Pavasaris nāk pēkšņi un strauji. Dažās dienās kokiem pumpuri pārsprāgst pušu. Dažās dienās apkārtne ietērpjas zaļumā — zaļumā, kas ir nevis vienmēr drūms, šķietami izblāvējis — kā priedēm, bet gaišs un svaigs kā maigajām, jaunajām lapām. Vasarnīcu baltās sienas un sarkanie jumti, kuru ģeometriskie apveidi nesen skaidri iezīmējās pretim kailajiem, tumšajiem biezuklājiem, tagad slīgst sidrabaini un zeltaini mirdzošajos augļu kokos. Daba laistās visvisādās krāsu pārejās — tāpat kā Rozmarijas iemīļotās gleznas vai dārgakmeņi ar dīvainajiem nosaukumiem —, krāsu pārejās un gaismas un ēnu rotaļās, jo augstu starp sauli un zemi siltais dienvidu vējš dzen savus baltos ganāmpulkus zilajās debesu ganīklās.
Ak vai, pārmaiņai galvenokārt ir klimatisks raksturs. Un pavisam niecīgā mērā — sadzīvisks. Kā izteicās mana īrniece, mēs jau sen esam tik cieši pieraduši viens pie otra, ka jūtu pārmaiņa mūsu attieksmēs ir tikai ikdienības liega pieskaņa — liega pieskaņa, ko vienīgi mēs abi spējam uztvert.
Tā nu dzīve rit kā agrāk un katrs iet savās parastajās gaitās, taču, ņemot vērā, ka dienas kļuvušas garākas un tuvējais mežs — tīkamāks, dažkārt pēcpusdienās mēs abi vairs nenīkstam, atlaidušies dīvānā šaurajā, zaļajā viesistabas interjerā, bet klaiņojam pa plašo, zaļo meža interjeru vai sēžam uz soliņa taciņas malā un vērīgi skatāmies smaragdzaļajā klajumā, aiz kura rindojas mežiem bagāti pauguri, pār tiem paceļas zila kalnu grēda, vēl augstāk vīd sniegainās Alpu virsotnes, virs tām plešas milzīgs debess kupols, un tā neaptveramajā klaidā siltais dienvidu vējš dzen un dzen mākoņu barus.
Reiz Rozmarija mani aizveda uz Robinsona Ciematu pie saviem paziņām — pie jaunas izglītotu ekstrēmistu ģimenes, kas mājo nelielā standarta dzīvoklī supermodernu divstāvu kastu kompleksā. Tas, ka sieviete pati ved mani pie ekstrēmistiem, jau ir pietiekama pazīme, ka, profesionāli spriežot, man viņi nemaz neliksies interesanti, un, ja mēs ar Rozmariju būtu vaļsirdīgi viens pret otru, es labprāt viņai paskaidrotu, ka daudz vairāk priecātos, iepazīdamies ar viņas šefu Teo Grāberu. Taču, ja mēs runātos vaļsirdīgi, tā būtu pārāk liela greznība, bet es neesmu maksimālists un pagaidām apmierinos ar draudzību un mīlestību bez liekas atklātības, jo, kā franči saka, pat visskaistākā meitene pasaulē nevar dot vairāk par to, kas viņai ir.
Ekstrēmisti iekārtojušies diezgan ērti, ja par ērtībām var nosaukt plašajā viesistabā uz zilas grīdsegas nevīžīgi sakrautus tranzistorus, magnetofonus, grāmatas un alkoholiskos dzērienus. Jaunais pāris visumā mitinās uz grīdsegas, viesus uzņem uz grīdsegas, piedāvādami viņiem apsēsties uz spilveniem, malko viskiju un klausās popmūziku uz grīdsegas un droši vien arī guļ uz grīdsegas, lai parādītu, ka viņiem ne silts, ne auksts par augšupvirzību pa hierarhijas kāpnēm un gluži pa prātam ir sabiedrības zemāko slāņu ieradumi.
Nekādu citu saikni starp mājiniekiem un ekspluatējamo šķiru kā vienīgi šos ieradumus man nav laimējies atklāt, un es uzdrīkstos to skaļi pateikt, kad galīgi apnicis klausīties pazīstamajā repertuārā, kurš absolūtas bezperso- nības un pilnīgas vienlīdzības vārdā pauž ideju par askētisko nabadzību un permanento revolūciju.
— Kas gan jums liedz to prieku? — jautāju.— Izmetiet visas mantas no dzīvokļa, zilo grīdsegu — arī, ievīstieties trijos rupja, zaļa auduma metros un dzīvojiet tieši uz grīdas. Vai vēl labāk — izmetieties paši laukā no dzīvokļa un ejiet pa permanentās revolūcijas ceļu.
To pasaku dzīvesbiedrei vai, pareizāk, tai, kas, manuprāt, ir dzīvesbiedre, jo viņiem abiem ir gari salmu krāsas mati, nīkulīgi augumi, pēc kuriem nevar noteikt, vai tas ir vīrietis vai sieviete, un kājās džinsi ar krāsainiem, tīri dekoratīvi uzšūtiem ielāpiem.
Dzīvesbiedre tomēr iebilst, ka es esot pārāk vulgāri sapratis viņu intelektuālos uzskatus un viņi aplūkojuši un novērtējuši sociālo vienlīdzību, saskatīdami taja augstako abstrakto principu, nevis rupju ikdienas praksi.
Tad vīrs vai tas, kurš, manuprāt, ir vīrs, ielej vēl glāzītēs viskiju, lai pierādītu, ka viņu nav nokaitinājusi idejiskā konfrontācija, un sāk risināt nākamo teoriju par terorismu kā revolucionārās vardarbības augstāko formu.
— Es pārdodu galvenokārt olīvas un brinzu, — pēc brīža ieminos,— bet man ir visai plaša pazīšanās tirgotāju aprindās, un es varētu jums pagādāt pa diviem pāriem pistoļu, vienalga, kādu, un pa kastei rokas granātu. Tātad, ja būs vajadzīgi ieroči, dariet man zināmu.
Dzīvesbiedre atkal iebilst, ka revolucionārās darbības teorija ir viens, bet prakse — pavisam kas cits, jau verdzības sabiedrībā esot notikusi darba dalīšana — garīgajā un fiziskajā, tāpēc likumīgi radies šāds ieradums: vieni izstrādā principus, citi liek tos lietā.
— Nedomāju, Pjēr, ka jūs varat izturēties tik rupji,— Rozmarija man paklusi pārmet, kad ejam mājup pa meža taciņu.
— Ko lai daru — nemēdzu piekopt intelektuālo izdzīvi, kuras līmenis nav augstāks par zilo mājas grīdsegu.
— Tomēr tas nebija nekāds iemesls visu vakaru dēvēt namatēvu par «kundzi»…
— Ak tā? Kā es to varēju zināt! Šis īpatnis runāja smalkākā balsī.
— Vai tad viņš vainīgs, ka sievai ir zemāka balss? Nē, jūs patiešām pāršāvāt pār strīpu.
Kādu brīdi vēl strīdamies, vai pāršāvu pār strīpu vai ne, beidzot pārnākam mājās, virtuvē kāri notiesājam olas ar šķiņķi, ko vienmēr liekam galdā, tad, kā parasts, pavadām laiciņu viesistabā: es skatos televizoru, Rozmarija — albumus, ar kuriem mūžīgi noņemas, — un ejam gulēt — tāpat kā to darām jau mēnešiem ilgi. Atšķirība varbūt ir tikai tā, ka tagad guļam abi vienā gultā apakšstāvā manas īrnieces istabā un papildinām ikdienas programmu ar mazu atrakciju, kas jau kļūst arī par ieradumu.
— Pārmaiņa… — Rozmarija mīļuprāt sapņo vaļējām acīm.
Arī es sapņoju, lai gan klusībā, par zināmu pārmaiņu, bet kāds tur labums! Mainās tikai kalendāra laiks. Tas paiet nemanot, nedēļas aizrit cita pēc citas, bet situācija arvien vēl ir tā pati — mēs mīņājamies uz vietas.
* * *
Dienas stiepjas garākas un garākas, un, apstājies noteiktajā stundā — uz mata norunātajā mirklī — pie terases atkares, gluži skaidri redzu lejā slaidu un kalsnu puisi. Un, kā vienmēr, jūtu sev blakus stāvam vēl kādu vīru — savu nelaiķa draugu Ļubo Angelovu. Puisis, kas ieradies apakšējā laukumiņā, ir viņa dēls Bojans.
Viņš ir uzcirties pēc tādas pašas modes kā ekstrēmistu pāris, bet neko darīt: tagad Bojans ir students — īsts un reizē viltus students tāpat kā mana Rozmarija, un viņam gribot negribot jāpielāgojas visu savu kolēģu ārējai ekstravagancei. Tā ir pliekana ekstravagance, kas viņu padara nemanāmu emancipēto jauniešu vidū.
Man šķiet, ka dzirdu Ļubo balsi:
«Kādēļ tu esi viņu tā saģērbis?»
«Ne jau es to esmu izdarījis,» atbildu. «Puiši paši tā ir saģērbušies. Bet, ja neņemam vērā garos matus un zilos džinsus, viņi, redzams, ne ar ko īpašu neatšķiras no mums.»
«Viņi ir izlutināti,» Ļubo noteic.
«Bet varbūt mēs savā laikā bijām pārāk skarbi. Vai tad vfcgli augu dienu vajāt bandītus pa stāvām nogāzēm… Taču tas jau sen pagājis…»
«Izlutināti gan, brālīt. Tādēļ pieraugi, ka tikai nepazudinām šo te, mūsējo.»
«Nevajag man to sacīt. Zinu, ka iesācējs vienmēr ir bīstams. Un visvairāk pats sev.»
Ļubo apklust, cik noprotu, tāpēc, ka nedrīkst iejaukties, raugoties no profesionālā viedokļa. Un viņa bailes īstenībā nemaz nav izkliedējušās.
Nespēju iedomāties, kāds tagad izskatās Borislavs, bet liekas — viņš tomēr nestaigā ielāpainos, zilos džinsos, Borislavs, tāpat kā es, tēlo parastu afēristu, tikai taisa naudu nevis tirdzniecības nozarē, bet aviosabiedrībā. Viņš dzīvo viņpus upes Kirhenfeldē, un kādas sagadīšanās dēļ tai pašā namā, kurā atrodas mājīgais Borislava dzīvoklis, vienu no necilām, neprecētajiem paredzētām bēniņu istabām aizņem Bojans. Nespēju iedomāties, kā viņi uztur savstarpējus sakarus, bet esmu pārliecināts, ka tas notiek pietiekami slepeni un~ērti, lai nerastos grūtības.
Svārku mazajā kabatiņā ieliktā pildspalva aprauti no- trinkšķ, un dzirdu klusu Bojana balsi:
— Volvo trīs.
— Četri,— atbildu.
Pieņemts. Mūsu slēpnī — automobilī — ir ielikta man vēstule, taču es aizdzīšu mašīnu un atstāšu nākamajā ielā, neaizsūtīdams nekādu zīmīti. Ko lai es rakstu? Vai to, ka viss kārtībā? Vai arī — ka nav kārtībā? Kad viss ir pa vecam, var pamatoti apgalvot tiklab vienu, kā otru.
Pēc stundas atgriežos vasarnīcā, ieeju bibliotēkā un intīmajā vientulībā steidzos vērīgi izlasīt vēstuli — tā skar Goranovu. Beidzot! Laikam vajadzēja ilgi rakņāties putekļu putekļiem klātajos arhīva papīros un pētīt, līdz izdibināja, kas ir Goranovs. Un noskaidroja, ka tas tiešām nav Goranovs.
Droši vien Centram izdevās ar izslēgšanas metodi tikt pie galīgā secinājuma. Kaudzē sakrautas ziņas par visiem aizdomīgajiem cilvēkiem, kas aizbēguši vai pazuduši, un nu šo kaudzi pārcilā: tas gan nav, tas nevar būt, tas — arī ne. Un tā tik ilgi, kamēr milzu lēvenis sarūk un pāri paliek vairāk vai mazāk šaubīgi atkritēji. Vajag vēl izdibināt, kurš no viņiem ir īstais.
Izrādījās, ka īstais ir Boriss Ganevs — slepens, atbildīgs kara izlūkdienesta darbinieks pirms Devītā septembra. Lai gan kara izlūkdienesta resors parasti ir nopietns sāncensis policijai, uzziņa liecina, ka Ganevs patiesībā mazāk kalpojis armijai nekā Geševam. Bet varbūt vēl mazāk Geševam nekā vērmahta izlūkdienestam. Un, iespējams, vēl mazāk vērmahta izlūkdienestam nekā gestapo. Vārdu sakot, viņš ir sarežģīta persona, kas smēlusi ziņas no plašiem aģentūras avotiem. Sarežģīta un droši vien diezgan gudra, ja jau pratusi vienlaikus kalpot daudziem saimniekiem.
To, ka Ganevs nav bijis muļķis, papildus apstiprina vēl kāds sīkums: atšķirībā no saviem šefiem viņš savlaicīgi iedomājies par nenovēršamo sakāvi un nav bijis tik vieglprātīgs, lai to sagaidītu uz vietas. Neminot precīzu datumu, uzziņā norādīts, ka Ganevs klusībā pametis Bulgāriju dažas dienas pirms Devītā septembra.
Vēstulē nav minēti nekādi dati par laikposmu, kurš mani visvairāk interesē: ar ko nodarbojies un kā vadījis dienas Boriss Ganevs ārzemēs. Reiz nozudis aiz dzimtās zemes robežām un it kā izkusis pasaules izplatījumā. Lai no jauna atdzimtu tieši te un tieši tagad. Bet vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgais laikposms, par kuru man trūkst ziņu, nav gan sīka, nenozīmīga arhīvā nolikta lieta. Sājos gados
Ganevs ir nodevies dažādām mahinācijām, tās jāatklāj un jāpārtrauc, ja aizvien vēl risinās. Taču tas jādara man, nevis Centram.
Sadedzinu vēstuli parastajā vietā, atgriežu ūdens krānu un izmazgāju izlietni. Pēc tam ieeju tumšajā guļamistabā un raugos pa aizkaru spraudziņu. Pazīstama aina — Rozmarija sit kārtis ar diviem bālģīmjiem, kas ik pa brīdim viņai uzmet neuzticības pilnus skatienus. Paslēpies aiz loga aizkara, varu nīkt, cik vien gribu, tik un tā nav nekādu cerību redzēt kaut ko vairāk par kāršu spēles idilli.
Nokāpju virtuvē, lai parūpētos par vakariņām un remdētu izsalkumu, un reizē palauzītu galvu par vienādojumu ar diviem nezināmiem — Goranovu un Ganevu. Paldies dievam, jau galīgi noskaidrots, ka vīrietis, kurš uzdodas par Andreju Goranovu, un vīrietis, kurš īstenībā ir Boriss Ganevs, ir viens un tas pats. Tomēr kopš šā brīža man būs vēl jānoiet diezgan garš ceļš, kamēr pilnīgi atrisināšu vienādojumu. '
Kā jau pieklājas, cilvēks, atvadīdamies no laicīgās dzīves, notikuma vietā atstāj savas mirstīgās atliekas, lai piederīgie varētu viņu apraudāt un ārsts noteikt, kāpēc iestājusies nāve. Sabiedrībā pastāv kārtība, kurai pakļauti pat nelaiķi, tiem pārceļoties no šīszemes uz viņpasauli, citiem vārdiem, tos reģistrē un ieraksta aktos. Bet, lūk, Goranovs, pārkāpdams elementāros pieklājības noteikumus, pazudis bez pēdām. Ja nu viņš tomēr vēl dzīvs, kur tad pierakstīts? Un, ja pa šo laiku izlaidis garu, kur meklējams akts par viņa nāvi?
Šķiet visai neticami, ka jau vairāk nekā trīsdesmit gadus nekur nevienam it nekas nav zināms par Goranovu, es gribu teikt — par īsto, nevis citu, manu tagadējo kaimiņu. Goranovs nav Bormanis, un viņam nebija īpaša iemesla gluži kā zemē iegrimt, ja nebijis tā, kura dēļ mēs visi agri vai vēlu gulsimies zemes klēpī. Viņš nav vienīgais bagātnieks, kas ap Devīto septembri aizbēga uz ārzemēm, zaudējis iespēju pārdot dzimteni vairumā un mazumā, un būtu varējis dzīvot svešumā kā daudzi citi, iztikdams no agrāko ieguldījumu procentiem.
Goranovs kādreiz eksportēja lauksaimniecības izstrādājumus uz Vāciju, bet drīz vien pievērsās citam eksportam — sūtīja vērmahta izlūkdienestam slepenas ziņas un kļuva par lielu Vācijas firmu pārstāvi, tās ražoja visvisādu tehniku, sākot ar vieglajiem automobiļiem un beidzot ar kara lidmašīnām. Saņemdams procentus no piegādēm armijai, viņš drīz ierindojās augstāko finanšu magnātu vidū. Un nav grūti saprast, ka bailēs no briestošajiem draudīgajiem notikumiem viņš nolēma bēgt un aizbēga ne jau ar tukšu kabatu. Bet rodas jautājums, uz kurieni viņš aizlaidās un kādā alā ielīda, ja tajā — mūžības alā, tad kādēļ virs tās nav uzlikts krusts ar viņa vārdu?
Ir tomēr vēl cits jautājums: kālab Boriss Ganevs slēpjas aiz Andreja Goranova vārda? Protams, Ganevam ir daudz svarīgāks iemesls slēpties nekā Goranovam, kaut gan Ganevs arī nav Bormanis. Bet kālab viņš slēpjas tieši zem bijušā tirgotāja izkārtnes? Vai tas nenozīmē, ka Ganevam ļoti labi zināms, kur bez pēdām pazudis uz laiku laikiem izkārtnes īstais saimnieks?
Sai jautājumā — kā visos tendenciozajos — jau ietverta atbilde. Bet tā pagaidām vēl ir kaila hipotēze, kas turpmāk būs jāpierāda ar nepieciešamiem datiem. Un varbūt tikai tad pavērsies ceļš, pa kuru ejot pilnīgi atrisināšu vienādojumu.
— A, jūs mani gaidāt, Pjēr… Cik tas ir skaisti no jūsu puses…— tikko ienākusi, Rozmarija nočivina.— Tie cilvēki man tiešām ir šausmīgi apnikuši…
Vienīgi to, ka tie cilvēki ir šausmīgi apnikuši, Rozmarijai labpatikas pavēstīt pēc katras tikšanās ar Ganevu un Penevu.
— Man ir tāda nojauta, ka viņi jūs pamatīgi aptīra,— es ieminos.
Aiz ieraduma mēs arvien vēl jūsojam, bet tā ir tikai oficiālā toņa palieka, lai gan īsti nezinu, vai kādreiz vispār esam izturējušies viens pret otru kā svešinieki.
— Labāk jāsaka — viņi izmanto manu labsirdību,— īrniece skaidri un gaiši klāsta.— Abi tik skopi un sīkumaini, ka tīri žēl viņus apspēlēt. Vajadzētu kādu dienu uzsūtīt viņiem Floru, tad gan viņi saprastu, ko nozīmē pretinieks.
— Sen tas bija jādara, ja jau viņi jums šausmīgi apnikuši.
— Bet vai jums ir pa spēkam atkratīties no visa dzīvē netīkamā? — Rozmarija vaicā, kā parasts, apsēdusies uz dīvāna un pārlikusi kājas vienu pār otru.
— Nē, jo tad man dzīvē nekā vairs nepaliktu. It nekā… vienīgi mīļā Rozmarija.
— Mersi,— viņa pamāj.— Taču tas neizklausās diezko pārliecinoši.
Pēc mirkļa palūdz:
— Iedodiet cigareti.
Pasniedzu viņai cigareti, noprasīdams:
— Kādu jūs pati iztēlojaties dzīvi, kurā nav nekā netīkama?
— Nu, pēc gluži banālas un drošas receptes. Es varētu ceļot, iepazīties ar cilvēkiem, pārcelties no vienas vietas uz otru, rastos jauni iespaidi… Man blakus būtu Lorāns — nevis tirgotājs Lorāns, bet tas, kurš retos brīžos nevilšus kļūst ļoti mīļš… Es nebūtu atkarīga no tēva naudasmaka, apmierinātu pārmērīgās iegribas un noguruma mirkļos zinātu, ka mani kaut kur gaida savs mazs kaktiņš…
— Bet pēc tam? — vaicāju, kad viņa ir apklususi.
— Pēc tam vairs nekā. Kādu dienu, pašai nemanot, es šķirtos no dzīves pēkšņā nelaimes gadījumā, iekāms neesmu visus priekus izbaudījusi papilnam un kļuvusi grūtsirdīga, iekāms vecums mani nav padarījis neglītu… Paņemtu, ko dzīve var dot, un nozustu… kas vēl vairāk vajadzīgs?
— Tiešām, cik banāli. — Nogrozu galvu.— Turklāt pārāk izšķērdīgi. Vai tad vērts tik dārgi maksāt par šitādiem priekiem, lai nepieredzētu neko netīkamu.
— Zinu, ka nav vērts, arī bez jūsu teikšanas. Toties sapņot drīkst par baltu velti. Tas varbūt prasa tikai mazliet attapības. Man ir tāda sajūta, ka jūs, piemēram, nekad neattopat kaut drusciņ pasapņot.
— Jā, tas gan nekad nav ienācis prātā.
— Jūs laikam vienīgi kaļat plānus. Pie tam stingri raugoties, vai tie ir lietderīgi un piepildāmi
— Tieši tā.
Labprāt piekrītu, lai uzlabotu Rozmarijai omu, taču nomanu, ka tas viņu sadusmo. Viņa iemet cigareti pelnu- traukā vēl neizsmēķētu, nīgri palūkojas manī un aizsvil- stas.
— Kādēļ runājat kā stulbenis? Tā kā neesat stulbenis, sakiet — kādēļ mani mānāt? Un kāds jums labums no tā, ka mani mānāt?
— Kas jums liek domāt, ka mānu? — jautāju gluži mierīgā noskaņā.
— Tas, ka nemaz neesat tāds, par kādu izliekaties. Esmu novērojusi, kā pavadāt dienas, kā iepērkaties un kā spēlējat bridžu. Jūs neesat parasts tirgotājs, kurš prāto un prāto, kā no viena franka iesist divus un no diviem — četrus. Nauda jums bijusi — nebijusi, un to paspēlējat tikpat nevērīgi, kā nobirdināt cigaretes pelnus.
— Rozmarija, es esmu labi audzināts.
— Ne visai. Spriežot pēc uzvešanās, redzams, cik kurš labi audzināts. It īpaši, ja spēle turpinās ilgāku laiku.
— Kāpēc nepieļaujat domu, ka arī man, tāpat kā jums, ir sava maza dzīves recepte?
— Kāda tad?
— Daudz citādāka nekā jūsējā. Redzu, jūs skrienat vējam pakaļ. Tā ir dabiska dziņa — nenoliedzu. Cilvēkam vienmēr gribas noķert to, kas slīd no viņa projām.
— Labi, bet jūs? — Rozmarija vaicā, izstiepdamās uz dīvāna un nekautrīgi salikdama uz galdiņa kājas kurpēs ar platiem, augstiem papēžiem, kas nesen vēl bija pēdējais modes kliedziens.
— Es, vai? Var jau būt, ka savā laikā un zināmā vecumā aizrāvos ar tādu sportu kā dzīšanās vējam pakaļ. Bet kādēļ neticat, ka esmu to atmetis un pievērsies pavisam kam citam? Jūs skraidāt apkārt, es mierīgi tupu mājās. Vai tad nav derīga arī šāda recepte: ja vēlēšanās nevar piepildīties, no tās laikus jāatsakās. Ja pārmērīga godkāre saistās ar risku un beigu beigās paredzams krahs, tā jāsūta pie velna. Kālab man vajadzīga pašam sava vasarnīca, kad varu dzīvot noīrētā? Kālab vajadzīgas desmit istabas, kad pietiek ar divām? Kālab trakoti jāpūlas iegūt pēc iespējas vairāk naudas, kad bez lielām grūtībām nopelnu, cik nepieciešams?
Viņa ar vienaldzīgu skatienu klausās, kā domādama par kaut ko citu. Bet es saprotu, ka Rozmarija ne par ko citu nedomā, vienīgi nesaprotu, vai viņa manus spriedumus vērtē kā dzīves kredo vai cenšas tikt skaidrībā, kas īsti es esmu. Cilvēks, kurš ir spiests pierādīt, ka par viņu sacerētā leģenda atbilst īstenībai, arī ir tikpat kā aktieris. Bet aktieris, slēpdams to, ka ir aktieris, nonāk pasmagā situācijā, ja skatītājs visu laiku ir viens un tas pats.
— Varbūt jums taisnība,— Rozmarija pēdīgi saka gurdā balsī. — Taču tā ir taisnība jūsu skatījumā. Netīkamās pasaules netīkamā taisnība. Tā nu es labāk nododos ilūzijām.
Viņa lēnām pieceļas, ar roku apslāpē žāvas un iet uz guļamistabu, neaizmirsdama novēlēt man labu nakti. Es savukārt eju augšā pa kāpnēm, klusībā teikdams, ka gan viņas banālās ilūzijas, gan mana nožēlojamā recepte galu galā ir pār vienu kārti metamas. Bez šaubām, es tēloju savu lomu. Tomēr vajag tikai mirkli padomāt, ka miegainā apātija bez cerībām atmosties nav loma, bet pati īstenība,— un uzreiz šķebinās dūša. Kaut šķebinātos tiešām no lomas, nevis no ceptajām olām. Tās, liekas, nebija gluži svaigas.
* * *
Mazmazais kabatas tālskatis ir pavērsts pret kārnsejainu, grumbainu vīru, kas stāv terasē. Tagad gaismā, kura izspraucas caur linauduma aizkariem ar baltām un zaļām svītrām, viņa seja izskatās zaļgana, šķiet, tas ir vilkacis Drakula. Atbaidošs, bet ne jau pārāk briesmīgs Drakula, kam trūkst aso suņa ilkņu un ir ielikti mākslīgie zobi. Skaidrs, tas ir Goranovs vai, teiksim, Ganevs.
Sai agrajā sestdienas pēcpusdienā Ganevs ir nomainījis parastos tumšsarkanos rītasvārkus pret tumšzilo, mazliet vecmodīgo uzva4ku, ko uzģērbj retās reizēs, kad dodas uz pilsētu. Vecais vīrs staigā uz priekšu un atpakaļ pa terasi aizkara ēnā, ik pēc brīža paraugās rokas pulkstenī, un it kā zobu sāpēs izvaikstītajā sejā jaušama arī nepacietība, liekas, cilvēks izsaucis zobārstu un gaida, lai viņu atpestītu no ciešanām.
Ja iekvēlojamies ziņkārē, kāpēc tā uzvedas īpatnis, kurš ļoti reti atstāj mājas, un ja redzam, ka viņš ir saposies un nepacietīgi tīko pēc iespējas ātrāk doties prom, mūs gluži dabiski pārņem neatvairāma vēlme sekot viņam pa pēdām. Sādu vēlmi izjutu jau sākumā, dažas dienas pēc apmešanās vasarnīcā, no rīļta pirmoreiz ieraugot, ka Goranovs ar ševrolē lēnām aizbrauc kaut kur, lai atgrieztos pašā vakarā. Toreiz viņš aizbrauca, es paliku.
Man tajā rītā jau bija skaidras divas patiesības. Pirmkārt, šis aizdomīgais vīrs allaž darbojas, visu pamatīgi apsvēris saskaņā ar drošības prasībām, tātad man nelaimēsies atklāt absolūti nekā ievērības vērta. Un, otrkārt, viņa rīcībā laikam ir nepieciešamie, tieši drošības prasībām atbilstošie līdzekļi, lai konstatētu, vai viņu neizseko, un redzētu, ko es daru. Tāpēc savaldījos, apslāpēju karsto vēlmi un paliku mājās.
No asfaltētās alejas atskan motora rūkoņa un pie blakus vasarnīcas apklust. Vīrs tumšzilajā uzvalkā dodas pa terases kāpnēm lejup uz dārza taciņu. Tagad, kad viņa seju neaizēno zaļais aizkars, tā izskatās pavisam bāla un slimīga. Ganevs jau tuvojas ielas vārtiņiem, kad pa tiem ienāk Penevs. Starp viņiem risinās īsa un acīmredzot nepatīkama saruna. Vecais dusmās strauji vicina rokas. Jaunais padod viņam mašīnas atslēgu un droši vien taisnojas, bet vecais iziet pa vārtiņiem, nenoklausījies viņā līdz galam.
Tā viņš iziet, un pēc mirkļa motors ietarkšķas, mašīnai raujoties uz priekšu ar pirmo ātrumu, taču man sirdī vairs nav ne vēsts no karstās vēlmes dzīt pēdas. Jūtos nomākts. Seši mēneši ilgs laiks ir bijis pietiekams, lai pārliecinātos, ka Goranovs-Ganevs dzīvo, pedantiski ievērodams drošības noteikumus. Un es varu slepus skatīties pa aizkaru spraugu vēl sešus mēnešus vai sešus gadus, tik un tā neko svarīgu neatklāšu. Pat tad^ja, muļķīgi riskēdams, ar volvo vilkšos pakaļ viņa ševrolē, neko jaunu neatklāšu. Tāpēc ka viss svarīgais, ja tas vispār ir, tiek rūpīgi slēpts no tādu ziņkāru cilvēku acīm kā manējās.
Vienīgā izeja ir sagraut Ganeva pedantiski iekārtotās dzīves ritmisko gājumu. Izraut šo vīru ar neuzticīgo skatienu no allažīgām ikdienas gaitām. Viņu pārsteigt, uztraukt, nobaidīt, teiksim, pat pēkšņi aizdedzinot viņa māju.
Zināms, ugunsgrēks neko nelīdzēs. Tomēr ir vēl daždažādi citi paņēmieni. Un kādam no tiem esmu pievērsis Centra uzmanību — pirms pāris dienām aizsūtījis īsu vēstuli, to ielikdams slēpnī — volvo. Tagad man nekas cits neatliek kā gaidīt lēmumu.
Nē, ugunsgrēks neko nelīdzēs. Tas vienmēr pievelk skatītājus. Saskrien pūlis. Tam cauri izspraucas un pirmajā rindā sastājas tādi ziņkāri radījumi kā Flora un Rozmarija. Vārdu sakot, konspirācija atkāpjas, dodama vietu cirkam.
Šobrīd dzirdu lejā skaņi klikstam sieviešu kurpju papēžus. īrniece nāk mājās, apstaigājusi apkārtējos veikalus. Papēži klaudz pa kāpnēm. Visā augumā izstiepjos gultā tik ātri, lai pagūtu notēlot mazu ainu, ko varētu nosaukt par «Saldu miegu».
— Pjēr, vai jūs guļat?
— Rādās, aizmigu… pirms tam, kad ienācāt, — īgni nomurminu.
— Un gribat vēl gulēt, kad iziešu?
— Laikam gan.
— Vai tas, ka šovakar mums būs ciemiņi, jūs it nemaz nemulsina…
— Atkal? — mokpilnā balsī nostenu.
— Vai tad drīzumā tikties ar Floru jums nebūs prieks?
— Man nav vajadzīgas trīs sievietes. Diezgan ar vienu.
— Ak tā, jūs esat pasācis saieties jau ar trijām? Tas ir ka.ut kas jauns.
— Es tā saku tāpēc, ka Flora līdzinās divām.
— Beidziet nu jokoties kā ģimnāzists un, lūdzams, nāciet man palīgā.
— Kas tad jāpalīdz? Vai vēl kādu zaļu galdu pirksim?
— Jums taču zināms, ka sviestmaizes nevar pagatavot piecās minūtēs…
Sāpīgi nopūšos un ceļos augšā. Nezinu, kurš ir izgudrojis muļķīgo tikumu — pirms pasaulīgajiem priekiem jāizcieš virtuves mocības.
Tieši noteiktajā stundā pie durvīm piezvana, skaidrs, ieradies Ralfs Bentons, kā vienmēr, precīzs un akurāts. Viņš pasniedz Rozmarijai ugunssarkanu tulpju pušķi, apvelta mani ar neizteiksmīgu, miegainu smaidu un sāk šurpu turpu staigāt pa viesistabu, lai nesaburzītu uzvalku, pirms laika apsēzdamies atzveltnī. Gaišpelēkais uzvalks un sniegbaltais krekls brīnišķi piedien blāvajai sejai un biezajiem, melnajiem matiem, bet tas ir sīkums — juriskonsultam droši vien labi pazīstams.
Kas gari tur dīvains, ja amerikānim patīk švītīgi ģērbties. Cilvēks vienmēr švitējas, lai par viņu patīksminātos kāda vai kāds, bet Bentonam, cik esmu ievērojis, nav manāmas noslieksmes uz sievietēm. Un tas jau šķiet kaut kas dīvains. Pieņemsim, ka viņam ir noslieksme uz vīriešiem, taču šāds ieskats būtu pārāk vulgārs.
Rozmarija iziet, lai vēl ko atnestu no virtuves. Ralfam gribot negribot jāuzsāk saruna ar mani kā vīrietim ar vīrieti. Un par ko citu var runāt vīrieši, ja ne par naudu un darījumiem!
— Nu, Pjēr, ceru, ka tagad pamatoti esat apmierināts. Pārtikas preču cenas pieaug…
— Tiesa gan.— Pamāju.— Tikai nesaprotu, kādēļ lai es justos apmierināts.
— Ak tā gan? Tas nozīmē — jūs nepriecājaties, ka varēsiet pārdot dārgāk.
— Nemaz ne. Man būs arī jāiepērk dārgāk.
— Jums laikam preces ir krājumā…
— Baidos, Ralf, ka esat mani noturējis par kādu citu. Es piederu pie tiem mūsu nozares pārijiem, kuri šodien pērk un rīt pārdod. Un, ja rīt nelaimējas pārdot, parīt vairs nav par ko pirkt…
Amerikānis acīmredzot grasās pateikt, ka esmu kautrs vai vēl ko tādu, bet atkal notarkšķ durvju zvans, un man jāiziet un jāielaiž Flora. Tā tik ir sieviete! Viņai mugurā ir gaišs, rūtains skotu kostīms un balta mežģīņu blūze, kurā iespīlētas raženās miesas.
— Flora, jūs esat pati daba pavasarī…
— Cenšos attaisnot savu vārdu, manu zēn,— viņa atturīgi saka.
Un, kā māte papliķējusi man pa vaigu, piebilst:
— Aplūkojiet mani, aplūkojiet vien… Kamēr nav uzra- dusies Rozmarija, lai sapluinītu jūs aiz ausīm.
Šai pašā brīdī, kā jau gaidāms, Rozmarija pēkšņi pienāk klāt un iesaucas: «Ak, beidzot, mana dārgā!»— tad Flora attrauc: «Mīļā, man prieks jūs redzēt!»— un namamāte piemetina: «Šis kostīmiņš jums tiešām brīnišķīgi pieguļ!»— ar pamazinājuma vārdu it kā uzsvērdama, ka kostīmiņā mierīgi varētu ievietoties četri kāršu spēlmaņi, pēc tam Flora savukārt paglaimo: «Garajā kleitā jūs patiešām izskatāties lielāka,»— un tā viņas apmainās vēl ar lišķīgām laipnībām, kas jau ir pārāk labi pazīstams repertuārs, lai to būtu vērts atstāstīt.
Pārāk pazīstama ir arī tūlīt uzsāktās kāršu spēles norise. Te domāju to, kas zīmējas uz mani,— kā jau parasts, es zaudēju. Zaudēju nelielas summas, toties nenovēršami un reizi pēc reizes, un pat Florai neizdodas mani izraut no purva.
— Manu zēn, paļaujieties uz mani, gan es jūs glābšu,— pavēsta raganīgā sieviete ar neizdibināmo seju, iekārtodamās man pretim un kareivīgi izriesdama milzīgās krūtis.
— Šaubos,— neticīgi nomurminu.
— Tikai nevajag šaubīties! Kad ejat pie ārsta vai pie sievietes, jāatmet visas šaubas, citādi nekas labs neizdodas.
Tiešām nekas labs neizdodas: bez mitas tik drausmīgi paspēlēju, ka Flora jau zaudē dažus frankus no sava laimesta.
— Nekas, jums veiksies mīlestībā, — mūs mierina Ralfs, kam asprātība nekad nav bijusi stiprā puse.
Vāciete zīmīgi-pašauj uz mani acis, kas — cik dīvaini!— mirdz gaišzilas, kaut gan esmu tik daudz paspēlējis. Laikam viņai tiešām ir savi zināmi nodomi par manu nākotni, ja es nemaldos.
Varbūt šī nedēļas nogale man ir pēdējā nepatikas deva miega terapijā, kas ilgst jau sešus mēnešus līdz šai dienai.
Nākamā nedēļa sākas ar svarīgu paziņojumu: izdarījis manā plānā niecīgus labojumus, Centrs pieņēmis to un devis rīkojumu uzsākt steidzamus gājienus. Beidzot!
Ar Bojana starpniecību saskaņodami manus un Borisla va ieskatus, mēs izstrādājam pēdējo darbības plānu un galīgi precizējam stundu grafiku. Ir pienācis laiks visiem trim aktīvi rīkoties, kaut gan kāds no mums varbūt tiks izrauts no spēles. Un šai ziņā vislielākās briesmas draud Borislavam!
Viņam ir lemts tas augstais gods vai, teiksim, nelādzīgais uzdevums nonākt tiešā saskarsmē ar Ganevu. Lai sasniegtu mērķi, nospriedām, ka piektdien no rīta — piektdien, nelaimīgā dienā — mans draugs piezvanīs pa tālruni viltus Goranovam, uzaicinās viņu uz tikšanos zem četrām acīm un, ja vajadzēs, uz to ierasties piespiedīs ar miglainiem solījumiem un neskaidriem draudiem, kurus dzirdot Goranovs sapratīs, ka cilvēks otrā telefona galā ir infor mēts par viņa tumšajiem darbiem.
Satikties noteikti vajadzēja tai pašā dienā, lai Ganevs nepagūtu izlikt varbūtējus slazdus vai izstrādāt kādu citu triku. Mans pienākums bija uzmanīt blakus vasarnīcu un laikus brīdināt Borislavu, ja Ganevs sāks darīt kaut ko aizdomīgu. Brīdinājums Borislavam bija jāaizsūta ar Bojanu.
Piektdienas rīts. Zem dušas paeju bez steigas, noskujos bez steigas, brokastoju bez steigas — vārdu sakot, dodu Rozmarijai visas priekšrocības pirmajai aizbraukt uz pilsētu. Tā arī notiek.
Ieņemu parasto novērošanas vietu un lūkojos pa aizkaru spraugu. Piecu metru atstatumā no manis Penevs tikko ir nomazgājis ševrolē un tagad to slauka ar īpašu, šoferim labi pazīstamu lupatu, kas nodrošina mašīnai lielisku spīdumu, par kādu sapņo ikviens tās vadītājs. Ceru, ka Penevs gatavo ševrolē, lai ar to brauktu pats, nevis Goranovs.
Paraugos pulkstenī: jau deviņi. Domāju — Benāto būs nepatīkami pārsteigts, ka šorīt neesmu ieradies darbā, un diez vai atzinīgi novērtēs viņam sagādāto izdevību pašam samaksāt par pusdienām «Zelta atslēgā». Penevs atver ielas vārtus, iesēžas ševrolē, izvada to alejā, aiztaisa vārtus un brauc lejup uz pilsētu. Tas gan ir labi.
Pēc laiciņa atkal paraugos pulksteni un bridi vēlāk daru to pašu: jau desmit. Saskaņā ar mūsu plānu tieši šai mirklī Borislavs uzgriež tālruņa numuru. Un ne jau vien saskaņā ar plānu. Blakus vasarnīcas zālē, kas ir drūma un ēnaina saulainajā rītā, pa tās atvērto logu redzams tumšsarkans lāsums — pazīstamie, apdriskātie kaimiņa ritasvārki. Pa- gaismā viņš kā nevarīgs rēgs lēnām pieiet pie bufetes, uz kuras novietots tālrunis, un paņem klausuli.
Saruna ievelkas ilgāk, nekā paredzēts, bet man nav ne jausmas, kāds tam iemesls. Galu galā vecais vīrs noliek klausuli un brīdi vēl stāv pie bufetes, izslējies taisni, kā šo to apsvērdams. Kaut tik viņš neizgudrotu kādu muļķību, kas dārgi maksātu gan mums visiem, gan viņam pašam. Ganevs pasper dažus soļus, tuvodamies logam, ar abām rokām atbalstās pret palodzi un cieši lūkojas taisni uz manu pusi. Protams, viņš mani neredz. Šķiet, patlaban viņš vispār neredz — sadrūvusī seja izskatās sastingusi kā dziļās pārdomās iegrimušam cilvēkam. Tad viņš pamazīti- ņām pagriežas, kā baiļodamies salauzt mugurkaulu, un gausi ienirst krēslainās viesistabas viņā galā.
Tieši pusvienpadsmitos pildspalva manā rokā brīdinoši notrinkšķ. Nekur nemanu Bojanu, un nav vajadzīgs viņu redzēt — esmu pārliecināts, ka šobrīd puisis sēž savā volvo viņpus žoga sētas pusē, tur, aiz dārzā krāšņi, sulīgi sazaļojušām ābelēm.
— Tikšanās trešdien deviņos,— saklausu puiša balsi.
Trešdien deviņos mūsu valodā nozīmē rīt sešos. Tātad
Ganevs ir atteicies šodien tikties un atlicis to uz rītdienu un Borislavs piekāpies. Pašreiz lieki jautāt, kādēļ un kā. Lai gan sazināmies pa vienīgi mums abiem zināmu vilni, tomēr jāievēro dzelzs likums: kad ēterā raidām vārdus, vislabāk ir runāt pēc iespējas īsāk un kodolīgāk.
— Pagaidām — nekā, — savukārt paziņoju. — Tikšanās divos.
Tikšanās divos nozīmē, ka nākamā mūsu savstarpējā pārraide notiks šodien piecos. Un tas arī viss.
Kopš šā mirkļa man neatlaidīgi jānovēro Ganeva vasarnīca un tās apkārtne. Laime vēl, ka diena ir jauka un Ganevs atstājis viesistabas logu līdz galam vaļā. Tikko pateicos liktenim par tik izdevīgiem apstākļiem, uzreiz vecais vīrs iznirst no pakrēslas, ar abām rokām aizcērt abas loga vērtnes ciet un piedevām aizvelk priekšā biezu aizkaru. Nu ir gals jebkādai redzamībai!
Un kas gan būtu, ja tai tiktu darīts gals pēc dažām stundām? Ja Ganevs nolems dot trauksmes signālu, visādā ziņā to pagūs izdarīt naktī vai izmantos Penevu par sakarnieku. Es varētu samērā droši spriest tikai par to, vai pats Ganevs nav izgājis no mājām un vai kāds glābējs nav ieradies viņam palīgā. Skaidrs, mūsu viena vienīgā neapšaubāmā cerība ir tā, ka vecais, kā jau prātīgs vīrs, ieguvis pietiekami daudz laika, lai izvērtētu visus «par» un «pret», aptvers, ka gaidāmā tikšanās ne ar ko nedraud un viņa paša interesēs ir uzzināt pretējās puses nodomus.
Tomēr risks ir acīm redzams. Ne tādēļ vien, ka varbūt esmu pārvērtējis viltnieka veselo saprātu. Bet arī tādēļ, ka varbūt viņu tāpat izseko cilvēki, kuri negaidīs īpašu uzaicinājumu piedalīties spēlē; Burvīgā Rozmarija un miesās raženā Flora, lai cik miermīlīgas un nevainojamas liekas, ir pietiekami skaidrs pierādījums, ka ne jau trīsstūris «Delta» vien interesējas par Ganevu.
Tātad — piecos. Iespējams, tas ir visizdevīgākais laiks, kad manas īrnieces parasti nav vēl mājās. Taču šodien Rozmarija, kā par nelaimi, pārrodas desmit minūtes pirms pieciem. Uzticīga savai sabiedriskajai dabai — viņa tūlīt uzskrien pa kāpnēm augšā un ienāk guļamistabā pārbaudīt, kā es jūtos. Izrādās — esmu saslimis. Kaut gan vēl neguļu uz nāves gultas.
— Vai jums ir temperatūra? — viņa līdzjūtīgi vaicā, uzlikdama balto roku man uz pieres.
— Domāju — nav vis,— steigšus atbildu.— Bet drausmīgi sāp galva. Es būšu jums pateicīgs, ja aizšausiet uz Austrumu loku un nopirksiet man piramidonu.
— Ak šausmas, kālab gan vajadzīgs piramidons,— Rozmarija iebilst.— Iedošu jums aspirīnu.
— Es gan labāk gribētu piramidonu,— palieku pie sava, zinādams, ka viņa to nelieto.— Aspirīns nelabi kairina kuņģi.
— Zināt, vienmēr esmu ar mieru uzupurēties jūsu labā,— viņa padodas un kāpj lejā.
Pēc brītiņa jau dzirdu īrnieces gavilējošo balsi:
— Mīļais, jums gan smaida laime! Atradu piramidonu mājās, galda atvilktnē.
Viņa uzvaroši ienes zāļu paciņu un ūdens glāzi, bet pulkstenis rāda jau bez trim minūtēm pieci, un vienīgais, kas patlaban man iešaujas prātā, ir palūgt, lai Rozmarija ūdeni apmaina pret glāzi karstas tējas, un ap sirdi uzreiz kļūst vieglāk, kad viņa pasaka: «Nūja, protams, tēja jums labāk līdzēs!»— un atkal dodas lejā.
Uzvārīt glāzi tējas var viens un divi, tomēr tas velkas pietiekami ilgi, lai es pagūtu sazināties ar Bojanu un pavēstīt, ka nepieciešams izsekot Penevu un mūsu kārtējā saruna notiks rīt astoņos.
Penevs ir pārbraucis pirms pusstundas, bet es nezinu, kur un ko viņš patlaban dara, jo nav iespējams izlikties par slimu un reizē stāvēt pie loga, vēl vairāk — Rozmarija jau nes glāzi kūpošas tējas un varēm liek man to izdzert, kamēr karsta, bet, ja jums zināms; cik «patīkami» siltā pēcpusdienā pietempties karstu tēju, nekas neliedz to izmēģināt, tikai, drošs paliek drošs, norij iet arī divas piramidona tabletes.
Beigu beigās, kad gultā izstiepjos visā augumā un aizveru acis, sāpīgi vaikstīdamies kā īsts cietējs, Rozmarija parnet mani vienu, tādēļ atkal varu stāvēt novērošanas postenī pie loga aizkara, starp citu, gandrīz gluži veltīgi — līdz pašam vakaram, vismaz cik tālu skatiens sniedzas, nekas negadās un neviens no abiem kaimiņiem neatstāj vasarnīcu, un vēl nelaime tā, ka dažas minūtes pirms deviņiem Rozmarija ienes otru glāzi tējas un piespiež mani no jauna pietempties karsto šķidrumu un norīt piramidonu.
Viņa tik aizrautīgi mani ir aprūpējusi, ka augu nakti mirktin mirkstu sviedros, taču tam ir savs labums, proti, tas neļauj iekrist vilinošās, bet bīstamās miega skaujās — un es līdz galam palieku nomodā savā postenī pie loga un diezgan skaidri pārredzu Ganeva dārzu un ārdurvis, ko apgaismo ielas laterna, tomēr arī šais stundās nekas nenotiek.
— Nekā,— rīta agrumā dzirdu no raidītāja atskanam Bojana balsi.
— Nekā,— savukārt paziņoju.
Nosaku mūsu nākamo sarunu pussešos vakarā — tas būs pēdējais signāls pirms liktenīgās tikšanās. Pēc neliela brīža Rozmarija ienžtk apvaicāties, kā es jūtos, pasteidzos viņu nomierināt, ka jūtos daudz labāk, gandrīz pavisam vesels, un klusībā ceru, ka redzēšu viņu ar savu sarkano folksvāgenu aizbraucam uz pilsētu, bet šodien ir sestdiena — atlikdams tikšanos, Ganevs mums sajaucis visus nodomus —, un Rozmarija rosās pa māju tieši līdz diviem, tad atkal ienāk pavēstīt, ka gribot aiziet uz kino — nezinu, uz kādu,— un lai es neuztraucoties: viņa ilgi neaizkavēšoties.
— Mīļā, kāpēc jūs gribat sagandēt nedēļas nogali manis dēļ? — protestēju.— Es taču teicu, ka jūtos tīri labi.
Rozmarija tomēr vēl un vēl apgalvo, ka nedomājot ilgi aizkavēties, cerēdama ar to sagādāt man paradīzes prieku, bet es pamatoti baiļojos, ka viņa te iemetīsies pēc trim stundām, visvairāk nepiemērotā laikā, pareizāk, tieši slepenās sarunas mirklī.
Beidzot esmu viens. Atviegloti uzelpoju un nostājos pie aizkara. Nekā ievērības cienīga neredzu, starp citu, arī tāpēc, ka blakus vasarnīcas logu aizkari aizvilkti. Tikai īsi pirms četriem Ganevs iznāk terasē un atlaižas guļamkrēslā pie sienas, kur uz viņu krīt zaļas un baltas gaismas svēdras. Izstiepis rokas un kājas, pievēris acis, viņš izskatās kā aizmidzis vai varbūt nomiris Drakula — ar to starpību, ka viņam nav aso un garo vampīra ilkņu, bet ielikti nevainojami mākslīgie zobi.
Ap pieciem terasē uzrodas Penevs. Viņi apmainās dažiem vārdiem, tad Penevs dodas pie ševrolē, atkārto pazīstamo izdarību ar vārtiem un aizjoņo mašīnā, ka putekļi vien nokūp; Ganevs atgriežas istabā. Viss rit savu gaitu un uz mata atbilstoši mūsu plānam: Borislavs ir brīdinājis veco vīru, ka mājā nedrīkst būt kāds trešais tikšanās laikā.
Tas, kas neatbilst mūsu plānam, notiek stundas ceturksni vēlāk. Divi vīri tumšām platmalēm galvā un tumšiem portfeļiem rokā — divi pavisam nepievilcīgi, man galīgi sveši vīri ienāk Goranova dārzā, piezvana pie vasarnīcas ārdurvīm un tiek ielaisti. Tiesa gan, viņi pēc minūtēm desmit jau dodas prom. Varbūt viņi ir gluži parasti tirdzniecības aģenti vai nodokļu inspektori, kas nolēmuši aprunāties ar klientu tieši nedēļas nogalē, kad ir brīvs laiks. Vārdu sakot, tas ir tīri ikdienišķs, bet neparedzēts sīkums. Taču attiecīgā situācijā katrs neparedzēts sīkums var izšķirt likteni.
— Borislavs lai gaida nākamo rīkojumu,— nekavējoties paziņoju sakarniekam.— Uzturi ar mani pastāvīgu kontaktu.
Precīzi izstrādātā un drošā operācija acumirklī ir izjukusi. Apstākļi mainījušies, pārvelkot strīpu pāri labi apdomātajiem gājieniem, un tagad mums būs jārīkojas kā dēkaiņiem. Divi automobiļi — vienā sēž Bojans, otrā Borislavs — te līkumos apkārt vai slēpsies aiz kokiem sazin cik ilgu laiku, kaut gan tas ir bīstami, jo, tos ievērojot, kādam var pamosties tumšas aizdomas.
«Borislavs lai gaida nākamo rīkojumu.» Bet kad tas tiks paziņots — nākamais rīkojums? Vai tad, kad pūcei aste ziedēs? Vai pēc Peneva pārbraukšanas?
Kamēr, uzdodams netīkamus jautājumus, noturu mazu apspriedi ar vienu savu es un otru, lejā, viesistabā, atskan troksnis. Skaidri dzirdami sieviešu kurpju papēžu kliksti. Ak mīļā, burvīgā Rozmarija! Domās esmu novēlējis viņai jautri pavadīt laiku un neatgriezties mājās līdz vēlam vakaram, bet viņa, neņemdama vērā šo novēlējumu, izdara man neatsveramu pakalpojumu.
— Kā jūtaties, Pjēr?— Rozmarija vaicā, iemezdama aci guļamistabā.— Vai jums uzvārīt tēju?
— Mīļā, ko nu velti vārīsiet! Jūtos tīri labi.
— Jūs, mans draugs, visu darāt ačgārni,— īrniece noteic.— Ziemu, kad apkārtnē ļaudis slimoja ar gripu, jūs pat nešķaudījāt. Bet tagad, pašā pavasara plaukumā, pēkšņi nolikāties gultā.
Rozmarija dodas pa kāpnēm lejā. Un šai mirklī, it kā tikai nupat kaut ko atcerējies, pakliedzu viņai nopakaļ:
— Gandrīz vai aizmirsu: nesen Goranofa kungs piezvanīja pa tālruni. Sacīja, ka viņš un tas otrais piecos jūs gaidīšot…
— Piecos? Tagad pieci jau pāri, bez piecām minūtēm seši… Laime vēl, ka man to nepateicāt pusnaktī…
Viņa kāpj tālāk lejā, un pēc brīža dzirdu ielas vārtiņu blīkšķi, mirkli vēlāk redzu, ka Rozmarija ieiet Goranofa kunga pagalmā un pie ārdurvīm nospiež zvana pogu. Acīmredzot uz signālu neviens neatbild, un, brītiņu pagaidījusi, viņa atkal piezvana, beidzot pagriež durvju rokturi un ieiet iekšā.
Ieiet. Un iznāk. Starp abām šīm darbībām ir aizritējis tikai īss, īss mirklis, bet Rozmarija ir tik krasi pārvērtusies, ka tas skaidri manāms, pat nelūkojoties ar tālskati. Viņa ir gaužām nobālējusi, kritusi panikā, it kā grasās kliegt, bet, valdīdamās, lai nekliegtu, ar roku aizspiež muti un nevarībā raugās apkārt, kā apsvērdama, ko lai iesāk, tad neapzināti pavērš skatienu uz mani.
Sai mirklī es, atbalstījis elkoņus uz palodzes, stāvu pie loga, priecājos par sauli kā ikviens no nāves gultas uzceltais slimnieks, saduros ar savas īrnieces baiso skatienu un nogrozu galvu, kā jautādams:«Kas noticis?» Viņa sāk skriet uz šo pusi, turklāt tieši tobrīd, kad no tālienes atlido satraucošs policista sirēnas kauciens.
— Nogalināts… Ar dunci mugurā…— Rozmarija aizelsusies izgrūž.
— Nestāviet tur kā idiote! — es uzsaucu viņai.— Le- ciet pār žogu! Vai tad nedzirdat, ka brauc…
Mana rupjā balss droši vien ir uzjundījusi Rozmarijā citu — veselā saprāta balsi: viņa paceļ svārku stērbeli, pārmetas pār zemo žogu un brāžas uz mūsu vasarnīcas sētas ieeju, kur paslēpjas tai mirklī, kad pie Goranova mājas policijas mašīna apstājas, bremzēm griezīgi nošņirkstot.
Pildspalva manā rokā ietrinkšķas:
— Pazūdiet! Ganevs nogalināts, — tikko paziņoju, uzreiz Rozmarija iedrāžas istabā un piekļaujas man pie krūtīm, histēriski elsodama.
— Guļ garšļaukus viesistabā…— viņa murmina.— Mugurā duncis… tur viss vienās asinīs…
— Labi, labi, nomierinieties.— Paplikšķinu viņai pa izbīlī trīsošo muguru. — Tas jūs neskar, un arī nekā nezināt.
— Kaut jūs būtu redzējis, cik daudz asiņu…— Rozmarija nerimstas.
— Tik daudz kā cilvēkā, vairāk ne. Nu, nomierinieties. Drīz te laikam ieradīsies un mūs prašņās. Un, ja negribat, lai jūs mēnešiem ilgi vazā… vai lai, nedod dievs, apvaino slepkavībā…
Dzirdot pēdējos vārdus, viņa, redzams, galīgi atgūst veselo saprātu.
— Bet, ja mani kāds tur manījis, kas tad notiks?
— Neticu, ka būs kāds manījis, vienīgi — es.
— Ai, Pjēr! Visu mūžu būšu jums pateicīga!
Laizdams gar ausīm viņas gaviļaino solījumu, aplūkoju,
vai īrniece it nekur nav notraipījusies ar asinīm kā veclaicīgos kriminālromānos.
— Tā gan laime; ka jums cimdi rokās…— klusi saku, un tūlīt pie ārdurvīm atskan zvans.
Piektā nodaļa
— Kā es izskatos?— Rozmarija vaicā, iznākdama no savas istabas.
— Normāli,— atbildu.
Drīz pulkstenis būs septiņi, bet septiņos mums abiem jāierodas Bentona mājās uz bridža spēli, un ir svarīgi, lai
mana īrniece justos brīvi — kā cilvēks, kuru nav pārāk satriekusi gandrīz nepazīstama kaimiņa noslepkavošana. Tagad viņas seja jau ir rāma, pat atguvusi allaž veselīgo sārtumu — varbūt ar niecīgu kosmētikas palīdzību.
Iespriedusi rokas sānos, Rozmarija klīrīgi liek soļus kā modes demonstrētāja. Viņa it kā izmēģina, vai pratīs spēlēt teātri — uzvesties nepiespiesti.
— Jūs izskatīsities vēl labāk,— aizrādu,— ja neizturēsities brīvāk, nekā nākas.
— Ko ar to domājat?— viņa nodreb, apstājas un mani cieši uzlūko.
— To, kā pirmīt uzvedāties, policistiem klātesot. Sākumā sēdējāt kā sastingusi, vēlāk tā sasparojāties un tik aizrautīgi pļāpājāt, ka viņiem noteikti būtu pamodušās aizdomas, ja nevajadzējis steigties. Tā nu nebūtu par ļaunu šovakar mazāk tērzēt un pievaldīt savus pārāk skanīgos un briesmīgi liekuļotos smieklus.
Rozmarija klusē, liekas, mani vārdi viņu ir satriekuši.
— Mīļā, esmu vīlies jūsos,— atļaujos piemetināt. — Un tā esat jūs — sieviete ar neskaitāmām rakstura īpašībām!
— Pjēr, manas rakstura īpašības saderas ar miermīlīgo ikdienu, nevis ar kriminālām situācijām.
— Kas par to? Jūs taču nekādā ziņā neesat viņu nogalinājusi, vai ne?
— Nerunājiet tā, lai es atkal nekristu histērijā,— Rozmarija nosten.— Kāda nozīme tam, ka neesmu viņu nogalinājusi? Es pati savām acīm visu redzēju: uz mutes nokritis līķis un asinis… tik daudz asiņu… Un mani taču varēja pārsteigt nozieguma vietā un noprasīt, ko es daru te, šajā istabā, pie līķa, un painteresēties, kālab bieži esmu nākusi uz vasarnīcu un kas man bijis meklējams pie vecā vīra un… un… maz trūka, ka es būtu iekūlusies nelaimē…
Viņa uz mirkli apklust, tad, kā parasts, pēkšņi ievaicājas pavisam citādā noskaņā:
— Vai esat pārliecināts, ka cilvēks, kurš jums piezvanīja, bija tiešām Goranofa kungs?
— Kā tad varu būt pārliecināts, ja nekad neesmu dzirdējis viņa balsi?
— Kādā balsī viņš runāja? Vai ar akcentu?
— Zemā un sēcošā. Akcentu neuztvēru.
— Tātad tas nebija Goranofs,— viņa izmisīgi murmina un smagi noslīgst atzveltnī.
— Vai nav vienalga, kurš tas bija? — bezrūpīgi saku. — Varbūt zvanīja tas otrais.
— Jūs gribat teikt — Penefs. Nē, Penefs arī ne.— Rozmarija noliedzoši papurina galvu.— Viņi abi runā ar uzkrītošu akcentu. Un viņiem nav ne zemas, ne sēcošas balsis. Pjēr, tās bija lamatas… -
— Kādas lamatas?
— Drausmīgas. Padomājiet tikai: piezvana, lai mani ievilinātu vasarnīcā tieši tad, kad tur tiek gatavota vai jau pastrādāta slepkavība…
— Lai to darītu, jābūt kādam nopietnam pamatam, — es skaļi prātoju.— Vai jums ir ienaidnieki, kas varētu tā rīkoties?
— Kādēļ jums šķiet, ka cilvēks noteikti pazīst visus savus ienaidniekus? Tie var būt galīgi sveši, — īrniece iebilst samērā loģiski.
— Bet tie nemēdz gadīties bez iemesliem…
— Arī par iemesliem nav ne jausmas. Kā lai es to zinu… Iespējams, mani ievilināja gluži vienkārši tāpēc, ka domāja — uz mani visvairāk kritīs aizdomas… Biežie, lai arī nevainīgie apmeklējumi Goranofa mājās…
— Viss var būt,— es viņu pārtraucu.— Bet liekas — labāk derētu par to parunāties vēlāk. Es baidos, ka patiešām uztrauksities no jauna…
Un, lai viņas domas ievirzītu citā gultnē, ieminos:
— Man tāda nojauta, ka esat nolēmusi pagalam savaldzināt Bentonu.
Ar to domāju viņas īpaši izmeklētos, pārmērīgi īsos svārciņus, kādus tagad valkā tikai pusaudzes, Rozmarija droši vien pēc pailgām šaubām atkal izvēlējusies izlutinātas memmesmeitiņas lomu.
— Tomēr, — piemefinu, — manuprāt, savaldzināsiet vēl daudz spēcīgāk, ja ieradīsities pavisam bez svārkiem.
— Neticu, ka tas ko līdzētu,— viņa negribīgi saka, pamazām nomierinādamās.— Cik nojaušu, jums ir zināmā mērā maldīgs priekšstats par šā kunga seksuālo gaumi.
Mazajā Bentona pilī mūs ielaiž viņa šoferis, pa to laiku pieņemšanas zālē apkalpotājs, pagatavojis uzkodas, vēl rosās ap bufeti vismaz tik ilgi, līdz Ralfs liek saprast, lai viņš pazūd no acīm. Abi Bentona uzticamie kalpi ir melnīgsnēji jauktas rases vīri, kuru lielajās acīs un mierīgajās, graciozajās kustībās jaušas kaut kas sievišķīgs. Varbūt viņi ir brāļi vai pat dvīņi: Bentons vienu sauc par
Timu, otru — par Tomu, bet es nekad nevaru izšķirt, kurš ir Tims un kurš — Toms.
Ralfs vēl nav paguvis sagudrot un pateikt Rozmarijai kādu nodrāztu komplimentu, kad zālē ierodas Flora visā savā vienreizīgajā diženumā. Nevienam neizdodas izvairīties no tāda pārbaudījuma kā viņās sparīgais rokasspiediens, bet es ievēroju, ka amerikānis tālredzīgi ir pārmaucis biezo, plato zelta gredzenu kreisās rokas pirkstā. Spēlmaņi nu ir pilnā sastāvā, tātad varētu sākt spēli kā vienmēr. Taču šovakar nav kā vienmēr.
— Tā tik ir sensācija, vai ne? — ienācēja uzsāk valodu, iekārtodamās uz zeltainā zīda dīvāna, nevis uz krēsla pie spēļu galda.
— Es negribu sagādāt jums vilšanos, bet desmitiem šādu sensāciju notiek ik dienas visās pasaules malās,— Bentons apātiski saka.
— Arī es nevēlētos jūs aizskart, mīļais, tomēr atļaujiet pievērst jūsu uzmanību tam, ka šis vasarnīcu rajons nav Čikāga, — Flora turas pretī, apvainojusies, ka te kāds uzdrīkstējies viņasprāt skaļo sensāciju atzīt par nenozīmīgu.
— Čikāgā nebūt nav tik bīstami,— Ralfs paskaidro arvien vēl apātiski.— Tur jūs nositīs tikai ļaunākajā gadījumā un tikai nopietna iemesla dēļ.
— Iemesls allaž viens un tas pats,— iemetas starpā Rozmarija, kas vienīgā ir apsēdusies pie galda un izklaidīgi jauc kārtis.
— Viens un tas pats?— Flora parauj augšup savas raganīgās sievietes uzacis.— Kā ļaudis stāsta, slepkava neesot pat pieskāries naudai, kas atradusies Goranofa portfelī.
— Laikam viņam nav bijis vaļas noņemties ar niekiem,— arī es nolemju iejaukties sarunā.— Viņš meklējis kaut ko vērtīgāku.
— Manu zēn, trīsdesmittūkstoš franku nav vis nieks,— Flora iebilst.
— Jā, — pamāju ar galvu. — Tādiem kā jūs un es. Bet iedomājieties, ka slepkava meklējis kaut ko triju miljonu vērtībā… *
— Pjēr, nespriediet tik vieglprātīgi,— amerikānis mani pārtrauc.— Ja cilvēkam pieder dārglietas triju miljonu vērtībā, viņš tās glabā bankā. It īpaši — ja dzīvo banku pilsētā.
— Es to neapstrīdu. Bet jums skaidri zināms, ka tādas dārglietas ir noliktas seifā un aizslēgtas. Kāds tur brīnums, ka slepkava ielavījies tādēļ vien, lai dabūtu atslēgu.
— Tieši tā! — Flora iesaucas.
— Tieši tā? — Bentons palūkojas viņā.— Neaizmirstiet vienu: lai tiktu pie seifa, vajadzīga ne tikai atslēga, bet arī kas cits, bez kā seifu nevar atvērt, — šifrs.
— Ek, labs ir,— es pielaižos.— Varam visumā spriest, ka slepkava iezadzies mūsu kaimiņa mājās, lai dabūtu atslēgu un šifru.
Amerikānis paskatās manī kūtri, un man šķiet — viņa tumšajās acīs plaiksnās viegls izsmiekls.
— Ja jums būtu šifrs, vai tad jūs izpaustu to uzmākte- nim, kas pirmais patrāpījies?
— Bet ja nu uzmāktenis tur dunci rokā…
— Ja viņš tur dunci, jūs uzdosiet viltotu šifru, piemānīsiet viņu, iegūsiet laiku un paziņosiet policijai, bet diez vai pasniegsiet atslēgu un reizē nosauksiet burvju skaitli.
— Nu un tad?— Flora apjukusi vaicā.
— Tad?— Bentons parausta plecus.— To labāk pajautājiet slepkavam!
— Tomēr jums kā likumu zinātājam nevar nebūt sava versija,— Rozmarija izaicinoši ierunājas, joprojām bezmērķīgi jaukdama kārtis.
— Mani interesē tie likumi, kas skar tikai banku operāciju sfēru,— amerikānis atgādina.— Visādā ziņā neviena versija nevar rasties uz apkārtnē klīstošo baumu pamata un bez priekšstata, kas par cilvēku bijis nogalinātais.
— Domāju, mana mīļā draudzene, jūs ļoti labi viņu pazināt,— šai mirklī vāciete pievēršas Rozmarijai.
— Ja uzskatāt, ka triju partiju kāršu spēlē var iepazīt kādu tipu…— mana īrniece iesāk stindzinošā balsī, bet nepasaka visu līdz galam.
— Triju partiju kāršu spēlē? — raganīgā sieviete atkal sarauc uzacis augšup.— Man tomēr tāda nojausma, ka jūs diezgan bieži viņu apciemojāt…
— Vai tik jums, mīļā, nepiegādā ziņas Penefa kungs, ar kuru acīmredzot esat lielos draugos? — starodama smaidā, Rozmarija vaicā.
— «Lielos draugos»? Jūs tā runājat tāpēc, ka aizvakar pamanījāt mūs abus Austrumu lokā pie kafejnīcas, kur mēs pārmijām dažus vārdus…
— Redzēju jūs abus ari citudien,— Rozmarija viņu pārlabo. — Un nevis pie kafejnīcas, bet kafejnīcā.
— Labi, ko jūs darītu, ja kāds bezkauņa piemestos pie jūsu galda? Vai saceltu traci?
Kļuvusi par nekrietnas zobgalības upuri, viņa palūkojas te manī, te Bentonā, kā meklēdama līdzjūtību, un iebilst:
— Domāju, es neesmu vainīga, ka vīrieši kā uzburti uz mani…
— Jā, zināmi vīrieši…— mana īrniece atkal viņu pārlabo.
— Mīļā, nav tādas sievietes, kas spētu savaldzināt visus vīriešus,— Flora filozofiski noteic.
Viņa pieceļas ar lielajam augumam apbrīnojamu vieglumu un dodas pie spēļu galda. Pie tā ieņemam vietas arī mēs abi ar Ralfu. Saruna acīmredzot ir beigusies un droši vien neatsāktos, ja Rozmarija nekristu kārdinājumā ieminēties:
— Nesen pārtikas veikalā dzirdēju ļaudis runājam, ka jūsu Penefs esot aizturēts. Interesanti, vai tiešām nav vēl noskaidrots, kur viņš atradies slepkavības laikā…
— Ja nemaldos, ar to, kur tobrīd atradies, Penefs nenoliedzami pierādījis savu alibi,— Flora atbild, apsēzdamās man pretim.— Un jūsu zināšanai — uzreiz ticis atbrīvots. Turklāt viņš nemaz nav «mans Penefs».
— Es to pateicu pavisam netīšām…— Rozmarija klusi saka tādā balsī, kas mūs pārliecina par gluži pretējo.
— Nešaubos,— vāciete piekrīt tikpat liekulīgi. — Bet, ja runājam par gaumi un vīriešiem, atskāršu, ka mana gaume daudz neko neatšķiras no jūsējās.
Viņa, protams, to ir pasacījusi ar vienu vienīgu nodomu satracināt Rozmariju un šā paša nodoma vārdā raida uz mani ilgstošu, klaji draudzīgu skatienu. Beigu beigās sākas spēle.
Bentons dzīvo daudz plašākā pilī nekā es, un viņam viesistaba ir daudz ērtāka par manējo, kā jau pieklājas cilvēkam, kurš ne vien ieņem juriskonsulta amatu lielā bankā, bet arī ir ieguvis zināmu daļu tās akciju. Tomēr viņš īrē šo pili, un kas par to, ka tajā ir lielāka mīksto mēbeļu bagātība un angļu gravīras ar mednieku dzīves ainām, — manā vasarnīcā karājas galanti sižetiskas gleznas. Tiešām, ja kāds mēģinātu raksturot mājastēvu, spriežot pēc interjera rakstura, noteikti viltos, jo te viss iegādāts un iekārtots, ņemot vērā nevis Bentona, bet pils īstā saimnieka gaumi. Vārdu sakot, Ralfs pieder pie tiem, kuri ir pārliecināti, ka augstais ikmēneša ienākumu līmenis viņiem nodrošina brīvu vaļu un dzīvi pēc sirds patikas, taču neapjauš, ka īstenībā visu mūžu viņus pakļauj savai varai kāds cits — vasarnīcas saimnieks vai drēbnieks, vai frizieris, vai galvenais oficiants, kas viņiem viesu pieņemšanas dienās pagādā aukstos uzkožamos.
Taisnības labad jāatzīst, ka aukstie uzkožamie ir nudien vienreizēji. Tādās domās vismaz ir Flora un Rozmarija, es pats gan neko daudz nesajēdzu no omāriem un nezinu, kas tās par zivīm un kādā majonēzē, un izsalcis varu iebaudīt, vienalga, ko, piemēram, ceptas olas ar šķiņķi.
Tā nu pienācis laiks aukstajiem uzkožamajiem, un pēc tam, kad dāmas, apmierinādamas iekāri, ir notiesājušas no katra ēdiena pa kumosam, saruna, protams, ievirzās atkal par sākotnējo jautājumu — par varbūtējo slepkavu. Rozmarija no jauna šaubās: diez vai Penefs esot atbrīvots — tādus nemaz tik ātri nelaižot vaļā,— turpretī Flora apstiprina, ka uzreiz esot atbrīvots un, ja vēloties, Rozmarija varot pati savām acīm palūkoties — rau, Penefa logā spīdot uguns; tad Rozmarija pasaka: uguns gan spīdot logā, jo policisti neiešot uzturēties tumsā, — beidzot es, gribēdams pārtraukt neauglīgo strīdu, Bentonam lieku priekšā:
— Ralf, vai jūs nevarētu kādu savējo aizsūtīt, lai pārbauda, kas tur īsti notiek ar Penefu, un dara zināmu mūsu dāmām, pēc tam turpināsim spēli.
Amerikānis ļoti pieklājīgi piebalso, ka viņš, ja runa esot par dāmām, ir ar mieru tūdaļ uzupurēties, taču dāmas vienā balsī iebilst, ka viņām maza bēda par Penefu, un mēs
visi atkal apsēžamies pie spēļu galda.
* * *
Avīzē ziņojums par Goranova noslepkavošanu izceļas tikai ar virsraksta lielajiem burtiem. Zem tā informācija ir īsa un skopa datiem, kas var uzurdīt ziņkāri. Minēts, ap kuru laiku izdarīts noziegums un- ka uzbrucējam droši vien rokās bijuši ādas cimdi. Tālāk lasāms tikumu pagrimumam veltīts žurnālista komentārs, proti, pagrimums jau esot tik dziļš, ka pat tādā kārtīgā pilsētā, kāda ir Berne ar tās bagātajām kultūras tradīcijām, atgadās rupji un asiņaini noziegumi.
Slepkavība — to pilsētas iedzīvotāji aizmirsīs tai pašā dienā, mūsu apkārtnes cilvēki — pēc nedēļas vai divām. Slepkavībai, kuras iemesls nav skaidrs un izdarītājs nav zināms, ir lemts savukārt nogrimt arhīvā. Taču es un mani biedri diez vai gribēsim to tik drīz aprakt vecu kancelejas papīru kaudzē.
Vairs nav starp dzīvajiem cilvēka, kura identificēšanai un izsekošanai patērēts tik daudz spēka un laika. Liekas, vajadzētu secināt, ka tas operācijai pieliek punktu, un novelt no saviem pleciem smago slogu. Lai viņam vieglas smiltis… mirušais mums nav ienaidnieks… un tā tālāk šādā garā. Spiegi, kas darbojas aizkapa dzīvē, te ir ārpus izlūkošanas ietvariem.
Un tomēr — ja Ganevs vairs nestaigā starp dzīvajiem, viņa slepkava laikam staigā. Sis apstāklis izvirza dienas kārtībā dažus jautājumus. Ja nelaiķa rīcībā, kā man gribētos pieļaut, ir bijusi savas aģentūras kadru kartotēka, kur tā pašlaik atrodas? Vai slepkavības iemesls nav bijusi vēlme piesavināties kartotēku? Un, ja tā tiešām nokļuvusi kāda cita rokās, vai jaunais saimnieks nav to ieguvis, lai tagad izmantotu? Kurš, kā un kālab izmantos — tie jau ir blakus jautājumi, bet vispirms jāatrisina galvenie, kas vedina uz domām, ka mūsu operācija nepavisam nav beigusies, kaut gan zudis svarīgākais mērķis, uz kuru mēs esam tēmējuši.
Nelaiķa Goranova vasarnīcas sīkāka apskate varbūt cik necik apgaismotu problēmas, kas nodarbina manu prātu. Bet par to runāt nozīmē tikai dalīties savos sapņos. Lai pārmeklētu vienu vienīgu telpu, gribu teikt, lai pārmeklētu to rūpīgi un precīzi, būtu spraigi jāstrādā stundām ilgi. Taču pagaidām nevaru pavadīt vasarnīcā ne stundu, pat ne minūti. So namu arvien vēl ir okupējusi Šveices policija. Starp citu, jāatzīst, ar Šveices policiju nav vis joki. Labi apmācītais, labi atalgotais un bargo likumu labi atbalstītais šejienes policists enerģiski rīkojas. Protams, ja vēlas rīkoties. Un, ja te noziegumi nav vēl apgānījuši sabiedrības dzīvi līdz tādai pakāpei kā kaimiņu zemēs, tad tur savs nopelns ir nevis veselīgajam Alpu gaisam, bet spēcīgajai rokai, kas cieši tur policista nūju.
Tā nu tagad viss vasarnīcas apakšējais stāvs, ko aizņēma Goranovs, ir varas iestāžu rīcībā. Bet augšējā — tur, tāpat kā agrāk, dzīvo Penevs. Tūlīt pēc nozieguma atklāšanas Penevu patiesi aizturēja pilsētā un aizveda uz pratinā- sanu, bet viņš, kā jau apgalvoja Flora, pierādīja savu dzelžaino alibi. Tieši slepkavības laikā Penevs atradās kafejnīcā, kur bijis pastāvīgs apmeklētājs un viss personāls viņu pazinis.
Tiesa, ar dzelžainu alibi parasti nodrošinās cilvēks, kuram tas visvairāk vajadzīgs. Tomēr Penevam par labu liecina vēl cits apstāklis: no visiem varbūtējiem Goranova slepkavām tikai Penevam nemaz nebija nepieciešams izdarīt noziegumu, lai sasniegtu savtīgu mērķi. Viņš, nelaiķa uzticības persona, bieži palika viens pats vasarnīcā un katru nakti pavadīja kaimiņos ar saimnieku, kas gulēja kā nosists, tātad Penevam bija daudzas iespējas kaut ko nolaupīt, rokas neaptraipot ar asinīm.
Protams, policistu acīs laupīšana varbūt nav vienīgais iemesls. Un īstenībā tieši Penevs varasvīrus ir uzvedinājis uz domām par kādu citu dibinātu iemeslu. Līdzko varasvīri apjautājās, kādēļ, viņaprāt, pastrādāts noziegums, Penevs nepalaida garām izdevību nomelnot dzimto zemi, izteikdamies, ka slepkavība droši vien ir bulgāru roku darbs un tai ir politisks raksturs. Sakarā ar to vietējai konservatīvajai avīzītei radās arī lieliska izdevība publicēt kārtējo, pret starptautiskā saspīlējuma atslābumu vērsto raksteli.
Skaidrs — Penevs. Kad Ganevs ir pavisam atstājis arēnu, gluži dabiski tajā parādījies Penevs. Un nav nekāds brīnums, ka vienīgi Penevs mantos ja ne sava aizbildņa īpašumu, tad spiegošanas darbalauku. Kā apkārtnē klīst baumas, patiesībā Penevs labprāt gribētu mantot īpašumu un varas iestādēs pat imēģinājis piesaukt par liecinieku notāru, pie kura Goranovs gatavojies uzrakstīt testamentu sava īrnieka labā. Tomēr varasvīri, redzams, netic kailiem vārdiem, bet — izziņām ar parakstu un zīmogu, tā nu, spriežot pēc tenkām, nelaiķa mantība drīz tiks pārdota vairāksolīšanā par labu valsts kasei.
Skaidrs — Penevs. Man labi zināms, kādu ceļu gājis šis vīrs ar gareno, bālo seju un vērīgajām, šaudīgajām acīm. Reiz viņš aizbrauca uz īsu laiku ciemos pie tēvoča, kas dzīvoja Hannoverē. Tur pasludināja sevi par emigrantu. Kārtējā niecīgā sensācija, par kuru vietējā presē tika iespiests kārtējais niecīgais ziņojums ar parasto virsrakstu «Izvēlējies brīvību». Samērā maz izglītots, viņš iedomājās, ka. brīvība ir pilnīga vaļa pazemot dzimteni, pulgojot to pa radio «Brīvā Eiropa». Tas notika toreiz, kad Belevs atradās Minhenē, izsekodams dažu cilvēku sadarbību ar šo iestādi. Peneva pavisam nenozīmīgā dalība radiopārraidēs deva pamatu ieskatam, ka viņš, vēlēdamies attaisnot algu, aktīvi darbojas citā jomā. Jāsaka, tā arī nebija nekāds noslēpums: tikšanās ar bulgāriem, kas iebraukuši uz laiku Rietumos, sarunas, diezgan neveiksmīgi mēģinājumi izvilkt ziņas vai reizēm savervēt kādu. Beigu beigās Penevs nozuda no apvāršņiem. Un pēc dažiem gadiem šai miermīlīgajā pilsētā un šai snaudošajā nostūrī uzradās par Goranova adjutantu.
Cik nožēlojama biogrāfija, kas patiesi raksturo nožēlojamu cilvēku. Tomēr tā nav pietiekami izsmeļoša, lai apgaismotu viņa stāvokli pēdējā laikā. Vai viņš bija Goranova adjutants? Kādā ziņā? Vai tādā, ka vakaros kopā ar viņu spēlēja kārtis? Vecais taču būtu varējis bez Peneva palīdzības uzvārīt tēju un nokārtot darīšanas ar nodokļu inspektoriem. Tāpat jāšaubās, vai Penevs kalpoja viņam par miesassargu. Penevs nedz izskatā, nedz modrībā ne tuvu netiek mājas sargsunim. Atliek domāt ko citu. Goranovs vai nu priekšnieku piespiests, vai pats ar lielāko prieku pieņēma viņu par savu palīgu spiegošanā. Penevs bija apguvis nepieciešamās iemaņas šai darbā. Viņš bija vēl diezgan jauns un rosīgs, lai vecajam praulam, par laimi, būtu labā roka.
Tieši tā — labā roka. Bet tagad, kad pats galva ir dabūjis galu, labā roka savukārt kļuvusi par galvu. Un, ja Goranovs un Penevs ir vadījuši kādu spiegošanas nodaļu, tīri loģiski varam pieņemt, ka tagad tā visa nonāks Peneva pārziņā.
Mani nepilnīgie vērojumi pa aizkaru spraugu, papildināti ar īsām, no Bojana saņemtām ziņām, ir radījuši priekšstatu, ka šis īpatnis, kam viss ir ass — sākot ar smailo, putna knābim līdzīgo degunu un beidzot ar mazo acu ciešo skatienu —, pieder pie diezgan aprobežotu cilvēku sugas. Viņš ģērbjas lēti un švītīgi, divreiz dienā maina uzvalku, kaut gan vienīgās viņam pieejamās izpriecu vietas ir kinoteātri un — reizi nedēļā — kabarē «Mo- kambo», kas snaudošajā pilsētā simbolizē miesas kārības un uzdzīvi. Ārpus šīm vietām Penevs vakarus — vismaz kopš neilga laika — aizpilda ar kāršu spēli un naktis — droši vien ar erotiskām vīzijām, ko uzbur «Mokambo» priekšnesumi vai noslēpumainā, vilinoši brīnišķā Flora. Viena vienīgā savdabīgā iezīme ir šāda: viņš visu laiku zelē neaizdedzinātu cigareti, līdz to samurdza un apmaina pret citu, ko ari neaizdedzina. Lai gan tā nav diez kāda savdabīga iezīme! Cik atceros, Borislavs mokošajās dienās, kad atturējās no smēķēšanas, arī izmantoja mānekli. Taču
viņš, taupīdams cigaretes, sūca tukšu iemuti.
* * *
Rozmarija iebrūk viesistabā, man pretim izslienas visā augumā, iespriež roku sānos kā manekene brašā stājā un pavērš uz mani ciešu skatienu.
— Šī kleita ar lielajām, gaiši violetajām puķēm jums tiešām burvīgi pi-estāv,— pasaku, domādams, ka viņas brašā stāja prasīt prasās pēc komplimenta.
Tomēr viņa neņem vērā komplimentu un jautā:
— Vai dzirdējāt ko jaunu? Goranofa vasarnīcu pārdošot izsolē.
— Cik jauki! Tikai nesaprotu, kādēļ lai es uztrauktos par šādu notikumu.
— Tā taču ir grezna vasarnīca. Nemaz nerunājot par to, ka te ļoti izdevīgi var ieguldīt kapitālu: nekustamā īpašuma cenas aug un aug.
— Man nav vajadzīgs nekustamais īpašums.
— Man gan vajadzīgs.
— Tad jau atliek vienīgi tikt galā ar tādu sīkumu kā dabūt naudu.
— Es aprunājos ar tēvu. Viņš ir ar mieru atvēlēt zināmu summu.
— Un ko tad gribat no manis? Lai es jūs apsveicu?
— Lai man palīdzētu.
Pieskārusies jautājuma būtībai, Rozmarija parauj augšup tērpa apakšmalu — vasaras kleitas drausmīgi burzās —, smagi atkrīt uz dīvāna un pārmet vienu kāju pār otru. Piedāvāju viņai cigareti, iekāms viņa pati nav to palūgusi, un gaidu papildu skaidrojumus.
— Nesen jūs sniedzāt man draudzīgu roku grūtā brīdī…— īrniece iesāk smalkā tonī, raidīdama uz mani atzinīgu skatienu un reizē biezu dūmu grīsti.— Zināt, cik esmu jums pateicīga… un droši vien sapratīsiet, ka man šausmīgi neērti atkal lūgt palīdzību… Bet ko lai daru, Pjēr? Sievietei, pat tik neatkarīgai kā es, dažkārt gaužām nepieciešams paļauties uz kādu…
— Jūtos glaimots, ka esat izvēlējusies mani. Kaut gan, cerams, ne jau par precinieku.
— Te nu varat būt gluži mierīgs. Varbūt aplam rīkojos, izteikdama sentimentālos ievadvārdus, jo runa ir par kaut ko pavisam prozaisku. Kā jau minēju, tēvs iedeva naudu. Liekas, tās pilnīgi pietiek pirkumam. Bet iedomājieties, ja nu diemžēl pietrūks.
— To nav grūti iedomāties. Sājos inflācijas laikos…
— Es gribētu palūgt, vai jūs nepalienētu, cik vajadzēs, ja izrādīsies, ka mans kapitāls ir par mazu.
— Sakiet — kad un kā atdosiet naudu? — nekautrīgi vaicāju, no pieredzes mācījies, ka, noslēdzot darījumus, nav katrā ziņā jāievēro kavalieru pieklājības etiķete.
— Uz ātrām pēdām un ļoti vienkārši: ieķīlāšu vasarnīcu un nokārtošu parādu.
— Ja jau tā, domāju, ka varēšu ko darīt jūsu labā.
— Ai, Pjēr! Jo dienas jo vairāk jūs mani aizkustināt!
Izrunādama šos vārdus un riskēdama tiešām saburzīt
kleitu, Rozmarija krīt man ap kaklu. Kad aizgrābjošā rotaļa ir galā un mēs atgriežamies savās vietās, Rozmarija — uz dīvāna, es, kā parasts, atzveltnī pretim tumšajam televizoram, mēģinu atdarīt viņai acis:
— Tomēr, manuprāt, jūs mazliet pārvērtējat savas izredzes. Stāsta, arī Penevs gatavojoties pirkt vasarnīcu.
— Lai gatavojas vien.
— Bet viņam ir zināmas priekšrocības. Vienīgais labums, ka tajās varat dalīties, iepriekš abi dodamies laulībā…
— Kas tās par priekšrocībām?— Rozmarija jauta, nicīgi laizdama gar ausīm vārdus par laulību.
— Viņš taču īrē vasarnīcu.
— Tā nav nekāda priekšrocība. Vismaz Šveicē.
— Brīnišķīgi.— Pamāju ar galvu.— Nu tad ejam.
— Vēl nav ko steigties. Izsole notiks pēc dažām dienām.
Ja reiz kāds iepinas nejēdzīgā lietā, nevar zināt, ar ko
tas beigsies. Tāpat grūti pateikt, kā mums klāsies izsolē. Tā tiks rīkota kādā vecā, smagnējā namā, kas ir nokrāsots ar okeru kā jau visas tamlīdzīgas valsts iestāžu ēkas un atrodas netālu no Bubenbergas. Pēc divām dienām tieši noteiktajā stundā, tas ir, pulksten divos dienā, mēs abi ar Rozmariju iespraucamies trešajā zālē, kur sapulcējies kāds desmits tirdzniecības hiēnu, kas pelnās, pirkdami un pārdodami nekustamos īpašumus.
Taksētājs uzkāpj uz paaugstinājuma un pasludina pēc saraksta pirmo objektu, kas nav mūsējais,— necilu mājeli tālā pilsētas nomalē. Taksētājs ir kalsns vīrs ar askēta seju,
ģērbies tumšā uzvalkā, un, tribīnē stāvēdams, spīvos, no augsta loga krītošos saulstaros izskatās kā mācītājs, kurš lasa sprediķi un savas draudzes locekļos modina godbijību ar kaula veserīti, nevis ar dieva krustu.
— Vai redzējāt?— Rozmarija man čukstus saka, līdzko veserītis ar īsu klaudzienu pavēsta, ka vairāksolīšana beigusies.— Nopirka par piecdesmit tūkstošiem.
— Tā taču gluži parasta baraka, — pūlos atvēsināt viņas kvēlo sajūsmu.
— Vienalga, redzēsiet…
Viņa nepagūst izteikties līdz galam, jo mēs abi pēkšņi ieraugām to, ko tiešām vērts redzēt: caur nelielo pūli spraucas Penevs, apstājas netālu no mums un veltī Rozmarijai draudzīgu sveicienu, ko viņa atņem ar viegli izskaidrojamu dzestrumu, tik tikko pamādama.
Emigrants, kas vienmēr ģērbjas augstākā mērā bezgaumīgi, šoreiz ir pārspējis pats sevi laikam par godu svinīgajam notikumam. Mugurā viņam švītīgs, ķirzakzaļš sporta uzvalks violetām svītrām, dzelteni rūtains krekls un milzu mezglā sasieta kaklasaite tik košās, bagātīgās krāsās, ka ne aprakstīt.
Pēc saraksta otrā māja ir gandrīz tikpat nožēlojama kā pirmā, un, kad divi tirdzniecības šakāļi ir solījuši viens par otru vairāk un vairāk, taksētājs ar spalgu veserīša sitienu dara zināmu tās galīgo cenū — sešdesmit tūkstoši.
— Vai redzējāt? Un šitā tāpat…— Rozmarija čukst.
Taču viņa arī šoreiz apraujas un vērīgi palūkojas pa labi,
kur ir ieradušies vēl divi sāncenši, pie tam viens no viņiem galvas tiesu lielāks par apkārtējiem pigmejiem. Tie ir Ralfs un Flora.
— Ir gan nekaunīga tā vāciete… — mana īrniece klusi nopukst.
Mirkli vēlāk viņa tomēr uzplāj sejai mīlīgu smaidu, jo jaunie atnācēji mūs ir pamanījuši. Tas ir ļauns smaids, uz kuru Flora atbild arī ar ļaunu smaidu. Bet, lai iegūtu divcīņā pa gabalu vismaz vienu punktu savā labā, Rozmarija satver mani zem rokas, kā vēlēdamās pateikt: «Man ir sabiedrotais,»— turpretī vāciete nevar izdarīt to pašu tādēļ, ka Bentonam prāts nenesas uz kaut ko intīmu. Starp citu, es tāpat netīkoju ne pēc kā intīma, bet vai man kāds ko jautā!
Mana nabaga īrniece! Viņa. acīmredzot nenojauš, ka Flora arī paļaujas uz sabiedroto. Varbūt Rozmarija pat neiedomājas, ka tad, ja mums ar amerikāni vajadzētu apsēsties vienam pret otru un saskaitīt naudu, man savējo labāk nemaz nevilkt no kabatas.
Kad pārdotas vēl divas necilas mājas, pienāk kārta mūsējai. Taksētājs pavirši parāda uz kaktā izliktajiem fotoattēliem — te visas ēkas redzamas fotoattēlos, kurus, protams, neviens nepūlas aplūkot, jo mājas ir savlaicīgi apskatīties uz vietas. Tad viņš skaidrā, ierēdnieciski dzestrā balsī sāk uzskaitīt vasarnīcas vērtības: platību un tilpumu, un dārza lielumu, un koku skaitu, un visu pārējo,— beigās nokliedz:
— Sākotnējā cena — simt tūkstoši!
— Simt desmit tūkstoši! — tūlīt sev blakus dzirdu skanīgo Rozmarijas balsi.
— Mierīgāk! — klusām saku viņai.— Paklausieties, cik solīs citi. Un, kad solīsiet vairāk, izdariet tādu lauvas lēcienu, lai viņi nokārtu degunu.
Viņa iekož zobus lūpā, sapratusi, ka ir pārcentušies, un tieši tobrīd dzirdama rimtā vācietes replika:
— Simt divdesmit!
Pircēji klusē, taksētājs mudina klātesošos pasteigties — ir taču skaidrs, ka grezno vasarnīcu tomēr nepārdos par tik zemu cenu. Bet arī klātesošie — ar to domāju hiēnas — ir atskārtuši, ka cīņa vēl tikai iedegsies, tāpēc viņi nebilst ne vārda, vienīgi kāds diletants, nolēmis izmēģināt laimi, atsaucas no kakta:
— Simt trīsdesmit tūkstoši…
— Simt četrdesmit,— tūlīt vāciete viņu pārtrumpo.
Atkal neviens nesola vairāk. Un atkal taksētājs mudina
pasteigties. Ne tikai mudina, bet arī izaicinoši paceļ veserīti gaisā:
— Simt četrdesmit tūkstoši! Viens… Divi…
— Divi simti! — tai mirklī Rozmarija iesaucas.
Flora nesatricināmi mierīgi pavēsta:
— Divi simti desmit!
Pienācīgu brītiņu nogaidījusi, mana īrniece palielina cenu līdz divi simti piecdesmit. Patiesībā ar šo summu viņas naudas krājumi ir izsmelti, taču Rozmarija paļaujas uz manu miglaino solījumu, ka aizdošu tādu nieku kā piecdesmit tūkstošus vai mazliet vairāk.
Arī šoreiz Flora pieliek vēl desmit tūkstošus. Viņa no paša sākuma visu laiku paaugstina cenu par desmit tūkstošiem, paaugstina nesaudzīgi un neatlaidīgi — pat tad, kad Rozmarija nosauc jau trīssimt tūkstošus.
— Trīs simti desmit!— vāciete pasaka.
Tagad daudz ilgāku bridi netiek solīts vairāk. Tirdznieciskā cena pamazām pārsniedz un pārsniedz īpašuma reālo vērtību.
— Kas tad slēpjas tai vasarnīcā, zelts, vai? — dzirdu aiz muguras kāda dienaszagļa repliku.
«Jā, patiešām, kas tad slēpjas tai vasarnīcā?» prātoju. «Un vai vispār bez gaisa tur ir vēl kas cits?»
Klātesošie ar manāmu ziņkāri seko notikumu norisei — ir vērts skatīties izrādi, kurā pamatīgi cīkstas divas sāncenses. Bet tie visi ir tikai skatītāji, visi, vienīgi divas godkārīgas dāmas ne, visi, pat Penevs, kas, par spīti mūsu pareģojumam, aizvien vēl nav bildis ne vārda.
Rozmarija paveras manī jautājoši, es tikko jaušami pamāju ar galvu, un, to uztvērilfci, viņa atkal skaļi paziņo:
— Trīs simti divdesmit tūkstoši!
— Trīs simti trīsdesmit! — vāciete uzreiz atsaucas, un viņas rāmajā balsī ievijas viegla noguruma pieskaņa.
Rozmarija no jauna meklē mani ar acīm. Drusciņ paraustu plecus, likdams saprast, lai viņa dara, kā grib. Te ir jautājums nevis par manu, bet par viņas naudu, turklāt Goranova vasarnīca nemaz nav tādas summas vērta. Rozmarija īsu mirkli šaubās un, tiklīdz taksētājs draudīgi ir pacēlis veserīti, nenovaldās, atkal neiesaukusies:
— Trīs simti četrdesmit tūkstoši!
Tagad šaubīšanās vērojama pa labi. Un tā velkas tik ilgi, ka visiem kļūst skaidrs — mana draudzene galu galā ir nodrošinājusi sev pirkumu, kas viņu izputinās. Taksētājs pēdējo reizi paceļ veserīti:
— Trīs simti četrdesmit tūkstoši, dāma zāles vidū… Viens… Divi…
— Trīs simti septiņdesmit! — zālē pēkšņi atskan balss.
Tā ir nevis Floras, bet kāda vīrieša zema balss. Paraugos
uz to pusi un redzu pavecu vidēja auguma vīreli ar parastu ģīmi un parastā, pelēkā uzvalkā, vārdu sakot, vienu no tiem, kādus ik dienas sastopam uz ielas, bet pat nemēdzam ievērot, kur nu vēl paturēt prātā.
Arī Rozmarija veras turp, un, spriežot pēc viņas bezkaislīgās, sastingušās sejas, skaidri saprotu, ka viņa ir neganti saniknojusies.
— Viņš glābj jūs no posta,— murminu, lai viņu nomierinātu.— Nu, beidziet jel, tas taču neprāts.
— Protams, jābeidz vien ir,— viņa saka vienaldzīgi. — Un ne jau tādēļ, ka tas ir neprāts, bet gan tāpēc, ka neesmu spējīga atļauties šādu neprātu.
— Trīs simti septiņdesmit tūkstoši, kungs viņā galā…— taksētājs iesāk, bet piepeši apklust, jo pie viņa pienāk divi vīrieši un jauna sieviete.
Nepazīstamie rāmi, klusināti aprunājas ar taksētāju, pasniedz viņam izziņu, ko viņš izpēta, tad pagriežas ar savu askēta seju pret ļaudīm un gurdi paziņo:
— Austrumu loka vasarnīcas izsole ir atcelta.
Pāri zālei veļas dobjš, murdošs neapmierinātības vilnis.
— Domāju, ka man ir tiesības zināt, kāda iemesla dēļ! — no zāles viņa gala atskan zemā balss.
— Iemesls nav procesuāla rakstura, bet būtisks, — taksētājs vēsi paskaidro.— Vasarnīcu nedrīkst pārdot, jo nelaiķim ir. likumīga mantiniece.
Zālē atkal murdoņa, t^ču šoreiz to uzvilnījis pārsteigums.
— Sāds gala iznākums ir labākais no visiem varbūtējiem, — ieminos Rozmarijai. — Vismaz jums nesāpēs sirds, ka jūs kāds pārtrumpojis.
Rozmarija ne vārda nebilst, un es pavēršos, lai redzētu, kādēļ viņa klusē. Izrādās, ka viņas vairs nav man blakus.
— Ek, tā vien liekas — ja reiz esam sapulcējušies četratā, varam uzspēlēt bridžu,— Bentons labsirdīgi ierunājas, tikko pienācis man klāt kopā ar Floru.
— Kādēļ gan ne! — laipni piekrītu.— Man gluži vienalga, kad vajadzēs maksāt meslus — tagad vai rīt.
— Meslus vajadzētu maksāt mūsu mīļajai Rozmarijai,— vāciete saka.— Viņa šodien pārsniedza visus vieglprātības rekordus.
— Kur tad viņa nozudusi? — amerikānis jautā.
Sis jautājums arī man nedod miera tik ilgi, līdz ieraugu Rozmariju runājam ar jauno dāmu, kas pirms brīža ieradusies kopā ar diviem mums galīgi svešiem vīriešiem.Viņas abas lēnām nāk šurp, un es saklausu Rozmariju bezbēdīgi čivinām:
— Ak, mīļā, cik brīnišķīgs cilvēks bija jūsu tēvs! īsts džentlmenis…