Konspirācijas labad Zandburga bija pārcēlusi Jaunkalna īres maksā ieskaitīto maltīti no rita uz vakaru, kad cepšanu un vārīšanu varēja uzkraut Rasmai. Kamēr znots dzīvoja istabā blakus virtuvei, viņa baidījās piecelties ar pirmajiem gaiļiem. Vēl pieķers pastaigā, atmaskos simulāciju, dusmīgi pametīs visu un aizbrauks. Bet kurš tad ķerstīs blēžus, kas apkrāpuši bez- mantīgu loča atraitni par apaļiem septiņdesmit pieciem rubļiem?
Rasma, protams, tik agri necēlās, pulkvedim visciešākais un arī skaļākais miegs nāca pēc saullēkta. Bet šodien Tedis negribēja atpalikt no Seļecka. Viņš jau bija sapratis, ka vecākā inspektora panākumi informāciju vākšanā slēpjas nevis pārdabiskās gaišreģa spējās, bet rūpīgā sīkdarbā, ko tas veica rītos un vakaros. Arī savu uzdevumu Jaunkalns grasījās izpildīt vēl pirms astoņiem — kaut vai neēdis!
Sētniece jau beidza laistīt ietvi un tūdaļ bija ar mieru uzņemties pieaicinātās liecinieces lomu. Piekrita arī Rumbinieka kaimiņiene, jo ziņkāre, kā izrādījās, bija stiprāka nekā pirmā šoka izraisītās līdzjūtības asaras.
Jaunkalns noplēsa no atslēgas caurumiem apzīmogotās papīra strēmeles un iebāza tajos slēdzenes. Durvis atvērās bez čīkstoņas.
Iekšā viss izskatījās tāpat kā iepriekšējā dienā — tīrība, kas robežojās ar nemāj īgumu un stindzināja apmeklētāja labsajūtu. Neomulīgo noskaņu vēl pastiprināja neatvairāmās atmiņas par sakņupušo stāvu pie apaļā ēdamgalda.
Jaunkalns nekad nebija patstāvīgi izkratījis
dzīvokli. Viņa uzdevumu atviegloja priekšzīmīgā kārtība un arī skaidri zināmais meklējumu objekts — jāatrod vairāki Rumbinieka rokraksta paraugi. Jāapskatās arī, vai kaut kur nav nobāztas «Dzintara» detaļas vai kāds «Si- kuras» korpuss, vai citas mantiņas, kas liecinātu par dzīvokļa īpašnieka aktīvo līdzdalību krāpšanas afērā. Ja viņš lietos sistemātisku metodi, tad stundas laikā noteikti būs galā…
— Jūtieties kā mājās, — viņš uzaicināja pēkšņi apklusušās sievietes. — Iekārtojieties ērtāk. Jums tikai vajadzēs parakstīties par izņemtajiem priekšmetiem. Jā, un jāuzmana, lai es kaut ko nenobēdzinu un otrādi — neizvelku no kabatas un neuzdodu par nelaiķa īpašumu.
— Ko jūs, ko jūs… — sētniece atgaiņājās. — Uz to jūs nemaz neesat spējīgs!
— Jums taču par godīgumu maksā algu, — Paškēviča piebalsoja.
Virtuves apskate neprasīja nekādu pūļu. Neliels trauku skapis, kas reizē bija arī galds, tad plaukts ar divām pannām, trim kastroļiem un skārda trumuli, pavards, ūdens izlietne, zem kuras stāvēja tukšs atkritumu spainis, divi krēsli un zem palodzes iebūvēts produktu pieliekamais. Jaunkalns neko neatstāja nepārbaudītu, pat piespieda sevi pacilāt tukšos traukus, ielūkoties cepeškrāsnī. Visrūpīgāk viņš pārbaudīja atvilktni ar karotēm, nažiem un dakšiņām. Atrada tajā visjaunākās konstrukcijas konservu vērekli, bet nekādus nopietni ņemamus darba rīkus.
Šo mīklu atrisināja pulētais riekstkoka sek- 1 retērs, kas aizpildīja stūri starp durvīm un logu. Viss apakšējais nodalījums bija bāztin piebāzts ar daždažādiem skrūvgriežiem, kaltiem,
āmuriem, lodājamiem instrumentiem, knaiblēm, vīlēm, laužņiem. Tikai vecpuisis varēja atļauties glabāt tādu krājumu. Pat visiecietīgākā sieva jau sen būtu izsviedusi šīs vecās sadales kārbas, rozetes, saliektos āķus, sarūsējušos krampjus un bultas, vadu galus, caurules un blīves, elektrības drošinātājus, naglas, skrūves, uzgriežņus. Bet atslēdzniekam vai elektrotehniķim tā bija liela bagātība.
Jaunkalns rūpīgi pārcilāja šo krāmu noliktavu. Radās iespaids, ka tā ierīkota, lai labotu itin visus mājturības priekšmetus, pat putekļu sūcēja motoru, — tikai ne radioaparātus. Varbūt Rumbiniekam bija alerģija pret kondensatoriem un pretestībām, membrānām, diodēm un triodēm? Tikpat labi iespējams, ka šīs detaļas, tāpat kā smalkmehāniķa piederumi, aizvāktas uz citu vietu.
Tedis atvēra sekretēra rakstāmplāksni. Dokumentu skapītī viņš tūdaļ pamanīja ar saspraudi sakopotus pasta pārvedumu pasakņus. Visi bija rakstīti ar mašīnu un adresēti Artūram Rumbiniekam, izsūtīti katra mēneša septiņpadsmitajā datumā par trīsdesmit rubļiem katrs. Pirmajā brīdī Tedis nosprieda, ka tā ir pensijas nauda, un vēl nobrīnījās, ka nelaiķis saņēmis tik maz. Bet tad ieraudzīja atpakaļadresi: «Ventspils, Rīgas ielā 187 dz. 32, J. Ozoliņš.»
Vidusskolas gados Tedis bija dzīvojis Rīgas ielas pēdējā namā un vēl labi atcerējās tā numuru — 149. Tālāk vietas jaunceltnēm neatlika. Adrese tātad bija fiktīva, droši vien arī sūtītāja vārds.
Viņš ātri pārlapoja pārvedumu talonus. Pirmais pienācis pagājušā gada oktobrī — dažas dienas pēc Rumbinieka atgriešanās no Rīgas.
Vai tikai tā nebija maksa par pases «nozaudēšanu»?
Jaunkalns nolika talonus un rakās tālāk. Atvilktne bija līdz malām pilna ar apmaksātiem rēķiniem, ķīmiskās tīrītavas kvītīm, izmantotiem tālsarunu taloniem un vecām loterijas biļetēm. Dzērāji parasti nav pedanti, Rumbinieks acīmredzot bija izņēmums. Atsevišķā nodalījumā viņš glabāja savu korespondenci — atklātnes, ko veci paziņas sūtīja no dienvidu kūrvietām, radu vēstules no Rīgas. Un, lūk, vēl viens vērtīgs atklājums — sešus gadus vecs avīzes izgriezums, kurā darba vietas korespondents jūsmīgos toņos aprakstījis izcilā radio- meistara Artūra Rumbinieka izvadīšanu pensijā pēc četrdesmit priekšzīmīgi nokalpotiem darba gadiem sadzīves pakalpojumu uzņēmumā. Loks solījās noslēgties.
Rakstīšana, cik varēja spriest, nesagādāja Rumbiniekam īpašu baudu. Jaunkalnam izdevās atrast tikai kladi, kurā pensionārs, pārcēlies uz Ventspili, bija sācis pierakstīt savus izdevumus. Bet, jo biežāk tajā figurēja vārds «Kristāls», jo lielākas kļuva laika atstarpes starp ierakstiem. Kad pirmo reizi parādījās nosaukums «Ekstra» un jaunā cena «4 rbļ. 12 kap.», Rumbinieka grāmatvedības kaisle apsīka pavisam.
Skapī bija divi uzvalki, vecs kamzolis, darba bikses, ducis kreklu un vairāki pāri veļas. Naktsgaldiņā — galvas sāpju pulveri un miega zāles, kā arī brilles lasīšanai. Izklaudzināt krāsotās sienas un meklēt grīdā slēpņus būtu skaidri pausta pārcenšanās. Jaunkalns iebāza savus atradumus somā un jau grasījās sastādīt aktu, kad uz sekretēra pamanīja kaudzīti tīru
papīra lapu. Paņēma tor nolika uz ēdamgalda, lai būtu parocīgāka rakstīšana. Un tad ievēroja, ka augšējā lapa jau vienreiz izmantota kā paliktnis un vēl glabā lodīšu spalvas nospiedumus. Diemžēl saburtot nevarēja nekā. Bet ja tai uzliktu virsū vakar saņemto vēstuli? …
Jaunkalns piegāja pie loga un vēlreiz pārlaida skatienu telpai. Kas gan nekaitēja te dzīvot, kāpēc vēl vajadzēja negodīgi pelnīties? Viņš būtu laimīgs, ja varētu saukt par savu tādu dzīvokli. Cilvēks beidzis universitāti, sācis strādāt atbildīgu darbu, bet par savām četrām sienām un jumtu virs galvas pagaidām vēl sapņot nedrīkstēja. Kopmītnēs, vecāku mājās, tagad pie Zandburgas — nekur viņš nebija juties pilnvērtīgs saimnieks. Un, ja gadītos satikt brīnum jauku meiteni, tādu kā Rasma, kurp viņš to vestu? Arī pēc dzimtsarakstu nodaļas vajadzētu mitināties svešos ļaudīs …
Tedis atvairīja bezcerīgo noskaņu, uz kuru uzvedināja arī aizvien pieaugošais izsalkums. Jāpaēd brokastis, citādi viņš vēl sarunās priekšniecībai visādas rupjības par neapmaksātām virsstundām.
* * *
Putriņš jau nepacietīgi gaidīja pārējos rīta apspriedes dalībniekus. Gaidīja arī majors Blumbergs, kurš bija ar pirmo vilcienu atbraucis no Rīgas un tagacl alka ātrāk iekļauties operācijā, palielināt savu ieguldījumu, kas pagaidām izpaudās tikai ekspertīzes slēdziena atvešanā. Viņš pat nenojauta, ka izdara Putriņām
neatsveramu pakalpojumu, iztirzādams ar prokuratūras sevišķi svarīgo lietu izmeklētāju Voldemāru Straupnieku visus iegūtos materiālus, objektīvos faktus un minējumus, kurus kriminālistu aprindas mēdza smalki dēvēt par hipotēzēm. Svešā mutē paša domas guva. pavisam jaunu nokrāsu, tāpēc varēja ar kritiskāku prātu analizēt to reālo segumu, skaidrāk atšķirt esošo no vēlamā.
Edžum Putriņām jau pirmajos pēckara gados bija gadījies strādāt kopā ar Straupnieku, kuru pazina kopš latviešu divīzijas laikiem. Viņš ļoti cienīja tieslietu padomnieka analītisko prātu un drosmi izšķirošos brīžos uzņemties risku, kas noteikti nebūtu paticis dažam labam formālistam. Ar Straupnieku nekad nevarēja saprast, kur beidzas milicijas, kur sākas prokuratūras funkcijas. Nu, piemēram, šodien — cits būtu izsaucis operatīvos darbiniekus uz savu kabinetu, skubinājis rīkoties ātrāk, enerģiskāk un mērķtiecīgāk, piekodinājis divreiz dienā ziņot pa telefonu par panākumiem, bet Straup- nieks pats mēroja ceļu uz iekšlietu nodaļu, lai uzņemtos izmeklēšanas Vadību un uzplītos ar padomiem.
Varbūt tieši tāpēc Putriņš, atklājot apspriedi, nespēja atturēties no kārdinājuma uzsvērt savu lomu līdzšinējās operācijās:
— Man bija taisnība. Rīgas ekspertīzes rezultāti pilnīgi apstiprinājuši manus minējumus par Rumbinieka nāves iemesliem. Pat vēl vairāk. Ņemot vērā alkohola novājināto organismu un hronisko slimību, var droši pieņemt, ka sirds un elpošanas orgānu paralīze iestājusies jau divas stundas pēc akonitīna lietošanas … Līdz ar to jāsecina, ka liktenīgā balzama dzeršana notikusi laikā no sešiem līdz astoņiem vakarā.
— Emīls Menderis atkrīt, — Seļeckis paziņoja. — Nupat nopratināju piena cisternas šoferi. Filarets Voskoboiņikovs brauc pēc stingra grafika un katrā fermā atzīmē laiku. Užavas ceļa galā viņš pasažieri uzņēmis pēc astoņiem vakarā. Apskatījis fotogrāfiju, pazina Menderi.
— Neviens galīgi neatkrīt! — Tie bija pirmie Voldemāra Straupnieka vārdi šajā kabinetā. Viņš norādīja uz sienu. — Es atļāvos mazliet ielūkoties rajona kartē. Līdz Užavai ir nepilnas stundas brauciens ar vieglo mašīnu. Teorētiski Menderis varēja no sešiem līdz septiņiem uzkavēties Rumbinieka dzīvoklī, pēc tam doties atpakaļ uz Užavu un no turienes ar simtprocentīgu liecinieku otrreiz atgriezties Ventspilī. Tāpēc ļoti rūpīgi jāpārbauda Mendera alibi pēc pulksten astoņpadsmitiem.
— Tieši taisījos par to runāt, — Putriņš sabozies sacīja. — Bet man jau neviens neļauj izteikties līdz galam. Vispirms jātiek pie kādas skaidrības par šo indi. Jau četrdesmito gadu beigās vai piecdesmito sākumā visi akonitīna preparāti svītroti no mūsu receptūras un izņemti no apgrozības. Padomju Savienībā to aptiekās nevar ne nopirkt, ne nozagt. Protams, iespējams pašam izgatavot tinktūru, taču tas nav vienas dienas darbs. Un atkal visi ceļi ved pie aptiekas Silvas uz Užavu.
— It kā es nebūtu to jau pirms piecām minūtēm ierosinājis, — prokuratūras izmeklētājs iespītējās kā tāds pirmziemnieks.
Šoreiz Putriņš cēlsirdīgi palaida viņa piezīmi gar ausīm un uzsvērti ceremoniāli deva vārdu Seļeckim.
— Lai nezaudētu laiku, vecākais inspektors, kura kompetenci atzīst arī republikas tiesas eksperti, bija tik laipns un uzņēmās grafisko pārbaudi. Tas, protams, nebūs galīgais slēdziens, bet darba variants. Vai jūs mums nepastāstītu par saviem atzinumiem?
— Neaizkavēšu apspriedes dalībnieku uzmanību ar tehniskām detaļām. — Arī vecākais inspektors prata būt pieklājīgs. — Tās visas izklāstītas manā slēdzienā. Pateikšu vienīgi, ka Rumbinieka dzīvoklī atrastā klade un veikalā saņemtās vēstules teksts sniedza pietiekamu materiālu salīdzinājumam. īsi un skaidri: ja vien tas nav ģeniāls viltojums, uz kādu spējīgs tikai izcils speciālists, tad vēstule rakstīta ar Artūra Rumbinieka roku. — Iestarpinājis nelielu teatrālu pauzi, Seļeckis turpināja:—To apstiprina arī papīra lapa ar lodīšu spalvas nospiedumiem. Gan platuma ziņā, gan garumā tie pilnīgi sakrīt ar vēstules rindām, tāpēc jāsecina, ka lapa bijusi palikta apakšā… īpaši uzmanīgi izpētīju datumus un neatradu nekādu pretrunu. Iesniegumu Rumbinieks sacerēja milicijā, tāpēc to datēja īsi, formāli. Bet mājas apstākļos rakstītajai vēstulei izvēlējās izvērstāku veidu.
— Man ienāca prātā cits izskaidrojums. — Jaunkalns piecēlās. — Varbūt viņš rakstīja pēc sveša diktāta. Nezināmais apmeklētājs iestāstīja, ka vienīgais glābiņš — novelt visu vainu uz Menderi. Neviens no mums nepazina Rumbinieku, bet negribu ticēt, ka vecs meistars būtu rakstījis tik gludiem teikumiem. Ne vārda par maz, neviena lieka mājiena. Arī datumu viņš rakstīja Ozoliņa manierē …
— Kas tas vel par Ozoliņu? — Straupniekš vaicāja.
Tedis Jaunkalns nolika uz galda naudas pārvedumu pasakņus, kuri uzsāka ceļojumu no rokas rokā.
— Aina kļūst arvien pilnīgāka, bet skaidrāka gan ne, — majors Blumbergs ierunājās.—Kāds grib par varēpi iedzīt mūsu tīklos Emīlu Menderi. Laikam nezina, ka tas nemaz nespurosies pretī, jo uzskata, ka cietumā jutīsies labāk nekā sievas paspārnē. Nav tik aplam, ja patur prātā, ka mums darīšana ar slepkavu, kurš glābj savu ādu. Tikai smērē uz maizes pārāk biezu sviesta kārtu, laikam uzskata mūs par plānā galdiņa urbējiem, kuri bez viņa palīdzības apmaldīsies. Nemaz nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka naudas pārvedumu blankas rakstītas ar mašīnu, kas stāv komisijas veikalā uz Mendera galda… Pārbaudiet, Seļecki!
— Tiks izdarīts! Gribu vienīgi aizrādīt, ka rakstāmmašīnai klāt tiek arī direktors un pārdevējas, pat apkopējas. Nav vairs tie gadi, kad tās mēdza ieslēgt aizzīmogotos skapjos. Tā paša veikala plauktos izliktas vismaz sešas.
— Kas mums vēl dienas kārtībā? — Putriņš pārtrauca neauglīgo diskusiju. — Jā, pilsones Zandburgas aizdomās turētais Dzintars Vulfs. Vai nopratinājāt?
— Cips pazudis bez vēsts. Mājās nav pārnakšņojis. Šodien nav redzēts ne darbā, ne ostas tuvumā. Patlaban viņu meklē visā pilsētā.
— Laikam nolīdis pie kādām paziņām un izguļ skurbumu, — majors teica.
— Nesaprotu, kāpēc jūs runājat par viņu tik vienaldzīgi. Dzintara Vulfa versija man patlaban šķiet ticamāka par Mendera līniju. —
Straupnieks neslēpa savu neapmierinātību. — Paši izbiedējāt viņu, jo neatstājāt operatīvo mašīnu kādā šķērsielā, un tagad brīnāties, ka šis devis kājām ziņu.
— Atrast līdz vakaram! — Putriņš strupi pavēlēja. — Jaunkaln, iesaistiet sabiedrisko aktīvu, arī Zandburgas zeperus. Lai palīdz izstrēbt putru, ko paši savārījuši. Un pēc tam tiešā ceļā uz pastu! Noskaidrojiet, kad un kur iemesta Menderim adresētā vēstule. Pirms vai pēc Rumbinieka nāves. Tas ir svarīgi, tāpēc nežēlojiet pūles… Seļeckis tātad ies uz komisijas veikalu. Bet vecā gvarde tavā vadībā, biedri Straupniek, paņems priekšā Gunti Pumpuru. Izspiedīsim kā citronu, pēc visiem likumiem. Un pēcpusdienā kopā izbrauksim zaļumos, es, piemēram, sen sapņoju redzēt Užavas bāku.
Edžus Putriņš piecēlās un izgāja no kabineta. Gribētos kaut uz brīdi aizstaigāt līdz Ventai, ieelpot svaigu gaisu, paskatīties, vai vēl saglabājies vecais steķis, uz kura viņš pēckara gados bija stundām ilgi kvernējis ar makšķeri rokā, nekad nezaudēdams cerību ar dažiem asariem vai raudām papildināt kalpotāja produktu kartīšu trūcīgās devas… Galu galā viņš varētu atļauties mazu atelpu, jo bija atbraucis bezalgas atvaļinājumā, nevis oficiālā komandējumā.
Turklāt lietas apstākļi vairs neprasīja tik sasprindzinātu smadzeņu piepūli kā agrāk, kad nācās sadurties ar pasvešām spekulatīvām izdarībām, ar viltotiem parakstiem, nelikumīgiem pasakņiem un tamlīdzīgiem saimnieciska rakstura smalkumiem. Tikko nozieguma ainā «uzpeldēja» līķis, pulkvedis vairs nešaubījās, ka vainīgais tiks atklāts. Nu viņam jau bija darīšana ar sen pazīstamu fabulu — noziedznieks jūtas apdraudēts, tāpēc sāk izmisīgi ķepuroties, lai izrautos no staignāja. Bet grimst arvien dziļāk, jo tam paliek tikai viena izeja: jau pastrādātajam noziegumam pievienot vēl otru, trešo. Taču laika trūkums neļauj tos izdomāt tik rūpīgi kā pirmo. Arvien biežāk nākas atstāt pēdas, lūgt palīdzību, uzticēties nejaušiem paziņām. Un pamazām viņš no uzbrucēja pārvēršas bēglī, kurš zaudējis virzienu un riņķo pa apburtu apli. Viņš sniedz milicijai aizvien bagātāku faktu materiālu, būtībā pats sevi atmasko.
Tomēr būtu aplam salikt rokas klēpī un gaidīt, kamēr noziedznieks izdara vēl vienu kļūdu, tā varētu maksāt pārāk dārgi, sprostā iedzīts zvērs allaž bīstams. Jārīkojas ātri, kamēr tas sajūt pakausī vajātāja karsto elpu. Tad jau labāk mest likumu un uziet viņa pēdas tai pašā Užavā. Visas pazīmes rādīja, ka indi pagādājusi vai vismaz padomu devusi aptiekas Silva. Tā nevarēja būt nejaušība, ka uz turieni brauca arī Menderis, ka tieši tur Lukstiņa pazaudējusi pasi, kas nedēļu vēlāk figurēja «Sikuras» pārdošanā.
* * *
Guntis Pumpurs nebija veco kinokomēdiju resnais kuģa pavārs, bet arī par sevišķi vāju viņu nevarēja saukt. Viņš drīzāk atgādināja kādreizēju vieglā svara cīkstoni, kas pēc regulāru treniņu pārtraukšanas draud izplūst miesās. Viszīmīgāk šī pārmaiņa izpaudās sejas pantos, kas no pārmērīgās aizraušanās ar alkoholiskiem dzērieniem bija zaudējuši pēdējās jaunības elastīguma atliekas. Taču švītīgi pašūtais vasaras uzvalks un vēl gandrīz baltais krekls (kaut arī Pumpurs nakti bija pavadījis atskurbtuvē) liecināja, ka viņš joprojām turas virs bezdibeņa. Uz jautājumiem Pumpurs atbildēja puslīdz sakarīgi.
Jā, viņš saprotot, ka tāda dzīve labi nebeigšoties, tāpēc arī svinējis atvadas no vecajiem pudeles brāļiem, kadru daļas inspektors taču draudējis atkal norakstīt krastā. Un kā tad viņš tikšot pie «Žiguļa», kura iegādei patlaban iesitot rubli?
Vēlamais sarunas pagrieziens bija sasniegts, tagad nekas netraucēja nemanot pāriet pie jautājuma būtības.
— Vai jūsu tēvocis Emīls Menderis jūs neapceļ? — Putriņš vaicāja. — Neietur pārāk lielu peļņas tiesu?
— Manas asinis sūc visi. Kā dēles! Un vēl tēlo lielos labvēļus, dvēseles glābējus, — Pumpurs sirdīgi sacīja. — Bet visnegausīgākā ir mana tante Viktorija. Mūžīgi stāsta, ka esot man mātes vietā, un tūdaļ ložņā pa kabatām. Pamēģini atnākt bez dāvanas, šī pat naktsmāju nepiedāvās.
— Bet par pistoli viņa gan laikam bija priecīga?
— Ak, tā dūmu pagale, ko man Gibraltārā iesmērēja viens japāņu jūrnieks! Es viņam par to uzdāvināju trīs polšus un divas kārbas ar šprotēm, domāju, ka būs pārākās šķiltavas. Vislielākais joks bija, kad devu mūsu čīfam piesmēķēt. Šis gandrīz bez acīm palika! Un tāda smirdoņa, ka bez gāzmaskas kajītē nerādies .. . Uzšķiņķoju skaistulei Viktorijai uz Jaungadu. Bija tāda klusa cerība, ka reiz viņa dabūs pamatīgu mācību. Bet kur nu! Šī taču pat savam vīriņam ļuļķēt neatļauj. Nolika aiz stikla un reizi nedēļā apslauka putekļus.
— Vai tiešām jūs viņai uzdāvinājāt arī pusvadītāju uztvērēju «Sikura»? — majors Blumbergs vaicāja.
— Tā bija mana pirmā un pēdējā andele ar šo ģimeni. — Visai Pumpura grēksūdzei piemita nepārprotama atklātības pieskaņa. Viņš neko neslēpa, jo neuzskatīja savas izdarības par nelikumīgām, — kas gan varēja aizliegt pārdot muitas normās ietilpstošas mantas? — Patiesībā es šo radio atvedu vienai Rīgas dāmiņai, kurai jau sen biju parādā. Bet Emīls neatlaidās — dod šim, tikai šim. Tad uzlika galdā trauku un sāka diņģēties, it kā es pats būtu ar savu preci uzmācies. Bet, kad polšs ribās, es ilgi pretī neturos—-ņem tik ciet un liec naudiņu galdā! Kur tu, manu dieniņ! Nozvērināja, lai es tantei Viktorijai pasaku pusi cenas un vēl pats iekasēju… Savu tiesu viņš solījās atdot pēc dažām dienām. Vēl tagad ir mans parādnieks. Bet es nospļaujos, vismaz ir morāls iegansts vairs pie viņiem nerādīties, pat saviem dolāriem pakaļ neeju.
— Kā tad jūs tagad pārdodat savas «Sikuras»? Caur komisijas veikalu vai arī tieši Artūram Rumbiniekam? — Straupnieks neatzina aplinku ceļus.
— Ak tad to sprukstiņu sauc par Rumbinieku? Mums viņš ir tikai Čips. Ērti un labi. Čip, atnes bairīti! Čip, aizlienē desmitnieku! Un šis dod arī. Apkalpošana gandrīz kā Ham- burgas ostas krodziņos… Bet radioaparātus es sen vairs nevedu. Neparocīgi. Ne tas ir suvenīrs, ne izdevīga prece. Mēs tos pērkam tikai sev un pārdodam, kad sāk spiest kurpe.
Vispār — esmu iesācis jaunu dzīvi, atradu sev kārtīgu starpnieku, kurš strādā uz procentiem, miers un dievs! Ne man Viktorija vajadzīga ar saviem pestīšanas armijas sprediķiem, ne tās krāsotās brūtes, kas lūr pie ostas vārtiem un tik vien zina kā notriekt manu naudu un pēc tam vēl aptīrīt kabatas. Tagad man vairs nav nekādu klapatu, nododu Čipam divus kilogramus mohēra dzijas, saņemu pretī četrus simtniekus. Cik viņš uz laukiem plēš par ficīti, tā ir viņa darīšana.
— Divus kilogramus arī ārzemēs pakaļ nesviež. Kādu valūtu jūs pērkat melnajā tirgū: kronas, guldeņus vai rietumvācu markas? — Blumbergs pazina visus jūrnieku gājienus.
— Pierakstiet manu sašutuma pārpilno atbildi: nekādu! — Pumpurs paziņoja. — Kopš iekritu ar to automobiļu loteriju, vispār neielaižos nekādās spekulācijās. Es jau biju ieguldījis turpat trīsdesmit zelta rubļu, kad šie skauģi izmantoja iemeslu un norakstīja mani par dzeršanu.
— Tas bija sen, — Blumbergs paskaidroja Rīgas kolēģim. — Jūrnieki bija uzoduši, ka Beļģijā par lētu naudu var nopirkt lietotas «Volgas». Vienam tās nebija pa kabatai, tāpēc viņi sameta valūtu kopējā katlā, uzlādēja divas uz kuģa un izlozēja. Laimētājiem bija jāpiedalās arī nākamajās kolektēs, bet bez lozēm, lai pamazām visi tiktu pie mašīnas. Tomēr kuģniecība šo bodīti drīz aizklapēja, jo «Volgu» jaunie īpašnieki visādi centās tikt uz citiem kuģiem, turpretī pārējie atteicās pat iet kārtējā atvaļinājumā… — Viņš atkal uzrunāja Gunti Pumpuru: — Jūs laikam sapratāt, ka šī protokola kopsavilkumu darīsim
zināmu «Bulduru» kapteinim tāpat kā atskurbtuves paziņojumu. Pēdējais vārds, protams, būs viņam, bet es šaubos, vai jūs tik drīz tiksiet pie sava «Žiguļa»… • — Kāpēc? — Pumpurs bija galīgā neizpratnē. — Par pielaulāta onkuļa grēkiem? Tas nav taisnīgi!
* * *
Izrādījās, ka ar pasta dienestu ir tāpat kā ar leduskalniem — redzama tikai viena trešdaļa. Pārējās divās, kur parastie apmeklētāji neiekļūst, darbs kūsā dienu un nakti. Nāk un atkal aiziet pastnieki, sūtījumus no pasta kastēm atgādā vieni darbinieki, citi tos aizgādā uz lidlauku, dzelzceļa staciju, autoostu, nepārtraukti strādā šķirotājas.
Uzklausījis Jaunkalna lūgumu, pasta priekšnieks domīgi paskatījās uz aploksni, tad aplūkoja zīmogu.
— Grūts uzdevums… Vēstule iemesta aizvakar, acīmredzot pēc pulksten četriem, citādi jau ar rīta piegādi būtu nokļuvusi veikalā… Ko vēl es varu jums pateikt? Tā izņemta no mūsu pašu vēstuļu lādes, kas atrodas telegrāfa un tālsarunu nodaļā un pieejama visu nakti. Cikos? Ap kādiem vienpadsmitiem, citādi uz zīmoga būtu vakardienas datums. Kad iemesta, to gan nepasacīšu. Nav jau nekādas nozīmes izņemt sūtījumus ik pēc stundas. Ja iztukšojam ap četriem, pagūstam apstrādāt līdz vakara transportam. Un pēc tam ļaujam uzkrāties, naktī izšķirojam un sadalām pēc galvenajiem virzieniem…
— Mani interesē tikai viens — kad šī vēstule iemesta kastē, pirms astoņpadsmitiem vai pēc divdesmitiem?
Pasta priekšnieks paraustīja plecus.
— Tikpat labi var zīlēt kafijas biezumos. Bet aiziesim pie meitenēm uz nodaļu, vakarā tur nav pārāk daudz ļaužu, iespējams, ka viņas kaut ko būs ievērojušas. Es gan nelolotu pārāk lielas cerības.
Telefoniste, protams, nekā neatcerējās. Viņa pat apvainojās un tūdaļ pārgāja pretuzbrukumā:
— Tā jau visi domā, ka mums te nav ko darīt. Tikai noklausāmies svešas sarunas un aprunājam cilvēkus. Bet man nav pat laika paskatīties, kas stāv aiz lodziņa. Te var strādāt tikai ģeogrāfisko krustvārdu mīklu speciālists. Jūrnieki pieprasa savienojumus ar ciemiem, kuru nav nevienā normālā kartē, abonenta numuru nezina un vēl kļūst rupji, kad es atsakos izsaukt krustmāti Annu, kas dzīvo trešajā mājā aiz veikala…
Priekšnieks ievilka Jaunkalnu šķirotavā, kur, pārliekušās pār gariem galdiem, sešas sievietes veikliem pirkstiem sadalīja vēstuļu un atklātņu plūsmu sīkās straumītēs un aizvirzīja dažādos virzienos. No viņu uzmanības bija atkarīgs, vai sūtījums aizceļos tieši uz Liepāju vai caur Rīgu ar «pārsēšanos».
— Kad visi pilsoņi iemācīsies rakstīt pilsētu un savu nodaļu indeksus, — pasta priekšnieks sacīja, — varēsim izmantot automātus… Tūlīt paaicināšu brigadieri, viņa tieši tovakar strādāja.
Tā bija agresīvi noskaņota pusmūža sieviete, kas katrā izdevīgā brīdī mēdza piedraudēt, ka šoreiz nu gan aiziešot sen nopelnītajā pensijā. Arī patlaban viņa pat necentās iedziļināties lietas būtībā.
— Sūdzību grāmata atrodas piegādes daļā. Rakstiet, tikai neatraujiet mani no darba!
— Tāda ir mūsu Elza Zariņa, — pasta priekšnieks gribēja nogludināt nevajadzīgus asumus. — Mūsu nodaļas dvēsele. Patrokšņo, patrokšņo, bet izdara.
— Ir arī cits sakāmais: suns, kas rej, nekož… Nu, kas uz sirds, man nav laika …
Viņa pagrozīja vēstuli rokās, tad nešaubīdamās paziņoja:
— Sakiet paldies, ka vispār vakar saņēmāt. Pēdējā mirklī izzvejoju no Rīgas maisa.
— Vai jūs tiešām atceraties šo vēstuli? — Jaunkalns neticēja savām ausīm. — Varbūt varat arī pateikt, kad tā iemesta pasta kastē?
— Prasiet ko vieglāku. Bet aploksni redzējusi esmu, vēl nodomāju, kāpēc Menderu Emīlam raksta uz bodi, nevis uz māju. Laikam kāda sūdzība? — Brigadiere pēkšņi vairs nešķita tik nevaļīga.
— Stāstiet, stāstiet! — Jaunkalns mudināja. •— Kāpēc iegaumējāt šo aploksni?
— Pastrādājiet jūs te divdesmit trīs gadus, tad jums tāpat adreses sapnī rādīsies… Nu, ir mums te tāds slavens pastmarku krājējs, sarakstās ar filatēlistiem visā pasaulē. Pērk jaunākās markas veselām sērijām," uzlīmē uz milzīgām aploksnēm un sūta tik prom. Un tādas pašas saņem atpakaļ. Interesanti, vai kādu vēstuli ar sirsnīgiem sveicieniem arī ieliek?… Es pat adresēm vairs virsū neskatos, laižu uz Rīgu, lai tur sakārto pa ārzemju valstīm, mums taču tiešu sakaru nav. Aizvakar nakti ari pagadījās vesela čupa. Sagrābu, uzmetu uz slīdošās lentas, tad pamanīju — pa vidu tāda mazāka aploksne iestrēgusi. Šī pati, kas adresēta Emīlam.
— Tātad vēstule iemesta gandrīz reizē ar filatēlista sūtījumiem, — pasta priekšnieks precizēja. — Jums vajadzēs aiziet pie viņa, varbūt atcerēsies, cikos tas bija.
— Kāpēc akurāt aiziet? — brigadiere iebilda. — Viņš allaž nāk vakaros, pie viena izved savu suņuku pačurināt… — Viņa atvēra durvis un sauca. — Skaidrīt, cikos aizvakar atnāca tavs kavalieris? Nu, tas ar to brūno bobi!
— Tad, kad strādāju vakara maiņā? — no priekštelpas atlidoja telefonistes balss. — Pirms vienpadsmitiem, kā parasti. Es tieši pūlējos uzmodināt kādu nelaimīgu abonentu Vladivos- tokā. Tur taču ap šo laiku jau saule uzlec. Ja vajag, var apskatīt pēc pasakņa.
— Paldies, nepūlieties, — Jaunkalns sacīja un paskaidroja pasta priekšniekam: — Aizstaigāšu pats pie filatēlista, man nepieciešama rakstiska liecība. Jūs man ļoti palīdzējāt.
* * *
Pirms iešanas uz komisijas veikalu Jānis Seļeckis devās uz savu istabu, ko īrēja no kāda zvejnieka mājas otrajā stāvā. Tā gan atradās patālu no pilsētas centra, bet garas pastaigas ietilpa viņa veselības nostiprināšanas režīmā.
Šoreiz inspektors brauca ar autobusu, jo gribēja pagūt uz vingrošanu darba pārtraukumā, ko vienpadsmitos pārraidīja Rīgas
radio. Tiesa, vingrojumi bija tīrā mazbērnu rotaļa, bet mūzika un diktora nedabiski možā balss disciplinēja, neļāva domāt ne par ko citu. Viņš pat nebija nosvīdis un varēja tūdaļ vilkt mugurā formas svārkus. Nez kādēļ šķita, ka šodien veikalā jāierodas formas tērpā. Iespējams arī, ka viņu bija ietekmējis pulkveža Putriņa piemērs.
Mantu pieņemšanas kabinetā sēdēja vecākā pārdevēja, kas parasti apkalpoja gatavo apģērbu nodaļu. Izaicinoši krāsotā baltvaidze nelikās īpaši pārsteigta par inspektora apciemojumu, bet arī neizrādīja sevišķu pretimnākšanu. Viņas attieksmē varēja samanīt garlaikotu vienaldzību pret visu, kas neattiecās uz pašas izskatu vai kādu taustāmu personisku labumu.
— Man vajadzīgi visu jūsu rakstāmmašīnu burtu paraugi, — Seļeckis teica. — Pilnīgi pietiek ar dažām rindām.
— Manis dēļ varat kaut veselu romānu uz- klaudzināt. Es rakstu tikai ar spalvu, man savu nagu žēl.
— Vai direktoram ir arī vēl cita? — Seļeckis jautāja, noņēmis «Optimas» burtu paraugus.
— Viņš, tāpat kā jūs, sit tikai ar diviem pirkstiem… Un kā ar tām, kas pārdošanā? Likt atnest vai paši aiziesiet pie Maigas?
Izvēle te tiešām bija liela. Blakus gadsimta sākuma «Remingtonam» stāvēja gluži jauns elektriskais modelis ar gandrīz metru garu rullīti. Pārdeva ari rakstāmmašīnu, kas drukāja vienīgi ar lieliem burtiem un acīmredzot derēja tikai telegrāfistiem. Visplašāk bija pārstāvētas krilicas un latīņu alfabēta portatīvās «Ērikas»,kuru vidū iemaldījies «Hermes-baby» izskatījās kā pundurītis.
— Mūsu liktenīgais Emīls joprojām ķurķī? — pārdevēja ziņkārīgi apvaicājās. — Par to pašu nelaimīgo «Sikuru» vai par citiem kreisajiem biznesiem?
— Viņš tādus taisa?
— Ko jūs prasāt man, pajautājiet labāk direktoram. Tas jau trešo dienu staigā kā no laivas izsviests. Katru stundu zvana uz savu bijušo veikalu — vai tikai netaisās atgriezties vecajā robā?… Es gan viņam pakaļ neraudāšu, cik ilgi var dzīvot no aldziņas un ceturkšņa prēmijām? Bet šis — ne sev, ne citiem, katru rītu pārbauda, vai nekas nav zem letes paglabāts… Varbūt arī jūs gribat palūrēt, vai neesmu paslēpusi kādu deficīta rakstāmmašīnu? …
Iznācis no veikala, Seļeckis ieraudzīja Renāti Zandburgu, kas izmisīgi cīnījās ar vīriešu saliekamo lietussargu.
— Labi, ka nelīst un tik drīz arī negāzīs, — viņš jokoja un norādīja uz skaidrajām debesīm. — Lūk, šī podziņa jānospiež.
— Man arī no saules nav bail, — Zandburga paziņoja, paslēpusies zem melnā lietussarga. — Tas katram gadījumam, lai znots mani neieraudzītu. Viņš taču domā, ka esmu slima.
— Varbūt jums tiešām nevajadzētu rādīties ārpus mājām, jūsu gados ar veselību nedrīkst dzīt jokus.
— Un kas tad gūstīs Čipu, ja milicija netiek galā? Mana komanda jau tā vairs nav pilnā sastāvā. Morozovi nobijušies un aizsūtījuši savus puisēnus uz laukiem, lai strādā un nopelna skolas uzvalkus… Pārējos aiztrencu uz ostu, bet pati nolēmu pavaktēt pie bodes — kaut kur tam žulikam taču jāuzpeld.
— Vēlu panākumus! — Seļeckis atvadījās.
«Būtu labāk novēlējis pacietību,» Zandburga errojās. Viņai nebija ne jausmas, kā vajadzētu meklēt pilsētā cilvēku, kurš laikam nolēmis bēguļot. Pašai tādas pieredzes trūka. Viņa šādā gadījumā visdrīzāk aizbrauktu pie kādas no savām meitām un tur paglābtos. Ģeniāls gājiens: slapstīties no milicijas pulkveža Putriņa Jūrmalas dzīvoklī; nevienam neienāktu prātā tur meklēt! Zandburgas garastāvoklis strauji uzlabojās, tomēr drīz atkal noplaka. Cips taču nav aprēķināms ar normāla cilvēka mērauklu. Subjekts, kurš ar vēsu prātu var noģiftēt savu kompanjonu, droši vien nejūt nekādas sirdsapziņas mokas. Tāds pat spējīgs gorīties un cepināties pludmalē… Viņa gan sevišķi neticēja šai varbūtībai, tomēr nolēma, ka labāk aizstaigāt līdz jūrai nekā tēlot goda sardzi pilsētas visdzīvākajā ielu krustojumā.
Ierosinājums iepatikās arī Meksikānim Džo, kurš bija pilnīgi piesavinājies Kobras mopēdu un, kā jau motorizētam avangardam piedienas, pirmais atgriezies no ostas rajona rekognoscēšanas. Pārējie nepretojās, un pēc stundas visuvarenie biznesmeņi jau peldēja, lēkāja un nira vakarvēja saceltajos viļņos. Baudu palielināja apziņa, ka viņi to dara milicijas uzdevumā, valsts un tautas intereses aizstāvot. Bet Zandburga tikmēr sargāja apģērbus un ar šausmām atcerējās, ka jūras pelde veicinot ēstgribu.
Tikpat neauglīgos meklējumos pagāja pēcpusdiena. Biznesmeņi pēc kārtas vizinājās ar mopēdu, pat piedāvājās iemācīt Zandburgu. Kobra aizbrauca līdz viņas mājai un izlaida
Tomiņu dārzā. Bet Cipu nekur nemanīja. Likās, viņš patiešām aizlaidies no pilsētas, jo arī kaimiņi nemācēja nekā pastāstīt. Beidzot Herbertam Trešajam apnika.
— Pienācis brīdis, kad brīvprātīgā palīdzība draud pārvērsties spaidu darbos. Savu vēdera tiesu esmu godīgi no vergojis, tagad pie televizora ekrāna celšu kultūras līmeni. Šovakar rāda pārāko futeni.
— Ja tu nebūtu tik ilgi pinies ar to Čipu, — Zandburga pamācīja, — viņš jau sēdētu aiz restēm. Un, kas zina, varbūt cilvēks būtu palicis dzīvs.
Jaunieši izvairīgi klusēja. Nevienam negribējās pieminēt neizdevīgo tēmu, jo tā neizbēgami novirzītos līdz viņu pašu «veikaliem». Sevišķi tagad, kad jau bija stingri nolemts pārvilkt svītru pār agrāko dzīves veidu. Viņi apzinājās, ka pienāks diena, kad to vajadzēs vecāku klātbūtnē svinīgi apsolīt milicijas bērnu istabā, kur būs mātes asaras un tēva morāles sprediķi ar neizbēgamajām autobiogrāfiskajām atkāpēm: «Es tavos gados…» Bet tas nenozīmēja, ka šai sarunai laikus jāgatavojas.
— Es gan neskatīšos. — Kobra saviebās. — Vesels bars veču dzenā vienu bumbu, bet vārtos iesist nespēj. Tad labāk nogaidu rudeni, kad sāks kauties hokejisti.
— Būtu vēl krāsainā bilde bijusi. Bet uz tavas kastes knapi var atšķirt spēlētājus, — Meksikānis Džo rūca.
— Puikas, man ar ideja! — Herberts iesaucās. — Brālēns stāstīja, ka Interklubā uzstādīts krāsainais televizors. Jaunākais modelis.
— Un kas tevi ielaidīs? Ārzemju jūrnieks atradies! — Rūdis pasmīnēja.
— Mani varbūt iedabūtu brālēns. Bet mūs visus var ievest tikai Renātes tante. Pateiks, ka ekskursija audzinošos nolūkos…
— Tu mani nemāci, kas jāsaka, — Zandburga lepni saslējās. — Jūs vēl nebijāt piedzimuši, kad jau stāstīju savām meitām tādas pasakas, ka viņas visu nakti negulēja… Aiziet!
Ārzemju jūrnieku klubā nenācās izgudrot nekādus melus, jo vestibilā pagadījās Ieva Lukstiņa, kas tūdaļ pazina Renāti Zandburgu un labprāt ielaida jauniešus televizora istabā.
— Kopš pasaules meistarsacīkstēm ne reizes nav ieslēgts… Bet no šejienes — ne soli! Ja gribat padzerties, krustmāte aizies uz bāru un atnesīs limonādi.
Šajā vecumā, protams, allaž slāpst, un Zand- burgai bija atkal jāpieceļas no ērtā klubkrēsla, atkal jānokāpj pirmajā stāvā un atkal jāatver naudas maks.
Patumšajā, pretenciozi stilizētajā bufetes zālē, uz kuras sienām bārdaini, ar trijžuburiem apbruņoti neptūni dzinās pakaļ puskailām jūras nārām, vēl bija maz apmeklētāju. Tikai pie attālākā galdiņa zem stūres rata ar elektriskām svecītēm sēdēja četri vīrieši un tik izteiksmīgi klusēja, ka pat poliglots nepateiktu, no kādas valsts viņi atbraukuši te sirsnīgi patērzēt. Varētu likties, ka viņi ir kurlmēmi, ja ik pēc brīža neatskanētu bez jebkāda akcenta izrunātā pavēle:
— Vodka!
Un bufetniece nesa viņiem paplāti ar četrām glāzītēm, kuras tika iztukšotas bez liekiem tostiem.
Pie bāra letes uz augstajiem ķebļiem arī sēdēja daži apmeklētāji. Vairākus Zandburga redzēja tikai no muguras, bet divus — profilā.
Zandburga aizmiedza acis, atkal atvēra — parādība neizgaisa. Viņas vecumā tiešām bija kaitīgi pārpūlēties… Cenzdamās neskatīties uz to pusi, kur viņai rēgojās Čips un pašas mazmeita Rasma, Zandburga aiztecēja līdz letei un, aizmirsusi jauniešu pasūtījumu, pačukstēja bufetniecei:
— Ielejiet man konjaciņu! Un labi fiksi!
Tomēr iedzert nepaguva, jo elkonim uzgūla
roka un atskanēja Rasmas balss:
— Omīt, konspirācijas dēļ taču nevajag piedzerties… Tad miliči tevi sameklēja gan! Es jau sāku uztraukties, zvanīju uz miliciju, bet tēvs un Tedis kaut kur aizbraukuši. Palūdzu, lai izsauc tevi. Cik ilgi varu to jūsu Čipu turēt aiz lencēm, viņš jau kļūst uzbāzīgs.
— Kā tev izdevās viņu atrast? — Zandburga atģidās pavaicāt. — Mēs visu pilsētu izstaigājām.
— Es vīriešiem neskrienu pakaļ, viņi tāpat līp man klāt… Atnācu aprunāties ar Ieviņu, apsēdāmies iedzert kafiju, kamēr dejas vēl nav sākušās. Pēkšņi šis — kā no gaisa nokritis. Jau paspēja man izstāstīt par visām savām slimībām un izpostīto jaunību. Bet šodien un vakar jūs viņu te veltīgi meklējāt — viņš bijis Užavā.
* * *
Edžus Putriņš ne par ko negribēja aiziet no Užavas liedaga. Pēc Bulduru pludmalē ierastā biezuma viņam šķita, ka nokļuvis paradīzē, kur var peldēties un sauļoties kaut vai bez peldbiksēm. Smiltis gan bija rupjākas, toties tās patīkami kutināja pēdas.
— Man tā gudrība ir galvā, nevis kājās. Es tagad te pagulēšu un padomāšu, bet jūs ejiet vien. Tā tikai vēl trūka, ka pie šīs personas — piedodiet par izteicienu — ierastos delegācija ar pulkvedi priekšgalā.
Kad pārējie pēc nepilnas stundas atgriezās, Putriņš, protams, bija cieši aizmidzis. Tomēi ātri nopurināja miegainību, ieraudzījis Jaunkalna rokās biezu, zilos audekla vākos iesietu grāmatu: «Farmakoloģija. Ar toksikoloģiju un receptūru».
— Tā pati, ko es izstudēju… Stāstiet pēc kārtas.
— Silva ir darbā, — Matīss Blumbergs stāstīja. — Bet saimnieki vienā balsī apgalvo, ka pirmdien Emīls Menderis no mājām aizgājis tikai ap astoņiem. Vēl šķendējies, ka nogulējis vilcienu, aicinājis bākas Rihardu iemest uz tiem kreņķiem atvadu čarkiņu stacijas bufetē, tad izgājis uz lielceļa «balsot». To apstiprina arī kaimiņi. Vispār te neviens nevar nepamanīts ne soli paspert. Vakar, piemēram, pie Silvas ciemojies un pat pa nakti palicis viņas brālēns, kurš atbraucis ar diviem čemodāniem. Vai zināt, kas tajos bija?
— Mani daudz vairāk interesē, kā sauc vakardienas ciemiņu.
— To jums pateiks pati Silva, vecākais inspektors Seļeckis aizgāja uz aptieku, lai neviens nepagūtu viņu brīdināt, — Straupnieks sacīja.
— Ciemiņš atvedis Austrālijas mohēra kamolus. Oriģināliesaiņojumā ar visiem garantijas zīmogiem. Vesela bagātība! Saimniece mums atjāva ielūkoties Silvas istabā. Turpat atradām arī šo grāmatu, atšķirtu seši simti divdesmit otrajā lappusē. — Blumbergs atvēra grāmatu un ņēmās deklamēt: — «Ovīdija Metamorfozēs teikts, ka Cerberam, kad Herku- less to izvedis ārā no elles, lielās dusmās no mutes tecējušas baltas putas, no kurām tad izaudzis indīgais akonīts, kas Medejas rokās vēlāk noderējis par atriebības un slepkavības ieroci…»
— Zinu, pats esmu lasītpratējs. — Putriņš atmeta ar roku un sāka steidzīgi ģērbties. — Tūlīt mēs uzzināsim, kas ir slepkava.
… Tā bija veca, neliela lauku aptieka. Plauktos greznojās baltas porcelāna bundžas ar uzrakstiem latīņu valodā, zem stikla gulēja patentlīdzekju raibās kārbiņas, kā arī visnepieciešamākie higiēnas un tualetes piederumi. Šajā priekštelpā saimniekoja sirms, salīcis provizors, kas patlaban snauduļoja nobružātā ādas krēslā aiz lodziņa, kurā nodod ārstu receptes. Otrajā telpā izgatavoja pasūtītās zāles — pulverīšus, ziedes, mikstūras. No pulksten astoņiem līdz četriem pēcpusdienā tā bija div- gadu kursus beigušās farmaceites Silvas Kalni- ņas valstība. Arī patlaban caur matēto stiklu varēja saskatīt pār retortēm noliekušās jaunās sievietes stāvu.
— Mums nepieciešams nopratināt jūs un farmaceiti Silvu Kalniņu sakarā ar krimināllietu par pilsoņa Artūra Rumbinieka noslepkavošanu, — Voldemārs Straupnieks teica, kad viņš un milicijas darbinieki bija uzrādījuši savas apliecības. — Ir pamats aizdomām, ka esat šī nozieguma līdzdalībnieki.
— Lūdzu, lūdzu, esiet tik laipni! — Provizors priecīgi pamāja ar galvu. — Tikai runājiet skaļāk, man pēdējā laikā ir tādas pabiezas ausis.
— Un totāla vecuma skleroze, — Putriņš klusi konstatēja, tad pacēla balsi: — Kur glabājas indīgās vielas? Vai jums ir saraksts?
Skalā uzsauciena izbiedēta, no laboratorijas iznāca Silva Kalniņa — gadus divdesmit piecus veca zalace, kuras matus slēpa balts lakatiņš. Apaļīgās lūpas bailēs trīcēja, jo atšķirībā no provizora viņa tūdaļ bija sapratusi apmeklējuma iemeslu.
— Šajā skapī, — viņa sacīja nodevīgi zemā balsī. — Atslēga vienmēr ir pie priekšnieka.
Pulkvedis Putriņš pārlaida skatienu durvju iekšpusē uzlīmētajam sarakstam un iekliedza provizoram ausī:
— Kur jūs nobēdzinājāt akonitīnu?
Tagad arī vecais vīrs sāka uztraukties. Provizora seja pārklājās ar sārtiem plankumiem, viņš pat sāka raustīt valodu:
— Es jau nevienam nepārdodu. Bet sievai loti labi palīdz pret radikulītu un trigēmina neiralģijām. Ir tāda recepte: akonitīna tinktūra kopā ar lanolīnu, spirtu un hloroformu ieberzēšanai ādā… Un tad vēl pirms dažām dienām… Piedodiet, Silvas kundze, bet man jāsaka patiesība … Latviešu tautas dziedniecībā zilo kurpīšu sakņu novārījumu lieto arī aborta izraisīšanai… Un vēl viens bērns bez vīra … Bet ja jūs rīkojāties ar akonitīnu pēc maniem priekšrakstiem… Līdz šim taču nekad nekas ļauns nav noticis… Silvas kundze, jūs taču atšķaidījāt tā, kā es liku?…
— Ieiesim jū$u darba istabā, pilsone Kalniņa. Domāju, ka iztiksim bez šfem lieciniekiem, — Putriņš aicināja, pamādams» uz logu, pie kura jau pulcējās ciema sjevas.
— Stāstiet! — izvikis no portfeļa nopratināšanas protokola veialapu, majors Blumbergs pavēlēja.
— Bet ko lai es jums stāstu? — Silva šņukstēja.
— Sāksim ar ciemiņiem. Kas brauc pie jums no Ventspils?
— Es jau viņu nemaz neaicināju. Bet ārā neizliksi, brālēns taču! Un tik smuku dziju atveda. Teica — ja pārdošot paj: piecpadsmit rubļiem ficītē, es varēšot^rī sev atstāt džemperim. Nedēļas beigās atkal atbraukšot vai piezvanīšot… Es vēl neesmu nevienam piedāvājusi, varat pārbaudīt.
— Viņa vārds, uzvārds?
— Dzintars Vulfs. Bērnībā visi viņu sauca par Čipu.
Putriņš neizskatījās tik pārsteigts, kā bija cerējuši viņa kolēģi. Ne jau pirmoreiz pulkvedis izmeklēja sarežģītus noziegumus, negaidīti pavērsieni nekad nemulsināja viņu — dzīvei taču ir pavisam cita loģika nekā smalki savērptai fabulai. Un tikai krietni vēlāk, kad lieta jau nodota tiesai, rodas atziņa, ka viss noritējis likumsakarīgi — ja ne no milicijas, tad katrā ziņā no noziedznieka psiholoģijas viedokļa.
— Un Čips izspieda no jums akonitīnu? — viņš neticīgi vaicāja.
— Čips?… Nē, zāles es iedevu Imantam. Viņš taisījās aizmidzināt savu slimo suni.
— Kādam Imantam? Stāstiet pēc kārtas ar visiem sīkumiem.
— Imantam Grincītim, mana Emīla direktoram. Viņš atbrauca svētdienas vakarā.
Silva jau grasījusies doties pie miera, pirms Emīla apciemojumiem viņa allaž mēdzot labi izgulēties, te pie slēģa kāds pieklauvējis. Izrādījies, ka tas ir Imants Grincītis, kurš kopā ar Emīlu šad tad bija ieradies svētku reizēs vai pēc kādas gardākas zivtiņas. Šoreiz viņš izskatījies gaužām satraukts un norūpējies par Emīla likteni. Licis zvērēt, lai pagaidām nevienam ne pušplēsta .vārda, tad pastāstījis, ka Emīlam draudot apcietināšana par spekulāciju ar japāņu radioaparātiem. Bet viņš savu draugu nepametīšot nelaimē, kam vajagot, iedošot kukuli, iztrūkumu segšot no savas kabatas. Arī Silvai sūtīšot naudu, ja vien viņa turēšot mēli aiz zobiem. Patlaban skandāls tikai kaitēšot Emīla reputācijai. Imants pat iedevis «avansu», tad izvilcis no portfeļa īstu franču konjaku norunas apslacīšanai.
— Un viņam diemžēl bija taisnība, — Silva beidza savu bikti. — Nākamajā vakarā manu nabaga Emīlu apcietināja. Sakiet — kas viņam draud?
— Jūsu vietā es vairāk uztrauktos par to, kas jums pašai draud par indes piegādāšanu slepkavam, — Straupnieks salti teica. — Kam tieši ienāca prātā akonitīns?
— Imants taču vecpuisis, bet slims suns prasa pastāvīgu kopšanu. Un īsts saimnieks vienmēr pats nošauj savu suni. Aizved uz mežu un tur arī aprok. Bet Imants nav mednieks — kur lai viņš rauj bisi? Nu, palūdza kādu indi, ko var iedot kopā ar konfekti, jo vest pie veterināra nebija dūšas. Kopā pārlapojām farmakoloģijas grāmatu, nonācām pie akonitīna, un es atcerējos, ka vecais provizors to pārdod zvejnieksievām pret ģikti. Labi, ka Imantam bija līdzi vēl viena pudele, citādi veco knau- zeri tik viegli nepielauztu. Iestāstīju, ka man steidzīgi jātaisa aborts, un viņš iedeva no slepenās rezerves… Bet ko es te sarunāju? Imants taču piekodināja nevienam neizpļāpāt, ja negribu, ka mans Valdiņš nomirst badā… — Silva Kalniņa atkal izplūda asarās.
— Par jūsu bērnu tiks gādāts, — Putriņš sacīja. — Nedomāju, ka jums var atstāt mātes tiesības — pat tad, ja tiesa nolems neatņemt brīvību… Biedri Blumberg, lūdzu, noformējiet protokolu. Jā, lieciet arī parakstīties, ka Silva Kalniņa bez izmeklētāja atļaujas nekur no Užavas neaizbrauks. Es gaidīšu uz ielas.
Arī Straupnieks izgāja ieelpot svaigu gaisu.
— Tu esi apmierināts? — viņš jautāja Putriņām. — Tev taču šoreiz iznāca kā Cēzaram: atbrauci, ieraudzīji, uzvarēji…
— Līdz uzvarai vēl tālu, — Putriņš domīgi teica. — Man tāda nojauta, ka šo Imantu Grincīti ar plikām rokām nepaņemsim. Un pagaidām es tikai aptuveni iztēlojos, kā visa šī blēdība ar radioaparātiem organizēta, kas vēl iejaukts, kāda loma bija Menderim un viņa mīļākajai, ko tas Čips visu laiku pinas pa kājām…
— Biedri pulkvedi, — viņu uzrunāja mašīnas šoferis. — Nupat izsauca Ventspils. Lūdza, lai no šejienes braucam tiešā ceļā uz Starptautisko jūrnieku klubu.
Jānis Seļeckis tūdaļ ieraudzīja Čipu, • kurš joprojām kūkoja pie bāra letes. Citreiz piedzēries apmeklētājs jau sen būtu izvadīts pa durvīm, bet Ieva bija īpaši lūgusi Čipu neaiz- tikt. Tagad atlika tikai noplūkt nogatavojušos augli.
Putriņām turpretim neizdevās tik viegli tikt galā ar savu sievasmāti.
— Cits būtu vismaz paldies pateicis, rociņu nobučojis, — Zandburga protestēja. — Bet tu velc uz mājām. Izgulēties paspēšu arī zārkā, šajā pasaulē es gribu uzdzīvot. Un vispār bez Rasmiņas es nekur neiešu.
— Ko, mana meita arī šeit?
— Re, cik smuki danco ar mūsu Tediju.
Jaunkalnu Putriņš ātri pamanīja dejotāju
gūzmā, bet nekādi nespēja noticēt, ka spilgtā gaišmate viņa skavās būtu paša Rasma. Beidzot mūzika apklusa, un aizelsies pāris pienāca klāt.
— Ieva man aizdeva savu parūku, — Rasma smējās. — Pērn tas bija pēdējais modes kliedziens, viņa to visu laiku valkājusi, bet nupat nolēmusi, ka pašas mati glītāki.
Putriņš meitas vārdiem nepievērsa ne mazāko uzmanību, toties Jaunkalns gandrīz salēcās — tad lūk, kāpēc viņam komisijas veikalā teica, ka Ieva Miķelsone ir blondīne! Kurš īsti to sacīja — liktenīgais Emīls vai glumais Imants?