Ventspils Starptautiskais jūrnieku klubs atradās padrūmā divstāvu ēkā, kas ap gadsimtu miju bija celta cara valdības militāras iestādes vajadzībām. Ostas tuvums lika domāt, ka tajā mitinājušies robežsargi vai muitnieki, bet tagadējos nama saimniekus šis apstāklis maz interesēja. Viņus uztrauca neatrisināmā interjera problēma — kā harmoniski apvienot mūsdienās ražotās vieglās, stūrainās un spīdīgās mēbeles ar telpu neparasto plānojumu, ar augstajiem griestiem un šaurajiem, spraišļotajiem logiem, ar greznajām kāpnēm un tīri vai nebeidzamo istabu anfilādi.
Lejā, kur atradās deju zāle, bārs un kafejnīca, varēja izlīdzēties ar starpsienu ņojauk- šanu, toties augšējā stāvā apmeklētājus sagaidīja drausmīgs stilu sajaukums, kas šausmināja arhitektus, bet dīvainā kārtā valdzināja neizkoptas mākslinieciskas gaumes jūrniekus, jo ikviens no viņiem te saskatīja kaut ko mājās ierastu.
Telpu labirints palielināja Rasmas satraukumu. Viņa nespēja pat iedomāties, kā iesāks sarunu ar draudzeni. Ieva gan bija divus gadus par viņu vecāka, bet abas toreiz ļoti tuvināja kopējais darbs universitātes komjaunatnes organizācijā. Tagad viņu mulsināja apziņa, ka būs jāmēģina izpildīt tēva un Jaunkalna lūgumu un jāizvilina no Ievas milicijai noderīgas ziņas par viņas pases nozušanas apstākļiem, kas Tedim nez kāpēc bija likušies aizdomīgi. Uzdot klajus jautājumus arī negribējās. Ieva vēl iedomāsies, ka viņa darbojas milicijas uzdevumā, un vairs neuzticēs nevienu no tiem sīkajiem noslepumiem, kas parasti veido meiteņu bezgalīgo sarunu kodolu.
Pat šajā klusajā rīta stundā klubā bija pārsteidzoši daudz cilvēku. Turklāt par klusu to dēvēt nevarēja, jo zālē patlaban mēģināja deju orķestris, cenšoties ar pārlieku skaļumu notušēt trūkumus izpildījumā. Repertuārs, cik Rasma varēja spriest, bija uzsvērti lokālpatriotisks — Raimonda Paula, Aleksandra Kublinska un Ulda Stabulnieka skaņdarbu eksportvariants, ko platīnblonda soliste pūlējās nodziedāt diezgan kroplā vācu mēlē.
Gandrīz tikpat trokšņaini gaiteņa otrā pusē uzvedās bufetnieces, kārtodamas maiņas nodošanas un pieņemšanas formalitātes. Skaitāmie kauliņi klabēja kā kastaņetes, tukšās pudeles šķindēja kā tamburīni, viesmīļu balsis maz atšķīrās no Djūka Elingtona piesmakušā dziedājuma, arī vārdi par tukšiem un saplēstiem traukiem darītu godu modernam popmūzikas teksta autoram.
Sī kņada, protams, skanēja arī otrajā stāvā, kur tai vēl pievienojās galda tenisa bumbiņas klaukstieni un biljarda bumbu klikšķi. Bet bibliotēkas apmeklētāji nelikās traucēties — dažādu tautību jūrnieki izklaidīgi šķirstīja angļu un spāņu valodā tulkotās brošūras vai dziesmu svētkiem veltītos fotoalbumus. Viņi gaidīja, kad beidzot sāksies uz paziņojuma dēļa izsludinātā ekskursija pa pilsētas vēsturiskajām vietām.
— Re, kur labi, ka atnāci, mans aktīvs atkal nav ieradies pilnā sastāvā! — Ieva iesaucās. —: Palīdzēsi vadīt ekskursiju!
Viņa neizrādīja ne mazāko izbrīnu, it kā tikai pirms nedēļas būtu atvadījusies no Rasmas un sarunājusi šo tikšanos.
— Kur nu es! Pati otro reizi mūžā esmu Ventspilī, — noskūpstījusi draudzeni uz vaiga, Rasma izvairījās.
— Arī labi! Brauksi mums līdzi kā ekskur- sante un stiprināsi starptautisko draudzību ar mērķtiecīgiem jautājumiem un sajūsminātiem starpsaucieniem. Es tevi apsēdināšu blakus itāļu bocmanim, viņš tīri ciešami runā franciski … Jā, tā man te iet, ne rītos, ne vakaros nav miera, ja šovasar netikšu atvaļinājumā, rudenī atstiepšu kājas, gan redzēsi.
Uzmetusi skatienu Ievas ziedošajai ārienei, Rasma saprata, ka īpašam satraukumam tomēr nav pamata.
— Un kā tev iet tā saucamajā personiskajā dzīvē? Man stāstīja, ka esot iekuģojusi laulības ostā?
— Domā, tas bija tik vienkārši? Ne jau vīru dabūt, tādi ņēmēji te staigā apkārt bariem. Bet pašas kāzas. Es taču gandrīz izgāzu baigo podu. Bet mans puisietis ellišķīgi greizsirdīgs — kā visi jūrnieki, slaistīdamies pa pasauli, nez ko par mums izdomā . .. Nāc, iedzersim kafiju, es tev visu izstāstīšu, tas ir gatavais krimiķis. Tev garšo šis brūnais bezizmēra pulveris?
Pēc dažām minūtēm uz mazā galdiņa tasītēs kūpēja šķīdināmā kafija, un Ieva Lukstiņa, aizmirsusi ārzemju jūrniekus un arvien vēl ne- sanākušos aktīva locekļus, ņēmās aizrautīgi stāstīt. Tā vien šķita, ka viņa visus šos mēnešus gaidījusi Rasmu, lai beidzot varētu kādam izklāstīt savu noslēpumu, tāpēc runāja ar acīm redzamu baudu.
— Manā dzīvē jautrības netrūkst, tu pati to manīsi, ja sāksi strādāt mūsu kluba; pieludzeju un danču drīzāk par daudz nekā par maz, un, ja vēl prāts nesas uz saldumiem, smēķiem, uz kādu stiprāku malku, — ak tu manu dieniņ! Bet vai tāpēc drīkst aizmirst vecos draugus? Pateiks vēl, ka esi lepna kļuvusi. Tā es aizkū- los uz Silvām pie bijušās klases biedrenes, kas tagad dzīvo Užavā un strādā aptiekā. Ne tāpēc, ka viņa man kāda tuvā draudzene, bet bija neērti atteikt. Jau pēc dažām stundām rūgti nožēloju, — tur radās tāds iespaids, ka sabraukuši rajona lielākie pļēguri un tikai jēlības vien runā. Arī ar Silvu nekādi vairs neizdevās atrast kopīgu valodu, viņa jau pirms balles bija krietni iekampusi. Un iedomājies, tās taču bija tādas kā raudzības. Tu būtu redzējusi viņas ārlaulības bērna tēvu! Tad es labāk paņemu savā gultā vardi, nevis tādu — ne šķiltu, ne perētu. Nolēmu atvadīties pēc angļu modes un paklusām pazust. Bet man piekantējās viens no ciemiņiem, tāds kā sastindzis zutis, kuru visi sauca par «Nevaid miris». Paldies dievam, viņš vēl tīri droši turējās uz kātiem. Taču labāk nekā vienai caur mežu līdz stacijai čāpot. Turklāt rudens, tumšs kā Rīgas balzama pudelē. Bet šis tips arī nav vakarējais, vispirms eleganti balsta manu elkoni un tad tikai dod rokām vaļu. Vārdu sakot, tik bezkaunīgi uzplijās, ka ar vārdiem vairs valdīt nevarēju. Piedraudēju, ka saukšu palīgā, — šis nerimās. Ar pūlēm izdevās izrauties un aizmukt, laikam pat saskrāpēju šim vaigu — no rīta skatos, divi nagi beigti. Un vēl es pamanīju, ka nav manas somiņas ar pasi, darba apliecību un visu kosmētiku. Vari iedomāties?! Sākumā cerēju, ka atstāju pie Silvas, gaidu vienu dienu, otru, bet šī nezvana. Pat pasi neviens neiemeta pastkastītē, kā to dara godīgi zagļi. Laikam cīniņa laikā mežā pazaudēju. Bet manam Egonam nedrīkstu pat ieminēties, ka esmu iekļuvusi tādā ķezā. Nu, uzrakstīju milicijai, ka pazaudēju vilcienā, stāstīju par apdraudētajām kāzām, un man izsniedza jaunu… Kā tev liekas, vai viņš taisījās mani izvarot?
— Viss var būt, — Rasma vienaldzīgi atbildēja, jo patlaban viņai vairāk rūpēja, kā līdz pēdējam sīkumam iegaumēt Ievas bēdu stāstu.
— Ieviņ, visi ādami jau sēž autobusā, — galvu durvju spraugā pabāzusi, sauca kāda aktīviste. — Varam braukt.
Vieta blakus itāļu bocmanim jau bija aizņemta, un Ievai nācās apsēdināt Rasmu pēdējā rindā, kur bija karsts un neganti kratīja. Toties šeit Rasma labi dzirdēja Ievas balsi, kas, virs galvas pakārtā skaļruņa pastiprināta, angļu valodā sniedza ziņas par pēdējo gadu celtniecības sasniegumiem Ventspilī un procentos salīdzināja kāpinājumu ar pirmskara rādītājiem-
Ceļš uz Zvejniecības brīvdabas muzeju bija slēgts. To aizsprostoja milicijas seržants, kurš pavēlēja iegriezties apbraucamā ielā. Taču jau pēc dažiem Ievas vārdiem viņš pielika roku pie cepures naga, plati uzsmaidīja pasažieriem un paziņoja:
— Okei!
— Muzeja teritorijā notiek filmēšana, apsolīju, ka mēs turēsimies sāņus, — Ieva paskaidroja.
Protams, tas bija aicinājums doties tieši uz filmēšanas laukumu, jo kurš gan negrib ar savām acīm redzēt, kā top mūsdienu pasakas. Par grimētavu pārvērstā zvejnieku mājā kinostudijas friziere pašreiz pielaikoja filmas galvenajai varonei fiksāžā mērcētu šinjonu.
— Tad jau labāk lej iet man virsū no spaiņa, tikai nemauciet galvā šo slapjo parūku! — šķendējās aktrise, kuras pašas mati likās vismaz tikpat skaisti.
— Ātrāk, lūdzu, ātrāk! — ārpusē nervozēja režisora palīgs. — Zigim vairs nav maizes, ar ko kaijas barot.
Laukuma malā stāvēja spēcīgs gara auguma vīrietis un, mezdams gaisā riņķojošām kaijām maizes druskas, neļāva dzīvajam rekvizītam aizlaisties reņģu meklējumos.
— Ko tu viņus tā mielo, šie maitasputni man aptašķīja halātu, — atskanēja sūdzība no citas ēkas.
Rasmai pamira sirds — vecāsmātes balss, viņas mūžam neapmierinātā intonācija! Un tad no rijas iznāca Renāte Zandburga paīsā veclaicīga piegriezuma uzsvārcī, ieraudzīja apstulbušo mazmeitu, bet pati it nemaz nesamulsa.
— Katram savs uzdevums. Tev jāizklaušina Lukstiņietes vedekla, man varbūt jāuzmana galvenais režisors. Godīgs cilvēks ķinītī taču netiek pie solīšanas.
Rasma laikus norija neticīgu piezīmi. Kāpēc sabojāt omītei šo prieku, iespējams, pat pēdējo dzīvē. Viņa bija lasījusi žurnālā par vecām anglietēm, kas mūža novakarē pēkšņi pamet savus mazbērnus un šuneļus, lai dotos apceļot pasauli. Zandburga nevarēja atļauties tādu izšķērdību, lai uzjautrinās pēc sava prāta un iespējām.
— Un tu parādīsies uz ekrāna… Kā es tevi apskaužu! Kaut es tavos gados varētu justies tik jauna!
— Gan vel pagusi. Vispirms tev jadzemde trīs meitas, jāapglabā vīrs.
Zandburga cēli aizlipināja. Nenāca ne prātā palūgt, lai mazmeita viņu nenodod.
* * *
Daudz mazākā saskaņā noritēja Herberta Trešā un Kobras saruna. Kopš Zandburga tikpat kā vairs nerādījās bērnu istabā, padsmitnieki varēja te justies kā pilntiesīgi saimnieki. Un tomēr nāca tikai retumis — pietrūka kaut kā ierasta, nepārtraukto sīko sadursmju baudas. Bet varbūt viņu dzīvē beidzot bija ielauzusies skarba īstenības elpa, rotaļu un palaidnību vietā stājusies skaudra tiešamība. . . Patiesībā, vēl īsti neapzinādamies, ka jau izvēlējušies pozīciju likuma un kārtības pusē, ikviens no viņiem darīja visu iespējamo, lai palīdzētu notvert noziedzniekus.
Tieši par to tagad strīdējās Herberts un Raita.
— Es jau dzirdēju par taviem varoņdarbiem, — puisis zobojās. — Nācāt uz pēdām dažiem uzdzīvotājiem un izkladzinājāt pa visu pilsētu. Ja gribi zināt, Ventspilī čum un mudž no tādiem pārīšiem. Bet to es tev saku: dzērājs nemaz nav spējīgs izgudrot tādu gājienu ar viltotiem tranzistoriem. Un, ja arī izmargotu, tūlīt iekristu.
—' Tu jau vienmēr esi tas gudrākais!
Raita jutās dziļi aizvainota. Tā noniecināt viņas ieguldījumu noziedznieku atmaskošanā .. . Nemaz vairs negribējās stāstīt, ka viņa nopirkusi sev — līdz ar to visiem biznesmeņiem — gandrīz pilnīgi jaunu mopēdu, kuru grasījās šodien svinīgi izmēģināt.
— Varbūt ne gluži, bet dumjāks par faVu Teodoru gan neesmu, — Herberts atcirta. — Tādus nemaz nedrīkst laist Čipa tuvumā, tūlīt izgāzīs visu.
— Tu joprojām domā, ka tas tizlais nāves kandidāts iejaukts šai afērā?
— Un ko citu mēs stiepām tajās pakās? Apjomā kā krietnas alus mucas, bet var pacelt ar diviem pirkstiem.
•— Kas ir smagāks — kilograms svina vai kilograms pūku?
— Beidz ākstīties! Tajās bija tukšas radio- kastes, vārdu sakot, gaiss un plānas plastmasas sienas.
— Tad tu domā, ka diedziņus rausta Čips?
— Un neviens cits! Vai redzēji, kā viņš dzīvo? To visu nevar nopelnīt ar košlenēm un smēķiem vai citām špickām. Mēs esam septiņi, trīs mēnešus rāvāmies melnās miesās: Tikām pie viena pulksteņa, bet antenai vēl vajadzēja aizņemties no Sīkā Žandarma.
— Čips taču strādā . ..
— Ugunsdzēsējos. Abi mani večr vergo par dakteriem — un kāda tur jēga? Nu, pārnes mājās kādu ziedu pušķi vai konfekšu kārbu. Bet pie sava braucamā kā netiek, tā netiek. Svešu veselību taču nenozags un neizšeptēs pa kreisi…
Pirmo reizi Herberts stāstīja par sevi. Tagad Raita atcerējās, ka klases skolēnu un vecāku kopsapulcē redzējusi Herberta māti — vēl pajaunu, tuvredzīgu tumšmati, kas bija ieradusies baltā ārsta uzsvārcī, aizbildinājusies ar dežūru «Ātrajā palīdzībā» un drīz atkal aizgājusi.
Meitene saprata, kāpēc Herberts, kurš neizcēlās ne ar sevišķu drosmi, ne ar fizisku spēku, fc biznesmeņu vidū bija iekarojis gandrīz tikpatj lielu teikšanu kā Meksikānis Džo, — labie mājas apstākļi piešķīra katram viņa vārdam papildu segumu, tādu kā autoritāti. Meksikānim nebija ko zaudēt — to zināja visi. Bet, ja arī* Herberts balso par kādu priekšlikumu, tad tas noteikti nav zemē metams.
Šoreiz Meksikānis Džo nevēlējās nokļūt drauga ietekmē. Zaudēt tādu ienākumu avotu? Tīrais vājprāts! Tikko atnācis un uzklausījis Herberta prātojumus, viņš ar barveža cienīgu žestu sita dūri galdā.
— Ko lienat svešās darīšanās? Lai dūži paši tiek galā!
— Un pēc tam apcietina arī mūs kā rokaspuišus vai līdzzinātājus? — Herberts iebilda.
— Mēs esam šīs krāpšanas upuri un milicijas jaunie draugi. Neviens mums neliek izspiegot Čipu. Nekad nevajag zāģēt zaru, uz kura nupat esi iekārtojies… Un mēs taču sēžam tīri ērti, vai ne? Bet ar miliciju ir kā ar muš- papīru, ja reiz esi paņemts uzskaitē, vaļā tik viegli netiksi, vajadzēs atstāt vismaz vienu kāju vai spārnu — viņiem taču arī savs plāns jāpilda. Ja atvērs Čipa lietu, to tik ātri neaiz- klapēs ciet. Gan viņi atradīs, kam piesieties, — izgāzīsies ar «Sikurām», piešūs lietu par spekulāciju ar kontrabandas precēm.
— Viņš laikam traki daudz pelna, ja var atmest mums tādu naudu, — Kobra sacīja.
— Nekur nav rakstīts, cik daudz cilvēks drīkst pelnīt. Pirms mēneša tirgū pārdeva jaunos kartupeļus par trim rubļiem kilogramā. Gribi — maksā ragā, negribi — pērc par desmit kapeikām vecos, izdīgušos. Un neviens dūzis tur tuvumā nerādījās. Čips arī nepiedāvā savu preci maisā. Pīpē «Prīmu» un dzīvo laimīgs, nav spiesta lieta. Bet, ja tev garšo smaržīgāks dūms, esi tik laipns, ver vaļā maku!
— Atradis, ko salīdzināt! — Herberts Trešais iekaisa. — Cilvēki, kas pārdod kartupeļus un zemenes, tās ir audzējuši. Vai zini, cik tas prasa darba?
— Paldies, pats esmu no laukiem. Bet Čips nav nekāds noziedznieks, viņš ir godīgs komersants, tāds pats biznesmenis kā mēs, tikai ar plašāku vērienu. Viņš nedara nekā tāda, ko nesola. Nav taču dzirdēts, ka viņš kādam iemānītu pustukšas cigarešu kārbas vai lietussargu, kuru nevar atvērt…
— Vai japāņu radioaparātu ar latviešu iekšām, — Herberts it kā papildināja Meksikāņa Džo uzskaiti. — Bet es par to esmu drošs, un neviens nevar man liegt pārliecināties. Domā, ka tūlīt taisījos uzrīdīt Čipam uz kakla Sīko Žandarmu ar visiem viņas ģimenes locekļiem? Nē, vispirms pats izsekošu viņa gaitas līdz galam. Tikai tāpēc taču piekritu piedāvāt viņa krāmus uz ielu stūriem.
— Es tev palīdzēšu, man jau ir prakse, — Kobra piedāvāja.
— Lai jau iet, — piekrita arī Meksikānis Džo. — Bet norunāsim tā: uz miliciju tikai visi kopā.
* * *
Pēc ieslodzījuma kamerā pavadītās nakts Emīls Menderis izskatījās tik nožēlojams, ka Jānis Seļeckis izņēma no galda atvilktnes uzvelkamo bārdas skujamo aparātu.
— Varbūt gribat nodzīt bārdu?
Aizturētais atmeta ar roku, it kā vēlēdamies
pasvītrot, ka patlaban viņam svarīgākas rūpes. Bet tūdaļ apķērās, ka to varētu iztulkot kā vainas atzīšanu, un izaicinoši paziņoja:
— Pagūšu mājās. Esmu pieradis pie žiletēm.
Tā bija pēdējā protesta izpausme sarunā, kas ilga gandrīz trīs stundas. Tiesa, jautājumiem' un atbildēm tika apmēram puse laika, pārējais pagāja vārdu vārdā pierakstot Mendera liecību, jo Ventspilī vēl nelietoja tādus tehniskus palīglīdzekļus kā magnetofons vai rakstāmmašīna.
Iespējams, ka vecākais inspektors iepriekšējā vakarā patiešām tūdaļ bija licies uz auss, bet tādā gadījumā viņš bija piecēlies ar pirmajiem gaiļiem, jo pie atkārtotās nopratināšanas ķērās pilnā kaujas gatavībā. Uz rakstāmgalda redzamā vietā stāvēja no dažādiem savu iekrišanu vēl neapjēgušiem pircējiem sadabūtas piecas «Sikuras», kuru atskrūvētās muguriņas atsedza «Dzintara» detaļas. Līdzās aparātiem gulēja to pieņemšanas akti, un uz katra greznojās mantu pieņēmēja Emīla Mendera pašrocīgais paraksts. Trīs aparātus uz veikalu bija atnesusi Ieva- Miķelsone, divus — Artūrs Rumbinieks. To it kā apliecināja viņu pazaudēto pasu sērijas un numuri. Mazliet nostāk kā japāņu firmas reklāma Jaunkalna uzmanību saistīja vēl viena «Sikura». Arī tās korpusa mugurpuse bija noņemta, atsedzot skatienam šasijā iekalto emblēmu, zīmi R un vārdus «Made in Japan». Šis aparāts bijav pieņemts komisijā, nevis iepirkts; direktora Grincīša paraksts uz birkas apstiprināja, ka viņš mēneša
pirmajā otrdienā personīgi pārbaudījis «Siku- ras» īpašnieka Andreja Jegorova dokumentus.
— Es nejautāju, kā esat izgulējies, pilsonī Menderi, — Seļeckis vairs necentās tēlot smalkjūtīgu sarunas biedru. — Man gribas uzzināt, vai esat pārdomājis.
— Visu nakti domāju, — Menderis tūdaļ atsaucās, — katru savas dzīves stundiņu atcerējos. Es no šī ieroča neesmu nevienam virsū šāvis. Un tas nieka desmitnieks… Taisījāmies atdot Guntim pie pirmās izdevības, bet šis kā akā iekritis.
— Lai pagaidām paliek. Un arī jūsu gaitas Užavā šodien necilāsim. Mani interesē jūsu mahinācijas ar uzpirktajām «Sikurām».
— Kur esmu vainīgs, tur nemaz necenšos to noliegt, — Menderis noplātīja rokas. — Es jau sestdien teicu inspektoram Jaunkalnam, ka veikals atlīdzinās viņa zaudējumus. Ja jūs domājat, ka tā būs labāk, varu arī no savas kabatas.
— Tā arī pierakstīsim: «Uzņemos atbildību par to, ka ar pavadzīmi numurs 1954/74 iepirktais pusvadītāju uztvērējs «Sikura» pārdots par viens simts piecdesmit rubļiem kā japāņu ražojums, lai gan tajā bija Rīgā izgatavotā aparāta «Dzintars» detaļas.» Pareizi?
Emīls Menderis smagi nopūtās, bet neko neteica. Likās, patlaban viņam rūp tikai jautājums, kā ātrāk un ar kaut cik izglābtu laulātā drauga godu izkļūt no šejienes.
— Pirmais solis vienmēr visgrūtākais, — Seļeckis viņu uzmundrināja. — Vai jūs neatceraties, cik tādu viltotu «Sikuru» izlaidāt tirgū? Tikai Ventspilī vai arī citur?
— Nesaprotu. Vai tiešam bija ari citi pārpratumi?
—, Baidos, ka «pārpratums» nav īstais juridiskais apzīmējums. — Seļeckis pasmīnēja. — Bet to lai izlemj tiesa… Te, piemēram, ir vēl pieci eksemplāri. Jūs taču neapstrīdēsiet, ka tie ir jūsu paraksti?
— Manējie, — Menderis apstiprināja. — Bet es jau vakar teicu, ka mēdzu atstāt direktoram parakstītas veidlapas, lai veikals varētu pirmdienās strādāt.
— Atminos, protams. Katrs jūsu vārds atrod šeit dzirdīgas ausis… Nelaime tikai tā, ka direktors šos aparātus nav pieņēmis, nekad nav redzējis pārdevējus, kas tēloja Miķelsones un Rumbinieka lomas. Viss noritēja kā pasakā ■— svētdienās «Sikuru» veikalā vēl nebija, otrdienu rītos tās pēkšņi atradās plauktos…
Kabineta durvis atvērās. Redzēdams, ka Seļeckis un Jaunkalns pieceļas, Emīls Menderis pagrieza galvu un ieraudzīja pulkvedi. Formas tērpā, ar trim lielām zvaigznēm uz uzplečiem Putriņš izskatījās tik iespaidīgs, ka arī Menderis grasījās pielēkt kājās. Bet Putriņš noraidoši pamāja.
— Atlikt! Turpiniet sarunu! — Un apsēdās uz krēsla istabas tumšākajā kaktā.
Jānim Seļeckim nācās sākt no gala savu secinājumu virknējumu. Pulkvedim par godu viņš to darīja ļoti detalizēti.
— Tātad jūs nenoliedzat, ka esat uzpircis un laidis apgrozībā Jaunkalna uzrādīto viltoto «Sikuru», kaut gan pieņemšanas akts sastādīts un parakstīts pirmdien, kad nemēdzat ierasties darbā. Manuprāt, no tā var rasties iespaids,
it kā arī visas pārējās «Sikuras», kas iepirktas ar jūsu parakstu, gājušas caur jūsu rokām.
— Tā iznāk, — Menderis neskaņā balsī piekrita.
— Redzat nu, cik prātīgi! — Vecākais inspektors izplūda sirsnīgā smaidā. — Personīgi es esmu gatavs noticēt. Bet tiesā ar to nepietiks, tur vajadzēs pierādīt, ka tie nav murgi, salta sevis apmelošana. Tāpēc mums tagad būs kopā jāizstaigā ceļš no pirmās ieceres līdz jūsu aizturēšanas brīdim, vajadzēs nosaukt vārdā jūsu palīgus un kompanjonus.
— Man nav neviena palīga.
— Pieņemsim. Esmu pat ar mieru pieļaut, ka pats sagādājāt «Dzintara» detaļas, pats iemontējāt tās japāņu korpusos, pats nesāt uz veikalu. Beigu beigās tas nemaz nav tik sarežģīti. Bet kas jums veda no ārzemēm tukšos «Sikuru» korpusus, kā jūs tikāt pie Rumbinieka pases, kā uzzinājāt, ka Miķelsone savējo pazaudējusi?
— Biedri vecāko inspektor, — atskanēja Putriņa balss, — vai nederētu maza pīppauze? Palūdziet izvest aizturēto.
Kad milicis bija izvedis Menderi gaitenī, izrādījās, ka smēķē tikai Seļeckis. Edžus Putriņš, plati pasmaidījis, uzrunāja Jaunkalnu:
— Es atmetu pirms diviem gadiem, bet jūs laikam joprojām neesat iemācījies… Piedodiet, ka aprāvu jūsu pratināšanas pavedienu, biedri vecāko inspektor, bet tādi pratināšanas paņēmieni atgādina man laikus, kurus nemaz negribas atcerēties. Jūs taču tikpat kā neļaujat aizturētajam izteikties, visu laiku liekat viņam mutē atzīšanās vārdus. Vāja rakstura cilvēks — un Emīls Menderis neapšaubāmi tāds ir — tā var, pašam nemanot, iebāzt galvu cilpā… Turklāt man ienākušas ziņas, kas var nostiprināt mūsu pozīciju. Nupat, kad sēdēju pie priekšnieka, zvanīja mana meita. Pateica, ka jūsu sabiedrotā Zandburga pabrokastojusi ar labu ēstgribu un tagad atpūšas. Lai mēs līdz vakaram viņu netraucējot. Jā, un jums, Jaun- kaln, silts sveiciens, tikai nesaprotu, vai no vecāsmātes vai no mazmeitas… Pēc tam Rasma satikusies ar Ievu Lukstiņu, dzimušu Miķelsoni. Ir visai ticama hipotēze, kā Menderis varēja tikt pie viņas pases.
Viņš īsumā pārstāstīja Rasmas uzzinātos jaunumus, tad piebilda:
— Secinājumus izdariet paši, es pārāk maz zinu, lai uzdrīkstētos spriest. Un vispār jau mūžsen neesmu ar saimnieciskām lietām nodarbojies.
— Tad varbūt īstais laiks atcerēties jaunību? — Jaunkalns sacīja.
— Pataupiet savu viltību noziedznieka atmaskošanai … Starp citu, sarunāju ar jūsu priekšniecību, ka Jaunkalnu iesaistīs šīs lietas izmeklēšanā. Labāku praksi nevar vēlēties, gan jau pasaule neaizies bojā, ja Pečaks vēl kādu nedēļu noņemsies ar saviem nepilngadīgajiem … Un Sociālistiskā īpašuma aizsardzības nodaļa arī būs priecīga par brīvprātīgu palīgu, vai nav tā, vecāko inspektor? Kāpēc jūs tāds domīgs?
Seļeckis piecēlās. Viņš zināja, ka Putriņš nav formālas militārās disciplīnas cienītājs, tomēr pēc pirmīt uzklausītās kritikas neuzdrošinājos izteikt savas domas sēžot.
— Mani visu laiku vajā sajūta, ka esam sataisījušies uz tīģera medībām, nejauši nokļuvuši uz stirnas pēdām un tagad baidāmies tās pamest, lai tikai nevajadzētu ar tukšām rokām atgriezties mājās… Liktenīgais Emīls nav pat siržu lauzējs vārda parastajā nozīmē, viņš gūst panākumus, balstoties uz rriātes jūtām, kas mīt katrā sievietē, tēlo nelaimīgo un nesaprasto vīru, iestāsta, ka iemīlējies līdz ausīm… Viņš varētu no atrastās somiņas izņemt naudu un notriekt pie kāršu galda. Bet, lai paturētu svešu pasi un smalki izmantotu, nepieciešamas citas iekšas. Tāds var par pieklājīgām magaričām palīdzēt realizēt viltotās «Sikuras», bet organizēt un vadīt veselu blēžu grupu — uz tik lielu risku Menderis nav spējīgs. Manuprāt, viņš ir mehānisma zobratiņš, nevis atspere.
— Kāpēc tad viņš gatavs uzņemties atbildību par citu grēkiem? — Jaunkalns vaicāja. — Tu tagad grauj paša uzcelto konstrukciju.
— Aiz bailēm.
— No bandas šefa?
— Ne tikai. Arīdzan no sievas, no mums. Kā daudzi, kuriem nekad nav tikusi atņemta brīvība, viņš īsti neapzinās, kas ir cietums. Nu, nosēdēs gadiņu vai divus, ne par ko nebūs jādomā, pat ēdienu pienesīs klāt. Un pēc tam viss būs aizmirsts un piedots. .
— Ko jūs ierosināt, vecāko inspektor? — Putriņš pārtrauca Seļecka spriedelēšanu. — Praktiski! Man arī šķiet, ka Menderis sapinies melos, un tomēr bez viņa tiešās vai netiešās līdzdalības šī afēra nebūtu reāla. Viņš zina daudz vairāk, nekā jums liekas. Es neatteiktos 110 jūsu sākotnējā varianta, pirms nebūtu no Mendera izdabūjis visu patiesību, pirms nebūs pārbaudīts viņa radinieks Pumpurs.
Jānis Seļeckis sasita papēžus kopā.
— Tieši tā, biedri pulkvedi, tiks izdarīts! — Kareivīgā solī viņš piegāja pie telefona galda un piezvanīja pilsētas dežurantam. — Vai ir kas jauns par Gunti Pumpuru?… Teletaipa ziņojums no Rīgas? Kas jupis tā par kārtību, ka es visu uzzinu pēdējais?! Ak tad ceļā gan! Paldies par to pašu.
Atskanēja klauvējieni. Nometis klausuli, Seļeckis dusmīgi atvēra durvis, izrāva no pārsteigtā ziņneša rokām aploksni un pasniedza to pulkvedim. Putriņš uzsvērti mierīgi atplēsa aploksni, uzlika brilles, izlasīja un paziņoja:
— Pīppauze turpinās. Guntis Pumpurs pašreiz nav nopratināms. Viņš atrasts Rīgas krogā tik nelietojamā stāvoklī, ka bija jāievieto atskurbtuvē. Ārsts cer, ka rīt varēs viņu nogādāt mums.
Tedis Jaunkalns pamazām sāka ticēt milicijas visuvarenībai. Pirmīt sameklētas šīs «Siku- ras» ar visām pavadzīmēm, tagad pie apvāršņa parādījies izmeklēšanas procesam tik nēpiecie- šamais Pumpurs. Tīri vai neticami, ka daži noziegumi arvien vēl paliek neatklāti. Varbūt tāpēc, ka ne visi vēl strādā ar maksimālu smadzeņu piepūli. Sev gan viņš šai ziņā nevarēja pārmest centības trūkumu. Arī tagad uzmācīga doma lika atgriezties pie sarunas sākuma.
— Par Ievas Lukstiņas pasi mums būtu ja ne skaidrība, tad vismaz ticams pieņēmums. Bet Rumbinieka dokumenti? Vai tiešām kāds īpaši braucis uz Rīgu, lai izvilktu viņam pasi no kabatas?
— Naglai uz galvas! — Putriņš piecēlās. — Uz šo jautājumu mums vislabāk atbildēs pats Artūrs Rumbinieks. Ja nav iebildumu, ēš braucu jums līdzi. Man taču aizliegts rādīties pie sievasmātes.
* * *
Tik augstam viesim pilsētas milicijas priekšnieks, protams, bija iedevis savu dienesta «Volgu». Jaunkalns ar lielāku prieku būtu braucis operatīvajā mašīnā, kuras sirēna un «mirkšķinātājs» atļautu traukties pa vienvirziena ielu pat aizliegtā virzienā, bet arī tagad viņi sasniedza ceļamērķi nepilnās piecās minūtēs.
Nams šoreiz nez kādēļ likās noslēpumains, apdrupušo kāpņu telpa — drūmu nojautu piesātināta. Tedis saprata, ka te kopš viņa pēdējā nāciena it nekas nav mainījies, tomēr īpašā noskaņa laikam dzima nevis smadzenēs, bet nervu šūnās, kas cieši saistītas ar pakrūti. Tieši tur viņš juta savādu tukšumu. Vainīgi laikam bija Putriņa smagie soļi, kas dobji atbalsojās kāpņu telpā un atgādināja nervus bendējošo bungu solo, kādu komponisti parasti izvēlas, lai filmās atainotu dzīvības briesmu brīžus. Gribējās skriešus mesties uz augšu, taču disciplīna neļāva aizsteigties priekšā mazliet astmatiskajam pulkvedim.
Beidzot viņi stāvēja pie divdesmit astotā dzīvokļa durvīm, un Putriņš pamāja Jaunkalnam, lai pieklauvē, bet pats nostājās tā, ka caur «spiega aci» nebūtu saskatāms. Tedis pieklaudzināja, mirkli pagaidīja, tad piebungoja stiprāk un ar ausi pieplaka pie durvīm. Iekšā neatskanēja ne mazākais troksnis.
— Nevar būt, ka viņš nedzirdētu, — Tedis čukstēja. — Tur pat gaiteņa nav, tikai virtuve un tieši aiz tās istaba.
— Pieklapējiet stingrāk, — it kā viņam atbildot, atskanēja sievietes balss. Kāpņu telpā bija iznākusi kaimiņiene un tagad ziņkārīgi nolūkojās Putriņa formas tērpā. — Vecais Rumbinieks vakar laikam atkal vienatnē drapējisun tagad guļ kā beigts.
— Vai tas viņam bieži gadās? — Seļeckis pajautāja.
— Nu gan esmu lieki izrunājusies, — kaimiņiene tēloja nožēlu. — Neviens jau, izņemot mani, nezina, ka viņš ir kluss dzērājs, tāds, kas nedzied un nekādus jandāliņus netaisa. Vienkārši cilvēks nevar citādi aizmigt. Arī no rīta bez paģiru malciņa piecelties nespēj. Pa dienu toties nepavisam nebrūķē.
— Bet kā jūs visu tik smalki zināt? Vecos namos sienas nemaz nav tik plānas.
Putriņām vienmēr bija dergušās kaimiņu tenkas, tomēr izmeklēšanas darbā nedrīkstēja tās gluži ignorēt.
— Es taču uzkopju Rumbinieka dzīvokli. Divreiz nedēļā. Par to viņš man labo krānu, / elektrību, sazāģē malku. Vientuļiem cilvēkiem jāizpalīdzas. Man pat ir savas atslēgas, lai tieku iekšā, kad viņš brauc uz Rīgu.
— Pamēģiniet vēlreiz!
Jaunkalna dūres tricināja durvis. Tās neatvērās.
— Un kad jums ir tās spodrības dienas? —• Seļeckis ievadīja diplomātiskas sarunas. — Vai tik nav otrdienās?
— Pirmdien un ceturtdien. Bet es jau varu apskatīt, vai neesmu tur slotu atstājusi, —
kaimiņienei ļoti gribējās izdabāt milicijas pārstāvjiem.
Pēc brīža viņa atgriezās ar divām slēdzenēm. Iebāzusi mazāko patentatslēgas spraugā, bet lielo — zem roktura, reizē pagrieza katru uz savu pusi.
Virtuvē valdošā kārtība darīja godu kaimiņienes pašcieņai. Pat grīdas mazgājamā lupata sausinājās virs pavarda un tagad vieglītiņām plandījās caurvējā. Durvis uz istabu bija pievērtas.
— Droši vien vakar aizbraucis uz Rīgu, — kaimiņiene sacīja. — Man pa miegam likās, ka te kāds staigā. Laikam steidzās uz nakts autobusu.
— Tā izskatās, — Putriņš piekrita un, aizturējis pārējos pie sliekšņa, uzrunāja Seļecki: — Pārbaudiet arī istabu, bet nenopēdojiet grīdu.
Kaimiņiene uzmeta viņam pateicīgu skatienu. Viņai ij prātā neienāca, ka pulkveža brīdinājumam varētu būt arī kriminālistiska nozīme.
vīānis Seļeckis uz pirkstgaliem šķērsoja virtuvi un ar kurpes purngalu atgrūda vaļā durvis. Tad iegāja istabā. Pēc brīža atkal iznāca, un Jaunkalns tūdaļ saprata, ka velti būtu gaidīt labas ziņas, — vecākā inspektora lūpas bija sakniebtas taisnā svītrā un piere savilkta grumbās.
— Jūsu kaimiņš ir miris, — viņš teica, ne pie viena tieši negriežoties.
— Gultā? — Putriņš jautāja.
— Pie galda. Sakiet, —- Seļeckis uzrunāja kaimiņieni, — vai Runibinieks mēdza dzert no pudeles kakla?
Atspiedusi galvu pret durvju stenderi, kaimiņiene klusi raudāja un nebija pat dzirdējusi jautājumu. Toties Putriņš tūdaļ saausījās:
— Kāpēc?
— Uz galda ir melnais balzams, bet nevienas glāzītes.
— Tad jau tas ietilpst manā nozarē. — Putriņš nopūtās. — Un es cerēju, ka pie sievasmātes slimības gultas mazliet atpūtīšos. Bet Renāte Zandburga jau nekad ne sev, ne citiem nedod mieru… Ar ko mēs sāksim, Jaunkaln, ar ārstu vai operatīvo grupu?
— Vai nevajadzētu reizē?
— Mūsu tiesas medicīnas eksperts aizbraucis uz kvalifikācijas celšanas kursiem, — Seļeckis teica.
— Pareizi, redzēju veco Krustiņsonu Rīgā, viņš vēl mēģināja apšaubīt mana jaunā aparāta precizitāti. Nekas, tagad es pierādīšu, cik tas noderīgs! — Putriņš izskatījās par desmit gadiem jaunāks. — Brāli Teodor, kāpiet mašīnā un aizbrauciet uz mājām, jums ar tiem sievišķiem labāka saskaņa, un atvediet manu portfeli — to brūno, kuram uzmontēta šifra atslēga. Bet jūs, vecāko inspektor, piezvaniet «Ātrajai palīdzībai» un pilsētas dežurantam, izsauciet operatīvo grupu ar ekspertiem. Jā, pa ceļam palūdziet, lai uzkāpj sētniece, mums taču vajadzīgi divi liecinieki… Piedodiet, pilsone, kā jūs sauc?
— Par Paškēvičieni, — kaimiņiene šņukstēja, — bet es nekā nezinu. Un kāds velns mani vienmēr dīda bāzt degunu citu darīšanās?
Putriņš apsēdās pie atvērtā virtuves loga. Mokoši gribējās smēķēt. Viņš nepīpēja nu jau divdesmit trīs mēnešus un sešpadsmit dienas, bet tas bija tikai mirklis salīdzinājumā ar niko- tina kairinājumam atdotajiem četriem gadu desmitiem. Viņš nedēļām ilgi pat neatcerējās savu kādreizējo vājību, vienaldzīgi raudzījās citu izpūstos dūmu gredzenos, bet pietika sastapties ar grūti atrisināmu problēmu, kas prasīja sasprindzinātu domāšanu, lai roka pati taustītos pa bikšu kabatu pēc cigarešu paciņas.
Lai arī kā Putriņš centās neaizsteigties priekšā apskates rezultātiem, viņš neticēja, ka Rumbinieks miris dabiskā nāvē. Tā būtu tik izdevīga sagadīšanās, ka noziedzniekam būtu bijis vērts riskēt un piepalīdzēt liktenim. Kādā veidā, kad, kas, kāpēc — lūk, jautājumi, kas būs jānoskaidro izmeklēšanas gaitā kopā ar prokuratūras pārstāvi, kurš laikam respektēs Iekšlietu ministrijas atbildīgā darbinieka autoritāti un pārāk neuzbāzīsies ar padomiem. No atbildības pulkvedis nebaidījās, spējīgi palīgi arī atradīsies; ja vien būtu iespējams aizkūpināt smaržīgu cigareti, viesizrāde Ventspilī viņa dēļ varētu sākties kaut vai tūlīt.
«Atrās palīdzības» ārste bija slaida tumšmate; arī istabā viņa nenoņēma brūnganās saules brilles, kas neļāva saskatit tuvredzīgo acu krāsu.
— Biruta Kagaine, — viņa stādījās priekšā. — Vai tad notikusi slepkavība?
Jau kuro reizi Putriņš nolādēja likteni, kas lika doties pie sievasmātes tieši no apspriedes Ministru Padomē, kur vajadzēja vilkt mugurā formas tērpu. Līdz vilciena atiešanai nebija laika aizbraukt uz Jūrmalu un pārģērbties. Bet Regīna nebija čemodānā ielikusi pat vasaras bikses, tikai ievārījuma burkas.
— Es lūdzu, neļaujiet manai klātbūtnei jūs ietekmēt,— viņš sacīja. — Gribam izmantot šo negadījumu dažu jaunu speciālistu apmācīšanai. Tāpēc vispirms nofotografēsim kopainu un līķi, pameklēsim, vai nav aizdomīgu pirkstu nospiedumu, tad varēsiet netraucēti darboties.
Ārste apsēdās uz ķeblīša un izvilka no somiņas plakanu, tumši sārtu cigarešu paciņu ar uzrakstu zelta burtiem «Dunhill».
— Dēls uzdāvināja dzimšanas dienā. Eiropā tās patlaban skaitoties visizsmalcinātākās.
— Viņš ir jūrnieks?
— Herbertam tikai sešpadsmit gadu, laikam nopircis pie ostas vārtiem. — Viņa kļuva lietišķa. — Man šodien tāda mierīgāka diena, vakar gan nebūtu ar jums te sēdējusi un tērzējusi. Jā, pa ceļam iegriezos poliklīnikā un apskatīju Artūra Rumbinieka slimību vēsturi. Viņam bija stenokardija, tā ka navmekads brīnums, sevišķi ar šīsvasaras straujajām laika pārmaiņām.
Edžus Putriņš neizturēja.
— Vai jūs mani nepacienātu? Savējās aizmirsu mājās, — viņš nekaunīgi meloja.
Paņēmis no plītsaugšas sērkociņus, viņš nodevīgi trīcošiem pirkstiem aizdedzināja cigareti un, kā brīnumu gaidot, ievilka pirmo dūmu. Tas bija tik sūrs, ka elpa aizrāvās; viņš aizrijās un sāka neganti klepot.
— Neierasta marka, — Kagaine paskaidroja. — Es allaž saku vīram: ja gribi ilgi dzīvot, nemaini ne cigarešu šķirni, ne sievietes.
Asaras joprojām aizmigloja Putriņa skatienu, tomēr viņš laikus pamanīja Jaunkalnu, lai pagūtu izlidināt cigareti pa logu. Brīdi vēlāk ieradās arī milicijas operatīvā grupa.
Artūrs Rumbinieks sēdēja pie galda kā aizmidzis, galvu uz labās rokas elkoņa atspiedis, un nekas neliecināja par varmācīgu nāvi. Uz tautiskā galdauta stāvēja melnā balzama krūka. Putriņš uzmanīgi tuvināja degunu tukšajai māla pudelei, bet nekādu aizdomīgu smaku nesaoda.
Istaba bija uzkopta tikpat priekšzīmīgi kā virtuve, pat gulta kārtīgi pārklāta ar izrakstītu vadmalas sedzeni. Grūti iedomāties, ka te ar ļauniem nodomiem būtu ielauzies kāds saimnieka ienaidnieks. Bet ja nu šķietams draugs?
Putriņš izgāja pie Paškēvičas, kas bailīgi mīņājās virtuvē.
— Sakiet, kaimiņien, — pirmīt, kad jūs atslēdzāt durvis, vai abas atslēgas apgriezāt vai tikai šleperi?
— Neatceros, nudien nemāku pateikt. Rumbinieks allažiņ lūdza, lai neaizmirstu aizslēgt apakšējo, augšējā taču aizkrīt pati no sevis. Bet šoreiz kliņķis tā kā pats nāca vaļā.
Protams, Rumbinieks taču atradās dzīvoklī, kāpēc lai viņš būtu ieslēdzies kā cietoksnī? Tomēr arī ciemiņš varēja tā aizvērt aiz sevis durvis. Jānogaida, ko teiks ārste.
— Jādomā, ka sirds, — Biruta Kagaine paziņoja. — Uz to vedina arī poliklīnikas diagnoze.
— Kā rezultātā? — jautāja Jaunkalns. — Sirds muskuļu vājums vai infarkts, neņemiet ļaunā, neesmu mediķis.
— To var manīt. — Ārste pasmaidīja un uzrunāja Putriņu: — Sekcijas rezultātus atsūtīšu jums rīt.
— Vai jūs nepateiktu, kad iestājusies nāve? Vismaz aptuveni, — Seļeckis lūdza.
— Vēlu'vakarā vai naktī. Bez īpašiem mērinstrumentiem nav iespējams precīzāk noteikt. Tad es pasaukšu sanitārus ar nestuvēm, vai ne?
— Vienu mirklīti.
Beidzot Putriņām bija izdevies uzgriezt ciparu kombināciju, kas ļāva atvērt portfeli — VDR tautas policijas delegācijas dāvanu, kura visus šos pēdējos mēnešus neizsakāmi sarežģīja dzīvi. Gluži kā burvju mākslinieks, kas izvelk no platmales vistas un pat garausi, pulkvedis citu pēc citas izņēma vairākas gareniskas kārbas.
Pirmajā bija īpašas konstrukcijas elektronisks termometrs, kas precīzi līdz simtdaļām rādīja temperatūras svārstības starp nulli un astoņdesmit grādiem.
— Paskatieties, Jaunkaln, ko rāda melnais runcis, — viņš pamāja uz suvenīra formā izveidoto termometru uz sekretēra.
— Astoņpadsmit. Šai istabā saule laikam nekad neiespīd.
— Tikai vēlā pēcpusdienā, — sētniece paskaidroja.
— Bet vakar visu dienu lija. Naktī, jādomā, istabas temperatūra pazeminājusies līdz sešpadsmit grādiem. Jūsu secinājumi, Jaunkaln?
— Ka viss noticis gandrīz kā mācību grāmatā. Ķermenis atdzisis par vienu grādu stundā.
— Un vienreizvienu mēs vēl neesam aizmirsuši.
Putriņš ar termometru pieskārās līķim un nolasīja rezultātu.
— Astoņpadsmit, tātad apkārtējās vides temperatūra. Jūsu kārta, biedri Jaunkaln.
Tedis ņēma palīgā abu roku pirkstus, lai ātrāk sarēķinātu.
— Tagad pulkstenis ir trīs. Tas nozīmē, ka nāve iestājusies pirms pulksten vienpadsmitiem vakarā.
— Paldies, labi… Vēl pirms gada mēs visi būtu sprieduši apmēram tā kā šis universitātes absolvents un minējuši pēc dažādām pazīmēm. Bet tikmēr zinātne spērusi soli uz priekšu. Izgudroti tādi kā atsperu svari, kurus pēc profesora Forstera rasējumiem manā uzraudzībā izgatavoja mehāniskās darbnīcas.
Viņš atvēra otro kārbu, kas kādreiz bija glabājusi sevišķi lielu un krāšņu rotu. Patlaban uz zilā samta dusēja visai sarežģīta ierīce ar spirālatsperēm, pārnesumiem, skalām, klambu- riem un svirām.
— Princips ļoti vienkāršs, ja zinām līķa sa- stingšanas ātrumu… Lūk, es piestiprinu šo dinamometru pie Ahilleja cīpslas, skaidrs? Tagad, Jaunkaln, salociet un iztaisnojiet viņa kāju celī… Drošāk, nelaiķim vairs nesāp … Un es varu aplēst spēku, kas iedarbojas uz līķa sastingušo muskuli. Tūlīt pateikšu. Rumbinieka nāve iestājusies vakar starp pulksten pusde- viņiem un desmitiem vakarā …
Sanitāri pacēla pirmsnāves agonijā sarauto un nedabiski sastingušo Rumbinieka ķermeni, novietoja to uz nestuvēm. Bet Putriņš vēl nebija beidzis eksperimentēt. Ar lietišķu žestu, kas Jaunkalnā izraisīja vienlaikus gan apbrīnu, gan iekšēju pretestību, pulkvedis pavilka uz augšu nelaiķa plakstiņu un ņēmās pētīt acs ābolu.
— Ekhimozes, tā jau es domāju, — viņš murmināja.
— Šie sarkanie punktiņi vien vēl nepierāda, ka viņš nosmacis, — ārste aizstāvēja savu pirmo diagnozi.
— Tomēr gandrīz pilnīgi izslēdz sirds infarkta variantu, — Putriņš netaisījās piekāpties. — Visdrīzāk tie liecina par toksisku asfikciju.
— Ja jūs zinājāt, ka viņš noindēts, kāpēc nepateicāt no sākta gala? — Kagaine neslēpa savu sašutumu. — Neesmu taču tiesas medicīnas speciālists.
Apzinoties savu vainu, Putriņš sirsnīgi atvadījās no ārstes, atlaida fotogrāfu un tehniskos ekspertus, tad atkal sāka eksaminēt Jaunkalnu.
— Vai jūs ierosinātu krimināllietu pret nezināmo slepkavu? Un, ja tā, tad kāpēc?
Pirmo reizi Tedim nācās atbildēt bez iepriekš sagatavotiem konspektiem. Bet viņš neapmulsa, jo šķita, ka pēdējās dienas bija devušas tikpat daudz zināšanu, cik vesels universitātes kurss.
— Vairāku iemeslu dēļ. Visaizdomīgākā man šķiet pudele. Es vēl varētu pieļaut, ka hronisks alkoholiķis dzer bez uzkodām un tieši no kakliņa. Bet pilnīgi neticami, ka viņš pēc pēdējā malka būtu izvilcis no kabatas mutautu un noslaucījis pudeli. Uz tās taču nav neviena pirkstu nospieduma — ne Rumbinieka, ne sveša, kaut vai pārdevējas.
— Ļoti labi! — Putriņš uzslavēja. — Tālāk.
— Man nedod miera kaimiņienes vārdi, ka viņa vakarā dzirdējusi kādu izejam no Rumbinieka dzīvokļa. Tas varēja 7 būt tikai slepkava, kas aiznesa sev līdzi glāzītes un citus kompromitējošus lietiskos pierādījumus.
— Motīvs jums, protams, arī skaidrs?
— Bailes no iekrišanas. Slepkava, kurš droši vien ir «Sikuru» afēras iniciators, zina, ka iesākta izmeklēšana. Viņš nav pārliecināts, vai Rumbinieks klusēs, tāpēc to novāc.
— Tik vien?… Bet pieturēsimies pie faktiem. Kā viņš vai viņa to izdarīja?
— Ar kurāres tipa preparātu, kas neatstāj nekādas pēdas.
— Tagad jūs šaujat pār strīpu, draudziņ. Tas nav romāns par Dienvidamerikas indiāņiem. Kurāres indes iedarbojas uz organismu tikai injekcijas ceļā. Strofantīns tā paša iemesla dēļ atkrīt. Es domāju, ka tas drīzāk būs kāds ļoti stiprs alkoloīds, kuru viegli atšķaidīt alkoholā … Gan to noteiks ķīmiskā un bioloģiskā analīze Rīgā. Un tagad pēdējais jautājums — kas to varēja izdarīt?
— Atkal mūsu nelaimīgais upura jērs Emīls Menderis, — Seļeckis sacīja un nervozi iesmējās. — No mašīnas viņš izkāpa tirgus laukumā un līdz pulksten desmitiem, kad leitnants Veldre viņu paņēma ciet, tīri omulīgi būtu paguvis uzkāpt pie Rumbinieka un ar veco draugu iedzert pirms gulētiešanas.
— Nepārsteigsimies, — Putriņš brīdināja. — Tikpat labi to varēja darīt puse Ventspils iedzīvotāju. Vecāko inspektor, dodiet rīkojumu sameklēt piena cisternas šoferi.
* * *
Kad biznesmeņu trijotne, tā arī neizdomājusi noteiktu darbības plānu, tuvojās Čipa namam, pie tā parādes durvīm piebrauca brīvprātīgo ugunsdzēsēju «gaziks», uz kura Čips strādāja par maiņas šoferi: divdesmit četras stundas dežurēja, pēc tam trīs dienas bija brīvs un varēja «iesist» naudu. Arī darba laikā neviens neliedza viņam izmantot mašīnu savām vajadzībām, jaunākajā gadījumā priekšnieks izsauca pa radiotelefonu. Jā, Čips patiešām bija ideāli iekārtojies.
Bet Meksikānim Džo, Herbertam un Kobrai nācās atrisināt papildu problēmu — kā neizlaist viņu no redzes loka.
— Tam sasodītajam dampim pat bagāžnieka nav, kur varētu paslēpties, -— Herberts sūrojās.
— Un paldies dievam! Es vēl netaisos nosmakt, — Meksikānis Džo drūmi sacīja. — Bet ar divriteņiem šim te asti nepiesiesi.
— Puikas, pavisam aizmirsu jums pateikt! — Kobra iesaucās. — Es taču vakar nopirku mopēdu, ar kuru vecais īpašnieks izspieda piecdesmit kilometru stundā. Un samaksāju tikai.. .
— Nepārstāsti savu biogrāfiju, re, kur stāv tavs autobuss. Gaidi ar jauno tarkšķi tilta viņā malā. Žigli! — Herberts saņēma operācijas grožus savās rokās un pastūma meiteni uz pieturas pusi. — Džo, vai tev skanošais ir kabatā? Dod šurp! Un parunājies ar Čipu par dzīvi un viņa veselību, kamēr es sameklēšu taksīti. Pēc tam — skriešus pie Kobras! Tās tikai būs lapsu medības — kā labākajās angļu galma aprindās!
Gribēdama stimulēt dēla interesi uz svešvalodām, Biruta Kagaine bagātīgi apgādāja viņu ar angļu kriminālromāniem. Sākumā puika lasīja ar vārdnīcas palīdzību, pamazām apguva autoru samērā trūcīgo izteiksmes līdzekļu krājumu un tagad kā rotaļādamies sekoja sižeta pavedienam. Gandrīz katrā grāmatā bija tāda situācija, kad bezbailīgais un atjautīgais, stiprais un veiklais galvenais varonis redz savu tikpat kā jau notverto upuri apsēžamies pie spēcīgas mašīnas stūres. Tūlīt viņš izzudīs skatienam, tūlīt izglābs savu neģēļa ādu… Bet šai
brīdī allaž no tumsas vai miglas iznirst taksometrs, galvenais varonis paceļ roku, iekāpj un pavēl: «Follow that car!» — «Sekojiet tai mašīnai!» Un sākas elpu aizraujoša pakaļdzīšanās pa pilsētas centra platajiem bulvāriem, neasfaltētām šķērsieliņām, bīstama spēle ar luksoforiem, policistu svilpju treļļi.
Zemapziņā Herberts jau sen sapņoja kādreiz nokļūt līdzīgā situācijā. Tagad beidzot varēja īstenot šo sapni. Vispirms gan vajadzēja šoferim pastāstīt uz ātru roku izgudrotu pasaku par derībām un apsolīt krietnu dzeramnaudu. Arī tad šoferis piekrita galvenokārt tāpēc, ka piedāvājums atbilda viņa dienvidnieciskajam temperamentam.
Pēc piecām minūtēm viņš jau sāka nervozēt.
— Klausies, draugs, kāpēc spīdzini manus nervus? Tās ir vienīgās šūnas, kas neatjaunojas… Kāpēc tik ilgi stāvam? Man plāns jāpilda, uz visiem stūriem gaida pasažieri, sievietes jāved uz dzemdību namu, vīrieši grib ātrāk nokļūt pie savām skaistulēm, večiem šodien ir pensijas izmaksa, drīz pienāks vilciens no Rīgas, bet mēs te sauļojamies.
Meksikānis Džo patiešām pārcentās. Viņš gribēja būt pavisam drošs, ka Herberts atradīs brīvu taksometru. Arī Čips it kā nekur nesteidzās. Biznesmeņu prezidentam pat sapnī nerādījās, ka dzīvokļa saimnieks par to vien domā, kā ātrāk izvadīt nelūgto ciemiņu ārā pa durvīm. Meksikāņa Džo klātbūtnē taču nedrīkstēja atvērt slēpni un izņemt preci, kas šodien noteikti jānogādā pasūtītājam. Jau tā katrs brīdis dārgs, bet šis netaisās atvadīties, laikam cer uz kādu brīvšņabi. Nebūtu nemaz žēl iedot, labas attiecības katram gadījumam jāuztur ar visiem, bet tad ciemošanās vēl vairāk ievilksies.
— Pie stūres es nekad nedzeru, — Čips sacīja, it kā noslēdzot iekšēju monologu. — Par darīšanām viss izrunāts. Braucam! Kur tev jātiek?
— Man ir randiņš skvērā aiz tilta. Bet es varu arī kājām …
—- Kamēr Čips ir dzīvs, tev pat uz savām bērēm nebūs jāiet kājām. Aizvedīšu!
Čips vilkšus izvilka Meksikāni Džo kāpņu telpā un aizcirta dzīvokļa durvis. Labāk izmest papildu līkumu nekā vēl stundu auklēties ar šo pienapuiku.
Viņš deva gāzi un uzreiz ieslēdza otro ātrumu. Sarkanā mašīna parāvās uz priekšu, pašāvās garām pieturā stāvošam autobusam un iekļāvās pašizgāzēju straumē, kas plūda no jaunās tankkuģu piestātnes būves.
Taksists nebija sagatavojies tik straujam startam. Ar ieslēgtu pagrieziena rādītāju viņam nācās ilgi gaidīt ietves malā, kamēr atbrīvojās sprauga satiksmes līdzekļu rindā. Turklāt iela bija šaura un nevienu neizdevās apdzīt.
— Tikai bez panikas! — viņš mierināja pasažieri, kas bija iekārtojies aizmugures sēdeklī. — Aiz tilta noteikti dabūsim ciet. Ja tikai tas velns neieslēdz savu bāku un nebrauc pie sarkanās gaismas. Kāpēc tūlīt neteici, ka viņš ir dulls?
Viņiem tomēr nepalaimējās notvert Čipu. Kad taksometrs nogriezās uz nobrauktuves no tilta, sarkanais «gaziks» jau bija veicis pilnu apli un, izlaidis pasažieri, uzbrauca uz tilta pa pretējo ielas pusi un atkal aiztraucās uz Pār- ventu. Zīme «Vienvirziena satiksme» neļāva tūdaļ drāzties nopakaļ.
Nu vairs nevajadzēja mudināt šoferi. Aizvainotā profesionālā patmīļa lika viņam nospiest gāzes paminu gandrīz līdz grīdai, kā sacīkšu braucējam trekā ar kaucošām riepām veikt pagriezienus. Herberts pat nepaguva pamāt Meksikānim Džo, kurš, Kobru gaidot, sēdēja apstādījumos uz sola.
Strauja bremzēšana kā ar dzelžainu roku pasvieda puisi uz priekšu. Ugunsdzēsēju mašīna stāvēja turpat, kur bija stāvējusi pirms desmit minūtēm, — pie Čipa nama durvīm.
— Nodomājis spēlēties ar mani kā kaķis ar peli! — šoferis sirdījās. — Bet otrreiz šis numurs neies cauri. Mēs riņķosim ap kvartālu, tad viņš redzēs, kas ir lidojošais starts. Gvina- dzem divreiz vienu un to pašu bārdu nepiešūs.
Herberts no sirds priecājās, ka atradis tik. dedzīgu sabiedroto. Viņš jau bija sapratis, ka tā vairs nav pionieru kara rotaļa, ka šoreiz viņš iejaucies ļoti nopietnos un bīstamos vīru darījumos, kuros var iemantot ne tikai dunku mugurā, bet arī tuteni vēderā. Laikam vajadzēja visiem trim palikt kopā, nevis sadalīties. Taksometrā viņš jutās puslīdz droši, bet bija baismi iztēloties, ka varbūt nāksies arī kājām izsekot Čipa gaitas.
Tagad Čips neizmantoja dienesta mašīnas priekšrocības. Palēnām uzņēma ātrumu un brauca kā satiksmes drošības mēneša konkursa dalībnieks. Taksists aizsmēķēja, izbāza elkoni pa logu un, spogulī sastapies acīm ar Herberta vaicājošo skatienu, pāri plecam izmeta:
— Grib iemidzināt mūsu modrību… Tūlīt mēs viņam parādīsim velnu!
Gvinadze kāpināja tempu, apdzina Čipu un pēc brīža apstādināja mašīnu taksometru stāvvietā. Izkāpa, aizgāja līdz rindas priekšgalam un dedzīgi ņēmās kaut ko iestāstīt resnam šoferim. Tad kopā ar viņu atgriezās pie Herberta un aicināja:
— Mainām zirgus kā veco laiku pasta karietes. Gvinadzem galviņa vēl strādā, vai ne? Tikai neaizmirsti, ka uz šī skaitītāja jau ir trīs rubļi.
Herbertam gan šķita, ka redzējis lodziņā skaitli «197», bet draugiem nepiedienas strīdēties par tādiem sīkumiem. Un ideja apmainīt melno «Volgu» pret gaiši pelēku bija vairāk nekā rubli vērta.
Čipu viņi panāca pie tirgus laukuma un nu vairs necentās turēties drošā atstatumā. «Ga- ziks» nogriezās pa kreisi, «Volga», kā magnēta vilkta, darīja to pašu. Kad Čips nobremzēja pie neapmesta četrstāvu ķieģeļu nama, Gvinadze apstājās netālu.
— Ko nu? — viņš jautāja, kad Čips bija pazudis parādes durvīs.
— Vai nevarētu palūgt jūs apskatīties, kurā dzīvoklī ieies. Mani viņš pazīst…
— Un kas apmaksās šo papildu pasūtījumu, Šota Rustaveli, vai? — rūca šoferis un jau rausās no mašīnas laukā.
— Es. Pēc divkārša tarifa, — Herberts apsolīja, mēģinādams aplēst, cik ilgam braucienam vēl pietiek naudas.
Kāds piegrabināja pie taksometra loga. Satrūcies viņš pagrieza galvu un ieraudzīja Meksikāni Džo, kurš bija glezni atspēries pret zila mopēda ragiem un lūkojās pasaulē caur milzīgām ceriņkrāsas saules brillēm, kas aizsedza vai pusi sejas.
— Prīmā daikts! Pilsētā viņš no manis nekur neizspruks.
— Gaidi aiz stūra. Varbūt tiešām der atkal mainīt zirgus?
Tā arī nesapratis, kas draugam padomā, Meksikānis Džo ieskrējienā iedarbināja motoru, uzlēca seglos un aiztarkšķināja. Tieši laikā, jo šai brīdī iznāca šoferis un gandrīz viņam uz pēdām arī Čips.
— Dīvains tips, — Gvinadze stāstīja. — Iegāja sētā, pagrozījās, papētīja logus, tad pa otrām trepēm uzkāpa līdz pašai augšai. Bet tur arī neuzkavējās. Tik naski laidās lejā, ka tik tikko paguvu aizmukt… Aiziet!
Ceļš veda tikai līdz brīvprātīgo ugunsdzēsēju galvenajai mītnei, kur Čips atstāja mašīnu pagalmā un devās uz garāžu parunāties ar šoferiem.
— Te viņš var nonīkt līdz vakaram, — Gvinadze sāka dumpoties. — Uzskatīsim, ka rezultāts neizšķirts: viens — viens, un šķirsimies kā draugi. Tu man piecīti, es tev — laimes un panākumu vēlējumus.
Herbertu tāds iznākums pilnīgi apmierināja.
Izrādījās, ka taksometra šoferim taisnība. Līdz pulksten diviem Čips neatstāja depo teritoriju. Puikas, rūcošo vēderu pamudināti,.jau taisījās pamest posteni, kad vārtos parādījās sarkanais «gaziks». Čipam blakus sēdēja pavecs brandmajors ar spožām pogām un tresēm uz formas svārka.
— Ved priekšnieku pusdienās, — Meksikānis Džo skaudīgi teica. — Nav ko velti benzīnu svilināt.
— Bet atceļā var nez kur iegriezties, — Herberts prātīgi iebilda. — Man tas viņa gājiens uz veco, neapmesto četrstāvu namu nepatīk. Domā, Čips uzkāpa ceturtajā stāvā, lai pastkastītē iemestu savu vizītkarti? Viņš nerimsies, iekams nenokārtos savu kombināciju… Es iešu tieši uz turieni, bet tu neļauj viņam pazust krūmos.
Čips laikam bija uzstādījis jaunu ātruma rekordu. Kad Herberts, izmantojis visus viņam zināmos taisnākos ceļus un caurstaigājamos pagalmus, tuvojās namam, no otras puses tam piebrauca sarkanais «gaziks». Atkal Čips devās sētā nevis pa platf atvērtajiem vārtiem, bet izmantoja ielas nama parādes durvis. Herberts pielika soli, bet tūdaļ bija spiests paslēpties aiz tuvākās liepas stumbra. Kā korķis no šampanieša pudeles pa durvīm izsprāga Čips, ne pa labi, ne pa kreisi neskatīdamies, metās pie mašīnas un aizjoņoja, tā ka dūmi vien sagriezās.
Tikai tagad, galīgi izspūris un noputējis, piebrauca Meksikānis Džo un bez jebkādiem psiholoģiskiem pārdzīvojumiem iestūrēja tieši vārtu telpā. Bet arī viņš pēc mirkļa atgriezās uz ielas tāds kā apjucis un vismaz pusi no parastās pašpārliecības zaudējis.
— Zini, tur ir mēsli vagā. «Sarkanais krusts» un divi dampji ar kruķiem! Šļūcam pa diegu.
— Vai nevajadzētu tieši otrādi — iet un izstāstīt visu, ko zinām?
— Un ko tad tu īsti zini? Ka Čipa uzdevumā pārdevi japāņu bildītes un lietussargus? Ja jau par varas mākti gribi būt paipuisīts, ejam ar grēksūdzi pie Sīkā Žandarma. Viņa sadauzīja
«Sikuru» un ievilka mūs šai ķezā, iai tagad pestī ārā.
Šī ideja Herbertam iepatikās, viņš pat ļāvās pierunāties un apsēdās uz mopēda bagāžnieka, lai ātrāk nokļūtu Zvejniecības muzejā, kur Zandburga jau kopš agra rīta filmējās.
Loča atraitne arī šoreiz vispirms gribēja nokārtot jaunās situācijas praktisko' pusi:
— Ar jums mēs vienmēr pagūsim izskaidroties, tagad daudz svarīgāk iespundēt to karātavu putnu! Brauciet pie Putriņa un pasakiet, ka trimdas laiki beigušies. Lai iet mājās, jo sievasmātei atkal sliktāk. Es tikmēr ielīdīšu gultā un izdzeršu četras glāzes tējas ar aveņu zapti. Ja vien mana sirds izturēs, viņš tiešām noticēs, ka sākusies pirmsnāves svīšana. Un
tad lai tikai pamēģina runāt man pretī! * * *
Jaunkalns un Seļeckis sēdēja pilsētas milicijas priekšnieka vietnieka kabinetā un gaidīja Putriņu. Kopš izmeklēšanu vadīja pulkvedis, šī istaba bija kļuvusi par operatīvās grupas štāba mītni.
Tedis vēl aizvien jutās kā jūrā iemesta saldūdens zivs — peldēt pa straumi var, bet elpot pagrūti. Rumbinieka nāvi, piemēram, viņš pār- ' dzīvoja daudz dziļāk nekā darbabiedri. Lai gan pulkvedis bija stingri piekodinājis nesteigties ar secinājumiem, jo vēl neesot pierādīts, ka notikusi slepkavība, Tedis nešaubījās, ka vecais Rumbinieks nogalināts. Vēl pirms dažām dienām viņš bija sarunājies ar Rumbinieku. Būtu pārspīlēti tagad pēkšņi apgalvot, ka tas licies simpātisks. Gluži normāls večuks, mazliet
īgns, kā daždien mēdz būt diendusā iztraucēti pensionāri. Staigāja pa kaimiņu dzīvokļiem, laboja elektrības drošinātājus un gludekļus, neko sevišķu no dzīves neprasīja, tikai savu mēriņu pirms aizmigšanas, lai nakts vidū ne- pamostos pilnīgā vientulībā. Tedis neticēja, ka Rumbinieks ir aktīvs blēdības dalībnieks. Varbūt viņš pat nezināja, kādam nolūkam tika izmantota pase, kuru bija ar mieru aizdot par dažiem pusstopiem. Toties zināja, kam to atdevis, un par to tagad samaksāja ar savu dzīvību.
Tedis apjēdza, ka atkal vadījies pēc jūtām, aizrāvies ar nepamatotām un nepierādāmām aizdomām, kas kriminālmeklēšanas darbā ir vislielākais ļaunums. Ja neizdosies iegrožot fantāziju, iemācīties spriest bez kaislībām un pilnīgi liekās sentimentalitātes, viņš līdz pat pensijai neizrausies no «bērnudārza», kur tāds raudulīgs tēvocis būs tieši pa prātam nepilngadīgajiem likuma pārkāpējiem …
Kabinetā ienāca dežurējošais seržants.
— Vai atļauts?… Šis pilsonis meklē jūs, biedri vecāko inspektor. Neatliekamā jautājumā.
— Tik traki spiedīga tā lieta nemaz nav, vienkārši domāju, ka varu būt jums noderīgs, — teica komisijas veikala direktors Imants Grincītis.
Nenogaidījis uzaicinājumu, viņš pagāja garām seržantam un paklanījās. Par godu oficiālajai vizītei viņš bija līdz pašai augšai aizpogājis tumši brūno, moderno žaketi, kuru valkāja par spīti vasaras karstumam. No sānu kabatas Grincītis izvilka aploksni un pasniedza to Se- ļeckim.
— Nupat pienāca ar vakara pastu, un man nez kādēļ šķita, ka šī vēstule jānodod milicijā. Vai tas tiesa, ko runā ļaudis, ka Menderis apcietināts?
— Tencinu, — Seļeckis sacīja un nolika vēstuli uz galda. — Tā kā tas nav ierakstīts sūtījums, laikam iztiksim bez kvīts… Vai gribat pateikt vēl kaut ko tādu, kas var sekmēt izmeklēšanu?
— Es gan nezinu. — Grincītis apmulsa. — Varbūt jums ir kādi jautājumi?
— Ja tādi radīsies, mēs jūs izsauksim. Uz redzēšanos!
Grincītis grasījās atvadīties ar rokas spiedienu, bet, ievērojis vecākā inspektora noraidošo sejas izteiksmi, pārdomāja.
— Kāpēc tu ar viņu tik vēsi? — Jaunkalns jautāja. — Vakar man likās, ka jūs esat labi paziņas.
— Redzi, ar to tautas atbalstu tā ir, kā ir. Teorētiski mums grūti strādāt bez plašu iedzīvotāju slāņu palīdzības. Bet nelūgti savus novērojumus izklāsta tenkotāji vai cilvēki, kas šādā veidā grib iegūt sev kādu labumu.
— Imants Grincītis gan neizskatās pēc mēlneša.
— Tad viņam kaut kas cits aiz ādas. Varbūt viņam rūp veikala labā slava, — Seļeckis atbildēja un pacēla aploksni pret gaismu. — Atplēsta nav, to redz arī bez ekspertīzes. Vakar vēlu izsūtīta no Ventspils centra.
Viņš ar šķērītēm atgrieza aploksni un ar pinceti izzvejoja no tās aprakstītu papīra lapu. Izlasīja, papurināja galvu un pasniedza vēstuli Jaunkalnam.
«Cien. biedri Menderi!
Ne svētdien, ne šodien nevarēju pie Jums aiziet, jo pēkšņi uznāca sirds vājums. Tāpēc, lūdzami, neņemiet ļaunā, ka neaiznesu preci. Taču arī mājās glabāt negribu. Pēc negaidītā apciemojuma sametās bail. Lūdzu, atnāciet, kad būs laiks, bet pēc iespējas ātrāk, un es Jums pateikšu, kur noglabāju. Ļoti gribu šonakt mierīgi gulēt, tāpēc iedzeršu savas melnās miega zāles. Arī uz Jūsu veselību.
Ļoti gaidu Jūs!
Ar dziļu cieņu —
Artūrs Rumbinieks
Ventspilī 1974. gada 5. augustā.»
Kaut kas šajā vēstulē likās neīsts, bet kas? Jaunkalns atnesa Rumbinieka iesniegumu par pases nozaudēšanu un nolika līdzās. Rokraksts viens un tas pats. Pļāpīgumu varēja uzskatīt par vecuma pazīmi. Laikam taču visvairāk prātu jauca tas, ka vēstule atbildēja gandrīz uz visiem jautājumiem. Tā šķita kā īpaši sacerēta, lai atvieglotu milicijai izmeklēšanas darbu. Bet vai tad dzīvē reizēm nemēdz tā būt?
Pulkvedis Putriņš tūdaļ uztvēra jaunās problēmas-'būtību. Rumbinieka vēstule sarežģīja, nevis vienkāršoja jautājumu par pensionāra pēkšņās nāves cēloņiem.
— Emīls Menderis taču gatavs atzīt savu līdzdalību afērā ar «Sikurām». Kāpēc viņam būtu jāapklusina bīstams liecinieks? Un vēl viens nenoskaidrots apstāklis. Uzraku jūsu bibliotēkā farmakoloģijas mācību grāmatu. Pavecu gan, toties pamatīgu, pat ar piemēriem no sengrieķu mitoloģijas. Vienīgā inde, kas iedarbojas tūlīt pēc iedzeršanas, ir slavenais ciānkālijs, bet tam ir izteikta rūgto mandeļu smarža. Piezvanīju uz morgu — injekcijas atkrīt, nekur nav ne mazākā dūriena pēdu. Digitāla atvasinājumi dod nāvējošus rezultātus tikai pēc sešpadsmit stundām. Šī iespēja, protams, nav izslēgta, tomēr tā apgāž visus mūsu laika aprēķinus. Es jau sāku domāt, ka viņš būs miris dabiskā nāvē, kad uzšķīru seši simti vienpadsmito lappusi par akonitīnu, kas ir zilo kurpīšu alka- loīds. Izrādās, firma «Merk» ražo tādu «akonitī- num kristalizātum», kas šķīst spirtā. Jau ar pieciem miligramiem pietiek, lai pēc trim stundām iestātos sirds paralīze.
— Tātad Rumbinieks to iedzēris pirms astoņiem. Bet tai laikā Menderis vēl bija Užavā vai ceļā, — Seļeckis domīgi sacīja.
— Pēc viņa paša apgalvojuma, — Putriņš pārmeta, — kuru jūs vēl neesat pārbaudījuši.
— Piena cisternas šoferis būs pie manis rīt no rīta. Tiklīdz ieradīsies darbā. Vakar pa šo trasi brauca vienīgi Filarets Voskoboiņikovs.
— Netrumpojiet ar grūti izrunājamiem vārdiem, tie neattaisno operativitātes trūkumu! — Pulkvedis nemaz nebija omā. — Audi nosūtīti uz Rīgu ar lidmašīnu, tur apsolīja strādāt visu nakti, ja nepieciešams, un nodot mums slēdzienu pa teletaipu. Un arī jums abiem esmu sagatavojis nelikumīgu virsstundu slodzi. Vai pazīstat tādu Čipu?
— īstajā vārdā Dzintars Vulfs, — Jaunkalns pateica priekšā.
— Ir mums Ventspilī tāds spekulants pa jūrnieku līniju, — Seļeckis vienaldzīgi sacīja. — Inspektora Dreimaņa uzskaitē.
— Šis inspektors par viņu zina mazāk nekā mana sievasmāte, kurai Čipa dēļ pat sacēlusies temperatūra. Jūsu spekulants šodien divreiz bija Rumbinieka dzīvokļa kāpņu telpā un aizlaidās, kad ieraudzīja milicijas mašīnas. Pat ja neticam manas sievasmātes teorijai, ka slepkavas allaž atgriežas nozieguma vietā, derētu tā nopietnāk paņemt priekšā šo tipu. Viņš no kuģiem dabū aizdomīgi vieglas un lielas pakas, kuras ar nepilngadīgo starpniecību aizgādā tālāk … Vārdu sakot, skaidrs, vai ne?
— Skaidrs! — Jaunkalns iesaucās kā atbalss. — Tagad es zinu, ar ko šī vēstule atšķiras. Datums! Skatieties, kā rakstīts iesniegumā un kā šeit.
Viņš piebīdīja pulkvedim abas lapiņas. Cipari gan šķita līdzīgi, toties rakstības veids atšķirīgs.
Iesniegumā — 19 ^ 73, bet vēstulē — Ventspilī 1974. gada 5. augustā.
— Uz grafisko ekspertīzi! — Putriņš pavēlēja. — Un, protams, jāmeklē arī pirkstu nospiedumi.
— Rokraksti ir mana aizraušanās, — Seļeckis ar kautrīgu smaidu paziņoja. — Citādi būtu jāsūta uz Rīgu.
— Jā, viesizrādes provincē nav viegla maize. — Putriņš nopūtās. — Un tagad iesim —> Regīna Zandburga un Rasma Putriņa gaida mūs vakariņās. Par gardumu negalvoju, bet es per^ sonīgi pārbaudīju, ka loča atraitnes dārzā neaug zilās kurpītes, kas botānikā pazīstamas kā «Aconitum napellus» vai «Ferox».