Tai naktī laikam gulēja vienīgi Imants Grincītis, kuram šķita, ka izdevies izkliedēt mākoņus, kas bija savilkušies virs viņa galvas.
Zandburga pēc nobaudītā konjaka baidījās dzert ierastās seduksena tabletes un, lai velti nešķiestu laiku, stājās pie mājas uzkopšanas, neļaudama aizmigt ne Tomiņam, kas allaž pagadījās slotai ceļā, ne nabaga Rasmai, kura pēc spīdošās operācijas klubā patiešām bija pelnījusi atpūtu.
- Laiku nezaudēja arī izmeklēšanas grupas dalībnieki. Tedis Jaunkalns un Jānis Seļeckis gribēja tieši no kluba doties -pie komisijas veikala direktora, bet Edžus Putriņš ieteica nepārsteigties. Nebija nekāda pamata cerēt, ka Grincītis pats pacels rokas gaisā un brīvprātīgi atzīs savu vainu. Tieši otrādi — jādomā, ka cilvēks, kurš tik viļtīgi izplānojis slepkavību, būs sagatavojies aizstāvēties līdz pēdējam elpas vilcienam. Nebūtu brīnums, ja pat atrastos ar akonitīnu noindēts suns. Emīls Menderis taču joprojām bija ar mieru uzņemties visus pasaules grēkus… Lūk, tāpēc derēja rūpīgi sagatavoties^ kratīšanas akcijai, vajadzēja sadalīt spēkus, lai pirmajā sarunā apsūdzība balstītos nevis uz zila gaisa, bet uz pārliecinošiem pierādījumiem. Un tomēr Tedim likās, ka Putriņš un Straupnieks tīšu prātu velk apspriedi garumā. Vai tikai vecā kaluma darbinieki vēi aizvien neuzskata, ka rītausma ir šādam apciemojumam vispiemērotākā stunda?
Izvēle krita uz majoru Blumbergu un Tedi Jaunkalnu. Pretējā nama parādes durvīs dežurējošais miļicis zināja pastāstīt, ka Grincītis nekur nav aizgāj is, ka gaisma otrā stāva logā nodzisusi īsi pēc pusnakts.
Pidžamā, ar matu tīkliņu galvā Grincītis vairāk atgādināja no miega iztraucētu mietpilsoni nekā slazdos iedzītu ļaundari. Izpētījis uzrādītos lēmumus par apcietināšanu un kratīšanu, viņš noplātīja rokas.
— Laikam nav nozīmes tagad protestēt. Bet es jūs brīdinu, ka es šo lietu tā neatstāšu un ar pieklājīgām atvainošanās frāzēm nesamierināšos. Jums nāksies atbildēt par šo kliedzošo pārpratumu.
— Lūdzu, apģērbieties! — Blumbergs sacīja. — Ieteiktu paņemt līdzi tualetes piederumus. Neesmu pārliecināts, vai jums tik ātri izdosies pierādīt, ka tas patiešām ir pārpratums… Mēs tikmēr mazliet apskatīsimies, kā dzīvo vadošie tirdzniecības darboņi.
Pēc dzīvok|a iekārtas gan nevarēja pateikt, ka šajās divās caurstaigājamās istabās mīt cilvēks, kuram pieejamas modē esošās vec- 4aicīgās mēbeles, kā arī visi vietējā kokapstrā- dāšanas kombināta ražojumi. Bet saukt to par trūcīgu nevarēja, tas drīzāk bija raksturīgs vecpuisim, kurš tikai retumis uzkavējas mājās. Guļamistabā bija plata gulta un divviru skapis, kabinetā — lasīšanai un viesu cienāšanai piemērots stūrītis ar diviem ērtiem atzveltnes krēsliem, stāvlampu un dzērienu galdiņu uz riteņiem. Grāmatu plaukts un liels rakstāmgalds papildināja istabas iekārtojumu. Arī šeit nebija ne reklāmas reprodukcijas vai kalendāra, ne suvenīra vai pat ārzemju pelnu trauka, kas norādītu uz Grincīša dienesta iespējām.
Plaukta centrā līdzās televizoram stāvēja vecmodīga, ar melnu dermatīna pārvalku apsegta «Continental» firmas rakstāmmašīna. Cenzdamies piešķirt balsij pilnīgu vienaldzību, Jaunkalns sacīja:
— Kur jums papīrs? Es ar mašīnu uzrakstīšu aktu par dzīvokļa apskati.
— Augšējā atvilktnē. Bet krājkases grāmatiņa, kuru laikam meklējat, atrodas labajā pusē, — Grincītis dzēlīgi teica.
Redzot, cik prasmīgi un ātri majors izskata galda atvilktņu saturu, ielūkojas plaukta nodalījumos un bāriņā, iztausta krēslu vīles un slēpņa meklējumos pat izklaudzina palodzes, Tedis ar rūgtu smīnu atcerējās paša nemākulīgo rīcību Rumbinieka dzīvoklī. Tomēr šeit rezultāti bija vēl nabadzīgāki.
— Krājkases grāmatiņa uz Grincīša Imanta Reiņa dēla vārda ar četri simti rubļu noguldījumu,— majors diktēja. — Zamšādas imitācijas cimdi ar tumšu traipu uz labās rokas īkšķa. Divas tukšas pilienu pudelītes un pipete. Neatvērta māla pudele ar Rīgas melno balzamu. Rakstāmmašīna «Continental» ar firmas numuru 980664. Jūsu, Grincīša un pieaicināto liecinieku paraksti. Viss.
— Kā tad jūs tā — pavisam viens šai dzīvoklī? — majors uzrunāja Grincīti, kurš tikmēr bija uzģērbis tumšu uzvalku. — Būtu suni turējis, vismaz dzīvs radījums, kas priecīgs sagaida saimnieku pārnākam.
— Man ar kustoņiem neveicas, — Grincītis atbildēja. — Agrākie dzīvokļa īrnieki atstāja man savu runci, bet martā tas pazuda uz neatgriešanos.. Pēc tam iegādājos tādu mīlīgu kā- mīti, tas bija tiktāl pieradināts, ka pat neaizslēdzu būrīša durvis. Naktīs zvēriņš pastaigājās pa istabām, dienā gulēja savā būrītī. Bet vienu vakaru, kad atgriezos pavēlāk, tas man pagadījās zem kājas — nebiju paguvis gaismu uzgriezt.— Viņš ar rokām aizsedza seju. — Kauliņi vien nobrikšķēja. Divas dienas biju kā slims… Pirms Jāņiem tirgū nopirku kucēnu.
Puišeļi, kas to pārdeva, iestāstīja, ka māte esot ar divām medaļām apbalvota, arī tēvs īsts dzinēju sugas suns. Bet nabaga Džerijam pakaļējās ķepas bija paralizētas. Ārstēju ar zivju eļļu, ar visādiem vitamīniem, bet šis pat pa trepēm nokāpt nevarēja. Cik ilgi mocīsi nelaimīgo dzīvnieku? Ar lielām pūlēm un pazīšanos sadabūju indi, pēc tam pašrocīgi noslīcināju Ventā. Vest viņu pie veterinārārsta vienkārši nebija spēka.
— Bet kaklam laikam piesējāt tādu smagāku akmeni? — Blumbergs vaicāja. — Tā ka straume nebūs aizskalojusi.
— Laikam vajadzēja, bet es to nespēju. — Grincītis nopūtās. — Ieliku finiera kastē un nometu no tilta. Pa šīm dienām jau būs aiznests līdz jūrai.
* * *
Jāņa Seļecka saruna ar Čipu noritēja daudz vaļsirdīgākā noskaņā. Sākumā aizturētais, protams, mēģināja tēlot pārpratuma, pat ļaunprātīga apmelojuma upuri, bet, iepazinies ar Pumpura un Silvas parakstītajām liecībām, ātri vien padevās un kļuva pat pārāk runīgs. Stāstīja par savu izkropļoto bērnību, vientuļo jaunību, labajiem nodomiem, kuru īstenošanu allaž izjauca ļauni spēki. Likās pat, ka šī paš- tirdīšana sagādā viņam tādu kā sadistisku baudu. Uzzinājis visu nepieciešamo, Seļeckis nolēma nezaudēt laiku un apsēdināja Čipu pie galda.
— Paņemiet spalvu un papīru un uzrakstiet. visu ar savu roku. Vēlāk pievienosim lietai jūsu atzīšanos.
Tā tapa dokuments, kura stils nepārprotami liecināja, ka Dzintars Vulfs jau ne vienreiz vien nopratināts un labi pazīst izmeklēšanas orgānu birokrātisko stilu.
«Jautāts, kādi man sakari ar kuģa pavāru Gunti Pumpuru, paskaidroju, ka ar Pumpuru iepazinos 1974. gada ziemā, dienu neatceros, restorānā «Straume», kur viņš mani lūdza iepazīstināt ar meitenēm. Beigās pietrūka naudas, ko samaksāt rēķinu, un es piekritu nopirkt no viņa četrus kamolus mohēra. Maksāju godīgi, tāpēc Pumpurs nākamajā dienā jautāja, vai negribu par tādu pašu cenu nopirkt veselu kilogramu. Es piekritu, jo mani paziņas no laukiem tieši meklēja dziju. Pumpura kuģis brauca uz Rietumvācijas līnijas, viņš teica, ka varot atvest vēl, ja būtu nauda. Man nejauši bija dažas markas, ar kurām viens ārzemnieks bija samaksājis par šņabi. Pēc tam vēl vairākas reizes iedevu Pumpuram valūtu, kad un cik — vairs neatceros, un viņš atveda man mohēru, kuru vienmēr atstāja norunātā vietā naftas ostas tuvumā. Pēdējā laikā jutos ļoti slims, tāpēc pats uz laukiem braucu reti. Dziju nododu vienam paziņam, kuru pazīstu ar vārdu «Meistars» un kuram ir motocikls ar blakusvāģi. Bet viņš kļuva bezkaunīgs, prasīja arvien lielāku komisijas naudu. Tāpēc otrdien aizbraucu uz Užavu pie savas māsīcas Silvas Kalniņas un atstāju divas pakas ar mohēru, kuras viņa apsolīja pārdot par piecpadsmit rubļiem ficītē.
Jautāts, ko es otrdien darīju namā Selgas ielā sešpadsmit, atbildu, ka neko tur nedarīju, tikai meklēju Gunti Pumpuru, kurš tur dzīvo sētas mājā, augšējā stāvā. Bet nesastapu viņu.
Otro reizi, kad atbraucu, pie durvīm ieraudzīju milicijas mašīnu un tālāk negāju, jo nodomāju, ka tā varbūt ir pēc Pumpura. Biju pie viņa arī pirmdienas vakarā. Viņš man iedeva čemodānu ar ficītēm, apsolīja vēl, bet es tik daudz negribēju nest. Tāpēc otrdien aizbraucu ar mašīnu. Pirmdien, kad kāpu augšā, redzēju kādu vīrieti iznākam no kaimiņu dzīvokļa, 110 kura, neatceros. Mēteļa apkakli viņš bija pasitis uz augšu, uz trepēm bija patumšs, tomēr domāju, ka pazītu viņu, ja satiktu. Seja likās tā kā redzēta, bet neieskatījos, es taču arī negribēju, lai mani pazīst.
Uz jautājumu, vai esmu uzpircis japāņu radioaparātu «Sikura» korpusus, varu godīgi paskaidrot, ka man gan pieder tāds aparāts, ko pirms pusgada iegādājos komisijas veikalā, bet jūrnieki man nekad nepiedāvāja, jo ar tiem nevar nopelnīt. Baterijas neesmu vēl mainījis un arī citādi iekšās neesmu rakņājies.
Jautāts, vai esmu pazīstams ar Artūru Rumbinieku, atzīstos, ka pirmo reizi mūžā dzirdu šo vārdu un uzrādīto fotogrāfiju tāpat redzu pirmo reizi. Ar Emīlu Menderi kopā esmu bijis kompānijā, spēlējām zolīti, zinu par viņa sakariem ar Silvu, bet neko tuvāk paskaidrot nevaru. Jauno komisijas veikala direktoru nekad neesmu sastapis.
Par savām gaitām pirmdienas pievakarē paskaidroju sekojošo: no mājām izgāju ap pulksten četriem, jo pirms pieciem gribēju būt naftas ostā un sagaidīt jūrniekus atgriežamies no Kanādas. To var apliecināt Viktors Zagailo un Ādams Tīrelis, pie kura mājās ēdām vakariņas un runājām par jaunākajiem starptautiskajiem notikumiem. Tāpēc mazliet aizkavējos
un pie Pumpura nokļuvu laikam ap deviņiem. Viņš jau bija jautrā prātā un lidz pusnaktij nelaida mani projām. Labi atceros to tādēļ, ka radio spēlēja himnu, kad noliku viņu gulēt.
Visu šo ziņu pareizību apliecinu ar savu pašrocīgo parakstu.
Dzintars Vulfs.»
* * *
Ziņas, kuras Jaunkalnam sniedza Ventspils slavenais pastmarku krājējs, bija daudz īsākas, toties kodolīgākas. Jā, savus kārtējos sūtījumus viņš aiznesis uz pastu pirmdienas vakarā, kad izvedis suni pastaigā. Pulkstenis bijis tieši pusvienpadsmit, to viņš labi atceroties, jo pārbaudījis savējo pēc lielā stundeņa tālsarunu nodaļā, kur vēl apjautājies, vai neesot saņemta kāda jauna marku sērija. Un patiešām atradies jubilejas bloks, kas noteikti iepriecināšot viņa Prāgas korespondentu. Labi, ka vēl neesot paguvis šo aploksni iemest kastē. Kamēr līmējis virsū nupat nopirktās markas, ienācis vīrietis brūnā lietusmētelī ar paceltu apkakli un žokej- cepuri galvā. Viņš to ievērojis tāpēc, ka suns sācis draudīgi rūkt. Vīrietis iesviedis pastkastē aploksni un tūdaļ atkal izsteidzies laukā. Pēc tam viņš nosūtījis savas atlikušās vēstules.
— Sakiet, biedri Kozlovski, — Jaunkalns jautāja, — vai jūs pazītu šo vīrieti, ja mēs jums parādītu viņu?
— Kāpēc ne? Reksis to gan izdarītu labāk, ja viņš kādu neieredz, tad uz visu mūžu, bet nabadziņš taču vēl nav iemācījies runāt… Vai nevarētu vēlreiz apskatīt jūsu apliecību? Jūs tiešām esat no milicijas?
Izkliedējis savas šaubas, Kārlis Kozlovskis atvēra istabas durvis. Līdz šim saruna bija norisinājusies priekšnamā, kur brūnā boksera Rekša acis neatlaidīgi sekoja katrai Jaunkalna kustībai.
— Neņemiet ļaunā, bet mums, filatēlistiem, jābūt ļoti piesardzīgiem. Rīgā vienu pat nosita un nolaupīja viņa kolekciju… Jūs droši vien pat iedomāties nevarat, kāda vērtība ir šiem albumiem ar pastmarkām. Man, protams, nav tādu retumu kā sarkanbrūnā Svētā Maurīcija sala vai Orānijas brīvvalsts, bet viens otrs katalogā atzīmēts brāķītis, iespiedkļūda vai no apgrozības izņemts izlaidums atradīsies. Ārzemju kolekcionāri par to nežēlotu vairākus tūkstošus dolāru. Un izvest pastmarkas ir daudz vieglāk nekā zeltu vai dārgakmeņus… Man ir visas Latvijas sērijas, kolekciju taču esmu mantojis no vectēva, kas to sāka krāt vēl pirms piektā gada. Varbūt gribat apskatīt?
— Citreiz ar vislielāko prieku. — Jaunkalns steidzīgi atvadījās. — Tātad norunāts, es jums pēc dažām stundām piezvanīšu.
Pat piedāvājums apmeklēt Tutanhamona kapeņu dārglietu izstādi patlaban nebūtu novirzījis Jaunkalnu no dienesta gaitām, tik liela bija viņa pienākuma apziņa un vēlēšanās redzēt Rasmu, kas nu jau laikam piecas minūtes gaidīja kafejnīcā iepretī pastam. Pēc ceturtdaļstundas tur ieradīsies arī Ieva Lukstiņa, un atkal neizdosies skart tēmas, kuras var risināt vienīgi divatā. Neko īpašu Tedis netaisījās pastāstīt meitenei, tikai atjaunot vakardienas dejas laikā radušos tuvības sajūtu, kad pirmoreiz mūžā bija licies, ka par viņa uzskatiem un nākotnes iecerēm kāds no visas sirds interesējas.
Arī Tedis prata par nopietnām problēmām tērzēt ar mūsdienīgi ironisku smaidu, mētāties ar asprātībām, bet re^ēm taču gribas būt dabiskam, nebaidīties no' vāMiem, kas pamazām sāk izzust 110 modernās jaunatnes leksikas. Viens 110 tiem bija «mīlestība», ko pat grāmatās tikpat kā vairs nelietoja, skaļi izrunāja tikai tumsas aizsegā… *
Rasma nemaz nebija elēģiski noskaņota. Viņa pat neļāva Tedim sasveicināties aj izjustu rokas spiedienu, bet tūčiaļ jautāja:
— Vai viņš atzinās?
— Tu rūgti maldies, ja arvien vēl <?omā, ka slepkava ir tevis savaldzinātais Čips.
— Tad i^nāk, ka velti esmu notriekusi veselu vakaru. Bet ostas*^k^ubā rādīja jaunu franču kinokomēdiju. *
— Un mūsu deja? — J'edis atgādināja.
— Iedod ugun!! — lūftza, iēspiedusi lūpās supergaru an^rikaņu cigareti. Izpūta pirmo dūmu un līdzjūtīgi jautāja: — Jūs atkal esat uz sēkļa, vai ne?
— Kopā ar tavu tēvu nemaz nav iespējams ciest neveiksmi. Man ir tāds iespaids, ka viņš vienmēr visu z: na jau iepriekš, vismaz diennakti ātrāk par pārējiem m!licijas darbiniekiem. Es tagad nez ko atdotu, ja varētu kādu gadiņu pastrādāt viņa vadībā.
— Nesen tu runāji pavisam citu valodu.
— Toreiz es jūsu ģimeni vēl tik tuvu nepazinu.
— Tikai nevajag pārspīlēt! Rīta svārkos un mājas tupelēs ideāli daudz ko no savas pievilcības zaudē…
— Nezaimo. Ja jūs nebūtu atbraukuši, izmeklēšana v,ēl tagad atrastos strupceļā.
— Paldies ka lietoji daudzskaitli. Laikam taču atkal vafu kļūt no'derīga, vai citādi man būtu parādīts tas gods pasēdēt kafejnīcā ar tik ievērojamu kriminālistu?
— Tavs stāsts par īevas likstām man ļoti palīdzēja. Kā tu teici — palama «Nevaid miris» un glums ķā zutis. Man arī patīk izgudrot cilvēkiem iesaukas. «Nevaid miris» piestāv vienīgi kādam Imantam, un glumāku cilvēku par komisijas veikala direktoru Imantu Grincīti grūti iztēloties. Tas vēl uz āķa mēģinās izlocīties … Ja Ieva pazīs viņu pēc fotogrāfijas, tad mums visi gali rokās.
Uzzinājusi, kas Jaunkalnu interesē, Ieva Lukstiņa nosarka, tomēr ilgi netielējās. Un, kad ieraudzīja Grincīša ģīmetni, pat iedegās tādās kā svētās dusmās:
— Tāds nelietis! Cilvēks ar stāvokli sabiedrībā, bet uzvedas kā pēdējais gangsteris!
* * *
Voldemārs Straupnieks bija gulējis tikai nepilnas trīs stundas, bet pēc melnās kafijas, ko termosā atsūtīja Renāte Zandburga, jutās kā no jauna piedzimis.
Samērā žirgts izskatījās arī Emīls Menderis. Viktorija, kuru ilgāk nevarēja turēt neziņā, bija atnesusi tīru kreklu, bārdas dzenamo aparātu un arī vēstuli, kurā laikam pirmoreiz mūžā dēvēja Emīlu par mīļo vīriņu un lietoja visādus citus maigus izteicienus. Menderis, protams, apzinājās, ka viesuļvētra vēl priekšā, bet pēkšņi no tās tik paniski nebaidījās. Zināmu drošību viņā viesa arī Straupnieka tieslietu padomnieka frencis, izmeklētāja korektais un draudzīgais runas veids.
— Es jūs ļoti palūgšu nejaukt divas pilnīgi atšķirīgas lietas, — Straupnieks sacīja. — Jūsu attiecības ar sievu un Silvu Kalniņu mūs neinteresē, jo neviens jūs neapsūdz alimentu nemaksāšanā vai bigāmijā. Tas ir tikai morāles jautājums. Apsūdzība Rumbinieka noindēšanā tāpat atkritusi, jo jums ir neapgāžams alibi. Es pat domāju, ka pēc mūsu sarunas varēsim jūs pret parakstu atlaist brīvībā. Protams, tikai līdz tiesai, kas lems, kādā mērā jūsu noziedzīgā izdarība ar iepriekš parakstītām veidlapām sekmējusi krāpšanas afēru… Un tagad pastāstiet par savām attiecībām ar Imantu Grincīti.
— Tagadējo direktoru pazīstu jau kopš tiem laikiem, kad viņš strādāja radioveikalā. Kopā sēdējām apspriedēs, kopā parakstījām visādas saistības, — pirms viņa es taču trīs mēnešus biju komisijas veikala direktora vietas izpildītājs. Bet laikam kāds tur augšā bija pačukstējis par Silvu, un iecēla Grincīti. Viņš jau pirmajā dienā lika priekšā nejaukties vienam otra darīšanās. Tomēr pēc nedējas viņš zināja par mani visu — kā sauc puiku, cik naudas vedu Silvai, kā izdaros, lai sievai atdotu algu līdz pēdējai kapeikai… Mani blakus ieņēmumi nav lieli, ticiet man, viss, ko redzējāt mājās, ir ar Viktorijas rokām nopelnīts — par katru tulpju sīpoliņu viņa taču iekasē piecpadsmit kapeiku. Un tad sāk ienākties gurķi un …
— Skaidrs! — Straupnieks patlaban nebija noskaņots iztirzāt dārzkopības rentabilitātes iespējas. — Kādu kompromisu viņš piedāvāja?
— Apsolīja mani atlaist katru pirmdienu, pat strādāt manā vietā. Agrāk es varēju izrauties tikai pēc darba, retumis svētdienās, kad iestāstīju Viktorijai, ka braucu pēc zivīm… Bet drošības dēļ viņš lika parakstīties uz kvītīm, lai priekšniecība nenāktu uz pēdām mūsu sīkajai blēdībai. Arī pasaciņu par revīziju izgudroja Grincītis. Šad tad viņš devās man līdzi, uz raudzībām atveda veselas divpadsmit sudraba karotes un cik vēl pudeļu… Man vienīgi nepatika tas, ka Grincītis tik bieži runā par savu labvēļa lomu, atgādina pat tad, kad palūdz izdarīt visniecīgāko pakalpojumu. Un tūdaļ sāka draudēt, kad otrdienās brīnījos, kur pēkšņi tik daudz «Sikuru» saradies. Bet es taču pat nenojautu — cilvēki pirka kā siltas smalkmaizītes un neviens nesūdzējās.
— Un «Sikuru» pārdevējus neesat vaigā redzējis?
— Nekad!
* * *
Identificēšana prasīja veselu virkni priekšdarbu. Vajadzēja sameklēt divus Grincīša auguma vīriešus, kas nevalkāja brilles un neizcēlās ne ar kādām sevišķām pazīmēm, pēc tam sadabūt brūnus lietusmēteļus un žokej cepures un viņus attiecīgi apģērbt un apsēdināt līdzās komisijas veikala direktoram. Un tikai tad ieaicināt kabinetā Ievu Lukstiņu.
Viņa apsēdās apmeklētāju krēslā, bikli nodūra skatienu un pacietīgi uzklausīja Straupnieka paskaidrojumus par eksperimenta mērķi.
— Vai starp klātesošajiem varat pazīt vīrieti, kurš pagājušā gada vienpadsmitajā oktobrī pavadīja jūs uz Užavas staciju un pa ceļam jums uzbruka? Lūdzu, ieskatieties uzmanīgi un pasakiet ar pilnu atbildības sajūtu.
Ieva nē mļrkii nesvārstījās. Pēc acu izteiksmes vien varēja spriest, ka viņa tūdaļ pazinusi Imantu Grincīti. Tomēr viņai tik ļoti gribējās izbaudīt sava svarīguma apziņu, sajūtu, ka no viņas atkarīgs cilvēka liktenis, ka Ieva izlikās vilcināmies. Vēl un vēlreiz pēc kārtas nopētīja visus trīs vīriešus, bet muti nevēra vaļā.
— Izbeidziet šos kumēdiņus! — iekliedzās Imants Grincītis, pielēcis kājās. •— Tas biju es! Un nebūtu nemaz noliedzis, ja kāds man to jautātu. Vai tas ir kāds noziegums, ja vīrietis grib noskūpstīt glītu meiteni?
— Vai jūs to apstiprināt, biedrene Lukstiņa? — vaicāja Straupnieks, kuru Grincīša izlēciens nebija ne mazākajā mērā ietekmējis.
— Jā.
— Un kur jūs viņu redzējāt pirms tam?
— Užavā pie manas kādreizējās klases biedrenes Silvas Kalniņas, kurai svinējām vārda dienu.
— Vai zināt viņa vārdu un uzvārdu?
— Visi viņu sauca tikai par «Neva'd miris».
— Paldies. Ja jums nepieciešama izziņa darba vietai, sekretāre uzrakstīs.
…Čips nebija tik drošs. Ilgi raudzījās trijos vīriešos, lika viņiem piecelties, pagriezties profilā. Beidzot ar pirkstu norādīja uz Grincīti.
— Laikam šis pats būs bijis. Kāpēc jūs man neteicāt iepriekš, es būtu viņu tā pamatīgāk apskatījis.
— Panāciet soli uz priekšu, pilsoni Grincīti, — Straupnieks pavēlēja.
— Nu kā tad! — Čips iesaucās. — Tagad zinu, kur šo ģīmi jau esmu redzējis. Tas ir viņš, pats direktors, kas mani veikalā toreiz pierunāja nopirkt «Sikuru».
— Pietiks, vediet projām! — Straupnieks pamāja milicijas seržantam, kurš tūdaļ uzlika roku uz Čipa pleca.
…Vēl ātrāk viss noritēja ar filatēlistu Koz- lovski. Viņš pat nevēlējās līdz galam uzklausīt Straupnieka jautājumu. Piecēlās un skanīgā balsī paziņoja, tieši uz Grincīti rādīdams:
— Šo cilvēku redzēju pasta telegrāfa un tālsarunu nodaļā pirmdienas vakarā pulksten divdesmit divos un četrdesmit minūtēs. Viņš ienāca, iemeta aploksni pasta kastē un atkal izgāja. Kā šodien, tā arī tovakar, būdams pie pilnas saprašanas, esmu gatavs jebkurā laikā atkārtot šo paziņojumu, ja nepieciešams, apzvērēt.
Viņš paklanījās, pagriezās un stingrā solī atstāja kabinetu. Kad bija aizgājuši arī lietusmēteļos ietērptie milicijas darbinieki, Grincītis uzrunāja Straupnieku:
— Vai drīkstu jautāt, ko jūs ar to gribat panākt un pierādīt?
— Vispār šajā istabā jautāt ir mans pienākums un privilēģija, — Straupnieks sacīja. — Bet izņēmuma kārtā pacentīšos j ums paskaidrot. Sāksim ar Ievas Lukstiņas liecību. Rudenī viņa gan vēl saucās meitas vārdā — Miķelsone. Tagad varam uzskatīt par pierādītu, ka esat pazīstams ar Mendera mīļāko Silvu Kalniņu, visu laiku zinājāt par mantu pieņēmēja dubulto dzīvi.
— Tas taču pats par sevi saprotams, — Grincītis nemaz neapmulsa. — Padoto privātās dzīves noslēpumi ir neatsverama svira, kas palīdz uzturēt disciplīnu. To jums katrs apstiprinās. Tikai tā es varēju piespiest Menderi strādāt ar pilnu atdevi, pastāvīgie atmaskošanas draudi neļāva viņam ielaisties ar sīkiem blēžiem, riskēt un šiverēt aiz manas muguras.
— Rupji runājot, jūs viņu šantažējāt?
— Tas patiesi ir ļoti rupji pateikts, — Grincītis iebilda. — Labāk pierakstiet, ka direktors Grincītis priekšzīmīgas tirdzniecības plāna izpildes interesēs reizēm pārkāpa vispāratzītās ētikas normas un neziņoja plašākai sabiedrībai par Emīla Mendera izvirtušo dzīves veidu.
Jā, Grincītis tiešām bija ļoti nopietns pretinieks. Tāpēc vārdu kaujā iekļāvās arī pulkvedis Putriņš.
— Pirms kopā izvērtējam divu pārējo liecinieku paziņojumus, mums būs interesanti noklausīties, kas pastāstāms Silvai Kalniņai un aptiekas pārvaldniekam par jūsu pēdējo apciemojumu Užavā. Vai arī gribat pirms tam iepazīties ar ekspertīzes slēdzienu, kurā burtu paraugi pierāda, ka Artūra Rumbinieka saņemtie kāda J. Ozoliņa — kura adrese ir izdomāta — sūtītie naudas pārvedumi rakstīti ar jūsu rakstāmmašīnu «Continental»? Par ko jūs viņam maksājāt trīsdesmit rubļu mēnesī?
Grincītis nobālēja, bet neteica nekā.
Kabinetā iedrāzās Tedis Jaunkalns. Viņa raitais solis skaidri pauda, ka izdevies sadabūt svarīgus jaunumus. Nolicis Putriņām uz galda lapiņu ar ziņojumu, viņš sacīja:
— Vecākais inspektors Seļeckis vēl atrodas radioveikalā. Pēc garantijas darbnīcas norēķinu pasakņiem viņam izdevies konstatēt, ka pagājušajā gadā tur ar līguma saistībām strādāja pensionārs Artūrs Rumbinieks…
— Pareizi, tagad atceros! — Grincītis iesaucās. — īsi pirms manas aiziešanas pieņēmām viņu darbā. Diezgan labs meistars, bet ar dīvainībām. Lūdza, lai naudu sūta tikai pa pastu, turklāt anonīmi. Lai nebūtu jāuzrāda sociālās nodrošināšanas nodaļā.
— Un jūs rakstījāt pārvedumus ar savu mašīnu, lai gan šai laikā jau strādājāt komisijas veikalā. Tā arī atzīmēsim protokolā. — Putriņš uzrunāja Jaunkalnu: — Pasauciet, lūdzu, Silvu Kalniņu.
Viņa gandrīz vārdu pa vārdam atkārtoja iepriekšējā vakarā stāstīto. Grincīša klātbūtnē apsūdzība skanēja vēl baismīgāk. Tedis labu brīdi vairījās uzlūkot komisijas veikala direktoru, jo baidījās ieraudzīt atmaskotu slepkavu. Tomēr, pacēlis acis, gandrīz salēcās, jo saskatīja saltu smīnu uz Grincīša lūpām.
— Tā, pilsoni Grincīti, tagad es Kalniņas liecību papildināšu ar izmeklēšanas gaitā iegūtajiem faktiem, — Straupnieks atkal pārņēma nopratināšanas pavedienu.. — Pirmdienas vakarā jūs esat redzēts izejam no Rumbinieka dzīvokļa — tai laikā, kad viņš jau bija miris vai atradās pirmsnāves agonijā. Pusvienpadsmitos jūs pastā iemetāt Emīlam Menderim adresēto vēstuli. Tā gan rakstīta ar Rumbinieka roku, bet nosūtīta pēc viņa nāves. To darījāt jūs — mums ir attiecīgas izziņas —, un tātad vēlreiz pierādīts, ka bijāt viņa dzīvoklī. Nupat uzzinājām, ka svētdien no Kalniņas saņēmāt akonitīnu, ar kuru — pēc sekcijas rezultātiem — noindēts Rumbinieks. Un pasaciņas par slimo kucēnu pat jūsu advokātu nepārliecinās, jo tiesā figurēs nama iemītnieku liecības, kuras nupat atnesa inspektors Jaunkalns: neviens nekad nav redzējis jūs ar suni, nav jūsu dzīvoklī dzirdējis ne riešanu, ne smilkstēšanu.
— Pirms jūs sapinaties melos, Grincīti, —
Putriņš teica, — es uzskaitīšu ar faktiem viegli pierādāmo notikumu secību, ar kuru pilnīgi pietiks, lai jūs notiesātu. Krāpšanas afērai, kā redzēsiet, pagaidām nepieskaršos. Rumbinieks, kuram katru mēnesi maksājāt trīsdesmit rubļu par, «pases nozaudēšanu» un citiem pakalpojumiem, pastāstīja jums par milicijas negaidīto apciemojumu. Viņš laikam bija nobijies, varbūt pat pieprasīja naudu, lai varētu no šejienes pazust. Jūs sapratāt, ka šis cilvēks var jūs nodot, un izgudrojāt velnišķīgu plānu, kā novērst aizdomas no sevis uz Menderi, kura vājo vietu labi zinājāt. Sagādājāt indi un ar pudeli balzama apciemojāt Rumbinieku. Pierunājāt viņu uzrakstīt Menderim vēstuli, varbūt pat apsolījāt naudu. Kamēr Rumbinieks rakstīja, iepilinājāt viņa glāzē indi. Kad viss bija beidzies, pievācāt vēstuli un glāzes, kuras iemetāt Ventā, devāties uz pastu un nosūtījāt vēstuli… Pārējo jau diktējusi dzīve un dažādas nejaušības, kas veido tās neatņemamo sastāvdaļu. Par likumsakarīgu sagadīšanos var uzskatīt apstākli, ka Rumbinieka nāvi atklāja milicijas darbinieki, nevis kaimiņi, kas laikam pat nebūtu sacēluši trauksmi.
Imants Grincītis joprojām smīnēja.
— Vietējie okšķeri to visu nemūžam nebūtu uzoduši. Bet kas varēja paredzēt, ka no Rīgas atbrauks tādi dūži? Laikam nav vērts ilgāk liegties, citādi* vēl nez kādus grēkus man piešūsiet… Rakstiet!
* * *
Filmās iepējami visādi brīnumi. Brīnumi notiek arī filmēšanas laikā, bet diemžēl tie parasti nav iepriecinoši: laboratorijā pēkšņi izrādās, ka lentā ir tehnisks brāķis un veselas ainas jāuzņem vēlreiz, mākslas padomē nez kādēļ tiek nolīdzināta līdz ar zemi nofilmēta epizode, kuru, scenāriju apspriežot, uzskatīja par veiksmīgāko, untumainais la; ks izjauc visās instancēs saskaņoto darba grafiku, aktiera saslimšana piespiež režisoru mainīt ieceri un pārcelt dabas skatus uz paviljonu. Un tomēr filmai jātop, jānokļūst līdz ekrānam — tajā ^aču ieguldītas idejas, daudzu cilvēku radošā enerģija, naudas līdzekļi.
To visu direktors Jansons centās iestāstīt pilsētas milicijas priekšniekam, kurš naivi atsaucās uz sākotnējo norunu, ka filmēt zālē bijis paredzēts sestdien vai svētdien.
— Ieradusies Rīgas priekšniecība. Ko viņi par mani domās?
— Sapratīs, ka jūs stiprināt saites ar tautas masām, ka atbalstāt vissvarīgāko mākslas nozari — kino.
— Un pārvēršu mūsu nodaļu balagānā.
— Palīdzat izpildīt valsts plānu, ietaupīt līdzekļus. Es taču nevaru te liekas dienas turēt visu uzņemšanas grupu. Par to man neviens paldies neteiks. Vai zināt, cik tas izmaksā?
— Vajadzēja filmēt pagājušo svētdien…
— Un palaist garām sauli un vētru! Tādi ideāli apstākļi gadās reizi vasarā… Nu labi, piedāvāju kompromisu: mēs filmēsim bez mūzikas, bez neviena skaļāka izsauciena — kā «lielā mēmā» laikos. Skaņu ierakstīsim Rīgā. Līkop?
īsti nesapratis, ko nozīmē šis aizdomīgais vārds, pulkvedis tomēr piekāpās:
— Bet lai neviens no jūsu putnu biedēkļiem neskraida pa gaiteņiem! Un visa iebraukšana tikai caur sētu!
Noteikumu, kuru režisors paziņoja filmēšanas dalībniekiem, visstingrāk ievēroja Zandburga. Tā tikai trūka, lai viņa — vecmodīgā, mēļā balles kleitā ar neskaitāmām rišām un gofrē- jumiem, lakādas kurpēs uz augstiem nagliņu papēžiem — te uzskrietu virsū znotam. Viņa vispār nožēloja, ka tik vieglprātīgi ielaidusies šai klaberjaktī. Ne jau tāpēc, ka patiešām baidītos no Putriņa, bet tagad visa filmēšana likās bezjēdzīga. Pat scenārijs, par kuru viņa "vēl pirms nedēļas bija jūsmojusi, šķita tāds sājš savārstījums, ja salīdzina ar dzīves virpuli, kurā pēdējās dienās tikusi ierauta. Neiepriecināja pat Jansona solījums izsaukt viņu uz Rīgu teksta ieskaņošanai.
Arī Rasma bija vainīga Zandburgas noskaņas maiņā. Visu rīta cēlienu meitene bija pacietīgi klausījusies stāstu par filmas notikumiem, tad plati nožāvājusies:
— Atkal melodrāma ar naftalīna smaku. It kā šodien nebūtu nekādu kaislību. Kāpēc nevarētu uzfilmēt, kā mēs abas tvarstām slepkavas un spekulantus?
— Un mīlestība?
— Tā nekur nepazudīs. Ļaunākajā gadījumā var taču sadzejot, ka Jaunkalns iemīlas manī…
Tagad Rasma stāvēja zāles galā starp apgaismotājiem Mn grimētājām un rādīja tik skābu seju, ka iznīcināja Zandburgā pēdējās iedvesmas atliekas. Bet tieši kustību gurdenums un splīnīgais nievājums sajūsmināja režisoru.
— Burvīgi! īsta sabiedrības dāma!
Pēkšņi Rasmas sejas izteiksme atdzīvojās. Tajā iegūla draiskulība, tādas kā saspringtas
gaidas. Ļaunu nojautu pārņemta, Zandburga pagrieza galvu un sastapās skatieniem ar pārsteigto pulkvedi Putriņu.
* * *
— Veco Rumbinieku pazinu jau Rīgā, viņš strādāja darbnīcā, kur devu labot savu bārdas dzenamo un kafijas mašīnu, — Imants Grincītis stāstīja. — Kad viņš izteica vēlēšanos pārcelties uz Ventspili, palīdzēju atrast dzīvokli un darbu radioveikalā, kur toreiz strādāju par direktoru. Tur arī sākās afēra ar pusvadītāju aparātiem. Kādu dienu atnāca jūrnieks, atnesa savu «Sikuru» un palūdza ievietot jaunā, baltā korpusā, kas labi piederētos pie virtuves mēbelēm. Kasti viņš atvedis no ārzemēm, bet netiekot galā ar antenu. Aizsūtīju pie Rumbinieka,. tas aparātu pārmontēja desmit minūtēs. No maksas viņš atteicās, tikai jautāja, vai nevarot paturēt veco korpusu. Pagāja divi mēneši, es jau biju pārcēlies uz komisijas veikalu, kāvos ar naudas badu, jo vēl nespēju īsti ak- limatizēties jaunajā vietā. Tai pirmdienā, kad mocījos ar paģirām pēc Silvām, ieradās Rumbinieks un nolika uz galda «Sikuru». Par kādu summu to varot pārdot? Pagrozīju kloķus — aparātiņš darbojās gods godam. Rīgā, kur ārzemju mantu tīkotāju vairāk, aizietu par diviem simtiem, šeit — par pusotra. Viņš pasmaidīja un teica, ka ar mieru atdot par simtnieku, tad pastāstīja, ka joka pēc iemontējis jūrnieka «Sikurā» izbrāķētu Rīgas «Dzintaru». Es tūdaļ sapratu, ka šo joku var pārvērst arī nopietnībā, atpirku radio par četriem desmitniekiem un sāku domāt. Varbūt palaist izmēģinajuma balonu? Laikam tomēr neriskētu, ja man nebūtu pie rokas Ievas Miķelsones pases, ko viņas somiņā atradu Užavas mežā. Biju taisījies viņai aizsūtīt ar trim rozēm, bet tagad nospriedu citādi. Gan jau blondā čūska dabūs sev jaunus dokumentus… Vārdu sakot, noformēju Miķeisoni kā radioaparāta pārdevēju. «Sikuru» tai pašā dienā nopirka, bet man kabatā palika apaļš simtnieks. Un arī apziņa, ka esmu atklājis zelta āderi. Visgrūtāk nācās pierunāt jūrnieku — sākumā bocmanis Liepiņš nekādi nevēlējās saprast, ka viņam daudz izdevīgāk vest no ārzemēm šos tukšos korpusus un pašam palikt ēnā nekā likt savai mātei Rīgā tirgoties ar mežģīnēm vai vilnas kamoliem. Toties vecais dzērājs Rumbinieks tūdaļ bija ar mieru par trīsdesmit rubļiem mēnesī uzrakstīt iesniegumu, ka nozaudējis pasi. Protams, būtu bijis prātīgāk operēt vēl arī ar citiem pārdevējiem, bet pases uz ielas nemētājas. Un par Emīlu Menderi nevajadzēja uztraukties, viņam savu rūpju diezgan … Vismuļķīgāk, ka dzi- ļumbumba uzsprāga tagad, kad jau taisījos aizklapēt bodīti ciet, — Liepiņām uz kuģa iznāca nepatikšanas, kļuva arvien grūtāk par lētu naudu sadabūt '«Dzintara» detaļas. Tikai tāpēc vajadzēja ķerties pie pirmā izlaiduma. Es firmas zīmi noteikti būtu pamanījis, bet vecais Rumbinieks slikti redz — it īpaši vakaros, kad nācās strādāt darbnīcā. Vispār viņam no dzeršanas nervi bieži streikoja. Pēc milicijas apmeklējuma kļuva pavisam histērisks, sāka ar draudiem izspiest no manis naudu. Tā patiesi bija necerēta veiksme, ka viņš nejauši - noindējās. Arī viņam pašam, citādi taču būtu jāpavada dzīves atlikušā daļa cietumā.
— Jūs tātad joprojām noliedzat, ka noslepkavojāt Rumbinieku? •— Straupnieks vaicāja.
— Es nekā nenoliedzu, es stāstu patiesību. Un lūdzu pierakstīt manus vārdus. — Imants Grincītis bija izdomājis, ka viņam izdevīgāk izciest sodu par krāpšanu nekā par slepkavību. Un tagad izmisīgi turējās pie nupar. sacerētās pasaciņas. — Inde, kuru atradāt Rumbinieka organismā, bija domāta man. Kaunpilno tiesu un katorgas darbus es neizturētu, tāpēc nolēmu labāk brīvprātīgi šķirties no dzīves. Bet vecais sklerotiķis paķēra manu glāzīti un izrāva tukšu. Un nu biju spiests likvidēt visas pēdas, nosūtīt vēstuli un klusēt. Neko vairs nevarēja griezt par labu, bet nevainīgam nokļūt uz apsūdzēto sola arī negribējās.
— Parasti izmeklētājs mēdz atgādināt, ka vaļsirdīga atzīšanās mīkstina vainu, varbūt pat sodu, — Straupnieks sacīja. — Protams, kad noziedznieks pats ierodas un izkrata sirdi. Uz jums tas neattiektos. Bet tagadējā bezjēdzīgā, es pat teiktu, nekaunīgā melošana nevienā nemodinās īpašas simpātijas.
* * *
Tedis Jaunkalns sēdēja ostas radiostacijā, kuru neredzami pavedieni savienoja ar kuģiem dažādās pasaules jūrās un okeānos. Nupat bija izdevies uzņemt sakarus ar tankkuģi «Buldur » Ziemeļjūrā un noraidīt kapteinim radio- grammu. Atbildi gaidot, viņš vēlreiz pārlika prātā, ko teikt milicijas bērnu istabā sasauktajā sapulcē. No tā taču lielā mērā atkarīgas turpmākā darba sekmes. Tedis vairs necerēja, ka tik drīz viņu pārcels citā darbā, un arī
īpaši pēc tā netiecās. Pēdējās dienās viņš bija sapratis, ka šajā darbā nevar iztikt bez Putriņa un Straupnieka pieredzes, rūdījuma, zināšanām un — kāpēc noliegt — vēsā prāta. Protams, ar karstgalvību arī «bērnudārzā» grūti plūkt laurus, tomēr šeit iejūtīga sirds atrisinās daudzas problēmas, kuras nevar ietvert likumu sakopojumu pantos. Kaut vai jautājumu par visuvareno biznesmeņu nākotni. Nekādā ziņā nedrīkstēja visus mērot ar vienu olekti, sabāzt vienā maisā brāļus Morozovus un Meksikāni Džo. Bet arī tam nevajadzētu atmest ar roku — stingrā uzraudzībā puisis sapratīs, cik bīstami ir vieglās peļņas meklējumi. Ja nav iespējams vest pie prāta ar labu, ar pārliecināšanu, tad jārīkojas citādi. Pārējie bija pierādījuši, ka liktenīgā brīdī spēj paši izšķirties starp labo un ļauno, tāpēc nebūtu pedagoģiski vēl un vēlreiz atgādināt viņiem pagātnes grēkus. Lai līdz pirmajai mācību dienai iet pastrādāt, lai iepazīst gandarījumu par godīgi padarītu darbu…
Daudz nopietnāk "būs jārunā ar vecākiem, kas visādu iemeslu dēļ atstājuši novārtā bērnu audzināšanu. Bet arī viņus visus pār vienu kārti nevar mest.. Jaunkalns nešaubījās par to, ka ārsti Kagaiņi turpmāk veltīs vairāk laika prātvēderam Herbertam, varbūt pat_atteiksies no kādas ienesīgas nakts dežūras «Ātrajā palīdzībā». Par Morozovu atsaucību viņš tāpat bija pārliecināts. Bet kā atrast kopīgu valodu ar Rūda vecomāti, kas visu notikušo uztvers tikai kā savas egocentriskās taisnības apliecinājumu un nesapratis, ka tikai pašas iejūtīguma trūkums izdzinis mazdēlu no mājām? Kā ietekmēt citus vecākus, kas uzvēluši visas rūpes par saviem bērniem skolai un sabiedrībai?
Radists pasniedza Jaunkalnam no «Bulduriem» saņemto radiogrammu:
BOCMANIS LIEPIŅš REISĀ NEPIEDALĀS PUNKTS RĪGĀ NORAKSTĪTS NO KUĢA UN NODOTS BIEDRU TIESAI PAR SPEKULĀCIJU AR DEGVĪNU HAMBURGAS OSTĀ PUNKTS KAPTEINIS KVIESĪTIS.
* * *
Līga Pečaka bija sagatavojusies sapulcei kā administratīvam pasākumam. Par savu uzstāšanos vecākā inspektore nekad neraizējās, gan jau pēdējā mirklī izdosies atrast kopnoskaņai piemērotas domas un izteicienus, jo biznesmeņu izdarības tikai lieku reizi apstiprināja viņas teoriju par pašreizējo novirzi uz organizētām noziedzībām. Daudz vairāk kremta, ka gan Putriņš, gan Straupnieks bija atteikušies kuplināt sanāksmi ar savu klātbūtni. Nācās samierināties ar Jaunkalnu un Zandburgu, kas pat ierosināja pēc sapulces parādīt jaunāko Rīgas Kinostudijas kriminālfilmu. Ej nu sadarbojies ar tik nenopietniem pedagogiem …
Baidīdamās, ka tikai vecā aktīviste nesarunā visādas «ķecerības», Līga Pečaka bija nolēmusi, ka sarunai ar vecākiem jānotiek aiz slēgtām durvīm. Tāpēc biznesmeņi varēja mierīgi izstāstīt visus jaunumus no laukiem ataicinātajam Slavikam un Vladikam.
— Ja mēs nebūtu atraduši Užavas Silvu, — Rūdis dižojās, — Rīgas pulkvedis vēl šodien sēdētu tintē.
Raitai galvenais ierocis tagad bija izsists no rokām. Bet viņa nebūt netaisījās padoties.
— Bez mana mopēda Čips nebūtu iekritis.
— Un kas viņu ar dzīvības briesmām izsekoja pa visām Ventspils ielām? — savukārt trumpoja Meksikānis Džo.
— Bet mums ienāca prātā uzdāvināt Zand- burgai sunīti, kurš atklāja visu krāpšanas afēru, — Slaviks atgādināja.
— Tur jau tas suns aprakts, ka viņi piesavinājušies mūsu nopelnus, — Herberts prātīgi sacīja. — Miliči taču nepērk «Sikuras», ko viņi sajēdz no mūzikas?
— Tad jau iznāk, ka nemaz nevajag mūs pāraudzināt! — Janka iesaucās. — Ja likvidēs
šaubīgos elementus, milicija būs bez darba. * * *
Neparasti siltais augusta vakars bija atļāvis Renātei Zandburgai uzklāt atvadu mielasta galdu dārzā. Aiz vārtiņiem Tomiņa kareivīgo reju pavadībā jau rūca «Volga», atgādinādama rīdziniekiem, ka vēl tāls ceļš zem riteņiem. Tukšā karafīte liecināja, ka visi tradicionālie tosti uzsaukti. Varētu posties mājup, bet saimniece vēl nebija pateikusi pēdējos vārdus. Beidzot viņa piecēlās.
— Kriminālromānos ir tāds likums: kad noziedznieks jau ietupināts, visi sanāk kopā un vēl kādu brīdi spriež par morāles jautājumiem. Laikam baidās, ka lasītājs nebūs neko mācījies. Man tāpat gribētos, lai jūs saprastu, ka esam ar vienu šāvienu trīs zaķus nomedījuši…
— Skaidrs, — Jaunkalns uzdrošinājās pārtraukt Zandburgas «referātu». — Noziedzības trīs pakāpes — skolnieku sīkie biznesi, spekulantu mahinācijas un slepkavība …
— Jūs esat aizmirsusi vēl citu tradicionālu paņēmienu. — Straupnieks pasmaidīja. — Pa-
rasti galvenais varonis vēl nepagūst atvilkt elpu, kad viņu jau sūta jaunā bīstamā uzdevumā. Tā ka turieties, biedri Jaunkaln!
— Bet vispirms viņš noskūpsta savu sirds- mīļoto, — ierunājās Rasma.
— Es grasījos runāt par ko citu, — Zand- burga viņu pārtr.auca. — Paldies, ka atbrauci, Eduard! Tu man palīdzēji atkal tikt uz kājām. Tagad vari mierīgi atgriezties pie savč^ Regīnas-
— Tieši tagad man būtu jāpaliek, — Putriņš atjokoja. — Zinot, ka neesat vairs saistīta pie gultasr man nebūs miera.
— Bet es taču būšu Ventspilī, — Jaunkalns nopietni sacīja. — Un majors Blumbergs dzīvo tepat kaimiņos.
— Ja arī Seļecki^ uzņemas aizbildniecību par manu sievasmāti, tad varbūt iztiksiet bez papildu štata vienībām.
— Galvenais — neatdot iekarotās pozīcijas līdz Jaungadam, — Rasma sacīja. — Ieva ies dekrēta atvaļinājumā, un es apsolīju viņu aizvietot.
— Mēs tevi ļoti gaidīsim! — Јandburga izjusti paziņoja, tad pamanīja, ka Jaunkalns nosarcis, un piebilda; — Abi ar Tomiņu.