļ šoreiz izmantosim tavu metodi, jo nevaru neatzīt, ka tā ir vilinoša. Tūlīt paskatīsimies, kādu Gunta Pumpura raksturojumu man atsūtīja no ostas.
Atsauksmes par Mendera radinieku apbrīnodami labi iekļāvās Jaunkalna shēmā. Pēc obligātā dienesta kara flotē Guntis palicis uzticīgs jūrai, pareizāk sakot, kambīzei un uzmunstu- rējies par koku uz viena no Latvijas Jūras kuģniecības tvaikoņiem, kas devās uz tropu okeāniem, kur pavadīja gandrīz veselu gadu. Te iesācies jaunā pavāra bēdu stāsts — viņš tā pieradis pie dienišķās skābā vīna devas, ka bez alkohola vairs nespējis dzīvot. Ziemeļu platumos viņš bez grūtībām pārorientējies uz stiprākiem grādiem, kad nebijis degvīna, dzēris kandžu vai pat tehnisko spirtu. Galu galā viņš norakstīts krastā. Divus gadus Pumpurs strādājis par oficiantu ostas kafejnīcā, joprojām palikdams kuģniecības rezervē. Jūrā devās aizvien jauni kuģi, bet pavāri no gaisa nekrita. Beidzot kadru daļā atcerējās Gunti Pumpuru, pie labas gribas drīkstēja pat uzskatīt, ka viņš izcietis sodu un pāraudzināts. Tā pirms deviņiem mēnešiem Pumpurs norīkots maiņas komandā uz tankkuģa «Bulduri».
— Redzi nu! Izdevīgāku partneri Menderis sev pat vēlēties nevarēja, — Jaunkalns gandarīti sacīja, t- Kad mēģinu iedomāties, ko tik nespēj tāds cilvēks atvest kontrabandas ceļā, man mute paliek sausa. Miltu un cukura maisos droši vien var paslēpt pat izjauktu ceļamkrānu, kur nu vēl nelielas plastmasas kārbas. Es gribētu redzēt to muitnieku, kurš rakņāsies pa visiem šiem maisiem, pārbirdinās to saturu.
— Nejauc divus dažādus amatus. Pavārs nav noliktavas pārzinis.
— Vienalga! Kaut kā taču viņš dabū «Siku- ras» korpusus pāri robežai.
To noliegt būtu neprāts, protams, ja neapstrīd Jaunkalna teoriju kopumā.
— Un kur Pumpurs ir tagad? Vai ostā nepateica? — Tedis jautāja.
— Esot aizlaidies uz Rīgu. Komandai izmaksāta lone, un, pirms tā nebūs notriekta, Pumpurs neatgriezīsies. Bet, ja tic tev, tad pavāra kabatā ir arī «kreisā» nauda, un mēs tikpat labi varam meklēt viņu Soču krogos… Prātīgāk vispirms nopratināt Emīlu Menderi.
Jānis Seļeckis pacēla telefona klausuli un, īsi izstāstījis pilsētas milicijas priekšniekam savus argumentus, palūdza, lai leitnants ar diviem miličiem sagaida Menderi dzelzceļa
stacijā un tiešā ceļā atgādā nodaļā.
* * *
Emīls Menderis no vilciena neizkāpa. Pēc sātīgām pusdienām, kas grima bagātīgā spirta mērcēj urnā, viņš ar neslēptu baudu bija darījis to, ko pie Viktorijas nedrīkstēja, — sporta biksītēs svilpodams pastaigājies pa visām mājas telpām, stāstījis Silvai jaunākās anekdotes, gaišā dienas laikā ielīdis gultā un, protams, aizgulējies. Vilciens bija prom, autobusa pieturā būtu nācies gaidīt divas stundas, bet, izgājis uz lielceļa, Menderis drīz vien noķēra piena cisternu, kas brauca uz Ventspili un atveda viņu līdz tirgus laukumam.
Labi, ka milicijas leitnantam ienāca prātā nesamierināties ar neveiksmi stacijā, bet izvietot savus pavadoņus pie Mendera mājas, īsi pēc pulksten desmitiem mantu pieņēmējs jau atradās vecākā inspektora Seļecka kabinetā un uztraukuma un neizgulētā skurbuma aizsmacinātā balsī atbildēja uz pirmajiem oficiālajiem jautājumiem:
— Menderis Emīls Pētera dēls, dzimis tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā Kuldīgā, latvietis…
Iegansts izsaukumam un nopratināšanai bija ļoti izdevīgs. Zandburgas vieglprātības dēļ atklātā gāzes pistole, paslēpta zem svētdienas «Cīņas», gulēja pa tvērienam uz Seļecka rakstāmgalda.
— Vai jūsu īpašumā ir nereģistrēti ieroči? — vecākais inspektors jautāja, izpildījis visas formalitātes.
— Man nekad nekādi ieroči nav bijuši, — Menderis dedzīgi atbildēja. — Es pat neesmu mednieku biedrībā, neprotu nemaz šaut.
— Tā nav nekāda māka. Paceļ vēlamajā virzienā un nospiež mēlīti. Ar šo te nemaz nevajag tēmēt. — Seļeckis nolika viņam priekšā uz galda niķelēto pistoli.
Varēja redzēt, ka Menderi cīnās divējādas izjūtas — apjukums un tāds kā atvieglojums. Kļuva skaidrs, ka viņš bija sagatavojies dzirdēt pavisam citādu apsūdzību. Izkārtne uz durvīm «Sociālistiskā īpašuma aizsardzības nodaļa», kā arī Jaunkalna klātbūtne it kā norādīja, ka runa būs par tām pašām «Sikurām» vai citām veikalā konstatētām nekārtībām. Viņš piespieda sevi notēlot sašutumu.
— Šī rotaļlietiņa? Ar to svētkos šauj raķetes gaisā. Man to uzdāvināja kāds radagabals, bet patronu jau sen vairs nav. Tāpēc biju piemirsis. Nemaz nezināju, ka jāpiesaka.
Jaunkalns grasījās paziņot, ka likuma nezināšana nekad neattaisno tā pārkāpšanu, tomēr laikā atturējās. Lai pagaidām darbojas Seļeckis, gan viņš pagūs iejaukties pratināšanā, kad saruna pievērsīsies radioaparātiem.
— Baidos, ka jūs pat neapjēdzat,''cik nopietnā ķezā esat iekūlies. Mūsu eksperti konstatēja, ka šī pistole ir jaunas konstrukcijas ierocis, kuru iespējams izmantot divējādi. Tiesa, stobrā var tieši iebīdīt uguņošanas raķetes, bet, kā jūs pareizi sacījāt, to dara tikai svētkos. Ikdienā pietiek pabīdīt uz augšu šo podziņu — un ierocis kļūst par gāzes pistoli. Un aptverē ir vēl četras neizmantotas kapsulas.
Menderis nobālēja. Atkal nevarēja apgalvot, vai tās bija bailes no atmaskošanas vai arī bailes no soda par neapdomāto soli. Lai nu kā, viņš stomīdamies sacīja tradicionālās taisnošanās frāzes:
— Goda vārds, man nebija ne jausmas… Ticiet man, es nekā ļauna negribēju…
— Tagad par vēlu gausties, — tikpat tradicionālā stilā atbildēja Seļeckis. — Vienīgais, kas var jūs glābt, ir patiesība. Pastāstiet, kā šī pistole nokļuva jūsu īpašumā!
Kad pēc Mendera vārdiem bija pierakstīts viss, ko inspektori jau tāpat zināja, Seļeckis atkal pavērās mantu pieņēmējā.
— Pagaidām nevaru pateikt, kas draud par gāzes pistoles glabāšanu bez atļaujas, bet vienu gan es skaidri zinu — ka ievest to mūsu zemē stingri aizliegts. Tā ir muitas noteikumu pārkāpšana. Tāpēc iesaku pie reizes vaļsirdīgi atzīties, kādas kontrabandas preces jums vēl atveda Guntis Pumpurs.
— It nekādas, dieva vārds!
— Un pusvadītāju uztvērējs «Sikura»?
— Tas taču nav noziegums, visi jūrnieki ved un pārdod.
— Vienu laikam drīkst, Sev vai, pieņemsim, mīļotajai krustmātei… Sakiet — cik viņš katrā reisā jums atgādāja no Hamburgas?
— Es jūs lūdzu — par ko jūs runājat? Man pilnīgi pietiek ar vienu «Sikuru». Un to pašu sieva atļauj ieslēgt tikai svētdienās… — Mendera seja pārklājās ar sarkaniem plankumiem.
— Savām vajadzībām — varbūt. Bet es runāju par tiem aparātiem, kurus, krietni nopelnot, pārdevāt ar komisijas veikala starpniecību.
— Ko nezinu, to arī nevaru pateikt. Es taču parakstījos, ka nesniegšu viltus liecību.
— Nu tad es jums pastāstīšu, cik «Sikuru» šogad vien pārdotas jūsu veikalā. Simt četrdesmit trīs! īstu vai viltotu — to mēs vēl noskaidrosim. Un gandrīz uz visiem pieņemšanas papīriem ir jūsu paraksts. Nu, varbūt tagad sāksiet runāt atklātu valodu?
— Bet tas taču nenozīmē, ka pats esmu šos aparātus pārdevis!
— Pilnīgi pareizi. Tāpēc lūgšu jūs paskaidrot, kā varējāt parakstīties, ja pirmdienās nemēdzat būt ve.kalā?
Līdz šim jautājumi un atbildes bija sekojuši raitā secībā, tagad pēkšņi iestājās ilgstoša pauze.
Jaunkalns nemaz necentās slēpt savu sajūsmu par Seļecka pratināšanas metodi. Cik veikli vecākais inspektors bija pielavījies vissvarīgākajam punktam Mendera izdarībās! Neko citu taču pagaidām nevarēja inkr.m nēt, tikai parakstus uz neaizpildītām veidlapām un šīs nelikumīgās brīvās pirmdienas. La kam būs vēl ilgi jāpraktizējas, iekams arī pašam izdosies iedzīt aizdomīgo personu tādā strupceļā.
— Jums taisnība, — Menderis beidzot sacīja. — Tīri juridiski es nedrīkstēju tā rīkoties. Bet kā es varu neuzticēties veikala direktoram? Citādi viņš taču nebūtu iedevis šīs brīvdienas, kuras man ļoti nepieciešamas, lai piepelnītos.
— Vai tikai nav otrādi — lai pēc sirds patikas tērētu naudu?
— Ko jūs ar to gribat teikt? — Mendera balss pēkšņi skanēja nedroši.
— Neko sevišķu. Pie labākās gribas nevaru ieprotokolēt, ka jūs revidējāt Užavā patērētāju biedrību, ja šajā «biedrībā» ir tikai Silva, Rihards, viņa sieva un daži nejauši pudeles brāļi. Ja gribat, lai pagaidām viss paliek starp vīriem, sauciet savas brīvdienu gaitas īstajā vārdā.
Emīls Menderis bija pavisam satriekts. Viņš pat nespēja izdzert inspektora pasniegto ūdeni — tik ļoti trīcēja rokas un klabēja zobi. Sakrities un pelēks viņš pēkšņi izskatījās vecāks par savu Viktoriju.
— Lūdzu, lūdzu, mana sieva nedrīkst to uzzināt! Ja viņa vēl padzirdēs par mazo, man Ventspilī vispār vairs nebūs nekāda palikšana. Es jums parakstīšu visu, ko gribat, tikai nesakiet Viktorijai.
— Te nav bodīte, pilsoni Menderi! — Seļeckis viņu stingri apsauca. — Laikam ar šiem pašiem vārdiem pielūdzāties Grincītim, kad viņš nosodīja jūsu amorālo dzīves veidu. Un tad sapratāt, ka šie paraksti uz tukšajām veidlapām ir labs aizsegs visādām mahinācijām … Kā jūs izskaidrojat sagadīšanos, ka «Sikuras» nokļuva veikalā tikai pirmdienās — tieši jūsu brīvdienās?
Menderis klusēja.
— Labi, lai pagaidām paliek … Pastāstiet —kā uzņēmāt sakarus ar Artūru Rumbinieku? Pirms trika ar nozaudēto pasi vai pēc tam?
— Ar kādu Rumbinieku?
— Ar to pašu, kurš pārdeva inspektora Jaunkalna uzrādīto viltus «Sikuru». Varbūt pat to vairs neatceraties?
- — Ak, pensionārs …
— Vai tā ir viņa palama?
— Man galva sprāgst pušu. Es neko vairs nesaprotu. Rakstiet visu, ko uzskatāt par nepieciešamu.
— Ja vēlaties šovakar nokļūt mājās, jums vajadzēs saņemties un atbildēt uz visiem jautājumiem. Citādi būšu spiests paturēt jūs šeit.
— Uz kāda pamata? Jūs neesat pierādījis nevienu no saviem fantastiskajiem apgalvojumiem! — Menderī uzliesmoja spīts.
— Kaut vai par nereģistrēto valūtu, kas atrodas jūsu īpašumā. Vai tiešām taisāties arī to noliegt? Jūsu sieva pirmīt bija daudz prātīgāka.
— Par tiem desmit dolāriem — lūdzu! Es tik un tā nespētu patlaban Viktorijai acīs skatīties. — Pirmo reizi Menderis uzlūkoja Jaunkalnu. — Vai mūsu kopējā paziņa nevarētu piezvanīt manai sievai? Gan viņa pratīs izgueh- rot kaut ko nevainīgu un nomierinošu, vai arī lai pastāsta tikai par pistoli un valūtu. Es par šo pakalpojumu parādā nepalikšu …
Kad mantu pieņēmējs bija aizvests uz ieslodzījuma kameru, inspektori saskatījās ar mēmu jautājumu.
— Rīt viņš noteikti atzīsies! — Jaunkalns beidzot neizturēja.
— Nezinu, nezinu, — Seļeckis pašūpoja galvu. — Netieku vaļā no iespaida, ka šis liktenīgais Emīls ar vieglāku sirdi ļaus sevi notiesāt
par svešiem grēkiem nekā atgriezīsies pie sievas kā nedarbos pieķerts laulības pārkāpējs.
— Tad jau iznāk kā kriminālromānā. Cilvēks, pret kuru liecina itin viss, beigu beigās, kā izrādās, ir nevainīgs nejaušību upuris.
Seļeckis paraustīja plecus.
— Gan redzēsim. Tāpēc šonakt labi jāizguļas. Palūgšu, lai dežūrmašīna izvadā mūs pa mājām … Jā, Zandburgai stāstiet tikai pašu nepieciešamāko.
* * *
Atteikusies no pavadības, Zandburga steidzās pie Viktorijas Menderes. Viņa būtu ar mieru atsacīties arī no daudz kā cita, lai tikai varētu uzņemties bēdu sagrauztās sievietes glābējas lomu. Vēl pirms dažām stundām viņa bija no sirds nolamājusi Viktoriju par raganu, kas ar savām rokām pagrūdusi vājā rakstura Emīlu uz noziedzības takas. Tagad, kad tā nokļuvusi nelaimē, Zandburga nespēja nesniegt palīdzību.
Godīgi sakot, Tedis Jaunkalns nebija pārāk uzstājīgs kavaliera pakalpojumu piedāvājumos. Viņam patiešām gribējās izgulēties. Ievelties gultā, ne par ko nedomāt un aizmigt. Pirmoreiz mūžā viņš būtu ar mieru iedzert miega zāles, ja vien zinātu, kur saimniecei tās glabājas.
Jaunkalna vaigs tikko bija pieskāries spilvenam, te pēkšņi pie durvīm atskanēja dārdoņa. Vai viņš tomēr bija paguvis iesnausties? Vai tiešām "Zandburga aizmirsusi atslēgas mājās? Uzmetis uz kailajiem pleciem lietusmēteli,
Tedis basam kājām noskrēja lejā un atvēra durvis.
Uz lieveņa stāvēja pulkvedis Edžus Putriņš un viņa meita Rasma.
Apklusinājis aizgūtnēm kverkšķošo Tomiņu, Jaunkalns aicināja vēlīnos ciemiņus virtuvē.
— Biedrene Zandburga būs tik priecīga, ka atbraucāt… Tūlīt uzlikšu tējas ūdeni, jūs taču no tāla ceļa … Ar to slimošanu viņa jūtas divtik vientuļa… — Viņš runāja vienā runāšanā, lai neizrādītu savu apjukumu.
— Atļaujiet šaubīties, — Putriņš sausi teica. — Ar tādu žēlsirdīgo brāli un tik piemīlīgu sunīti augšāmceltos katrs… Un kur tad pati slimniece? Man jānodod sievas sveicieni un visudziedinošais aveņu ievārījums.
— Viņa aizgāja pie ārsta, — Jaunkalns izmisīgi meloja. — Drīz laikam būs atpakaļ.
— Nakts laikā? Visas poliklīnikas taču sen ciet.
— Jūs nepazīstat savu sievasmāti, ja atļauts citēt jūsu izteicienu, biedri' pulkvedi. — Savā mulsumā Jaunkalns kļuva arvien bezkaunīgāks. — Viņa uzticas tikai privātam dakterim.
— Ko tu viņam piesienies, pulkvedi? Pašam nav izdevies pāraudzināt omīti, tagad mēģini uzvelt atbildību citiem. Tipiskas priekšniecības manieres! — Rasma pārmeta tēvam.
Tikai tagad Jaunkalns ievēroja, cik skaista viņa pa šiem gadiem kļuvusi. Ar saviem vijīgajiem, melnajiem matiem, augsto pieri un zilajām acīm meitene izskatījās žilbinoša, un bija grūti iztēloties, ka pēc piecdesmit gadiem viņa varētu kļūt līdzīga savai vecmāmuļai. Balss Rasmai bija zema, mazliet dobja, un tas pat visparastākajam teikumam piešķīra tādu kā noslēpumainību.
— Jūs laikam jau esat beigusi universitāti. Kur tagad strādājat, vai par franču valodas skolotāju?
— Vēl neesmu, izšķīrusies. — Viņa pasmaidīja. — Tāpēc atbraucu pulkvedim līdzi. Man piedāvā instruktora vietu Starptautiskajā jūrnieku klubā, bet vispirms gribu aprunāties, vai ir vērts. Šeit strādā mana veca draudzene.
— Ieva Miķelsone?
— Redzu — pa šīm dažām dienām jau esat paguvis iepazīties ar Ventspils glītākajām meitenēm, — Rasma iedzēla.
— Ne tikai! Teodors Jaunkalns paguvis arī atklāt krāpšanas afēru un apcietināt bīstamu noziedznieku. Tu varētu no viņa mācīties, Eduard!
Nemanot bija ienākusi Zandburga un tagad triumfējoši uzlūkoja savu znotu.
Putriņš saķēra galvu.
— Ja nemaldos, viņš neiztika bez jūsu palīdzības, dārgo sievasmāt. Saslimusi laikam esat no smadzeņu piepūles .. .
— Ko teica ārsts? — Jaunkalns steidzās apvaicāties. — Vai nedusmojās, ka tik ātri piecēlāties?
— Tieši otrādi! — Zandburga tūdaļ aptvēra situāciju. — Man nepieciešams svaigs gaiss un pilnīgs miers. Ceru, ka dārgie ciemiņi to ņems vērā. — Viņa zīmīgi paskatījās uz Putriņu. — Tagad kopā ar Rasmu salūkosim vakariņas, un pēc tam es jums pastāstīšu, ko mēs ar Teodoru esam te paveikuši.