Tai pašā mirkli izgaisa viesnīcas istaba. Blakus sēdēja Deilijs, iepretī — Džošua Šrīvers. Mūns ar milzīgu atvieglojuma sajūtu apjēdza, ka nekāda Panotarosa nav bijusi. Viņš joprojām atradās Ņujorkā, gaišreģes Minervas Zin- geres kabinetā, viņš nemaz netika to atstājis. Visi drausmīgie Panotarosas piedzīvojumi bija izšāvušies caur smadzenēm, klausoties Šrīvera stāstu par viņa sievas un dēla nāvi, par meitas mīklaino nozušanu. Tā bijusi vīzija — nekas vairāk, radusies šīs pusmistiskās telpas iespaidā, baigs redzējums, ko ietekmējusi loģiska doma — tur, kur cietis avāriju amerikāņu stratēģiskās aviācijas bumbvedējs, viss iespējams.
— Nu, vai esat ar mieru uzņemties šo uzdevumu? — Šrīvers vaicāja nomāktā balsī.
Mūns neatbildēja.
— Vai zināt pēdējos jaunumus? — istabā iedrāzās Mi- nerva. Viņa bija jau paguvusi pārģērbties un tagad izskatījās kā gluži ikdienišķa sieviete. — Nupat abi ar dakteri klausījāmies radio. Panotarosā avārijas laikā sašķīdušas ūdeņraža bumbas!
Mūns neviļus paskatījās uz projekcijas aparāta radīto optisko mānu. Gaismojošais spoks šķita smīnam, tam nepārprotami bija ģenerāļa Debldeja vaibsti.