Flora apstādina mašīnu pie konditorejas Austrumu lokā un, kad esmu izkāpis, brauc tālāk. Mūsu šķiršanās nav visai konspiratīva, bet tagad man tikai vēl trūkst strīda ar Rozmariju.
Pa pusei atpūties, pa pusei vēl vairāk apdullis no snaudiena automobilī, eju uz vasarnīcu, tomēr jau pirmajā pagriezienā ieraugu pie alejas stāvam amerikāņa zaļo buiku.
— Lorān, vai gribat, lai tepat uz vietas jūs noklapēju, vai atzīstat par labāku, ka eksekūcija notiks citur, nevienam neredzot?— Ralfs laipni jautā, pabāzis galvu no mašīnas.
Bezgaumīgā doma mani noklapēt laikam kļūst aizvien populārāka.
— Neaizmirstiet, ka mūsu starpā ir vienošanās,— es atgādinu.
— Jūs taču to esat pārkāpis.
— Slikti gan esat informēts. Es kopā ar Rozmariju tāpat vien aizbraucu pie viņas Grābera…
— Zinu jau, zinu.
— Kamēr gaidīju Rozmariju lejā, hallē, man virsū uzskrēja Flora. Uzbrāzās kā viesuļvētra un mani aizrāva…
—…Un augu dienu trenkāja jūs šurpu turpu kā nevarīgu, no koka norautu lapu…
— Ē, neesmu vis tik nevarīgs. Domāju — paguvu gan izdarīt kaut ko. Bet tiešām visu dienu nevarēju tikt vaļā no Floras.
— Zinu arī to,— Bentons pamāj. — Redzēju, ka izkāpāt no viņas mašīnas. Ko tad jūs izdarījāt?
— Vai nu runāsim te, uz ceļa? — pārmetoši jautāju, juzdams, cik vitāli nepieciešama tase karstas kafijas.
Amerikānis izlien no buika, un mēs abi dodamies uz konditoreju — uz vienu no mazajiem šā rajona lepnumiem. Konditoreja patiesi ir diezgan mājīga, tomēr mēs iekārtojamies laukā, terasē: no šejienes var vērot lejā trokšņaino bulvāri ar tramvajiem, kas atbrauc no pilsētas, apgriežas un dodas atpakaļ, un augšā zaļos paugurus, kur uztupušās mūsu rajona — miermīlīgā un klusā ciema — vasarnīcas.
— Domāju, ka jau šonakt pabeigsim operāciju un tiksim galā ar mūsu darījumu,— saku, dzerdams otru tasi kafijas.
— Ko nozīmē «domāju»?— Ralfs manī paveras ar melnajām, grūtsirdīgajām acīm.
— Es gribu teikt, ja sievietes neko neizjauks.
— Tas ir atkarīgs no mums — vai tad atļausim viņām izjaukt? Vispirms pastāstiet, ko jūs gribat iesākt. Pēc tam apsvērsim, kā rīkoties.
— Liekas, vislabāk rīkosimies, ja izspēlēsim bridža partiju,— ieminos.
Un pamatvilcienos izklāstu savu ieceri.
Ralfs brīdi klusē, droši vien domās pārbaudīdams^ vai šajā iecerē nav kāds klupšanas akmens, pret kuru viņš var sāpīgi sasisties. Tad saka:
— Esmu ar mieru. Un nav vērts zaudēt laiku. Pēc pusstundas atnāciet abi ar Rozmariju, bet es parūpēšos par Floru.
— Beidzot! — mana īrniece iesaucas, kad ienāku mūsu viesistabā ar zaļajām, nervus nomierinošajām tapetēm.
— Nebūtu par ļaunu, ja jūs, mīļā, sapostos. Bentons mūs gaidīs pēc pusstundas.
— Kādēļ? Lai mūs abus nogalinātu?
— Pagaidām programmā nav paredzēts šāds priekšnesums. Drīzāk — parasts bridžs.
Rozmarija, pieceļas no savas iemīļotās vietas uz dīvāna, kur līdz šim droši vien raizēt raizējās, bet pirms došanas uz guļamistabu noprasa:
— Vai nokārtojāt darīšanas?
— Liekas, jā gan. Lai arī daļēji.
— Kāpēc daļēji?
— Tāpēc, ka uzgrūdos virsū Florai.
— Uzgrūdāties nejauši vai pēc iepriekšējas norunas?— viņa paraugās manī ar vienu no saviem netīkamajiem skatieniem.
— Ne šā, ne tā: viņa dzina mums pēdas, tātad tas nenotika nejauši. Taču mēs iepriekš neko nebijām norunājuši, kā esat iedomājusies savā neaptveramajā neuzticībā.
— Sī sieviete mani tīri vai satracina ar savu nekaunību!
— Kļūstiet taču greizsirdīga, — uzmundrinu īrnieci, — tas man sagādā prieku.
— Es lai kļūtu greizsirdīga?… Baidos vienīgi no tā, ka viņa var pievākt briljantus, pēdējā brīdī.
— Diez vai. Protams, neesmu gaišreģis, bet diez vai. Manuprāt, jums ir daudz lielākas izredzes.
— Pjēr, izredzes ir viens, gala iznākums — pavisam kas cits. Zināt, es paļaujos tikai uz jums.
— Zinu jau, zinu,— saku. — Bet nu pasteidzieties!
Kad viņa guļamistabā uzsāk sarežģīto ģērbšanās procedūru, iejautājos:
— Kā klājas jūsu draudzenei Violetai?
— Viņas vairs nav. Nozudusi, — aiz durvīm atskan Rozmarijas balss.'
— Kā tad tā — nozudusi?
— Ap trijiem pārrados un aizgāju apciemot Violetu, lai gan viņa to nepelnīja, bet viņas nebija mājās. No kaimiņiem uzzināju, ka viņa ar reno aizbraukusi jau agri no rīta.
Nogaidījis, kad Rozmarija izteiksies līdz galam, aizeju uz virtuvi un pētīgi paveros pa logu. Blakus vasarnīcā nespīd gaisma. Tas ir kāds sīkums, neparedzēts manā plānā. Cerēsim — mazsvarīgs.
Tieši pēc pusstundas Tims vai Toms mūs ieved amerikāņa godagalā. Kaut gan vienu no abiem Bentona kalpiem nesen piekāvu, tomēr arvien vēl viņus nevaru atšķirt. Viesistabā mūs gaida namatēvs un arī Flora.
— Ai, mīļā, šī brīnum skaistā kleitiņa jūs padara pavisam gaisīgu,— Flora iesaucas, pievērsdamās Rozmarijai.
Viņas dzēlīgajā valodā tas nozīmē «tievu kā asaku».
— Bet cieši pieguļošais kostīms brīnišķi izceļ jūsu smuidrumu, mīļā,— Rozmarija atsaucas.
Un viņas tikpat dzēlīgajā valodā tas nozīmē «resnumu».
Flora izliekas, ka to nav dzirdējusi, un pagriežas pret mani.
— Pjēr, manu zēn, tik sen neesmu jūs redzējusi…
«Veselu stundu,» klusībā nodomāju.
— Liekas, nav vērts vilcināties,— Ralfs saka, pieceldamies no atzveltņa kaktā un dodamies pie sagatavotā kāršu galda.
Pasteidzamies sekot viņa paraugam, un spēle sākas parastā, mierīgā ritmā un tradicionālā virzienā — es zaudēju. Arī amerikānis zaudē — varbūt tādēļ, ka viņa prātu stipri nodarbina pavisam kas cits, varbūt tāpat vien, kā jau trumpmanis, kurš ieņēmis otro zaudētāja vietu, pareizāk, apsēdies man pretim.
— Gan būs labi, mums veiksies mīlestībā,— viņš sevi mierina ar nodrāzto, veco asprātību, kuru dzirdot abas dāmas reizē neviļus ironiski pasmīkņā.
Šobrīd Tims vai Toms ienāk un pavēsta, ka pa tālruni kāds meklējot mesjē Lorānu.
— Kurš tas varētu būt? — es izliekos, ka kļūstu domīgs, jo negaidītais tālruņa zvans ir tikai daļa no iepriekš izstrādātā plāna.
— Patiešām, kurš tas varētu būt? — Ralfs vaicā, uzmezdams man šaubīgu skatienu.
Piecēlies dodos pa gaiteni uz kabinetu un dzirdu aiz muguras amerikāni izmetam jau paredzēto repliku:
— Vienu mirklīti, tūlīt būšu atpakaļ!…
Bentona uzdevums ir tēlot cilvēku, kuru nomāc un tirda neuzticība.
Tā nu, nepievērsdami ne mazāko uzmanību tālrunim, mēs viens pēc otra izejam pa sētas durvīm laukā un steidzamies pie attālu novietotās Bentona mašīnas. Iekārtojamies priekšējā sēdeklī, un amerikānis sāk braukt, nepūlēdamies pārāk strauji iedarbināt motoru. Timām vai Tomam atliek vienas rūpes — pēc brīža dāmām jāpaziņo, ka mani steidzami izsaucis mesjē Benāto un namatēvs, savas parastās neuzticības upuris, atzinis par nepieciešamu man piebiedroties.
Vasarnīcā situāciju turpmāk visnotaļ noteiks dāmas. Proti, kamēr labpatiksies gaidīt, vlrias joprojām jutīsies kā viešņas, bet tajā mirklī, kad vēlēsies doties prom, sapratīs, ka nokļuvušas gūstā. Kā Bentons man lūkoja ieskaidrot, Toms un Tims, lai arī izskatās kusli, nemaz nav tik bezspēcīgi.
— Violeta nozudusi jau agri no rīta,— es saku, kad braucam garām Goranova vasarnīcai, kuras logos arvien vēl nespīd gaisma.
— Kāda tam nozīme?
— Nekāda, bet ka tikai viņa ar visu savu vientiesību neiepinas mūsu pasākumā.
— Ja iepīsies, trieksim viņu ratā,— Ralfs nevērīgi nomurmina.
Tikuši uz Lozannas šosejas, pa to drāžam dzeltenīgo luminiscences spuldžu drūmajā gaismā, tā iesveļ sirdī pasaulīgas skumjas. Klusējam, jo visu, kas bijis sakāms, esam viens otram pateikuši. Satiksme patlaban ir gaužām maza, un gaišā šosejas lente strauji slīd mums pretim starp divām blīvām tumsas sienām. Pēkšņi pamanu tālu aiz buika divus spožus starmešus, kas mani pamudina pārtraukt klusumu:
— Ceru, ka mums nesitas klāt jūsu sitroens, kurš šodien mani jau vajāja, vai kas tamlīdzīgs…
— Es taču jums apgalvoju, ka nekā tamlīdzīga nebūs,— Bentons dzestri attrauc.
— Zināt, ja iejauksies kāds trešais, tas nozīmēs, ka mūsu operācijai noteikti krusts pāri.
— Jūs, mīļais, jau atkārtojaties, — amerikanis aizrāda.
Arī viņš pats atkārtojas, pēc brītiņa vaicādams:
— Kā varu būt drošs, ka mani nevilināt lamatās?
— Nekļūstiet smieklīgs. Kādās lamatās? Labāk jāsaka — te, šajā zemē, es esmu jūsu rokās, nevis jūs — manējās.
Starmeši aiz muguras pamazām slīd tuvāk un tuvāk, beigu beigās mašīna mūs panāk un apsteidz. Sazin kāds mersedess un sazin kāda sieviete. Paveca sieviete, ne jau viena no tām — mūsējām. Droši vien Ralfs tīšuprāt samazināja ātrumu, lai ļautu mersedesam pabraukt garām un atgūtu sirdsmieru.
— Jūs tomēr vēl neesat pateicis, kur tieši būs mūsu ceļa gals, — pēc brīža amerikānis atkal ierunājas.
— Lieki ir to teikt. Tas varētu tikai pavedināt jūs aizsūtīt turp kādu savējo un visu izjaukt.
— Man ne prātā nav nākusi šāda doma,— viņš melo ļoti nekaunīgi. — Neesmu tik nevarīgs, lai būtu vajadzīga sardze.
— Ticu gan, ticu. Un, ja neticetu, jusu žakete, pamatīgi izriezusies pa kreisi, mani pārliecinātu, ka maldos. Kaut gan, ja vēlaties zināt, gluži veltīgi esat sevi apgrūtinājis ar šādu gludekli.
— Var jau būt,— Ralfs piekrīt. — Vaļsirdīgi atzīstoties, mans darbs ir pētīt dosjē un skaitīt naudu, nevis šaut.
— Ceru, jūs nerunājat par savu formālo, varbūt pilnīgi iedomāto darbu bankā?
— Bankā vai citur, vienalga, mans darbs ir caur un cauri kancelejisks. Taču, iekāms tiku pie tā, esmu izmēģinājis roku daudzos citos amatos. Tātad tā būs kļūme, ja neviļus noturēsiet mani par Kēnigu.
— Man nekad prātā nav iešāvusies šāda doma,— savukārt cenšos viņu pārliecināt. — Gluži otrādi, paļaujos uz to, ka esat labs profesionālis. Un, ja tiešām esat labs profesionālis, vai tad izdarīsiet tādas muļķības, kādas diletants pēkšņi varētu sagudrot un visu sagraut.
Protams, nemaz tik akli neuzticos amerikānim. Man pat gribētos pieļaut domu, kā buiks ir apgādes ar maz- mazītiņu aparatūru, kas raida ēterā «pīk-pīk» un sitroenam iztālēm norāda, kurp mums jāseko. Nav brīnums, ka cilvēki sitroenā uztur attiecīgus sakarus ar vasarnīcā palikušajiem — ar Timu vai Tomu, kas gatavi ik mirkli atsūtīt papildspēkus, tiklīdz tie būs nepieciešami. Un tomēr, ja arī neticu Ralfa vaļsirdībai, man nav pamata šaubīties par viņa mantkāri. Bet5 mantkāre prasa, lai vismaz darījuma laikā mēs abi būtu gluži vieni. Lai darījums notiktu zem četrām acīm. Lai amerikāņa priekšniekiem nerastos ne vēsts no nelādzīgām aizdomām. Lai viss būtu, kā nākas. „
Risks var gadīties tālāk. Zināms, Bentonam ir tīrais nieks mani palaist, lai eju savu ceļu. Saņēmis dokumentus, kuriem nav vairs naudas vērtības, nozudīšu un likšu viņu mierā. Bet viņš nebūs tik cēlsirdīgs. Tāpat viņš nerīkosies tik muļķīgi, ka nodos mani saviem priekšniekiem. Bentons mani nogalinās, turklāt ar vienu vienīgu mērķi — tikt vaļā no nevēlama liecinieka uz laiku laikiem.
— Cikos jūs esat noteicis savējiem sākt darboties? — jautāju, negribēdams klusēt.
— Lorān, jūs gan uzmācaties, ka ne izturēt,— Bentons nopukst.
— Es jau esmu paskaidrojis, ka slēptuvi nevar atvērt piecās sekundēs. Un mums abiem būs vienlīdz neērti, ja jūsējie bāzīs tur degunu pirms laika.
— Jūs gan uzmācaties, ka ne izturēt,— viņš vēlreiz nosaka. — Varat būt drošs, ka neviens nebāzīs degunu un neviens mūs nekādi netraucēs.
Atlikušo ceļa gabalu braucam nerunādami. Tikai tad, kad esam sasnieguši Lozannu, Ralfs pavaicā:
— Kurp lai tagad stūrēju?
— Uz staciju.
— Ja uzreiz pateiksiet adresi, man būs vieglāk orientēties.
— Nevaru pateikt to, par ko pašam nav ne jausmas. Man ir tikai aptuvens priekšstats par šo vietu.
Patiesībā ir gluži otrādi — man nav nekāda priekšstata, bet kartē esmu izpētījis, kur tieši atrodas šī vieta. Tikko esam aizkļuvuši līdz stacijai, paskaidroju:
— Jānogriežas un jābrauc lejup, tad — zem tilta un aiz tā — pa labi.
Kad esam nogriezušies pa labi, dodu nākamo rīkojumu, pēc tam — atkal citu. Un tā tālāk. Tīšuprāt sarežģīju maršrutu, kaut gan tas ir bīstami — varu apmaldīties. Beidzot buiks iespraucas šaurā ejā starp kādu augstceltni un mūra sētu.
— Vai tad te? — Ralfs aizdomīgi jautā.
— Pāris soļu no šejienes,— viņu mierinu.
Tālāk ejam kājām, un izrādās, ka pāris soļu ir visai garš ceļa gabals.
— Jūs, mīļais, mani āzējat,— amerikānis ieminas.
— Nemaz neesmu noskaņots jūs āzēt. Taču arī man ir tiesības rīkoties samērā piesardzīgi. Un nav nekādas vēlēšanās šķirties no dzīves tik jaunam.
Galu galā nonākam pie palielas, smagnējas ēkas, kas neskaidri iezīmējas starp dažiem kokiem lēzenā ezera piekrastē.
— Seit, — es saku.
— Jūs no tiesas esat mani āzējis,— Ralfs pārmet. — Mēs ar mašīnu būtu atbraukuši šurp viens un divi.
— Ieiesim mājā no otras puses,— neklausīdamies viņā, ierosinu.
Apmetuši līkumu, ieraugām gaismu logā līdzās ārdurvīm.
— Deg gaisma! — Bentons konstatē acīm redzamo.
— Es taču teicu, ka Violeta var iejaukties, — paklusām saku.
— Jo ļaunāk viņai pašai,— mans ceļabiedrs noteic un dodas pie durvīm.
— Pagaidiet, tā nedrīkst, — es viņu aizturu.— Vai tad gribat viņu nogalināt?
— Kālab jānogalina? Sasiesim Violetu un iebāzīsim viņai kaut ko mutē.
— Izbeidziet savus bandītiskos paņēmienus! Un ļaujiet man darboties. Likt lietā spēku vienmēr laika būs diezgan.
— Labi, Lorān, darbojieties!— Ralfs nelabprāt piekāpjas.
Nospiežu zvana pogu pietiekami stipri, lai Violeta pamostos, ja ir aizmigusi. Pēc brītiņa no iekšpuses atskan viņas balss, pārāk vārga, lai varētu saprast vārdus. Pagriežu rokturi, un durvis atveras. Gaitenī pa labi ir citas durvis, kas ved uz apgaismoto istabu. Plaši un viesmīlīgi atdarītas. Ieejam iekšā.
Violeta guļ uz dīvāna, ievīstījusies raibā segā, un sejā uzreiz iezogas vārs smaids, tiklīdz viņa pamana mani.
— A, mesjē Lorāns!
Tad viņas skatiens atduras pret amerikāni un neizpratne nomaina smaidu.
— Mūsu kaimiņš, Bentona kungs,— pasteidzos amerikāni iepazīstināt ar namamāti. — Viņš mani atveda.
Tā kā ņemamies šo to paskaidrot, piemetinu:
— Violeta, jūs gan nobaidījāt mūs. Gājām pat uz policijas iecirkņiem, lai jūs sameklētu. Un uzzinājām šejienes adresi. Domājām, diezin kas ar jums noticis…
— Ir gan noticis,— jaunā sieviete pamāj.
Viņa strauji atmet segas galu — no apakšas rēgojas ieģipsēta kāja.
— Kad tas gadījies?… Kā?… — izbrīnā murminu.
Violeta pavērš uz mani ciešanu pilnu skatienu un,
nelikdamās zinis par Ralfu, gurdi saka:
— Lorān, es jau izstājos no spēles… Sorit agri no rīta tik tikko paliku dzīva auto avārijā. Un sadursme nebija nejauša. Nekā vairāk negribu kā to, lai mani liktu mierā…
— Kas tieši?
— Nezinu… Vienalga, kaut vai kas…
— Jūs te guļat gluži viena? — īsu brītiņu neveikli klusējis, uzdrīkstos aizsākt valodu par ko citu.
— Nepavisam ne. Mani aprūpē draudzene — tā pati, par kuru jums stāstīju. Viņa dzīvo ļoti tuvu.
Šai mirklī Violeta atjēdzas, ka jāpilda namamātes pienākumi, un piedāvā:
— Nu, sēdieties! Neesmu spējīga jūs uzcienāt, bet varat paši sev pakalpot. Pudeles ir tur, viesistabā…
— Neuztraucieties,— apsēzdamies saku.
Ralfs paliek stāvam pie durvīm, nolēmis daļēji kompensēt uzvalkam nodarīto pārestību — tik ilgi tas bur- ļ zīts buikā. Viņš zīmīgi paveras manī, tā sacīt, cik ilgi ļ vēl zaudēsim laiku. Arī es negribētu zaudēt laiku, jo ar katru minūti tuvojas brīdis, kad te varbūt iebruks amerikāņa ļaudis. Tiesa, viņiem būs krietni jāpasvīst, kamēr atradīs īsto vietu, bet galu galā to noteikti atradīs.
— Bentona kungs padzirdīs, ka esat nodomājusi pārdot šo vasarnīcu un paturēt sev otru, kas atrodas Bernē,— uzdrīkstos ieminēties.
— Iespējams… — Violeta izdveš. — Neesmu vēl izlēmusi, bet iespējams…
— Viņš mani atveda, cerēdams izmantot izdevību, lai kaut pavirši-apskatītu māju… mēs taču nebijām paredzējuši, ka sastapsim jūs tik slimu…
— Ai, labāk nepārspīlēsim,— namamāte apātiski iebilst. — Kā redzat, es vēl neguļu uz nāves gultas. Nu, ja jau Bentona kungs vēlas… Tikai žēl, ka nevaru viņu izvadāt…
— Neraizējieties, jaunkundz, — beidzot amerikānim labpatikas iestarpināt. — Te ir runa par to, ka derētu vienīgi pārlaist acis… Man neparko negribētos jūs aizkaitināt.
— Jūs mani nemaz neaizkaitināsiet. Baidos, ka istabas nav priekšzīmīgi uzkoptas, bet ja nu gribat vienīgi apskatīt…
Izgājuši gaitenī, paejam garām divu nākamo istabu durvīm un sasniedzam palīgtelpas. Durvis uz pagrabstāvu ir līdz galam vaļā, tāpēc uzreiz ieraugām cementa kāpnes, kas ved lejā. Sataustu elektrības slēdzi. Kaut tur būtu spuldzes. Vecos pagrabos vispār nemēdz ievilkt elektrību. Par laimi, te ir citādi.
Dodamies pa kāpnēm lejā un nokļūstam ērtā betona telpā, gandrīz tukšā, tikai centrālapkure iebūvēta kaktā. Pārbīdāmā siena laikam ir pretējā. Gluda betona siena, kurā vēl redzami ieveidņu dēļu nospiedumi, bet nav it nekādas nišas vai atveres. Protams, kaktā pa mazu caurumu iziet divas caurules, un tām pievienoti krāni tvaika regulēšanai.
Eju uz šo kaktu, amerikānis soļo līdzi. Atskrūvēju vienu apaļo krāna turekli un atverē iebāžu pildspalvu. Nekā! Atskrūvēju otru un atkal daru to pašu. Atskan tikko dzirdams klikšķis. Tad betona siena lēnām un klusi paslīd sāņus, pavērdama mums ceļu uz bunkuru.
Iegājuši tajā, gramstāmies pa sienu gar spraugu. Ralfs satausta elektrības slēdzi — telpā ielīst vājas spuldzes mirgojoša, sarkanīga gaisma. Tā ir blāva, bet pilnīgi pietiekama, lai mēs skaidri redzētu bunkura dibensienā iemūrētu seifu ar varenām tērauda durvīm.
Ar acs kaktiņu ziņkāri vēroju Bentonu. Taču — vai nu viņam tāds raksturs, vai tā tikai maska — seja joprojām izskatās mierīga.
— Dodiet atslēgu, Lorān.
— Vispirms — negatīvus,, Benton.
Amerikānis iegrūž roku kabatā, izvelk mazmazītiņu kaseti un pasniedz man.
— Ceru, te nav nofotografētas vecas avīzes…
— Varat parbaudīt.
Pārbaudu ar palielinātāju un noslēpju negatīvus, pēc tam izņemu atslēgu.
— Arī kopijas… — Bentons atgādina.
Atdodu arī kopijas.
Amerikānis iet uz bunkura viņu galu un, manīdams, ka sekoju viņam pa pēdām, mani brīdina:
— Atļauju jums aplūkot, bet neko aizskart nedrīkstat.
Viņš iebāž atslēgu caurumā, divreiz pagriež un bez
īpašām pūlēm attaisa smagās durvis. Seifa iekšpuse paveras pietiekami apgaismota, un mēs redzam tās saturu — divas nelielas ceļasomas. Divas nelielas ceļasomas katru savā plauktā — un vairāk nekā.
Šajā mirklī saklausu tikko uztveramus klikšķus aiz muguras. Pagriežos īstā laikā, lai ieraudzītu, ka betona siena lēnām slīd atpakaļ, mūs dzīvus apbedīdama. Iekāms tā galīgi aizdarās, pamanu pa spraugu kalseno, trauslo Violetas augumu, viņa stāv diezgan stingri uz abām kājām, un vairs nav ne vēsts no ieģipsējuma.
Amerikānis pavērš acis arī uz to pusi. Un viņam tāpat atklājas bezcerīgā situācija — dzelzsbetona bunkurs ir pārtapis mūsu kapā.
Pieeju pie liktenīgās sienas. Protams, ne jau tādēļ, lai to atbīdītu ar rokām, bet gan tāpēc, lai paskatītos, vai nevar ar kādu sviru iedarbināt to no iekšpuses. Bet nav šādas sviras. Bīdāmietaises ierīkotas tikai ārpusē. Un paredzētas galvenokārt tādām nevainīgām un nevarīgām meitenēm kā šī čūska Violeta.
— Jūs esat vainīgs, Lorān, — amerikānis gurdeni burkšķ, atsliedamies pret sienu un nepievērsdams uzmanību biezajai putekļu kārtai uz tās. — Ja mēs būtu stingri sasējuši Violetu un viņai — melkulei — mutīti aizbāzuši ar lupatu, tagad te abi rīkotos brīvi.
Atskārtis, ka pārmetumi ir lieki, viņš apklust un gausi, jau pavisam vienaldzīgi atkal atgriežas pie seifa.
— Vismaz pavērsimies, kas tur iekšā. Tagad mums jau tā laika diezgan. Pat liku likām. Līdz tam mirklim, kad skābeklis izsīks un mēs izlaidīsim garu aiz elpas trūkuma.
Ralfs izņem vienu ceļasomiņu, noliek uz cementa grīdas un atver. Nepūlos pienākt klāt, pa gabalu varu apskatīt tās saturu: zelta izstrādājumi, zelta monētas, rotaslietas, vārdu sakot, mantas, no kurām kaut dažas katrs mietpilsonis svēti glabā slepenā kaktiņā, taču šeit nav dažas, bet milzums.
Nevīžīgi, uz ātru roku pārrakņājis greznumlietas, Bentons saka:
— Nav briljantu…
— Vai tad jums nepietiek šo dārgumu? — vaicāju.
— Es teiktu tā: tagad un pašreizējos apstākļos pat pārlieku,— viņš atbild. — Bet nav briljantu…
Ralfs ar kāju nevērīgi pabīda malā ceļasomiņu, pieiet pie seifa un izņem otru. Tā pati aina: dzeltenā dārgmetāla sīki greznumi, kurus cilvēki paraduši atzīt par brīnum vērtīgiem, kaut gan no tiem patiesībā ir maz labuma. Un vēl nedaudzas rotaslietas plakanās samta vai ādas kastītēs. Kādā kastītē tomēr ir kas cits.
— Briljanti…
Amerikāņa balss skan gaužām grūtsirdīga. Man šķiet, ka viņš justos vairāk apmierināts, ja nebūtu tos atradis. Patlaban, kad briljanti nu ir rokās, slazds, kurā mēs abi esam iekrituši, droši vien viņam liekas vēl drausmīgāks un bīstamāks.
Pieeju tuvāk, lai kā nekā vērīgāk aplūkotu izdaudzinātos briljantus. Kā izteicās Ralfs, tagad mums jau tā laika diezgan. Pat liku likām.
Kaut gan bunkurā gaisma ir blāva, briljanti, sakārtoti uz tumša samta, dzirkst visās varavīksnes krāsās, amerikānim kaut mazlietiņ pakustoties.
— Tiešām vienreizēji,— viņš noteic.
Bentons aiztaisa kastīti un pēc sensena privātīpašnieku paraduma grasās iebāzt kabatā. Tad nevīžīgi iemet to mazajā ceļasomā.
— Cik biezs ir šis betons?— viņš jautā, laizdams acis pār sienām.
— Vairāk nekā metru. Griesti — droši vien vairāk nekā divus. Pārbīdāmā siena tomēr ir plānāka — kādu pusmetru, tīrais nieks.
— Vispār varam kliegt vai pušu plīsdami, bet velti cerēt, ka mūs kāds sadzirdēs,— viņš secina.
— Kurš tad, jūsuprāt, sadzirdēs? Vai žēlsirdīgā Violeta, kas mūs te ieslodzīja, lai mēs sapūstam un pēc tam pati var brīvi rīkoties ar mantojumu? Vai jūsu ļaudis, kuri, atļaujiet pateikt, Benton, ir tādi muļķi, ka tikai iemetīs aci pagrabā, redzēs, ka tas ir tukšs, un apmierināti ar savām smalkajām novērošanas spējām aizbrauks prom.
— Nerunāsim vairs par to. Labāk pasakiet, cik ilgam laikam, pēc jūsu domām, mums pietiks gaisa.
Bentons atkal vērtējoši pārlaiž acis bunkuram. Tas atgādina apmēram četri reiz četri metri lielu istabu. Diezgan plaša telpa, ja tā noder par slēptuvi, bet pārāk šauriņa, ja uz to raugāmies kā uz skābekļa rezervuāru.
Pirmkārt, griesti nav augstāki par diviem metriem. Otrkārt, bunkurs laikam ļoti sen nav atvērts, tajā gaiss ir slikts un sasmacis, tomēr drusku skābekļa vēl pieturas tāpēc, ka tas ieplūda pa īso brīdi, kamēr siena bija atbīdīta. Cik var nojaust, ieplūda gan, bet pārāk skopā devā.
— Asfiksijas problēmas nekad nav nodarbinājušas manus prātus,— atzīstos. — Bet, ņemot vērā šā krātiņa nožēlojamo kubatūru un to, ka jau tagad gaisā gandrīz trūkst skābekļa, varu iepriekš pasacīt — pēc dažām stundām mēs elposim paši savu ogļskābo gāzi. Tātad viss pārējais arī drīz pienāks.
Ralfs atslienas pret sienu, vairs neraizēdamies, ka notraipīs uzvalku. Šļūkdams gar sienu, viņš lēnām noslīgst uz grīdas. Sākumā man šķiet, ka viņam saplakusi dūša. Vismaz tik ilgi, līdz saklausu viņu smejamies. Paklusos un bēdīgos smieklos raustās viņa pleci, un Ralfs velti pūlas savaldīties. Beidzot neiepriecinošās jautrības izvirdums noplok tik tālu, ka viņš spēj parunāt:
— Ha-ha… Iedomājieties vien, Lorān… Esmu bijis Gvinejā un Gvatemalā, esmu bijis Panamā un Kongo. Esmu bijis tur, kur šauj no stūra un cilvēki krīt… tiesa, kā jau teicu, man prāts nenesas uz šaušanu… mana specialitāte ir maksāt rēķinus un pārbaudīt rēķinus, taču ne reizi vien esmu licis uz spēles dzīvību, bijis par matu no nāves un allaž palicis sveiks un vesels, lai nokļūtu te, pieklājīgajā pilsētā… ha-ha… kur maza muļ- ķīte — pēc izskata ģimnāziste un vēl tāda, kas lēnām pieņemas prātā,— ha-ha, iegrūstu mani kapā…
Viņš apklust, it kā novārdzis dīvainajā jautrības lēkmē — lēkmē, no kuras šermuļi skrien pār muguru, un pamazām atkal iegrimst savā parastajā flegmatismā.
— Tomēr mirt pāris soļu no briljantiem ir pavisam kas cits,— es ieminos.
— Tie gan ir vienreizēji!…— Bentons neapzināti noteic.
— Tīrs ogleklis,— piebalsoju.
— Galu galā mēs abi ar jums arī nekas cits neesam kā tikai ķīmisku vielu savienojums,— viņš piezīmē. — Viss atkarīgs no to struktūras un attiecībām.
— Tīrs ogleklis,— vēlreiz pasaku.
— Pat ja tā arī ir. Aiz šā oglekļa slēpjas dolāru kalni.
— Kur jūs tos izmantotu?
— Kā lai es zinu! Laikam izmantotu gan, ja varētu
savākt savas mantiņas un nozust aiz trejdeviņām jūrām. Bet esmu profesionālis un saprotu, ka tas nav iespējams. Un, ja būtu iespējams, par to nāktos dārgi samaksāt — pastāvīgi dzīvot tik lielās bailēs, ka nav vērts pūlēties. Tāda ir mūsu sistēma, Lorān. Un, kurš iekļāvies šai sistēmā, tas vairs netiek no tās vaļā.
— Kālab tad jums vajadzīgi dārgakmeņi?
— Tāpat vien, lai tos noliktu seifā kādā bankā. Nodrošinājums kā nekā garantēts…
— Kāds nodrošinājums?
— Ai, liecieties mierā ar saviem jautājumiem,— Ralfs noburkšķ. — Jūs man jau esat apnicis.
— Benton, mums jānosit laiks. Viss noritēs daudz vieglāk, ja pratīsim nosist laiku.
— Pret to es neiebilstu. Nositiet vien! Tikai ne jau tā. Ne jau ar idiotiskiem jautājumiem. Ja gribat, staigājiet uz rokām. Vai švilpojiet — tas man mazāk drillēs nervus. Vai uzdziediet kaut ko…
— Tieši šai stundā daži droši vien dzied… Un svilpo… Kabarē «Mokambo» orķestris vēl spēlē pilnā sparā…
— Jā, dzied un svilpo, un tempj šampanieti, un amizējas ar mīļākajām, un nododas grupu seksam, un liek ribās ceptu liellopa gaļu, ieraudami burgundieti, un strīdas, vai atvaļinājumu labāk pavadīt Bahamu vai Bermudu salās… — viņš uzskaita lēnām, kā lūkodams atcerēties, ar ko vēl cilvēki varētu noņemties. — Bet melnais darbs atliek Bentonam vai tādiem kā Bentons, un tas, ka šai pašā naktī Bentons vai kāds cits tiek padarīts auksts vai pagrabā nosmok pats savos izgarojumos,— tas nepelna ievērību, tas ir iepriekš paredzēts nenovēršams nobiruma procents, tam tā jābūt, un par to nav vērts pat domāt…
Viņš apklust uz brītiņu, kā vēlēdamies atgūt elpu, arī es šai mirklī atjēdzu, ka tāpat mēģinu atgūt elpu un man trūkst gaisa vai tikai šķiet, ka trūkst. Jūtu — galvu atkal plēš pušu riebīgās sāpes, ar kādām pamodos pēcpusdienā viesnīcā «Terminus».
Šobrīd pēcpusdiena viesnīcā «Terminus» liekas kaut kas nogrimis tālā pagājībā, jau aizmirsts, no Vecās derības… arī — gan Flora… gan mesjē Arons…
Aizrit laiks. Varbūt stunda, varbūt vairāk. Negribu skatīties pulkstenī. Labāk neskatīties pulkstenī, zinot, ka nekas nav gaidāms, vienīgi… Un mēs klusējam, katrs sagumis savā vietā un katrs risinādams savas domas vai pūlēdamies tās atvairīt.
— Lūk, tāpēc es gribētu savākt savas mantiņas un nozust — kaut tikai tas izdotos,— pēdīgi saklausu Ralfa balsi, klusu, pavisam klusu: viņš īstenībā runā pats ar sevi, nevis ar mani. — Šāda rīcība būtu gluži loģiska. Visu mūžu tas man mācīts, tas bijis stimuls: jāgūst panākumi, jāizsitas uz augšu, bet kādēļ? Lai saņemtu lielāku algu, lai būtu vairāk naudas. Skaidrāks par skaidru, ja reiz esmu uztaustījis naudu, veselus kalnus naudas, jāpiebāž pilnum pilns maiss un jāiet, kurp vien tīk…
— Tik un tā jūs nevarētu to izdarīt,— atgādinu itin neapzināti, jo nav nekādas vēlēšanās runāt, nav nekādas vēlēšanās uzsākt kaut ko.
— Eh, nūja, ir taču vēl kas cits — audzināšana un dresūra. Man teica, ka mūsu izlūkdienests esot visdiženākā iestāde, tāpat kā jums tika stāstītas šādas blēņas. Man teica, ka nauda esot liela laime, un es noticēju. Jums teica, ka briljanti neesot nekas vairāk kā tīrs ogleklis, un jūs noticējāt. Kā gan iedomājaties, ka varat būt pārāks par mani, ja īstenībā esat tāds pats mērkaķis kā es?
— Tomēr noteikti ir nož*īme, kam kurš noticējis,— iebilstu apātiski.
— Nav it nekādas nozīmes… Viss ir meli. Vai, ja vēlaties, izdevīgi pielāgota patiesība. Vienā gadījumā — vienam nogrupējumam. Otrā — otram. Un kas par to, ka melu bijis mazāk nekā patiesības? Es esmu viens. Jūs — arī. Lorān, katrs no mums ir kaut kas pats par sevi… Katrs no mums ir nožēlojams nejēga, kurš noticējis maldiem, kad uz tiem viņu pavedināja savtīgos nolūkos…
Amerikānis apklust vai varbūt spriedelē tālāk, bet klusībā, viņam taču vienalga, kā to darīt,— viņš īstenībā runā pats ar sevi, lai gan piemin manu vārdu. Ja Bentons būtu pavadījis augu dienu tādās galvas sāpēs kā es un ja kāda Flora būtu iegrūdusi viņam mutē šķidrās gāzes ampulu, viņš droši vien nevēlētos runāt arī pats ar sevi, tāpat kā man nav šādas vēlēšanās, un šobrīd es pūlos panākt tikai vienu — aizmirst, ka man jau trūkst skābekļa, vajag tikai atjaust, ka trūkst skābekļa, un nevilšus varu ar nagiem skrāpēt sienu vai ar nagiem skrāpēt krūtis, vai sajukt prātā.
— Sitās sievietes visu izjauca… — pēc ilga laika dzirdu Ralfa balsi. —… Sieviete nevalda pār savām tieksmēm un uzvedas tā, ka iepriekš to nekad nevar paredzēt.
— Vīrietis — arī,— pasaku balsī, ko pats tik tikko sadzirdu.
— Nav tiesa. Vīrietim ir sistēma. Bet sistēmu iespējams atšifrēt… Tas rada drošības sajūtu: ir sistēma, ir pie kā pieķerties. Sieviete ir pavisam kas cits… Jūs nesenīt teicāt, ka Flora jums uzdrāzusies virsū kā viesuļvētra. Un pat neaptvērāt, ko esat pasacījis. Bet tā ir skaidra patiesība — sieviete ir stihija, orkāns. Tas nav nekāds untums, ka viesuļvētrām viemēr doti sieviešu vārdi — Kleo, Fifi, Flora… Ak šī Flora!… Viesuļvētras ar maigiem vārdiem… Uzbrāžas un visu apgriež otrādi…
— Vai esat pārliecināts? Mēs abi ar Rozmariju dzīvojām diezgan mierīgi… vismaz līdz zināmam laikam…
— Gluži dabiski… Orkāna centrā laiks vienmēr ir jauks. Saulains un rāms. Toties pamēģiniet tikai pa- gadīties tam ceļā… Pazīstu gan šos orkānus. Es taču teicu: esmu bijis Gvatemalā.
— Varbūt orkānus pazīstat, bet, cik noprotu, sievietes ne,— saku pēc tam, kad aizritējis krietns brīdis un Ralfs droši vien vairs neatceras savu repliku.
— Pazīstu arī sievietes,— viņš apgalvo, neskaidri murminādams vārdus kā piedzēries vai cilvēks, kurš laižas snaudā. — Tieši tāpēc necenšos lakstoties ap viņām, ja jūs runājat par šādiem niekiem… Nekad nemēdzu lakstoties… Jikai aizeju un samaksāju… un pārnāku ar atvieglojumu un tādu riebumu, ka aizmirstu viņas vismaz uz kādu laiku…
Bentons apklust un sastingst savā vietā, tai pašā vietā, kur sen — pirms veselām stundām vai gadiem — gar sienu noslīga klusos, histēriskos smieklos. Kad atkal ir pagājušas stundas vai gadi, viņš ierunājas ar mokārn:
— Lorān, sievietes ir skaistas un labas vienīgi attēlos, kas iespiesti žurnālos… žurnālos, ko lasa jaunie onānisti… tajos žurnālos, kuros redzams ļoti daudz prostitūtu, nofotografētu pēc pornogrāfa prasmīgas režijas… Bet dzīvē viņas ar savu godkāri un kaislībām… Nestāstiet vis… Viesuļvētras ar maigiem vārdiem…
Aizrit atkal stundas vai minūtes, un saklausu Ralfa balsi, kas skan it kā tālu, tālu:
— Taisnību sakot, jums ir pilnīgas tiesības… aizstāvēt viņas — šīs sievietes. Ja nebijis viņu… es jau sen būtu jūs uzokšķerējis un… padarījis nekaitīgu.
— Kā tieši? — vaicāju, nespēdams lāgā parunāt.
— Visradikālāk… Es cienu jūs, Lorān… visradikālāk… Paliatīvi apvaino jūsu ranga cilvēku…
Mēs cīnāmies tālāk ar nāvi — katrs savā sienmalē, katrs pats savā pieres vietā.
— Tagad… padarījām viens otru nekaitīgu… šai bunkurā… šai mūsu abu kapā… Un jums droši vien derdzas izlaist dzīvību blakus… tādam kā es…
— Kādēļ?… — sasparojos, lai pajautātu. — Kaujas laukā ienaidnieki bieži krīt blakus cits citam…
— Jā… tiesa gan… krīt blakus cits citam… taču viņus neapbēdī kopā… Bet mēs dusēsim vienā brāļu kapā… spiegu brāļu kapā…
«Patiesībā te tev ir vieta,» saku, bet ne jau balsī, jo trūkst spēka parunāt. «Kara laika bunkurā. Bunkurā, kas aizvien vēl saglabājies, lai gan karš sen beidzies… Patiesībā te ir vieta mums abiem, kas, palikuši pēc kara, joprojām cīnāmies,— mums karš nekad nebeigsies… Un nav ko brīnīties, Ralf, ka esam kopā… Nav ko tev izlikties par muļķi… tu labi zini, ka tas ir cits — mūsu karš… kurā nav ierakumu un pozīciju… tas ir cits, un katrs atrodas ienaidnieka aizmugurē, un katra aizmugurē ir ienaidnieks… un, kamēr vien turpināsies šis karš, mēs būsim kopā… mēs vai tādi kā mēs… kas gan ir cīnītājs, ja viņam nav pret ko cīnīties, mēs viens bez otra nespējam būt tie, kas esam… viens bez otra nespējam iztikt… viens bez otra zaudējam jēgu… tāpat kā nakts bez dienas, tumsa bez gaismas…»
Gaisma, jā… Tikai tā kļūst aizvien blāvāka un blāvāka… Tā dziest. Laikam metas krēsla. Es brīnos, cik ilgi tā sēdēsim pustumsā un vai neviens neattapsies iedegt spuldzi.
Es un Borislavs esam ieslīguši zaļajos atzveltņos pie zaļā gumijkoka, kura galotne jau spiežas kabineta griestos. Uz dīvāna, protams, ir iekārtojies mans bijušais priekšnieks, ko vienmēr uzskatu par nelielu pedantu — varbūt tāpēc, ka viņš vienmēr mani uzskata par nelielu avantūristu. Kas zīmējas uz ģenerāli, jāsaka, viņam netīk ilgi sēdēt. Gausiem soļiem viņš mēro grīdsegu uz priekšu un atpakaļ vai apstājas domīgs te šur, te tur.
— Tā nav pirmā reize,— dzestri iesāk priekšnieks, kam patlaban ir dots vārds. — Bojevs izpildīja uzdevumu — un diezgan labi, jā, pārvarēja grūtākos etapus un beidzot, kad bija jāpieliek punkts, nevis pielika punktu, bet iekrita lamatās… Tā nav pirmā reize…
— Varēja ari neiekrist,— Borislavs nenociešas nepateicis. — Ja dzīvē viss būtu risinājies tik viegli, kā rakstīts uz papīra, nebūtu iekritis…
— Kā dzīvē viss risinās, tas ne vien jums zināms,— priekšnieks iebilst rāmā garā. — Mēs tāpat neesam kancelejās izauguši… Uz papīra parādītu labi izstrādātu plānu var arī labi izpildīt. It īpaši tik pieredzējis darbinieks kā Bojevs. It īpaši, ja viņš laikus pagūtu apslāpēt noslieksmi uz avantūru…
— Uz kādu avantūru? — Borislavs atkal turas pretī, pārkāpdams ierasto kārtību. — Te nav nekādas avantūras.
— Borislav, tagad ciet klusu,— ģenerālis īgni aizrāda. — Nepārtrauc cilvēku!
— Lai pārtrauc vien,— priekšnieks saka. — Tas mani nemulsina. Kaut jel viņš spriestu objektīvāk.
Viņš vērīgām, saltām acīm paveras manā draugā un turpina:
— Tu jautā — uz kādu avantūru? Bet kā citādi lai nosauc visu šo tirgošanos ar amerikāni? Kālab tieši vajadzēja tirgoties? Un kāpēc viņam bija jālien bunkurā?
— Tas taču gluži skaidrs: lai papildinātu dosjē. Lai dabūtu rokā pēdējo — iztrūkstošo daļu, — Bc>rislavs atbild.
— Sai daļā ietvertie dati nemaz nav tik svarīgi, ka būtu bijis jāliek uz spēles dzīvība. Sīs daļas datus mēs varētu iegūt izmeklēšanā.
— Jā, bet varbūt nepilnīgus, turklāt būtu jāpārvar daudz šķēršļu un jātērē daudz laika.
— Tas viss nemaksā tik dārgi kā dzīvība,— priekšnieks mierīgi saka.
— Galu galā viņš ir licis uz spēles pats savu dzīvību…— Borislavs izgrūž, apraudams teikuma beigas.
Es zinu, ka teikuma beigas ir: «Nevis jūsējo.»
— Domāju — mūsu dzīvība nepieder vienīgi mums pašiem,— priekšnieks dzestri aizrāda.
— Tiesa gan,— Borislavs piekrīt. — Bet ko lai dara: ir cilvēki, kas raduši paveikt visu līdz galam, izpildīt uzdevumu līdz galam, līdz pēdīgajam sīkumam, dažkārt rīkodamies tik pārdroši, ka vairs neatgriežas…
— Ja neatgriežas, tas nozīmē, ka nav pienācīgi izpildījuši uzdevumu,— priekšnieks iebilst. — Vai arī izpildījuši, samaksādami pārāk dārgi.
Ierāvies atzveltnī, klausos viņos vērīgi, tomēr jūtu, ka abi sāk atkārtoties, tā mēdz būt bieži, kad iedegas strīds, lai gan ģenerālis pamatoti ieskata, ka nereti strīdā dzimst patiesība. Klausos viņos vērīgi, bet pēkšņi tas mani nomāc un nodomāju: ja reiz jautājums ir par mani, viņiem taču laiks ir pavaicāt, kā es raugos uz to visu, nevis runāt tā, it kā manis te nebūtu.
— Rorislav, tu tiešām nespried īsti objektīvi,— beidzot ģenerālis iestarpina. — Galu galā fakts ir tas, ka mums vēl nav pēdējās dosjē daļas. Arvien vēl nav, kaut gan esam samaksājuši par to pārāk dārgi…
Viņš apklust, tad saka ar pārmetuma pieskaņu balsī, bet man šķiet — pārmet pats sev, nevis Borislavam:
— Tu, brālīt, nespried īsti objektīvi… un es tevi saprotu… Mēs esam zaudējuši pieredzējušu darbinieku… un labu biedru…
Un es uzreiz aptveru: man nedod vārdu tāpēc, ka esmu miris.
Gaisma vēršas blāvāka un blāvāka, un savērpjas krēsla. Tā nav vakara notumsa, bet pelēka, miglaina krēsla, kāda rādās murgainos sapņos. Un, kā vienmēr, murgainā sapnī redzu, ka Ļubo iet savā bezrūpīgajā, lēnajā gaitā, manāmi pievilkdams kāju.
Kādreiz tur, kailajās kalnu smailēs pie robežas, mēs vajājām bandītus, Ļubo tika smagi ievainots un, lai arī palika dzīvs, kopš tā laika ar vienu kāju mazliet piekliboja, tiešām mazlietiņ, tomēr piekliboja, un tas viņam kļuva par neatņemamu īpatnību, tādēļ pievelk kāju, pat nākdams pie manis sapnī, kaut gan loģiski būtu domāt, ka cilvēka rēgs var neiet uz mata kā viņš pats, tātad Ļubo varētu soļot neklibodams.
Viņš pienāk klāt un apstājas, bet neskatās uz mani, it kā mēs satiktos konspiratīvi un tēlotu galīgi nepazīstamus, kas pagadījušies pāris soļu viens no otra aiz tīras nejaušības.
«To visu vari stāstīt savam bijušajam priekšniekam, bet ne man, brāl,» Ļubo paklusām iesāk, gandrīz uzgriezis man muguru, it kā mēs būtu ieradušies uz konspiratīvo tikšanos. «Es gan zinu, kādēļ tu iedrāzies amerikāņa vasarnīcā, un zinu, kā nokļuvi bunkurā. Tu iedrāzies, lai glābtu manu zēnu.»
«Nemels niekus,» aprāju viņu. «Tev taču skaidrs, ka es tikai pildu uzdevumu.»
«To, brāl, pastāsti kādam citam, nevis man, es pazīstu tevi caur un cauri, pats esmu mācījis tev amatu. Zinu, kādēļ tā rīkojies.»
«Varēju atbrīvot Bojanu un doties mājup,» es saku.
«Tur jau ir tas āķis, ka nevarēji. Un to ļoti labi saprati. Varēji gan laisties lapās un izsprukt no viņu nagiem, bet agrāk — tūlīt pēc tam, kad aptvēri, ka Bojans cietis neveiksmi. No profesionālā viedokļa tas tev bija jādara. Tev nebija jālec no terases, bet jānozūd un jāļauj, lai Borislavs papūlas atpestīt puisi. Beidzot droši vien būtu palaiduši vaļā manu dēlu. Kam Bojans viņiem vajadzīgs! Tu viņiem biji vajadzīgs, tu!…»
«Ko nu runā muļķības,» saku, nelūkodamies uz Ļubo, it kā mēs tiešām būtu tikušies konspiratīvi. «Gribēju uztaustīt dosjē trešo daļu.»
«Trešo daļu!… Ir nu gan tā svarīga! Tu sāki ņemties ar trešo daļu, atskārtis, ka tik un tā esi ielīdis cilpā. Zināji, ka viņi ar prieku izvēlējušies tevi par izpirkšanas upuri un ka pēc Bojana neveikmes, raugoties no profesionālā viedokļa, tev vairs te nav ko darīt un zibenīgi jānozūd. Tomēr aizbrauci un devies viņiem rokā. Lai glābtu manu zēnu.»
«Ko tu visu laiku skandini… «no profesionālā viedokļa»… Galu galā vai no profesionālā vai ne… agrāk vai vēlāk… pats taču zini — mēs visi aiziesim pie tevis… tātad pietiek lasīt sprediķi… »
Lai piespiestu draugu izbeigt sprediķi un vilkties prom, atveru acis. Atveru mokoši, ar pūlēm un, kamēr vēl esmu te, reālajā vidē, mēģinu pievērst uzmanību kam reālam — cieši raugos tuksnesīgi pelēkajos betona griestos ar nelīdzenajām ieveidņu dēļu pēdām. Bet, it kā nopratuši, ka gribu pieķerties pie tiem, pieķerties pie kaut kā stingra, griesti virs manis pēkšņi sāk griezties riņķī — šie betona griesti ar ieveidņu dēļu nospiedumiem un mirgojošo spuldzi. Tie griežas lēnām, bet nemitīgi, tik ilgi, ka jau šķebinās dūša, un atkal cenšos pieturēties pie kaut kā, lai es nenoveltos malā vai pat uz šiem pašiem griestiem, kas griežas un griežas… Aizver acis! Aizver acis! — kāda balss man saka, un es paklausu, taču zem plakstiem žilbinoši gaišas svītras sāk spīgot kā stiepļu režģi, nokaitēti balti, un galvu aizvien draus- mīgāk kaļ neciešamas sāpes, liekas, kaļ nevis ar veseri, bet ar kaltu. Paraujos sāņus, bet arī te mani nožogo nokaitēti stiepļu režģi, pagriežos uz otru pusi, tomēr tie neizgaist, tie mani ieskauj no visām pusēm — šie stiepļu režģi, nokaitēti balti, un jūtu, ka tajos smoku, un, lai nenosmaktu galīgi, atveru acis, bet virs galvas ir tumšs, visapkārt tumšs, dziļa tumsa ar melnsarkaniem plankumiem, kuru vidū tālu kā vientuļa zvaigzne mirgo spuldzes aplītis.
— Mums vajag drusciņ parosīties… — dzirdu balsi.
— Tev jāceļas, jāizkliedē tumsa… Tā klājas zemu, pie pašas grīdas. Tev jāceļas… — Balstīdams muguru pret sienu, pūlos uzslietles kājās, bet noslīgstu atpakaļ. Lūkoju vēlreiz. Tumsa nedaudz izkliedējas. Nav vairs nakts, bet nokrēsla. Bentons sēž pie pretējās sienas, izņēmis pistoli… — Nemaz nebūs gaisa, ko elpot,— dzirdu balsi. Turos kājās jau pietiekami stingri, lai dotos pie viņa. Un nokritu gar zemi. Notupstos uz ceļiem un atkal cenšos izpeldēt virs tumsas. Un atkal nokritu — klāt pie Ralfa. Izrauju viņam no rokas pistoli pavisam viegli. To viņš tik tikko turēja.
— Atdod pistoli,— amerikānis burkšķ. — Vairs nevaru…. smoku nost…
— Sagandēsi gaisu…
— Atdod…
— Nē, nē…
Tad abi pamirstam bezspēkā. Viņš — savā pieres vietā, es — kaktā pie pārbīdāmās sienas. Tumsa atkal sa- vērpjas blīvāka. Tumsa, izraibināta plankumiem. Melniem un melnsarkaniem plankumiem. — Viss pagalam,— dzirdu balsi. Paveros augšup. Nodzisusi spuldze — vientuļā zvaigzne. Akla tumsa. Tiešām viss pagalam. Beidzot! Tik daudz reižu esmu domājis par nāvi. Nekādi nevaru nedomāt, kad tā iet garām. Nekādi nevaru nedomāt, zinādams, ka tā vienā jaukā dienā apstāsies man blakus. Vieni mēdz teikt — nāve ir kaut kas šausmīgs. Citi
— nāve ir atdusa. Tikpat kā dziļš miegs pēc smagas dienas. Galu galā laiks ir pašam paskatīties, kā tur īsti ir. Tur — pie Ļubo. Tur — aiz dzīves sliekšņa.