Te laikam vēl nesen ir bijis parasts, plašs pagrabs, bāztin piebāzts grabažām. Bet, rau, pa neredzamiem ceļiem seksuālās revolūcijas vilnis atvēlies uz šejieni, lai arī kā bikla, tāla atbalss. Dažas gadsimta sākumā iespiestas «Casino de Paris» afišas, dažas sarkanas spuldzes nišās, ducis galdu, starmešu apgaismota skatuve — un pagrabs pārvērties par erotiskas uzdzīves midzeni vismaz nelielās vietējās bohēmas skatījumā.
Pieklājīgajā Bernē tas ir otrais un pēdējais nakts restorāns, daudz zemāka ranga nekā «Mokambo», toties
acīmredzot daudz saistošāks, spriežot pēc tā, ka te cilvēku vai biezs. Magnetofons ar skaņu pastiprinātājiem, aizstādams dārgo un pagrabā neiederīgo orķestri, pieplūdina telpu ar gandrīz neciešamu pophistēriju. Taču decibelu sakāpinājums asi kontrastē ar skopo gaismu, tāpēc diezgan ilgu laiku laipoju starp galdiem sarkanīgajā pustumsā, līdz ieraugu kaktā vīru, kas mani interesē.
— Vai atļausiet?
Vīrs uzmet man acis un vienaldzīgi parausta plecus. Tad vēlreiz palūkojas un droši vien sazīmē mani, jo viņa garenā, bālā seja pastiepjas vēl garāka un vērīgās acis sāk zibēt nemierīgi.
— Vai skotu viskiju? — jautā viesmīlis, kas burzmā un kņadā nav palaidis garām nemanītu manu ierašanos.
Piekrītoši pamāju un, ievērojis neaizdegtu cigareti sava kaimiņa lūpās, pakalpīgi iešķiļu uguntiņu ar šķiltavām. Bet viņš satrūkstas, paraujas nost, it kā liesmiņa būtu viņu apdedzinājusi, un beidzot nomurmina:
— Mersi, es nesmēķēju.
— Agrāk gan laikam esat smēķējis? — laipni jautāju, lai tikai uzsāktu sarunu.
— Ļoti bieži. Bet kādu dienu ārsts pateica, ka es ilgi nedzīvošot, ja tik daudz smēķēšot. Ar krūtīm nav īsti, kā vajag.— Vīrs apklust un uzreiz novēršas no manis — visu viņa uzmanību saista sieviete, kas pēkšņi iznākusi uz skatuves, magnetofonam pārraidot sitamo instrumentu brīdinošos akordus.
Man nav priekšstata par «Mokambo» priekšnesumiem: tovakar Flora mani nolaupīja pirms laika — un tā palaidu garām izdevību tos redzēt. Bet par šejienes programmu jāsaka — tā netiek ne tuvu izdaudzinātā «Casino de Paris» klasiskajām tradīcijām. Uz skatuves iznākusi dāma acīm redzami nav atbraukusi no Parīzes, bet no kāda netiklības zaņķa, kas ieperinājies Beirutas graustos. Varen resna un varen kustīga, viņa cenšas savienot Austrumu vēderdeju ar amerikāņu striptīzu: pamazām nolaiž no pleciem gaisīgo plīvuru, lai atklātu visu, ko daba dāvājusi, gora gurnus, pavērsdama pret skatītājiem te priekšpusi, te mugurpusi, un krata tuklās miesas, kas trīc kā receklis jūsmīgi aizrautīgās pastiprinātāju gaudoņas pavadījumā.
Vērīgi raudzīdamies un klausīdamies, mans kaimiņš droši vien pienācīgi novērtē erotiski piesātināto ainu. Un tomēr nomanu, ka viņam kaut kas neļauj pilnīgi koncentrēties. Ceru, tas neesmu es.
Izģērbusies tik tālu, ka palikušas tikai kurpes kājās, un daudzpusīgi parādījusi viesiem visu, ko vien varējusi, resnule nozūd aiz priekškara, atvadām pagrozīdama apaļās gūžas, un tūlīt uz skatuves iznāk viņas antipods — ļoti slaida un balta ziemeļniece, tik stipri satuntuļojusies zīdā un ādās, ka šķiet — paies ilgs laiks, kamēr viņa galīgi atkailināsies.
Man tik un tā nav ne mazākās vēlēšanās te snaust ilgu laiku, turklāt pēdējās dienās neparasto notikumu dēļ nepavisam neder vaļotics, tādēļ atļaujos uz brītiņu novērst kaimiņa uzmanību no kārtējās seksuālās barības.
— Peneva kungs, es šeit neesmu atnācis skatīties striptīzu, bet pateikt dažus vārdus, kurus paklausīties, manuprāt, jums derētu paša interesēs.
Virs aši pamet acis uz mani un atkal stingi veras skandināvietē, kas jau ir noģērbusi mākslīgās sermuļādas jaciņu un tagad velk nost kleitu.
— Neesmu jūs aicinājis uz sarunu,— Penevs noburkšķ.— Bet, ja jums ir kas sakāms, runājiet. Es neesmu kurls.
— Man vajadzīgs aģentūras dosjē. Goranova aģentūras dosjē.
Kaimiņš atkal pazibina acis uz mani un atkal raugās slaidajā, baltajā skandināvietē, kas nu jau redzama mežģīņu veļā.
— Dosjē?— viņš zemā balsī saka. — Un kas vēl? Virsskaņas ātruma lidmašīna, atombumba, kosmiskā raķete? Varat mierīgi pieprasīt — esmu jūsu rīcībā.
— Redzat, Penev, Jabāk iztiksim bez parastiem, bet gaužām nomācošiem ievadiem, uz kādiem vedina vientiesīga nesapratne. Esmu skaidri un gaiši pateicis: dosjē. Un derētu vēl piebilst — nav ko zaudēt laiku.
— Es gan nekur nesteidzos…
— Bet tie, kuri staigā jums pa pēdām, steidzas. Nezinu, vai esat lietas kursā, taču kopš zināma laika jūs uzmana. Nav brīnums, ka arī špbrīd kāds, sēdēdams pie cita galda, mūs novēro.
— Kālab jums jāuztraucas par mani? — kaimiņš aizrāda, neatraudams acis no skatuves.— Ja arī turpmāk bāzīsiet degunu citu darīšanās un murgosiet par dažādām aģentūrām, tad, liekas, jums labāk būtu padomāt pašam par sevi.
— Domāju par mums abiem. Nevis tādēļ, ka jūtu dziļas simpātijas pret jums, bet gan tāpēc, ka radusies šāda situācija: es meklēju to, kas ir jūsu rokās, un jūs meklējat to, kas ir manās. Un, lūk, piedāvāju apmainīt to, kas man vajadzīgs, pret to, kas jums vajadzīgs. Šķiet, viss skaidrs.
— Ne jau nu gluži,— sarunu biedrs viegliņām nogroza galvu ar smailo seju.— Dzirdēju gan, ko jūs meklējat, bet nesapratu, ko meklēju es pats.
— Briljantus.
Penevam beigu beigās labpatikas novērst acis no skatuves, kaut gan patlaban ziemeļu skaistule, uz krēsla apsēdusies un nekaunīgi salikusi kājas, sāk vilkt nost zeķes. Viņa tās rota lejup apnicīgi lēnām, kā stāstīdama bezgala garu un vienmuļu anekdoti. Sensenu anekdoti.
— Vai jūs nevarētu runāt precīzāk?— Penevs jautā, galīgi sasiekalotu cigareti izņemdams no mutes un iemezdams pelnutraukā.
— Es taču teicu — briljantus. Tos pašus briljantus, kurus atstāja Goranovs un pēc kuriem velti tīkojat tik ilgu laiku. Un velti cerat, ka tiksiet pie tiem vai nu ar Violetas starpniecību, vai ar Floras palīdzību, vai arī pats ar savām pūlēm. Gluži velti, Penev. Tāpēc ka tie atrodas manās rokās.
— Dosjē… Briljanti… Pasakas vien…— Penevs nicīgi nomurmina.
Tomēr tas, ka viņš jau ir vienaldzīgs pret slaidās skandināvietes priekšnesumu, liecina par ko citu. Penevs izvelk no kabatas paciņu «Lucky Strike» bez filtra — auksto smēķēšanu vienmēr piekopj ar cigaretēm bez filtra — un iežmieaz atkal kādu cigareti lūpu kaktiņā.
— Jūs, es skatos, tiešām neaptverat pašreizējo situāciju,— rāmā garā aizrādu.— Sargājaties no tabakas dūmiem, lai dzīvotu ilgāku mūžu. Un nemaz nenojaušat, ka ir visi priekšnoteikumi, lai jūsu mūžs saruktu īss kā neaizdedzinātā cigarete, ko bez mitas zelējat. Tie, kuri padarīja aukstu Goranovu, taisās nolaist no kājas arī Penevu. Pat domāju, ka viņi jau ir gatavi uzsākt šo operāciju. Tātad, ja gribat palikt starp dzīvajiem, netērējiet laiku ar pasakām un liekulīgu svārstīšanos.
Replika ir pietiekami gara, lai aktrise pagūtu novilkt zeķes un Penevs — pārvarēt šaubas.
— Kālab jums vajadzīgs dosjē?— viņš pēkšņi uzprasa, nepiemirsdams tūdaļ piemetināt:— Ja nu vispār ir kāds dosjē.
— Tajā ierakstīti mani tuvinieki, kuri vairs negribētu tur būt un, vārdu sakot, labāk vēlētos turpmāk gulēt mierīgi.
— Tas nozīmē, ka esat bulgārs? — šoreiz kaimiņš pavaicā mātes valodā.
— Un kas tad, jūsuprāt, es esmu? Amerikas nēģeris? — atjautāju tai pašā valodā.
Neko vairs nepaskaidrojis, Penevs iegrimst pārdomās, kamēr uz skatuves slaidā sieviete ar karalisku vēzienu norauj krūšturi un beidzot sasniedz priekšnesuma kalngalu — atsvabinās no biksītēm. Tā kā mans sarunu biedrs pat šai saspringtajā bridi nepaceļ acis uz skaistuli un, šķiet, pārāk ilgi kavējas pārdomās, atļaujos viņam piepalīdzēt:
— Es gribētu jūs brīdināt — ja apsverat, kā glābt savu dzīvību un pārdot manējo, tad tā ir liktenīga kļūme. Jau tas, cik vaļsirdīgi visu atklāju, liek jums atjēgt, ka man ir stipra aizmugure. Cilvēki, kuri jūs, Penev, dabūs pie malas, līdzko lūkosiet mani nodot, vienmēr pagadīsies tuvumā un būs modri. Viņi neizlaidīs jūs no acīm, un nav tādas vietas, kur jūs varētu paslēpties, lai izvairītos no lodes.
Un, tā kā viss jau tā nonācis tik tālu, atļaujos piebilst:
— Patiesībā sen esat pelnījis lodi pierē. Bet es esmu rīkojies pārāk cēlsirdīgi, jūs amnestēdams. Sī cēlsirdība ir tiešām fantastiska, ņemot vērā, ka reizē ar amnestiju atvēlu jums briljantus.
— Jo fantastiskāks ir kāds priekšlikums, jo mazāku uzticību tas pelna, — Penevs noteic ne jau bez zināma pamata.
— Jūs taču skaidri saprotat, ka cilvēkiem, kurus pārstāvu, bijuši nebijuši briljanti. Visvairāk nozagtie.
— Kādi īstenībā ir tie briljanti, par kuriem visu laiku runājat? — kaimiņš mani izprašņā.
— Daudzkarātu. Neticami augstvērtīga kolekcija. Gaumīgi sarindota mazā, melnā kastītē.
— Cik gabalu?
— Deviņi.
— Nu gan esat nošāvis greizi,— Penevs pašūpo galvu.— To ir desmit.
— Bija desmit. Bet viens jau aizceļoja uz zagto mantu tirgu. Tā nu tagad deviņi.
Bez šaubām, Penevs ļoti labi zina, ka ir tikai deviņi dārgakmeņi, un izspēlē triku, vēlēdamies izdibināt, par ko un vai pilnīgi esmu lietas kursā.
Slaidā skandināviete savukārt ir nozudusi aiz priekškara, lai dotu vietu lielai mulatei izaicinošiem auguma
veidoliem un plānā poplīna kleitā. Viņa acīm redzami uzstājas saskaņā ar lozungu: «Taupiet laiku!»
— Nogudrojiet tik daudz, — pamudinu kaimiņu, — ja tik daudz gudrosiet, var gadīties, ka darījums netiks noslēgts. Jums atlicis gaužām maz laika, lai savāktu savus kankarus un aizlaistos lapās.
— Starp citu, kādu tad iztēlojaties šo dosjē?— Penevs vaicā, beigu beigās pasliedams galvu un lūkodamies man acīs.
— Mani it nemaz neinteresē nedz tā ārējais izskats. Nedz, kā tas uzrakstīts. Nedz šifrs, ja tas ir.
— Šifra nav,— viņš mierina mani.— Bet ir pavisam kas cits: šis dosjē ir sagriezts trijās svērteniskās strēmelēs. Desmit papīra loksnes sagrieztas trijās strēmelēs, tātad iznāk trīsdesmit lapu, vai ne? Nu labi. Ja pat noslēgsim darījumu, varu jums piedāvāt tikai desmit lapu no visas sērijas.
— Kur ir pārējās?
— Divās dažādās vietās.
— Tomēr jums zināms, kur tieši atrodas šīs vietas.
— Viena — jā. Par otru jāsaka — labāk pajautājiet Goranovam.
— Kur tad ir tā — viena?
— Bet kur ir briljanti?
— Par tiem neuztraucieties. Varu tos atdot jau šovakar.
— Kad atdosiet, tad arī saņemsiet informāciju. Kopā ar desmit lapām.
— Noteikumi, kādus jūs piedāvājat, nemaz nav līdzvērtīgi manējiem.
— Es taču nekā nepiedāvāju. Jūs pats piedāvājat.
— Un tomēr nav gan līdzvērtīgi.
— Nespēju dot vairāk par to, kas man ir,— Penevs parausta plecus.
— Kas ierakstīts jūsu strēmelēs?
— Vissvarīgākais — pseidonīmi. Kā jau teicu, lapas sagrieztas trijās daļās. Vienā ir pseidonīmi, otrā — īstie vārdi, trešā — dati par attiecīgu darbību.
— Pseidonīmi nepavisam nav pats svarīgākais.
— Mums gan — pats svarīgākais, mēs strādājam, balstoties uz tiem. Katrā ziņā piedāvāju, kas ir manā rīcībā.
— Tikai nenozīmīgu sīkumu. Es cerēju uz kaut ko citu.
— Varbūt arī es cerēju uz kaut ko citu, bet, kā redzat,
nonācu tik tālu, ka ielaižos darījumos ar tādu kā jūs… — viņš drūmi saka klusinātā balsī, izņem no mutes sasiekaloto cigareti un samurdza pelnutraukā.
Skaidrs, tas ir viņa pagrimuma kalngals: tagad, kad nav iespējams vēl tālāk nodot dzimteni, Penevs ir spiests daļēji atklāt nodevību, lai sagrābtu medījumu un nozustu nezināmā virzienā.
Mulate sen ir rekordātrumā izģērbusies gandrīz pilnīgi kaila, bet izrādās, ka tas bijis tikai necils priekšnesuma ievads, kuram seko galvenais izpildījums — bezgala ilga, neprātīga* deja neprātīgu magnetofona spiedzienu pavadījumā.
— Vēl daži vārdi,— saku. — Runājot par apmaiņu, lieku priekšā to izdarīt jau šonakt…
Jau šonakt. Saimnieku uzticība kalpam, ja tā vispār kādreiz ir bijusi, pēdējās dienās galīgi sabrukusi. PeneVu uzmana, un tas viņam labi zināms. Bet, kad esmu saskāries ar viņu — saskare pašlaik ir neizbēgama —, arī mani var novērot, lai cik ticamus minētu ieganstus, ka mēs esam nejauši iegriezušies restorānā un tur nejauši satikušies. Tāpēc nepieciešams pasteigties.
Sauja briljantu miljoniem dolāru vērtībā spēj aptumšot prātu pat ļoti apdomīgam viltniekam. Tas notika arī ar Penevu. Viņš gatavojās, kā bija izlielījies Florai, aiz saviem apsvērumiem nopirkt Goranova vasarnīcu, protams, par CIP naudu. Bet, lūk, CIP neļāva viņam to izdarīt — izsolē ieradās Kēnigs. Redzēdams klaji iznākam arēnā Kēnigu un negaidot vēl uzrodamies mantinieci, par kuru agrāk nebija ne jausmas, Penevs nobijās, ka viņam pēkšņi var laupīt medījumu, pēc kā tiecies tik ilgu laiku. Tas pamudināja viņu rīkoties patvaļīgi un galvenokārt neatlaidīgi sekot Violetai, bet varbūt to viņam nebija uzdevis neviens un tam tobrīd lika šķēršļus tādi vīri kā Kēnigs. Var arī vēl gadīties, ka mēģinājumā noslepkavot Kēnigu Goranova vasarnīcā tiek vainots Penevs, ja cits uzbrucējs nav droši zināms. Tā vai citādi, Goranova pēcteci novēro. Un tas Penevam ne vien dod bagātīgu vielu pārdomām, bet arī acīmredzot liek secināt, ka pēc iespējas ātrāk jālaižas lapās un jādzīvo nelegāli.
Nelegāli — bet kur? Ja cilvēks reiz paguvis aizbēgt no dzimtenes un ja reiz pratis trokšņaino Minheni apmainīt pret kluso Bērni, tas vēl nenozīmē, ka viņš nepārtraukti var šaudīties no vietas uz vietu, it īpaši tad, kad CIP neraugās vēlīgi uz šādām trakulībām. Bet tās jau ir Peneva paša problēmas.
Patlaban ir svarīgi, lai darījums noritētu bez sarežģījumiem. Jau šonakt. Kā esam norunājuši, Penevs pirmais atstāj piesmēķēto, sarkanīgā pustumsā ieslīgušo pagrabu, pēc brīža es savukārt izeju laukā un braucu zināmā attālumā nopakaļ viņa ševrolē. Man nav nopietna pamata uzskatīt, ka Goranova pēctecis pūlēsies mani piekrāpt un nodot. Viņam nav tādi apstākļi, lai varētu atļauties šādu greznību. Un tomēr es, savā mūžā daudz ko pieredzējis, atzīstu par labāku neatpalikt no viņa un pa gabalu uzmanīt, vai Penevs necentīsies nogriezties kaut kur sāņus no taisnā ceļa.
Spriežot pēc atskata spoguli zibošajiem attēliem, neviens mums nevelkas astē. Bet, kā jau minēju, man netīk paļauties vienīgi uz acīm redzamo. Mūsu vislielākā tehnikas uzplaukuma laikmetā var daždažādiem paņēmieniem novērot ikvienu, viņam pašam nemanot. Tieši tādēļ darījums noteikts nakti trijos, tas ir, krietnu laiku pēc tam, kad mēs abi būsim pārradušies mājās un, kā jau pieklātos, sen aizmiguši.
Pulkstenis ir trīs. Nakts cēliens, labi pazīstams vecās paaudzes cilvēkiem, kuri arvien vēl atceras sirdi plosošo dziesmu:
Nakts klusa, klusa, tumša, tumša, Birst skumji liepu ziedu zelts…
Par liepām jāsaka, tā, protams, ir dzejiskā patvaļa — manas vasarnīcas sētā neaug liepas —, bet viss pārējais ir uz mata kā dziesmā. Klusums un tumsa, tās aizsegā nonāku maura viņā galā pie ābeļu biezokņa, kur starp diviem dārziem uz zema žoga slienas nekam nevajadzīga akmens vāze.
Tumsā tik un tā saredzu, ka viņpus žoga pie vāzes mani jau gaida Penevs.
— Lorān, esmu paņēmis līdzi pistoli,— viņš brīdina. — Tātad, ja jums ir kādi ļauni nodomi, labāk izmetiet tos no galvas. Ietriekšu jums lodi ribās, pat nebaidīdamies sacelt kājās ļaudis visā apkārtnē.
— Arī man ir ierocis, — nekaunīgi meloju. — Bet domāju — mēs neesam te atnākuši, lai viens otram lodi grūstu ribās. Ņemiet ārā papīrus.
— Vispirms izņemiet briljantus!
Iebāžu roku kabatā, izvelku pazīstamo kastīti un atveru. Lai gan nakts ir tumša, briljanti zaigot iezaigojas ielas laternu-staros, kas margodami spraucas cauri ābeļu biezoknim. Alkatības uzplūdos kaimiņš nespēj novaldīties, kāri nesniedzies pēc dārgakmeņiem.
— Neaizskariet! — es brīdinu viņu.— Parādiet papīrus!
Viņš atrauj roku, savukārt parakņājas svārku kabatā un izvelk šauras, uz pusēm salocītas lapas.
— Liekas, jums tās jau bija kabarē…— ieminos.
— Kā tad! Tāpat kā jums — akmeņi.
— Mēs varējām mierīgi apmainīt preces zem galda. Bet kā lai to būtu izdarījuši ar tādu neuzticīgu cilvēku kā jūs…
It kā vēlēdamies apliecināt, ka mani vārdi ir patiesi, Penevs pēkšņi ievaicājas:
— Kas var galvot, ka tie ir īstie akmeņi?
— Bet kas var galvot, ka tas ir īstais dosjē? — es atjautāju.— Jums ir vismaz viena priekšrocība — jūs zināt, kā izskatās dārgakmeņi, bet man nav ne jausmas, kāds ir dosjē. Tikai, kā jau reiz teicu, ja iegrūdīsiet man kādus nevainīgus papīrus vai viltotu, nevis īsto dosjē, jums nāvessods būs neizbēgams. Un neatliekams, Penev!
— Neesmu pirmoreiz ar pīpi uz jumta,— kaimiņš nomurd. — Dodiet akmeņus!
— Gan jau dabūsiet. Vispirms es gribētu dzirdēt jūsu informāciju. Kur ir pārējie saraksti?
Penevs brīdi klusē, apsvērdams varbūtējās briesmas, ka viņu var nolaist no kājas. Tad nočukst:
— Pie Kēniga. Nezinu, vai šis vārds jums ko izsaka…
— Izsaka CIP,— atbildu.
Viņš atkal klusē, bet šādās reizēs klusēšana izteic vairāk nekā vārdi.
— Tagad dodiet akmeņus!
— Lūdzu, nolieku kastīti uz žoga. Bet nolieciet blakus tai papīrus!
Viņš izpilda rīkojumu. Nenoskaitījuši līdz trīs — nepilnā sekundē nevar noskaitīt līdz trīs —, mēs grābjam katrs savu medījumu.
— Un, lūk, mans padoms,— es saku, iekāms attālinos.— Pazūdiet uz karstām pēdām. Jūsu dzīvība tiešām karājas mata galā.
Penevs nomurmina kaut ko tādu kā «neesmu pirmoreiz
ar pīpi uz jumta» un ienirst tumsā Goranova vasarnīcas virzienā.
Es par viņa dzīvību nedodu ne plika graša. Nodevības mirkli nodevējs pārvelk krustu pats savai dzīvībai pāri. Bet pašlaik man ir svarīgi, lai viņš aizvāktos pēc iespējas tālāk. Kamēr nav vēl atklājis akmeņu īsto vērtību. Un kamēr viņa saimnieks nav vēl uzodis, kādā ceļā Penevs tos saņēmis.
Pa tumsu aizlavos līdz mājām, klusām dodos pa kāpnēm augšā un ieeju darbistabā. Neesmu tik stipri sasprindzis, lai sirds vai pušu plīstu,— jau sen pagājuši tie gadi, kad izjutu jauneklīgu spriedzi, — tomēr negribu mānīties, ka esmu gluži mierīgs. Lai cik nenozīmīgs, risks, ka man ir iegrūsti viltojumi, arvien vēl pastāv.
Iededzu galda lampu un ātri pārskatu lapas. Plānais, izturīgais papīrs ir pamatīgi saņurdzijies no šķirstīšanas un pamatīgi izblāvējis laika ritumā. Ar rakstāmmašīnu uzsistie burti arī izbalējuši, tātad pilnīgi aplam būtu domāt, ka dosjē sagatavots īpaši man. Tas ir mašīnraksta pirmais eksemplārs, nevis kopija, kaut gan patlaban tas man bijis nebijis. Par saturu jāsaka, tas aprobežojas ar nosaukumiem, kas sarindoti cits zem cita nevienādās atstarpēs: Iskara… Ogosta… Rosica… Jantra… Mesta… Osama… Tie nereti atkārtojas, apzīmēti ar kādu skaitli: Iskara otrā… Iskara trešā… Pavisam piecdesmit divi upju nosaukumi. Starp mums runājot, nebiju gaidījis šādu ūdeņu bagātību.
Krietns pūrs, ko atstājusi pagātne. Piecdesmit divi nodevēji periodiski ir darbojušies vai bijuši ar mieru darboties piemērotos apstākļos. Piecdesmit divi aģenti vēl būs ienaidnieka rīcībā, ja netiks atmaskoti. Pagaidām vēl nevaru zināt, kā mums laimēsies viņus atmaskot. Lapās, kas ir manās rokās, ierakstīti vienīgi segvārdi, bet īstie — dosjē otrajā daļā, kuras man trūkst.
Iegūtās papīra strēmeles nozīmē visai rūgtu uzvaru. Tomēr uzvaru! Tāpēc ka sākotnējās aizdomas, uz kurām balstoties uzsākām operāciju, ir caur un cauri apstiprinājušās. Un tāpēc, ka tagad man ir skaidrs priekšstats, cik lieli noziegumi risinās un ka tiem pēc iespējas ātrāk jādara gals. Un vispēdīgi tāpēc, ka zinu, kur atrodaš dosjē vēl viena daļa.
Tiesa, tā nav otrā un vissvarīgākā, bet trešā daļa, cik var ticēt papildziņām, ko Penevs man uzticēja kabarē. īstenībā ar tām arī beidzās mūsu saruna.
— Kā šī daļa nokļuva cita cilvēka rokās?
— To droši Vien izņēma no seifa tūlīt pēc slepkavības.
— Vai tad viņiem nebija dosjē norakstu?
— Vai jūs domājat — Goranovs bija idiots? Kartotēka, viņš teica, ir šeit! — Un Penevs ar rādītāja pirkstu zīmīgi pasitaļā pa galvu.'— Vecais bija rūdīts zellis. Lai gan arī viņš savukārt dabūja galu.
— Kādēļ tad dabūja galu?
— Tādēļ, ka nošāva buku ar Karadžovu… izrādījās, ka tas nebūt nav Karadžovs… nezinu, vai esat lietas kursā…
— Esmu gan,— pārtraucu Penevu.
— Vismuļķīgākais ir tas, ka Veco iedzina kapā vēlēšanās pasargāt savu ādu. Baidīdamies, ka jūsējie var viņu notvert, Goranovs pastāstīja par savu kļūmi… Iksam. Un Ikss atsūtīja mani viņam palīgā, pēc kāda laika likās — nu viss jau garām. Tomēr vēlāk uzklīda šīs sievietes… Rozmarija, Flora… Un kļuva skaidrs,-ka Veco izspiego. Tad viņam piezvanīja pa tālruni…
— Kas piezvanīja?
— Domāju — tas ir jūsu darbs. Kāds lūdza, vai nevarētu tikties ar viņu… aizdomīgi dodams mājienu uz kaut ko… un droši vien neatskārzdams, ka Vecā sarunas pa tālruni tiek noklausītas… Tas izlēma Goranova likteni.
— Diez vai viņi būtu nogalējuši Goranovu, ja jūs viņiem nepateicis, ka dosjē ir uzrakstīts melns uz balta,— ieminos tālab vien, lai nepārtrūktu saruna.— Nav tāda muļķa, kas ielaistu dunci ribās dzīvai kartotēkai, iepriekš no tās visu neizvilcis.
— Spriediet, kā gribat,— Penevs atcērt.
— Kādi papīri glabājās seifā?
— Dosjē trešā daļa.
— Bet otrā?
— Es taču jau teicu — par otro jums var sniegt ziņas vienīgi Goranovs.
Tas, ka trūkst tieši otrās daļas ar īstajiem aģentu vārdiem, no vienas puses, ir slikti, no otras — labi. Tā pagaidām nav vēl nokļuvusi Kēniga un viņa sabiedroto rīcībā. Trešajā daļā ietvertās ziņas ir svarīgas, bet nedod lietišķu labumu, ja tām nav pievienoti atbilstošie vārdi.
Risinādams šo cik necik iepriecinošo domu, izņemu fotoaparātu — šķiltavas un sāku fotografēt mašīnraksta lapas. Tās nofotografēju divreiz un divās atsevišķās kasetēs. Viena no tām rit no rīta nonāks slēpni — volvo.
Otra… ari otras varbūt ievajadzēsies.
* * *
— Jūs ejat pa ielu, un pēkšņi jums uz galvas uzkrīt puķu pods. Kas tas ir: nejaušība vai liktenis? — Benāto vaicā, caur briļļu stikliem raudzīdamies manī ar savām apaļajām zīdaiņa acīm.
— Jā,— labprāt atbildu.
— Ko nozīmē «jā»?— viņš atkal vaicā, un balsī ieskanas īgnums. — Jūs, mīļais, gluži vienkārši neklausāties, ko es runāju.
— Atzīstos, ka šo to palaidu gar ausīm,— tikko dzirdami saku, atraudamies no pārdomām.
— Kad esat tik izklaidīgs, var gadīties, ka paliksim bez pusdienām,— kompanjons aizrāda aizvien vēl īgni un palūkojas savā pulkstenī. — Vai jums neliekas, ka jūsu dāma liek mums pārāk ilgi viņu gaidīt?
— Domāju — mēs varētu jau pasūtīt,— saku, jo tērzējam mājīgajā «Zelta atslēgas» kaktā un tieši šobrīd pamanu pa durvīm nākam impozanto Floru, kas aizsedz gaišās dienas gaismu kā milzīgs, lieliski noapaļojies mākonis.
Pieceļos kājās un izpildu nenovēršamo iepazīstināšanas ritu, pēc tam iekārtoju dāmu starp sevi un Benāto. Flora iedveš manam kolēģim respektu, bet tikai ar saviem apmēriem. Liekas — Benāto jau sen sasniedzis tos gadus, kad uz sievietēm raugās vienīgi kā uz varbūtējām sarunas biedrēm.
īsi apspriedušies ar Feliči, kas vienmēr mīļuprāt ieteic nobaudīt pašu dārgāko, pasūtām aperitīvu un izvēlamies ēdienus. Tad Benāto atsāk sarunu par iepriekšējo jautājumu, bet šoreiz pavērš biklās, bērnišķīgās acis uz Floru:
— Dārgā kundze, iedomājieties, ka ejat pa ielu un puķu pods uzkrīt uz jūsu burvīgās galvas. Kā jums šķiet, kas tas ir: nejaušība vai liktenis?
— Tas ir puķu pods,— vāciete lakoniski atbild.
— Ē, nūja, tomēr to vada kāds spēks…
— Zemes pievilkšanas spēks,— dāma pasaka.
— Vai tad doma par Likteni jums nav ienākusi prātā?
— Redzat, kungs, ja jums uz galvas uzkristu puķu pods un jūs tik un tā paliktu dzīvs, vislabāk būtu padomāt nevis par Likteni, bet gan par to, kā izsaukt pa tālruni «ātro palīdzību». Bet, ja jau izdzisīsiet… Nu, ja jau izdzisīsiet, varat būt pārliecināts, ka jūsu prātu nekad vairs nenodarbinās Likteņa problēma.
Tā tikusi galā ar grūto filozofisko jautājumu, Flora paņem glāzi «Dibonē», ko nupat uzlicis galdā apsviedīgais Feliče, un iekampj krietnu malku. Man liekas — par spīti ļaunā Likteņa draudiem, Benāto būtu darījis to pašu, ja pa šo laiku neapgāzis savu glāzi. Par laimi, «Dibonē» neuzšļakstīja uz dāmas kostīma, bet uz viņa paša uzvalka. Visuresošais tautietis pieskrien tieši laikā, lai ar divām tīrām salvetēm pārklātu dzēriena pēdas uz galdauta, un atnes citu glāzi «Dibonē». Mēs abi ar Floru samērā saspringti uzmanāmies, kaut tik vēlreiz negadītos tāda pati nelaime, arī Benāto droši vien ir šādu bažu gūstā, tāpēc pasteidzas iztukšot glāzi vienā rāvienā.
Kamēr mans kompanjons, gaidīdams krabjus, mums apgaismo kādu no savām iemīļotajām tēmām, pareizāk, zvēriskās slepkavības, kas ir mafijas roku darbs, vāciete mazliet pieliecas pie manis un pačukst vienaldzīgā balsī:
— Šorīt tas vīrs, Penevs, nogalināts.
— Kas viņu nogalināja? Kā?
— Tāpat kā Goranovu — ar dunci mugurā.
— Rādās, jūs neklausāties, ko es stāstu, — Benāto nopukst ar vieglu pārmetumu. — Bet es saku, ka mūsdienās slepkavības iegūst tiešām draudīgi plašu vērienu…
Beigu beigās ir uzlikti galdā krabji, teļa gaļas fileja ar makaroniem itāliešu gaumē, lapu salāti, augļu salāti, kafija un katram pa mēriņam konjaka, lai barība tiktu vieglāk sagremota. Jāpiebilst, neņemot vērā dažu glāžu saplīšanu un trauku apgāšanos, pusdienas norit visumā uz goda par prieku ne vien Benāto, bet arī Florai, kurai acīmredzot nav zudusi ēstgriba, kaut gan pāragri gājis bojā paziņa, kas dzīvoja netālu no viņas.
— Iedzersim vēl pa tasei kafijas,— piedāvāju, cerēdams dzirdēt tieši to, ko arī dzirdu:
— Brīnišķa ideja, bet man laiks doties prom. 2ēl atstāt tik patīkamu kompāniju, tomēr jāiet — norunāta neatliekama tikšanās.
Benāto grūti šķirties no mums un grūti pat runāt, jo pēcpusdienā viņam varēm uzmācas miegs un tikšanās mājās ar gultu patiesi nekādā ziņā nav atliekama. Ļauju viņam aiziet, palūdzu, lai Feliče atnes vēl vienu tasi kafijas, un jautāju Florai:
— Kad atrada viņu beigtu?
— Atrada viņa, Violeta, ap vienpadsmitiem. Pārradu- sies mājās, viņa devās uz virtuvi un priekštelpā uzgrūdās līķim, kas bija izstiepies visā garumā ar dunci mugurā. Laikam slepkavība notikusi pirms dažām minūtēm, jo Violeta bija izgājusi no mājām ap desmitiem, lai aizbrauktu uz konditoreju Austrumu lokā.
— Starp desmitiem un vienpadsmitiem — veicīgi gan nostrādāts,— klusām saku.
— Lai ar to visu noņemas policija, manu zēn. Mums svarīgakais ir tas, kuram tagad pienāks kārta.
— Jautājums vietā. Priecājos, ka tev tas ir ienācis prātā.
— Kas tad te ko priecāties?
— Vieglāk sapratīsi, kāds labums ir sadarboties ar mani.
— Ja tu spēlē godīgu spēli,— Flora saka.
— Neuztraucies par to! Uztraucies par gluži ko citu — tev, mīļā, ir bīstami sāncenši.
— Tas man zināms bez tavas teikšanas. Cerams, viņi ir arī tavi sāncenši.
— Mani neinteresē…
Doma paliek nepasacīta līdz galam, jo dāma man pamet ar acīm, brīdinādama, ka tuvojas viesmīlis. Bet, kad Feliče atkal attālinās, aizsākas cita saruna:
— Kā ir, vai tikšanās norunāta?
— Atnācu tādēļ vien, lai tevi ar to aplaimotu.
Viņas vārdos jaušama diezgan drūma humora pieskaņa.
— Kur un kad?
— Tieši sešos. Lejā, pie lifta. Domāju — tu zini, kur tas ir.
— Pie kura lifta? Vai pie tā, kas atrodas iepretim katedrālei? — jautāju nevainīgi.
— Kā tad! Ne jau pie tā, kurš ir Empire States Buildinģ.
* * *
Līdz sešiem laika vēl diezgan. Tā kā Florai labpatikas palikt, lai šo to nopirktu galvenās ielas veikalos, es ar volvo braucu uz Austrumu loku, nolēmis dažus papildu sīkumus par slepkavību vēl izdibināt no mīļās Rozmarijas, kas vienmēr par visu ir lietas kursā.
Rozmarijas nav mājās. Pēc neaizmirstamās nakts Floras dzīvoklī manās attiecībās ar īrnieci ir iezadzies neliels dzestrums. Pavisam neliels un tikko jaušams, tomēr dzestrums.
— Tā vien šķiet, ka varen cītīgi un pārāk pašaizliedzīgi esat devies uzbrukumā vācietei,— īrniece man aizrādīja nākamajā rītā, kad biju pārradies mājās.
— Ja atmiņa mani neviļ, jūs pati esat izvirzījusi man šādu uzdevumu,— mēģināju taisnoties.
— Jā, bet ne jau seksuālā nozīmē, kā to acīmredzot esat sapratis.
— Kur nu seksuālā nozīmē… Labāk nepārspīlēsim,— samierinoši murmināju.
— Nedomājiet, ka esmu greizsirdīga. Tāpat vien baiļojos par jums. Novirze no labās gaumes cilvēkam allaž sākas ar niekiem — ar prastas, lielas sievietes pavadīšanu mājup vai kaut ko tamlīdzīgu. Un vēlāk gluži nemanot gaume galīgi samaitājas.
— Labāk nepārspīlēsim, — vēlreiz sacīju. — To darīju tikai jūsu labā.
— Kāds tad rezultāts? Nevis tas, kas jūs intriģē, bet tas, kurš mani interesē?
— Domājat, ka vienā naktī var ieņemt tādu cietoksni kā Flora…
— Cik naktis būs vēl vajadzīgas, lai galīgi iekarotu šo citadeli? Tūkstots un viena nakts? Vai drusku mazāk?
— Mīļā, jūsu ironija jau kļūst bezkaunīga. Nenoliedzu, ka tas man sagādā zināmu prieku. Izrādās -v- jūs tomēr esat greizsirdīga.
— Nevajag radīt sev ilūzijas! Man gan ir gluži vienalga. Un mazliet dusmojos tāpēc, ka augu nakti vispār neatcerējāties ne mani pašu, ne manas rūpes.
— Nezinu, kā lai jūs pārliecinu, ka domāt domāju tikai par jums.
— Pārliecināt var fakti, mīļais. Nekas cits kā fakti.
— Pagaidām fakti ir šādi: Flora te dzīvo tādēļ, ka tiešām grib dabūt briljantus.
— To nav grūti atskārst.
— Aiz Floras, tāpat kā aiz jums, slēpjas kāds cilvēks.
— Man jau radās tādas aizdomas.
— Viņš ir vācu tirgotājs, vārdā — Makss Brunners.
— Ar ko viņš tirgojas?
— Ar briljantiem gan ne. Bet, kā jums zināms, ne jau juvelieri vien tīko pēc briljantiem. Citādi juvelieriem nebūtu, kam tos pārdot.
— īstā laikā to paskaidrojāt. Kādas Florai ir attiecības ar Penevu?
— Sai ziņā, manuprāt, varat būt mierīga. Viņa klaji nolamāja Penevu par kretīnu.
— Tas vēl neko nenozīmē. Kretīni tāpēc ir kretīni, lai viņus izmantotu gudrie.
— Esmu drošs, ka Flora uz viņu vairs nepaļaujas.
— Ko viņa domā par mani?
— Viņa jūs tīri vai dievina.
Kādu brīdi turpinājām sarunu šādā garā, un, nevēlēdamās būt pagalam nepateicīga, Rozmarija tomēr atzina, ka manas vēstis ir gan ko vērtas, un izteica cerību, ka vistuvākajā laikā pagūšu noskaidrot vēl dažus sīkumus un, pēc viņas domām, noteikti ieņemšu vareno citadeli, nerāp- damies pa tās sienu vārda tiešā nozīmē. īsi sakot, viss beidzās diezgan izlīgstošā noskaņā. Un tomēr mūsu starpā iezagās neliels dzestrums. Pavisam neliels, lai mēs neie- kvēlotos kaislībās.
Uzkāpju augšā, ieeju guļamistabā un pa aizkaru spraugu aši pametu acis uz blakus vasarnīcu, pārbaudīdams, kas tur notiek. Policisti laikam jau tikuši galā ar savu darbu. Kad vienā un tai pašā vietā gadās divas slepkavības pēc kārtas, cilvēki iegūst darba iemaņas un viss risinās daudz ātrāk. Neviena nemana ne dārzā, ne drūmajā viesistabā, kur logu aizkari nav aizvilkti,— tā paveras skatienam tukša un mēma. Mēma, tomēr savā valodā izsaka šo to: Rozmarija nav aizgājusi mierināt bālo būtni. Vai arī, ja aizgājusi, jau izpildījusi savu uzdevumu.
Man vairs nav ko darīt šai tukšajā vasarnīcā, tikai varu gaidīt, kad te kāds ielavīsies un aizsūtīs mani pie tēviem. Atstāju mājas un dodos pa aleju uz mežu, lai tāpat vien izlocītu kājas un apsvērtu situāciju, raugoties uz to no malas. Mežs lēnām ieskauj mani ēnains un vēss — liekas, tā ir kolonnu zāle, svinīga un klusa, aiz tās kolonādes tur, tālē, redzams smaragdzaļš lauks, viņpus tā — zilu kalnu virkne, vēl tālāk — augstas, sniegainas milzu virsotnes, virs kurām zilgmo debesis.
Nogriežos pa taciņu, lai apsēstos uz sola, kas pirmais pagadīsies ceļā, taču izrādās, ka tas ir aizņemts. Vienā galā uz tā sarāvusies sēž trausla meitene tumšā skolnieces kleitā ar baltu apkaklīti. Viņa tur klēpī pelēku plīša lācēnu. Pamanījusi, ka eju viņai klāt, meitene nodreb, bet es pasteidzos viņu nomierināt:
— Nebaidieties… Es ^smu jusu kaimiņš… Rozmarijas saimnieks…
— Domāju, ka esmu jūs redzējusi,— pamāj ar galvu meitene, kurai, kā jau agrāk minēju, droši vien drīz būs gadu trīsdesmit.
— Vai atļausiet apsēsties uz brītiņu?
— Kādēļ gan ne? Sols nav mans.
— Es negribētu, lai jūs apskaistos…
— Nemaz neapskaitīšos… Ja tikai nesāksiet runāt par drausmīgo slepkavību.
— Neuztraucieties, — es saku, kaut gan vēlos runāt tieši par slepkavību.
— Te visi grib mani mierināt, un visi stāsta vienu un to pašu, kas mani vēl vairāk satrauc, it kā nebūtu diezgan ar to, ka briesmīgā aina aizvien vēl rēgojas acu priekšā… gan līķis… gan asinis… Pat tad, kad aizveru acis…
— Neaizveriet, — es ieteicu. — Kad gribat izkliedēt šausmas, vajag acis nevis aizvērt, bet atdarīt pēc iespējas platākas un lūkoties uz to, kas parasti ir apkārt: uz skaistajiem kokiem, pļavu, kalniem un debesīm… un ieklausīties vienkāršās dabas balsī…
— Liekas — dabu es gan saprotu,— Violeta saka, ciešāk piekļaudama sev lācēnu, it kā tas grasītos raudāt.
— Ja ko nesaprotu, tad tie ir cilvēki… Un varbūt tādēļ vienmēr baidos no viņiem… pat no tiem, kuri izturas laipni un draudzīgi…
— Ir dažādi cilvēki. — pamācoši runāju. — Un svarīgi ir ne vien tas, vai viņi izturas draudzīgi, bet arī tas, kas slēpjas aiz -viņu draudzības — līdzjūtība vai aprēķins.
— Kas tad viņiem visiem patiesībā vajadzīgs no manis?— jaunā sieviete negaidot ievaicājas, it kā es ar savu pliekano pamācību būtu uzplēsis viņai senu brūci.
— Gan jūsu īrniecei, gan lielajai vācietei, kas šorīt uzaicināja mani uz tēju un torti konditorejā… gan Kēniga kungam… vai esat dzirdējis tādu?…
— Sis vārds man pazīstams… — nedroši saku.
— Tas pazīstams visai pasaulei — te katrs piektais ir Kēnigs, bet es runāju par to kungu, kurš vakar atnāca apjautāties, vai nepārdodu vasarnīcu, vai nopietni nepār- dodu, vai patiešām nopietni, jo neparko nespēja ticēt, ka nedomāju pārdot, kaut gan dzīvoju citā mājā; es uzprasīju: kādā citā mājā,— viņš uzkliedza: jūs taču līdz šim esat dzīvojusi kaut kur, — tad es sacīju: liekas, saduroties ar šādu nekaunību, man ir tiesības pateikt — kas jums par daļu, kur esmu dzīvojusi,— bet viņš iebilda: protams, man nav nekādas daļas, gluži vienkārši nospriedu, ka esat ar mieru pārdot ja ne vasarnīcu, tad to — otru māju, pasakiet, kur īsti tā atrodas un vai no tās paveras skals uz ezeru,— es pavaicāju: par kādu ezeru ir runa,— viņš uzkliedza: jums pašai tas labāk zināms,— galu galā, lai cik rupji tas bija, es gribot negribot aizcirtu durvis viņa deguna priekšā…
So mazo stāstu, kuram ir vērts dot saistošu nosaukumu «Nelūgts viesis», Violeta nober kā pupas,' mazliet aizelsda- mās, kā iekvēlojusies neatvairāmā vēlmē izliet visu sirdī sakrājušos rūgtumu, un es ļoti labi saprotu viņu, jo patiesi nav tīkami nonākt tēva mājās un pēkšņi atklāt tur čūsku midzeni.
— Ar ko jūs to visu izskaidrojat? — uzdrīkstos pajautāt.
— Ne ar ko, absolūti ne ar ko. Es taču jau teicu: man šķiet, ka vieglāk saprotu priekšmetus vai dzīvniekus nekā cilvēkus.
Violeta apklust, atkal nogulda lācēnu klēpī, it kā tam laiks būtu doties pie miera, un turpina:
— Varbūt ir labāk, ka nesaprotu. Baidos: ja sākšu saprast, būs vēl šausmīgāk. Nu, teiksim, nesenīt nodomāju, vai vāciete tīšuprāt neaizvilka mani uz konditoreju, lai pa to laiku tiktu nogalināts tas nelaimīgais vīrietis. Droši vien sāku fantazēt, jā, nenoliedzami fantazēju, bet, ja reiz prātā iešaujas kāda doma, vairs nespēju to nešķetināt, līdz tieku skaidrībā par kaut ko baismīgu…
— Jums apkārt tiešām kaut kas notiek, — atzīstu. — Ja ne katrā ziņā baismīgs, tad vismaz dīvains.
— Jā, bet kādēļ? — Violeta vaicā un izskatās nomocījusies. — Kam es esmu ko nodarījusi? Kas viņiem vajadzīgs?
— No jums laikam — nekas. Bet varbūt viņiem šis tas meklējams vasarnīcā. Vai esat pamatīgi aplūkojusi telpas, kurās dzīvoja jūsu tēvs?
— Kā lai tur rakņājos, kad desmit dienas vēl nav pagājušas pēc bērēm? Sirds sāp, padomājot vien, ka viņu apbedīja bez manis. Vai varat ticēt, ka uzzināju par tēva nāvi gluži nejauši, lasot kādu vecu avīzi… Tik vientuļi dzīvoju, ka pat…
— Ak, mana mīļā!… Ai, Pjēr!… — šai mirklī mums aiz muguras atskan tīkama balss, un nav grūti uzminēt, kas mums uzsauc. •
— Sveiki, Rozmarija,— paloku galvu, pieceldamies kājās. — Patiesību sakot, es jūs meklēju, bet tagad man laiks doties prom. Redzēsimies vakarā.
— Lūdzams, atnāciet uz tēju šajās dienās, protams, kopā ar jaunkundzi,— Violeta mani uzaicina, gurdi smaidīdama. — Man būs ļoti patīkami.
Viņa veras manī mazliet ilgāk, nekā pieklājas, kā likdama saprast, ka patiesi vēlas atkal tikties un mūsu saruna nav beigusies.
Rozmarija tūlīt iekārtojas uz sola, manāmi apmierināta, ka esmu atdevis -viņai vietu un atstāju viņas divatā. Turpretī es eju lejup saīdzis, jo Violeta — tik atklāta un noskaņota izkratīt sirdi — ir tīrais upuris manas brīnišķās dāmas rokās. Cerēsim, ka dāma man šo to izstāstīs kaut vai daļēji. Tā kā mūsu attiecības kļuvušas vēsākas, par to nevaru būt pilnīgi drošs.
Pulkstenis ir bez piecpadsmit minūtēm seši. Nokļuvis lejaspilsētā, dodos priekšlaikus ,pa garo, drūmo eju uz laukumiņu pie lifta. Priekšlaikus, bet tīšuprāt: ejot uz šādu tikšanos, ir lietderīgi pārbaudīt, kamēr nav par vēlu, vai kāds trešais nav nolēmis tur ierasties nelūgts.
Izrādās, ka ir gan ieradies. Un nevis viens, bet varbūt pat divi. To redzu, likdams gausus, dobjus soļus pa eju. Viņi droši vien man ir sekojuši ar automobili, ko atstājuši aiz pagrieziena, un tagad lielākas intimitātes dēļ iet kājām man nopakaļ. Viens turas metru desmit attālumā zem arkādes, un viņa soļi klaudz pavisam nesaskanīgi ar manējiem, bez šaubām, tas mani kaitina. Rūtu vismaz ievērojis ritmu! Otrs velkas pa šosejas malu līdztekus ejai — klusi un draudīgi. ,
Patiesībā, cik nomanu, pamezdams acis uz viņiem, abi izskatās bīstami: platiem pleciem un liela auguma, vispār mīļajai Florai kā radīti pielūdzēji. Uz mirkli uzmācas ļauna doma, ka varbūt par šo uzmanību man jāpateicas tieši Florai. Ļauna un aizskaroša. Bet, kā jau teica Violeta, ja reiz prātā iešaujas kāda doma, vairs nespēju to nešķetināt, līdz tieku skaidrībā, kas un kā…
Vai nejauša sagadīšanās? Sāds jautājums varētu rasties tikai iesācējam. Mans deguns pietiekami ietrenēts, lai saostu slepenlīžu ne vien metru desmit, bet daudz lielākā attālumā. Prāts pietiekami asināts, lai es uzreiz aptvertu, ka neatkarīgi no tā, kas uzsūtījis abus vajātājus, jāizmet
no galvas norunātā tikšanās un pēc iespējas ātrāk jātiek augšpilsētā.
Pēc iespējas ātrāk nozīmē izmantot liftu. Zināms, tad, ja pagūšu laikus ieskriet tajā un aizcirst durvis divu slepenlī- žu deguna priekšā. Liftā braukt kopā ar tādiem ceļabiedriem ne jau vienmēr ir ieteicams.
Eju tālāk uz tikšanās vietu, lai arī bez mazākās vēlēšanās tur nokļūt. Droši vien uzminējuši manu nodomu, tie, kas nāk aiz muguras, sasparojas un lūko saīsināt atstatumu. Man tāpat neklājas vairs izlikties, ka bezmērķīgi pastaigājos kā dīkdienis, un es savukārt sasparojos. Nav brīnums, ka pēc brītiņa mēs jau sacenšamies ātrsoļošanā.
Skaidrs kā diena, slepenlīžām iecerēts daudz kas vairāk nekā parasta izsekošana. Aši apsveru situāciju. Pirmā kasete ar negatīviem atrodas slēpnī — volvo. Otrā iebāzta mazmazītiņā dobumā mana saišu zābaka papēdī. Paslēptuve nav diez cik sarežģīta, bet arī nav pavisam nedroša, vismaz ņemot vērā, ka zābaki uzauti kājās. Taču kabatās salikts liku likām sadzīves piederumu: fotoaparāts — šķiltavas, rācija — pildspalva, tālskatis, mūķīzeris un kur vēl ampulas! Nē, nemaz neesmu sagatavojies pārbaudei.
Protams, es varētu paiet gārām liftam un turpināt ceļu pa ielu, kas vijas gar upes krastu. Bet tā jau redzama, šī iela, un tā ir pietiekami tukša un pietiekami gara, lai es neliktu uz to nekādas cerības. Lifts tomēr atzīstams par labāku glābiņu. Tikai drusku jāpasteidzas.
Tā kā drusku jāpasteidzas, pēkšņi sāku skriet, nokratījis kautrības slogu, kas man ir uzvēlies nevietā, un drāžos uz liftu — tas gaida tukšs. Bet abi vajātāji arī liekas pakaļ, es jau gluži skaidri dzirdu viņu soļus klaukstam pa bruģi — un nav brīnums, ka dzirdu tik skaidri, jo pēc mirkļa viņi abi mani panāk un iesprosto no sāniem, acīmredzot vai nu esmu par zemu novērtējis viņu iespējas, vai pārvērtējis savējās.
Sasprindzinājis pēdējos spēkus, tik un tā pamanos sasniegt liftu, apsteigdams viņus mazliet vairāk par metru, tomēr tas ir pārāk niecīgs atstatums: ticis sensenās ce- ļamierīces četrstūrainajā kabīnē, mēģinu aizcirst durvis viņiem deguna priekšā, bet jūtu, ka viņi rauj tās uz āru, cik vien jaudas,— sasodītās lifta durvis allaž veras uz āru —, un man iešaujas prātā vienīgi tas, ka strauji jāpalaiž tās vaļā, pēc šīs izrīcības, kā jau esmu paredzējis, abi vajātāji kūleniski noveļas atpakaļ, tagad es varētu
nospiest pogu un braukt, lai viss būtu kā pasakā ar tradicionāli laimīgām beigām, tikai neviens lifts nesāk slīdēt, iekāms nav aiztaisītas durvis, un neesmu vēl paguvis to izdarīt, kad abi slepenlīžas kā pēc pavēles uzlec kājās, metas uz priekšu un, re nu, jau stāv dzelzs kabīnē kopā ar mani un tepat blakām.
Abi tik baisi elpo un raugās tik baisiem skatieniem, ka skaidri noprotu — viņi man atriebsies par viltīgo triku. Viens, kura tumšbrūnais uzvalks gaišām svītrām tūdaļ iespiežas atmiņā, rupji noblīkšķina durvis un aizrauj bīdāmo režģi, otrs nospiež pogu. Vecā, lumzīgā mašīna sāk lēnām slīdēt, un, tā kā sakāmvārds skan: «Nāves ceļš visiem jāstaigā,»— spēkoņi tuvojas man no abām pusēm, lai pierādītu sakāmvārdā izteikto patiesību.
Tas, kurš ir pa labi, atvēzē varenu dūri, gribēdams sašķaidīt manu galvu pret sienu, bet, viņam par nelaimi, mana galva šai mirklī pašaujas sāņus, izvairīdamās no liktenīgās sadursmes un ietriekdamās vēderā tam, kurš ir pa kreisi, un uzbrucējs sasit tikai pats savu dūri. Arī es neesmu diez kāds laimes luteklis — nelieša vēders ir ciets kā dzelzsbetona bunkurs, taču mana galva arī nav no mīkstajām, tātad rezultāts ir viens pret vienu, pareizāk, būtu viens pret vienu, ja es neattaptu ar dūri iezvelt viņam zemāk — tai vietā, kuru pieklājības dēļ nevēlos nosaukt.
Pretinieks nogāžas zemē un saraujas sāpēs, liekas, šausmīgās sāpēs, mans liktenis tāpat nav labāks, jo otrs, kam sasista dūre, ar trāpīgu spērienu raida tiešu sitienu man paribē, un tā acumirklī rodas sajūta, ka pasaulē viss skābeklis pēkšņi izsīcis, es noveļos uz grīdas, spērējs pārliecas, grasīdamies naidā sašķaidīt manu seju, tomēr te viņam kļūmējas — mans rādītāja pirksts un vidējais kā divzobains asmens ieduras viņa acu dobuļos, un, lai saglabātu redzi, viņš ir spiests zaudēt pozīcijas un atkāpties, turklāt cenšos viņam palīdzēt, kā vien varēdams,— no visa spēka parauju dūšīgo vīru aiz kājas tā, ka viņš nokrīt garšļaukus, nepalaizdams garām izdevību apdullinoši saskandināt pakausi ar pretējo sienu.
Ar zināmām grūtībām pieceļos kā kautrīgs uzvarētājs. Bet uzvara nereti aptumšo prātu, un es pavisam esmu aizmirsis to, kuram, raugoties no tiesnešu viedokļa, nepieļaujami iebelzu pavēderē, tāpēc viņš pats man atgādina par sevi, negaidot iesperdams no mugurpuses, un saskaņā ar fizikas likumu par ķermeņu kustību es strauji traucos uz priekšu, uzgrūzdamies virsū nežēlīgi cietajai dzelzs sienai, pa to laiku otrs spēkonis uzslienas stāvus — un es atkal esmu nonācis izejas pozīcijā, kur abos flangos draud vienādas briesmas un tālāko notikumu norise nesola neko iepriecinošu.
Par laimi, pat visgausākais lifts pēdīgi sasniedz savu nozīmēto ceļa galu, ja vien neiestrēgst kaut kur starp stāviem, tā arī vecais Bernes bruņurupucis beidzot aizvelkas līdz pašai augšai pie laukumiņa iepretim katedrālei, kur gaida divi kungi un pāris sievu ar bērniem, bet viens no spēkoņiem, laikam neredzēdams ļaužu baru, stiepj roku, lai nospiestu pogu un nodrošinātu man atpakaļbraucienu ar visiem priekiem, kādus sagādā bezrūpīgs ceļojums uz elli. Par laimi, bērni ir nepacietīgi un kāds mazulis pasteidzas atvērt durvis, neļaudams liftam vairs darboties, es caur režģi iekliedzos: «Bandīti, policiju!»— un, gribēdams vēl drošāk pārliecināt cilvēkus, iekliedzos otrreiz, tas liek uzbrucējiem atraut vaļi režģi un laisties pēc iespējas tālāk no varbūtējās jezgas, bet, lai cik pēkšņi un zibenīgi viņi bēg prom, spēkonis tumšbrūnajā uzvalkā pamanās atvadām iekraut man pa aci tā, ka uzreiz ataust atmiņā sen aizmirstas filmas nosaukums: «Cik daudz zvaigžņu».
Bernes iedzīvotājiem droši vien patīk vērot sensācijas, bet lielākoties iztālēm, tāpēc, baidīdamies, ka viņus var iejaukt kā lieciniekus kriminālnoziegumā, cilvēki, kas pirms mirkļa drūzmējās pie lifta, izklīst kur kurais, un mātes velk malā bērnus, un tas viss pamudina mani no jauna aizcirst durvis un pa īsāko ceļu atgriezties lejaspilsē- tā, lai rastos pēc iespējas lielāks atstatums starp mani un nesavaldīgajiem slepenlīžām.
— Lorāna kungs?—jautā ar mērenu ziņkāri vīrietis, kuram gandrīz uzgrūžos virsū, iziedams no lifta.
— Brunnera kungs? — arī es pavaicāju.
— Vai nākat no boksa sacīkstēm?— viņš uzprasa līdzjūtīgi.
— Ceru, ka tos bokserus neesat uzsūtījis jūs pats? — es savukārt izmetu.
— Vai tad izskatos tik nevarīgs, ka domājat — man vajadzīgi starpnieki?
Kā jau minēju, viņš nepavisam neizskatās nevarīgs, tomēr ne tik daudz izskats kā dīvainā balss noskaņa vedina uz domām, ka šo hipotēzi laikam esmu pieņēmis mazliet pārsteidzīgi.
— Liekas, vismaz šodien jūs nepiedalāties spēlē? — Brunners nerimstas.
— Ne jau nu gluži. Man tikai kaut kur jānomazgājas.
— Nu tad ejam. Mana mašīna ir pāris soļu no šejienes.
Automobilis tiešām ir novietots aiz noliktavas; vācietis,
kārtīgs un tālredzīgs, izņem no bagāžnieka nelielu vptieci- ņu un pasniedz man, lai es ar spirtu notīru nobrāzto seju un uz vaiga izciļņa uzlīmēju plānu plāksteri patīkamā banānu krāsā kā sieviešu veļa.
— Kā jums šķiet, vai labāk parunāsimies mašīnā vai aiziesim uz restorānu viņpus upes un iekodīsim svaigas zivis?— Brunners piedāvā.
— Man vienalga.
— Man nebūt nav vienalga. Teiksim, kaut vai forele eļļā… ja jums patiešām bijusi nebijusi šāda maltīte, tas nozīmē, ka nopietni jāparūpējas par savu veselību.
Tikuši pa koka tiltiņu pretējā krastā, dodamies uz restorānu, kas ir kā necila būda, bet visā Bernē izdaudzināts ar zivju ēdieniem. Nevērīgi pagājuši garām pļaviņā izklaidus saliktiem galdiem, mēs patveramies mājīgākā vietā, kur nav vēja, — zālē pie loga, kas vērsts uz viņu upes krastu, tātad varam visu pārredzēt, bet mūs nemana.
Rūpes par pasūtījumu atstāju Brunnera ziņā, rādās, viņš ir pārņēmis no Floras viņas vienkāršo gaumi, ja tik viņai nav iepotējis savējo. Pa lielai forelei eļļā, salāti un pudele baltvīna — tāds ir mūsu mielasts, kurā galīgi ignorētas daždažādas sākumā iebaudāmās delikateses un deserti uz beigām. Tikai tad, kad esam paēduši un atnesta kafija, vācietis papūlas uzsākt valodu.
— Cik jauka pilsētiņa, miermīlīga un klusa,— vērodams zili zaļās Ares pretējo krastu, viņš ierunājas labsirdīgi, kā sātīgi paēdušais.
— Kā nu kurš uz to raugās,— es niecinoši saku. — Pēdējā laikā šai pilsētiņā daži šķīrās no dzīves.
— Neko darīt — cilvēki mirst visur.
— Taču ne jau nenoliedzami nedabiskā nāvē..
— Tiesa gan. Tomēr nomirt Bernē… Nudien nemaz nav tik slikti — nomirt Bernē!
— Mirstiet vien, ja gribat, — nomurminu. — Es vēl nesteidzos.
— Ticu gan, ticu,— viņš piekritīgi pamāj. — Tikai ne vienmēr tas ir atkarīgs no mums. Vai jums neliekas, ka negaidītie belzieni, kurus pirmīt esat dabūjis, nav kāda nopietnāka atentāta prelūdija?
— Iespējams. Bet tas nav iemesls, lai jūs ļauni priecātos. Ja es zaudēšu dzīvību, tas vēl nenozīmē, ka jūs katrā ziņā gūsiet ko labu.
— O, protams: neviens nevar no visa gūt ko labu,— Brunners atkal pamāj piekritīgi.
— Es pat teiktu, ka jūs zaudēsiet.
— Ko tieši?
— Cilvēku, kas var būt jūsu sabiedrotais.
— Sabiedrotais, bet kur — atalgas sadalē?
— Nevis sadalē, bet nodrošināšanā.
— Zināt, kungs, dzīve man ir mācījusi, ka pats uzticamākais sabiedrotais neko nedara par velti. Es gribētu pat piebilst: visvairāk uzticīgajiem visdārgāk jāmaksā. Ja domājat, ka Flora man ir lēts prieks, rūgti maldāties. Varbūt jums — jā, man — nē.
— Es galvoju jums, ka griezos pie Floras nevis aiz prieka alkām, bet aiz gluži citiem nodomiem. Un cerams — jums ir labi zināmi tiklab šie nodomi kā konkrētais priekšlikums.
— Diezgan vispārīgos vilcienos, mīļais: jūs piedāvājat ziņas apmainīt pret ziņām… tas nav nekāds priekšlikums…
— Es taču nevarēju sīkāk izstāstīt sievietei. Gribu aprunāties ar jums kā vīrs ar vīru.
Pēdējos vārdus dzirdot, Brunners jūtas patīkami glaimots, viņš, kā jau ikviens, kurš atrodas zem sievietes tupeles, ir jūtīgs pret vīriešu cieņas apliecinājumiem. Vācietis ar karalisku rokas vēzienu noglāsta skūto galvvidu, pētoši patausta tuklos vaigus, ar diviem pirkstiem saspiež platā deguna galu un, tā pārliecinājies, ka, paldies dievam, viss ir savā vietā, atgāžas pret krēsla atzveltni un pasaka cēlsirdīgi:
— Nu labi, klausos.
— Man vajadzīgas ziņas par jūsu sakariem ar Goranovu — no vissenākajām dienām līdz pēdējam laikam.
— Kādēļ?
— Es nejautāju, kādēļ jums vajadzīgi briljanti.
— Briljanti ir kas cits. Bet ziņas par Goranovu var būt arī ziņas par mani pašu.
— Mani interesē vienīgi Goranovs, nevis jūs.
— Kā lai pārliecinos, ka tā tiešām ir.
— Taisnību sakot, lielākā daļa ziņu jau manās rokās, un tagad pilnīgi skaidrs, ka Goranovs īstenībā ir Ganevs, un, ja aizvien vēl trūkst dažu sīkumu, tikai jūs varat tos pagādāt.
— Dažu sīkumu… — Brunners izsmējīgi noburkšķ. — Ir gan sīkumi!…
— Labi, teiksim, tas ir kaut kas liktenīgs. — Pamāju, atskārtis, ka esmu ticis uz īstā ceļa. — Bet kam liktenīgs? Jums un man? Nē, nē! Cilvēka, kuram šīs ziņas bijušas liktenīgas, vairs nav starp dzīvajiem. Ta nu tagad tām nav nekādas vērtības. Padomājiet labi, Brunner, precei, kuras dēļ esmu atnācis, nav nekādas vērtības.
— Ja nav nekādas vērtības, kālab tā jums ievajadzējusies?— viņš atkal noburkšķ.
— Lai pilnīgi atjaunotu Goranova dosjē. Sauciet to par pedantismu, ja tīk, bet man nepieciešams viss dosjē. Kamēr tā nav, nevaru būt drošs, ka visu esmu izpētījis līdz galam. Dažkārt pat kāds niecīgs sīkums…
— Tas nav pedantisms, bet spiegošana,— vācietis aizrāda. — Es mūžīgi esmu vairījies no šādām būšanām. Man pietiek ar to, ka esmu pārcietis piecus kara gadus.
— Es taču saku: it neko neliksiet uz spēles, un nekur jūs neiejaukšu, šī saruna paliks tikai starp mums, un tas abiem nāks par labu.
Brunners domīgi pieliek roku pie deguna — laikam pieder pie tiem, kuri, spraigi prātodami, vienmēr, kā likts, spraigi urķē degunu. Tad atjēdzas, ka atrodas sabiedriskā vietā, un nevis urķē, bet izklaidīgi paberzē strupo galu.
— Labi, padomāšu par to. Bet tagad cits jautājums: ko jūs varat piedāvāt?
— Ziņas par slēptuvi. Un arī tās, kādas vien šai laikā laimēsies izdibināt par visu pārējo, kam ir sakars ar dārgakmeņiem. Man šķiet — pats saprotat, ka te nesēžu, rokas klēpī salicis.
— Bez šaubām. Tad jau šodien nebūtu jums sadevuši pa ādu,— Brunners atzīst.
Viņš piemiegtām acīm cieši palūkojas manī un vaicā:
— Kā jūs zināt, ka dārgakmeņi ir slēptuvē?
— Vēl neesmu teicis, ka tie ir slēptuvē. Bet to pieļauju, ņemot vērā manāmas pazīmes.
— Kādas pazīmes?
— Visi tā vien maļas ap to vietu.
— Kur ta ir tā slēptuve?
— Mieru, — es saku. — Ja pēc nupat notikušā kautiņa es vēl kļūšu par klupšanas upuri, man vienā dienā sanāks par daudz.
— Vai esat pārliecināts, ka slēptuve tiešām ir?
— Kā tad, protams. To redzēju pats savām acīm.
— Un neiebāzāt tur roku? Kam jūs stāstāt šādas pasaciņas?
— Ir vietas, kur nav tik viegli iebāzt roku, ja trūkst atbilstošu ierīču. Bet lai nu paliek tas, par ko sen pūlos jūs pārliecināt: man nemaz nav vajadzīgi jūsu briljanti. Saprotiet, Brunner, goda vārds — it nemaz!
— Var izrādīties, ka jūsu slēptuve ir tukša kā izšauta plinte, — aizrāda šis stūrgalvīgais vīrs.
— Neesmu to atdarījis, lai pārbaudītu. Tikai domāju: jā būtu tukša, Penevs vēl dzīvotu. Viņš kļuva par upuri tādai pašai ziņkārei, kāda arī jūs tirda: kā lai noskaidro, kas tur iekšā?
Mani vārdi ir pietiekami ieintriģējuši vācieti un galīgi pārliecinājuši, ka viņa prece vairs nav ne plika graša vērta, un beigu beigās viņš piekāpjas:
— Labi, Lorān. Izpaudīšu savu noslēpumu. Bet es brīdinu, ka par jebkuru kļūmi, kas gadīsies jūsu vainas dēļ, saņemsiet tik bargu sodu, ka nesenie sitieni liksies kā liegi mātes glāsti. Ticiet man, patlaban nelaižu darbā dūres aiz viena vienīga iemesla — tās var nonāvēt.
To uzskatāmi pierādīdams, Brunners uzliek uz galda savas dūres — divas tiešām ļaunu sološas dūres, spēcīgas un smagnējas kā viss viņa augums. Un tad bez jebkāda sakara ar iepriekšteikto paklusi ieminas:
— Taisnību sakot, es gribētu iedzert alu…
Alu pēc kafijas — šāda doma var ienākt prātā tikai tādam vīram kā Brunners, bet es pamāju viesmīlim un pasūtu dzeramo. Varbūt esmu aizmirsis pateikt, ka šai darbdienas pievakarē restorāns ir galīgi tukšs, te ļaudis drūzmējas galvenokārt pusdienlaikā un visvairāk svētdienās, un, ja kāds apmeklētājs tomēr uzrodas, viņš labāk iekārtojas laukā — svaigā gaisā. Citiem vārdiem, apstākļi ir pietiekami mierīgi un alus, ceru, pietiekami uzmundrinošs, lai galu galā neuzticīgais vīrs aizsāktu ilgi, ilgi gaidīto stāstu. Pamatīgi izsmeļošu stāstu, krietni apslacinātu ar spirdzinošo dzērienu, pārbagātu sīkumiem un atkāpēm, ko kurām lielu daļu atļaušos izlaist.
* * *
— Jums jau zināms, ka dienēju Bulgārijā, man nav skaidrs, kā to esat uzzinājis, bēt, kas tiesa, tas tiesa. Starp citu, jāpiebilst, Lorān, jūs visur bāžat degunu un tieši tā esat sadzinis pēdas ari man, jo nespēju pat iedomāties, ka Flora varētu ko izpļāpāt, viņa ir diezgan saprātīga, lai turētu mēli aiz zobiem, un vieglāk ielaidīs jūs savā gultā nekā atklās jums kādu noslēpumu, taču jūs visur bāžat degunu, un nezinu, kādēļ, bet man ir tāda nojauta, ka beigu beigās jums nāksies samaksāt par ziņkāri, neteikšu, ka — noteikti man, tomēr atradīsies kāds, kurš attiecīgi apsveiks jūs ar panākumiem.
Tieši Sofijā iepazinos ar Goranofu — darījumos diezgan nelokāmu kungu, kas prata maksāt tur, kur vajadzēja, jāsaka, ar kādiem tik es nenoslēdzu darījumus, bet ar Goranofu ne — viņš bija pavisam no cita kaula, tāpēc mēs labāk viens otram izpalīdzējām nekā apmainījāmies čekiem. Nezinu, vai jums nācis ausīs, ka strādāju intendan- tūras daļā, taču intendatūras noliktavās ar laiku sakrājas lieli daudzumi neejošu preču vai varbūt ne jau galīgi neejošu, bet tādu, bez kurām reihs nebūtu zaudējis karu. Goranofs nemaz nebija tik sīks gariņš, lai tirgotos ar tamlīdzīgām precēm, viņš tikai sūtīja pie manis dažādus paziņas no melnā tirgus un to darīja gluži slepeni, pat nepieprasīja kompensāciju, bet, kā jums zināms, tirdzniecībā, tāpat kā jebkurā jomā, kompensācija ir neizbēgama, un manējā aprobežojās ar to, ka es savukārt Sūtīju pie Goranofa citus klientus.
Jūs esat vēl jauns, katrā ziņā krietni jaunāks par mani, un droši vien par daudz ko neesat lietas kursā, bet tajos gados bija cilvēki, pat formas tērpos ģērbušies, kuri pievāca, kas pagadījās pa rokai, un galvenokārt — okupētajās zemēs, jo tur personiskā īpašuma neaizskaramība, kā jau visos karos, bija stipri apšaubāma. Protams, raugoties no formāli juridiskā viedokļa, tās bija zagtas mantas, dažkārt — iespējams — aptraipītas ar asinīm, bet jums taču zināms, ka tās ir kā ūdens šai upē, un, kā piesārņots, duļķains ūdens, plūzdams caur smiltīm un akmeņiem, attīrās, tā zagtās mantas, iziedamas caur ne vienām vien rokām, atgūst parastās preces reputāciju.
Es drīz iemantoju darījumos nevainojama un godīga cilvēka slavu, ko, jāsaka, neesmu zaudējis līdz šai dienai, un, ja jūs atļausities ieminēties, ka mani tālaika darījumi no formāli juridiskā viedokļa nav bijuši likumīgi, es arī atļaušos iebilst, ka nekad neesmu kaunējies par šādu darbību, gluži otrādi — esmu lepojies, atzīdams, ka pilnīgi pamatoti varu to novērtēt kā savu ieguldījumu nacisma sakāvē.
Mīļais kungs, es esmu karavīrs, nevis nacists, nekad neesmu no sirds ticējis nedz apsēstajam fīreram, nedz viņa ģenerāļiem un, ja gribat zināt, kādi ir mani patiesie uzskati šai jautājumā, atļaušos pateikt: valsti nevajag pārvaldīt politiķiem vai ģenerāļiem, bet lietišķiem cilvēkiem, tiem, kuriem pieder šīs zemes bagatības, un, tā kā viņiem tās pieder, skaidrs, viņi ir visvairāk ieinteresēti tās sargāt. Pārējie ir avantūristi vai parazīti, arī nacisti ar ģenerālštābu un fīreru priekšgalā bija avantūristi, to ļoti labi pierāda viņu galīgā katastrofa, tātad nejūtu nekādus sirdsapziņas pārmetumus, nē, nē, pat lepojos, ka tajos gados, kad plaši iedzīvotāju slāņi pakļāvās histērijai, es pārāk neielaidos ar nacistiem un nedancoju pēc viņu stabules, bet darīju savu darbu.
Ja mēs visi darītu tikai savu darbu, ticiet man, šai pasaulē beidzot iestātos miers, bet diemžēl tas nekad nenotiks, jo katrs bāž degunu, kur nevajag, starp citu, arī jūs.
Nu tad tā, pie manis ieradās dažādi cilvēki, kuriem uzplečos spīdēja vairāk vai mazāk zvaigžņu, veda dažādas mantas, salaupītas arī dažādos apgabalos, un lūdza izlīdzēt: biju labi pazīstams ar saviem plašajiem sakariem un patiesu godīgumu. Reizēm pagadījās unikāli izstrādājumi, kas maksāja bargu naudu, tos nevarēju nopirkt un sūtīju Goranofam kā pelnītu kompensāciju par sniegtajiem pakalpojumiem. Neuzdrīkstos apgalvot, ka biju lietas kursā par visiem viņa pirkumiem, domāju, gluži otrādi — zināju gaužām maz ko, jo Goranofs drīz vien nodibināja tiešus sakarus ar tiem tur — sauksim viņus par piegādātājiem, bet arī man zināmie sīkumi zīmīgi liecināja, ka viņš kāro pēc visdārgākajām un apjomā pēc iespējas mazākām mantām, tāpēc ka viņš, tāpat kā es un pārējie prātīgie cilvēki, sāka nojaust, ar ko beigsies reiha kaujinieciskais triumfs.
Un tā četrdesmit ceturtā gada septembra pirmajās dienās, pareizāk, otrā vai trešā datumā, Goranofs atnāca pie manis un slepeni paziņoja, ka vismaz Balkānos karš drīz būšot galā un katram, kam ir galva uz pleciem, jāvācot savas panckas un jābēgot uz rietumiem, turklāt pēc iespējas tālāk, un, ja es esot ar mieru sadabūt drošu karaspēka mašīnu un kopā ar viņu braukt, tad viņš savuties uzņemoties izgādāt no kāda mana šefa nepieciešamos dokumentus, lai mūs ceļā nekur neaizturētu, sev nodrošināšot civilo pasi, bet, tā kā vajadzīga arī pavisam slepeni izsniegta dienesta pase, nākšoties to kompensēt — es taču teicu, ka bez kompensācijas nekur nekas netiek darīts,— nākšoties ņemt līdzi automobilī vēl trešo, iekšlietu ministrijas vīru, kurš strādājot gan iekšlietu, gan kara ministrijā, vārdu sakot, esot uzticams un pieredzes bagāts cilvēks — no viņa vienmēr varot atlēkt kāds labums.
Nebiju tik vieglprātīgs, lai atteiktos, it īpaši tādēļ, ka acīm redzami draudēja katastrofa, bet mēs ar oficiāliem dokumentiem kabatā varējām doties ceļā, un Goranofs apsolīja atlīdzināt man par pakalpojumu — viņš nepiederēja pie tiem, kuri kaisa vārdus vējā. Izvēlējāmies maršrutu Vīne-Insbruka-Brēgenca un tur, ezera krastā, atkarībā no tālākās notikumu gaitas mums bija jāizlemj, vai doties uz veco Vāciju vai pagudrot, kā lai nokļūstam Šveicē. Pavēlēju sagatavot opelu pilnīgā braukšanas kārtībā, saliku bagāžniekā visu nepieciešamo, apgādājāmies ar dokumentiem un sestajā septembrī agri no rīta laidāmies prom pilnās burās — es, Goranofs un Ganefs.
Es biju stingri jo stingri brīdinājis, lai viņi ņem līdzi tikai rokas bagāžu, jo pārtika un degviela aizņēma ļoti daudz vietas, un tiešām Ganefs bija paķēris vienīgi nelielu ceļasomu ar veļu un plānu portfeli, Goranofs nesa divus čemodāniņus, no kuriem viens likās neparasti smags, un, to pat neatvēris, es atskārtu, kas tur sabāzts. Bez šaubām, tā jau mēdz būt, ka cilvēks, braukdams nezin kurp un varbūt uz laiku laikiem, ņem līdzi pašu vērtīgāko, un tālajā ceļā mēs, garlaicības un slikta noskaņojuma mākti, nevarējām gari netērzēt, taču Ganefs nerimtīgi vilka Goranofu uz zoba par smago čemodāniņu, ieteica izmest to ārā, lai mašīna vieglāk ripotu, Goranofs, protams, iebilda, ka prātīgs vīrs bez kustama īpašuma nedošoties pasaulē, Ganefs atcirta, ka kustams īpašums nekādā ziņā nenozīmējot tikai zelta stieņus un patiesi prātīgs vīrs nodrošināšoties ar mantību, kuras vērtība nav proporcionāla smagumam, piemēram, paraug, viņa plānajā portfelī atrodoties papīri — dārgāki par jebkādiem zelta stieņiem.
Pats pirmais un reizē grūtākais uzdevums bija šķērsot nemierīgos Dienvidslāvijas apgabalus, kur jau bija draudīgi izvērsusies partizānu kustība, un, ja mēs galu galā izbraucām tiem cauri bez satriecošiem starpgadījumiem un sadursmēm ar partizāniem, tad, zināms, tā bija tīra laime, nevis mūsu nez kādas izcilas prasmes nopelns. Tā kā cilvēki cits citu vairāk iepazīst ilgstošā ceļojumā nekā ilgstošās dzīrēs, es tomēr esmu spiests pateikt, ka Ganefs man patika daudz labāk par Goranofu, kurš neparko nespēja šķirties no saviem augstmaņa ieradumiem un domāja, ka mans un Ganefa pienākums ir allaž iet un sameklēt naktsmājas vai cik necik dārzeņu, bet pats — liels virs — sēdēja opelā, baiļodamies, ka tikai kājas nenokrīt, vārdu sakot, mēs bijām Goranofa adjutanti tāpēc vien, ka viņš atvēlēja Ganefam vietu automobilī un solīja man varbūtēju atalgojumu.
Laikam uz šā pamata starp mani un Ganefu aizsākās tāda kā draudzība — lielākoties pēc tam, kad bijām iebraukuši Austrijā, kur Goranofs jutās gluži mierīgs un līdz ar to kļuva galīgi nekaunīgs, izturēdamies pret mums gandrīz kā pret kalpiem vienīgi tādēļ, ka viņam bija vācu naudas zīmju pakas, bet mums ne.
Taisni tad radās nodoms izķīķēt augstmani, līdzko gadīsies izdevīga vieta un laiks, izķīķēt, bez šaubām, pārnestā, nevis tiešā nozīmē, vispār nepārprotiet mani un ņemiet vērā, ka jums mūsu izdarības uzticu ne jau aiz pārmērīgas uzticības, bet tāpēc, ka runājam zem četrām acīm un šos vārdus nekad nespēsiet izmantot, lai vērstos pret mani.
Abu bulgāru zemē karš nu bija beidzies, un viņi to zināja — jau Vīnē bijām dzirdējuši, ka krievi ienākuši Bulgārijā; tad viņi abi taisījās braukt uz Sveici; es biju nolēmis ierasties Brēgencas komandantūrā un visumā neaizrauties ar emigrantu avantūrām — man nekad nav bijušas pa prātam nekādas avantūras. Tā mūsu ceļiem bija jāšķiras, taču, iekāms tie šķīrās, vēl vajadzēja norēķināties, kā jau krietniem tirgoņiem pieklājas.
Tas notika agrā pēcpusdienā kaut kur starp Bludencu un Feldkirhu, ja kādreiz esat bijis šajās pilsētās; mēs braucām pa kalnu ceļu, uz kura cilvēku gandrīz nemanīja, un es nogriezu mašīnu no tā un apturēju mežiņā.
«Kas noticis? Kāpēc mēs apstājāmies?» Goranofs izbijās, uztrūcies no snaudas.
«Benzīns izsīcis,» es paskaidroju, un tā bija patiesība, kaut gan ne viens, ne otrs to nezināja.
«Kādēļ tad nepateicāt laikus?» tirgotājs saskaitās. «Mums šovakar jātiek Brēgencā…»
«Gan jau dabūsim to no kāda karaspēka smagās mašīnas šofera,» mierināju viņu. «Mums taču nauda ir. Un, tā kā sākām runāt par naudu, domāju, vai nebūtu laiks šai atpūtas brīdī norēķināties?»
«Brēgencā,» Goranofs iebilda. «Pēdējā piestātnē.»
«Nē, šeit!» Ganefs iesaucās.
«Labāk cietiet klusu! Es jums it neko neesmu parādā,» Goranofs teica.
«Jūs man esat parādā par savu dzīvību. Un tieši tagad ir laiks samaksāt. Tāpēc ka pēdējā piestātne jums ir šeit!» policists cirta pretī. «Nu, kāpiet ārā!»
«Kas jums lēcies? Ko jūs esat sadomājis?» Goranofs iekliedzās.
«Neko lielu. Gluži vienkārši padalīsimies,» Ganefs sacīja, izņemdams pistoli un ar to palīdzēdams tirgotājam izkāpt no mašīnas. «Kā jums jau zināms, man netīk apjomīgas mantas. Arī smagas ne. Es apmierināšos ar briljantiem. Nu, velciet tos laukā un ātrāk!»
Viņi stāvēja viens otram pretī noriņā pie mašīnas, un Goranofs krita panikā, tomēr, lai cik stipri viņu bija pārņēmusi panika, nemaz nebija viegli šķirties no dārgakmeņiem, bet briljanti, par kuriem dzirdēju pirmo reizi, bija īsti dārgakmeņi, ja jau Ganefs labprāt apmierinājās tikai ar tiem; Goranofs ieņurkstējās, bailēs galīgi apstulba un piedraudēja, ka sākšot saukt palīgā, bet Ganefs atņirdza: «Sauciet vien, te brīnišķi skan atbalss!» Galu galā, kad policists pavērsa pistoli pret viņa krūtīm, Goranofs iebāza roku iekškabatā un izņēma plakanu, melnu kastīti, lai atpirktu savu dzīvību, taču neatpirka, jo Ganefs ielaida divas lodes viņam krūtīs, tikko paņēmis kastīti, un Goranofs palika stāvam ieplestu muti, kā brīnīdamies, kas noticis, tad pēkšņi novēlās gar zemi.
«Kāpēc viņu nogalinājāt?» jautāju, saniknojies ne pa jokam. «Mēs nebijām norunājuši izdarīt slepkavību.»
«Gribēju nošaut viņu uzreiz,» policists atbildēja, «bet baidījos, ka varu sagandēt briljantus. Kā es varēju zināt, kur viņš tos noslēpis.»
«Nu gan esat savārījis putru,» teicu. «Manā valstī vēl ir likumi.»
«Jūsu valsts ir tāpat bankrotējusi kā manējā, tātad tik daudz nerūpējieties par likumu ievērošanu,» Ganefs sacīja. «Visu mūžu esmu sargājis likumus, un redzat nu, cik tālu esmu nonācis. Tagad labāk tiksim galā ar pārējo un brauksim prom.»
«Kā tā — ar pārējo?» vaicāju, ieņemdams pozīciju aiz mašīnas pakaļgala. «Jūs taču esat dabūjis savu daļu?»
«Tiesa gan, esmu dabūjis,» viņš teica. «Un nedomāju vilkt līdzi smagumu, lai arī tas būtu zelts. Saprotiet pats, es tak nevaru izdot briljantus. Mums jāsadala vismaz dolāri.»
Viņš grasījās līst mašīnā; izvilcis valteru, es Ganefam uzsaucu: «Lasieties prom un pazūdiet!»— bet šis nelietis tai pašā mirklī izšāva, kā par nelaimi, trāpīdams caur mašīnas stiklu man rokā, kurā turēju pistoli, un, pārsteigumā apjucis, es izlaidu ieroci no rokas, bet laime, ka tas izkrita,— pieliecos, lai to paceltu, un tieši tobrīd Ganefs izlādēja savu pistoli, raidīdams visas pārējās lodes uz manu pusi.
Gulēju pie mašīnas sarāvies, satvēris ieroci kreisajā rokā, nezinu, cik veikli jūs rīkojaties ar kreiso roku, bet es nevaru ne degunu paurbināt, kur nu vēl iztālēm trāpīt kādā mērķī, zināt, līdzko mēģināju no opela apakšas palūkoties, kur ir Ganefs, uzreiz virs motora uzšāvās liesma. Tas neģēlis bija nolēmis sadedzināt mašīnu un reizē arī mani un pirms aizmukšanas kaut ko uzmetis tai virsū; es pierāpoju pie tuvējiem krūmiem un noslēpos pavēnī.
Opels te aizsvilās, te nodzisa, jo benzīns tiešām bija izsīcis, beidzot izlīdu no slēpņa un atgriezos notikuma vietā, bet vienīgi tiku skaidrībā, ka nelietis ir nozudis galīgi, bez pēdām un nospēris čemodāniņu, kaut gan agrāk ņirgājās par smago nešļavu. Steigā pārsēju roku, pēdējo reizi apskatīju visu, paņēmu pāris sīkumu piemiņai un izgāju uz šosejas, lai gaidītu kādu karaspēka mašīnu.
Galu galā tiešām iznira smagā mašīna, taču pašā pievakarē, jo pa kalnu ceļiem tajās dienās tikpat kā nekas netika pārvadāts. Mani aizveda uz Feldkirhu, bet kāds tur labums? Es biju zaudējis pārāk daudz laika, un Ganefs droši vien bija paguvis kaut kur noslēpties. Turklāt ko es ar ievainotu roku varēju iesākt? Jūs teiksiet — roka nebija nekāds šķērslis, lai Ganefu nodotu varas iestādēm. Tiesa gan, un likās — izredzes noķert nelieti nemaz nav mazas, kamēr viņš nav ticis pāri robežai. Ganefam būtu atņēmuši visu — gan zeltu, gan briljantus — un laikam vēl ielaiduši lodi pierē. Bet ko tas viss man pašam būtu devis?
Ticiet man, Lorān, es neesmu atriebīgs. Taisnīgs gan, jā, taisnīgs — nav vārdam vietas. Bet ne atriebīgs. Tā nu nolēmu saglabāt šo lietu savā arhīvā un, tiklīdz apstākļi atļaus, iesniegt viņam prasību.
Skaidrs, vai ne?
Brunners ar plaukstu pārvelk pār noskūto pakausi, kā pārbaudīdams, vai galva nav pārāk sakarsusi atmiņu uzplūdos. Pēc tam viņa labā roka nolaižas lejup un ieslīd svārku iekškabatā. Viņš izvelk kabatas portfeli, kādu laiku rakņājas pa to un tad noliek uz galda trīs mazītiņas fotogrāfijas. Tās ir mazformāta kameras kontaktkopijas, bet, par spīti to niecīgajiem izmēriem, varu gluži skaidri sazīmēt attēlu: no dažādām pusēm uzņemta viena un tā pati aina — uz zemes visā augumā izstiepies Goranovs.
— Tie ir tikai paraugi no visas sērijas,— Brunners apmierināts skaidro. — Es viņu nofotografēju ar savu leiku, pirms atstāju nozieguma vietu. Man vēl ir citas atmiņas vai, kā teiktu jurists, lietiski pierādījumi. Bet visā kolekcijā vissvarīgākais eksponāts ir pase.
Viņš apklust un raugās manī tik pašapmierināts, ka es gribot negribot uzdodu jautājumu, ko viņš jau gaidījis:
— Kāda pase?
— Goranofa pase. Vai, teiksim, Ganefa pase, tikai izrotāta ar Goranofa fotoattēlu.
— Viltojums laikam ir diezgan rupjš, — paklusām saku. — Ja jau izdarīts turpat, uz vietas.
— Nemaz nav tik rupjš,— vācietis pašūpo galvu. — Pats Ganefs, vēl strādādams policijā, bija sagatavojis dokumentus, salāgojis fotoattēlu izmērus un uzspiedis sauso zīmogu vienā un tai pašā vietā, tātad, gluži vienkārši nolaižot no kājas telēnu un apmainot fotogrāfijas, viena persona tika aizstāta ar otru. Domāju, viņam zināmas neērtības pietiekami pamatoti sagādāja paša leģiT timācija.
— Jums gandrīz taisnība.
— Redzat nu, Ganefs ir miris pasaulei, bet īstais Ganefs, krietni apgādājies ar nogalinātā kustamo īpašumu, sāk jaunu dzīvi, uzdodamies par jaunu personu.
— Tā jau tas noticis.
— Jā, un tā ir bijis diezgan ilgi — veselus trīs gadu desmitus. Patiesībā, Lorān, viņš nodzīvoja savu mūžu un neko nezaudēja. Slepkava aiztaupīja Ganefam tikai pēdējos gadus, kurus viņš droši vien būtu pavadījis, cīnīdamies ar slimībām un vecuma nespēku. Zaudētājs esmu es. Lai kā visus trīs gadu desmitus meklēju viņu, šo noziedznieku, tik un tā nespēju sadzīt viņam pēdas. Un, ja Ganefu dabūju rokā, tad jāsaka paldies liktenim, ka nejauši satiku viņu Minhenē. Tā bija tiešām likteņa svētīta tikšanās, bet jau pēc trīsdesmit gadiem. Beigu beigās bija situsi stunda, lai es iesniegtu viņam savu pieticīgo civilprasību.
Redzams, ir situsi stunda arī pasūtīt nākamo kausu alus — Brunners paraugās uz bāru, ko jau spoži apgaismo baltās, saltās dienasgaismas spuldzes, un nomurmina:
— īstenībā es labprāt iedzertu vēl alu…
Pamāju viesmīlim un lūkojos pa logu. Laukā galīgi sa- tumsis, un, tā kā esam iekārtojušies pie pašas vitrīnas, mūs pavisam skaidri var novērot kāds ziņkārs garāmgājējs. Sapratis manu skatienu, vācietis ierasti aizrauj ciet aizkaru.
— Ko jūs, mīļais, mums piedāvāsiet vakariņās? — viņš jautā viesu apkalpotājam, kas ir atnesis alu.
Izrādās, ka vakariņām pagatavots ne mazums ēdienu. Mani jau sāk kaitināt vecie vīri, kuri sātīgā maltītē rod ja ne vienīgo, tad galveno -dzīves baudu. Bet darbs prasa upurus.
— Sekoju viņam pa pēdām līdz šejienei,— vācietis turpina, kad viesmīlis ir attālinājies, lai izpildītu pasūtījumu.— Un kādu vakaru ierados Ganefa mājās, iepriekš, nebrīdinājis. Cits varbūt to nebūtu izdarījis, es gan izdarīju. Piezvanīju pie durvīm un, kad viņš tās atvēra, teicu pavisam parastā balsī: «Sveiks, Ganef. Es esmu Brunners. Nezinu, vai mani vēl atceraties…» Sapratu, ka viņš tomēr atceras,— Ganefs mēģināja aizcirst durvis man deguna priekšā, bet es noliku kāju uz sliekšņa un pasteidzos brīdināt: «Nedraiskojieties kā bērns, Ganef! Izskaidrošanās nekādā ziņā nepaies jums garām. Labāk izmantojiet iespēju, lai tā notiktu starp mums abiem, nevis starp jums un policiju.» Tā mēs izskaidrojāmies. Jau tai pašā vakarā un ar pierādījumiem — visām dokumentu kopijām, kuras biju paņēmis līdzi.
— Sī tikšanās jums varēja beigties ļauni,— ieminos. — Ganevs nebija viens.
— Zinu. Nemāciet mani. Un nedomājiet, ka aizgāju tur, nespēris nekādus piesardzības soļus. Oriģināli atradās drošās rokās, un Ganefs ļoti labi apjēdza, ka vajag man tikai iesaukties «palīgā»— un viss uzreiz nāks pār viņa galvu. Tā nu viņš bija spiests pieņemt manus noteikumus.
— Kādus tieši?
— Ā, Lorān, tie ir intīmas dabas sīkumi. Un atļaujiet aizrādīt — jūs patiesībā esat daudz, daudz ziņkārīgāks,
nekā pienākas savas drošības labad. Starp citu, jūs pats varat atjaust, ka tas skar zināmu zaudējumu atlīdzināšanu skaidrā naudā. Lai mēs nebūtu netaisnīgi pret nelaiķi, jāsaka, viņš man samaksāja noteiktā stundā un noteiktā vietā. Bet ko ir vērta zaudējuma atlīdzināšana pat tad, ja summa diezgan iespaidīga? Kaut gan iepriekš nebijām vienojušies par šo jautājumu, manā skatījumā minētā summa likās saistoša vienīgi kā pirmā iemaksa. Iemaksa, ar ko varēju dzēst izdevumus par savu vasarnīcu un dažus parādus. Bet kur vēl nodrošinājums vecumā? Naudas tēriņi, kurus prasa mašīna? Atalgojums Florai? Teiksim, tāds kā jūs varbūt esat ar mieru izdevīgā brīdī viņu izģērbt, taču par apģērbšanu jārūpējas nevis jums, bet šim pašam vecajam stulbenim — Maksam Brunneram…
Viņa tirādi, caurstrāvotu ar nelielu sarūgtinājumu, pārtrauc tas, ka galdā tiek likta cepta zivs. Tas notiek īstā laikā, lai vācietim izkliedētu grūtsirdību un atgādinātu, ka mūsu grēcīgajā pasaulē aizvien vēl ir mazi prieki — pat veciem vīriem. Brunners apslāpē sarūgtinājumu ar dažiem prāviem ceptas, vēl kūpošas zivs kumosiem, kuriem virsū uzdzer glāzi baltā reinvīna, kā gribēdams tos atdzesēt, atkal pamīšus vīksta vaigos un uzdzer, un tikai pēc tam, kad, sev pašam par nelielu izbrīnu, atklāj, ka šķīvis jau tukšs, viņš ar platajiem pleciem atslīgst pret krēsla atzveltni un atsāk pārtraukto sarunu:
— Nu tā, Lorān, runa bija par pirmo iemaksu. Taču tā palika arī pēdējā. Es būtu Ganefam piedevis, ka viņš noslepkavoja Goranofu: tā bija viņu pašu darīšana. Es būtu piedevis, ka viņš sašāva man roku. Bet to, ka Ganefs aizmanījās projām man no deguna priekšas un aizgāja uz viņpasauli tieši tad, kad tikko biju sācis «slaukt» viņu,— to nekad nepiedošu, es jums saku — nekad!
— Tur nav vienīgi viņš vainīgs,— cenšos attaisnot nelaiķi.
— Protams. Bet tas neko nemaina. Es biju apsvēris sīki jo sīki visu, pat to, kā ar Floras starpniecību izsekot, vai vecais viltnieks nemēģina iztaisīt kādu triku vai nozust nezin kur. Bet viņš tik un tā ņēma un nozuda. Nē, nē, to viņam nepiedošu nekad!
Brunners paceļ glāzi un lēnām iedzer malku vīna, lai nomierinātos. Pēc tam ar salveti noslauka savu lielo plēsoņa muti un izmet:
— Briljanti kā nekā atrodas vēl tepat. Tikai jautājums — kur? Un tieši uz šo jautājumu, Lorān, gaidu izsmeļošu atbildi. Kaut gan man netīk atkārtoties, tomēr vēlreiz brīdinu: ja jums ienāks prātā mani apvest ap stūri, neizbēgami uzgrūdīsities uz vienu no šīm nāvējošajām dūrēm.
— Es neesmu apsolījis jums briljantus, — mēģinu noskaidrot mūsu attiecības.
— Neesmu teicis, ka gaidu no jums briljantus. Gaidu ziņas. Tās, kas patlaban ir jūsu rīcībā. Un arī tās, kuras jums izdosies iegūt turpmāk. Tagad vairs nešaubos, ka jūs ar savu smalko degunu noteikti uzošņāsiet visu, kas notiek apkārtnē. Un, tiklīdz ko saodīsiet, neaizmirstiet, ka esat noslēdzis vienošanos un Brunners nežēlīgi stingri skatās, lai tā netiktu pārkāpta.
— Neuztraucieties, es jau teicu — man bijuši nebijuši jūsu dārgakmeņi.
— Bet tagad — par slēptuvi!
— Tas ir seifs Goranofa viesistabā. Seifs ierīkots sienā aiz gleznas, kas karājas virs kumodes.
— Kas nu tā par slēptuvi! Pēdīgais muļķis to var uztaustīt.
— Jā gan, bet pēc uztaustīšanas vēl jāatslēdz.
— Droši vien kāds arī to izdarījis.
— Nedomāju vis. Seifa slēdzene ir brīnum pamatīga un sarežģīta. Ņemiet vērā, Brunner, ka tiem, kuriem varēja būt pieejama slēptuve — Penevam un Violetai, nebija ne atslēgas, ne laika vai drosmes likt lietā kādu tehniku. Bet cilvēks, kurš ir dabūjis'atslēgu, pagaidām nav ticis pie slēptuves.
— Kas viņš tāds ir?
— Viņa uzvārds ir Kēnigs. Viņš ieradās izsolē, lai piedāvātu fantastisku summu par vasarnīcu. Vai tas jums neko neizsaka?
— Esmu dzirdējis par to,— Brunners pamāj. — Bet kā tad atslēga nokļuva viņa rokās?
— Tāpat, kā tā būtu nokļuvusi jūsu rokās, ja jūs nogalinājis Goranovu un izčamdījis viņa kabatas.
— Vai gribat teikt, ka Kēnigs nolaida no kājas Ganefu?
— Jums par laimi, nevis viņš pats, bet viņa rokaspuiši. Domāju, ja Kēnigs pats izdarījis slepkavību, viņam būtu bijis tik daudz prāta, lai sameklētu atrastajai atslēgai atbilstošo slēdzeni. Bet šiem nejēgām nebija nedz norādījuma, nedz tik daudz prāta, lai pastrādātu kaut ko tādu. Viņi izpildīja uzticēto uzdevumu un laidās lapās.
— Bet ko jūs teiksiet par Penefa nāvi?
— Tas ir tāds pats notikums. Un tāds pats uzdevums — dabūt pie malas Penevu. Un, ja piedevām tika dots rīkojums pārmeklēt māju, šoreiz to izdarīt pietrūka laika. Kā liecina policijas dati, Penevu nogalināja tikai dažas minūtes pirms Violetas atgriešanās. Man liekas: ietriecis dunci viņam mugurā, slepkava tūlīt izdzirdēja Violetas un Floras balsis pie ieejas. Un pasteidzās nozust pa sētas durvīm.
— Vai domājat, ka šobrīd, kamēr te abi tērzējam, briljanti glabājas tai slēptuvē Ganefa vasarnīcā? — Brunners iesaucas diezgan manāmi satraukts.
— Nekā nedomāju. Es tikai saku to, kas man zināms un kā varbūt ir,— dzestri atbildu. Un, lai viņam pirms laika nesašļuktu dūša, piemetinu:
— Vai briljanti glabājas tur vai citur, tomēr joprojām nav atrasti. Citādi mūsu nostūrī viss sen būtu norimis.
— Un jūsu Rozmarija droši vien sen būtu nozudusi,— vācietis piebalso, piemiegtām acīm cieši raudzīdamies manī. — Arī viņa nav apmetusies šajā nostūrī svaiga gaisa dēļ, vai ne?
— Iespējams… — nevērīgi attraucu.
— Paklausieties, Lorān! — Brunners atņirdz zobus.
— Neaizmirstiet mūsu vienošanos: es neprasu neko citu kā vienīgi ziņas. Kā redzat, esmu pavisam pieticīgs. Taču tas nenozīmē, ka drīkstat pēc sava ieskata noklusēt šo vai to…
— Lieciet Rozmariju mierā,— es saku aizvien vēl nevērīgi. — Viņa ir marionete, kas nemaz nav bīstama. Pareizāk, Teo Grābera — juveliera — marionete, viņam Goranovs pārdeva vienu vienīgu briljantu laikam tādēļ, lai izmaksātu jums pieticīgu summu, atlīdzinot zaudējumu. Tā nu Grābers atsūtīja savu sekretāri uz šejieni, lai viņa papūlētos izdibināt, kas notiek ar briljantiem, kurus viņš, šķiet, karsti kāro nopirkt pēc iespējas lētāk.
— Nu jau runājat konkrētāk,— Brunners murmina.
— Taisnību sakot, es šos sīkumus zinu arī bez jums. Uzprasīju tāpat vien, gribēdams jūs pārbaudīt.
Pārmetoši paveros vācietī. Un pēkšņi man iešaujas prātā pavaicāt:
— Vai jūs nepieļaujat, ka Goranovs pārdeva Grāberam nevis pirmo, bet pēdējo kolekcijas dārgakmeni? Un ka viņam trijos gadu desmitos ir bijusi pilnīga -iespēja citu pēc cita pārdot visus pārējos?
Brunners izbijies uzlūko mani. Pēc tam negaidot sēcoši un aprauti nosmejas:
— Nerunājiet muļķības, Lorān! Jums tiešām nav jēgas par šo briljantu vērtību. Tāds atturībnieks kā Ganefs nebūtu varējis notriekt briljantus simt gados. Nerunājiet muļķības!
* * *
— Es piedāvātu jums braukt manā mašīnā līdz centram,— Brunners negribīgi saka, kad jau esam tikuši pāri upei. — Bet Berne ir maza pilsēta, un labāk būs, ja neviens neredzēs mūs abus kopā.
— Kas tiesa, tas tiesa, — piekrītoši pamāju. — Es došos augšā ar liftu.
— Ar liftu? Vai tas nav pilns ar nepatīkamām atmiņām?
— Ja pilns tikai ar atmiņām, nav ko baidīties,— atbildu.
Un mēs šķiramies.
Nu tad tā, kodols jau izvilkts, lai arī pa kripatiņai vien, domāju, kamēr vecā ceļamierīce ved mani uz augšpilsētu. Notikums viss izcelts gaismā, izdibinot un virknējot tā sīkumus te no viena, te no otra gala — mazliet juceklīgi, tāpat kā bērni kārto klucīšus, lai atveidotu īstu gaili vai suni. Tā suns man jau atdarināts acīm redzami un visā pilnībā, lai gan tas nesen krita par upuri suņa nāveu
Tomēr tas viss ir vienīgi notikums. Zīmīgs notikums, kas palīdz izprast tagadējās situācijas dažas savdabības, bet — tikai notikums. Ganeva bojāeja pielika punktu viņa paša rūpēm, nevis manējām. Tāpēc ka notikums ir gan izcelts gaismā, bet dosjē aizvien vēl sašķelts trijās daļās. Un tikai viena no tām ir manās rokās vai, pareizāk, zem papēža.
Izkāpju no lifta. Laukumiņā iepretim katedrālei cilvēkus nemana. Dodos pa pirmo šķērsielu, sasniedzu galveno ielu un pēc minūtēm desmit jau esmu pie savas mašīnas Bērenlaukumā. Tagad, kad vācieša bazūnīgā balss vairs nedžinkst ausīp un manas domas cik necik pierimušas, jūtu, ka pakausis stipri sasists un stipri sāp. Laiks ir galu galā atgriezties klusajā mājā, kas uzcelta klusajā nostūrī un iegrimt klusā, spirdzinošā miegā.
Braucu gar parlamenta ēku uz tilta pusi. Volvo mirdzošā ciparnīca patlaban rāda pusvienpadsmit, bet ielas jau sen tukšas, it kā būtu dziļa nakts. Ticis uz Kirhenfeldes tilta, pamanu aiz muguras pazibam starmeti un nospriežu, ka to droši vien spīdina motocikls, nogriezies malā, jo man aiz muguras nav redzami automobiļi.
_ Garā tilta vidū aptveru, ka esmu maldījies. Man ceļu aizšķērso divas sarkanbaltas betona piramīdas, kādas mēdz novietot, lai brīdinātu, ka labo šoseju. Tomēr tilta segums netiek labots, piramīdas laikam tik tikko uzgrūstas un zibošais starmetis ir bijis signāls nekavējoties tās aizlikt priekšā, vārdu sakot, esmu iekritis rūpīgi sagatavotās lamatās — tieši tā, kā pretinieks paredzējis.
Protams, šis paredzējums nav diezin kādas atjautības auglis. Kirhenfeldes tilts ir vienīgais, pa kuru var nokļūt Tūnas ielā, nemērojot tālos apkārtceļus, un es, tāpat kā pārējie Austrumu loka iedzīvotāji, allaž braucu mājup pa šo tiltu, tāpēc viņi gluži loģiski te paslēpās un mani gaidīja, nevis man sekoja un uzglūnēja kaut kur pilsētā. Svarīgākais ir tas, kādēļ esmu viņiem ievajadzējies. Bet bridis nepagalam nav piemērots, lai nodotos pārdomām.
Gribot negribot apturu automobili un uzreiz grasos strauji cirsties atpakaļgaitā, bet divi vīri izveļ aiz volvo vēl divas papildu piramīdas. Mašīna netiek ne no vietas. Starp citu, arī tādēļ, ka viņiem abiem rokā ir pistole. Tilts pietiekami spilgti apgaismots, lai es skaidri saskatītu uz ieroču stobriem uzmauktos trokšņa slāpētājus. Un, ja jau pistolei ir uzlikts trokšņa slāpētājs, droši ticams, ka tā tiks laista darbā, līdzko radīsies pirmā nepieciešamība.
Starp abām divvirziena tilta klātnēm stiepjas augsta dzelzs barjera, tātad nekādi nav iespējams izgrozīties un izsprukt. Mašīna netiek ne no vietas. Vēl vairāk — šai pašā mirklī vēl divi vīri negaidot pārlec pār barjeru un apstājas pāris metru no volvo. Arī ar pistolēm. Un arī tām ir aizdomīgi pagarināti stobri.
Jāatzīst, viņi ir izvēlējušies tiešām visērtāko vietu, lai ielaistu man lodi pierē. Bet es viņiem esmu palīdzējis, ierazdamies te ļoti izdevīgā stundā. Ak šausmas — uz tilta nevienas dzīvas dvēseles. Daži apslāpēti bliukšķi — un Pjērs Lorāns beigts! Taču tā nav liela bēda. Ļaunākais ir tas, ka reizē ar Pjēru L()rānu aizies viņsaulē Bojevs. Un, vai mani pārmetīs pār tilta margām sešdesmit metru dziļā bezdibenī mirušu vai vēl dzīvu, tas ir tāds sīkums, kurš diez vai interesēs pat izmeklēšanas policiju.
Divi, kas ir izslējušies mašīnas starmešiem pretim, man labi pazīstami no nesenās satikšanās liftā. Stāvēdams pa labi, vīrietis tumšbrūnajā uzvalkā ar gaišajām svītrām, no kura jau paguvis nopurināt putekļus, šobrīd man nevērīgi pamāj ar pistoli: «Kāp ārā!»
Pavēles neizpildīšana būtu tikpat kā šāviens uz mani caur mašīnas stiklu. Padevīgi veru vaļā durvis, izlikdamies, ka tūlīt izkāpšu. Tomēr nevis kāpju laukā, bet aši sviežu vienu no zilajām kapsulām, kuras — drošs paliek drošs — nēsāju kabatā. Ne mirkli nevilcinādamies, sviežu otru, bet šoreiz pretējā virzienā — aiz mašīnas pakaļ- gala.
Negaidiet sprādzienu un dārdoņu. Tikai divas žilbinošas liesmu vērpetes uzvijas kā uguns virpuļi un pēkšņi nozūd. Reizē ar tām nozūd arī nepazīstamie uzbrucēji.
Nedrīkst zaudēt laiku. Tik drausmīgs gaismas uzliesmojums galvenā tilta vidū nevar palikt nemanīts pat pilsētā, kur visi jau devušies pie miera,— pat Bernē pārāk vēlā nakts stundā, citiem vārdiem, pusvienpadsmitos vakarā. Izlecu no mašīnas, zibenīgi aizgrūžu malā vienu piramīdu, tad otru, vienu gar zemi nokritušo vīru, tad otru, apsēžos atkal pie stūres un laižos prom pilnā sparā. Tikko esmu iedrāzies Tūnas ielā, man aiz muguras iekaucas policijas sirēna. Nav brīnums, ka šāds kauciens atskanēs arī priekšā. Tāpēc nogriežos pirmajā klusajā šķērsielā un, līkumodams pa netīkamiem, bet īstā laikā noderīgiem apkārtceļiem, braucu uz savu mierīgo māju.
Tiešām, cik mierīga māja! Un cik ļoti mierīga pilsēta! Taču tās miers jau vēršas draudīgs.