Skats paveras pasakains: visās četrās ielejas pusēs iešķērsām stāvus slienas debesīs smailas, sniegainas virsotnes, starp kurām lēnām lāņo un klaistās migla, liekas — tur gausi raisās mudžeklīgas milža domas. Pašā lejā, kraujo klinšu jūklī, ir ierāvusies pilsēta.
Un, ja mēs vēlētos spert to vienīgo soli, kas šķir dižo no smieklīgā, mums būtu jāstāsta tālāk, jāpiebilst, ka šīs mazās pilsētas vidū pavisam mazā ielā, pavisam mazā kafejnīcā pie maza galdiņa līdzās skatlogam ir piemeties pusmūža vīriņš — puteklītis neaptverami plašajā Alpu ainavā — jūsu padevīgais kalps Emīls Bojevs.
Patlaban aiz vislielākās piesardzības teikšu, ka mani labāk būtu saukt par Pjēru Lorānu. Tieši ar šādu vārdu pirms stundas šķērsoju robežu pie Simplona. Un ar šādu vārdu domāju turpināt ceļu pa krāšņo zemi, kas nepazīst karus, toties ļoti labi pazīst starptautiskā tūrisma noslēpumus un sen ir slavena ar neskaitāmām kalnu grēdām, pulksteņu rūpnīcām un daždažādu tautību spiegiem.
Gandrīz jau paēdis, pusdienas, pievēršu uzmanību gan kārtainajam pīrāgam ar aprikozēm, gan pretējās ietves malā atstātam melnam volvo. Jaunais, parastais volvo, kas, jāsaka, pieder man pašam, ne ar ko-īpašu nesaista uzmanību. Tomēr, lēnām tiesādams saldo ēdienu, ik pēc brīža uzmetu mašīnai acis, jo, teorētiski spriežot, ir pilnīgi iespējams, ka nejaušs garāmgājējs pieliecas, lai sasietu kurpes aukliņu, un acumirklī pamanās pielīmēt kaut kur pie volvo virsbūves mazu mazītiņu noklausīšanās iekārta — tāpat vien, vēlēdamies redzēt, kas tur iznāks. Pietiekami dibināti domāju, ka tuvākajās dienās vai nedēļās tas neizbēgami notiks, bet neparko negribētu, lai šāda iekārta sāktu darboties jau šodien. Man taču šodien gaidāma nopietna saruna.
Pie galdiņa pienāk kafejnīcas saimniece — paveca dāma, kas cītīgi rūpējas par savu ārieni.
— Vai jums garšo pusdienas?
Pēc tam kad esmu norullējis divus tūkstošus kilometru un izsmēķējis divsimt cigarešu, nemaz nevaru novērtēt, cik garšīgas ir bijušas pusdienas, bet, par spīti tam, atbildu: Pateicos, visi ēdieni ir labi.
Dāma apmierināta attālinās, es prātoju: cik tas ir neparasti, ka šai zemē arvien vēl saglabā labās, vecās tradīcijas, nevis ņem par paraugu jauninājumus, ko ieviesusi Parīze, kur neviens neliekas zinis, vai kādam kas garšo vai ne, un kur gribot negribot jāgaida pusstunda, lai pasūtītu bifšteku, un — vēl pusstunda, lai par to samaksātu.
Gausi izdzeru kafiju un atrauju acis no volvo, paraudzī- damies pulkstenī. Beidzot izņemu no kabatas ģeogrāfijas karti un kādu laiku pievēršu uzmanību tiklab Šveices šoseju tīklam, kā melnajam automobilim ietves malā. Mana modrība patiesībā ir tīri profesionāls pedantisms. Sai agrajā pēcpusdienas stundā un drēgnajā, vējainajā laikā ieliņa ir gandrīz tukša.
Lielais un mazais pulksteņa rādītājs iezīmē taisnleņķi starp divpadsmito un trešo ciparu, kad galu galā nerēķinos un pieceļos. Apsēžos pie volvo stūres, lēnā garā sāku braukt un, nokļuvis uz šosejas pilsētas nomalē, nogriežos uz Sionu.
Pāris slaidu līkumu — un Brige paliek aiz muguras. Asfalta vienā pusē slienas pelnpelēku klinšu milzeņi, otrā rēgojas platas aizas bezdibenis, kas pēcpusdienā jau tinas tumsā. Pa ceļu neripo daudz mašīnu — kā vienmēr šai gadalaikā, kad nemēdz ierasties tūristi. Tiem, kuri steidzas, ļauju pabraukt man garām, jo pašam vēl nekas steidzams nav jādara. Šobrīd to tik vien daru kā vēroju attēlus atskata spogulī. Spriežot pēc visa acīm redzamā, pagaidām neviens nav norīkots mani pavadīt.
Bez desmit minūtēm četros tālumā ceļa labajā pusē iznirst liels, zilganbalts rādītājs.
S I O N A
5 km
Ieraugu dažus soļus no rādītāja stāvam pelēku opelu. Tam blakus izslējies vīrietis, viņš slauka mašīnas pakaļējo stiklu, smēķēdams cigareti. Bet Belevs ir nesmēķētājs.
Nedz palielinādams, nedz samazinādams ātrumu, pabraucu garām nesmēķētājam, kurš patlaban velk dūmu, tikpat rāmā gaitā sasniedzu Sionu un apturu volvo pie kafejnīcas,
kas pirmā pagadījusies ceļa malā. Laiski slidinādams ai pār šoseju un izlikdamies, ka remdēju slāpes ar «Sinalko pamanu pelēko opelu aizšvīkstinām ar noteikumos atļauto vislielāko ātrumu gar kafejnīcu. Starp citu, Belevs ir novilcis svārkus, lai es redzētu viņa grezno, rūtaino sporta kreklu. Bet, jāsaka, novembra nogales aukstajā dienā tas liekas dīvaini.
Pēc minūtēm piecpadsmit samaksāju par «Sinalko» un savukārt dodos tālāk. Krēslai metoties, pa labi pavīd uzraksts:
MONTRE
5 km
Pie tā atkal stāv pelēkais opels. No jauna izkāpis un šoreiz pacēlis motora pārsegu, Belevs buras ap dzinēju. Tātad acīmredzot kaut kas sabojājies. Lai gan katrā ziņā ne jau nu motors.
Nemainīdams ātrumu, turpinu ceļu, līdz nokļūstu Mon- trē. Apstādinu mašīnu galvenajā ielā iepretim bistro un iekārtojos pie galdiņa līdzās skatlogam. Sai stundā iela jau ir spoži apgaismotā ar luminiscējošām spuldzēm un rosmes pilna. Beiguši darbu, cilvēki šo to mudīgi nopērk, lai laikus pārrastos mājās, paēstu vakariņas un apsēstos pie televizora īsi pirms daudzsēriju mākslas filmas «Tumšā lieta» kārtējās pārraides. Ļaudis iet savās parastajās ikdienas gaitās, kamēr mēs te braukājam, viens otru bezjēdzīgi panākdami un apsteigdami.
Pelēkais opels šķērso manu redzes lauku no labās puses uz kreiso un izzūd. Šķiet — Belevam atkal par karstu. Viņš arī tagad ir spilgtajā, rūtainajā kreklā.
Atstāju uz galdiņa nau;iu tieši tik, cik maksā izdzertā / kafija, un pēc neliela brīža no jauna apsēžos pie volvo stūres. Pārlieku nespiezdams gāzes pedāli, braucu pa šoseju, ko apgaismo luminiscējošas spuldzes, kuru dzeltenā, sērīgā gaisma uzjundi pasaulīgas skumjas. Gurdi veros asfaltā, kas vijr.s tālē kā lente, un gaidu bez veltīgām^ ilūzijām, kad kļūs redzams uzraksts:
LOZANNA
Tas vēl nav manāms, kad pretim iznirst pavisam kas cits: aiz kāda pagrieziena man ceļu negaidot ir aizsprostojuši automobiļi, un tur spožo ' starmešu gaismas kūļos kā naktstauriņi šaudās vesels bars cilvēku.
Izlecu no volvo un dodos turp kā nevainīgs slaists. Vecs sitroens mēģinājis apsteigt pelēko opelu un aizšķērsot tam ceļu. Opels droši vien nav pieņēmis spēles noteikumus, un sitroens iedrāzies tajā, nevis nogriezies malā. Tikko esmu pienācis klāt, sanitāri ar nestuvēm jau nes uz ātrās palīdzības mašīnu vīrieti. Vīrieti spilgtā, rūtainā kreklā un asinīm noplūdušu seju.
— Vai neesat redzējuši sitroena šoferi?— neuzticīgā, ierēdnieciskā balsī jautā policists ar baltu motociklista aizsargccpuri galvā.
— Kur tad varēju viņu redzēt? — atbild jaunietis ar melnu, spurainu vaigubārdu — laikam visīstākais nelaimes gadījuma aculiecinieks.— Kad piebraucu, sitroenā neviena vairs nebija, skaidrs?
— Tā taču tīrā slepkavība! — paveca dāma iesaucas. — Kā gan drīkst ietriekties tik nekaunīgi…
— Kas tev par daļu, slepkavība vai pašnāvība! — dāmas dzīvesbiedrs noburkšķ, vezdams viņu prom uz mašīnu rindas pusi.— Tā ir policijas darīšana.
Policija tiešām ir ieradusies, tātad viss rit kā parasti — nelaimes gadījuma vieta tiek norobežota, mašīnas cita aiz citas met ap to līkumu, arī es, jau sēdēdams pie volvo stūre.;, savukārt pabraucu garām abiem automobiļiem, kas viens otru saspieduši plākanu kā plāceni, un traucos tālāk uz Lozannu.
Atstājis volvo pie stacijas, ieeju viesnīcas «Terminus» bārā. Gluži neapzināti un vieglprātīgi pasūtu bifšteku, pat neapjauzdams, ka patlaban nespēšu norīt ne kumosu. Šobrīd Belevs droši vien mokās agonijā, ja tikai tā nav jau garām. Mūsu tik rūpīgi apsvērtais operācijas variants galīgi cietis neveiksmi.
Spriežot profesionāli, tieši tam — pēdējam notikumam — man tagad jāvelta visa uzmanība. Bet atšķirībā no nelaiķa drauga Ļubo nekad neesmu radis raudzīties uz visu vienīgi no profesionālā viedokļa. Lai kā pūlos no sākuma līdz galam pārdomāt to, kas man pirmām kārtām ir galvenais, tomēr domas ik mirkli aizklīst, pie nestuvēs noguldītā vīrieša rūtainajā kreklā un asinīm noplūdušo seju.
Gandrīz nepieskāries bagātīgi garnētajam ēdienam, samaksāju rēķinu.
— Vai bifšteks negaršoja?— viesmīlis līdzcietīgi pavaicā.— Varbūt jums neiet pie sirds tik asiņains?
— Gluži otrādi, man iet pie sirds ļoti asiņains,— atbildu. — Bet tā sāp zobs, ka derdzas ēst.
Ļoti asiņains… Šķērsoju ielu un ieeju stacijas zālē. Iemanos kabīnē un šķirstu telefona grāmatu. Cietušais droši vien ievietots pilsētas slimnīcā. Piezvanu uz to un apjautājos par viņu.
— Jā, patiešām ir… Šovakar viņu ieveda, — pēc īsa brītiņa dežurants pavēsta.
— Vai es drīkstētu viņu apmeklēt?
— Tik vēlā stundā? Nekādā ziņā nav brīv,— dzirdu atbildi, kādu jau esmu paredzējis.
— Nu, kaut pasakiet, kā slimais jūtas. Nespēju pavadīt augu nakti neziņā par viņa veselību.
— Acumirkli…
Acumirklis ilgst tik garš, ka šaubos, diez vai nav pārtrūkusi saruna. Beigu beigās atkai atskan ierēdnieciska balss:
— Velti jūs uztraucaties — viņa dzīvībai nedraud briesmas.
— Pastāstiet ko sīkāk…
Patlaban, šķiet, viņā galā klausuli tomēr ir paņēmis kāds cits, jo balss tembrs nav tas pats un jaušama policista runas maniere:
— Kas zvana?
— Viņa paziņa mesjē Robērs. Pasakiet ievainotajam, ka mesjē Robērs un Dora grib viņu apmeklēt.
Un pakaru klausuli.
Pēc stundas jau esmu Zenēvā. Apmetos Miera viesnīcā un pavadu laiku viens savā istabā. Zem loga stiepjas spoži apgaismota krastmala, kur garā rindā slienas kaili koki, tik stipri apgriezti, ka izskatās kā nedzīvi, melni stumbeņi — pat nav ko cerēt, ka tie pavasarī plauks. Aiz kokiem — tumši ezera ūdeņi — ūdeņi, kas nav redzami, bet noziedami, tos tālumā ieskauj pretējā krasta elektrisko uguņu at- spogi. Vērodams tukšo, asfaltēto krastmalas strēli, pa kuru lāgu lāgiem liegi aizšvīkstina mašīnas, pēkšņi atskāršu, ka šī ainava man ir gaužām pazīstama un pie tās esmu gaužām pieradis. Atceros, ka pirms dažiem gadiem dzīvoju šai pašā vai gandrīz šai pašā vietā — blakus viesnīcā «Regīna». Liekas — tas ir absurds, ka šis sīkums, mana pirmā tikšanās ar Edīti pāris soļu no šejienes un mūsu pirmās pusdienas «Regīnas» restorānā ataust atmiņā tikai tagad un ka bijušie notikumi domās virknējas tikai tagad, kad esmu pierakstījies lejā, reģistratūrā, iekārtojies istabā, uzvilcis pidžamu un pailgu laiku blenzis pa logu. Tiešām absurds — kā gan var aizmirst neaizmirstamo! Absurds, bet varbūt kaut kas veselīgs, jo galva pušu plīstu un sen būtu pārplīsusi, ja pārdzīvotais neizgaistu no atmiņas vismaz uz laiku.
Edīte. Un nejaukais laiks. Edītes sen vairs nav, toties nejaukais laiks arvien vēl ir acīm redzams, man tā liku likām, un neceru, ka drīzumā kļūs saulaināks. Pats sev saku: patlaban jādomā par Doru, nevis par Edīti. Taču Dora manā un Beleva pieņemtajā valodā nav Dora, bet Centrs. Un ziņa, ko pa tālruni esmu lūdzis pateikt Bele- vam, šai valodā nozīmē: «Laidies lapās, tiklīdz būs iespējams, un brauc uz mājām.»
* * *
— Nu, kā lai, jūsuprāt, atšķetinām šo jautājumu? — ģenerālis noprasa, kad mēs abi ar Borislavu esam apsēdušies tumšzaļos atzveltņos tumšzaļa gumijkoka paēnā.
— Lai atšķetina tas, kurš to samezglojis,— Borislavs paklusi noteic, raudzīdamies uz cigarešu paciņu, kas nezin kā pagadījusies man rokā.
— Ak tā? — Ģenerālis sarauc uzacis, taču viņa zilajās — ģenerālim nepiedienīgi zilajās acīs slēpjas nevis dusmas, bet apvaldīti smiekli.— Es gan domāju sūtīt tevi, lai tu atšķetinātu. Tevi un Bojevu.
Viņš pamana, ka turu rokā cigarešu paciņu un Borislavs uz to skatās kārām acīm.
— Smēķējiet vien! Un smēķēdami pastāstiet kā jūs izpildītu šo uzdevumu, ja jums to uzticētu.
Patiesībā te radās tāds pats jautājums kā par daudziem notikumiem, kuri no pirmā acu uzmetiena liekas tīrais nieks, bet, tos vērīgāk aplūkojot, redzams, ka tur jebkurš sīkums izlaiž nagus.
Kāda rūpniecības uzņēmuma inženieri — pilsoni Ka- radžovu — sūtīja komandējumā uz Minheni. Viņš nebrauca pirmoreiz, un no agrākajiem komandējumiem mazai atmiņai bija palikuši daži nepatīkami signāli, tāpēc drošības dēļ vajadzēja novērot Karadžovu. Tā uz Minheni aizbrauca arī vēl otrs, kas dzirdēja viesnīcā inženieri runājam pa telefonu ar nezin kādu Goranovu un saprata, ka viņi vienojas satikties. Piesardzīgi, lai viņu nemanītu, otrais pa lielu gabalu sekoja Karadžovam, taču, kad sasniedza tikšanās vietu — neatceros ne tās kafejnīcas
nosaukumu, ne laukumu, kurā tā atradās,— tur neviena vaiis nebija. Toties viņš bez gmtiLām atklāja, ka pēc tikšanās Karadžovs pērk un pērk mantas par krietni vien lielāku summu, nekā atļauts ņemt līdzi un izsniedz komandējumam.
Kad Karadžovs atgriezās dzimtenē, viņu izsauca uz pratināšanu. Un pamatvilcienos noskaidrojās galvenais. Kas ir Goranovs? Ievērojams Sofijas tirgotājs pirms Devītā septembra. Kas viņš ir Karadžovam? Ģimenes draugs. Vai Goranovs iedeva viņam naudu? Iedeva gan, bet niecīgu summu. Kādēļ? Tāpat vien, aiz draudzības pret Karadžova tēvu.
To pārbaudot, tomēr radās zināmas šaubas par dažiem Karadžova apgalvojumiem, it īpaši par vienu. Pat dāvanām pirktās modernās lupatas neņemot vērā, no komandējuma pārvestās ^dārglietas vien — Karadžova zelta pulkstenis, viņa sievas rotas un dēla fotoaparāts «Leika»— tirgus cenā bija maksājušas kādus desmit tūkstošus marku. Sī summa varbūt nebija pasakaina, bet ne jau tik niecīga, lai Goranovs to aizlaistu vējā gluži vienkārši aiz mīlestības pret inženiera nelaiķa vecākiem.
Tā Karadžovs, atkal izsaukts, nokļuva jautājumu krustugunīs un, saprazdams, ka nekādi nevarēs izlocīties, atzinās pa otram lāgam. Lūk, dažas viņa atbildes.
— Cik reižu esat ticies ar Goranovu?
— Trīs.
— Kur?
— Reizi — Ķelnē un divas — Minhenē.
— Kādas ziņas no iyms pieprasīja Goranovs?
— Dažādas. Visvairāk par ekonomiku.
— Par ko tieši?
— Par atsevišķu rūpniecības uzņēmumu ražotspēju… saistībām ar Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes programmu… un finansiālām grūtībām.
— Vai jums uzticēja konkrētus uzdevumus?
— Uzticēja gan.
— Cik lielas summas jums izmaksāja?
— Pavisam esmu saņēmis trīsdesmit piecus tūkstošus marku.
— Kā nodibinājāt sakarus ar Goranovu?
— Aizsūtīju viņam vēstuli, iebraucis noteiktā pilsētā.
— Uz kādu adresi?
— Firmai «Lipss un biedri» Lozannā, uz pieprasījumu.
— Kā ievācāt nepieciešamās ziņas?
— Te nodereja sakari ar cilvēkiem.
— Kādi tad?
— E… kādi sakari?… Kuram gan tagad nav visvisādu paziņu!
Un tā tālāk, un tā tālāk.
Bez šaubām, no daudzajiem jautājumiem ļoti svarīgs bija tas, cik mūsu pilsoņiem un tieši kuriem ir šādi kontakti ar Goranovu. Bet tas bija jautājums, uz ko Karadžovs, protams, nespēja atbildēt. Mums pašiem bija jārod atbilde. Tādēļ vajadzēja dabūt rokā Goranovu.
Karadžovam lika atkal uzrakstīt firmai «Lipss un biedri» vēstuli un tajā ieteikt savu kolēģi Canevu kā ievērības cienīgu vīru, uz kuru var droši paļauties, piedāvāt tikšanos ar viņu zināmā vietā un laikā un minēt, pēc kā viņu varēs pazīt. Protams, Canevs bija nevis Karadžova, bet mūsu kolēģis, un viņam bija jābrauc uz Minheni, jāizsūta no turienes vēstule un jāgaida varbūtējā tikšanās.
Tā notika kafejnīcā — neatceros ne tās nosaukumu, ne laukumu, kurā tā atradās, — bet tur divi jauni apstākļi pārāk sarežģīja situāciju.
Pirmkārt, vīrietis, kurš bija ieradies «Lipss un biedri» vārdā,.nepavisam neizskatījās tāds kā Goranovs fotogrāfijā, kas bija mūsu rīcībā un ko bijām parādījuši Canevam, lai viņš varētu sazīmēt šo emigrantu. Tiesa, fotogrāfija bija datēta pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem un vairāk nekā trīsdesmit gados cilvēks diezgan stipri pārvēršas. Diezgan stipri, bet ne jau nezin kā. Teiksim, viņš var sarukt drusciņ mazāks, nevis izaugt krietni lielāks. Mati var izkrist, nevis sakuplot uz plika galvvidus. Beigu beigās var pasliktināties redze, nevis mainīties acu krāsa. Atšķirībā no mazā, resnā Goranova ar melnajām acīm un gandrīz galīgi pliko galvvidu uz tikšanos atnākušais bija slaids, kalsens, gaišām acīm un kupliem, iesirmiem matiem. Un šis vīrietis uzdevās par Andreju Goranovu — kādreiz visā Sofijā pazīstamo bagātnieku. Canevam nebija nedz dibinātu iemeslu, nedz nepieciešamo instrukciju, lai viņš pieceltos un pasacītu: «Vācieties pie velna, jūs taču neesat Goranovs.»
Otrkārt, kaut gan Goranovs pacietīgi uzklausīja Canevu un līdz sarunas beigām izturējās pret viņu laipni, tomēr manāmi neuzticējās Karadžova kolēģim, it neko nevaicāja, nepiedāvāja nekādus pakalpojumus un visu laiku uzvedās tā, it kā gribētu teikt: «Labi, kas tad tev vajadzīgs?»
Tātad tikšanās noritēja gan, taču bez jebkādiem panāku- miera, varbūt pat beidzās ar viens pret nulli pretinieka labā. Vēlēdamies izlīdzināt rezultātu, Canevs droši un apņēmīgi kā cilvēks, kam vairs nav ko zaudēt, uzmanīja Goranovu un, par spīli pretinieka piesardzībai, izsekoja viņu līdz Bernei, pat līdz pašai viņa mājai, uz kuras durvīm, sev par brīnumu, ieraudzīja patiesi necerētu plāksnīti:
ANDRE GORANOFS
Tad viņš no Cīrihes ar lidmašīnu atbrauca, lai par visu ziņotu ģenerālim.
Bez šaubām, nepieciešama izveicība, lai, teiksim, pāršķeltu riekstu. Ja rieksts pāršķelts tā, ka kodols sadrumstalots, to vairs nevaram izņemt visu uzreiz un jāvelk laukā kripata pa kripatai, līdz apnīk. Tāpat bija ar šo notikumu. Kāds bija cirtis pārāk spēji, un tagad nācās izdibināt sīkumu pa sīkumam un mēģināt visu izcelt gaismā. Taču, kāds ir kodols pirms sadrumstalošanas, katram zināms, bet, kas tas par notikumu, kam pēdas izdzēstas, nevienam nav skaidrs. Tāpēc to izcelt gaismā ir grūti un jāšaubās, vai tas iespējams. Nemaz jau nerunājot par to, ka laika ritumā kaut kas no tā var zust uz mūžu.
Viens tāds «kaut kas» likās arī Andrejs Goranovs, par kuru vismaz patlaban mums nebija nekādu ziņu. Protams, ar Karadžovu izdarīja pārbaudei nepieciešamo eksperimentu. Canevs bija paguvis nofotografēt, lai ari diezgan neveiksmīgi, vīrieti, kas ieradās uz tikšanos Minhenē. Tika pārfotografēts mūsu rīcībā palikušais Goranova attēls. Tad abas fotogrāfijas sajauca ar daudzām citām, ieveda Karadžovu un lika viņam sazīmēt paziņu, ar kuru sagājies ārzemju komandējumā.
— Tas ir viņš,— Karadžovs nešaubīgi teica, rādīdams uz Caneva nofotografēto vīru.
— Bet kas ir tas?— izmeklētājs noprasīja, pievērsdams viņa uzmanību īstā Goranova tuklajam ģīmim.
— Man nav ne jausmas.
— Vai šis pats cilvēks ir tavs paziņa kopš jaunības gadiem — Andrejs Goranovs, tava tēva draugs? — izmeklētājs strikti vaicāja, pacēlis gaisā Caneva uzņemto attēlu.
— Protams, šis pats,— Karadžovs apgalvoja.— Kaut gan tagad krietni savecējis.
Apgalvojums izklausījās pietiekami vaļsirdīgs. Svarīgākais, ka inženieris bija pamatīgi sapinies nodevības tīklā un viņam bija licies vienalga, vai sniedz spiegošanas ziņas Goranovam vai kādam citam. Vienīgi, ja…
Jā, vienīgi, ja… Un te sākās vismiglaināko hipotēžu sfēra, kurai šobrīd diez vai bija kāda nozīme mūsu darbā.
Karadžovs tāpat nespēja neko prātīgu paskaidrot, atbildot uz otro jautājumu — kādēļ Goranovs izturējies ar zināmu neuzticību pret Canevu. Viņš pūlējās pārliecināt, ka uzrakstījis vēstuli akurāt norādītajā stilā, un tā droši vien bija patiesība, io vai gan citādi «Lipss un biedri» pārstāvis būtu ieradies uz tikšanos. Jādomā, kļūme gadījusies tikšanās laikā: Canevs bija ko nošāvis greizi, pats to neapjauzdams, nebija nepazīstamajam pateicis paroli vai devis norunāto zīmi, par to nekā nezinādams. Bet te Karadžovs palika nelokāms: nekāda parole nekādā gadījumā neesot bijusi paredzēta.
Lai vai kā, rezultāts bija acīm redzams. Viens pret nulli pretinieka labā vai neizšķirts, bet notikuma pēdas bija izdzēstas, nevis atklātas, un tagad viss bija jāsāk no gala. Taču. noņemties ar tumšu, jau izbijušu notikumu ir simtreiz grūtāk nekā sākt visu no gala.
Apmēram ar šādiem pamatotiem spriedumiem Borislavs ievada mūsu sarunu par samezgloto jautājumu, smēķēdams un sēdēdams eksotiskā čumijkoka paēnā. Ģenerālim gan prāts nenesas uz vispārīgiem spriedumiem.
— Beidz jel! Labāk pasaki, kur, tavuprāt, pieļauta kļūda un kas mums jādara tālāk.
— Kļūdas varbūt bijušas kādas desmit…— Borislavs izmet.
— Nē, tikai viena vien, — es pārtraucu viņu. — Tā ir vēstule.
— Kā tā — vēstule? — Ģenerālis sarauc uzacis.
— Tās izsūtīšana bija tīrā avantūra. Ja vēstule būtu b'jusi īsta, tās pārvešana pāri robežai nozīmētu arī avantūru. Tāds viltīgs lapsa kā tā dēvētais Goranovs neparko nevarētu ticēt, ka, nododams svešās rokās šādu vēstuli, Karadžovs liks uz spēles savu likteni. Agrāk viņš taču bija rakstījis vēstules ārzemēs, ne ar ko neriskēdams.
— Varbūt tev taisnība, — priekšnieks paklusi ierunājas.— Kaut gan vēstulē netika rakstīts nekas tāds, lai mēs tagad izteiktos skaļiem vārdiem —«liktenis» un «avantūra». Kā pats zini, bijām sīki jo sīki apsvēruši, kādas var būt izredzes uz panākumiem. Pie tam galu galā izrādījās, ka tā ir vienīgā iespēja.
Bez šaubām, tā tas bija. Iekāms nolēmām sūtīt Canevu, cits mūsu izlūks bija ieradies Lozannā izdibināt, kas īsti ir «Lipss un biedri», un zaudējis veselus sešus mēnešus, lai atklātu kaut ko nožēlojamu —«Lipss un biedri» ir nevis firma, bet pasta nodaļa, kurā izsniedz vēstules uz pieprasījumu, un neviens nekad to neizmanto.
Goranovs varbūt tikai ar Karadžovu bija uzturējis nenozīmīgus sakarus, izdevīgā brīdī ievācis ziņas no viņa un nodevis citam. Ja tā būtu bijis, tad lietu vajadzētu aizsūtīt tur, kur pienākas,— uz arhīvu. Bet vai tiešām tā būtu bijis? Tā kā nevarēja rast atbildi uz šo jautājumu, beigu beigās nosprieda, ka Canevam jāierodas Minhenē.
— Bija ari vēl cita iespēja,— Borislavs, kā parasts, stūrgalvīgi saka.— Gaidīt! Jūs pats esat teicis, ka dažreiz tā ir vislabākā iespēja.
— Jā, bet ne jau gaidīt kā uz ūdens kustēšanos,— priekšnieks tam nepiekrīt.— Vienmēr prātīgi jāapsver, cik ilgi un kādēļ jāgaida. Kas tas par aģentu, kurš veselu pusgadu neizmanto savu pasta nodaļu! Un vai tas nav pietiekams iemesls domāt, ka aģents, pa īstam darbodamies, katram ziņu piegādātājam uzdod atsevišķas pasta nodaļas adresi? Un, ja jau Karadžovs nokļuvis mūsu rokās, «Lipss un biedri» nekad vairs netiks izmantota.
Mēs vēl krietnu laiku spriežam par kļūmi, Borislavam patīk iebilst, ģenerālis labprāt ielaižas strīdos, pārliecināts, ka tajos reizēm dzimst lieliska doma. Tad saruna ievirzās par to, kas būtu darāms tālāk.
— Nu gan esat piedūmojuši istabu,— pēc divām stundām priekšnieks aizrāda.— Ja jau cilvēks atļauj uzsmēķēt, jums noteikti jāizkūpina visa cigarešu paciņa.
Viņš domīgi uzlūko vispirms mani, tad Borislavu un, mazliet piemiegdams zilās acis, ieminas:
— Sakiet — kuru no jums abiem lai sūtu? Tevi vai Borislavu?
Mēs tomēr neuzķerarnies uz viņa izmestās makšķeres. Viņš to ne reizi ir vaicājis vienā un tai pašā noskaņā, lai pēc tam piebilstu: «Nē, nekas nesanāks. Jums vajag paveseļoties, sviedrējoties ar saraksti. Ko lai daru, ka esat iezīmēti.»
Un mēs veseļojamies. Ikreiz, tā veseļojoties, nervu saspīlējumā gribas kaukt kā vilkam. Ja gadās, ka viņš vaicā: «Kuru lai sutu?»— izliekamies, ka šis jautājums mūs neskar. Lai jau cilvēks pajokojas!
Šodien priekšnieks it kā ir zaudējis humora izjūtu, un pēkšņi dzirdu viņu sakām:
— Piedāvāju braukt Bojevam.
Borislavs manī paveras ar smaidu — ar mazliet grūtsirdīgu smaidu. Ne vien tādēļ, ka paliek, bet arī tāpēc, ka paiiek viens.
— Nav ko šņaukāties,— priekšnieks viņu aprāj.— Bo- jevs pirmais pārradās, tātad viņam pienākas pirmajam doties ceļā.
* * *
Man pienākas pirmajam doties ceļā un pirmajam ciest neveiksmi, domāju nākamajā rītā, zem aukstās dušas strūklas pamazām atgriezdamies no miega — nāves jaunākā brāļa — valstības dzestrajā, gaišajā dienā; šo necilo, ■ kārtējo augšāmcelšanos mēs tik reti protam pienācīgi novērtēt.
Edu brokastis viesnīcas restorānā, un atmiņā ataust Belevs. Variants ar viņa līdzdalību tika izraudzīts kā visvienkāršākais un izdevīgākais. Viņam, pieredzes bagātam izlūkam, bija no neliela atstatuma jāizseko Goranova darbība un par to attiecīgi jāziņo man, lai es, turēdamies nomaļus, sagatavotos operācijai, kurai ir nosprausts tālāks mērķis. Tātad vismaz izrādes pirmajās ainās briesmas varētu draudēt galvenokārt Belevam. Un, ja Belevs negaidot izstātos no spēles, es paliktu neskarts, uzņemtos risku nākamajās ainās un notēlotu savu lomu līdz izrādes beigām. Taču, nepaguvis nodot man stafeti, Belevs izstājās no spēles, iekāms tajā biju iesaistījies.
Vārdu sakot, mums neveicās gan pašā sākumā, gan tagad, un, spriežot pēc visiem apstākļiem, tā tas arī turpināsies. Patiesībā tā nebija neveiksme, bet daudz kas nepatīkamāks — veikli pastrādāta ļaundarība. To bija pastrādājis Goranovs vai varbūt kāds cits viņa aizsegā.
Šādas pārdomas, kurām nav īpaši' lietišķas nozīmes, pluži patvaļīgi risinās manā galvā, kamēr es nododos diviem krietni vien lietišķākiem darbiem — tiem diviem darbiem, ko aiz ieraduma var darīt gluži neapzināti: ar karotīti smalstu mīksti novārītas olas baltumu un vēroju apkārtni. Sai agrajā stundā restorāns ir gandrīz tukšs, tikai pavecu vāciešu pāris sēž pie galdiņa, laikam nolēmis nosvinēt sudrabkāzas rudenīgajā Lemānas dzestrumā, un mūsains, rudmatains anglis, tāpat kā es, ēd mīksti novārītu olu, droši vien tuvredzības dēļ zemu noliecies pār šķīvi, kā grasīdamies čaumalu iztukšot nevis ar karotīti, bet ar knābi, kas sejā ieaudzis deguna vietā.
Viesnīcas vestibilā, kur pēc laiciņa ieeju, vienīgi admi nistrators sēž pie lodziņa un kāda sieva darbojas ar putekļu sūcēju, kas klusināti dūc pa visu telpu. Laukā uz ietves cilvēku nemana. Netālu novietotie automobiļi — art tukši. Uzmetu ašu skatienu savējam, tomēr, sirdij iesmeldzoties ilgās pēc tā, paeju garām volvo un dodos pa krastmalu uz Monbiāna ielu. Man pretim pūš stindzinoši dzelstigs, sīkām lietus lāsēm piesmidzis vējš, taču gadās brīži, kad jāignorē ērtības, lai cilvēks justos vesels — garīgi im fiziski.
Noniecinājis divus tiltus, nogriežos uz trešā — Mašīnu tilta, kam ir zināma priekšrocība: tas domāts tikai gājējiem un ir pietiekami garš, lai viegli varētu redzēt, vai nopakaļ nevelkas slepenlīža jeb vai esmu brīvs no šāda sloga. Slepeniiža nenāk, tomēr neesmu pārliecināts, ka tā nav acu apmānīšana un mani neizseko iztālēm. Tāpēc, sasniedzis Tilta ielu, kādu brītiņu ziedoju skatlogam, ieeju vienā pasāžā, otrā, tad noklustu nelielā laukumā, no kura ienirstu šaurā ieliņā, un beigu beigās soļoju pa Lielo ielu, bet tā arī nav plata, par spīti iespaidīgajam nosaukumam. Šaura un stāva, vārdu sakot, ēnaina, drēgna iegreba, kas ved uz vecpilsētas augšgalu.
Māja man ir pazīstama. Tur biju iegriezies pirms dažiem gadiem, piedzīvojis neveiksmi. Neveiksmi, kad mans skolotājs un draugs Ļubo beidza šīszemes gaitas. Uzeju pa tumšām kāpnēm otrā stāvā, pagaismā izlasu uz dun 'ira uzrakstu —«Georgs Ross» un trīs reizes piezvanu: vienu — gari un divas — īsi.
Dzīvoklī, kā parasts, ieskrapstas soļi, pēc tam atveras durvis un uz sliekšņa nostājas maza auguma večuks ar lielu galvu un slaidu dzērves kaklu, ģērbies halātā. Saimnieks uzmet man acis, un es saprotu, ka viņš mani pazīst. Tomēr viņš pajautā:
— Ko vēlaties?
— Vai jūs esat Georgs Rosa kungs?
Vecais pamāj.
— Es gribētu uzzināt, vai uz šejieni ir pārcēlusies firma «Vulkāns»?
— Jā, kopš diviem mēnešiem. Lūdzu, nāciet iekšā…
Tagad parole ir cita, bet cilvēks tas pats. Gadu ritumā viņš it kā ir mumificējies un tāds noteikti paliks līdz mūža galam. Šķērsoju pazīstamo, drūmo priekštelpu un nonāku pazīstamajā viesistabā ar veclaicīgajām mēbelēm, kuru
stils man joprojām ir svešs, un lielo spoguli virs kamīna — jau apskapstējušu, zaļganu kā sastāvējies ūdens.
— Varam iedzert pa tasei kafijas,— namatēvs laipni piedāvā.— Mana apkalpotāja atnāks tikai desmitos.
— Ceru, ka tā vēl arvien tā pati.
—Jā, tā pati, sveika un vesela. Kāds tur brīnums, jo pat is vēl esmu dzīvs.
— Redzu — nav iemesla tam, lai būtu citādi.
— Jā, patiešām, nekāda iemesla. Ja dzīvei pietrūkst jēgas, cilvēks parasti nodzīvo līdz sirmam vecumam.
— Nevajag pašam sevi nopelt,— es iebilstu.— Vai tad rūpes, kuras jums sagādāju, neliecina par kaut ko jēdzīgu?
— Ak, tas ir sīkums!
Ross nevērīgi atmet ar roku un dodas pēc kafijas, bet es viņam uzsaucu:
— Es gribētu uzprasīt, vai Cezāres kungs nav atstājis man oferti…
— Ir gan,— namatēvs nomurmina.— Bet es savukārt esmu atstājis kafijas kannu uz plītiņas.
Jūtu, cik viegli kļūst ap sirdi, un pat drūmā viesistaba tūdaļ šķiet gaišāka, it kā pa logu uz mirkli būtu iespīdējusi rudens saule.
Tikai pēc tam, kad kafija ir atnesta, ielieta plānās porcelāna tasītēs un izdzerta, vecais atkal iziet, krietnu brīdi dzirdami durtiņu blīkšķi un mēbeļu bīdīšana, tad viņš ienāk un pasniedz man tā dēvēto oferti no Cezāres, kura nemaz nav pasaulē. Atveru aploksni, vērīgi izlasu vēstījumu, drošs paliek drošs, izlasu vēlreiz, uzrauju sērkociņu, aizdedzinu papīra lapu un gaidu, kad tā kamīnā pārvērtīsies pelnos.
Beleva vēstulē rakstīts:
«Cilvēks, kas dzīvo ar Andreja Goranova vārdu, ir tas pats, ar kuru Canevs satikās Minhenē. Līdz šim neesmu paguvis uzzināt, kas viņš īsti ir. Pats Goranovs pazudis bez vēsts. Tai namā dzīvo arī emigrants Lazars Penevs, kas zināmu laiku strādāja radiostacijā «Brīvā Eiropa».
Vīrietis, kurš uzdevies par Goranovu, nesaietas ar cilvēkiem, vismaz tik ilgi, kamēr viņu uzmanu. Piesardzīgs, aizdomīgs, gandrīz neatstāj mājas. Ja viņš uztur kādus sakarus, tad droši vien ar Peneva starpniecību, jo tas bieži ierodas pilsētā.
Visai iespējams, ka Perievs ir manījis mani pildām iepriekšējo uzdevumu Minhenē. Tāpēc vienmēr esmu pūlējies izsekot viņu iztālēm. Vakar Penevs tomēr redzēja, ka eju viņam nopakaļ. Nesapratu, vai viņš mani pazina. Drošības labad pagaidām viņu vairs nenovērošu un atstāju šīs ziņas, lai tas būtu skaidrs.»
Izklaidīgi raudzīdamies, kā vēstījums pārvēršas pelnos, dzirdu saimnieka baisi;
— Vai es nevarētu jums vēl ko izpalīdzēt?
— Jā. Lūdzu, iedodiet papīru un aploksni.
Uzrakstu vēl īsāku vēstuli:
«Mēģināja nogalināt 13. Viņš atrodas Lozannā pilsētas slimnīca. Ieteicu pāriet pie varianta «Delta».»
Aizlīmēju aploksni, kā jau pieņemts, un pasniedzu Rosa kungam.
— Būšu jums ļoti pateicīgs, ja līdz pusdienai pagūsiet sazināties ar Cezāres brāli.
— Nekādi nepagūšu,— vecais satriekts noplāta rokas. — Šodien nav īstā diena. Tā būs rīt.
Laime, ka īstā diena būs rīt, nevis nākamajā nedēļā. Neko darīt! Ross nav radists, bet, tā sacīt, vienkārša pastkaste. Vienkārša un gaužām veca pastkaste, kas aizvien vēl noder, lai gan viņš pats apgalvo, ka dzīvot ilgāk vairs neesot jēgas.
— Ceru — jums darbi sokas tīri labi, vai ne? — vecais līdzjūtīgi vaicā.
Rosām nav ne mazākā priekšstata, kādi ir mūsu darbi, un viņš neiekvēlojas ziņkārē par tiem, tomēr acīs jaušamas bažas. Bažas nevis par sevi, bet par nepazīstamu cilvēku, kas neaicināts iegriežas šai klusajā mājā, lai saņemtu un nodotu vēstuli, kurais saturs namatēvam nav zināms.
— Nekas liktenīgs negadās,— atbildu.— ĪVI ūsu darbi eti rit kā pēc pulksteņa. Pat šajā pulksteņu zemē.
Beigu beigās paspiežu vecajam roku un steidzos atbrīvot viņu no savas klātesmes.
Nonāku atkal šaurajā iegrobā, ko sauc par Lielo ielu, laime, ka tagad kāpju pa nokrauju lejup un stindzinoši dzelstīgais vējš pūš mugurā.
Nu tad tā, šis un tas noskaidrojies — vismaz par vakar notikušo nelaimes gadījumu. Tu nesaprati, vai viņš tevi ir pazinis… Ek, tagad jau saproti — un tik sāpīgā veidā. Sāpīgā tev pašam un kaitīgā uzdevuma izpildei.
Pirms diviem gadiem Belevs Minhenē izlūkoja, kā daži cilvēki sadarbojas ar «Brīvo Eiropu». Bez šaubām, viņu neinteresēja tik daudz «Brīvā Eiropa», cik medaļas otrā puse — CIP. Acīmredzot tolaik viņš sadūrās ar Penevu. Un acīmredzot Penevs viņu manīja un paturēja prātā.
Protams, tā ir tīra nejaušība, ja kāds visiem galīgi svešs slepeni izseko vienu tipu un tieši tad, kad nevajag, sastopas ar otru, kurš viņu pazīst. Līdzīga nejaušība var katram gadīties, un šai ziņā Belevs nav vainojams. Vrina ir tā, ka viņš neturējās pēc iespējas tālāk no Peneva. Droši paļaudamies uz savu profesionālo pieredzi, viņš gāja Penevam pa pēdām. Te Belevam ceļā atgadījās cita nejauši ba — traģiska nejaušība, un Penevs viņu pamanīja.
Kas par to, ka pamanīja? Penevs laikam arī nav vakarējais, tāpēc būtu rīkojies gluži loģiski, ja, izlikdamies neredzam . Belevu, notēlojis dumiķi un pacenties tikt skaidrībā, kurš tieši un kādēļ viņu izseko. Taču viņš nevis darīja to, bet pēc divām dienām mēģināja savu vajātāju noslepkavot.
Kāda nejēdzība! Bet varbūt Penevu pašu novēroja. Varbūt taisni tic, kuri paturēja viņu acīs, nelēma aiz saviem apsvērumiem nolaist no kājas nepazīstamo uzklīde- ni. Un uzreiz uzbruka, sadzinuši viņam pēdas. Tikt kādam uz pēdām nepavisam nav grūti tādā mazā pilsētā kā Berne, it īpaši cilvēkam, kas pats lien bīstamā zonā, pareizāk — Goranova vasarnīcas apkaimē.
Pēdējā versija liekas ļoti nepatīkama, bet, par laimi, maz ticama. Incidents uz šosejas to neapstiprina. Ja tur būtu uzdvāzušies pieredzējuši vīri, lai katrā ziņā nolaistu no kājas nepazīstamo, Belevs vairs nebūtu starp dzīvajiem. Daži šāvieni vai pat sitiens ar patentatslēgu pa galvu — un beigas!
Netālu no Lozannas notikušā nelaimes gadījuma mizan- seēna vedina uz domām par citu situāciju. Vīrietis vecajā sitfoenā laikam augu dienu sekoja Belevam, cerēd.uus notrāpīt brīdi un panākt, lai Belevs aprunājas ar viņu vai izdara ko citu. Kad cerības likās veltīgas un metās tu nsa, svešais nolēma iedzīt manu draugu strupceļā un izspiest no viņa kādu atzīšanos. Tādēļ viņš aizšķērsoja Bele i ceļu. Belevs nebija noskaņots apstāties. Vārdu sakot, aizsākās pazīstamā spēle, kurā abi partneri gaida, ka pretinieks nobīsies un piekāpsies. Tā kā ne mans draugs, ne svešais nepiekāpās, mašīnas ietriecās viena otrā. Tobrīd droši vien no ceļa pagrieziena automobili izbrauca vīrs ar pinkaino vaigubārdu un Penevs vai kāds cits nobaidījās un atzina, ka labāk atstāt sitroenu un nozust tumsā nekā rakstīt paskaidrojumu.
Bez šaubām, nevaru zināt, kā īsti viss noticis, un nespēju ne iedomāties, ka laimēsies izdibināt patiesību kamēr sasniegšu Tilta ielu. Man ir pietiekami daudz vaļas nodoties analīzei un minējumiem, līdz variants «Delta» sāksies. Ja vispār sāksies. Vienīgais, par ko esmu droši pārliecināts, ir tas, ka esam iebāzuši roku čūsku midzeni. Ja Viltusgoranova kungs vai Peneva kungs pavadītu laiku, tikai likdami pasjansu, Belevs nebūtu kritis par upuri automobiļu sadursmē. Ārkārtējus soļus pat spiegu pasaulē sper tikai ļaunākajā gadījumā.
Beigu beigās, nogriezies no Tilta ielas, iežogos telefona būdā, kas pirmā pagadījusies ceļā. Piezvanu uz Lozarmas pilsētas slimnīcu. Telefona viņā galā atsaucas sveša baiss. Pasaku, kā sauc slimnieku, par kura veselību uztraucos, un dzirdu:
— Vienu mirklīti…
Un drusku vēiāk:
— Kas zvana?
Tā jau ir cita balss, man mazliet pazīstama, ar policista runai raksturīgo pieskaņu.
— Viņa draugs — mesjē Robērs.
— Vai jūs gribat viņu apmeklēt? Nu tad varat atnākt.
— Pateicos. Bet patlaban esmu pārak aizņemts. Tāpēc…
— Ja esat pārāk aizņemts, baidos, ka vēlāk nemaz nebūs iespējams viņu redzēt. Slimais ir gaužām smagā stāvoklī…
Izgājis no būdas, dodos uz Mašīnu tiltu, pūlēdamies izprast, vai tas ir kāds galīgi rupjš triks vai patiesi sērīga vēsts. Ļubo teiktu: profesionāli spriežot, tas šobrīd neskar tavu uzdevumu. Profesionāli spriežot, brālīt, tavs uzdevums ir atrasties pēc iespējas tālāk no Lozannas un no pilsētas slimnīcas.
Pārgājis pāri tiltam, soļoju gar krastmalu, bet šoreiz pretējā virzienā, un vējš nepacietīgi grūž mani uz priekšu. Mani nav jāgrūž, saku tam, gan jau iztikšu bez tevis. Samaksāju par viesnīcu, apsēžos pie volvo stūres un braucu prom.
Pēc stundas apturu mašīnu Lozannā mazā ieliņā, nopērku kioskā pilsētas plānu un izpētu visu nepieciešamo. Pēc tam kājām dodos pa ielām, kas lielākoties ir tādas kā Zenēvā Lielā iela — ja ne tikpat šauras, tad vismaz tikpat stāviem slīpumiem.
Eju gar pilsētas slimnīcas fasādi pa pretējo ietvi, nevērīgi sperdams soļus kā tūrists, kurš bezdarbībā garlaikojas. Laiski pārlaižu skatienu pār divām logu rindām. Nevienas sejas!
Profesionāli spriežot, tu, brālīt, dari muļķības, klusībā
domāju. Tad nolemju no jauna pamuļķoties, bet šoreiz — viņpus slimnīcas ēkas. Tur uz ielas cilvēku nemana, tikai bērnu pulciņš nāk no skolas. Slimnīcas pagalmu ierkauj dzelzs režģis un dzīvžogs. Mans skatiens bez pūlēm pārvar šos šķēršļus un pievēršas ēkas logiem. Un lūk — pa kreisi otrā stāva trešajā logā redzu kaut ko saistošu — viscaur pārsietu galvu, kuras neapsaitētā sejas daļa, citiem vārdiem, zem spurainajām uzacīm mirkšķīgās acis un lielais deguns man ir diezgan pazīstami.
Ej nu sazini, cik ilgi nabags jau nīkst pie loga, lai pavēstītu, ka ir vēl dzīvs. Ja tikai kādam vispār vajadzīga šī vēsts. Viņš nevilšus paceļ roku, likdams saprast, ka mani ir pazinis, un tūlīt to nolaiž. Arī es laikus aprauju žestu un iebāžu roku kabatā, kā meklēdams cigaretes.
Beidzot es soļoju tālāk kā garlaicības mākts tūrists.