Nāve atkal pagāja man garām. Neticami, tomēr atkal pagāja man garām. Tikai šoreiz tā ilgāku laiku bija stāvējusi pretim un skatījusies acīs. Tad apdomājusies pagarināja manu mūžu. Un pagāja garām.
Pāris soļu no manis kaktā nemanot radās sprauga, pavisam šaura, bet pietiekama, lai es justu dzīvības vēsmu ieplūstam ar ogļskābo gāzi piesātinātajā telpā. Bunkurs vēl ir tumšs. Tā jau ir nevis aizsaules, bet parastā tumsa — gluži vienkārši ir izdegusi vecā spuldze, nepieradusi bez mitas spīdēt.
Apjaušu, ka spēju pārvietoties. Protams, rāpus. Pie- velkos tuvāk spraugai un sastingstu. Gribu ar pilnu krūti elpot ieplūstošo gaisu, bet sastingstu.
Nezinu, cik ilgu laiku tā esmu pavadījis. Te, izolētajā betona zārkā, man zudis jebkurš priekšstats par laika ritumu. Apbedītajiem gar to nav daļas. Pēkšņi ievēroju, ka sprauga paplašinās. Siena klusi pabīdās sāņus, pavērdama ceļu gaisam un gaismai. Pabīdās sprīdi no manis, un es varētu vienā rāvienā tikt ārpusē, aiz bezgaisa un nāves ietvariem. Bet pārsteidzīga rīcība ir bīstama. Tā es aizturētu elpu gaidu.
Gaismā, kas līst pa spraugu, jau pavīd kāds no dzīvajiem. Uz apgaismotās cementa grīdas krīt liela ēna. Sievietes ēna. Tā slīd tālāk. Nedroši likdama soļus, sieviete ienāk telpā un uzspīdina spožu kabatas baterijas staru atvērtajam, tukšajam seifam, tad nolaiž to lejup uz abām mazajām ceļasomām un tur ilgāk…
Nu gan ir izdevība. Izmetos mudīgi — gandrīz četrrāpus — ārā, sasniedzu tvaika apkures krānus un nospiežu pirmo. Tur, bunkurā, man bija pietiekami vaļas, lai aptvertu, ka droši vien pirmais kalpo aizvēršanai, ja otrais — atvēršanai. Patiešām — siena atkal klusi pabīdās un sprauga izzūd.
Tagad varu atgūt elpu. Un pamēģināt uztrausties stāvus. Tas uzreiz neizdodas, tomēr notiek ātrāk, nekā esmu paredzējis. Kādu brīdi elpoju ar pilnu krūti un jūtu, ka dzīvība atjaunojas. Asinis bagātinās ar skābekli, un domas kļūst skaidrākas. Domas par abiem diviem bunkurā. Un par citiem, kas laikam man uzglūn laukā.
Arvien vēl balstīdamies pret sienu, pieceļos un izloku kājas. Vispirms vienu, tad otru. Pārbaudu, cik tās ir klausīgas un cik stingri spēj mani noturēt. Vispirms vienu, tad otru. Pēc tam speru dažus piesardzīgus soļus. Neizdodas spīdoši, bet nekrītu gar zemi. Vēl jāatvēl neliels brīdis asinsritei, i i tā panāk savu. Es pagaidām darīšu, kas man pienā;: as.
Nu tad tā — tie abi divi. Viegli nospiežu otrā krāna sviriņu, un atkal rodas sprauga — pavisam šaura, centimetrus desmit, jo esmu pasteidzies palaist vaļā sviriņu.
— Pjēr, vai tu tas esi, manu zēn? — dzirdu Floras balsi, viņa acumirkli ir piekļāvusi seju pie spraugas.
Viņa ļoti skaidri redz, ka tas esmu es, bet jautā, vēlēdamās atjaunot intīmo noskaņu, ar ko vislabāk ir uzsākt savstarpējo sadarbību.
— Jā, mīļā,— atbildu. — Kā "klājas tur, iekšā? Vai atradi dārgumus? Un pārliecinājies, ka es turu vārdu?
— Nekad par to neesmu šaubījusies, manu zēn. Bet. kas tie par trikiem, kurus tu taisi ar svirām! Nospied spēcīgāk to, otro, lai mēs varam tikt laukā!
— Ā, tu runā par sienu? Tā ir tieši tā siena, ko tev kādreiz apsolīju. «Sezam, atveries!»— vai tad neatceries? Nu tā ir atvērusies.
— Bet pēc tam aizvērusies,— Flora atgādina.
— Nūja, lai nepūstu caurvējš…
— Lorān, jūs taču neizdarīsiet tādu nekrietnību!…
Tā jau nav Floras, bet Ralfa vārgā balss, nevarīga un apātiska balss, kas, šķiet, tik sen un tik ilgi džinkstējusi man ausīs, džinkstējusi… džinkstējusi… vai veselu mūžību. Viņa vārdi atskan kaut kur no lejas, kā no pazemes; vāciete neapzināti pasper sāņus dūšīgo kāju, un es ieraugu tur, uz grīdas, amerikāņa bālo seju — viņš laikam rāpus atvilcies pie spraugas kā mirstošais slāpēs pie ūdens lāmas, kas var glābt no nāves.
— Jūs neesat spējīgs uz tādu nekrietnību, vai ne… pēc visām šīm kopā pavadītajām briesmīgajām stundām…
— Ja jūs tiktu šaipusē, vai man piedotu?
— Droši vien… Nezinu… — Bentons murmina. — Katrā ziņā, ja jūs nebūtu atņēmis pistoli un ja man būtu cik necik spēka, es ielaistu jums lodi pierē, lai jūs nestāvētu tā un ļauni nepriecātos.
— Benton, es nemaz ļauni nepriecājos. Tikai daru savu darbu. Un, lai tiktu ar to galā, man jāpaliek starp dzīvajiem. Tātad pirmais, kas jāuzsāk,— jums jāatsviež šurp negatīvi, kurus atdevu, piespiests ar varu.
— Vai negatīvu dēj bija visa šī izrāde? — amerikānis nicīgi vaicā.
Pēc dažām sekundēm mazmazītiņā kasete atripo pie manām kājām. Paņēmis to, paskaidroju:
— Jā, negatīvu dēļ. Nevis briljantu dēļ. Par briljantiem vienosities ar Floru. Viņa ir piekāpīga sieviete…
— Pjēr, beidz nu pļāpāt, manu zēn,— piekāpīgā sieva liek manīt savu klātesmi. — Nospied otro sviru stipri, stipri. Es jau esmu izsutusi šai krāsnī.
— Esmu sutis daudz ilgāku laiku, mīļā. Un tajā pat riebija cauruma. Kā pati redzi, esmu vēl dzīvs. Tā nekas ļauns nenotiks, ja pagaidīsi.
— Lorān, jūs taču neizdarīsiet tādu nekrietnību…— Ralfs ierunājas varenās dāmas piekājē.
— Nē, protams, — mierinu viņu. — Es atstāšu jūs atzimogotus. Un pēc brīža kādu atsūtīšu, lai izlaiž jūs svaigā gaisā. Nevis tūlīt, bet pēc brīža, līdzko būšu ticis tik lielā gabalā, ka man netrāpīs ar pistolēm jūsu ļaudis, Benton.
— Pjēr! — vāciete lūdzoši iesaucas.
— Lorān… — atskan arī amerikāņa balss.
Tik un tā dodos plašajā pasaulē, kaut gan nevaru skriet pa kaklu pa galvu, kā gribētu. Uzmanīdamies eju augšā pa kāpnēm un arvien vēl uzmanīdamies iežogos gaitenī. Atveru durvis citas pēc citām — uz virtuvi, zāli un ēdamistabu. Neviena.
Istaba blakus ieejai tomēr nav tukša. Violeta guļ agrākajā vietā. No jauna ieģipsēta. LJn pamatīgi ievīstīta. Otro medicīnisko pārsēju viņai droši vien uzlikusi Flora. Viņa šim mērķim izinantojusi visu, kas pagadījies pa rokai, bet lielākoties uzvelkamo aizkaru auklas. Un, vainagodama savu darbu, upurim cieši aizsējusi muti ar smalku, izšūdinātu galddrānu.
Noraisu galddrānu un izņemu Violetai mutē iebāzto lakatu. Viņa vairākkārt alkani ierauj gaisu lieliem vilcieniem krūtīs — šāds reflekss man ir labi pazīstams — un tikai tad ierunājas mulsā un vārgā balsī:
— Cik šausmīga sieviete!… Mani nežēlīgi spīdzināja, draudēja nožņaugt un piespieda izstāstīt par slēptuvi, beidzot, paskat, ko ar mani izdarīja, un atstāja mani kā nez kādu ķīpu…
— Tiešām šausmīga,— es piekrītu. — Tomēr salīdzinājumā ar jums viņa gluži vienkārši ir eņģelis.
— Lorāna kungs, man nebija citas izejas! — mīlīgā būtne saka ar valdzinoši pieglaimīgu vientiesību. — Ko es varēju iesākt kailām rokām pret visiem tiem cilvēkiem, kuri mani ielenca…
— Kā jūs sapratāt, ka aplenkums pārsviedīsies tieši uz šejieni?
— Ļoti viegli: Kēnigs mani jau izprašņāja. Aizvakar viņa, jūsu draudzene Rozmarija, likdama lietā visu savu nekaunību, ieradās te, Lozannā, pie manas draudzenes izdibināt, kur ir mana māja… Bez šaubām, viņa nebija tik naiva, lai to atnācējai pateiktu, taču, kad tāda kā Rozmarija sāk taujāt te vienu, te citu, katrā ziņā atrod māju… Tai pašā pēcpusdienā tur, «Merkurā», arī jūs par to aizsākāt sarunu. Tā es nevarēju nesaprast, kas jūs vilktin velk uz šejieni… Un galvenais, kur ir tas, kas jūs vilktin velk. Es pati vēl nezināju, kur tas var būt paslēpts… Tāpēc nolēmu atkal te atgriezties…
— Un, drošs paliek drošs, ieģipsēt kāju…
— Vai tad jūs nebūtu ieģipsējis? Ja būtu aptvēris: jo nevarīgāks izskatāties, jo mazāk bīstami, ka jums uzbruks?
— Gluži loģiski,— atzīstu. — Un gluži loģiski ir arī tas, ka mūs ieslēdzāt tai alā, lai mēs nosmaktu…
— Bet ko citu es varēju darīt?… Man. nebija nekādas izejas…
— Mīļais bērns, jūs esat pārāk viltīga. Un pārāk viltīgie vienmēr beigās zaudē tāpēc, ka nezina mēru…
Un dodos uz durvīm.
— Vai mani tā atstāsiet?… — Violeta raudulīgi iesaucas.
— Jā. Un tikai aiz žēlastības. Tieši tā jūs taču izskatāties ļoti nevarīga. Un nekritīsiet kārdinājumā bāzt galvu tur, kur jūs kā likts saplosīs.
Diez vai derētu paskaidrot, ka, runādams ar Violetu, izmantoju izdevību pa logu pavērot, kas notiek apkārtnē. Mazajā klajumiņā starp māju un kokiem neviena nemana. Klajumiņa malā stāv Floras opels, bet tas ir tukšs.
Lasos prom, starp citu, nodomājis, ka izmantošu vācietes automobili, kaut gan ļoti īsu laiku. Taču neesmu vēl paspēris pāris soļu, kad viena varena roka no mugurpuses sagrābj mani aiz kakla un otra sakampj kā knaiblēs labo plaukstu, lai droši vien pārlauztu.
— Vai dodaties prom? — saklausu mazliet aizsmakušu balsi.
Tā ir Brunnera balss.
— Neesat maldījies, — mierīgi atbildu. — Man tas
viss jau sāk apnikt. Un, lūdzams, nelauziet manu roku. Tas nenāks par labu ne man, ne jums.
— It īpaši jums… — viņš rupji atcērt.
Tomēr Brunners palaiž vaļīgāk savas knaibles: laikam, redzēdams, cik mierīgi izturos, viņš piekāpjas.
— Es jūs atlaidīšu, Lorān. Zināt, man nav nekā sevišķa pret jums. Bet tiksiet vaļā tikai pēc pārbaudes. Rokas aupā un nekustieties!
Paklausīgi paceļu rokas gaisā un, kamēr viņš mani tausta, paskaidroju:
— Ja meklējat briljantus, ticiet man, ka neatradīsiet. Pašreiz tos laikam jau dabūjusi jūsu draudzene. Brunner, es izpildīju savu solījumu.
— Lorān, neaizkustiniet mani līdz asarām. Un turiet rokas augstāk,— atkal rupji noburkšķ vācietis, kas pēc paviršas aptaustes sāk pamatīgāk čamdīt.
— Tikai, lūdzams, nepaņemiet kasetītes…
— Briesmīgi man vajadzīgas jūsu kasetītes…
— Par pistoli jāsaka, esmu ar mieru to atdot. Tā patiesībā ir Bentona pistole, tomēr var gadīties, ka arī jurņs lieti derēs.
— Iespējams,— viņš piekrīt, pievākdams ieroci.
Pa to laiku tikko dzirdētais uzvārds Brunnera kūtrās smadzenes tā sarosina, ka viņš aptver tā jēgu.
— Bentons? Kur viņš ir?
— Pagrabā kopā ar Floru,— pasaku. — Bet velti baiļojaties: patlaban jums nedraud tas, ka tiks uzlikti ragi. Kas zīmējas uz briljantiem…
— Pietiek melst niekus! — Brunners uzkliedz. — Sakiet, Lorān,— vai tiešām tur ir briljanti? Jā vai nē?
— Kurls esat, vai? Liekas, pateicu skaidri un gaiši: tur ir briljanti, tur ir Flora, tur ir Bentons!
Gan mans īgnums, gan kabatu saturs acīmredzot pietiekami pārliecinājis vācieti — viņš strauji apcērtas un drāžas uz Violetas māju. Zināms, es savukārt drāžos pie opela, lai vēlreiz piedzīvotu mazu vilšanos: trūkst atslēgu. Atkal — izdaudzinātā vāciešu apdomība!
Tomēr neesmu gluži veltīgi piesteidzies pie opela, jo man laimējas paslēpties aiz tā tieši pirms tam, kad klajumiņā pēkšņi ieripo cits automobilis. Šoreiz — sitroens. Un, šķiet, labi pazīstams.
Abi sitroena braucēji izlec laukā un savukārt šaujas uz vasarnīcas ieeju. Cik pagūstu nomanīt, viens ir Kēnigs,
otrs — Tims vai Toms, laikam gan Tims: viņš sēdēja pie stūres. Vēl pāris gadu, un varbūt sākšu atšķirt šos jaukteņus.
Dodos pie sitroena, cerēdams, ka jaukteņi nav tik akurāti kā vācieši, bet man virsū uzskrien Rozmarija, piekususi un aizelsusies, kā tīkama vīzija izmetusies šaipus kokiem.
— Ai, Pjēr! Jūs vienmēr uzrodaties, kad esat man visvairāk vajadzīgs. Sakiet — kur nozuda tie divi?
— Kas jums ir kopīgs ar tiem diviem?
— Visu laiku viņi dzinās man paka], beidzot nu es izspruku.
— Toties tagad viņi ir izsprukuši no jums, — zīmīgi saku. — Un apsteiguši jūs par mata tiesu. Es gribu teikt — ilgajā skrējienā pēc briljantiem.
— Kur tad ir briljanti?— viņa jautā, drudžaini satverdama mani aiz rokas.
— Lejā, pagrabā. Bet neieteicu jums bāzt tur galvu. Domāju, ka ik brīdi sāks rībēt uzvaras zalves.
Kā apstiprinādams manas domas, šai mirklī zem mājas, kaut kur dziļumā, nogrand dobjš šāviens. Tad vēl divi — viens pēc otra. Un vēl daži.
Tomēr impulsīvā sieviete nevis apjūk, bet savukārt cērtas uz māju.
Trakie!
Man vairs nav ko te darīt. Vienīgi jāizlemj, kam lai dodu priekšroku — sitroenam vai sarkanajam Rozmarijas folksvāgenam, kuru ieraugu aiz tuvēja krūma.
Rozmarija kā nekā ir mana draudzene. Tik ilgi esam dzīvojuši kopā… Mūsu kopdzīvi gandrīz nekas nav aptumšojis. Un tā bijusi ar bagātu saturu — ar pamācībām par impresionistiem, par laimes akmeņiem, par egoistiem. Toties sitroenam ir lielāka jauda, bet es kopš agras bērnības esmu audzināts saskaņā ar pazīstamo izteicienu: «Taupiet laiku!»
Sēžos mūsdienu franču tehnikas varenajā zirgā, piespiežu piešus un, klausīdamies, cik nikni tas rūc, traucos uz Bērni.
Uz to pašu kluso un vienmuļo Bērni, kurā tik jauki dzīvot… Varbūt ari mirt. Kā teica Brunners: « Nemaz nav tik slikti — nomirt Bernc…» Un tomēr mana devīze ir šāda: ja mirt, tad — tikai ļaunākajā gadījumā.
— Vai tu nebeigsi drāzties kā vējš: padomā, kādēļ skriet, ja var braukt lēnām,— jautā Borislavs, kas, sēdēdams man blakus mašīnā, te snauž, te tērzē par šo un to.
— Kur nu es drāžos kā vējš,— atbildu. — Vai tad neredzi, ka tā jau ari braucu.
— Katrā ziņā es tagad gribētu paēst brokastis. Un iedzert pāris tases kafijas.
Izrādās — tiešām esmu aizrāvies. Tāpat kā mīļā Rozmarija: līdzko sāku spraigāk domāt, stiprāk nospiežu gāzes pedāli. Jau pirms stundas iebraucām Austrijā. Vārdu sakot, nav nekāda iemesla drāzties kā vējam.
Šoseja vijas cauri krāšņai Alpu ainavai, ko pazīstam pēc krāsainām pastkartēm. Augstas, sniegainas klinšu smailes, sastingušas pret zilajām debesīm. Zemāk — lokumainas, priežu mežiem apaugušas kalnu grēdas. Vēl zemāk — smaragdzaļas ganības.
Un, ja gribam spert vienīgo soli, kas šķir dižo no smieklīgā, derētu šo ainavu papildināt: vēl zemāk, tur, pa šauru un pelēku šosejas strēli, rāpo melna mašīna — maziņa vabolīte visā neaptveramajā plašumā, tā steidzas kaut kur savās darīšanās. Mašīnā ierāvušies divi vīri. Viens, kurš snauž, ir Borislavs. Otru ir lieki pieminēt. Tas ir jūsu padevīgais kalps Emīls Bojevs.
— Emīl, Borislavs pamodies atkal ierunājas. — Ja tu neapstāsies pie kafejnīcas, kas pirmā pagadīsies ceļā, izlaidīšu radiatoru.
Ja svelmainajā jūnija dienā tiks izlaists ūdens no radiatora, tās būs patiesi nopietnas briesmas, turklāt ir jau ap desmitiem, un šai stundā pat dīkdieņi paēduši brokastis, nemaz nerunājot par krietniem cilvēkiem.
Aiz diviem ceļa līkumiem mums pretim iznirst kafejnīca — kaitavīgs, tumšzaļu priežu ieskauts restorā- niņš ar terasi, uztupies pakalniņā pie pašas šosejas.
— Vai tev šeit patīk? — samazinādams ātrumu, uzprasu draugam.
— Ko tu vēl jautā, vai patīk! Mēs taču te nepavadīsim atvaļinājumu. Apstājies — un cauri!
Apstājos. Pametu volvo šosejas malā, neredzēdams, kur citur to varētu atstāt; dodamies augšā pa kāpnītēm uz terasi un apsēžamies pie galda priežu .paēnā. Borislavs pasūta brokastis, es — avīzes, un pēc neilga brīža kaismīgi noņemamies katrs ar savu: es — galvenokārt ar presi un kafiju, draugs — ar smalkmaizītēm un džemu.
— Ko raksta par tavu notikumu? — Borislavs vaicā, norijis kumosu.
— Daudz ko,— paklusām saku. — «Lozanna: Izrēķināšanās kādā vasarnīcā… jauktas rases vīrietis, kura vārds un uzvārds nav zināms, nošauts ar trim lodēm… viņam blakus atrasti vēl divi līķi… Makss Brunners un Oto Kēnigs… Vasarnīcas saimniece — sasieta istabā… Sākusies izmeklēšana… »
Nolieku avīzi uz brītiņu malā, vēlēdamies vēlreiz pārbaudīt, cik laba ir austriešu kafija salīdzinājumā ar to, ko piedāvā Šveicē. Tad no jauna pievēršos varenajam masu informācijas līdzeklim — presei.
— Rakstīts arī kas cits,— ieskatījies avīzes pēdējā lappusē, steidzos draugam darīt zināmu. —«Bruņots uzbrukums Zenēvā: Amerikas pavalstnieks Ralfs Bentons droši vien laupīšanas nolūkā ielīdis juveliera Teo Grābera kantorī un tā tālāk, un tā tālāk… Grābers — ievainots ar diviem šāvieniem… sma^ā stāvoklī aizvests uz slimnīcu un tā tālāk… Ralfs Bentons — aizturēts. Notiek izmeklēšana.»
— Nu, vai nav diezgan? — jautāju, ar to domādams avīzē publicētās ziņas.
— Kur nu diezgan! Tūlīt vēl pasūtīsim,— Borislavs atbild, veltīdams uzmanību galvenokārt brokastīm.
Tikko mēs rudmatainai oficiantei tiroliešu kostīmiņā esam palūguši, ko lai mums vēl atnes, no kāpņu puses atskan dzidra un mīlīga balss:
— Ai, Pjēr! Es biju pārliecināta, ka esat šeit! Redzēju lejā jūsu mašīnu.
— Mīļā, šeit un visur esmu jūsu rīcībā,— galanti saku, pieceļos, piedāvāju krēslu savai bijušajai īrniecei un izpildu īso ritu — iepazīstinu viņu ar Borislavu. Rozmarija apsēžas, un mans ceļabiedrs tūlīt pamet ar aci oficiantei, lai atnes vēl tasi kafijas, pēc tam Rozmarijai paveras iespēja izkratīt visu, kas sakrājies uz sirds:
— Ai, Pjēr! Tās tik bija šausmas! Viņi šāva cits citu kā meža zvēri — tie vīri tur, pagrabā…
— Mīļā, meža zvēri nešauj cits citu,— atļaujos aizrādīt. — Tie šai ziņā ir daudz savaldīgāki.
Un piemetinu:
— Es tomēr ceru, ka jūs izgudrēm nogaidījāt, kad izskanēs kanonāde…
— Protams… Es taču neiešu un nelīdīšu ložu krusā. Cik tas viss bijā drausmīgi!… Un asinis…
— Jā. — Līdzjūtīgi pamāju ar galvu. — Asinis nevar nelīt. Kur briljanti, tur asinis! Kā tad īsti beidzās notikums ar briljantiem?
— Bez šaubām, manā labā,— Rozmarija cienīgi atbild.
Un piebilst kautrīgāk:
— Lai gan ne jau gluži…
— Nu, kā tieši?
— Kad tie mežoņi bija cits citu apšāvuši…
Viņa apklust, jo rudmatainā austriete pienāk, nesdama milzīgu paplāti. Pēc tam Rozmarija vairs nespēj stāstīt: acīmredzot ir stiprāk izsalkusi nekā Borislavs un ātrumā notiesā vismaz dažus kumosus, piedzerdama klāt kafiju ar pienu. Tikai tad atsāk valodu:
— Kad apšaude bija beigusies un dūmi izkliedējušies, es, protams, nokāpu pagrabā paskatīties, kas noticis, un atklāju slēptuvi. Flora uzstājīgi pieprasīja, lai tūlīt izlaižu viņus laukā, un precīzi paskaidroja, kā tas jādara, tomēr, izsakoties jūsu vārdiem, es nedzīvoju kā pa miglu, kā maisā iebāzta, tāpēc liku priekšā, lai viņa vispirms padod man briljantus, tad runāsim tālāk. Bez šaubām, Flora — jums jau zināms, cik riebīgs raksturs šai vācietei,— negribēja ne dzirdēt par to, sākumā pavisam nekaunīgi meloja, ka tur nemaz neesot briljantu, un solīja padot nez kādu ceļasomiņu ar citām dārglietām, it kā man būtu vajadzīga viņas ceļasomiņa, it kā tās dēļ es būtu mēnešiem ilgi dirnējusi garlaicīgajā Bernē,— mēģināju viņai to ieskaidrot. Vispār iesniedzu ultimātu: vai nu viņa acumirklī pa spraugu izbāzīs deviņus briljantus — visus kā viens —, vai ari es nospiedīšu sviru līdz galam — un lai viņiem abiem vieglas smiltis! Protams, par spīti riebīgajam raksturam, viņai bija jāpiekāpjas. Bentons varēja sagādāt Florai nepatikšanas, un man nācās viņai iedot kādu pistoli, zināms, tā, ka to nepavērstu pret mani. Ierāvusies kaktā pie krāniem, gaidīju, kad pa spraugu izslīdēs kastīte, kura jums droši vien labi pazīstama un mats matā ir līdzīga tai — jūsējai ar viltotiem briljantiem. Rūpīgi pārbaudīju, kas ielikts kastītē un vai tie ir īstie, nevis atdarinātie dārgakmeņi, un tad nolēmu spert nākamo soli.
— Cieši aizvērāt sienu…
— Nē, Pjēr! Tas gan man iešāvās prātā, bet jūs jau zināt, ka esmu jūtelīga zoss, turklāt ar nevaldāmu fantāziju, un, iedomājoties vien, kas viņus sagaida, vairs neuzdrīkstējos to darīt.
— Dabiski… — Borislavs saka, galīgi apmierinājis izsalkumu un beidzot nolēmis piedalīties sarunā.
— Dabiski? — Rozmarija sarauc uzacis augšup un raugās viņā ar tumšajām acīm. — Jā, dabiski. Bet, ja viņa, Flora, būtu bijusi manā vietā, varat nešaubīties, ka viss būtu risinājies mazliet citādi un ne jau tik dabiski.
Viņa apklust uz brītiņu, lai izdzertu kafiju un paņemtu cigareti no paciņas, ko Borislavs viņai galanti piedāvā. Ar šķiltaviņām iededzu viņai uguntiņu, un Rozmarija turpina:
— Protams, viņus uzreiz neizlaidu laukā. Vajadzēja vispirms salabt ar mazo liekuli, kas istabā gulēja sasieta uz dīvāna. Nenošāvu viņu — jūs atkal teiksiet «dabiski», kaut gan būtu bijis tiešām dabiski, ja es nogalinājusi Violetu, lai viņa turētu muti uz laiku laikiem. Redzat, Pjēr, esmu gļēva sieviete. Tik gļēva, ka droši vien nebūtu tikusi pie briljantiem, ja jūs man nepalīdzējis.
— Es negaidu nekādu pateicību, — cēlsirdīgi murminu.
— Jūs, mīļais, to arī neesat pelnījis!— Rozmarija mani rupji pārtrauc. — Izrādās, ka dārgakmeņus tikpat dāsni esat solījis visiem: gan man, gan Florai, gan Ben- tonam, gan Violetai, gan veselam rajonam.
— Neko darīt — tāds mans raksturs. Mīļā, man patīk sagādāt cilvēkiem prieku. Beidzos vai nost, lai sagādātu prieku. Kas zīmējas uz briljantiem, nevis uz tukšiem solījumiem, jāsaka, jau pašā sākumā briljantus biju atvēlējis jums… Mūsu kopīgās vājības — impresionistu… un senās draudzības vārdā…
— Neesmu droša, ka tā ir taisnība, kaut gan gribētos ticēt tai,— viņa atļaujas izteikt zināmas šaubas. — Par spīti visam, esmu jums pateicīga: jūs briljantus atklājāt, es — paņēmu…
Rozmarija apklust un, pakavējusies laikam diezgan nepatīkamās atmiņās, nelabprāt pastāsta:
— Paņēmu visus, tikai divus ne.
— Kādēļ divus ne?
— Tur vainīga nolādētā Violeta! Ja tā bijusi Flora, es droši vien viņai neko nebūtu devusi, bet savā mīkst- čaulībā uzdāvināju Violetai divus…
— Jūs esat izturējusies cildeni ne vien pret viņu, bet arī pret nabadzīgiem bērniem,— atļaujos paskaidrot.
— Kādēļ pret nabadzīgiem bērniem? — Rozmarija brīnās.
— Tādēļ, ka Violeta man uzticēja, lūk, ko: ja kādu dienu dabūs briljantus, par tiem uzcels bērnunamu ezera krastā. /
— Bērnunamu?— Rozmarija paveras manī nicīgi. — Nebiju domājusi, ka tik neuzticīgs cilvēks kā jūs var būt tik naivs. Viņas — šīs neģēlīgās un slimīgās lezbietes — skaistākais sapnis ir Emma Freija, sena draudzene no pansijas gadiem, jūs taču esat dzirdējis par jaunavu pansijām, kur saviešas jaunas lezbietes. Un Emma Freija nav nekāds sapnis, bet pavisam reāla un galīgi izvirtusi lellīte no Lozannas — to uzzināju jau tai briesmīgajā naktī, kad biju spiesta sekot Violetai līdz Lozannai un mašīnā gaidīt viņu līdz rītam, kamēr abas šīs nelietes uzjautrinājās mājā, bet nabaga Penefs simt metru atstatumā arī paturēja viņas acīs. Uzcels bērnunamu? Zināt, mans mīļais, šis bērnunams saucas Emma Freija un ir nevis bērnunams, bet gluži parasta izvirtule, ar kuru mūsu tiklā lezbiete kopš studiju gadiem piekopj laulības sakarus; draudzene Violetu tin ap pirkstu, un, ja Violeta tiešām būtu paguvusi sagrābt briljantus, viņa tos katrā ziņā noliktu tai pie kājām, tikai ne visus uzreiz — viņa nav tāda muļķe —, bet pa daļām, lai cauru mūžu viņai blakus būtu nešķīstene lellīte ar perversajām izdarībām.
Rozmarija apraujas' uz mirkli, kā vēlēdamās pārvarēt riebumu, kas viņu pārņēmis. Tad saka:
— Kā redzat, par spīti tam, tomēr vajadzēja uzdāvināt Violetai divus briljantus, kuru dēļ biju likusi uz spēles dzīvību.
— Uzdāvināji divus viņas pašas briljantus,— precizēju. — Un, bez šaubām, vismazākos.
— Vai jūs gribētu, lai es atdodu viņai vislielākos? Kā gan tie pieder viņai pašai? Tie ir zagti — šie briljanti, un to pateicu Violetai skaidri un gaiši, bet viņa: «Zinu, ka zagti, tomēr tas nebūs nekāds šķērslis, lai nodotu jūs policijai,»— tā galu galā bija jāziedo kaut kas, lai viņa turētu mēli aiz zobiem.
— Un viņu atraisījāt…
— Neesmu taču tik dumja. Pabāzu dārgakmeņus zem matrača, lai viņa nomierinās, un nokāpu lejā atbrīvot tos divus. Protams, apbruņojusies ar pistoli. Laime, ka mums abām ar Floru bija pistoles, jo Bentons izvalbītām acīm skatījās kā zvērs. Mēs viņam iedvesām cieņu, it īpaši Flora, kas ik mirkli bija gatava sašķaidīt amerikānim pakausi, tā nu devāmies ceļā: es — ar briljantiem, Flora — ar divām mazām ceļasomām, kuras, domājams, arī nebija zemē metamas.
— Vai viņa visu laiku nekrita kārdinājumā ielaist jums lodi pierē?
— Kādēļ lai viņa būtu riskējusi dabūt no manis to pašu? Pie tam, liekas, Flora jau bija pierimusi. Brun- nera nāve tomēr viņu bija satriekusi. Mēs esam sievietes, Pjēr! Neesam tādi zvēri kā vīrieši.
— Zinu gan, zinu, — pamāju. — Jūs esat jūtīgas un maigas. Viesuļvētras ar maigiem vārdiem.
Patiesībā viņi — gan sievietes, gan vīrieši — šai notikumā ņēma dalību vienas un tās pašas viesuļvētras — alkatības viesuļvētras — dzīti, tā atrāva viņus no visa pārējā, lika aizmirst visu pārējo, un viņi cirta pušu sakarus un draudzības saites kā satrūdējušus valgus, karsti kvēlodami nevaldāmā tieksmē pēc pirmā lieluma briljantu zvaigznāja. Kas zīmējas uz viesuļvētrām ar maigajiem vārdiem, nevaru noliegt, ka tās brāzmoja zināmā mērā man par labu. Varbūt tāpēc, ka neesmu sieviešu nīdējs.
Risinādams šādas domas, uzmetu acis Rozmarijai un iejautājos:
— Kā jūtas jūsu Grābers? Vai esat apciemojusi viņu slimnīcā?
— Vai viņš ir slimnīcā?
— Kur tad citur? Uz smilšu kalnu doties viņam vēl par agru.
Un pasniedzu Rozmarijai avīzi, lai viņa būtu lietas kursā.
— Ak vai, šito nelieti! — viņa iesaucas, neizlasījusi rakstu līdz galam.
— Kuru no viņiem domājat?
— Bez šaubām, Bentonu. Grābers varbūt nav nekāds eņģelis, tomēr nekad nešautu uz dzīvu cilvēku.
— Kurš gan šautu uz mirušu? Taisnību sakot, jums vajadzētu būt apmierinātai. Un pateikties Ben- tonam.
— Pjēr, jūs esat ciniķis.
— To jau esat man teikusi.
— Apmierināta vai ne, jāatzīstas, ka jūtu atvieglojumu. Grābers nekad man nepiedotu…
—Kurp tagad dosities?— vaicāju.
— Ja gribat zināt, varat man piebiedroties. Protams, visumā esat garlaicīgs… Bet kur ir tie interesantie? Taču jūs nebrauksiet man līdzi. Un es neteikšu, kurp. Galu galā — vai tam kāda nozīme?
— Nekāda, — atzīstu. — Tāpat vien gribēju dzirdēt, no kurienes sāksies jūsu ilgotais reiss uz laimi.
— Uz laimi? Jums jau zināms, ka neesmu pretencioza. Tomēr ne domāt nedomāju vecēt, ierakusies tajos bēniņos un rūpēs par ķīlu zīmju izpirkšanu.
Rozmarija tigšām neizskatās pēc cilvēka, kas staro laimē. Atkal senā patiesība: pat sapnis par briljantiem, reiz piepildījies, zaudē savu spožumu. Sākas ikdienība. Sākas neveiksmīgi mēģinājumi nobaudīt kāroto. Jo tas, kas reiz nobaudīts, vairs neliekas diez cik gards. Un sākas briesmas, ka agri vai vēlu kāds blēdis atbrīvos no viegli iegūtās bagātības sloga.
Brīdi vēl patērzējam par pēdējiem notikumiem, tad pienāk mirklis, kad Rozmarija paraugās savā pulkstenī un pavēsta, ka viņai laiks doties ceļā. Pieceļamies kājās, lai atvadītos, un, sniegdama man roku, mana bijusī īrniece saka:
— Ai, Pjēr… Droši vien mēs nekad vairs neredzēsimies…
— Droši vien… — neapzināti atkārtoju viņas vārdus.
— Nu tad noskūpstiet mani!
Ir neērti no Borislava, bet vēl neērtāk stāvēt kā stabam pēc tam, kad tik ilgu laiku esam pavadījuši kopā ar Rozmariju zaļajā viesistabā, nomaļajā vasarnīcā, sasodītajā rajonā.
Pieliecos un noskūpstu Rozmariju, juzdams, ka viņa piekļāvusi roku manam vaigam, kā pūlēdamās aizturēt mani kaut uz mirkli.
Beidzot Rozmarija iet prom, bet, nonākusi līdz kāpnēm, no jauna pagriežas un viegli pamāj man ar roku.
— Tā tik ir sieviete!… — dzirdu Borislava balsi.
Jā, patiešām. Bet kāda viņa ir patiesībā? Klimstu spoku vidū, nezinādams, vai esmu norāvis viņiem visus plīvurus. Spokaini priekšmeti, notikumi un visvairāk — cilvēki. Vēroju kādu, līdz nospriežu —«tas jau ir tas», taču atgadās kaut kas negaidīts — un atzīstu, ka nav «tas», bet sazin kas, un vēlāk saprotu, ka nav arī «sazin kas»— tāpat kā, koka bābiņai noskrūvējot augšdaļu, izrādās — tai iekšā ir otra lellīte, bet otrā — trešā. Tikai pakāpeniski — pēc ceturtās vai piektās nāk pēdējā. Bet dažam cilvēkam varam citu pēc cita raut plīvurus, cik vien tīk, tomēr nekad neesam pārliecināti, ka beidzot ir atklāta viņa īsta seja.
Manas draudzenes izskats un impulsīvā daba ir tā savaldzinājusi Borislavu, ka viņš vēl pasūta mums abiem kafiju — pa pēdējai tasei, kā pats izsakās, un mēs beidzam dzert to — pēdējo —, kad terasē negaidot kā no zemes izlien jauna darbības persona, pareizāk, cita dāma, karaliska un iespaidīga kā Alpu masīvs.
— A, Pjēr, manu zēn! Redzēdama tavu mašīnu, sapratu, ka esi kaut kur šai kafejnīcā,— Flora ierunājas mierīgi, it kā mēs būtu satikušies uz asfaltētās alejas, kas piekļaujas Austrumu lokam.
Pieceļos, lai atkal izpildītu iepazīstināšanas ritu un nosēdinātu miesās raženo mātīti blakus krēslā.
— Jūs jau esat paēduši brokastis… — viņa konstatē.
— Arī es gribētu ko iekost…
Rudmatainā austriete pieņem pasūtījumu — tik bagātīgu, ka brokastis tam ne tuvu netiek un var teikt — tās ir pusdienas. Tad Flora apmierināta atliec muguru, dodama Borislavam iespēju novērtēt viņas vareno krūšu apveidus, un pārmetoši pakrata uz mani ar rādītāja pirkstu:
— Pasaki paldies dievam, ka tevi dievinu. Ja ne, nezinu, ko tu esi pelnījis… par to, ka ieslēdzi mani kopā ar Bcntonu tur, bunkurā…
— Ja runa ir tieši par to, domāju, mīļā Flora, tev būtu man jāpateicas. Vienīgi tā laimējās tevi paglābt no lodēm un reizē pasargāt no galīgas nosmakšanas.
— Ak tu melkulis! — viņa atkal pakrata ar pirkstu.
— Tu nevarēji zināt, ka notiks apšaude.
— Toties ļoti labi zināju, ka Bentona vīri ir kaut kur pavisam netālu. Bentons nebūtu devies man līdzi neziņas pilnā ceļā, nenorīkojis savējos, lai mums seko.
— Muļķības! Bentona vīrus atveda tā dumiķe Rozmarija. Sie piesitās viņai un atbrauca.
— Kur tad piesitās?
— Ak, tas ir vesels stāsts! Un neliec man to klāstīt, iekāms neesmu paēdusi brokastis. Izsalkumā beidzos vai nost.
Oficiante atnes paplāti — šoreiz piekrautu kā vēl nekad: bez sviesta, džema un smalkmaizītēm, ko kafejnīcā vienmēr pasniedz' brokastīs, vēl ir vārītas olas, žāvēts šķiņķis un milzīgs šokolādes tortes gabals.
Mēs abi ar Borislavu dzeram vēl pa tasei kafijas — nezinu, jau kuro pēc kārtas, kamēr Flora tukšo šķīvjus. Un vienīgi tad, kad tikusi līdz tortei, vāciete atgūst vēlmi apmainīties ar mums vārdiem:
— Pjēr, tas, ka atstājāt mūs abas ar Rozmariju pie tiem izdzimteņiem — Tima un Toma, arī bija neģēlīgs triks…
— Es taču neizgudroju šo triku: Bentons piespieda mani to izspēlēt.
— Tā jau mēs domājām. No Bentona puses tas bija tiešām neģēlīgs triks. Nu viņš dabūjis, ko pelnījis. Vai esat lasījis avīzē? Viņš saņemts ciet…
— Zinu jau, zinu. Bet jūs gan nevarēja saņemt ciet…
— Kurš lai to būtu izdarījis?— viņa grīni uzlūko mani.
— Es domāju tos divus — Timu un Tomu.
— A, tos divus! Tas ir kas cits! Sākumā es un Rozmarija nesapratām, kas īsti noticis. Nospriedām, ka jūsu kompanjons patiesi izsaucis jūs un Bentons, kā jau slimīgi neuzticīgs, nolēmis jums piebiedroties. Bet jūs pārāk ilgi kavējāties. Kaut kas man lika ātjaust, ka esat sazvērējušies, un Rozmarijai pateicu: — Viņi aizgāja pēc briljantiem. Pjērs zina, kur ir slēptuve, Bentons droši vien cieši tur savās rokās to, ko Pjērs grib iegūt, tātad viņi, nolēmuši savstarpēji apmainīties, mūs atstāja, lai te sēžam un gaidām kā pēdīgās muļķītes. — Pēc kā tad spriežat, ka Pjēram zināma slēptuve? — Rozmarija pajautāja. — Man pietiek ar šīsdienas novērojumiem,— pasacīju,— ja domājat, ka mēs abi ar Pjē- ru esam pavadījuši dienu mīlestības priekos, tad es jums teikšu — rūgti maldāties. — Tādā gadījumā ņemsim un viņus pārbaudīsim, tas nebūs grūti izdarāms,— Rozmarija ierosināja,— viņi laikam ir tur, Violetas mājās, Lozannā. — Tikai jāzina, kur atrodas šīs mājas,— es iesaucos. — Ja ne jūs, citi zina,— viņa pateica,— bet kas var galvot, ka mani nepiešmauksiet? — Vai tagad ir laiks šmaukt,— iebildu,— mēs abas esam nabaga sievietes, un mums vajag nevis mānīties, bet izlīdzēties. — Šie vārdi skan skaisti,— Rozmarija nerimās,— bet kas var galvot?— Beidzot man laimējās viņu, tiepumdesu, pārliecināt, ka jūs abi tur nolaupīsiet briljantus, kamēr mēs te spriedelēsim par galvošanu, tā galu galā nolēmām rīkoties pārdroši un tūdaļ dzīties jums pakaļ, taču, līdzko mēģinājām doties prom, uzreiz atklājās, ka esam nokļuvušas divu deģenerātu — Tima un Toma — gūstā. Protams, es, kā jums jau zināms, neesmu no bailīgajām, it īpaši, kad ir darīšana ar šādiem pigmejiem, un pūlējos pierādīt, ka mūsdienās, vienlīdzīgu tiesību laikmetā, arī sieviete ir spējīga uz kaut ko, bet, gribēdama panākt savu, laidu darbā tikai krēslu, un uz^ brukums neizdevās — abi mazie kretīni bija apguvuši visvisādus karatē vai džudo paņēmienus un beigu beigas mūs stingri piesēja pie atzveltņiem, -nemaz nerunājot vēl par piedevām — zilumiem, no kuriem dažus es parādītu, ja pieklājība atļautu…
— Nepieļauju domu, ka tamlīdzīgi sīkurņi var jums ķerties pie sirds, — paklusām saku.
— Bez šaubām, neķeras. Jums jau zināms, ka neesmu tik jūtīga kā jūsu Rozmarija, neesmu arī tāda ņerga kā viņa, tomēr fakts paliek fakts — mēs bijām saval- gotas un nolemtas pilnīgai bezdarbībai, kamēr jūs tur, Lozannā…
— Mēs tur, Lozannā, bijām vēl vairāk savalgoti,— atgādinu. — Tā savalgoti, ka grasījāmies aiziet uz viņsauli.
— Tiesa gan. Un es jūs izglābu. Bet neesmu dzirdējusi, ka par to man kāds būtu pateicis mersi…
— Mīļā, neesmu pateicis tāpēc vien, ka vārdi ir par vājiem, lai ar tiem izpaustu savas jūtas…
— Jā, jā, ļoti labi saprotu, ka neskopojies ar tukšiem vārdiem… Bet atgriezīsimies pie būtiskā, man jums jāsaka — tieši visdrausmīgākā izmisuma mirklī cauri terasei, ar plecu atsizdams vaļā durvis, viesistabā pēkšņi iedrāzās mans Makss. Es nebiju šaubījusies, ka Makss, kuru tik nepieklājīgi pametām Zenēvā, agri vai vēlu atbrauks un meklēs mani, tādēļ savā dzīvoklī biju atstājusi viņam zīmīti, ka atrodos Bentona mājās. Nezinu, vai vērts sīkāk pastāstīt par cīņu, jo es pati taču, piesieta pie atzveltņa, varēju to vērot daļēji, toties man laimējās skaidri redzēt tās beigas: kaut gan abi liliputi pārzināja japāņu cīņas paņēmienus, viņi tik un tā bija saburnīti un iesviesti kaktā kā slapjas lupatas, pēc tam pamatīgi piesieti mūsu vietās, lai viņiem būtu pietiekami daudz laika sagremot notikušo. Ticis ar viņiem galā, Brunners ņēmās no jūsu Rozmarijas izspiest ziņas par vasarnīcu un nez vai nebūtu viņu sakropļojis uz mūžu, ja es Brunneram nepateikuši: mierīgāk, Maks, viņa kā nekā ir dāma, ļauj, lai Rozmarijai pašai atraisās mēle — galu galā viņa ir prātīga. Un nu Rozmarija izpauda Violetas adresi Lozannā, tad neatlaidīgi pieprasīja, lai braucam visi kopā, tā man atkal bija jāņem vārds — kā jums, manu zēn, labi zināms, es neesmu no runīgajām —, bija jāņem vārds un jūsu draudzenei jāieskaidro, ka dzīve, kādu liktenis mums lēmis, nav nekas cits kā skriešanās sacīkstes, kurās katrs pārdroši skrien pats savām kājām un pats uz savu galvu, un, ja viņa noteikti grib piedalīties šādos svētkos, lai kāpj sarkanajā gliemezī un velkas. No" manas puses tas bija patiesi cēlsirdīgs mājiens, par kuru arī neviens nepateica mersi un vēl bija jāzaudē tāds sīkums kā deviņi, kolosāli briljanti, bet tā ir sena patiesība — ja kāds izdara muļķību, par to kā likts jāmaksā. Tobrīd man blakus bija Brunners, biju pārliecināta, ka Makss nepieļaus, lai kāds aizskartu manas intereses, un nespēju ne iedomāties, ka pēc dažām stundām nožēlojams pigmejiņš — vārdā Tims vai Toms — izlādēs pistoli Brunnera krūtīs, bet tieši tā gadījās, un es biju spiesta operāciju pabeigt, rau, ar šīm divām kailajām rokām…
— Varbūt arī ar pistoli,— pēkšņi pasaku.
Flora raida uz mani vērīgu skatienu, un gleznās, zilās acis uzreiz kļūst pelēkas.
— Vai tik jūs neesat saticis Rozmariju?
— Rozmariju? Kur tad būtu varējis viņu satikt?
— Tā nodomāju tāpēc, ka tiešām turēju pistoli rokā. Bet bija jau par vēlu. Un Brunners bija nogalināts.
— Neredzu, ka tu, mīļā, būtu tērpusies sērās. Melnas drānas tev gan piestāvētu. Tu izskatītos slaidāka.
— Tev, manu zēn, reiz par visām reizēm būtu jāsaprot, ka nemaz netiecos pēc lieka slaiduma kā tava Rozmarija, gluži otrādi. Šai pasaulē aizvien vēl ir vīrieši ar labu gaumi.
— Tātad izlaidi no rokām briljantus… — vispārinu gala iznākumu. — Es tā pūlējos, lai nodrošinātu tev dārgakmeņus, bet tu beigās tos izlaidi no rokām.
— Es būtu tos dabūjusi, ja mēs todien ar mašīnu aizbraukuši pie Violetas, iekāms atstājām Lozannu. Kaut es būtu zinājusi, kur ir Violetas vasarnīca… Tu gan zināji, un tev kabatā bija atslēga, tomēr mani neaizvedi uz turieni.
— Vai vari apjēgt, kas būtu noticis, ja es tevi aizvedis? Mēs abi līdz šim vēl gulētu bunkurā, un neviens neatnāktu un mūs neizlaistu laukā, jo tikai es zināju, kur atrodas slēptuve, un, kad saku «vēl līdž šim gulētu», laikam saproti, ka te runa ir nevis par mīlestības, bet par citām — nāves skaujām, derdzīgām un saltām.
— Patiešām… Tā čūska jau uzglūnēja… Gluži vienkārši tas man neienāca prātā.
— Tomēr liekas, mīļā, tu vismaz izrakņāji mazās ceļasomas. Tajās bija diezgan daudz skaistu mantiņu…
— Ko tur rakņāt! Aiznesu visu, kā bija, un ieslēdzu bankas seifā uz mana vārda. Tik un tā tie nav briljanti. Bet es neesmu mantkārīga. Kad ir saprāts, var iztikt bez briljantiem. Tie vajadzīgi tādām vējgrābslēm kā tava Rozmarija. , Vajadzīgi tālab, lai tos notriektu kopā ar tādu kā tu, kurš nemaz nepazīst naudas vērtību. Par sevi jāsaka, man ir citi nodomi…
— Tirdzniecības jomā…— atskāršu.— Pulfera kundze…
— Manu zēn, nesajauc mani ar Pulfera kundzi. Es nenodarbojos ar mazumtirdzniecību.
— Skaidrs, tu atvērsi viesnīcu,— atkal atskāršu.
— Viesnīca nav nekas slikts,— dāma pamāj.— Bet tā lēni atmaksājas. Atvēršu greznu restorānu krāšņā vietā…
— Un mani paņemsi pie sevis…
— Nekādā ziņā,— Flora iebilst.
— Mājas suņa vieta taču vēl brīva?
— Jā, bet neesmu radusi turēt arī mājas čūsku. Tev, manu zēn, ir smags raksturs. Tev patīk komandēt, nernaz nerunājot par to, ka tu labprāt uzsāc divkosīgu spēli…
— Cerēju, ka esi labvēlīgāk noskaņota pret mani,— nopukstu drūmi.
— Taisnību sakot, es tevi ņemtu… — Flora atzīstas,— ja tu nebūtu iepinies bīstamos politikas tīklos. Ja pats esi iepinies, tas nozīmē, ka tāpat iepīsi mani. Nē, Pjēr! Es mīlu naudu, tomēr neienīstu arī mieru.
— Skaidrs: tev nepieciešams vīrs.
— Ja būs nepieciešams, atradīšu viņu viegli. Lai gan man nav tāds augums un svars kā tavai neparastajai amerikānietei. Manu zēn, vīrieši ar labu gaumi tomēr nav vēl galīgi izmiruši, kaut gan taisni briesmas, cik maz viņu paliek.
— Pie šā galda vien divi…
— Cik patīkami to dzirdēt, — dāma iesaucas tādā noskaņā, it kā neko citu nebūtu gaidījusi. — Bet, šķiet, man laiks doties prom.
Draudzīgi pavadu Floru līdz kāpnēm un stoiski paciešu viņas sparīgo rokasspiedienu.
— Ja kādu dienu tev liktenis lems iegriezties manā restorānā — pagaidām pati vēl nezinu, kur tas tiks atvērts,— vari būt drošs, ka pusdienas ēdīsi uz saimnieces rēķina,— viņa apsola.
Paspērusi dažus soļus, Flora, baiļodamās, ka tikai neiedomājos nezin ko, piebilst:
— Pirmās pusdienas!
Atgriežos savā vietā, lai beidzot samaksātu par brokastīm.
— Tā tik ir sieviete! — Borislavs saka ar sajūsmas pieskaņu.
— Sieviete uz goda, — es piekrītu.
Un, lūk, pēc brītiņa ar melno volvo joņojam pa šoseju, kas gluži kā lente vijas starp smaragdzaļajiem pauguriem. Tagad pie stūres sēž Borislavs, tādēļ man galu galā iespējams uzaicināt uz tikšanos nāves jaunāko brāli, proti, miegu. Ja darīšana ar jaunāko brāli, nekas bīstams nedraud. Bet, kad mūs apskauj viņa māsa, vecākā, tad gan ir slikti.
— Man jau apnika klausīties jūsu valodās,— Borislavs atzīstas. — Briljanti… Briljanti…
— Ko nu tur runāt! — murminu.
— Vai tad briljanti ir kas tik liels? — draugs aizvien vēl prāto.
— Tā jau ir tā lieta, ka it nekas. Tīrs ogleklis.
Богомил Райнов ТАЙФУНЫ С НЕЖНЫМИ ИМЕНАМИ
Рига «Лиесма» 1986 На латышском языке Перевела с болгарского Э . Т я р в е Художник М. Лислманис
Bogomils Rainovs VIESUĻVĒTRAS AR MAIGIEM VĀRDIEM
Redaktore G. Ramosa Mākslinieciskais redaktors I. Zvagūzis Tehniskā redaktore M. Jaunzeme Korektore A. Giptere
Nodota salikšanai 29.04.85. Parakstīta iespiešanai 19.02.86. Formāts 84 X 108/32. Avīžu papīrs. Baņņi- kova garnitūra. Augstspiedums. 13,44 uzsk. iespiedi.; 13,76 uzsk. krāsu nov.; 15,71 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Pašūt. X? 650-5. Cena 1 rbl. 60 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nb 1/32178/D-1013. Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DIS, piedaloties Nozares kolektīvās lietošanas informatīvajam skaittošanas centram. Programmists — I. Bulkins. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Ciņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.
Rainovs B.
Ra 334 Viesuļvētras ar maigiem vārdiem: Romāns/ No bulg. vai. tulk. E.Tjarve.— R.: Liesma, 1986.— 253 lpp.