Ja liktenis jums ir lēmis dzīvot Bernē un ja gribat nomierināt vai vēl vairāk sabendēt nervus, diez vai atradīsiet šim mērķim vairāk piemērotu apvidu nekā vasarnīcu rajons aiz Austrumu loka.
Gar asfaltētu aleju virknējas vasarnīcas, kas atkarībā no saimnieku turības un gaumes ir diezgan dažādas pēc lieluma un ārējās apdares: vienstāva vai divstāvu, pārmo- dernas vai veco, labo laiku stilā, ar ērtām verandām vai neciliem balkoniņiem, ieskautas cītīgi koptos dārzos vai mazītiņos zāles laukumos, nožogotas apgrieztiem krāšņurn- kokiem vai rakstainiem metāla režģiem.
Tas ir labklājības alkās radies pašam savas mazas oāzes kults, tieksme izvairīties no trokšņiem un neirasfēnijas, ko izrosa mūslaiku dzīve, izsena dziņa atgriezties pie dabas krūts, tagad jau apzaļumotas un ar dārznieka šķērēm rūpīgi apdarinātas.
Alejā garāmgājēji gandrīz nav sastopami, un šis rajons dažas stundas dienā liekas gluži kā izmiris, kaut gan patiesībā turpina savu dzīvi pēc nerakstītiem, bet stingri ievērotiem likumiem. Bērni iet uz skolu un nāk mājās, vecāki ar automobiļiem brauc uz pilsētu turp un atpakaļ, tirdzniecības firmu segtās mašīnas stingri noteiktā laikā izvadā produktus no namiņa uz namiņu. Taču rajons ir tik plašs un tik reti apdzīvots, ka visa rosība priežu un biezo, mūžzaļo krūmu tumšajā paēnā bezmaz nav manāma.
Vasarnīca, ko man noīrējis kompanjons Džovanni Benāto, pieder pie vidēji labajām un ir kā radīta vidēji turīgam tirgotājam. Zāle ar nelielu blakusistabu, augšstāvā bibliotēka un guļamistaba, ko tur minēt vēl virtuvi, pieliekamo un tualeti,— tāda ir mana mazā pils, kas atrodas nolaistā dārzā ar kādu duci ābeļu.
Man kaimiņos vienā pusē dzīvo pavecs rantjē, kas kopā ar sievu aizņem apakšējo stāvu, augšējo izīrē, lai noapaļotu ienākumus. Sākumā domājām noīrēt tieši šo augšstāvu, bet tas, kamēr mēs šaubījāmies, tika izdots kādai vācietei. Vēl io labāk.
Labāk tādēļ, ka tagad otrā pusē mans kaimiņš ir Goranovs. Protams, tas, ka viņš dzīvo kaimiņos, sagādā zināmas neērtības. Es piesaistu viņa skatienu, un šis skatiens, pārlieku neuzticīgs, var izraisīt attiecīgus novērojumus un slepenas pārbaudes. Tāpēc man nepieciešams ilgu laiku atturēties no jebkuras rīcības, kas pamodinātu vismazākās aizdomas. Nepieciešams uzvesties tā, lai apkārtējie pierastu pie manis kā pie garlaicīga un itin lādzīga kaimiņa.
Par spīti šīm neērtībām, dzīvot blakus Goranovam ir izdevīgi: lai novērotu viņu, te man ir tādas priekšrocības, kādas nespēj nodrošināt rantjē mājoklis, kaut gan tas ir daudz bagātīgāks. Starp Goranova vasarnīcu un manējo ir ne vairāk kā divpadsmit metru, žogs, kas šķir mūsu pagalmus, ir gaužām zems — tātad nav par šķērsli. Laižot darbā atbilstošu aparatūru, es varētu mierīgi izsekot visu, kas notiek otrā pusē. Taču, ņemot vērā tagadējo situāciju, turēt aparatūru būtu tīrā muļķība. Man vajadzētu būt pārāk lielam optimistam, lai nepieļautu domu. ka šajos apstākļos un šai laikā mana pils netiks apmeklēta un rūpīgi, apskatīta, kamēr es nebūšu mājās.
Man nenāk ne prātā apgalvot, ka darbojos kailām rokām un neizmantoju nekādu tehniku. Mūsu darbā un mūsu straujā progresa laikmetā tas būtu tikpat kā ar kaķeni rokās iet ziloņu medībās. Vai nu aiz naivuma, vai arī aiz liekulības tūkstošiem cilvēku reiz sacēla skaļu jo skaļu brēku par nez kādu Votergeitu, it kā viņiem līdz šim nekas nebūtu bijis zināms par noklausīšanās iekārtām. Man tomēr nav tiesību uz naivumu vai pārmērīgu nejēdzību. Es nedrīkstu pat apvainoties, runāt pretī, bet visvairāk — ciest neveiksmi.
Starp citu, kabatās nēsāju savus mazos aparātus, ar kuriem, no malas raugoties, nevienam neko ļaunu nevaru nodarīt. Fotoaparāts ir šķiltavās, rācija ar nelielu darbības
rādiusu ievietota pildspalvā, tālskatis ierīkots otrās pildspalvas uzvāznī — nepievilcīgs, toties spēcīgāks par jebkuru binokli. Mazs mazītiņš piederumu komplekts, ar kuru iespējams atdarīt slepenas slēdzenes, dažas sīkas zināmām vajadzībām paredzētas ampulas — un viss. Sīs mantiņas nav smagas, neaizņem daudz vietas, un, ja nepieciešams, varu uz rāviena tās aizmest, nevienam nemanot.
Pārspīlēti būtu atzīt, ka te pavadu laiku, slepus dirnē- dams guļamistabā un pa aizkaru spraugu pētīgi raudzīdamies Goranova vasarnīcas logos, kaut gan šāda nodarbošanās man nav sveša. Un gluži nevietā ir iedomāties, ka caurām dienām mājīgajā viesistabā snaužu vai dārzā grābju rudenī nobirušās lapas. Man veltītā leģenda ir sacerēta parv darba cilvēku, un tā ik dienas no jauna jāattaisno.
Rīts sākas ar to, ka paņemu produktus, kurus piegādātāji ir atstājuši pie virtuves durvīm, gatavoju brokastis un rūpējos par savu tualeti. Nepūlos aiz blīviem aizkariem slēpt, kā rosos pa māju, jo man jātēlo krietns un garlaicīgs cilvēks, kam nav nekā slēpjama.
Tieši pulksten deviņos izstūrēju volvo uz asfaltētās alejas, aiztaisu dārza vārtus un ar mašīnu dodos lejup uz centru. Kā jau krietns un garlaicīgs cilvēks, braucu pa vienu un to pašu maršrutu: Austrumu loks, tad garā, nolaidenā un taisnā Tūnas iela, pēc tam Kirhenfeldes tilts, kas ved pāri upei uz Kazino laukumu, no tā — Pavāru iela un beidzot — Bērenlaukums, kur ir mans kantoris.
Patiesībā kantoris pieder Džovanni Benāto, bet kopš tā laika, kad mans tikai papīros atrodamais uzņēmums ir apvienojies ar viņa firmu, kurai ik brīdi draud bankrots, mēs draudzīgi sadzīvojam šai tīrajā un klusajā telpā, kas ir izolēta dubultlogiem no ielas trokšņiem un kņadas un lielāka respekta dēļ rotāta ar pasaules karti un diviem ilustrētiem aviācijas kompāniju kalendāriem.
Nevis aiz tukšas vēlmes pašam sevi slavināt, bet skaidras patiesības labad jāpiebilst: ja Benāto firma — pārtikas preču imports un eksports — arvien vēl darbojas, tas savā ziņā ir mans nopelns, jo lāgu lāgiem man izdodas dažādā ceļā nodrošināt viņam pa kādam vienkāršam darījumam. Tomēr darījumu ir pamaz, tāpēc mans kompanjons ieskata, ka nav vērts izdot naudu, lai algotu sekretāri, un pats tiek galā ar saraksti. Tā kā sarakste nav pārāk plaša, darbalaiks mums parasti aizrit vaļīgās sarunās par šo un to. Patiesību sakot — par katastrofām. Visvisādām pēc smaguma, rašanās un niansēm.
Sīs savdabīgās sarunas varētu likties dīvainas tam, kas nav tuvu pazīstams ar Džovanni Benāto. Viņš pieder pie tiem lempjiem, kuriem, šķiet, ik uz soļa gadās nelaime: ja priekšā uz galda ir vāze, Džovanni to noteikti apgāž, ja •viņam pasniedz zupas šķīvi, tajā iekrīt acenes, ja vajag šķērsot ielu, viņš iet pa to, degot sarkanajai ugunij, un traucē satiksmi.
Tomēr mans kompanjons uzpūtīgi neņem vērā briesmas, kas draud tieši pašam, un šķetina valodas par to, kādas pasaules mēroga katastrofas ir notikušas vai vēl notiks.
— Vai atceraties, kā tika iznīcināta Atlantīda?— viņš vaicā, ar strupajiem, tuklajiem pirkstiem bungodams pa rakstāmgaldu — Ta nu jums skaidrs, ka var aiziet bojā arī mūsu civilizācija.
Gribot negribot atzīstos, ka man atmiņā nekas nav saglabājies no Atlantīdas laikmeta.
— Man arī,— Benāto pamāj.— Bet šo jautājumu ir apgaismojusi zinātne. Iedomājieties rnilzu meteorītu vai, teiksim, nelielu planētu, kuras diametrs ir kilometri seši un svars — kādi divsimt miljardi tonnu. Kolosāli, vai nav tiesa?
Viena no Džovanni īpatnībām ir tā, ka viņš tērzējot bez mitas uzdod tamlīdzīgus jautājumus, lai dzirdētu manas domas. Protams, tās viņu maz interesē, taču ar tik veiklu oratora paņēmienu Džovanni panāk, ka visu laiku saspringti sekoju sarunai, kas īstenībā bieži vien izvēršas ilgstošā monologā.
Tātad, lai monologa pavediens gludi vērptos tālāk, es katrā ziņā apstiprinu, ka divsimt miljardu tonnu ir tiešām kolosāli.
— Un nu milzu meteorīts trakā ātrumā traucas pret zemi un iekrīt Floridas jūras līcī, ka noblaukšķ vien. Laime, ka iekrita tur, zināt, ja trāpījis te, tagad Šveicē būtu nevis Alpi, bet bezdibenis. Cik šausmīgi, vai ne?
— Manuprāt, nemaz nav tik šausmīgi,— laipni iebilstu.— Šveicieši ir varen izveicīgi — būtu iepratušies arī bezdibeni izmantot tūristu aptīrīšanai.
— Bez šaubām, bez šaubām,— Benāto pamāj.— Taču es ar to nedomāju pašu bezdibeni, bet baismīgo satricinājumu. Kur nu satricinājums! Tas būtu bijis kaut kas drausmīgāks nekā tūkstoš atomsprādzieni… pat zemes poli pārvietojušies un okeāns pārplūdinājis visu kontinentu. Vai jūs varat iedomāties?
— Jāpamēģina.
Lai rosinātu manu kūtro iztēli, Benāto pastāsta vēl dažus sīkumus par Atlantīdas katastrofu, ik pēc brīža, kā likts, iestarpinādams: «Vai nav tiesa?», «Ko jūs teiksiet?» un «Vai apjēdzat?». Tad sāk runāt par nelaimēm, kas notiks nākotnē.
Nākotnē uz zemes var rasties baismīga klimata maiņa, tā jau gaidāma, kā atzīst ievērojami zinātnieki, un tai paredzamas nenovēršamas sekas — vispirms jauni ūdensplūdi, tad jauns ledus laikmets. Vai arī demogrāfisks izvirdums, kas nesīs vēl šausmīgāku postu: sākumā ļaudīm būs jāpārtiek no augu saknēm, vēlāk — no līdzcilvēkiem (vai jūs varat iedomāties?). Vai dēmoniski spēki, kas snauž apakš zemes garozas,— bail pat padomāt, ka te, Bērenlau- kumā, kur mēs abi ar jums sēžam, pazemē zem mūsu kājām mutuļo uguns lava (jums jau zināms: ja kas sāk mutuļot, tā vien skaties — uzšausies gaisā). Vai arī jauns viduslaiku briesmīgo epidēmiju uzliesmojums, no kura miljoniem cilvēku krīt kā mušas (vai apjēdzat?).
Īpašu vietu Džovanni Benāto repertuārā ieņem militārās un politiskās kataklizmas: ķīniešu uzbrukums, ūdeņraža bumba un gan bakterioloģiskie, gan ķīmiskie ieroci. Par tiem viņam visvairāk patīk tērzēt laikam tādēļ, ka Benāto rīcībā ir ari vareri bagātīgas ziņas. Tomēr, lai cik tīkamas ir valodas par kataklizmām, tās nekādi nepārspēj programmas trešās un pēdējās daļas saturu, kas viņu iekveldina gandrīz liriskā sajūsmā,— fantastiskās literatūras sižetus, ko mans sarunas biedrs, protams, uztver kā skaidru patiesību. Te redzamu vietu ieņem tādi motīvi kā iebrukumi no citām planētām, mītiska briesmone, kas mājo Skotijā Lohnesa ezerā, milzu Baltā haizivs, šausminošais sniega cilvēks, lidojošie šķīvīši un — vairs neatceros, kas vēl un vēl.
Lai kā aizrāvies ar sarunas — monologa — straujajiem pavērsieniem, Benāto neaizmirst lāgu lāgiem palūkoties savā rokas pulkstenī un vienmēr savlaicīgi pamanās darīt man zināmu:
— Mīļais draugs, jau divpadsmit. Ko jūs teiktu, ja mēs iegrieztos kaut kur un iestiprinātos, iekams sasodītais Visums nav vēl sagruvis pār mūsu nabaga galvām?
Viņa priekšlikumu pirmoreiz pieņēmu ar entuziasmu, kā jau iesācējs, nenojauzdams, cik bīstama var būt šāda avantūra. Vēlāk bija jāpieņem gribot negribot, jo cits nekas neatlika, — tas bija pārtapis tradīcijā. Beigu beigās pie tā pieradu.
Ieminēdamies par bīstamību, ar to nedomāju ikreizēju norēķina samaksu no savas kabatas — tas nebija nekas bīstams, bet dzelžaini nenovēršams gan. Tāpat neesmu tik sīkumains, lai jums liktu saprast, ka kompanjons priecājās par pamatīgu ēstgribu, tāpēc arī rēķins iznāca pamatīgs. Te ir cits jautājums — kā jau teicu, Benāto bija mazliet lempīgs, un kopā ar viņu staigāt pa plašo pasauli bija tikpat kā nest slogu.
Itālietis bija stipri tuvredzīgs, tomēr redzēja tālu, valkādams acenes biezos raga ietvaros. Tā kā izklaidībai vēl nav izgudrotas acenes, viņš nepārtraukti uzgrūdās te vienam, te otram garāmgājējam, uzmina uz papēža cilvēkam, kas soļoja viņam pa priekšu, vai paņēma pie rokas kādu nepazīstamo, noturēdams viņu par mani, savu kompanjonu. Benāto tā gāja pa ielu, ka viņu ne reizi vien būtu nolamājuši vai dažkārt ātrās dusmās iepļaukājuši ja viņam nebūtu tik bērnišķīgi nevainīgas sejas un ieraduma nevainīgi smaidīt un gan pa labi, gan pa kreisi bārstīt laipnības —«atvainojiet, atvainojiet», kas atmaidzināja cietušos.
Reiz, pēkšņi attapis, ka vairs nav cigarešu, Benāto metās uz tabakas veikaliņu un būtu tajā iekļuvis, izsizdamies cauri skatlogam, ja es viņu pēdējā mirklī neapturējis. Kādu dienu, liekas, izsalkuma dzīts, viņš tādu pašu triku gandrīz izdarīja ar daudz lielāku un biezāku restorāna skatlogu.
— Tik lielu skatlogu izsist man vēl nav gadījies,— viņš atzinās, kad laikus biju paguvis viņu notvert.— Dažreiz esmu ietriecies mazākos, bet tik lielā — nekad.
Jutu — Benāto man klusībā pārmet, ka neesmu ļāvis viņam sasniegt pieticīgu rekordu skatlogu izsišanā ar kailu galvu.
Restorānā tāpat risinājās dažādi notikumi, tā nu piesardzības labad vienmēr apsēdāmies kaktā, kur viesus apkalpoja Feliče, kas bija spiests pazemīgi paciest sava. tautieša mazās dīvainības.
— Paklau, mīļais, ko tu mums šodien ieteiksi?— Džovanni draudzīgi vaicāja, atvērdams ēdienkarti un brīvi izstiepdams kājas zerri galda tā, ka kurpes nemaldīgi paslēpās manu bikšu galos.
— Mums ir varen garšīgs kūpināts lasis…— viesmīlis, kā jau apzinīgs darbinieks, labprāt piedāvāja visdārgāko.
— Kūpināts lasis… tā patiešām laba ideja…— Benāto murmināja, kustinādams kājas un juzdams, ka tās sapinušās kādos tīklos tur, pagaldē.— Es gribētu pajautāt, ko vēl piedāvāsi pēc laša…
Tā viņš ilgi apspriedās ar Feliči, beigu beigās bija izvēlēti ēdieni un tiem piedienīgi dzērieni un itālietis devās uz virtuves pusi.
— Cik brīnišķīgi ziedi! — Džovanni iesaucās, sniegdamies pēc kristāla vāziteš ar kuplām neļķēm.
Šādās reizēs nevilšus parāvos nost no galda, kaut gan vāzīte ne jau vienmēr apgāzās. Gadījās, ka tā palika stāvam. Izvilcis un bikli paostījis neļķi, mans kompanjons teica:
— Mīļais draugs, šajā pasaulē pat skaistums ir mānīgs. Droši vien esat dzirdējis par briesmīgajām orhidejām, kuru smarža iedarbojas kā nāvējoša inde…
Arī par indēm — dabiskajām un laboratorijās iegūtajām — Benāto mīļuprāt mēdza runāt un tagad, aizrautīgi stāstīdams par tām, brīdi izklaidējās, lai apslāpētu izsalkuma lēkmi. Galu galā Feliče atnesa zivi un Džovanni ēda, kamēr ar ievingrinātu aci saskatīja kādu nebūšanu.
— Saki, Feliče, — kas tā par modi pasniegt kūpinātu lasi, garnētu ar neļķēm?
— Domāju, ka jūs pats esat ielicis neļķi šķīvī,— viesmīlis mēģināja iebilst.
— Tu tikai domā… Bet neesi pārliecināts… Labi, lai nu šis jautājums paliek atklāts.— Benāto cēlsirdīgi atmeta ar roku, apgāzdams savu glāzīti.
No šā brīža līdz pusdienu beigām viņam no rokām ne reizi vien nejauši izkrita te dakšiņa, te nazis, te glāze, un Feliče gribot negribot pastāvīgi uzmanīja Džovanni un bija gatavs ik pēc brīža atnest citu galda piederumu. Taču vislielākās briesmas apkārtējiem draudēja tad, kad Benāto tiesāja otro ēdienu, tas parasti bija bifšteks vai sitenis, ko vajadzēja sagriezt. Viņš ar nazi rīkojās tik vēzienīgi, ka nereti atgrieztais kumoss aizlidoja tālu prom, uzkrizdams vai nu uz galdauta, vai arī pašam uz sava uzvalka. Dažkārt aizlidoja nevis kumoss, bet yiss sitenis, reiz tas iepliukšķē- ja pie blakus galda sēdošai dāmai klēpī. Laime vēl, ka dāma, kā paredzēdama to, bija ieklājusi salveti klēpī.
— Nemaz nebiju domājis, ka esmu tik talantīgs šāvējs,— Benāto man čukstus teica, kad nepatīkamais starpgadījums bija nokārtojies.— Vai redzējāt — tas trāpīja viņai tieši uz salvetes un pat neapšļakstināja kleitu.
Zināmā mērā dabūja ciest ari pats Benāto. Atceros — viendien, stāstīdams par nenovēršamo komētas tuvošanos, viņš atbalstīja elkoņus šķīvī ar Milānas mērci un jutās satriekts.
Visniecīgākie negadījumi, protams, radās ar cigareti, ko mans kompanjons atstāja, kur vien tik, vai pielika, kam un kā vien patrāpījās, un to samanīja tikai tad, kād neatlaizda- mās izplatījās degoša auduma smaka.
— Liekas, kaut kas deg, — Džovanni paklusi sacīja.
— Galdauts… rau, jūsu priekšā…
— A, labi, labi. Es nobijos, ka tik tās nav manas bikses.
Kādu dienu atļāvos bikli ieminēties:
— Ja tā rīkosities ar cigaretēm, mājās var izcelties ugunsgrēks.
— Es jau divas reizes esmu dedzis,— Benāto nevērīgi teica. — Tas nav nekas bīstams. Pietiek ar to, ka esam apdrošinājušies. Es allaž esmu apdrošinājies.
Paēduši pusdienas un samaksājuši par tām, mēs, kā parasts, dodamies atkal uz kantori. Patiesībā Džovanni soļo man- blakus tikai līdz tuvējam ielas stūrim, tur paskaidro, ka nevarot iet tālāk, viņam jāsteidzoties uz lietišķu tikšanos. Spriežot pēc Benāto miegainās sejas, visai iespējams, ka tikšanās notiks ar mīkstu gultu, kurā viņam labpatiksies iegrimt, aizmirsties un kaut uz brīdi atrauties no mokošajām domām par mūsu planēta.s bojāeju.
Tā nu aizeju viens uz kantori un divas stundas ziedoju presei un pasaules notikumiem. Tad, lai izlocītu kājas, pastaigājos pa gaiveno ielu — mūsu firma ir pāris soļu no tās.
Bernē viss ir pāris soļu no galvenās ielas — parlaments, muzejs, katedrāle, batikas, stacija, spēļu nams, teātris un daudz kas cits. Viss, pat vieta, kur es reizi nedēļā sazinos ar savu biedru. Pagaidām tāpat vien, lai viņš saprastu, ka esmu dzīvs un nekā īpaša man nav ko pavēstīt. Variants «Delta» tiešām ir sācies, kaut gan virzās uz priekšu tukšgaitā.
Galvenā iela, ko sauc par Krāmu vai Tirgus ielu, vai kā citādi — pats nezinu —, ir pārbagāta ievērojamiem vēsturiskiem pieminekļiem, sākot ar pulksteņtorni un beidzot ar neskaitāmiem senlaicīgiem ūdenskrāniem, ko grezno renesanses laikmeta skulptūras. Taču mans skatiens nez kādēļ tikai pavirši pārslīd pieminekļiem, lai pievērstos kaut kam daudz banālākam — dažām pasāžām, kas ved uz sānielām, iestādēm ar divām ārdurvīm, universālveikaliem un citiem lieliem veikaliem, kur ir gan liku likām preču, gan šādas tādas noderīgas ērtības.
Protams, šīs vietas pētu aiz tīri profesionāla ieraduma un pats sev saku, ka vislabāk būtu. ja nekad nenāktos tur meklēt glābiņu. Cik viegli te var izmukt no varbūtēja vajātāja, tikpat viegli var no jauna sadurties ar viņu pēc minūtēm piecām kaut kur apkārtnē. Mazajā pilsētā taču viss atrodas pāris soļu no galvenās ielas,
Patiesībā pilsēta nebūt nav tik maza. Tā plešas tālu abpus Ārei, par kuru varētu teikt, ka tā lokās kā čūska, ja šis salīdzinājums neizklausītos pārāk derdzīgs dzidrajai, zili zaļajai upei. Bet attālie, klusie pilsētas rajoni ar platajām ielām, dzīvojamiem namiem, iestādēm un parkiem mani neinteresē. Savā ziņā tie nav tik ērti kā pilsētas centrs, kas šķiet par šauru. Tieši centrā, ko it kā azotē ieņēmis Āres līkums, cits citam piekļaujas veikali, valda drūzma un viss atrodas pāris soļu no galvenās ielas.
Pievakarē aizklīstu līdz savam volvo, ko esmu atstājis pie Bērenlaukuma, iesēstos mašīnā un dodos atceļā uz Austrumu loku. Diena ir beigusies, bet garlaicība turpinās. Taču tādam krietnam un garlaicīgam pilsonim kā Pjērs Lorāns nav tiesību garlaikoties. To var atļauties cilvēki ar mākslinieka dvēseli, tie, kuri vienmēr karsti ilgojas pēc dažādības, kaut kā cita, neparasta, kas… vārdu sakot, tie, kuriem vējš galvā un mirāžas rādās sapņos. Diez vai vēl jāpiebilst, ka tādam lāga vīram kā Pjērs Lorāns nav nekā kopīga ar šādiem sprukstiņiem. Viņš pārbrauc tieši noteiktā stundā, novieto volvo tieši vienā un tai pašā vietā un noņemas tieši ar to,-kas pieklājas šai. laikā, ar vakariņu gatavošanu.
Tā nu pagatavoju vakariņas — galvenais un gandrīz vienīgais ēdiens ir ceptas olas ar šķiņķi —, iekārtojos pie virtuves galda un ierasti daru ļoti svarīgu darbu — ēdu, nemaz nepūlēdamies aizvilkt logam priekšā aizkaru, un katrs, kam vien tīk, var pārliecināties, ka Pjērs Lorāns, kā jau krietns cilvēks, ir pārradies mājās un, kā jau krietns cilvēks, steidzas pavakariņot, iekāms nav sākusies daudzsēriju televīzijas filma «Tumšā lieta».
Vēlāk, kā droši vien nojaušat, es daru savu darāmo viesistabā — kādu laiku snaužu, puszviļus atlaidies atzveltnī pretim mazajam ekrānam. Vasarnīcas saimnieks ir parūpējies, lai viesistabas iekārta būtu vienkārša un gaumīga, ieturēta caur un cauri zaļos notoņos: zīdainās tapetes, ar samtu pārvilktie atzveltņi, lielais paklājs, pat gaida lampu abažūri — viss zaļš. Pārsvarā zaļas ir arī dažas pie sienām piekārtās gravīras, kurās attēlotas pastorālas vai galantas ainas ar pakailām sievietēm un bagātīgu augu valsti.
Reizēm, kad kārtējā filmas «Tumšā lieta» sērija beidzas, lai dotu vietu kārtējai pārrunai par ekonomisko krīzi, es atstāju viesistabu un laiski kāpju otrā stāvā uz bibliotēku. Te aizkari ir aizvilkti, jo ikviens lasot mēdz nošķirties 110 ārpasaules. Ak vai, man nemaz negribas lasīt, it īpaši grāmatas biezos ādas vākos, kas saliktas plauktos tik dekoratīvi, ka visa iekārta izskatās senlaicīga un zinātnie ku videi raksturīga. Pavirši aplūkoju sējumus — tur visvairāk ir dažādi latīņu valodā sarakstīti sacerējumi, mācību grāmatas un pagājušajā gadsimtā izdotas dārzkopības rokasgrāmatas. Tā kā nedomāju iebāzt degunu dārzkopības rokasgrāmatās un, kā jau teicu, aizkari ir aizvilkti, atļaujos iziet no bibliotēkas, ienirt tumšajā guļamistabas interjerā un pa aizkaru spraudziņu raidīt skatienu uz blakus vasarnīcu.
Tur šai stundā parasti ir apgaismoti divi plašie viesistabas logi, reizēm tos aizplīvuro muslīm aizkari kā pienbalta migla, reizēm pa tiem skaidri redzama telpas iekšpuse. Veclaicīga un grezna iekārta — liku likām drūmu, smagnēju mēbeļu un trauslu porcelāna izstrādājumu. Un grezni iekārtotajā istabā ir kalsns, pavecs vīrietis, pret kuru slepus esmu pavērsis savu pildspalvu — tālskati.
Pelēkdzeltūksnējā. sīkām krunkām izvagotā seja ar iekritušajiem vaigiem izskatās slimīga. Vārdu sakot, Goranovs acīmredzot pieder pie tiem cilvēkiem, kuri, liekas, ik mirkli var nolikt karoti, tomēr, par spīti tam, nodzīvo vēl gadiem ilgi — tik ilgi, ka visi viņa tuvinieki pa to laiku aiziet viņsaulē. Viņam noteikti jau ir pāri sešdesmit, bet diez vai viņš sasniedzis nākamo gadu desmitu, lai gan mati nosirmojuši balti un skatiens izdzisis. Krunkas, kas atgādina Morzes zīmes, veido sejā nerimtīga sarūgtinājuma vai ciešanu vaibstus, it kā viņu mocītu ne visai skaudras, bet nepārejošas zobu sāpes.
Ģērbies apvalkātā ķiršsarkanā vilnas halātā, Goranovs parasti lasa avīzi, gulēdams uz dīvāna, vai lēnām staigā, kā soļiem mērīdams istabas garumu. Ja nedz lasa, nedz mērī
istabu, tad nosit laiku, spēlēdams kārtis. Spēlē viņam ir viens vienīgs pretinieks — Penevs.
Arī Penevs izskatās inazasinīgs un slimīgs, bet nemaz nav vēl vecs, un, pēc man sniegtām ziņām, viņam drīz vien apritēs četrdesmit. Kas zīmējas uz ziņām par Peneva seju — gareno un bālo —, jāsaka, tās nav īsti skaidras, un nu viuu viegli varētu noturēt par dažiem gadiem jaunāku vai vecāku. Kaut kas skarbs viežas garenajā sejas veidolā, stūraini izliektajos uzacu lokos, degunā, kas atgādina putna knābi, smailajā zodā un mazo, melno acu vērīgajā skatienā. Bālo lūpu kaktiņā pastāvīgi slienas cigarete. Neaizdedzināta. Lāgiem viņš to izņem un iemet pelnu traukā, pēc brītiņa sadabū citu, ieliek parastajā vietā — lūpu kaktiņā un tur tāpat neaizdedzinātu. Laikam viņam smēķēt neļauj Goranovs. Vai varbūt ir aizlieguši ārsti.
Dažkārt vecais strauji paceļ galvu un raugās uz loga pusi, dažkārt arī Penevs pavērš acis turp, it kā aiz tumšajām rūtīm slēptos kaut kas nezināms un nevēlams. Pēc tam spēle turpinās. Turpinās vienmēr līdz vienpadsmitiem, tad abi trumpmaņi nomet kārtis, zaudētājs — ne vien kārtis, bet arī naudas zīmi. Atstādami viesistabu, viņi izslēdz elektriskās spuldzes. Izrāde beigusies.
Netīkama un tukša izrāde tieši tādā stilā, kāds ir klusajam, snaudulīgajam rajonam aiz Austrumu loka, kur jūs varētu nomierināt nervus, ja vajadzīgs, vai vēl vairāk sabendēt. Un tieši jaukās, vecās Beines stilā — vakaros pēc astoņiem pilsētas ielās norimst rosme un vienīgais piedzīvojums var būt tas, ka Benāto uzlies Milānas mērci uz jūsu uzvalka vai ar cigareti izdedzinās caurumu piedurknē.
Tā aizrit veselas divas nedēļas, beidzot agri no rīta atgadās kaut kas neparasts. Kāds piezvana pie manas vasarnīcas durvīm. Nevis sētas pusē, kur piegādātāji atnes un noliek produktus, bet pie galvenās ieejas.
Atvēris durvis, vaigu vaigā sastopos ar jaunu dāmu. Nedomājiet, ka viņa ir tāda kā Holivudas bestija, kuras aicinājums ir sagrozīt varonim galvu. Dāma ne ar ko īpašu neizceļas, visumā pieder pie tām, kas iet pa ielu, nepievilk- damas sev garāmgājēju skatienus. Vidējs augums, pelēks vienkārša piegriezuma kostīms un ne pārāk valdzinoša seja, ko daļēji aizslēpj brilles lieliem dūmkrāsas stikliem.
— Atnācu apjautāties par dzīvokli,— apmeklētāja prozaiski pavēsta.
— Par kādu dzīvokli?
— Par to, kuru jūs izīrējat.
— Te tāda nav,— iebilstu.
— Bet sludinājums?
— Ak jā, sludinājums… Gluži vienkārši esmu aizmirsis to noņemt,— es saku, atcerējies pie dārza vārtiņiem piesprausto mazo kartīti, ko tiešām sen vajadzēja noraut.
— Varbūt jums tomēr ir zināms brīvs dzīvoklis šajā apkārtnē…— dāma turpina sarunu.
— Diemžēl nav vis zināms. Viens bija blakus vasarnīcā, bet jau arī izdots.
— Cik dīvaini… Man stāstīja, ka te brīvu telpu esot vai cik.
— Man nav ne jausmas… Var jau būt, — īgni murminu, palūkodamies savā pulkstenī.
Galu galā viņa atvadām pamāj ar galvu un dodas pie sava salkanā folksvāgena, ko ir atstājusi iepretim ieejai.
Nākamais rīts sākas atkal ar neparastu notikumu. Atkal notrinkšķ durvju zvans — nevis sētas pusē, bet pie parādes durvīm. Un man pretim atkal stāv dāma, bet tāda, ka aizrit krietns brīdis, iekams sazīmēju, ka tā ir vakarējā apmeklētāja. Dārga, pasteļviolela vilnas kleita cieši pieguļ augumam, izceldama izaicinoši pievilcīgos silueta izliekumus un vingro krūšu apaļumus. No dūmkrāsas briļļu naktstauriņa atsvabinātā seja staro apburošā smaidā. Tāpat smaida sulīgās lūpas un melnās acis ar tumši noēnotiem plakstiem.
— Atnācu vēlreiz apvaicāties par dzīvokli,— dāma paziņo.
— Es taču teicu, ka neizīrēju,— saku, pūlēdamies atgūties no pārsteiguma.— Varbūt esat ievērojusi, ka sludinājums jau noņemts.
— Bez šaubām, esmu ievērojusi.— Nepazīstamā pamāj, arvien vēl burdama mani ar smaidu.— Bet ticiet — te nekur nevaru atrast neko sev piemērotu. Tā kā uzzināju, ka dzīvojat viens… Un, tā kā labprāt apmierināšos ar vienu stāvu, ļaunākajā gadījumā — ar vienu istabu, domāju, ka…
Ari es domāju kaut ko un labprāt grasos savas domas izpaust vārdos — pasūtīt bezkauņu pie velna, taču, mani apsteigdama, viņa ar mīlīgo smaidu uz lūpām piemetina:
— Vai tad jūs atstāsiet bez pajuņites sievieti, kurai nav kur apmesties… aukstajā un mitrajā rudenī… Ticiet droši — cs nedzeru, neaicinu viesus, neuzplijos saimniekam, vispār te manis tikpat kā nebūs…
Kamēr viņa spēlē tālāk savu mazo lomu, es prātoju par gluži ko citu. Galu galā dāma ir ieradusies aiz kāda iemesla, klusībā saku sev. Nez vai tos neesmu es pats. Bet, ja es ne, nebūtu par ļaunu uzzināt, kas tad. Un vēl — šāda kaimiņiene savā ziņā var noderēt. Un vēl — istaba blakus zālei man tiešām ir galīgi lieka.
— Jūs man sirdi velkat no krūtīm laukā,— nomurminu.— Es varētu izdot istabu apakšstāvā, ja piekrītat, ka zāle mums abiem būs kopīga. Neko vairāk.
— Es jau no pirmā acu uzmetiena sapratu, ka esat cēlsirdīgs,— dāma čivina, kad vedu viņu iekšā.— Maza bēda, ka zāle mums abiem būs kopīga… Tagad jūs man sirdi velkat no krūtīm laukā…
— Es atdotu jums visu apakšstāvu, — dzedri saku, — ja tur nebūtu nolikts televizors. Zināt, šaiās dienās rāda daudzsēriju filmu «Tumšā lieta».
— Cik te ir brīnišķīgi! — nepazīstamā iesaucas, ienākusi ērtajā viesistabā, uz kuru jau daļēji esmu zaudējis tiesības.— Un viss zaļos toņos… Tā ir mana mīļākā krāsa…
Blakusistaba un vannas telpa, kas tai piekļaujas, arī izpelnās atzinību. Tomēr dāma, par spīti parastajai sievietes psiholoģijai, velta mazāku uzmanību vannai nekā ainavai, kas paveras aiz loga. Bet ša» ainavā ietveras galvenokārt Goranova vasarnīca.
— Domāju, ka labāk būs, ja tagad vienosimies par īres maksu, — nepazīstamā liek priekšā, kad esam atgriezušies viesistabā.
— Nav vērts steigties,— es saku.— Un man patlaban jābrauc uz darbu. Lūdzu, te jums ārdurvju atslēga. Pasūtiet sev dublikātu, bet oriģinālu iemetiet vēstuļu kastītē.
To pateicis, atvadām pamāju ar galvu un dodos prom mierīgi kā cilvēks, kurš var atļauties tādu greznību kā atstāt dzīvokli, lūk, tik bezrūpīgi tādēļ vien, ka ir krietns un garlaicīgs pilsonis, kam nekā nav slēpjama no citiem.
Pievakarē pārrodos mājās, izņemu atslēgu no slēptuves un, iedams iekšā, tik tikko neuzgrūžos virsū jaunam cilvēkam ar cepuri platām malām, rupjā, biezā svīteri un zilos džinsos — uzreiz nevaru saprast, vai tas ir puisis vai meitene.
«Jau sāk nākt viesi,» nospriežu, bet tai pašā mirklī hipijs izskatās aizdomīgi pazīstams.
— Vai iesiet uz masku balli?— jautāju, pārliecinājies, ka aseksuālais jaunietis nav neviens cits kā mana ļoti sievišķīgā īrniece.
— Uz diskusiju par mākslu,— dāma-hipijs pasaka vaļsirdīgu
— Ā, skaidrs. Tāpēc jau esat ģērbusies izsmalcinātā mākslinieku gaumē.
— Nūja, citādi mani noturēs par svešu. Visvairāk sarūgtināts jūtas tas, kuru savējie notur par svešu.
Ņemot vērā tieši šādu pamatlikumu, nepazīstamā iekārtojas manā vasarnīcā kā savs cilvēks. Vārdu sakot, iekārtojas kā savās mājās. Un rosās tik ierasti, ka nav ne vēsts no nekaunības, to pat nemanu.
Sai pašā vakarā, pārnākusi no diskusijas, viņa puszviļus ieslīgst atzveltnī un nekautrīgi paziņo:
— Ai… Izsalkumā beidzos vai nost.
— Ledusskapis ir jūsu rīcībā,— es saku.
— Vai jūs neēdīsiet kopā ar mani?
— Kādēļ gan ne, «Tumšā lieta» jau beigusies. Mēs abi ejam uz virtuvi.
Brītiņu parakņājusies pa ledusskapi, dāma-hipiis izrauga akurāt to, ko arī es būtu izvēlējies: gluži ikdienišķu un sātīgu maltīti — šķiņķa šķēli un olas.
— Vai jūs nekad logu aizkarus nevelkat ciet? — viņa vaicā, pannu ar sviestu likdama uz gāzes plīts.
— Kālab tie jāvelk ciet?
— Vai tad nesaejaties ar daiļo dzimumu?
— Jūs esat pirmā. Par dzimumu jāsaka… jūs šajā tualetē…
— Lai dzīvotu kā mūks, nav jāvalkā talārs, kungs… Nezinu, kā lai jūs saucu…
— Mans vārds lasāms uz durvīm.
— Esmu redzējusi, bet nezinu, kā lai jūs uzrunāju. Kā jūs gribētu uzrunāt mani?
Uz šo jautājumu atbildēt nemaz nav viegli, lai gan, pārradies no darba, esmu manījis viesistabā uz galda ar gudru ziņu pamestu vizītkarti: «Rozmarija Dimona, studente. Berne.» Tā bija grezna, gravēta kartīte, turklāt pavisam nesen iespiesta, cik nopratu, stingrāk pārvilkdams pirkstu pār burtiem un iztriepdams krāsu.
— Dzīvosim, redzēsim, — klusi saku.— Ja domājat te palikt ilgāk, es uzdrīkstētos jūs saukt par Rozmariju, jo tik un tā pienāks diena, kad viens otru uzrunāsim vārdā. Bet, ja nu esat apmetusies uz īsu laiku…
— Tādā gadījumā, mīļais Pjēr, sauciet mani par Rozma- riju.
Viņa izslēdz gāzi, liek galdā pannu uz iepriekš salūkota koka paliktņa un, iekāms apsēžas krēslā, pasper pāris soļu, lai strauji aizrautu logam priekšā aizkaru. Jūs droši vien esat ievērojuši, ka atšķirībā no teātra dzīvē darbība nereti sākas tieši pēc aizkara aizvēršanas.
Kādu laiku mans hipijs ēd klusējot, acīmredzot viņa patiešām ir pārlieku izsalkusi. Notiesājusi pusi maltītes, gluži nevietā noprasa:
— Pjēr, vai jums patīk impresionisti?
— Jāatzīstas, es bieži vien jaucu visas tās skolas: impresionisti, ekspresionisti…
— Kā gan jūs varat sajaukt impresionistus ar ekspresio- nistiem?— Viņa uzlūko mani klaji pārmetoši.
— Nu, tā… itin viegli.
— Pašiem vārdiem taču ir dažādas nozīmes?
— Ak, ko nu par vārdiem!… Vārdi, etiķetes, fasādes…
Rozmarija uzmet man acis un atkal visu uzmanību pievērš šķīvim.
— Būtībā jums taisnība, — pāris kumosu norijusi, viņa saka.— Arī te, kā parasts, nosaukums neatklāj parādību. Tomēr jūs nemēģināsiet apgalvot, ka nekā neesat dzirdējis par tādiem gleznotājiem kā Monē, Sislejs, Renuārs…
— Pēdējais vārds tiešām atsauc atmiņā kaut ko,- atzīstos.— Atsauc atmiņā kailas sievietes. Ļoti sarkanīgas. Un briesmīgi tuklas.
— Skaidrs.— Rozmarija pamāj.— Jūs nepiederat pie tiem mūsdienu vīriešiem, kuriem ir plašas intereses par kultūru. Jūs piederat pie cita tipa — pie speciālistiem, kas aprobežojas tikai ar savu nozari. Bet es nezinu, kāda ir jūsu specialitāte.
— Pavisam prozaiska — cenšos pelnīt naudu.
— To dara visi, lai gan daždažādā ceļā.
— Es — tirdzniecības ceļā. Skaidrāk izsakoties, importa un eksporta darījumos. Un vēl skaidrāk — ar pārtikas precēm. Domāju, ka jūs, klasificējot vīriešus tipos, mani esat ierindojusi viszemākajā — egoistu tipā.
Rozmarija pabīda šķīvi malā, atkal uzmet man pētīgu mirkli un iebilst:
— Egoistu tipā? Velti to dēvējat par viszemāko, jo nekāda cita vairs nav.
— Kā tā — nav? Bet filantropi, taisnības meklētāji, pat jūsu impresionisti?
— Nav vis, nav.— Viņa papurina galvu kā ietiepīgs bērns. — Un jums tas ļoti labi zināms.
Irniece pārlaiž acis istabai un paraugās uz «Kenta» paciņu. Piedāvāju viņai cigareti un iešķiļu uguntiņu.
— Pati dzīves būtība ir piesavināt kaut ko un pielāgot savām prasībām, piesavināt un izmantot piesavināto: puķe ar saknēm aplaupa un izsūc augsni, dzīvnieks noposta augus vai nonāvē citus dzīvniekus, cilvēks… cilvēks jau iedīglī sūc mātes organisma dzīvās sulas, lai vēlāk zīstu pienu no viņas krūts, pēc tam piesavinātu visu, kas vien ir viņa varā un iespējās. Ja, teiksim, mēs abi ar jums vēl esam dzīvi un apkārtējie nav mūs saplosījuši, tad tas ir tāpēc, ka vairumam cilvēku ir gaužām nožēlojama vara un iespējas…
— Ja saprotu pareizi, jūsuprāt, visi zog?
— Vai tikai tagad esat uzzinājis šo sīko patiesību? Viss, pēc kā jūs sniedzaties, jau tā pieder citam. Tātad, to paņemot, kādu noteikti aplaupāt. Bez šaubām, sabiedrība, proti — varenie ir piesavinājuši tiesības darboties sabiedrības vārdā, radījuši sarežģītu tiesību sistēmu, lai nevarētu laupīt, ko kurš grib, un vienīgi sev nodrošinātu priekšrocības to darīt. Likumi un morāle tikai reglamentē, nevis novērš laupīšanu.
— Daudz ko sliktu jums māca skola,— secinu grūtsirdīgā noskaņā.
— To nemāca skola, bet dzīve,— Rozmarija skaidri un gaiši pasaka, raidīdama uz mani izaicinošu skatienu un reizē biezu dūmu grīsti.
— Kāda dzīve? Vai tāda, ko vada nabaga bezpajumtnieki studenti?
— Pateicoties jums, tagad vairs neesmu bezpajumt- niece. Lai cik neērti, tomēr jāpiebilst, ka neesmu arī nabaga. Tēvs sakrājis ne mazumu naudas tādā pašā ceļā kā jūs — tirdzniecībā.
— Ar ko viņš tirgojas?
— Ne jau ar pārtikas precēm, nē, ar pulksteņiem. Bet tas ir sīkums…
— …Kas nav par šķērsii, lai jūs viņu tik un tā atzītu par zagli.
— Nesaprotu, kālab viņš jāsaudzē, ņemot vērā, ka visi apkārt ir zagļi.
— Arī jūs pati?
— Zināms. Ja jau ztieku ar tēva sazagto naudu.
— Cik loģiski! — Pamāju ar galvu un paraugos savā pulksteni.— Domāju — laiks iet gulēt.
— Tiešām! Es droši vien par daudz aizpļāpājos.
— Liekas, jūs vienmēr turat zem spilvena sarkano Mao grāmatiņu…
— Un kas par to, ka turu? — Viņa paveras mani atkal izaicinoši.
— Bez šaubām, tas nav nekas. Gaumes lieta. Un, ja runa ir par gaumi, atļaujiet pateikt, ka hipiju formas tērps jums it nemaz nepiestāv. Rozmarija, jūsu augums ir pelnījis, lai liktenis tam lemtu ko labāku.
Pasaku viņai arlabunakti un dodos uz augšējo stāvu. Varbūt tā ir tīrā nejaušība, taču nekad vairs neredzu viņu driskainajos džinsos un vaļīgajā svīteri.
* * *
«Es nedzeru, neaicinu viesus, neuzplijos saimniekam, vispār te manis tikpat kā nebūs…»
Jāatzīst, ka, iekārtojusies manās mājās, Rozmarija attaisno visus minētās deklarācijas pantus, tikai vienu ne — viņa te ir. Viņa pati to ļoti labi saprot. Un uzvedas tā, lai arī es saprastu. Tāpēc, pievakarē pārradusies no lekcijām, Rozmarija staigā augstpapēžu kurpēs, tik graciozi līgodamās, ka izteiksmīgie gūžu un krūšu izciļņi vēršas vēl pievilcīgāki, acis — grēks būtu slēpt tādas acis aiz brillēm!— manī lūkojas izaicinoši, valšķīgi un daudzsološi, un… un es nekādi nevaru atraisīties no viņas esības.
— Vai garlaikojaties? — šī dāma jautā, nomezdama somu un cimdus uz dīvāna.
Vēl neesmu izlēmis, ko lai atbildu, kad viņa jau piemetina:
— Nu tad paēdīsim vakariņas un garlaikosimies kopīgi.
īstenībā vismazāk jābaidās no tā, ka viņas sabiedrībā būs garlaicīgi. Rozmarija allaž maina tērpus, atstiepusi tos trijās apjomīgās ceļasomās, un vakaros pārnāk te eleganta kā augstāko aprindu dāma, kas atgriežas no diplomātiskas tikšanās pie kokteiļa glāzes, te sporta kleitā ar baltu apkaklīti kā mātes lutekle, te cieši pieguļošā, noslēpumaini tumšā kostīmā kā sieviete no veikalnieku pasaules. Pastāvīgi mainās ne vien viņas āriene, bet arī manieres, izturēšanās, spriedumi un garastāvoklis — viņa ir jautra vai domīga, pļāpīga vai nerunīga, artistiski smalka vai rupji lietišķa, atturīga vai agresīva, liekulīga vai patiesa, lai gan diezgan grūti izprast, cik šī sieviete — hameleons — ir patiesa.
— Man ir tīrais negals ar jūsu hameleona ieradumiem,— atļaujos ieminēties kādā sarunā.
— Ceru — jums zināms, kas ir hameleons…
— Ja nemaldos, kāda ķirzaka.
— Jūs gan esat vulgārs, ka mani salīdzināt ar rāpuli.
— Te es nedomāju rāpuli, bet to, ka jūs neesat pastāvīga.
— Nu tad salīdziniet mani ar dārgakmeni — ar kādu no tiem, kas burvīgi maina nokrāsu.
— Kuri tie ir? Kā jums jau zināms, es netirgojos ar dārgakmeņiem.
— Piemēram, aleksandrīts… Stāsta, tas no rīta esot zaļš, vakarā — sarkans. Vai opāls, kas vizmo visās varavīksnes krāsās. Vai mēnessakmens… vai arī saulesakmens.
— Tas skan pārāk sarežģīti. Tāpat kā impresionisti. Vai nebūtu labāk, ja mēs'uzsāktu ko gluži vienkāršu: teiksim, pamēģiniet izvēlēties sev raksturīgu īpašību un nemainiet to nekad un nekur.
— Kādu tad jūs man ieteiktu? — izaicinoši smaidot, īrniece vaicā.
— Īsto.
— Īsto?— Viņa raugās manī domīgi.— Vai esat pilnīgi drošs, ka nemaldāties?
Rozmarijas seja ir skaista, bet, lai redzētu, kāda tā ir patiesībā, jānotrāpa bridis, kad viņa ir iegrimusi sevī vai pārdomās, un. jāpaveras sejā — tieši tad zūd tās skaistums, kas parasti izpaužas, ja vaibsti bez mitas pārvēršas, tumšās acis staro veselā skatienu gammā, sarkanās lūpas izteiksmīgi šķobās, vīpsnā, smaida un smejas, atsedzot glītus, baitus zobus un citiem jaucot prātus, uzacis raucas, tikko jaušami noskaņojumu viļņi slīd pār te naivo un tiklo, te salti ironisko un izaicinoši juteklisko seju.
Varbūt Rozmarijai ir divdesmit trīs gadi, bet, uzzinājis, ka — trīsdesmit divi, es nejutīšos gaužām pārsteigts. Viņai var dot dažkārt trīsdesmit divus, dažkārt divdesmit trīs, tomēr man gribētos pieņemt, ka rit jau trešais gadu desmits vai — būsim galanti! — otrais drīz būs galā. Cilvēka āriene bieži vien maldina, bet iemaņa spriest, lai arī spriedumi netiek vaļsirdīgi izteikti, pietiekami skaidri atklāj daudz ko, ja tikai protam to atšifrēt.
— Vai garlaikojaties?
Sis jautājums, ko Rozmarija vienmēr uzdod, atgriezusies no pilsētas, ir kļuvis par tradīciju jau kopš pirmās mūsu kopdzīves nedēļas. Teikdams «mūsu kopdzīve», es neparko negribu, lai mani pārprastu. Dāma taču izturas saskaņā ar likumu «neuzplīties saimniekam», es savukārt ievēroju principu «neflirtēt ar īrnieci».
Nu un tā:
— Vai garlaikojaties?
To viņa ir vaicājusi jau pirmās nedēļas nogalē.
— Nebūt ne, vismaz patlaban,— atbildu. — Nupat noskatījos «Tumšo lietu».
— Ai, Pjēr! Galu galā liecieties mierā ar šo lietu un vairs neākstieties. Es diezgan labi esmu jūs iepazinusi, lai saprastu, ka televizors jums lielākoties noder par apgaismojumu.
— Man nevajadzēja teikt, ka neko nesajēdzu no impresionisma,— drūmi pasaku.— Cik liktenīga kļūme! Jūs uz laiku laikiem esat ierindojusi mani galīgu stulbeņu kastā.
— Nepavisam ne. Galīgi stulbeņi negarlaikojas.
— Kādēļ domājat, ka es katrā ziņā garlaikojos?
— Ko tad citu jūs varētu darīt, ja ne garlaikoties? Nekad neejat uz parku pastaigāties, neiegriežaties kopā ar draugiem kafejnīcā pie autobusu pieturas, neuzņemat viesus, nespēlējat kārtis, nepētāt pavārgrāmatu, neliekat pasjansu, no rītiem nevingrojat… kas vēl būtu jāmin?… Vispār nespējat ar sirdi iejusties šā rajona vienmuļajā dzīvē. Un, ja nespējat iejusties, tas nozīmē, ka garlaikojaties.
— Ne jau nu jūsu klātbūtnē.
— Mersi. Eet tā nav nekāda atbilde.
Tad Rozmarija piemetina citādā balsī — viņai ir ieradums pēkšņi mainīt noskaņu:
— Varbūt noslēpums īstenībā ir tieši tas, ka mēs pielāgojamies snaudai, kāda valda apkārtnē. Ja jau liktenis lēmis, ka straume mūs rauj un raus līdz galam, labāk ir gurdi peldēt pa straumi nekā griezties tai pretim.
— Peldiet vien, kas gan jums liedz to prieku! — es saku izlīgstoši.
— Kas?— viņa iesaucas atkal citādā balsī.— Vēlmes, tieksmes, doma, ka es varētu daudz ko redzēt un izbaudīt uz zemes, nevis vilkt dzīvību nomaļajā nostūrī, kas ir ierāvies paugurainajā Bernes apvidū.
— Nevajag nodoties ilūzijām,— atļaujos runāt pretī.— Ne jau Bernes apvidū vien cilvēki jūtas nomākti.
— Jā, tāpēc ka viņi ir pieraduši pie sava novada un savas ikdienas. Mūžīgi viens un tas pats, bet arī tītara cepetis ar apelsīniem apnīk un derdzas, ja to ceļ galdā piecas reizes pēc kārtas.—Te galvenais slēpjas prasmē atteikties no kaut kā, iekams tas mūs vēl nenomāc, un izvēlēties ko citu. Galvenais slēpjas pārmaiņā, ceļojumā, kustībā, nevis lēnprātībā, kādā īfiīņājamies uz vietas.
— Klausoties, ko jūs stāstāt, tā vien šķiet, ka vislaimīgākie cilvēki ir šoferi un tirdzniecības aģenti.
— Nevajag visu pārāk vienkāršot.
— Bet nevajag arī sarežģīt. Manuprāt, ja cilvēks gribētu - lūst vai plīst — padarīt savu dzīvi interesantāku, tad, ļaujot drusciņ vaļu iztēlei, to panāktu visur — pat šai snaudulīgajā nostūri.
— Taisnību sakot, jā! —1 viņa ierunājas atkal citādā noskaņā.— Ja ne interesantāku, tad kaut vai mazāk garlaicīgu.
Un piebilst domīgi:
— Tiešām kaut kas jāuzsāk.
Starp citu, man nav tādas pārliecības, ka īrnieci tik smagi nomāc garlaicība. Dienu viņa vairākas reizes mēro ceļu no Austrumu loka uz centru un atpakaļ, bet, palikusi vasarnīcu rajonā, šaudās šurpu turpu: uz konditoreju vai tuvējo veikalu, uz staciju vai R.obinsona Ciematu — viņpus paugura prātīgi uzceltu pārmodernu kompleksu, kur . dzīvo viņas paziņas no universitātes.
Pievakarē, kad Rozmarija ir pārradusies agrāk par mani, es, braukdams mājās, bieži pārsteidzu viņu alejas malā tērzējam ar kādu kaimiņu. Viņa valdzina citus ne vien ar savu pievilcīgo kazas izskatu, bet arī ar sabiedriskumu un laipnību, tāpēc nebrīnos, ka īrniece kādu vakaru iejautājas:
— Pjēr, vai jums nekas nebūtu pretī, ja rīt mēs te izspēlētu bridža partiju? Domāju — bridžs jums ir labāk pazīstams nekā impresionisti.
— Kas būs pārējie spēlmaņi?
— Mūsu kaimiņiene Flora Zeilere un Ralfs Bentons — amerikānis, kas dzīvo drusku tālāk uz alejas augšgalu, tās otrā pusē.
— Rādās, jūs jau esat viņus uzaicinājusi.
— Jā… tas ir…— viņa samulsusi apklust.
— «Nedzeru, neaicinu viesus…»— citēju viņas pašas deklarāciju.
— Ai, Pjēr!… Neesiet tik ļauns. Es viņus esmu uzaicinājusi galvenokārt jūsu labā, gribēdama jūs izraut no «Tumšās lietas» labirintiem.
— Ūtrupes vai kontrakta bridžu? — vaicāju īsi, lai darītu galu viņas liekulības izplūdei.
— To, kuru pats izvēlēsities, mīļais,— Rozmarija piekāpīgi atbild.
Nākamajā dienā — sestdienā — abi esam mājās, bet tā gluži nemaz nav: Rozmarija ar savu sarkano automobili aizdrāž uz Austrumu loku, lai sagādātu vieglām uzkodām nepieciešamās delikateses, kamēr es, paklausot viņai, aizbraucu uz pilsētu, lai papildinātu ar dzeramiem mājas bāru, kas līdz šim bijis vienīgi vārda pēc, bet, tikko atgriezies, gribot negribot atkal braucu turp nopirkt mandeles un svaigas olīvas, jo Rozmarija apgalvo, ka bez mandelēm un svaigām olīvām nevarēšot iztikt, beidzot pārrodos, un viņa tūlīt jautā: «Uz kā mēs spēlēsim, ja nav galda?»— es saku: «Kā tad nav galda!»— Rozmarija paskaidro, ka ar to domājot nevis ēdamgaldu, bet citu — īpašu, ar zaļu vadmalas- galdautu, turklāt tāds brīnišķi iederētos mūsu zaļajā viesistabā; es uzreiz aizrādu, ka viesistabu pietiekami labi papildinās zaļās olīvas, tomēr galu galā no jauna dodos uz pilsētu, tur diezgan ilgi staigāju pa saimniecības preču veikalu, līdz laimējas atrast piemērotu spēļu galdu, un atgriežos tieši laikā — vismaz tā domā Rozmarija, teikdama, ka es esot atgriezies tieši laikā, lai viņai palīdzētu gatavot sviestmaizes.
Pulksten sešos, kā likts, pie durvīm kāds piezvana, bez šaubām, tas ir minētais Ralfs Bentons — vīrieši taču vienmēr ir precīzi, pie tam Bentons, kā Rozmarija izteicās, ir kādas bankas juriskonsults, bet juriskonsulti ir ļoti precīzi, it īpaši tie, kuri strādā bankā.
Viesis pasniedz manai īrniecei trīs orhidejas celofāna iesaiņojumā — ceru, šie ziedi nav nāvējoši, par kādiem stāsta Benāto,— un mani apvelta ar laipnu, miegainu smaidu akurāt snaudulīgā nostūra stilā. Tas ir flegmātisks skaistulis melnām acīm, droši vien iegājis ceturtajā gadu desmitā, bet to pilnu nav vēl sasniedzis. Kad esam iekārtojušies viesistabā, rodas iespēja aplūkot viņu sīkāk, jo Rozmarija ir uzņēmusies tādu slogu kā tukša saruna par nejauku laiku un vēl ko citu, un nu man atliek vienīgi vilkt dūmu un blenzt.
Ja es nezinātu, ka Ralfs ir jenkijs, diez vai noturētu viņu par tādu. Katrā ziņā viņš stipri atšķiras no rupji vīrišķīgā jenkija — amerikāņu sugas tēviņa, kura tēls atainots vesternos. Bentonam ir vidējs, glīts augums ar noslieci uz tuklumu, ko viņš laikam visiem spēkiem pūlas iegrožot. Mati kā krēpes, melni, nav apgriezti tik īsi, lai neatbilstu mūsdienu modei, bet nav arī tik gari, lai viņš izskatītos pēc hipija. Melni, grūtsirdīgi uzacu loki un melnas, grūtsirdīgas acis — acis ar šķietami neredzošu, skropstu aizēnās paslēptu skatienu. Pakumps, galā it kā mazliet ielūzis deguns, kurā tāpat vīd kaut kas grūtsirdīgs. Pilnīgās lūpas skaidri iezīmējas blāvajā sejā. Apaļīgs zods ar bedrīti, kas droši vien viņam sagādā nelielas grūtības bārdas skūšanā. Varbūt viņa dzīslās rit dažas lāses meksikāņu vai puertorikāņu asiņu. Varbūt viņš gluži vienkārši nav kovbojs, bet pavisam kas cits — melanholiķis un sapņotājs, kam filmās lemts trinkšķināt ģitāru, nevis šaut ar koltu.
— Mister Benton, mūsu draugs Pjērs labāk gribētu spēlēt ūtrupes bridžu,— dzirdu, ka^ Rozmarija saka, sarunu veikli, nepiespiesti novirzīdama no laika uz kārtīm. — Vai jums nekas nebūtu pretī?
— Tas, kam dod priekšroku namatēvs, man ir likums,— amerikānis atbild ar flegmātisku smaidu.
— Te nav runa par priekšroku, bet par iespējām,— steidzos paskaidrot.— Tad jau es nepiedāvātu tik prastu spēli.
— Zināt, mūslaikos ir grūti spriest, kas ir prasts un kas ne,— Bentons aizrāda.— Paverieties, kā ģērbjas jaunieši, un paklausieties, kādus vārdus viņi lieto…
Rozmarija, cik noprotu, grasās ko iebilst, bet pie durvīm atkal kāds zvana. Kā jau bija gaidāms, tā ir mūsu kaimiņiene Flora Zeilere — rantjē īrniece. Viņai ienākot, Bentons viegli nodreb, es — arī, lai gan iztālēm esmu jau manījis šo dāmu. Taču viens ir redzēt viņu iztālēm, gluži kas cits — tuvumā.
Flora Zeilere ir vienos gados ar manu īrnieci, varbūt jaunāka — nosakot sieviešu vecumu, bieži vien var maldīties —, bet katrā ziņā neizskatās jaunāka. Toties viņa ir daudz lielāka par Rozmariju un tik apjomīga, ka noteikti varētu mierīgi ietilpināt sevī divas Rozmarijas. Lai mani vārdi neizklausītos pēc aprunām, steigšus paskaidrošu, ka Zeileres kundze nemaz nepieder ne pie resnulēm, kuras apveļas miesās vielmaiņas traucējumu dēļ, ne pie dūšīgajām sievietēm, kas aizstāv savas dzimtenes sporta godu lodes grūšanā. Flora ir ļoti samērīga, tikai ar krūtīm un gūžām daba viņu apveltījusi dāsnāk, bet arī tās gods godam saderas ar metru un astoņdesmit centimetrus lielo, impozanto augumu. Viņa vispār ir viena no tām kuplajām mātītēm, kas vairumā vīriešu izrosa mazvērtības sajūtu un pārējos modina skaudru atavistisku apetīti.
Vāciete draudzīgi paspiež man labo roku, tad — Bentonam, un šai mirklī viņš tikko pagūst apslēpt sāpju izpausmi sejā. Manuprāt, sāpēs vainojams ne vien sparīgais Floras rokasspiediens, bet arī platais gredzens amerikāņa pirkstā. Nezinu, vai esat ievērojuši, cik netīkama ir sajūta, kad valkājat gredzenu un jums kāds spēcīgi paspiež roku.
Lai nebūtu pārāk šauri krēslā, Flora Zeilere ar visu savu impozanto augumu iekārtojas uz dīvāna, Rozmarija piebrauc viņai tuvāk galdiņu ar dzērieniem — mūsu mājas bāru. Brītiņš aizrit, kamēr izvēlamies dzērienus un izpildām sarežģītos ritus ar dažādām glāzēm un ledus kubici- ņiem, kuri, kā zināms, tā vien manās izslīdēt no knaiblēm. Pēc tam Rozmarija grasās teikt īsu ievadrunu, bet tieši tobrīd vāciete viņu apvalda:
— Vai nebūtu labāk uzreiz ķerties pie lietas? Esmu ievērojusi, ka augstākajās aprindās pieņemtais rituāls — tukšas galda runas — cilvēkus vairāk nomāc nekā tuvina.
Pārējie, redzams, ir tādās pašās domās, jo visi kā pēc pavēles paņem glāzes un apsēžas pie zaļā galda, kas tik jauki papildina zaļās viesistabas interjeru. Lozējot izšķiram, ka pirmo roberu es un Rozmarija spēlēsim pārī pret Floru un Ralfu, un tas man ir gluži pa prātam: ja jau būs jāstrīdas, vieglāk taču strīdēties ar tuvu paziņu.
So spēli — bridžu — apguvu savā laikā tīri profesionālu apsvērumu dēļ kādā no daudzajiem gadījumiem, kad man bija jāizliekas par citu cilvēku un es, tāpat kā Rozmarijas tēvs, strādāju pulksteņu uzņēmumā. Tikai kopš tiem jaunības gadiem ir aizritējis ilgs laiks, tā nu es sākumā atturos no pārmērīgi skaļiem solījumiem un ļauju īrniecei pārņemt iniciatīvu galvenokārt savās rokās; viņa, kā jau izdarīga godkārīgas dabas sieviete, ir ar mieru, un neviens cits kā viņa atkal un atkal izspēlē.
— Pjēr, jūs nedusmojaties, ka pāršāvu pār strīpu, vai ne? — Rozmarija laipni jautā, zaudējusi pieteikto beztrum- pja spēli ar trīs, kurā mums būtu bijis jāiegūst šlems.
— It nemaz, mīļā. Pat liekas — to esat izdarījusi tādēļ, lai uzlabotu man omu. Redzot, ka arī citiem gadās kļūmes, uzreiz kļūst jautrāks prāts.
Rozmarija patiesībā spēlē labi, bet ar zināmu noslieksmi jz riskantiem gājieniem, par ko bridžā vienmēr nākas dārgi samaksāt, it īpaši, kad gadās divi tik nesaudzīgi pretinieki kā Flora un Ralfs. Viņi ar sirdi un dvēseli nododas kārtīm un acīmredzot viens otru pilnīgi saprot bez vārdiem — gribu pateikt, saprot bridžā, jo par citu ko agri vēl spriest,— un pasaka pa kādam vārdam, lai tikai nosolītu.
Kā jau bija paredzams, robers mums abiem ar Rozmariju beidzas pagalam neveiksmīgi, īrniece atkal pavaicā, vai es nedusmojoties, un es ar sašutumu atkal noraidu viņas ne ar ko nepamatotās aizdomas. Apmaināmies vietām, šoreiz mans partneris ir amerikānis, bet, kad divi vīrieši uzsāk cīņu ar divām sievietēm, skaidrs, ka viņiem vairs nav glābiņa, tā pēc otrā robera mans zaudējums jau divkāršojas, un tagad Flora, apsēdusies man pretim, klusi pamāca kā māte, kaut gan ir daudz jaunāka par šo rindu rakstītāju:
— Manu zēn, droši paļaujieties uz mani. Citādi nekad netiksiet ārā no purva.
Pasaku, ka paļaujos tieši uz viņu, Flora uzņem manu deklarāciju kā pašu par sevi saprotamu, priecājas un visu laiku ir nesatricināmi labā omā. Starp citu, viņa nemaz nejūtas neērti sava iespaidīgā auguma dēļ. Vāciete visumā izturas ļoti brīvi, kā atzīdama, ka tieši viņa ir īstas mātītes iemiesojums un tā nav viņas vaina, ka apkārt maļas dažādas pundurītes — tādas lelles kā Rozmarija. Jā, Flora neizceļ raženās miesas apaļumus, bet arī nemēģina tos slēpt, vēl vairāk — tas gluži vienkārši nav iespējams, vienīgi ja nu viņa ļaudīs rādītos tādās drānās, it kā būtu iesaiņota saplāksnī. Viņa ir ģērbusies ārēji neuzkrītoši — svārki, blūze un adīta'jaka, kas ir nevīžīgi uzmesta uz pleciem, lai neapspīlētu kuplās krūtis,— vāciete acīmredzot šos apģērba gabalus iegādājusies vislabākajā modes ateljē, protams, uz pasūtījumu. Tik liels izmērs…
Paļaudamies uz Floru, apmierinos ar to, ka korekti nosolu, un modri sekoju viņas zīmīgajiem skatieniem. Runāties ar skatieniem nav diez cik pieklājīgi godīgā spēlē, bet šādu stilu mums jau ir uzspiedušas sievietes — Rozmarija tāpat nenociešas, tumšās acis neiepletusi un cieši nepalūkojusies melnajās amerikāņa acīs.
Flora prasmīgi izmanto savu kāju spēli un manas īrnieces vājību izdarīt riskantus gājienus, no kuriem Rozmarija nespēj atturēties, un nu vāciete beigu beigās, lai arī daļēji, izrauj mani no purva. Tad pienāk laiks cienastam.
Mēs varam mieloties ar «auksto bufeti», kā izsakās Rozmarija. Katrs ieliek sev šķīvī delikateses, kas sakrautas uz galda kaktā, pēc tam iekārtojas kādā atzveltnī līdzās pārvietojamam bāram. Vienīgi Bentons ēd, stāvēdams kājās pie bāra. Man liekas, viņš to dara, negribēdams lieki burzīt uzvalku vai baiļodamies, ka tik vācietei nebūtu par šauru uz dīvāna. Bentons ir ģērbies nevainojami, pat pārāk nevainojami, nekā pieklātos augstāko aprindu cilvēkam. Es gribu teikt, ka viņam trūkst tikko manāmās paviršības, kas atšķir augstmani no vīriešu modes manekena. Bet juriskonsultam nav katrā ziņā jābūt augstmanim.
— Ralf, jūs esat rīkojies aplam,— Rozmarija ierunājas.— Jums vajadzēja mani pabalstīt, nevis pasēt.
— Šī pabalstīšana jums būtu pārāk dārgi maksājusi,— Flora iesaucas, uzmezdama man sazvērniecisku skatienu, kas liek saprast: viņa gan ir^vientiese.
— Jā, bet jūs nebūtu laimējuši roberu. Ralfs ir vainīgs, ka jūs saudzēja.
— Mana burvīgā kaimiņien, — amerikānis saka tik vienaldzīgi, ka uzreiz kļūst skaidrs — viņš nedod ne sarkana graša par kaimiņienes burvību. — ir brīži, kad jāsaudzē pretinieks, lai pasaudzētu pats sevi.
— Es nesaprotu jūsu loģiku,— Rozmarija sīksti turas pretī.— Nevar vieņā un tai pajsā laikā saudzēt gan sevi, gan pretinieku, ja abiem ir dažr-das intereses.
— Tomēr zināmās reizēs jāievēro tieši šāda loģika,— Bentons nesatricināmi mierīgi paliek pie sava.
— Tāpat kā elementārs aprēķins,— vāciete piebalso, man atkal sazvērnieciski uzmezdama acis.— Jums būtu bijis jāmaksā divi tūkstoši.
Flora droši vien bez ļauna nodoma pārliek impozantās kājas vienu pār otru, un es redzu, ka viņas raženās miesas ne visai saderas ar seju, kaut gan esam paraduši rupjos veidolos saskatīt labsirdīgu raksturu. Varbūt šāds paradums ieviesies tādēļ, ka rupji veidoli vienmēr saiknējas ar agrīnajām atmiņām par māti, kas maza bērna acīs vienmēr ir liela, un tikai nedaudziem vēlāk laimējās pārliecināties, ka ne jau katrai lielauguma sievietei piemīt dziļa mātes labestība. Lai vai kā, Floras seja vairāk piedienētu graciozi slaidai dāmai, briļļu čūskai vai arī kādreiz tā dēvētai raganīgai sievietei. Augstie uzacu loki, mandeļacis ar mainīgiem redzokļu notoņiem, izteiktie vaigu izciļņi, paprāvā mute — tas viss kuplo, tumšbrūno matu ietvarā ir labs trumpis, lai uzsāktu filmu aktrises karjeru — galvenokārt kosmētikas firmu Ismetrāžas reklāmās. Tomēr man liekas — diez vai Flora ir tā sieviete, kas labprāt apmierinās ar nožēlojamiem ienākumiem no šādām atrakcijām.
Vācietei ir ļoti dīvainas acis ar neuztveramu nokrāsu — te zilas, te zilganzaļas, te pelēkas. Domāju, ka tās staro tik neparasti galda lampu atgaismā un zaļo tapešu atēnā. Gribētos zināt, tieši kāda acu krāsa ierakstīta viņas pasē.
Pa to laiku saruna par azartspēli turpinās, kaut gan tajā nepiedalos, un trumpmaņi jau sen cits citu uzrunā vārdā, bet tas uzvedina mani uz nodrāztu domu, ka nekas tik cieši netuvina cilvēkus kā nenozīmīgas vājības un dažkārt kāršu spēle vai kopīga iedzeršana paveic daudz vairāk nekā divus gadus ilga pazīšanās.
— Ralf, man šķiet, jus nekārojat pēc laimesta,— tobrīd Rozmarija komentē.
— Pēc tā mēs visi kārot kārojam,— amerikānis mierīgi noteic.
— Nē, visi gan ne,— Flora iebilst.— Man tā vien šķiet, ka namatēvs mums ir piebiedrojies tālab, lai būtu četri spēlmaņi.
— Droši vien tālab, ka viņš sapņo par lielāku laimestu,— Bentons izmet.
— Protams, — pamāju. — Bet tas nenozīmē, ka es noniecinātu arī visai pieticīgu.
Izteikuši vēl dažas tukšas frāzes, kas ir kā piedevas «aukstajai bufetei», atkal iekārtojamies pie zaļā galda un uzsākam nākamo partiju, ko Rozmarija nospēlē diezgan slikti un es — pagalam neveiksmīgi, par spīti Floras pašaizliedzīgajām pūlēm izraut mani no purva.
— Man žēl, ka esmu sagādājusi jums smagus triecienus,— vāciete dudina, kad vispēdīgi esam saskaitījuši, cik kurš laimējis vai zaudējis. — Nelaime tā, ka reizēm nepaguvu apsvērt, ko labāk izspēlēt un ar ko labāk sist.
— Nevajag atvainoties. Esmu apmierināts, ka te esat izjutusi baudu, lai arī pavisam mazu,— galanti saku.
— Tagad jums ir tiesības uz revanšu, un es to piedāvāju tuvākajās dienās savās mājās,— Bentons atvadoties pavēsta.
— Nekādā ziņā. nepalaidīsim garām neizmantotu jūsu ielūgumu,— Rozmarija saka draudīgi.
Pēc tam man nākas pieskarties samtainajai amerikāņa plaukstai un paciest spēcīgo vācietes rokasspiedienu.
— Pjēr, jūs vairs neesat ciešams! — īrniece paziņo līdzko esam palikuši vieni.
— Vai slikti spēlēju?
— Nē. Es pati Spēlēju slikti. Bet jūs esat galīgi bezjūtīgs. -Gluži vienkārši jūs manī esat rādījis mazvērtības kompleksu manu kaislību dēļ.
— Vai jūs pēc dabas tik ugunīga?
— Es ar to domāju kāršu spēli.
— Eh, ja tikai kāršu spēli…
Viņa varbūt gaida kaut ko. Vai varbūt es gaidu. Vai arī abi gaidām. Bet, kā vienmēr, kad abi gaida, nekas nenotiek. Tā pēc brītiņa dzirdu pats savu balsi:
— Arī Ralfs droši vien nav pārāk ekspansīvs.
— Par Ralfu jāsaka — kluss ezers ir dziļš,— Rozmarija noteic.
Un dodas uz savu guļamistabu.
* *
Svētdienu pavadām, nerunādami un tupēdami katrs savā istabā, tikai pusdienās kopīgi ēdam «aukstās bufetes» bagātīgās paliekas. Pievakarē nokāpis lejā un ienācis viesistabā, pārsteidzu īrnieci pusguļus zvilnam uz dīvāna ar reprodukciju albumu rokās. Spriežot pēc lielajiem, krāsainajiem plaiskumiem attēlu vietā, tās ir impresionistu gleznu reprodukcijas.
— «Tumšo lietu» vairs nerāda, — Rozmarija brīdina.— Tās beigu daļu pārraidīja vakarvakarā tobrīd, kad Flora jums no kabatas izviika pēdējos frankus.
— Tātad viena spriedze manī mijusies ar otru, — filozofiski saku.
Aiz ieraduma atlaidies atzveltnī pretim izslēgtajam televizoram, piebilstu:
— Liekas, jūs jau pierodat pie šā nostūra snaudulibas. Augu dienu gulšņājat, skatāties albumu…
— Nevis skatos albumu, bet pašmācības ceļā apgūstu zināšanas, — .viņa mani pārlabo.— Vai tad neredzat atšķirību starp cilvēkiem, kuri ēd un kuri košļā gumiju. Tie, kas dzīvo mūsu apkārtnē, neēd, tikai košļā gumiju un nevis izmanto, bet nosit iaiku.
Runājot par laiku, viņa-pavērš acis pret logu, aiz kura nokrēslā laiski virpuļo pirmā sniega zilganās pārslas.
— Redzat nu, puteņo! Turklāt rīt agri no rīta jābrauc uz Zenēvu. Un turklāt manas mašīnas motoram kaut kas nav kārtībā.
— Kāpēc tieši rīt jums jābrauc uz Zenēvu?
— Mani aicina tēvs.
— Brauciet ar vilcienu.
— Cerēju, ka pateiksiet: «Es jūs aizvedīšu.»
— Mīļā Rozmarija, varbūt ir pārdroši tā izrādīt savu vājību, bet šoreiz esmu ar mieru uzupurēties jūsu labā.
— Vareni, Pjēr, jums lieliski veicas! — kļuvusi možāka, īrniece pasmīkņā.— Es gribu teikt — liekulībā.
— Nepateicība ir saida!
— Varu saderēt, ka arī jums ir kāds jautājums, kura dēļ jātiek Zenēvā.
No Rozmarijas neko nevaru noslēpt. Vienīgi — jautājuma būtību. Tā, vaļsirdīgi sakot, pagaidām man pašam nav īsti skaidra.
Nākamajā rītā no sniega pāri palicis tikai mikjums uz asfalta. Tā mēs dodamies ar volvo ceļā un ap vienpadsmitiem nokļūstam Zenēvā.
— Kur jūs gribat izkāpt? — jautāju, kamēr lēnām braucam lejup pa Monblāna ielu uz ezera pusi.
— Vislabāk būs, ja apturēsiet mašīnu pie «Rotondas». Tur man jāsatiekas ar draudzeni.
Izpildījis rīkojumu, nogriežos pa labi un novietoju volvo pirmajā nelielajā šķērs-ieliņā. Kājām soļoju atpakaļ, nonāku savas bijušās Miera viesnīcas sētā un no tās ienirstu pasāžā, kas ved uz Monblāna ielu. Tagad «Rotondas» skatlogs ir tieši manā redzes laukā. Šai kafejnīcā ir pietiekami gaišs, lai es skaidri saskatītu Rozmarijū sēžam pie galda kaktā. No draudzenes pagaidām nav ne vēsts.
Pēc minūtēm piecām Rozmarija samaksā rēķinu, uzģērbj mēteli, iznāk laukā un, aši pavērdamās apkārt, dodas uz krastmalu. Ari es izeju'uz tās, mērojis gabaliņu atpakaļ, lai starp mani un īrnieci rastos pietiekami liels atstatums. Uzjautrinos, vērodams, ka viņa vispārīgos vilcienos rīkojas tāpat kā es pirms vairāk nekā mēneša. Pagājusi garām diviem tiltiem, Rozmarija nogriežas uz trešā, pa kuru automobiļi nedrīkst braukt, un pārliecinās, vai viņai neseko slepenlīža. Ko viņa notur par slepenlīžu? Mani? Maz ticams. Ja jau baidītos no manis, diez vai būtu braukusi ar volvo. Bet varbūt ir paņēmusi mani sev līdzi tieši tādēļ, lai parādītu, ka nebaidās un nav par ko baidīties.
Patiesībā tas ir tas jautājums, kas man būs jāatrisina Zenēvā un joprojām pašam nav īsti skaidrs. Un neviens cits kā Rozmarija ir valdonīgi vedinājusi mani ķerties pie tā. Jau pirmajās mūsu kopdzīves dienās — liekas, esmu teicis, ka vārds «kopdzīve» nav jāsaprot divdomīgi,— konstatēju, ka dāma trīs reizes rūpīgi pārrakņājusi manas mantas. Rūpīgi tai ziņā, ka pedantiski nolikusi visu — pat niecīgāko sīkumu agrākajā vietā. Ar šādu pedantismu varētu veiksmīgi apmānīt acis cilvēkam, kurš te nejauši būtu ienācis, bet profesionālim — nekad. Profesionālis māk prasmīgi izvietot, kur vien vajadzīgs, daždažādas un it nemaz nemanāmas zīmes, lai nemaldīgi noteiktu, vai kāds šur tur rakņājies vai ne.
Vēlāk Rozmarija tiešām vairs slepus nepārmeklēja dzīvokli, un es ar bažām mēģināju tikt skaidrībā, vai viņa atzinusi, ka pelnu lielāku uzticību, vai secinājusi, ka esmu pietiekami viltīgs, lai neatstātu viņas rīcībā it neko kompromitējošu. Lai nu kā, bet Rozmarija, izdarīdama kratīšanu mājās un veicīgi rosīdamās pa vasarnīcu rajonu, mani pamudināja uz laiku pamest likteņa varā nabaga Benāto un noņemties ar īrnieci.
Nonākusi Ronas ielā, Rozmarija iešmauc universālveikalā «Grand Passage», sagādādama man bargu pārbaudījumu. «Grand Passage» ir milzīgs četrstāvu labirints ar četrām izejām, un, ņemot vērā atstatumu starp mani un viņu, nav ne mazāko šaubu, ka nebūšu vēl paguvis nokļūt veikalā, kad viņa jau ienirs pircēju burzmā, ja vien neuzkāps augšējā stāvā virs ārdurvīm, lai redzētu, vai es pa tām ienākšu. Vārdu sakot, veikalā ir tik liela drūzma un tik daudz spoguļu, ka mūsu lomas katrā ziņā var mainīties — nevis es viņu, bet viņa mani izsekos.
Tā nu nolemju labāk paļauties uz prātu, nevis uz kājām. Prāts mudina mani uzsākt novērošanu Ezerlaukumā ne vien tādēļ, ka uz to ved kāda izeja no universālveikala, bet arī tādēļ, ka no šejienes Rozmarija būs manāma arī tad, ja iznāks pa otrām vai trešām ārdurvīm. Tātad paliek risks tikai ar ceturto izeju, taču izredzes trīs pret vienu noteikti ir manā labā.
Rozmarija iznāk Ezerlaukumā pēc veselām divdesmit minūtēm, kad esmu gandrīz pārliecināts, ka viņa jau nozudusi. Iemetos apavu veikalā, kas atrodas uz stūra, nogaidu, kamēr viņa aizsoļo garām skatlogam, un, izmantodams ļaužu pieplūdumu uz ielas šai stundā, dodos viņai nopakaļ. Tīri vai jāpateicas Rozmarijai, ka viņa ar mani vairs nespēlē slēpšanos. Sasniegusi nākamo krustojumu, Rozmarija strauji nogriežas, pārbaudīdama atskatās pār plecu un atstāj galveno ielu. Paātrinādams soli, pagūstu savlaicīgi pamanīt viņu ieejam ceturtajā namā, skaitot pēc kārtas,— mūsdienīgā piecstāvu celtnē.
— Ak tik tālu! — saku pats sev, pārvarēdams neapzināto dziņu skriet, cirsties pakaļ dāmai namā un pēc lifta uzspīdinātās pogas uzzināt vismaz to, kurā stāvā viņa izkāps. Ja Rozmarija tiešām ir baiļojusies, vai viņu neizse- ko — tas jau skaidrs kā diena —, viņa šobrīd droši vien, ierāvusies kāpņu laukumiņā, pārbauda, vai kāds nenāk viņai pa pēdām.
Brītiņu pagaidu, tad, mērojis metrus divdesmit, ieeju kafejnīcā ielas pretējā pusē un iekārtojos kaktā pie skatloga tā, lai es varētu pārredzēt ielu, bet mani no tās neievērotu. Te neko daudz nelieku uz spēles. Pat ja Rozmarijai iešausies prātā iegriezties kafejnīcā, es laikus ieraudzīšu viņu un paspēšu bez grūtībām aizlavīties prom pa sētas durvīm.
Kafejnīcā ir tikai daži apmeklētāji, kas tērzē vai uzmet acis rīta laikrakstu slejām. Tāpēc viesmīlis ne vien uzreiz atnes kafiju, bet arī pārmij ar mani nedaudzus vārdus par laiku, galvenokārt par vakarvakarā uzkritušo sniegu, kas, pēc viņa domām, esot neapšaubāma ziemas sākuma pazīme, acīmredzot ziema šogad būšot ļoti barga un tā tālāk šādā garā. Labprāt pamāju un papildinu viņa prognozes ar savējām, kuras, starp citu, esmu patapinājis, tāpat kā viņš, no televīzijas pārraidēm, jo visā pasaulē tajās pārāk bieži un plaši iztirzā jautājumus par laiku, it kā mūsu planētas liktenis būtu atkarīgs no tā, vai rīt debesis būs mākoņainas vai ne.
Izdzēris kafiju, pasūtu pudeli eviāna, iztukšoju arī to, tad citu pēc citas izsmēķēju trīs cigaretes un pārmiju ar viesmīli vēl dažus vārdus, pie tam šoreiz par otro parasto tematu — krīzi un cenu paaugstināšanos. Mirklī, kad grasos izņemt no paciņas ceturto cigareti, pa pretējā nama ārdurvīm iznāk Rozmarija visā savā greznībā. Esmu aizmirsis pateikt, ka viņai mugurā ir olīvzaļš ziemas mētelis, bet zaļa krāsa Rozmarijai apbrīnojami piestāv — par to pats savām acīm esmu pārliecinājies, vērodams viņu mūsu zaļās viesistabas interjerā.
— Cik skaista sieviete! — paklusu iesaucos, kad Rozmarija dodas uz citu pusi un vairs nav jābaidās, ka viņa iegriezīsies kafejnīcā.
— Dimonas jaunkundze? — viesmīlis vaicā, uztvēris manus jūsmīgos vārdus.
— Vai jūs viņu pazīstat?
— Protams. Tā taču ir Grābera kunga sekretāre.
Un, smīnēdams kā labs viņas pazinējs, piebilst:
— Skaista gan, vai ne?
Tikšanās ar šo pašu sievieti norunāta tieši pēc pusstundas restorānā «Belle Heure» piecu soļu attālumā no šejienes, taču pieci soļi sperami viņai, nevis man. Palūdzu kādu taksometra vadītāju, lai aizved mani uz pretējo krastu, kur viņu atlaižu. Ieeju telefona būdā un šķirstu numuru grāmatu. Ja ir zināms uzvārds un adrese, nav grūti izdibināt arī vēl ko citu, tāpēc bez liekām pūlēm un jūtamiem zaudējumiem iegūstu vajadzīgo informāciju:
TEO GRABERS, juvelierizstrādājumi.
Sī informācija patlaban man izskaidro vienīgi to, kādēļ Rozmarija tik labi pazīst dārgakmeņus — tos, kuriem burvīgi mainās krāsu notoņi, un varbūt arī pārējos. Bet cilvēks nemūžam nezina, kad un kam informācija var noderēt. Tā es cieši iegaumēju iegūtās ziņas, iekāpju volvo un aizbraucu uz «Belle Heure».
— Ceru —.jūs paguvāt satikties ar tēvu,— laipni saku, piedāvādams viņai apsēsties pie mums ierādītā galda.
— Jā. Un vissvarīgākais ir tas, ka man laimējās izspiest no viņa nepieciešamo summu, lai kompensētu aizvakar paspēlēto naudu.
— Ja tur vien bija tas āķis, varējāt taču man pateikt,— es pārmetu.
— Nē, Pjēr. Nekad nepieņemšu no jums tādu pakalpojumu.
— Kādu tad?
— Nekādu… Starp citu, nezinu…
Rozmarija varbūt gribētu teikt vēl ko, bet tobrīd pienāk galvenais oficiants.
— Nudien man ne prātā nenāca, ka va^at tā pūlēties — atvest mani uz Zenēvu un zaudēt manis dēļ veselu dienu,— viņa, man it kā uzticēdamās, saka pusdienu beigās.
— Vai tad jums šķiet, ka esmu tik liels egoists?
— Nē. Man šķiet — esat noslēgta rakstura cilvēks.
— Bet vai jūs tiešām esat tik sabiedriska, kā liekaties?
— Ko ar to domājat?
— Neko seksuālu.
— Ja nedomājat neko seksuālu, tad jāsaka — tiešām esmu sabiedriska.
Tas ir droši .ticams. Pats to esmu paguvis novērot. Un, ja mani tomēr vēl moka šaubas, tās ļoti drīz noteikti izkliedēsies. Aizrit vēl divi vakari, un es, iegājis savā tumšajā guļamistabā, palūru pa aizkaru spraudziņu uz Goranova vasarnīcu, kur iepretim apgaismotā loga taisnstūris paver intīmu ainu: apsēdušies parastajās vietās, Goranovs un Penevs aizrautīgi spēlē kārtis. Tikai šoreiz viņiem ir piebiedrojusies jauna spēlmane — mīlīgā un sabiedriskā Rozmarija Diinona.