Parasti valda uzskats, ka Rietumos allažīgajā pretējo dzimumu cīņā sievietei visspēcīgākais ierocis ir viņas skaistums. Un tikai nedaudzi atjēdz: ia izrādītos, ka tā ir taisnība, būtu grūti izskaidrot, kā gan tūkstošiem sieviešu, neizskatīgu no vaiga, kā caur žoga sklandām izrautu, prot valdzināt un valdonīgi pakļaut savai varai tūkstošiem vīriešu. Acīmredzot sievietei iedarbes līdzekļi ir nesalīdzināmi plašāki par kailo skaistumu un šo līdzekļu pilnu diapazonu kāda tomēr var atklāt.
Nedomāju, ka Violeta Goranova — mana nelaiķa kaimiņa mantiniece — prot likt lietā pilno diapazonu. Toties, lai arī gluži neapzināti, viņa daudz ko panāk ar kautrīgo prasmi modināt līdzjūtību.
Rozmarija atgādina slaidu grieķu vāzi, Flora — greznu amforu, Violeta — mēģeni. Gluds, vienmuļš augums šauriem pleciem, plakanām gūžām un nespēcīgām kājām — augums, kam nav dzimuma pazīmju un ko vainago bāla, neizteiksmīga seja. Visā viņas stājā viežas nevarība un baiļu atēna, tumšbrūno acu skatiens ir tik bikls un bērnišķīgs, ka neviļus uznāk vēlēšanās ņemt šo trauslo radību savā aizsardzībā.
Droši vien agri atjautusi, ka nekad neizskatīsies pēc sievietes, viņa joprojām ģērbjas kā meitene. Un, redzot Violetu uzposušos plisētos svārkos, tiroliešu jaciņā, īsās, baltās zeķēs un vienkāršās kurpītēs, viņu vieglāk ir noturēt par pēdējo klašu ģimnāzisti nekā par jaunu dāmu, kas jau tuvu trīsdesmitiem. Liekas: ja rodas šāds maldīgs priekšstats,tad te liels nopelns ir pelēkam plīša lācēnam, ko Violeta visur ņem līdzi,— varbūt viņai tā nav rotaļlieta, bet talismans.
— Es šeit jūtos kā plijone, — viņa atzīstas Rozmarijai, tikko iepazinusies ar viņu izsoles zālē..
— Muļķības! Jums taču ir tiesības! Un zināt, es teikšu tā — jums vajadzētu pieprasīt, lai Penefa kungs jau šodien izvāc savas mantas.
— Kur viņš dzīvo?
— Viņš taču aizņem gandrīz visu vasarnīcas augšējo stāvu.
— Tad jau Penefa kungs mani netraucēs. Es iekārtošos apakšējā.
— Mana mīļā, ja atstāsiet Penefa kungu uz nedēļu, viņš neaizies prom arī pēc gada! Šādas darīšanas jākārto nekavējoties, uz karstām pēdām!
— Nē, man ir neērti,— Violeta bubina.— Ļoti neērti. Pie tam viņš mani it nemaz netraucēs…
To visu uzzinu vakarā, kad Rozmarija ir pārradusies mājās. Viņas vainas dēļ bridžs netika spēlēts. Izsoles zālē
mana īrniece ņēmusi savā aizbildniecībā Goranova mantinieci (nezinu, kādēļ tas briesmīgi nokaitināja vienmēr mierīgo Floru), aizvedusi Violetu uz nelaiķa tēva vasarnīcu, palīdzējusi viņai iekārtoties un visumā kā māte aprūpējusi nabaga bārenīti, kas laikam ir pāris gadu vecāka par Rozmariju.
— Kāpēc jūs ļoti gribat, lai viņa izraida Penevu? — vaicāju, kad Rozmarija īsumā ir atstāstījusi sarunu ar Violetu.
— Pati nezinu… Ne jau nu ļoti… Gluži vienkārši viņš man nepatīk…
— Un gluži vienkārši runājat blēņas, — iebilstu.— Zināt, es neprasu, lai jūs noteikti atbildētu uz maniem jautājumiem, tomēr pasakiet, kālab vajadzīgs teikt nevis patiesību, bet kaut ko aplamu.
— Pjēr, vai jūs vienmēr esat atklāts pret mani?
— Man nav nekāda iemesla nebūt atklātam. Cik noprotu, jūs neesat mana konkurente zivju konservu piegādē.
— Vai nepieļaujat to, ka varu būt konkurente citur?
— Tas ir izslēgts.
Sie vārdi izskan strikti un vaļsirdīgi. Negalvoju, ka allaž esmu bijis atklāts pret Rozmariju, bet šoreiz esmu teicis > tīru patiesību, un viņai tas kļūst skaidrs.
— Kāds prieks to dzirdēt,— Rozmarija saka it kā pati sev.
— Kas tur ko priecāties?
— Kā gan ne, piemēram, Penefs neteiktu to pašu.
— Kur tad krustojas jūsu un Peneva intereses?
— Kā lai es zinu? Labāk pajautājiet viņam! Es nešaubīgi nojaušu, ka Penefs neieredz mani un viņi abi ar Floru ir sazvērējušies pret mani.
— Vai vasarnīcas dēļ?
— Droši vien.
— E, tagad varat būt mierīga: šis iemesls atkrīt.
Viņa manī paraugās domīgi, kā apsvērdama kaut ko. Tad pasper pāris soļu man tuvāk, kā grasīdamās uzticēt kādu noslēpumu. Beidzot pieiet pie dīvāna, apsēžas, pārliek vienu kāju pār otru, kā vienmēr, un smagi nopūšas:
— Ai, kā man vajadzīgs, lai kāds pasniegtu draudzīgu roku!…
— Sakiet — kurš tad jānogalina? — jautāju gatavībā to izdarīt.
Tā kā Rozmarija sēž aizvien vēl domīga, nolemju viņu vairs netraucēt un dodos augšā uz savu istabu.
Tā nu ieeju istabā un, ieraduma spēka dzīts, palūru pa
aizkaru spraugu. Lejā, Violetas viesistabā, spīd gaisma, bet logiem priekšā savilkti aizkari. Augšā, Peneva mājoklī, arī spīd gaisma, taču aizkari tāpat ir ciet. Kaut dievs mani atpestītu no tiem!
Neiededzis gaismu, apsēžos gultā. Nezinu, kā mēdz būt citiem, bet man tumsā ir tāda sajūta, ka prāts kļūst skaidrāks. Rozmarija ir ieņēmusi galvā, ka noteikti jā- padzen Penevs, un viņa darīs visu iespējamo, lai panāktu savu. Tātad šā vai tā jāstājas viņai ceļā. Ne jau tādēļ, ka es justu īpašas simpātijas pret vīrieti ar asajiem vaibstiem, bet gan tādēļ, ka man viss saies grīstē, ja viņu izlaidīšu no acīm.
Otrais. Otrais ir tas ērms ar pelēcīgo seju un pelēkajā uzvalkā. Pretinieks beidzot ir pabāzis galvu no ierakuma, lai es redzētu viņa ģīmi. Lai tikai redzētu, jo viņš tūlīt nozudis. Bet, ja jau reiz parādījies, droši vien parādīsies atkal. Svarīgākais, ka viņš ir manīts un līdz ar to apstiprinājušies mūsu pieņēmumi. Trīs simti septiņdesmit tūkstoši. Vai zelts slēpjas tai vasarnīcā? Vīrietim pelēkajā uzvalkā ļoti labi zināms, kas tur slēpjas. Tas mani nomierina, skaidrs, vasarnīcā vēl ir tas, ko meklēju. Un, ja mani līdz šim brīdim kas mocījis, tad tās nav bijušas sēras pēc nelaiķa, bet domas par diviem vīriešiem ar portfeļiem. Un bažas, ka varbūt viņu portfeļos atrodas tieši tas arhīvs, kura dēļ esam tērējuši tik daudz spēka un laika. Trīs simti septiņdesmit tūkstoši! Sauciens, kas spēj atmodināt ticību dzīvei.
Un vēl kas. Pēdējais un pats-galvenais. Jāapsteidz savi sāncenši. Flora un Penevs — viņi varbūt apvienojušies bīstamā pāri. Un vēl jo bīstamākā tādēļ, ka šis pāris patiesībā kļūst par trijotni, ja tam piebiedrojām Brunneru. Rozmarija, kas meklē nezin ko un var visu saputrot, it īpaši iesaistīdama savos pasākumos naivo Violetu. Beigu beigās vīrietis pelēkajā uzvalkā. Vieninieks. Vieninieks, aiz kura slēpjas vesela organizācija.
Par to visu prātoju, informēdams pats sevi un lāgiem strīdēdamies pats ar sevi, te negaidot saklausu motocikla rūkoņu.Šādai rūkoņai diez vai es pievērstu uzmanību, ja tā piepeši neapklustu pie blakus vasarnīcas. Laikus pētīgi palūkojies pa aizkaru spraugu, pamanu pastnieku, kas piezvana pie ārdurvīm un pēc brītiņa nodod Violetai steidzamu vēstuli vai telegrammu.
Tikko pastnieks ir apsēdies sava motorzirga mugurā, Violeta, ģērbusies gaišā lietusmētelī, iznāk laukā, ātri aizslēdz durvis, izskrien cauri dārzam un savukārt aizjoņo ar savu motorzirgu — balto reno. Ar balto reno tumšā naktī.
Domāju, ka ne vien man ir paradums skatīties pa logu, bet, ja par to vispār šaubījos, tad nu ir laiks pielikt tam punktu. Patiešām, tiklīdz baltais reno sāk rībināt pa aleju, mana īrniece izmetas no mājas, lai tam sekotu ar savu sarkano folksvāgenu. Liekas, pats par sevi saprotams, ka mirkli vēlāk uz to pašu pusi aizdrāž Peneva ševrolē.
Paveros pulkstenī: deviņas minūtes pāri astoņiem. Par agru iet gulēt. Bet vai nav par agru arī darboties? Laime, ka neesmu emocionālas dabas, citādi no dusmām vai sprāgtu pušu. Pilsētā man ir divi palīgi, bet tieši tagad, kad nepieciešama brālīgi pasniegta roka, neviens no viņiem nav manā rīcībā. Darbu varētu paveikt leģe artis, ja, teiksim, Bojans uzturētos kaut kur netālu gatavībā ik mirkli mani brīdināt par varbūtējām briesmām.
Un tomēr gribot negribot jāsāk rīkoties. Tik izdevīga situācija droši vien nekad vairs negadīsies. Ko gan es lieku uz spēles, ja izrādes galvenie varoņi ir nozuduši gandrīz visi, turklāt vienā un tai pašā virzienā! Visi, tikai vīrietis pelēkajā uzvalkā ne. Bet viņš nedzīvo kaimiņos un nevar iemest aci aiz priekškara.
Risinādams šādas domas, nokāpju lejā un pa "sētas durvīm izeju dārzā. Vasarnīca, ko asfaltētās alejas laternas spilgti apgaismo no priekšpuses, met tumšu ēnu tieši tur, kur es atrodos. Tumša ēna klājas arī blakus vasarnīcas mugurpusē. Starp abām ēnām plešas plata, gaismas pielijuši maura strēle, kurai pa vidu stiepjas zems žogs. Tātad vajadzēs attālināties uz dārza viņu galu un tur ābeļu aizsegā ielavīties nelaiķa Goranova pagalmā. Tagad mājas ēna krīt man par labu: te, tumsā, kur esmu paslēpies, diez vai mani varētu ievērot kāds no alejas.
Pieskrienu pie Goranova sētas durvīm un veicīgi noņēmos ar atslēgu. Tā ir slepena, bet parasta parauga, kas jau sen nevienam nav nekāds noslēpums, un pēc minūtēm piecām tieku gaitenī, tad cauri virtuvei nokļūstu zālē.
Vispirms cenšos nodrošināt sev otru izeju. Tāpēc šķērsoju zāli un ieeju priekštelpā, kas ved uz parādes durvīm. Dubultslēdzenes bīdņi, par laimi, no iekšpuses aizdarāmi, tikai pagriežot atbilstošu rokturi, un šeit nav nepieciešamas atslēgas.
Atgriežos zālē. Vienīgais gaismas avots ir mana mazītiņā kabatas lukturīša spožais, šaurais staru kūlis. Tas aši pašaudās pa sienām un mēbelēm, pēc tam nonāku guļamistabā, kas atrodas blakus zālei. Ko īsti es meklēju? Adatu siena kaudzē. Gaužām mazu adatu milzu kaudzē, turklāt laika ir pārāk maz, lai to atrastu. Visvairāk ceru uz profesionālo nojautu. Ja šajās telpās ielaistu kādu neprašu, viņš varētu patērēt divas dienas un nekā neatrast. Bet cilvēkam ar zināmu pieredzi ir skaidrs, kurās vietās un kā ierīko slēptuvi mājās. Bez tam, par laimi vai par nelaimi, vasarnīcā pirms manis bijuši policisti, un, pat aši pārlaidis acis apkārt, redzu, kur tieši viņi rakņājušies, tāpēc man nav velti jāzaudē laiks.
Minēsim, piemēram, seifu, ko zālē virs kumodes nomaskē glezna ar banālu mitoloģisku ainu. Glezna pat nav piekārta savā vietā, kā nākas, par to liecina tas, ka ietvara apveidi nesakrīt mats matā ar tumšajām kontūrām, kuras laika ritumā iezīmējušās uz sienas. Tomēr noņemu gleznu un ieraugu seifa slēdzeni, bet tā ir sarežģīta ierīce — ar maniem kabatas instrumentiem te nav ko iesākt. Un kāda jēga slēgt vaļā — policisti acīmredzot to jau pārmeklējuši.
Neradīdams sev lielas ilūzijas, tāpat vien, lai sirdsapziņa būtu mierīga, zibenīgi aplūkoju rakstāmgalda atvilktnes. Dažkārt gadās, ka tajās paliek zīmīte ar tālruņa numuru vai aprautu frāzi, kāds nospiedums uz sausēkļa, vārdu sakot, pēdas, ko policijas darbinieks palaidis garām nemanītas. Taču pēdu nav. Ganevs arī bijis profesionālis un arī ievērojis vienkāršo likumu: jānoslēpj drošā vietā vai jāsadedzina.
Tikko, satraukti saspringts, pieeju pie grāmatu skapja, uzreiz saklausu aizdomīgu troksni: kāds savukārt buras ap sētas durvju slēdzeni. Prātā iešaujas pirmā doma — sena kā cilvēku cilts — mukt prom pa otrām — parādes durvīm. Bet mana smadzeņu skaitļojamā mašīna sniedz citu programmu, trijās sekundēs apstrādājusi saņemto informāciju. Neesmu dzirdējis motoru rūcam alejā, tātad atnācējs, cik var noprast, rīkojas tikpat piesardzīgi kā es-un ir tāds pats nelūgts viesis kā es, bet pašreiz man ārkārtīgi svarīgi uzzināt, kurš īsti tas ir.
Nolemju izspēlēt visvienkāršāko, bet efektīvāko triku, lešaujos guļamistabā un kaktā nolieku iedegtu kabatas lukturīti. Atgriežos tumšajā zālē un paslēpjos aizdurvē. Pēc pāris minūtēm dzirdami klusi, nedroši soļi, tad pamanu neskaidru ienācēja siluetu. Viņš pasper soli, apstājas uz mirkli un acīmredzot domā, ko lai dara, jo ir ievērojis, ka guļamistabā spožs gaismas stars šķeļ tumsu. Pēc tam klusām zogas tālāk. Patiesībā zogas tik ilgi, kamēr tiek man garām, bet, līdzko ir ticis garām, es no mugurpuses ar vienu roku sakampju svešo aiz kakla, ar otru aizspiežu viņam muti un degunu. Tas ir sīkums, tomēr šim sīkumam ir nozīme, ņemot vērā, ka manā delnā iežmiegta trausla ampula ar reibinošu gāzi un es to pārsitu gar viņa zobiem.
Efekts ir acumirklīgs, bet ceru — nesagādā sāpes. Vīrieša augums pēkšņi kļūst smags — it kā es būtu ar rokām aptvēris kartupeļu maisu —, noslīd lejā un izstiepjas uz paklāja. Atnesu lukturīti un viņu vērīgi apskatu. Tas ir tas pats nepazīstamais, kuru redzēju izsolē,— ar pelēko seju un pelēkajā uzvalkā, bet vēl jāzina, kas glabājas viņa uzvalka kabatās. Kādā no tām, pareizāk, slepenā, iešūtā īpaši pie azotes, iebāzts 7,65. kalibra mauzeris. Kabatas portfelī ielikta ne vien nauda un uz Kēniga uzvārda izrakstīta pase, bet arī darba apliecība, ko izdevis FIB. Kāds tur brīnums! Gadās tādi CIP darbinieki, kas lielākas slepenības dēļ staigā, nēsādami līdzi FIB apliecību.
Starp visādiem niekiem, kādi mums parasti ir kabatās un nepelna ievērību, atrodu mazu, neparastu atslēgu. Tā kā manās rokās nokļuvusi atslēga, nevis kas cits, uzreiz domas sāk virzīties zināmā virzienā. Un nu nākas atkal noņemt no sienas mitoloģisko ainavu un pārbaudīt, vai neesmu spriedis aplam. Atslēga tiešām der. Bet seifs, kā jau esmu paredzējis, ir tukšs.
Seifu, lai arī tukšu, kā nekā ir vērts rūpīgāk izpētīt. Lukturīša staru gaismā vērīgi apskatu tā iekšpusi sīksīku- mos. Sienas no metāla, apbrīnojami gludas un, kā vērojams, necaurlaidīgas. Nevienā kaktiņā ne vēsts no slēptuves. Bet tēraudpelēkā iekšpuse ir pārdalīta ar centimetrus divus biezu tāda paša metāla plauktu. Tas šķiet mazliet neparasts biezums, ja pieņemam, ka seifs nav domāts stieņu turēšanai. Re nu, plaukta apakšpusi veikli aptaustījis, saprotu, ka tam nav divkārša dibena. Un tomēr — šito biezumu… Mēģinu pacelt un izvilkt plauktu, kas, pamatīgi aizķīlēts, uzreiz nepadodas. Beigu beigās to izdabūju ārā un nopriecājos vien, ieraudzīdams dibensienā — tur, kur tai piekļaujas plaukts,— platu spraugu — pietiekami platu, lai tajā iebāztu slepenu dosjē.
Taču iekšā nav nekāda dosjē. Nav nekā. Izņemu no rakstāmgalda atvilktnes nejauši pamanītu kancelejas lineālu un iebāžu spraugā, lai izpētītu to līdz galam. Lineāls atduras pret kaut ko cietu. Kad to man laimējas atbīdīt līdz malai un izvilkt, izrādās, ka tā ir plakana kastīte melnas ādas apdarē; Tāda pati kastīte, kādās ģimnāzistes mēdz glabāt rasēšanas piederumus, kaut gan izskatās daudz greznāka. Atveru vāciņu, un manu acu priekšā uz melna samta iedzirkstas divās rindās salikti lieli dārgakmeņi — brīnum skaisti noslīpēti un pavisam bezkrāsaini. Vārdu sakot, tie ir briljanti vai kaut kas tamlīdzīgs.
Noslēpju kastīti kabatā, sakārtoju un aizslēdzu seifu un nododu atslēgu atpakaļ tās saimniekam. Nu ir laiks.
Pēc mirkļa mana muzikālā dzirde uztver jaunas skaņas — un atkal no sētas durvju puses. Šai mājā droši vien viesi ir raduši ienākt tikai pa sētas durvīm.
Tā kā nav vaļas, nevaru izdomāt neko oriģinālāku par pirmītējo triku, ko vēlreiz izspēlēju. Lai atbrīvotu vietu, aizvelku smago nepazīstamā augumu uz zāles otru galu, nolieku iedegtu lukturīti guļamistabā un ieraujos zāles aizdurvē. Cilvēka veidols, kas brītiņu vēlāk neskaidri iezīmējas uz blīvajiem, tik tikko apgaismotajiem aizkariem, ir tik impozants, ka pilnīgi aizklāj arī skopās gaismas avotu. Un man nepieciešams gandrīz pacelties- pirkstgalos, lai satvertu viņu savās vīrišķīgajās skaujās. Ja Penevs būtu manā vietā, laikam drebētu uzbudinājumā. Ak, apskaut šo miesās raženo sievieti… šo vareno Floru…
Vācietei tāpat nav sveši spēcīgi un pēkšņi pārdzīvojumi, viņa tūlīt pamirst manās rokās — neuzdrīkstos cerēt, ka tas notiek kvēlas mīlestības tvīksinē,— un smagi noslīgst uz paklāja. Grīda tik stipri notrīc, ka, spriežot pēc dažām pazīmēm, viņpus galda guļošais sāk mosties. Gribot negribot jāpārsit vēl viena ampula viņam mutē, iekāms meklēju tālāk. Aizrit stundas ceturksnis, un Flora sāk atžirbt, tā arī viņa jāpacienā papildus.
Velti ir izšķiestas ampulas. Izrādās, ka visi turpmākie pētījumi, kurus aprakstīt būtu garlaicīgi un lieki, nav vainagojušies panākumiem. Protams, neņemos apgalvot, ka esmu vērīgi aplūkojis vasarnīcu līdz pēdīgajam sīkumam. Tik improvizēti pārmeklējot, neviens nevar būt absolūti drošs, ka nekas nav paslīdējis garām nemanīts. Tomēr «kaut kas», ko meklēju, man jau skaidri zināms, un no pieredzas nojaušu, ka tas diez vai glabājas vasarnīcā, ja vispār kaut kur atrodas.
Lieki ir vēl ilgāk sevi pakļaut briesmām un abus zālē guļošos cienāt ar skurbinošām vielām. Pietiek ar narkomāniju! Izlavījies no viesmīlīgās mājas, pa to pašu ceļu pārnāku savā dzīvoklī un neaizmirstu iegriezties virtuvē un nolikt agrākajā vietā plānus plastmasas cimdus, ko pagaidu lietošanai esmu paņēmis no Rozmarijas virtuves piederumiem.
Briljanti… Dzidri, bezkrāsaini, žilbinoši dārgakmeņi… Taču vajadzēja atrast nevis tos, bet citus — blāvākus un tumšākus. Melnos nodevības akmeņus.
* * *
Reno pārbrauc pusdeviņos no rīta — tieši tobrīd, kad iebaudu pieticīgās brokastis. Pa virtuves logu vēroju, kas notiek apkaimē, bet patlaban gaišā dienā baltais automobilis nemaz vairs neliekas tik spilgts un pievilcīgs — it īpaši tādēļ, ka ir diezgan nodubļojies. Tikko Violeta ir iegājusi vasarnīcā, arī Penevs aptur ševrolē metrus divdesmit no reno un, kā parasts, zaglīgi raudzīdamies apkārt, lavās uz sētas ieeju. Pēc neliela brīža manas virtuves durvis atveras un dzirdu repliku:
— Ai, Pjēr, jūs jau ēdat brokastis…
— Varu piedāvāt arī jums tasi kafijas.
— Ar prieku iedzertu kafiju,— Rozmarija klusi saka un noslīgst blakus krēslā.
Rozmarijai patiesi vajadzīgs kaut kas atspirdzinošs, jo viņa izskatās galīgi nogurusi, bet, redzams, tas nav tīkams nogurums, ko izjūt cilvēks, kurš veiksmīgi izpildījis smagu uzdevumu.
— Jūs, mīļā, esat ļoti novārgusi,— es ieminos, pasniegdams viņai kafiju. — Ceru, tas nebūs noticis Peneva kunga apkampienos.
— Domājat — Penevs? — viņa vaicā nevarīgā balsī. — Jūs esat noturējis mani par gaužām neizvēlīgu…
— … Kā Floru.
— Šaubos, vai Flora gulētu blakus tādam. Bet tā ir viņas pašas darīšana. Ja grib, lai guļ.
Rozmarija apklust, es vairs ziņkāri netaujāju, un mēs kādu brīdi nerunādami dzeram kafiju un smēķējam.
— Jāaizkāpj pie mana Benāto,— beigu beigās paziņoju un pieceļos kājās.
Šķērsojis viesistabu, grasos doties augšā pa kāpnēm, lai paņemtu svārkus, un pēkšņi ieraugu, ka Rozmarija seko man pa pēdām.
— Jūs pat neesat pajautājis, kur esmu bijusi.
— Vai tad nav pagājis pietiekami ilgs laiks, lai jūs
pārliecinātos, ķa neesmu ziņkārs? Un ka man nav vajadzīgas nekādas ziņas ārpus preču noieta un cenu ietvariem?
— Pat ziņas, kas skar mani?
— To, kas skar jūs… manuprāt, jums pašai pienākas izstāstīt, ja atzīstat par nepieciešamu…
Tā kā viņa stāv arvien vēl sadrūvusi, piemetinu:
— Mīļā, jūs taču saprotat: kad diedelē vaļsirdību, tik un tā nekas nesanāk.
— Pjēr, es jūtu, ka jums vispār bijusi nebijusi mana vaļsirdība.
— Gluži otrādi. Bet es savukārt jūtu, ka tā ir galīgi nesasniedzama.
— Ne jau pirmo reizi mani apvainojat vaļsirdības trūkumā.
— Neapvainoju vis. Tikai konstatēju. Jums tomēr skaidrs, ka nedzīvoju kā pa miglu, kā maisā iebāzts. Vardu sakot, neesmu akls, bet arī jūs neapvainoju. Domāju — jums ir savi iemesli.
— Kādi iemesli? Ko tad īsti domājat? — īrniece vaicā, kā tik tikko pamodusies.
— Pirmām kārtām, ka visu laiku mānāties…
Un, tā kā Rozmarija mēģina turēties pretī, mierinoši paceļu roku.
— Es jau teicu — vai tad nedzirdējāt: neapvainoju jūs. Bet, ja jums ir pamats spēlēt savu mazo komēdiju citu priekšā, tad manis dēļ pavisam velti tērējat spēkus. Liekas, vakar vakarā pasacīj.u, ka neesmu jūsu konkurents, un tā ir tīra patiesība. Tā nu lieki ir pārpūlēties, noņemoties ar mani.
Sos vārdus izrunādams, paraugos pulkstenī un gribu doties augšā pa kāpnēm.
— Pjēr, kur jūs neesat konkurents? — Rozmarija sa- springusi jautā.
— Te kavēdamies, palaidīšu garām tikšanos ar lāga Benāto… — nomurminu.
— Pie velna jūsu Benāto! — viņa iekliedzas. — Sakiet, kur jūs neesat konkurents!
— Es varētu tiešām pateikt. Varētu atbildēt precīzi un izsmeļoši. Bet ņemiet vērā, ka tad jūsu vaļsirdība ar atpakaļejošu datumu nebūs ne plika graša vērta. Un velti cerēsiet uz manu palīdzību vai uzticību.
Viņa iedzeļas manī ar tumšajām acīm.
— Bet ja nu jūs tikai izmetat makšķeri? Ja nu īstenībā nekā nezināt, tikai izmetat makšķeri?
— Ak jūs neticīgais Toms… kleitā…— nopukstu īgni. — Nu labi, minēšu lietisku pierādījumu, ka zinu gan. Bet vienīgi pēc tam, kad būšu pārliecināts par jūsu vaļsirdību… Un būšu aizšāvies pie lāga Benāto.
— Pie velna jūsu Benāto! — viņa no jauna iekliedzas.
Tad pasaka citādā balsī:
— Vai uzvārīt vēl kafiju?
Un, re nu, viesistabā mēs abi sēžam pie atkal pilnām kafijas tasēm, ieņēmuši savas parastās vietas: Rozmarija — uz dīvāna, pārlikusi vienu kāju pār otru, es — ie- slīdzis atzveltnī viņai pretim. Sēžam kā divi dīkdieņi darbadienas rītā, kad kilometriem tālā apkārtnē skaitļojamās mašīnas un automātiskās kases klikšķina pilnā sparā.
— Pirmkārt, jūs neesat studente, — es saku, lai palīdzētu Rozmarijai atzīties.
— Studente gan, — viņa iebilst. — Lai arī formāli. Katrā ziņā esmu uzņemta fakultātē.
— Otrkārt, te esat apmetusies saskaņā ar sava priekšnieka pavēli,-r- turpinu, vēlēdamies izkliedēt viņas šaubas. — Un jūsu priekšnieks ir Teo Grābers.
Ērtāk izstiepdamies atzveltnī, izgrūžu:
— Stāstiet tālāk!
— Ja jau jums viss zināms…
Rozmarija apklust, uz mani saspringti raudzīdamās, taču šis saspringums neizriet no neuzticības, bet no pārsteiguma.
— Negalvoju, ka man zināms viss, tomēr galvenais droši vien skaidrs.
— Tiesa gan, es' esmu Teo Grābera sekretāre vai, teiksim, direktora vietniece, šos divus amatus viņš apvienojis vienā taupības dēļ. Un viņš mani norīkojis te dzīvot…
Rozmarija apraujas un sniedzas pēc cigaretes.
— Vai lai stāstu no paša gala?
— Liekas, tā būs vislabāk.
— Kādu rītu — tas notika novembra pirmajās dienās — mūsu iestādē ieradās nepazīstams kungs, kas vēlējās sastapties ar manu priekšnieku. Gribēju viņu aizraidīt projām, jo Grābers allaž tiekas ar kādu pēc iepriekšējas vienošanās, bet nepazīstamais uzstāja, ka tas skarot kaut ko ļoti svarīgu, un Grābers viņu pieņēma. Nezinu, kas viņiem bija apspriežams, taču acīmredzot runa bija par darījumu, turklāt par lielu darījumu, neparastu darījumu, saprotat, pēc brīža Grābers iznāca no kabineta, pasniedza man čeku par piecsimt tūkstošiem un lika tūlīt aizsteigties uz banku pēc naudas. Bez šaubām, tas mani mulsināja, kā pats zināt, neviens mūsdienās neies izņemt tik bargu summu skaidrā naudā un nēsāt kabatās. Izpildījusi rīkojumu, atdevu Grāberam naudu, bet pēc laiciņa nepazīstamais aizgāja. Vēlāk uzzināju, ka viņu sauc par Andrē Gora- nofu.
Rozmarija uzlaiž man virsū biezu dūmu grīsti un vaicā:
— Vai neklāstu pārāk sīki?
— Nepavisam ne,— mierinu viņu. — Runājiet brīvi. Mēs taču nerakstām protokolu.
— Labāk nemaz nepieminiet protokolus,— viņa sarauc pieri.— Protokoli, stenogrammas, dienesta vēstules — tas viss apriebies līdz kaklam…
— Tad jau, domājams, ar prieku esat uzņēmusies jauno misiju.
— Tieši tā. Sākumā pārsteidzos. Nospriedu, ka man būs tāds kā atvaļinājums. Un pat neatjēdzu, ka Grābers nav no tiem priekšniekiem, kuri piešķir savām sekretārēm papildu atvaļinājumu.
— Ja jau sekretāre tik skaista kā jūs, tad…
— Liecieties mierā ar savām ilūzijām… Grābers ir pārāk apsvērīgs, lai izraudzītu ierēdnes pēc auguma samēriem. Tā vien liekas — viņš dzimis un audzis saldētavā, pamazām pārvērsdamies par iespaidīgu ledus blāķi.
Rozmarija iemet vēl neizsmēķēto cigareti pelnu traukā un turpina:
— Kad mūs bija apmeklējis nepazīstamais, otrā dienā priekšnieks izsauca mani, pastāstīja sīkāk visu nepieciešamo un uzticēja uzdevumu. Izrādījās, ka Goranofs piedāvājis Grāberam lielu briljantu, par ko mans priekšnieks jau senāk dzirdējis; kā pats laikam zināt, lieli briljanti taču tiek daudzināti kā kinozvaigznes. Domāju, ka starp diviem viltīgiem lapsām — Goranofu un Grāberu — risinājās apmēram šāda saruna.
Te Rozmarija sāk tēlot nelielu ainu, kas, lai arī nav diezcik bagāta ziņām, pietiekami uzjautrina ar mīmiku,— viņa spīdoši atdarina abu viltīgo lapsu vaibstus ar neuzticības, pārsteiguma, šaubu, neapmierinātības un vecu vīru alkatības niansēm. Viņa uzspēlēti izslienas tā, it kā apskatītu rokā paņemtu dārgakmeni, un iesāk:
Grābers. Manuprāt, par to varētu dot jums trīssimt tūkstošu…
Goranofs. Mersi. Tas maksā piecreiz dārgāk.
Grābers. Skaidrs, ka maksā -drusku dārgāk. Es zinu, cik tieši maksā, jo šis briljants man labi pazīstams. Tāpat kā pārējie deviņi tā brāļi. Tie droši vien arī jums pazīstami…
Goranofs. Nesaprotu, par ko jūs runājat.
Grābers. Sāds briljants izraisa likumsakarīgu jautājumu: kur to esat ņēmis?* Tomēr neko nevaicāšu. Starp citu, nevaicāšu tādēļ, ka pazīstu cilvēku, kam tas agrāk piederēja. Bet jūs negribat novērtēt manu labestību, ka neuzdo- du āķīgus jautājumus.
Goranofs. Pieņemsim, ka novērtēju gan. Bet neprasiet, lai es izputētu jūsu labestības dēļ.
Grābers. Nu, tad piedāvājiet kādam manam kolēģim šo akmeni un nāciet atkal.
Goranofs. Tā ir mana darīšana, vai piedāvāt citam vai ne. Nenāk ne prātā to uzdāvināt kādam. Sis briljants ir mans jau trīsdesmit gadus.
Grābers. Ticu gan. Kolekcija, par kuru strīdamies, pazuda tieši pirms trīsdesmit trijiem gadiem. Taču, kad piesavinās šādas dārglietas, uz tām nedod tiesības nekāds noilgums. Un mantinieki vēl ir dzīvi.
Goranofs. Nesaprotu, par ko jūs runājat…
Grābers. Vai tad nesaprotat vismaz to, ka runāju par jautājumu, kurš skar cenu? Zagti dārgakmeņi vienmēr ir lētāki. Daudz, daudz lētāki. Kaut vai tāpēc, ka tie jāpārslī- pē — tātad svērs mazāk karātu.
Goranofs. Nudien nesaprotu, par ko jūs runājat.
Grābers. Trīssimt tūkstoši ir liela nauda.
Goranofs. Labi, dodiet miljonu, un beigsim kaulēties.
Grābers. Saprātīgi apsvēris, varbūt būšu ar mieru palielināt summu līdz trīssimt piecdesmit tūkstošiem.
Goranofs. Ek, lai notiek, teiksim, ne jau miljonu. Lai nu ir deviņsimt tūkstoši.
— Ja var ticēt manam priekšniekam, galu galā viņi vienojušies par apaļu skaitli — pusmiljonu,— Rozmarija pāriet pie epiloga uz savas skatuves. — Tas nozīmē, ka Grābers nopirka akmeni trīsreiz lētāk, nekā tas maksā īstenībā. Patiešām, cik veiksmīgs šāviens! Taču Grābers nav no tiem cilvēkiem, kuri varētu samierināties ar vienu veiksmīgu šāvienu, zinot, ka var izdarīt vēl tādus deviņus. Atnestais briljants no tiesas atradies Grāberarii labi pazīstamajā dārgakmeņu kolekcijā, to viņš pats palīdzējis papildināt pirmskara gados. Kolekcija piederējusi kādam grieķu multimiljonāram — kuģu īpašniekam, ko savā laikā aplaupījuši nacisti un kas pēc tam nomiris. Varbūt viņa mantinieki arī miruši, ja vispār bijuši, bet par to priekšnieks man nekā nav teicis.
Viņa patriņājas un atslīgst dīvāna stūrī.
— Mans uzdevums bija pārvērsties ārēji un noīrēt dzīvokli pēc iespējas tuvāk Goranofa vasarnīcai, ko tūlīt pēc viņa vizītes priekšnieks atklāja gaužām vienkāršas izsekošanas ceļā. Visu, ko vecais vīrs dara, man vajadzēja novērot, lai viņš, kārodams saņemt lielāku maksu, nesazi- nātos ar citu juvelieri un nepiedāvātu viņam pārējos dārgakmeņus — daudz prāvākus par pirmo.
Rozmarija apklust, kā pūlēdamās ko atcerēties, un brītiņu stingi raugās savās kurpēs — kurpēs ar augstajiem papēžiem, kas ir pēdējais modes kliedziens. Tad stāsta tālāk:
— Patiesībā tas bija uzdevums sākotnējā redakcijā, vēlāk saņēmu rīkojumu iepazīties pēc iespējas tuvāk ar Goranofu pašu, iegūt pēc iespējas lielāku viņa uzticību un vedināt viņu pēc iespējas vairāk uz domām šķirties no dārgakmeņiem, kas sagādā neērtības un viņu atmasko, protams, šķirties ar ļoti izdevīgiem noteikumiem. Bet, kā pats zināt, tik tālu tas nenonāca. Un ne vien nenonāca, bet arī uzdevums kļuva arvien sarežģītāks. Iejaucās citi spēki un acīmredzot — naidīgi. Penefs… Flora… Bet tagad vēl izsolē manītais nekauņa.
— Vai viņš, jūsuprāt, tāpat uzodis briljantus?
— Bet kā jums šķiet? Vai tad pieļaujat varbūtību, ka prātīgs cilvēks pirks vasarnīcu par divkārt augstāku cenu, ja nebūs drošs, ka reizē ar vasarnīcu pērk arī tajā kaut ko paslēptu?
— Kādēļ domājat, ka šis «kaut kas» noteikti ir briljanti?
— Tur nav ko domāt! Vai gan tas būtu zelts stienīšos?
Rozmarija paņem citu cigareti, un es ar šķiltavām
iededzu viņai uguntiņu.
— Padomājiet vien, Pjēr: līdz šim tur neviens nekā nav atradis. Ne Flora ar Penefa starpniecību, ne Violeta, ne policisti. Kāpēc? Tāpēc, ka noslēpts kaut kas apjomā pavisam sīks — maza ādas kastīte ar deviņiem nelieliem, bet ļoti dārgiem un šausmīgi skaistiem akmeņiem. Maza kastīte, nevis luidoru maisi vai zelts stieņos.
— Vai tā nav līdzīga šitai?— nevērīgi jautāju, izņemdams no kabatas vakar vakarā atrasto kastīti un nolikdams uz galda.
Sākumā tā vien šķiet, ka Rozmarija teju, teju paģībs.
Seja, cik nu sārta ir, uzreiz nobāl, pēc tam pēkšņi pietvīkst divkārt stiprāk, un tumšās acis dīvaini iedzirkstas. Ar savu balto roku viņa lēnām sniedzas pēc kastītes, kā baiļodamās, ka tik neizgaist sirdij mīļā, ilgotā vīzija. Beidzot viņa nospiež podziņu — un vāciņš atveras, lai atklātu vizuļojošus, uz melna samta sarindotus dārgakmeņus.
— Desmit gabali…— Rozmarija kā pa miegam saka.
Kādu dārgakmeni viņa saudzīgi paņem ar diviem pirkstiem, vērīgi aplūko, paceļ pret gaismu un noliek atpakaļ kastītē.
Pasaka nu ir galā. Vīzija izzudusi.
— Ai, Pjēr! — Rozmarija ierunājas jau parastā noskaņā. — Ja.es būtu nomirusi ar sirdstrieku, tikai jūs būtu bijis vainīgs.
Un, uztvērusi manu neizpratni, piemetina:
— Tie nav briljanti.
— Bet kas tad?
— Ļoti precīzs minētās kolekcijas dublikāts. Slīpēti kalnu kristāli.
Viņa strauji aizver kastīti un pabīda uz manu pusi. Izdarība ir pietiekami zīmīga, lai es pavaicātu:
— Vai esat pārliecināta?
— Kādreiz kolekcija bija jāizliek izstādē. Lai tā nekļūtu par upuri kādai bandai, grieķis pasūtīja pie Grābera oriģinālo dārgakmeņu precīzus dublikātus. Un par tiem Grābers man pastāstīja. Kaut gan tos noturēt par briljantiem var vienīgi nepraša…
— Tāds kā es,— papildinu viņas vārdus.
Un noskumis iebāžu imitēto kolekciju atkal kabatā.
Rozmarija raugās manī pētoši. Tad, mazliet pasmaidīdama, jautā:
— Jūs laikam bijāt tiešām drošs, ka tie ir īsti dārgakmeņi?
— Neesat maldījusies,— pamāju.
— Gluži vienkārši jūtos pārsteigta…— viņa saka it kā pati sev.
— Kas gan jūs pārsteidz,— īgni aizrādu.— Es netirgojos ar briljantiem. Ja te būtu brinza, es tūlīt pateiktu, vai tā ir augstākā labuma vai ne. Bet te taču akmeņi…
— Mani pārsteidz jūsu žests,— Rozmarija paskaidro.— Un pārsteidz tieši tas, ka esat atzinis tos par īstiem.
Viņa ierasti samurdza cigareti, kas brīdi jau degusi tīri velti pelnu traukā, pavērš uz mani tumšās acis un saka klusi:
— Kaut tik es nebūtu vīlusies, bet jūs ar šiem atdarinājumiem mani tā esat aizkustinājis, ka…
— Atlieciet savas pateicības uz labākām dienām,— es viņu pārtraucu. — Uz tām dienām, kad piedāvāšu jums īstos dārgakmeņus.
Tad, it kā pēkšņi man prātā būtu iešāvusies uzrrfācīga doma, izvaikstu seju dvēseles cīņā un šaubās:
— Nē, baidos, ka nekad nepiedāvāšu īstos. Un kālab jums tie vajadzīgi? Vai tālab, lai tūlīt tos aiznestu Grāberam?
— Ai, Pjēr! Nejauciet man galvu! Jūs esat briesmīgs cilvēks. Kārdinātājs.
— Skaidrs, ari jums jau bijis padomā izspēlēt ar Grābe- ru ļaunu joku.
— Ne reizi vien! Bet tas ir pārāk bīstami. Zināt, juvelieri ir tikpat kā brīvmūrnieku loža. Kāpēc man vajadzīgi briljanti, ja tos nevaru pārdot? Un, ja pārdošu, kas var galvot, ka Grābers uzreiz to neuzodīs un nernīs man uz papēžiem?
— Tā nav nekāda problēma,— mierinu viņu. — Nāks laiks, nāks padoms. Tomēr visam savs laiks. Vispirms dabūjiet rokā briljantus, pēc tam lauziet galvu par to pārdošanu.
— Kā jūs dabūjāt rokā šitos, viltotos? — viņa negaidot attopas.
Sen gaidīju, ka Rozmarija man to jautās, un nevērīgi atbildu:
— Tas ir pagalam muļķīgs gadījums… Kādu dienu jums izstāstīšu.
— Ak tā jūs atbildat uz manu vaļsirdību?
— Ticiet man — pagalam muļķīgs gadījums! Tur man pašam vēl ir pāris mīklu. Un nevaru pastāstīt, iekāms neesmu tās uzminējis un šo to pārbaudījis.
— Pjēr, jūs man neuzticaties!
— Lai uzticētu kaut ko, vispirms pašam tas jāzina. Vai tad nepietiek, ka uzticējos un parādīju akmeņus, lai arī viltotos! Un, lai cik jocīgi tas izklausās, es atradu tos dārza viņā galā akmens vāzē.
— Akmens vāzē? — Rozmarija pārvaicā domīgi.
Viņa brīdi kaut ko apsver, pēc tam seja pēkšņi atplaukst:
— Nu tad skaidrs: nezināms Ikss ir atsūtījis Gorano- fam vēstuli, kurā piedraudējis, ka Goranofs tiks nogalināts, ja nenoliks briljantus noteiktā stundā un noteiktā vietā, protams, šī vieta ir dārza vāze. Vēlēdamies iegūt laiku, vecais nolicis dublikātus. Bet Ikss sapratis, ka tie ir dublikāti, un izpildījis draudus.
— Varbūt pievācis arī īstos akmeņus? — es ieminos.
— Nevar būt, ka pievācis. Ja Ikss paguvis tos uztaustīt, kādēļ tad viņam vajadzējis izdarīt slepkavību? Goranofam būtu pietrūcis drosmes sūdzēties, ka viņam nolaupīti briljanti, kurus pats savā laikā nozadzis. Un vēl — ir kas cits…
— Kas tad? — noprasu, līdzko viņa apklust.
— Nu, tas, ka visi joprojām maļas pa šejieni: Penefs, Flora, izsolē manītais vīrs, nemaz nerunājot par Violetu, kas varbūt nav tik naiva kā izskatās. Ja briljanti būtu nozuduši, varat nešaubīties, ka arī šie uzklīdeņi būtu nozuduši. Viņi visi ir lietas kursā. Tikai es ne…
— Nevajag gausties,— es viņu pārtraucu.— Citādi mani pavedināsiet patiešām sameklēt briljantus.
— Neesmu tik nekaunīga, lai prasītu kaut ko tādu. Es uzdrīkstētos jums palūgt vienīgi draudzīgu palīdzību.
— Kādā ziņā?
— Rupji izsakoties, Flora met aci uz jums.
— Un jūs gribat mani iegrūst viņas apkampienos?
— To gan neesmu teikusi. Paļaujos uz jūsu labo gaumi. Bet vai jūs nevarētu pievērst Florai mazliet uzmanības, paflirtēt ar viņu, izaicināt viņu uz vaļsirdīgu sarunu. Tik lielas sievietes kā Flora ir jūtīgas pret koplimentiem, jo viņām tos saka reti… Iespējams, ka viņas drīz vien atmaigst…
— Vai tad cerat uz to?
— Drošs paliek drošs, jūs varētu noskaņot viņu uz vaļsirdīgu sarunu. Dažkārt viens vārds atklāj daudz ko. Es esmu gaužām bezspēcīga un gaužām maz ko zinu, bet Grābers domā, ka ņemšu un kailām rokām izpildīšu pienākumus, kurus uzliek Otrais birojs kopā ar Skotlendjardu…
— CIP kopā ar FIB,— es pārlaboju.— Runājiet mūsdienīgākā valodā.
— Florai un Penefam laikam jau ir kas padomā, bet man par to nav ne jausmas. Varbūt viņi gatavojas aizvilināt Violetu kaut kur un pēc tam izvandīt vasarnīcu vai izdarīt ko tamlīdzīgu.
— Bet jūs esat iedraudzējusies ar Violetu un noteikti varat gūt virsroku pār viņiem.
— Jūs tā domājat. Liekas, Violeta gan ir nevarīga un naiva, bet tieši tādas kā viņa bieži vien visvairāk tur citus aizdomās un neuzticas, atzīdamas, ka viegli var kļūt kādam par medījumu. Nē, ja ir darīšana ar nevarīgajām un naivajām, jātur acis vaļā…
— It īpaši tad, kad grib atņemt viņām mantojumu, bet tas sagādā grūtības…
— Ko nu uzreiz gremžaties par Violetu! Viņai līdz mūža galam ir rente un divas mājas. Nav ko uzreiz gremzties! Labāk iežēlojieties.par mani.
— Bet, ja sākšu flirtēt ar miesās raženo Floru, vai tas jūs nekaitinās?
— Sakodīšu zobus un pūlēšos izturēties mierīgi.
— Un nošausiet greizi. Gluži otrādi — jums vajadzēs dusmoties, kaut gan lieki būtu pārcensties.
— Tas nebūs grūti,— Rozmarija apgalvo.— Pat šķiet, es jau jūtu pirmo greizsirdības uzliesmojumu. Lai gan
paļaujos uz jūsu labo gaumi.
* * *
Ja vēlā stundā (Bernē pieņemts, ka pēc deviņiem jau ir vēls vakars) klaiņojat pa šķērsielām netālu no galvenās ielas, meklēdams vēl atvērtu kafejnīcu, nevarat neuzdur- ties «Mokambo» — pilsētas naktsrestorānam, izslavētam ar to, ka tur dzīve nerit kā naktī.
Nav brīnums, ka arī mēs steidzamies uz «Mokambo» — un gluži apzināti. Pēc kārtējās tikšanās manās mājās. Un pēc kārtējā bridža. Un pēc Rozmarijas pārmetuma Ralfam, ka viņš nerīkojas godīgi, mūs visus trīs aptīrīdams.
— Es tūlīt jums atdotu naudu, ja nebaidītos, ka apvainosities, — amerikānis pasaka. — Bet varbūt būsiet ar mieru to kopīgi nodzert…
Sai jautājumā manas domas ir, lūk, kādas: ja katrā ziņā jāiedzer, mēs to varētu izdarīt mājās. Rozmarija tomēr pašauj uz mani zīmīgu skatienu, un es ne vārda vairs nebilstu. Sakāpjam milzīgajā, smaragdzaļajā Bentona bui- kā un braucam uz «Mokambo».
Pirmā mūsu vēlēšanās ir pieticīga — pasēdēt mājīgajā bārā ar atvērtajiem logiem ielas pusē. Bet Rozmarija turpina savu uzbrukumu, izmezdama, ka Ralfs, kā jebkurš baņķieris, trīcot par katru grasi, tāpēc dodamies dažus pakāpienus zemāk un nonākam pašā kabarē.
Tas ir diezgan tukšs — varam atrast galdiņu ērtā vietā pie deju zāles — un reizē diezgan pilns — nejūtam nomācošo noskaņu, ka esam vienīgie netikļi pieklājīgajā pilsētā.
Viesmīlis melnā smokingā ar rituālu žestu atkorķē pudeli un ielej šampanieti glāzēs, jo dāmas neko citu negrib kā tikai šampanieti, nolēmušas uzsist amerikānim pēc iespējas lielāku rēķinu. Patiesības labad derētu paskaidrot, ka viņas veltīgi mēģina sabojāt amerikānim omu,— Ralfs ir cilvēks, kam garastāvokļa līkne īstenībā vienmēr ir taisne, vārdu sakot, viņš pieder pie tiem īpatņiem, kas dzīvē nelolo ilūzijas, toties nepazīst arī vilšanos.
Orķestris sāk spēlēt aizvēsturisku roku, un, gribēdams - drusciņ iezāģēt Bentonam, uzprasu, vai viņš neaicinās Floru uz deju, bet šis triks ar rikošetu no viņa sirds trāpa manējo — pēkšņi dzirdu Floras balsi:
— Manu zēn, ļaujiet viņam gulēt. Labāk pats uzaiciniet mani.
Neko darīt, pieceļos un aizvedu dāmu uz tukšo deju zāli, lai visi mums abiem uzreiz pievērstu uzmanību. Es teiktu — godbijīgu uzmanību, jo apmeklētājiem acīmredzot šķiet, ka nu ir sākušies priekšnesumi. Nezinu, vai esmu minējis, ka varenā Flora ir piecus sešus centimetrus garāka par mani. Protams, pieci seši centimetri nav diez kāda starpība, un, kā vēstī teiksma, Dāvida un Goliāta augumu starpība bijusi daudz lielāka. Bet, ja šai mūsu nesaderībai vēl pievienojam miesas apjomu nesaderību un savdabīgo stilu, kādā kuplā vāciete krata milzu krūtis un gora brīnum apaļīgos gurnus, domāju, ka kļūst skaidrs, kādēļ viesi mūsu deju uzņem kā mazu ievada atrakciju ar komisku niansi.
Kā zināms, komiskās atrakcijas tomēr retumis izraisa komisku efektu: skatītāji atzīst tās par tīšuprāt stipri pārspīlētām. Tā nu apkārtējie drīz vien novērš acis no mums, graujošais roks beidzas, un es atvieglotu sirdi jau grasos atgriezties pie galda mierīgajā sadzīvē, kad tas idiots, diriģents, negaidot rauj vaļā citu, vēl senāku melodiju — argentīniešu tango — un Flora satver vienu manu roku, klusējot likdama saprast, lai es ar otru apņemu viņas vidukli, tad cieši piekļaujas klāt, ved mani lokā pa zāli, čukstēdama:
— Manu zēn, apskaujiet mani ciešāk. Es neesmu no stikla.
Izpildu rīkojumu un ērtības labad pat nogumstu uz viņas krūtīm — uz atpūtinoša, pietiekami plata spilvena — ,bet Flora ik uz soļa izaicinoši piespiežas man ar savām varenajām gūžām, un es ļauju, lai mani nes miesas viļņi, miesas okeāns, līdz atkal saklausu viņas maigo, rāmo balsi:
— Domāju — jūs esat mazliet aizrāvies. Vai nebaidāties, ka Rozmarija šonakt var jūs pamatīgi sapluinīt aiz ausīm?
— Šādas briesmas vienmēr draud. Bet ko lai daru, ja nespēju noslēpt savu mīlestību,— atbildu, atguvies no sapņainības.
— Mīlestību? — Viņa sarauc uzacis kā likteņa lēmēja.— Man bija jāgaida mēnešiem ilgi, kamēr izdzirdēju šos vārdus no jūsu mutes.
— Flora, vai neesat ievērojusi, ka visdziļākās jūtas parasti iekvēlojas vislēnāk?
— To gan neesmu ievērojusi,— viņa atzīstas.— Droši vien tāpēc, ka visdziļākās jūtas nekad netiku izbaudījusi.
— Nemēģiniet man iegalvot, ka neesat jūtīga,— iebilstu, vēl ciešāk sev piekļaudams viņas tvirtās, pievilcīgās krūtis.
— Rozmarija, bez šaubām, jums noplēsīs ausis,— Flora brīdina, tomēr ļaujas manām skaujām.— Kas zīmējas uz jūsu mājienu, jāatzīstas, ka man kaislības tiešām nav svešas. Taču es vairāk cienu nevis vētrainas, bet gan mierīgas, tīkamas jūtas, kas nav bīstamas.
— Nedomāju, ka tik varena sieviete kā jūs varētu būt bailīga…
— Tās nav bailes, manu mazo Pjēr,— šī mātīte dudina man pie auss.— Tā ir noslieksme uz ērtībām. Bangojošas kaislības vienmēr rada neērtības un haosu. Es augstāk vērtēju mājīgumu un kārtību.
Flora ar savu gaišzilo skatienu ietiecas manās acīs mierīgi un droši kā hipnotizētāja un piemetina:
— Es, manu zēn, esmu garlaicīga. Un nemaz neprotu tā untumoties un fantazēt kā jūsu burvīgā, vieglprātīgā Rozmarija.
Sī atklātā deklarācija izjauc manu ieceri par zibenīgu, juteklisku uzbrukumu, un, izskanot dažām tīksmīgām taktīm, es vēl nevaru īsti aptvert, ko citu tagad lai iesāku, kad Flora pati nevilšus man palīdz:
— Arī jūs neesat vīrietis ar izplēnējušām emocijām un, ja gribat man iestāstīt, ka tā nav taisnība, jau iepriekš varat būt pārliecināts, ka es neticēšu. Jūs, manu zēn, esat nosvērts cilvēks ar vēsu prātu un velti luncināties ap mani.
— Ko lai daru,— nopūšos.— Jādzīvo pa mūsdienu vīzei.
— Man liekas — tas nav nepieciešams,— Flora tam nepiekrīt.— Ja man pašai būtu jādzīvo pa mūsdienu vīzei, vajadzētu vispirms aplieties ar kādu degvielu un tad uzraut sērkociņu. Bet, ticiet vai neticiet, šāda doma nekad nav iešāvusies galvā. Lai punduri pielāgojas punduru vīzei. Tādiem cilvēkiem kā jūs un es neklājas to darīt.
Argentīniešu tango beidzot ir galā, un, mazliet apskurbis no atjausmas, ka varenā dāma mani ir pacēlusi līdz savam līmenim — par spīti piecu centimetru starpībai —, es svinīgi vedu viņu pie galda.
— Cik brīnišķi jūs dejojāt,— Rozmarija mūs apsveic,— it īpaši roku. Dārgā, straujas dejas varētu paslai- dināt jūsu augumu.
— Mīļā, man nav ne grama lieka svara,— Flora dara zināmu, krēslā iekārtodamās visā savā godībā.— Un priecājos par savu lielisko veselību. Bet jūs gan pēdējā laikā izskatāties pabāla. Un, ja runa ir par slaidumu, es gribētu jums atgādināt, ka pastaigāties tiešām ir ļoti veselīgi. Bet ne jau naktī…
— Redzu, ka Penefa kungs nekad nevilcinās jūs informēt. Tomēr, pūlēdamies pēc iespējas ātrāk to izdarīt, viņš pārsteidzas, lai visu pateiktu precīzi. Aizvakar naktī es tiešām biju spiesta pastaigāties — apmeklēt slimo tēvu, mana dārgā.
Viņas kādu laiku vēl tērzē šādā «draudzīgā» noskaņā, mēs abi ar Ralfu, vēlēdamies atjaunot mieru, cītīgi lejam abām dzeramo glāzēs, un viesmīlis jau trešo pudeli ieliek spainītī ar ledu, bet «draudzīgā» saruna joprojām risinās, tā nu galu galā Bentons uzaicina Rozmariju padejot, lai vismaz uz brīdi izšķirtu čempiones, kas saķērušās niknā vārdu cīņā.
— Ja viņa arī mājās tā runā, jūsu pacietība ir patiesas apbrīnas vērta,— Flora klusināti saka, līdzko esam palikuši divatā pie galda.
— Viņa gluži vienkārši ir mazliet noraizējusies,— nevērīgi izmetu. — Tēvs tik pēkšņi saslimis…
— Saslimis tēvs? — Flora mani pārtrauc.— Vai tikai tas nebūs Romas pāvests?
— Varbūt viņa par maz ēd?
— Man gan neliekas, ka viņa būtu badojusies,— Flora atkal mani aprauj.— Ja kāda sieviete izskatās vārga, tas nenozīmē, ka viņa pārāk maz ēd.
— Vēl glāzīti? — galanti piedāvāju, lai aizsāktu sarunu par ko citu.
— Ielejiet gan, ja tas jums sagādā prieku. Tikai nedomājiet, ka izdosies mani piedzirdīt. Vai arī — ka jāpiedzirda.
Viņa pavērš uz mani mierīgu visuzinātājas skatienu un, mirkli hipnotizējusi, jautā:
— Un, ja tomēr piedzirdīsiet, ko pēc tam iesāksiet? Vai mīļā Rozmarija vienmēr nestāv savā postenī?
— Šķiet, jūs mazliet pārvērtējat Rozmarijas varu pār mani,— atļaujos iebilst.
— Ak tā? Bet ko jūs teiktu, ja es sadomātu pārbaudīt jūsu apgalvojumu?
— Kā tieši?
— Visvarmācīgāk — ņemšu un jūs nolaupīšu.
— Pat manas ilgas sākat uzminēt.
— Neticu tam, ko sakāt,— dāma nogroza galvu. — Un netaisos jūs pārbaudīt. Nomierinieties: līdz šim nevienu neesmu nolaupījusi… arī mani neviens nav nolaupījis…
Paši pēdējie vārdi gandrīz atbilst patiesībai, bet es neuzdrīkstos to pateikt, vēl vairāk — mēs atkal esam visi kopā, taču pietrūkst jautrības, kaut gan spainītī dzesējas ceturtā pudele šampanieša, un tikai Flora jūtas, kā nākas, spriežot pēc viņas sirsnīgajiem vārdiem un sirsnīgajiem skatieniem, kurus raida uz mani, bet tas vēl stiprāk bojā Rozmarijas noskaņojumu — katrā ziņā viņa lieliski tēlo, ka noskaņojums pamazām kļūst sliktāks un sliktāks,— beidzot mana īrniece ir spiesta atzīties, ka šausmīgi sāpot galva un viņa gribot doties mājup; protams, Ralfs pieklājīgi piedāvājas viņu aizvest, un arī es ieminos, ka mums visiem jābrauc mājās, bet Rozmarija mūs atrunā: «Kādēļ, nu, palieciet vien, es nevēlos jums sagandēt izpriecas vakaru,»— un tieši tobrīd Flora uzmet man zīmīgu mirkli, kuram pakļaudamies es pasaku, ka mēs gan varētu vēl brīdi pakavēties, un tas jau ir klusās sadursmes kalngals, ko Rozmarija vainago ar uzkrītoši izaicinošu attālināšanos Ralfa sabiedrībā.
— Nudien neticu pati savām acīm,— Flora atzīstas. — Ja vēlaties, jūs tiešām spējat parādīt raksturu.
— Tas, mīļā, ir vienīgi jūsu nopelns,— atturīgi saku.— Šovakar jūs esat tik burvīga, ka mani savaldzinājāt valdonīgāk par visu.
— Manu zēn, metiet pie malas grāmatās lasītos izteicienus. Jūs laikam ir aizrāvusi Rozmarijas nedabiskā tieksme paspīdēt ar tukšām frāzēm. Ar tādu sievieti kā es jārunā vienkāršāk. Un kodolīgāk.
Paklausīdams viņas padomam — patiesi vienkāršam un kodolīgam —, es izvedu Floru no kabarē, paņemu taksometru, un pēc stundas ceturkšņa mēs abi sēžam pazīstamajā, ērti un praktiski iekārtotajā zālē.
— Ielejiet sev un iedzeriet, neuztraucieties — gan jau mani neizputināsiet,— Flora piedāvā, rādīdama uz pudelēm apkrauto galdiņu.— Es pa to laiku paiešu zem dušas.
Lai paietu zem dušas, bez šaubām, vispirms jāizģērbjas, un viņa to dara gaužām brīvi, it kā atrastos Maksa Brunnera, nevis Pjēra Lorāna acu priekšā, tad nozūd vannas istabā. Man nav ne mazākās vēlēšanās papildus sev ieliet, it īpaši tagad, kad esmu nokļuvis apskurbušās sievietes klātbūtnē, tāpēc atlaižos uz dīvāna un noturu nelielu apspriedi ar vienu savu es un otru.
Re nu, par spīti norunai, Rozmarija tik un tā mani ir iegrūdusi Floras apkampienos tīri lietišķa nodoma dēļ, kuru bez svārstīšanās atklāja. Aiz nejaušas sakritības — tādas, ar kādu dzīve bieži mūs pārsteidz,— viņas nodoms nav pretrunā ar manējo, kaut gan tie ne tuvu nelīdzinās viens otram. Jautājums ir, vai pienācis laiks sākt darboties. Un, ja sākšu, ko es likšu uz spēles?
Kamēr prātoju par to visu, Flora iznāk no vannasistabas tik necerēti pārsteidzoša kā Venera, izkāpdama no viļņiem.
— Cik žilbinoši skaista, — nomurminu, nespēdams novaldīties.
— Labāk sakiet — jums ir glīts augums. Es taču jau teicu — skaļi vārdi nav mana kaislība.
Viņa uzmet plecos gandrīz gluži caurspīdīgu, rožainu rīta tērpu un nāk šurp.
— Starp citu,— es ierunājos, līdzko viņa ir pienākusi klāt un, liekas, nenovēršami uzgrūdīsies man virsū.— Jūsu draudzība ar Penevu…
Dāma paceļ uz mani acis, kas pēkšņi kļuvušas metālpelē- kas, un saka:
— Man radās aizdomas, tomēr nebiju droša, ka Rozmarija atsūtījusi jūs šeit visu izokšķerēt.
— Neuzminējāt vis,— rāmā garā turos pretī.— Simpātijas pret jums tiešām saskan ar zināmām lietišķām interesēm. Bet sieviete, kurai ir tik vēss prāts kā jums, diez vai pabrīnīsies par to, ka apvienoju derīgo ar patīkamo. Un, lai nerastos pārpratums, pasteigšos jau iepriekš paziņot — Rozmarija nepiedalās šai spēlē.
Iespriedusi rokas sānos, Flora stāv man pretim, nemaz nekaunēdamās par savu kailumu vai pat neatjēgdama," ka tas redzams, un novērtē manu deklarāciju. Tad apsēžas nevis intīmi tuvu, bet blakus krēslā, pārliek smagnējās kājas vienu pār otru un skarbi izgrūž:
— Nu labi, manu zēn, klausos.
— Jā, zināt, iekāms aizsākam vaļsirdīgu sarunu, es gribētu, lai jūs vispirms atbildētu uz jautājumu: jūsu draudzība ar Penevu…
— Atbildēšu gan! — viņa mani pārtrauc.— Sis kretīns nepiedalās spēlē. Tāpat kā jūsu mazā muļķe.
— Nu tad, lūk, kas ir…
Izstāstu bez liekiem vārdiem — man jau skaidrs, ka Florai nepatīk tukšas frāzes,— visu, kas pašam zināms par viņas dzīvi, nodomiem un sakariem ar Brunneru, par to, ka viņu interesē nelaiķis Goranovs un reizē arī Penevs, un, protams, par viņas galamērķi — briljantiem.
— Tā kā mūsu saruna norit vaļsirdības garā, es ticu, ka nemēģināsiet apstrīdēt visas šīs neapstrīdamās patiesības,— es beidzu savu izklāstu.
— Nesaku nedz «jā», nedz «nē»,— Flora attrauc. — Vispār nesaku nekā, kamēr neesmu uzzinājusi pašu svarīgāko: pēc kā dzenas Pjērs Lorāna kungs?
— Tūlīt jums būs jādzird negatīva atbilde: viņš nedzenas pēc briljantiem.
— Visi to apgalvo. Mūsdienu pasaulē pilnum pilns altruistu.
— Liecieties mierā ar savām pliekanajām zobgalībām un padomājiet loģiski- ja es meklētu briljantus, vai tad jums atklāti pateiktu, ka zinu — arī jūs tos meklējat?
— Varbūt runājat atklāti, tīkodams attiecīgā brīdī mūs apvest ap stūri. Vai varbūt gribat, lai mēs tajos dalītos ar jums. Protams, pēdējais variants būtu daudz godīgāks. Taču es, manu žen, nelabprāt mēdzu dalīties.
Viņa apklust uz mirkli, tad paskaidro:
— To visu saku tāpat vien — kā hipotēzi.
Lai arī tā būtu hipotēze, viņas vārdi ir pietiekami skaidri. Kā jau esmu paredzējis, arī šīs komandas mērķis ir iegūt briljantus. Cerēsim, ka — vienīgi briljantus.
— Redzat, mīļā,— man nav nekādu pretenziju uz jūsu dārgakmeņiem. Tomēr, par spīti tam, es varētu būt jums noderīgs to meklēšanā.
— Kā noderīgs?
— Došu atbilstošas ziņas.
Pret ko tad.
Pret atbilstošām ziņām.
— «Atbilstošas»… tas izklausās diezgan miglaini,— viņa īgni nomurd.
— Konkrēti pateikšu, līdzko radīsiet man nepieciešamos apstākļus.
— Runājiet skaidrāk! Ko ar to domājat?
— Parūpējieties, lai es tiktos ar Brunneru.
Flora atzveļas krēslā un nosmejas aprauti un paskumji.
— Vai tas viss?
— Nē, tikai sākums.
— Lorān, cik jūs esat dīvains! Baidāties no Floras, bet gribat sastapties ar Maksu. Ak vai, Makss jūs samals miltos kā nieku, tiklīdz par kaut ko šaubīsies.
— Šādas briesmas gan nedraud.
— Jūs pats to labāk zināt. Par tikšanos jāsaka, manu zēn,— tā būs jums maza dāvana no manis.
Viņa pieceļas kājās, atkal iespriež rokas sānos un prātīgi noprasa:
— Vai neiesim gulēt?
— Tālab vien te esam atnākuši…— atbildu.
* * *
Mozdamies domāju, ka tik siltā laikā jau sen būtu bijis jāaizmet prom vatētā sega. Izrādās, ka vatētā sega ir Flora, kas mani cieši apkampusi ar lielajām, baltajām rokām. Un vēl domāju par nabaga Benāto. Liekas, arī šodien viņam lemts vienam sākt darbadienu un varbūt vienam paēst pusdienas.
Lūkoju atraisīties no miesās raženās sievietes skaujām, bet viņa miegā vēl stingrāk piespiež mani pie savām krūtīm. Sāku svīst. Tas gan ir varens apkampiens! Neko darīt, jāpaciešas.
Kabarē un nakts pārdzīvojumu nogurdināta, Flora mani atbrīvo no savām skaujām ap deviņiem. Jāatzīst, tikko atvērusi acis, viņa sāk apskaužami veikli rosīties. Daži enerģiski vingrojumi ar pietupieniem, dažas minūtes vannā zem dušas — un, lūk, pēc stundas ceturkšņa mēs abi jau sēžam virtuvē pie bagātīgi klāta brokastu galda.
— Tu man patīc, manu zēn,— namamāte saka, sniegdamās pēc smalkmaizītēm, kas nupat atnestas no ceptuves un saliktas pītā traukā.— Kaut gan man būtu jāapvainojas uz tevi.
Pretstatā Rozmarijai viņa jau no pirmās nakts mani uzrunā ar «tu».
— Par ko jāapvainojas?
— Par neuzticību. Iegriezies pie Floras, lai sadzītu rokā Brunneru.
— Te galvenais nemaz nav neuzticība, bet gan nepieciešamība: vajadzīgās ziņas varu saņemt no Brunnera, nevis no tevis.
Vāciete paveras manī domīgi, kā apsvērdama, par kādām ziņām viņas draugs ir lietas kursā, bet viņa ne. Beidzot paroza plecus.
— Lai notiek! Kaut gan prātīgāk būtu, ja sarunas vestu mēs abi ar tevi -tirdzniecības pārstāvji, vai nav tiesa?
— Ko īsti tu pārstāvi?
— Tev taču zināms — Maksu Brunneru.
— Brunners nav nekāda šķīvju fabrika.
—' Un kas par to?
— Tātad tu esi viņa ierocis?
— Bet kāpēc nevarētu būt otrādi?
— Tāpēc, ka Brunners tur savās rokās visus pavedienus.
— Ak dievs!— viņa sarauc uzacis.— Ja viņš turētu savās rokās visus pavedienus, tā sapītos tajos, ka pat es nespētu viņu atsvabināt.
— Vai nebaidies-, ka, ticis pie medījuma, viņš var novērsties no tevis?
Flora atkal aprauti, paskumji iesmejas:
— Drīzāk es varu novērsties no viņa. Bet nekad to nedarīšu. Manu zēn, vientuļai sievietei vienmēr vajadzīgs mājas suns.
_