— Redzams, jūsu saruna ar Floru bijusi diezgan kaismīga,— Rozmarija aplinkus iesāk, manīdama, ka mans ģīmis mazliet pārvērties.
— Maldāties gan, — es saku. — Mani nav kontuzējusi mīlestība.
Atslīdzis savā iemīļotajā atzveltnī, nopūšos un sapņaini ieminos:
— Dārgā draudzene, kā man gribētos, kaut es varētu pa īstam paļauties uz jums.
— Domāju — varat paļauties pavisam droši.
— Pat tik tālu, ka drīkstu cerēt uz tasi kafijas?
— Ak jūs nekrietnelis,— Rozmarija nobubina, tomēr negribīgi pieceļas.— Labi, ja jau jums kārojas nakti pavadīt bez miega…
Aizsūtīt Rozmariju uz virtuvi nozīmē iegūt tikai īsu atelpu. Pēc brītiņa viņa mani apvelta ar kafiju un reizē ar nākamo jautājumu:
— Nu, vai galu galā nepateiksiet, kas jums atgadījies?
— Man uzbruka, — lakoniski atbildu, iedzerdams malku dzīvinošā šķidruma.
— Kas tad?
— Nav ne jausmas,— gandrīz vaļsirdīgi pasaku un aizkūpinu cigareti.
— Kādēļ uzbruka?
— Liekas, tas ir pietiekami skaidri saprotams, redzot kautiņa sekas.
— Pēc jūsu domām, viņi gribēja jūs nogalināt?
— Iespējams.
— Varbūt arī aplaupīt?
— Viens saistās ar otru. It īpaši, ja viņi ieņēmuši galvā, ka manas kabatas pilnas briljantiem.
— Tātad atļaujaties spriest, ka uzbrukumam ir sakars ar visiem negadījumiem mūsu apkārtnē.
— Ar ko tad citu? Mēs kā nekā dzīvojam Bernē, nevis Čikāgā.
— A, jau citējat Floras vārdus… re, cik dziļi tie iespiedušies jums prātā,— Rozmarija nicīgi saka.
Velti nogaidījusi, ka runāšu pretī, viņa aizsāk valodu par kaut ko nopietnāku:
— Pjēr, es baidos…
— Ja baidāties, metiet plinti krūmos. Tas ir visvieglāk izdarāms. Ceru — Grābers ir saglabājis jūsu vietu.
Viņa brītiņu klusē, kā apsvērdama manu priekšlikumu. Tad saka citādā balsī:
— Nemetīšu vis! Un neatkāpšos viņu priekšā…
— Kas ir tie «viņi»?
— Tie paši, kuri jums uzbruka… Cik vīru īstenībā jums klupa virsū?
— Vesels bars. Sākumā bija divi, vēlāk — četri. Un, ja es nedarījis galu viņu negaidītajai izrīcībai, viņu skaits laikam būtu atkal un atkal divkāršojies.
— Lai cik viņu tur ir, neparko nepiekāpšos! — Rozmarija velreiz apgalvo.
Man patīk šādi apņēmīgi radījumi. Arī — pretējā dzimuma.
Jau nākamajā dienā īrniece savus vārdus pierāda darbos, paziņodama, ka Violeta esot mūs abus uzaicinājusi uz tēju pēcpusdienā.
— Tāda vizīte apkārtnes ļaužu acu priekšā mani diez ko nevilina, — sadrūvis murminu. —Tā mēs parādīsimies visā kailumā tiem, kas varbūt mūs novēro.
— Kas tur liels, ka parādīsimies visā kailumā? — Rozmarija izaicinoši vaicā, it kā nebūtu Grābera sekretāre, bet striptīza čempione. — Sai zemē likumi aizliedz izdarīt bandītiskus uzbrukumus, nevis dzert tēju pēcpusdienā.
— A, likumi…
Zināms, par spīti maniem liekulīgajiem iebildumiem, tūlīt pēc pieciem mēs iekārtojamies pazīstamajā, drūmajā viesistabā, kas patlaban vairs neliekas tik drūma droši vien tādēļ, ka uz galda papildus noliktas divas lampas ar rožainiem abažūriem. Violeta šoreiz ir ģērbusies vienkārši pašūtā batista kleitiņā, tikpat rožainā kā abažūri, tikai izrakstītā sīkām, zilām puķītēm. Lai nebūtu katram lieki jānēsā šurpu turpu tases un saldumi, sēžam pie galda un runājamies par visu un neko, kā jau pieņemts smalkā sabiedrībā. Tā tērzējam tik ilgi, līdz Rozmarija ne no šā, ne no tā izgrūž:
— Vakar mūsu mīļajam Pjēram divas reizes uzbruka bandīti, vai jūs varat iedomāties?
— Ai, ai!— Violeta iesaucas, izbrīnā ieplezdama muti.— Vai tas var būt?
— Te galvenais nav tas, ka viņam pataisīja zilu aci,— Rozmarija turpina ar tādu nevērību, kāda parasti izpaužas, stāstot par cita sāpēm. — Galvenais — kas slēpjas aiz slepkavības mēģinājumiem?
Paceldama tumšās, raižu pilnās acis uz namamāti, viņa klusākā balsī piemetina:
— Zināt, mīļā, uzbrukumi notika tieši pēc jūsu sarunas ar Pjeru mežā.
— Vai tas var būt! — Violeta atkal iesaucas, acīmredzot nevarēdama izgudrot, ko citu lai saka. — Mēs taču nerunājām ne par ko tādu, kas…
— Nešaubos,— Rozmarija steigšus piekrīt. — Tikai tiem kungiem laikam nav tādi paši ieskati…
— Ko jūs domājat ar «tiem kungiem»? L^n kas īsti jums vajadzīgs?— namamāte vaicā, jau manāmi uztraukusies.
— Vai labāk neizbeigsim šo nepatīkamo sarunu un nepievērsīsimies kaut kam vieglākam? — beidzot es ieme- tos starpā.
— Pjēr, bet viņa noteikti ir lietas kursā! — mana draudzene iebilst.
— Lietas kursā par ko?— Violeta brīnās, galīgi uztraukusies.
— Par to, ka viņi grib pēc iespējas ātrāk dabūt pie malas visus cilvēkus, kas saietas ar jums… visus tos, kuri varētu jūs aizstāvēt. Kā sadūra mīļo Goranofa kungu, kā izrēķinājās ar Penefu, tā rīt var nogalināt arī Pjēru… ,
— Mersi,— paklusām saku. — Nudien jūs mani sasparoj at.
— Mīļais, tā taču taisnība… Un slepkavības mēģinājumi vakarvakarā to ir nepārprotami apstiprinājuši. Nav brīnums, ka vēlāk pienāks mana kārta. Viņi grib, lai jūs, mīļais bērns, paliktu viena, gluži viena,— un tad sāks noņemties arī ar jums…
— Bet kas īsti viņiem vajadzīgs no manis? — nekādi nesajēdz mīļais bērns, kurš, kā jau minēju, diez vai ir jaunāks par manu īrnieci.
— Tas jums pašai labāk jāzina,— Rozmarija atcērt.
— Ticiet — es it nekā nezinu!
— Tādā gadījumā jābalstās uz pieņēmumiem. — Mana draudzene paroza plecus. — Tik alkatīgiem cilvēkiem nekas cits nav vajadzīgs kā vērtslietas… zelts… vai, teiksim, briljanti… Jā, varbūt nudien briljanti… Te, apkārtnē, klīda valodas par tiem, vai atceraties, Pjēr?
— Šķiet, tiku dzirdējis kaut ko tādu,— gaužām negribīgi novelku, likdams Rozmarijai saprast, ka viņa diezgan rupji pratina.
— Briljanti?… Neatminu, ka tēvs kādreiz man būtu kaut vārdu bildis par tiem.
— Tēvs laikam tos glabāja, nevienam ne vārda nebilzdams,— mana draudzene skaidro rāmā garā kā tiešām mazam bērnam. — Turklāt jūs tikāties ar viņu tik reti. Pati taču esat teikusi, ka tikāties pārāk reti… Tātad iums nebija iespējas lāgā parunāties…
— Kas ir, tas ir,— Violeta pamāj.
Un vēlreiz domīgi saka it kā pati sev:
— Briljanti…
— Jā, jā, briljanti,— Rozmarija apgalvo. — Un varbūt vēl kādas tikpat dārgas vērtslietas…
— Vai sen esat zaudējusi māti? — mēģinu uzsākt citu valodu, kamēr mana īrniece savā nekaunībā nav nonākusi tik tālu, lai ierosinātu mums visiem'kopā tūlīt pārmeklēt māju.
— Ak vai, gandrīz neatceros māti. Cik man zināms, mēs abas ar viņu dzīvojām Bāzelē, tēvs ļoti reti mūs apmeklēja… Vēlāk, kad man bija trīs gadi, māte nomira — vismaz tēvs sacīja, ka viņa nomirusi,— bet, klausoties, ko stāsta sieviete, kas mani audzināja, sapratu, ka patiesībā māte kaut kur aizbraukusi… Droši vien viņai bija apnicis vienai tupēt mājās un velti gaidīt manu tēvu…
— Mana mīļā, tas gan nebija nekāds iemesls jūs pamest,— Rozmarija nevar novaldīties, neizteikusies nosodoši.
— Nūja, arī es domāju tāpat, bet viņa, liekas, domāja citādi,— Violeta nedroši saka, it kā runa būtu vienīgi par kādu gaumes jautājumu. — Pēc tam pienāca pansiju gadi. Pansijas un pansijas — tik ilgi, līdz beidzu universitāti…
— Rādās, atmiņas par tām vietām jums nav visai patīkamas, — es iestarpinu, lai tikai pateiktu kaut ko.
— Kādēļ? Tas ir atkarīgs no apstākļiem… Par dažām vietām palikušas jaukas atmiņas. Ne jau par visām, nē, par dažām.
— Vai tad nevarējāt dzīvot kopā ar tēvu? — Rozmarija savukārt uzprasa.
— Viņš mūžīgi apgalvoja, ka nebūšot ērti… Ka visu paskaidrošot, kad pienākšot laiks… Ka vēlāk, kādu dienu, varbūt…
Violeta apklust, pēc mirkļa atkal iesāk:
— Vaļsirdīgi atzīstoties, es neilgojos dzīvot tēva mājās. Viņš bija sevī noslēdzies. Un šķita man svešs. Turklāt jau biju pieradusi pie pansijām. Zināt, cilvēks pierod pie visa.
— Mīļais bērns, jums mazotne tiešām nav bijusi priecīga! — mana draudzene līdzjūtīgi nopūšas. —Tik agri bez mātes… Un tāds tēvs… Bet tagad vēl negals ar briljantiem… Es gribu teikt, ar cilvēkiem, kuri jūs ielenc…
Rozmarija acīmredzot tīko no jauna runāt par iepriekšējo jautājumu, un es velti cenšos viņu apvaldīt ar skatienu — viņa, īsta viltniece, tīšuprāt vairās paraudzīties uz mani, neko darīt — sēžu kā apjucis liecinieks un klausos viņas muļķībās.
— Piedodiet, mīļā,— vai jums nav kaut kas auksts ledusskapī? — mana īrniece pēkšņi vaicā, kā vienmēr, gluži vaļīgi. — Jāatzīstas, dzerot tēju šai siltajā laikā, man kļuva mazliet par karstu.
— Ir gan, protams,— Violeta pieceļas gatavībā pakalpot. — Ko jūs labāk vēlētos — kokakolu vai minerālūdeni?
— Ai, nepūlieties, es pati atnesīšu,— Rozmarija uztrūkstas kājās. — Te pakavējiet laiku mūsu pielūdzējam, es varu arī pati…
Skaidrs kā diena, ka viņa beidzas vai nost vēlmē apskatīt vismaz gaiteni un virtuvi, iztēlodamās, ka tur uzreiz pamanīs mīklainu slēptuvi vai ko tādu, kas varētu noderēt par slēptuvi. Viesistabu, manuprāt, viņa jau pirmajā apciemojumā pamatīgi aplūkojusi un, tīkodama iemest aci visos kaktiņos, vairākkārt aiz dažādiem ieganstiem sūtījusi namamāti uz virtuvi.
Vai nu Violeta tiešām ir tik vientiesīga, vai arī viņai ir kas padomā, bet viņa labprāt atļauj Rozmarijai rosīties pa virtuvi un apsēžas savā vietā. Izrādās, ka apstiprinās otrais iemesls. Tikko Rozmarija ir izgājusi, Violeta pārliecas pār galdu un man pačukst:
— Es gribētu ar jums satikties… Divatā.
— Kad un kur?— jautāju īsi, zinādams, cik ātri marfa draudzene tiks galā ar apskati.
— Rīt piecos, mežā… turpat, kur vakar…
Ak tu vientiese!
— Tur gan ne. Ieteicu — galvenajā ielā konditorejas «Merkurs» pirmajā stāvā, vārdu sakot, atradīsiet.
— Kā tad,— Violeta pamāj kā paklausīga skolniece.
— Tikai uzmanieties, lai neviens jums neseko,— brīdinu viņu tāpat vien, jo neticu, ka sirsnīgā un vienkāršā Violeta ievēros kādu nākam viņai pa pēdām.
Viņa atkal cienīgi pamāj, rādīdama, ka saprot, cik nopietna ir situācija. Rozmarija kavējas ilgāk, nekā pieļaujams. Viņa droši vien ir atklājusi kaut ko uzmanības vērtu — kādu caurumu, pa kuru izplūst garaiņi, vai elektroierīces kārbu. Beigu beigās mana īrniece tomēr atgriežas, uzvaroši nesdama pudeli gāzētā ūdens un glāzi.
Baidos, ka viņa jau aizmirsusi, kālab tās atnesusi.
* * *
«Merkurs». Pulkstenis ir pieci. Tieši tas laiks, kad večiņas, pardon, pusmūža dāmas, kā parasts, pēcpusdienā iet iedzert tēju un notiesāt lielu gabalu šokolādes tortes ar saldo krējumu, tik dāsni uzliktu un tik lieliski saputotu, ka liekas — tas nav krējums, bet gaisa virma, jauniešu ilgas vai sirdī lolots sapnis.
Apkārtnē večiņu, pardon, pusmūža dāmu saradies liku likām, it kā dzīvē visus labumus, lemts baudīt vienīgi viņām, bet jaunākajām uzdots par pienākumu strādāt gan kantoros, gan pie automātiskajām kasēm — vispār rūpīgi apkalpot plašās večiņu aprindas. Večiņu ir vai cik kafejnīcās, veikalos un ielās, bez šaubām, pirmām kārtām galvenajā ielā, kas visā garumā ņirb vien no viņām. Un no kādām vēl! Ar sacirtotiem, glīti sakārtotiem matiem mēļos, gaišzilos un pat gaišzaļos notoņos, līksmi krāsainās, gaisīgās zīda kleitās, jaunākās modes kurpēs — tajās ar pretīgi rupjajiem papēžiem —, ar lietussargiem un krokodilādas somiņām. Sīs kastas būtiskākais tualetes piederums neapstrīdami ir cepure. Tā kā vairs nevar izcelt citas auguma daļas, viņas visu uzmanību velta galvai un lielākoties cepurei, kas to vainago. Te redzamas daždažāda materiāla, krāsas, izmēra un veida cepures — vai nu kā kurvji, vai kā putnu ligzdas, vai kā pannas, vai kā kastroļi, visbiežāk kā kastroļi — krietni dziļas un iespaidīgiem izmēriem.
Tieši piecos ierodos plašajā konditorejā «Merkurs» un kā nemākulīgs peldētājs vai mēnessērdzīgais nedroši ienirstu cepuru jūrā, kas viļņojas ap mazajiem galdiņiem un šokolādes tortēm. Cepures līgani pagriežas uz manu pusi, jo — aizmirsu pateikt — viņas ir ļoti ziņkāras. Acīmredzot atzinušas, ka esmu pārāk jauns vai varbūt pārāk vecs un no viņu viedokļa vispār neinteresants, aizgriežas atpakaļ un pievēršas tortēm un putukrējumam.
Par laimi, atrodu brīvu galdiņu, iekārtojos un zagšus veros apkārt. Pavirši pārlaizdams acis zālei, nomanu, ka esmu vienīgais vīrietis, un sirds nomierinās. Kaut gan mūsdienās var gadīties, ka rietumu izlūkdienests izpletis savus taustekļus arī večiņu pasaulē. Un kas ir vēl bīstamāks par večiņu — spiedzi ar ' galvā tik dziļi uzliktu kastroli, ka pat nevaru saredzēt viņas acis, kur nu vēl atjaust domas.
Aizrit bridis, un zālē beidzot ienāk jauna apmeklētāja — Violeta (atkal līgans cepuru pagrieziens, ilgs, vērtējošs skatiens un tāds pats pagrieziens atpakaļ). Pieceļos un neuzkrītoši pamāju ar roku. To ieraudzījusi, jaunā sieviete steidzas šurpu.
— Liekas — kāds kungs man sekoja, — mazliet
aizelsusies, viņa čukstus saka, — bet es aizmanījos prom no viņa. Iegāju veikalā un nozudu ļaužu burzmā.
— Nav brīnums — tas būs bijis kāds nepazīstams pielūdzējs,— izmetu, pabīdīdams krēslu, lai viņa apsēžas.
— Ai, mesjē Lorān,— Violeta samulsusi iebilst,
— te esmu atnākusi parunāt par kaut ko nopietnu.
Pasūtu tēju, kā jau pienākas, un torti, kā jau pienākas,
un, kad oficiante kleitiņā līdz gurniem — tagad tik īsas kleitiņas valkā tikai oficiantes, ja neminam kārtējos Rozmarijas untumus,— ir uzlikusi kārumus galdā, es Violetai saku:
— Ar ko varu jums pakalpot?
— Nav ne jausmas, — viņa atbild. — Es gribu teikt — ne ar ko īpašu. Gluži vienkārši uznāca vēlēšanās parunāt ar kādu pavisam vaļsirdīgi, tikt skaidrībā, ko nozīmē šī jezga, bet nav neviena, uz kuru es varētu paļauties, pat jūsu Rozmarija, piedodiet, varbūt ir lāga meitene, bet reizēm kļūst tik ziņkāra, ka… ka… Vārdu sakot, tikai jūs man esat iedvesis uzticību — tieši ar to, ka neesat ziņkārs, un radījis labu iespaidu jau todien tur, mežā… Tā kā nepazīstu cilvēkus, domāju, jūs neesat tāds kā citi, kuri nāk un okšķerē apkārt, it kā vasarnīcā būtu paslēpti…
—… Briljanti,— pasaku pirmais.
— Jā, briljanti vai nezin kādas dārglietas.
— Atklātību pret atklātību. — Pamāju ar galvu.
— Violetas jaunkundz, briljanti tiešām ir.
Viņa uzmet man ašu, neuzticīgu skatienu.
— Vai esat pārliecināts?
— Droši.
— Kur tad tie atrodas?
— Laikam vasarnīcā. Kādā nevienam nezināmā slēptuvē.
— Nevienam nezināmā slēptuve ir tikai seifs. Tēvs man stāstīja par to.
— Tātad seifā.
— Tas ir tukšs.
— Vai jums ir atslēga?
— Jā, protams, tēvs man to atstāja, iebraucis Lozannā.
— Tad kaut kur citur. Piemēram, pagrabā.
— Sai vasarnīcai nav pagraba. Bet manējai Lozannā ir gan. Laikam domājat — man nav ne jausmas, kas īsti glabājas manā vasarnīcā…
— Tātad līdz šim esat dzīvojusi tur?
— Ne jau vienmēr. Dzīvoju lielākoties pie draudzenes. Mana māja atrodas diezgan attālā nomalē, un, vaļsirdīgi atzīstoties, baidos tajā palikt viena — visvairāk vakaros. Tāpēc esmu apmetusies savas pansijas biedrenes mājās. Tur esmu pierakstījusies, tur saņemu pasta sūtījumus, cik nu to gadās tādai sievietei kā es…
— Un tomēr briljanti ir,— atkal apgalvoju, lai novērstu viņas domas no sadzīves sīkumiem. — Tieši to dēļ citi labinās ap jums un maļas ap jūsu māju. Nemaz nerunājot par slepkavībām!
— O, jā, lūdzu, labāk nemaz nepieminēsim slepkavības!
— Lai notiek! Runāsim par kaut ko tīrāku un nevainīgāku. Bet kas vēl ir tīrāks un nevainīgāks par krāšņu briljantu?
— Varbūt — nekas. Jums jau skaidrāk zināms. Jāatzīstas, dārgakmeņi man bijuši nebijuši. Ja šie briljanti nav leģenda, bet īstenība un kādu dienu nokļūs manās rokās, varat būt pārliecināts, ka tūlīt tos pārdošu juvelierim, kas pirmais pagadīsies.
— Kādēļ? Vai jums tik nepieciešama nauda?
— Nepavisam ne, vismaz savām vajadzībām ne. Tēvs mani pilnīgi nodrošinājis ar renti līdz mūža galam. Ja iegūšu lielu summu, patiešām lielu summu, uzcelšu Lozannā ezera krastā gaišu un saulainu bērnunamu. Es pat esmu izraudzījusi vietu — plašu parku ar norām un lieliem kokiem. Jūs neesat maldījies — pansijās pavadīju bērnību skumji, turklāt, ņemiet vērā, ļoti dārgās pansijās. Bet kā aizrit mazās dienas nabago bērniem? Manā namā, ja kādreiz tomēr to uzcelšu, dzīvos tikai nabago bērni.
— Cik tas ir cildens sapnis,— es atzīstu. — Bet pirms skaistā sapņa rašanās jums noteikti jau bija zināmas cerības…
— Uzminējāt gan,— Violeta tikko jaušami pasmīkņā. — Ja reiz uzsākām valodu par sapņiem, sakiet — ko jūs pats darītu, dabūjis sauju briljantu?
— Man vienaldzīgi dārgakmeņi.
— Bet to vērtība skaidrā naudā?
— Arī.
— Ja briljanti tiktu jūsu rokās, vai jūs tos ņemtu un izmestu laukā?
— Nē, protams. Bet mīļuprāt atdotu tam, kuram uz tiem ir lielākas tiesības nekā man.
Uztvēris viņas skatienu — bērnišķīgi neuzticīgu skatienu, pasteidzos piemetināt:
— Zinu, ka tas neizklausās ticami, tomēr tā ir skaidra patiesība. Taču tas vēl nenozīmē, ka esmu galīgi nesavtīgs. Un, ja mūsu pašreizējā saruna turpināsies tikpat vaļsirdīgā garā, kā ir sākusies, domāju — varēšu jums atklāt, kādēļ un par ko tieši interesējos.
Viņa atkal paveras manī, bet šoreiz neuzticība skatienā sāk kliedēties. Un, it kā vēlēdamās pilnīgi attaisnot manas gaidas, saka vientiesīgi:
— Mesjē Lorān, man ir zināms par briljantiem. Un nevis no baumām, kas klīst apkārtnē, bet no tēva. Tieši uz tiem lieku cerības, par kurām pats esat ieminējies. Es jau pirms daudziem gadiem, padzirdusi par dārgakmeņiem, nolēmu tos izmantot tā, lai manai dzīvei rastos' jēga.
— Jusu nodoms ir pietiekami cildens, lai jums dotu lielākas priekšrocības uz dārgakmeņiem nekā pārējiem pretendentiem,— atzīstu.
— Liekas, man šīs priekšrocības nodrošina likums par mantojuma tiesībām,— Violeta no jauna pasmīkņā.
— Savā ziņā — jā, bet savā ziņā — nē,— visai nesaprotami izsakos. — Man nav ne jausmas, ko jums stāstījis tēvs, taču notikumi, kas skar briljantus, patiesībā ir diezgan sarežģīti…
— Tēvs neielaidās sīkumos. Viņš skaidri un gaiši pateica, ka es kādu dienu saņemšot mantojumā kastīti ar briljantiem, kas būšot pilnīgs gandarījums par vientulību, kādā man bijis lemts vadīt savas dienas… Nabaga tēvs… Viņš iedomājās, ka vientulība sagādā ciešanas…
— Vai tiešām tā jūs nenomāc?
— It nemaz. Ja mani kas baida, tad tā nav vientulība, bet saskarsme. Un, spriežot tikai pēc tā, kā patlaban te pļāpāju, varat secināt ko gluži aplam. Mesjē Lorān, es gan esmu drausmīgi nesabiedriska.
— Katram taču ir nepieciešama saskarsme.
— Man — arī. Bet ar bērniem. Un to, kas man pienākas saskaņā ar likumu, gribu saņemt ne jau nu tādēļ, lai pieaugtu noguldījums bankā. Taču, dzirdot jūsu mājienus, rādās, ka manas tiesības uz dārgakmeņiem nemaz nav tik neapstrīdamas, kā tēvs apgalvoja…
— To vēl neesmu teicis,— pasteidzos iebilst.
— Nevajag mani mierināt. Es gribu zināt skaidru patiesību. Ja briljanti man tiešām nepienākas, varat būt pārliecināts, ka pēc tiem netīkošu, lai arī jūs šobrīd tos noliktu, rau, te, uz galda.
— Diemžēl nespēju to izdarīt. Toties varu jums atklāt patiesību. Tie ir desmit ārkārtīgi vērtīgi briljanti, no kuriem pašu mazāko jūsu tēvs nesen pārdeva, tā nu tagad palikuši tikai deviņi. Kādreiz šie dārgakmeņi piederēja grieķu miljonāram, bet nacisti viņam tos nolaupīja un vēlāk pārdeva jūsu tēvam, kas varbūt pat nezināja, no kurienes tie nākuši…
— Tik un tā briljanti ir zagti…
— Nūja. Bet miljonārs, kuram tie kādreiz piederēja, jau sen miris, neatstādams mantiniekus, tātad nav neviena likumīga pretendenta, nemaz nerunājot par to, ka šim notikumam laika ritumā jau radies pamatīgs noilgums…
— Tik un tā briljanti ir zagti… — jaunā sieviete vēlreiz saka it kā pati sev.
— Taču tos nav zadzis jūsu tēvs. Un par tiem viņš droši vien samaksājis diezgan pieklājīgu summu…
— Tiesa gan…— viņa saka atkal it kā pati sev. — Varbūt jums taisnība… Tomēr jāatzīstas — pēc tam kad esmu dzirdējusi jūsu pastāstu, briljanti pēkšņi ir nobālējuši manās acīs…
«Tāpat kā Rozmarijas baltais safīrs,» man prātā iešaujas doma.
— Ja jau esat nolēmusi dārgakmeņus izmantot tik cildenam pasākumam, nekāda iemesla dēļ tie nevar nobālēt,— strikti apgalvoju. — Vai tad būs labāk, ja tie nokļūs blēžu un mantraušu rokās? .
— Kaut izrādītos, ka jums ir taisnība,— viņa saka, bet balsī arvien vēl jaušama šaubu pieskaņa.
Tad Violeta attopas pajautāt:
— Kādēļ un par ko jūs interesējaties?
— Atbildēšu tieši, jo es jau ticu jums, turklāt jūs esat bulgāriete…
— A, bulgāriete! Tas ir par stipru teikts. — Viņas sejā iezogas paplucis smaids. — Nekad savā mūžā neesmu redzējusi Bulgāriju.
— Vai jūs negribētu to redzēt?
— Kālab tā jāredz? Man nav it nekā kopīga ar šo zemi. Un arī nepatīk ceļot. Jebkurš ceļojums beidzas ar vilšanos. Tāpat kā jebkura pazīšanās. Kā jebkura pārmaiņa. Viss iztālēm vienmēr izskatās daudz skaistāks.
Pasaule liekas skaistāka, kad uz to raugāmies pa istabas logu vai televīzijas pārraidē. Īstenība nekad nav jaukāka par tās attēlu. īstenība vienmēr sagādā neērtības: karstumu vai aukstumu, pretīgas smakas vai uzbāzīgas mušas, veltīgu nogurumu un lieku svīšanu.
Violeta apklust. Tad atkal attopas:
— Jūs grasījāties kaut ko pastāstīt…
— Jā, par savām interesēm. Kāds vīrietis, pasacīšu atklāti — bijušais policists, savā laikā nodeva jūsu tēvam glabāšanā dažus' sarakstus. Jūsu tēvs tos pieņēma tāpat vien, lai izdarītu pakalpojumu vecam paziņam. Nelaime tā, ka paziņa jau sen miris, bet saraksti arvien vēl ir, un, ja tie nokļūtu netīrās rokās, pamatīgas nepatikšanas varētu rasties cilvēkiem, kuru vārdi tajos minēti.
— Jūs gribat teikt, ka tieši tie papīri jums vajadzīgi…
— Tā tas ir. Tikai man nav ne jausmas, kur papīri atrodas, un, tā kā tie vairs neder ne jums, ne kādam citam, vienīgi varbūt ļaundarim, es ļoti gribētu palūgt, vai gadījumā, ja tos atradīsiet…
— Man nemaz nav jāmeklē,— Violeta mani pārtrauc gluži banālā noskaņā. — Es zinu, kur tie glabājas. Protams, ja tie ir tie paši papīri, kurus meklējat,— plānās, šaurās lapās ierakstīti dažādi bulgāru vārdi.
— Domāju, ka tieši tās ir tās lapas,— pamāju, savukārt pūlēdamies runāt tā, lai balsī skanētu banālu nianšu amplitūda.
— Varat jau rīt dabūt lapas. Tās ir bankā mana tēva'* seifā. Bet ticiet man — seifā nekā cita nav kā vienīgi veci, nenozīmīgi papīri.
— Nekas cits mani arī neinteresē,— nomurminu.
— Nu, tad rīt aizbrauksim uz banku,— viņa piedāvājas, manāmi apmierināta, ka var man izlīdzēt ar to, kas pašai vairs nav ne plika graša vērts.
— Brīnišķi! Taču tas jādara tā, lai mūs nemanītu cilvēki, kuri ir pārāk ziņkāri attieksmē pret jums. Banka… Seifs… Ar to pietiek, lai viņiem ienāktu prātā nākamais — briljanti.
Violeta klusējot paloka galvu. Pēkšņi viņai rodas ģeniāla doma. Viņa parakņājas somiņā un sniedz man mazu slepeno atslēgu:
— Tādā gadījumā labāk brauciet viens. Te jums būs atslēga. Tikai iegaumējiet šifru: «Zebra». Sai bankā izmanto nevis ciparu, bet burtu šifru.
Pasaku, kā jau pieklājas, mersi, vienaldzīgi paņemu atslēgu un iebāžu kabatā, arvien vēl nespēdams ticēt tam, kas noticis. Vajadzēja veikt tik daudz sarežģītu operāciju, tik daudz slepus klausīties un izsekot,' tik daudz reižu cīnīties niknās sadursmēs un likt uz spēles dzīvību, lai pienāktu brīdis, kad pēkšņi kādā konditorejā, pārpilnā večiņām ar cepurēm galvā, nevainīga būtne nevērīgi pagramstītos pa savu somiņu un iedotu man slepenā arhīva atslēgu.
Violetai nenāk ne prātā, ka nožēlojamie papīri ir vērtīgāki nekā visi briljanti, jo ar tiem saistās miljoniem cilvēku un veselas zemes miers. Bet kāda Violetai daļa gar zemi, par kuru viņa tikai ir dzirdējusi un kuru pat nevēlas redzēt!
— Skaidri saprotu, ka neizdaru jums diez cik lielu pakalpojumu,— kā pa sapņiem uztveru viņas balsi. — Tomēr, liekas, vairāk draudzības nekā pakalpojuma dēļ arī jūs būsiet atsaucīgs pret mani, ja vajadzēs.
— Varat droši paļauties uz mani,— apsolu. — Es nepieļaušu, ka mats nokristu no jūsu galvas.
Un pamāju pusplikajai oficiantei, lai atnes norēķinu.
* * *
Aizmirsu pateikt, ka šodien ir piektdiena. Un, kā vienmēr, šai dienā un šai stundā es atrodos terasē pāris soļu no liktenīgā Kirhenfeldes tilta, kura daudzajām vēsturiskajām savdabībām vakar vakarā tik tikko nepievienojās vēl viena — tas gandrīz kļuva par pieres vietu jūsu padevīgajam… bet izlaidīsim viņa vārdu.
Tagad dienas ir manāmi garākas, pat ļoti garas, jau sācies jūnijs, un šai stundā vēl ir pavisam gaišs — man tā vien gribas pamest acis pār margām, lai ieraudzītu apakšējā laukumiņā Bojanu, kas tēlo hipiju. Patiesībā tas nemaz tik grūti nebūtu izdarāms, jo terasē šai piektdienas pievakarē cilvēkus nemana, vienīgi pavecs pilsētnieks laiski pastaigājas zem kokiem. Kā par nelaimi, tieši noteiktajā brīdī viņš ir pāris soļu no manas parastās vietas pie margām, un, lai nepalaistu garām pārraidi, esmu spiests apsēsties uz tuvējā soliņa.
Pildspalva brīdinoši notrinkšķ, un saklausu balsi. Bet tā nav Bojana balss.
— Jūsu draugs nevar atnākt tāpēc, ka slikti jūtas,— nepatīkami noķērc sveša balss uztvērējā. — Viņš piekauts guļ lejaspilsētā pie lifta ieejas…
— Pieņemts, — atsaucos un izjūtu atvieglojumu, redzēdams, ka pavecais vīrs atbrīvojis manu vietu un attālinās uz tilta pusi. — Man jānodod kaut kas svarīgs…
To teikdams, dažos lēcienos esmu klāt pie margām. Lejā, tieši tur, kur bija jāierodas Bojanam, tagad sēž kalsns, neliels vīrs, viņa augums man šķiet mazliet pazīstams.
Nezinu, vai tagad ir īstais laiks nodoties pārdomām, taču nenoliedzami jāpiebilst, ka dažkārt mūsu rīcību nosaka stereotipi refleksi, kas, lai cik saprātīgi no lietišķā viedokļa, tomēr bīstami tādēļ vien, ka ir stereotipi. Tātad, iekāms uzsākam kaut ko, vienmēr jāapsver, vai ienaidnieks nav paredzējis, ka rīkosimies akurāt tā, un vai, balstīdamies uz šādu varbūtību, nav izstrādājis zināmu plānu.
Ko gan šoreiz ienaidnieks gaida no manis? Vai to, ka tūlīt drāzīšos pie lifta un iekritīšu lamatās? Vai arī tūlīt lēkšu lejā pie uzsūtītā vīra un tāpat iekritīšu lamatās? Vai abas šīs rīcības nebūtu vienādi pārdrošas? Saki — vai tās nebūtu muļķīgas, spriežot no profesionālā viedokļa? — domās griežos pie Ļubo. Bet Ļubo klusē un skatās domīgi lejā, tur, kur vajadzētu atrasties Bojanam. Viņa vietā arī es klusētu, ja tas skartu manu dēlu.
Kaut gan tas neskar manu dēlu, vairs nejaudāju ilgāk stāvēt dīkā un apspriesties par visu pats ar sevi, turklāt no profesionālā viedokļa. Un, iedomājoties vien, ka var nogalināt Ļubo dēlu, ja nemēģināšu viņu glābt, tāpat kā noslepkavoja viņa tēvu, man cieši aizžņaudzas kakls un lecu vai no ādas ārā. Tā kā nevaru izlēkt no ādas, kā lingas sviests metos lejā. Metos un no triju metru augstuma uzkrītu virsū tam, kurš sēž lejā.
Pirmajā mirklī rodas iespaids, ka esmu viņu nositis,- bet ^ēlāk izrādās — galīgi vēl ne. Un, nepieļaudams, lai viņš patlaban sāktu gluži lieki ārdīties, ar dūri gāžu viņam pa seju. Pa melnīgsnēju seju ar lielām acīm un sievišķīgiem vaibstiem. Pa Tima vai Toma seju. Sos divus cilvēkus mūžīgi jaucu.
— Kas tevi atsūtījis?— klusinātā balsī noprasu, sagrābdams jauktās rases vīru aiz kakla.
— Nevaru pateikt,— viņš noķērc.
— Ja neteiksi, izlaidīsi dzīvību. Tepat. Un tūlīt.
To pierādīdams, saspiežu kā knaiblēs viņa slaido kaklu. Tima vai Toma lielās acis vēršas vēl lielākas un tā izvelbjas, ka teju, teju izsprāgs ārā. Palaižu drusciņ vaļīgāk savas roku knaibles, lai viņš varētu runāt, un čukstus atkal vaicāju:
— Kas tevi atsūtījis?
— Saimnieks.
— Ralfs Bentons?
Jauktenis apstiprinoši nolaiž smagnējos plakstus.
— Kur ir Bojans?
— Man nav ne j-ausmas. Nekad neesmu viņu redzējis. Pasacīju to, ko man lika pateikt,— Tims vai Toms murkšķ jaU labprātīgāk, izmisumā samierinādamies ar domu, ka slapjš no lietus nebaidās.
— Kur bija jāstāv cilvēkam, kas klausījās tavu pārraidi?
— Man nav ne jausmas,— viņš vēlreiz apgalvo. — Teica — kaut kur apkārtnē divsimt metru attālumā. Un lika pārraidīt to, ko bija pasacījuši.
«Redzi nu?» liekas, beidzot dzirdu Ļubo balsi. «Puisis it neko nav izpaudis. Gluži vienkārši viņi izsekoja Bojanu un novēroja, kur un kad viņš ierodas. Pēc tam notvēra puisi un atņēma viņam aparātiņu. Bet viņš it neko nav izpaudis.»
«Tagad ciet klusu,» saku draugam. «Un ļauj man strādāt. Par to visu parunāsim citreiz.»
Arī es pats esmu apmierināts, ka Bojans nav izpļāpājies. Un ka reflekss mani nav pievīlis. Es būtu vīlies, ja skrējis pie lifta. Vīrietis, kuru esmu sagrābis aiz kakla, izbijies arvien vēl bola lielās acis. Palaižu mazliet vaļīgāk savas roku knaibles, lai viņš varētu elpot. Šobrīd viņam noteikti jāelpo. Jo dziļāk, jo labāk. Tāpēc ka ar vienu roku turu viņu aiz kakla, ar otru piespiežu viņam pie lūpām jau pazīstamo ampulu ar iemidzinošo gāzi. Tad aizvelku viņu pie tuvējiem krūmiem pavēnī un ātri steidzos uz Bērenlaukumu.
Pēc minūtēm desmit apturu volvo pāris soļu no terases, nogaidu izdevīgu brīdi, sakampju joprojām saldā narkozes miegā iegrimušo Timu vai Tomu un nekautrīgi iegrūžu bagāžniekā. Laime, ka ir atsūtīts šis jauktenis, pietiekami vājš un viegls, lai varētu tikt ar viņu galā, nevis kāds milzis, teiksim, spēkonis tumšbrūnajā uzvalkā. Nav brīnums, ka tagad milžu palicis pavisam maz. It īpaši pēc vakar notikušajām sacīkstēm. Tas tomēr nenozīmē, ka tuyākā laikā viņiem nepienāks papildspēki.
Nu tad tā — Ralfs Bentons. Mans mierīgais un krietnais kaimiņš. Mans parastais mājas viesis — partneris miegaini gurdajās kāršu spēlēs. Acīmredzot pienācis laiks uzsākt citu spēli. Un ar atklātām kārtīm.
Iebraucu nostūrī netālu no galvenās ielas un apstādinu mašīnu pie tālruņa būdas, kas pirmā pagadījusies ceļā. Uzgriežu numuru un gaidu, kad tiks uzdots pazīstams jautājums pazīstamā balsī.
— Te Lorāns, vai dzirdat, mīļais draugs,— pavēstu.
— A, Lorāns! Tikko domāju jums piezvanīt. Ko jūs teiktu, ja mēs mazliet uzspēlētu bridžu?
— Brīnišķa ideja, kaut gan nav īstā laikā. Es labāk gribētu mazliet parunāties ar jums zem četrām acīm.
— Zināt, jūsu dēļ esmu gatavs uz visu,— Ralfs laipni atsaucas.
— Tikai pirms tam jums jāatdod man puisis, kuru esat piekāvuši, bet nezinu, kādēļ. Pretējā gadījumā būs jāpiespriež piemērots sods arī jūsu Timām vai Tomam, kas patlaban smok manā bagāžniekā.
Klausulē atskan klusi, aprauti amerikāņa smiekli:
— Ek, izrādās, ka es esmu žēlsirdīgāks nekā jūs/ Tas puisis tup manā garāžā, nevis bagāžniekā. Un nav vis piekauts. Tātad varat atbraukt un viņu paņemt, kad vien tīk. Protams, neaizmirstiet atvest šurp manu kalpu. Jāsaka, bez šā kalpa esmu kā bez rokām.
Pakaru klausuli un iemetos mašīnā. Tomēr stūrēju ne uz Kirhenfeldes tiltu, bet uz blakus tiltu, kaut gan nepieļauju domu, ka pretinieks ir tik stulbs, ka divreiz pēc kārtas izspēlēs vienu un to pašu triku. Kādu laiku līkumoju bezmērķīgi pa dažādām ielām, līdz galīgi pārliecinos, ka esmu brīvs no nevēlamas sabiedrības, beidzot apturu mašīnu mazā šķērsielā, kājām dodos uz citu, sameklēju māju un ar liftu — man jau kļūst nelabi no lifta — uzbraucu tās pašā augšējā stāvā.
— Tu traks esi, vai! — pārsteigumā nodrebēdams, Borislavs čukst, atvēris durvis un sastapies ar mani vaigu vaigā.
— Vēl turos, lai tik tālu nenonāktu,— grūzdams viņu atpakaļ, klusi saku un aizcērtu durvis, ienācis iekšā. — Dod man iedzert kaut ko!
Borislavs ieved mani mājīgā viesistabā — tā vairāk vai mazāk atgādina manējo, tikai trūkst spirdzinoši zaļo tapešu —, uzliek galdā viskija pudeli un dodas vēl pēc kaut kā.
— Liecies mierā, — aizturu draugu. — Iztiksim bez ledus. Man nav "vaļas.
Ieleju sev zāļu tiesu, izrauju vienā malkā un paziņoju:
— Bojans iekritis. Braukšu viņu glābt. Tikšanās pēc pusstundas Ralfa Bentona vasarnīcā. Droši vien Bentons ir vadījis visu operāciju. Tāpēc līdz šim turējies ēnā.
Negribēdams stāvēt dīkā, atkal ieleju sev mēriņu viskija un stāstu tālāk:
— Un vēl kas. Lūdzu — tev atslēga. Ar šifru «Zebra». Kantona bankā ir seifs. Tas pieder Ganevam vai, teiksim, viņa meitai. Seifā glabājas dosjē otrā daļa — vārdi. Izvelc to ārā rīt agri no rīta un nosūti tur, kur pienākas. Un vēl kas cits. Man vajadzīgas ziņas par kādu vasarnīcu Lozannā. Tā reģistrēta laikam uz Goranova vai viņa meitas vārda. Sameklē firmu, kura to cēlusi, un arī otru,— šos vārdus teikdams, zīmīgi pagrozu roku,— ja tikai tāda ir. Un, ja tiešām tāda ir, dabū cilvēku, kam būtu pa spēkam visu izdarīt.
Izdzeru ielieto viskiju un piemetinu lielākas skaidrības labad:
— Bez šaubām, Bojanu sūtīsi atpakaļ! Bet tagad man laiks pazust!
Borislavs ne vārda nebilst, jo viss saprotams bez vārdiem. Lai gan sejā lasāms, ka viņam pēc tik ilgas šķiršanās tā vien kārojas draudzīgi parunāties, vienīgais, ko Borislavs pēdīgi pasaka, ir par darbu.
— Tātad variants ar mašīnu paliek tas pats?
— Tas pats: ielas nosauktas pēc kārtas atbilstoši dienu nosaukumiem.
Paspiežu draugam roku, uzsitu tēvišķīgi uz pleca, kaut gan viņš ir gandrīz manos gados un augumā drusku, par dažiem centimetriem lielāks nekā es — Florai viņš būtu apbrīnojams partneris, to kādu dienu derētu viņam pateikt —, un izšauj os laukā.
* * *
— Atvediet puisi! — Ralfs īsi izrīko šoferi.
Pagriezies pret kalpu, kas ne dzīvs, ne miris stāv man blakus, viņš strikti pasaka:
— Tūlīt ejiet prom!
Tad man laipni piedāvā:
— Sēdieties, Lorān. Ko jūs dzersiet?
— To pašu ko jūs, Benton. Un, ja var, no vienas un tās pašas pudeles.
— Kas tā par sodību mūsu dienās… — amerikānis grūtsirdīgi nomurmina, dodamies pie dzērieniem apkrauta pārvietojamā galdiņa.
— Kāda tieši?
— Aizdomība.
— Tā, mīļais, ir parasta piesardzība, nekas vairāk. Un, liekas, ir gluži saprotama, ņemot vērā, ka jūsējie mani vakar pusdienlaikā centās nozilināt — daļēji tas viņiem izdevās — un vakarā mēģināja nogalināt, bet šodien ar varu aizvilka prom manu jauno draugu.
— Lorān, tās ir nenovēršamas dienesta procedūras. Zināt, es neesmu tās izdomājis. Es esmu vienīgi ierēdnis. Tāpat kā jūs. Sistēmā nenozīmīgs posms. Kuram nav tiesību uz draudzīgām jūtām.
Viņš runā parastā, klusā balsī — apātiskā balsī, kas laikam neko citu nespēj paust kā tikai mieru un vienaldzību. Tāpat kā grūtsirdīgās, melnās acis ar dīvaino skatienu, kurš it kā slīd visam garām, paslēpies skropstu pustumsā. Tāpat kā laiskums, ar kādu viņš mums abiem ielej kalvadosu glāzēs.
— Uz jūsu veselību, Lorān!
Tikko grasos pasacīt kaut ko sakarā ar veselību, šoferis ieved Bojanu. Par laimi, Bojans ir sveiks un vesels. Nekur nav manāmas rtiiesas bojājumu pēdas. Puisis uzmet man skatienu, kurā jaušama gan uzticība, gan vainas apziņa, un nodur acis. Man uznāk vēlēšanās viņu uzmundrināt ar labu vārdu, bet jūtu, ka aizžņaudzas kakls. Bojans ar lielu prieku uzņēmās veikt nopietno uzdevumu un bija ļoti laimīgs, ka ir iemantojis uzticību, taču iekrita, necik tālu vēl neticis. Es gribu viņam pateikt, ka jāpierod pie sarūgtinājumiem un tie jānorij… citādi viņš nekad neuzvarēs… šāda liksta katram var gadīties un nemaz nav tik liktenīga. Bet kā lai to pasaku CIP vasarnīcā, klātesot CIP darbiniekam, kas mūs abus flegmātiski vēro caur pusnolaistiem plakstiem.
— Labi, ej prom, — negribīgi novelku. — Brauc mājās un neraizējies.
«Brauc mājās» nozīmē — atgriezies dzimtenē, tas Bojanam ir zināms un vēl zināms, ka viņš neatgriezīsies kā uzvarētājs. Nokaunējies, nomākts viņš vēlreiz paveras manī un tikai pamāj ar galvu.
— Neraizējies,— atkal saku, lai viņu sadūšotu. — Neviens nav dabūjis galu.
Un atvadām paceļu roku. Bojans dodas uz durvju pusi gurdiem un gausiem soļiem, kādiem iet uzvarētais.
— Jūsējie acīmredzot ir jūtīgi,— Bentons noteic, kad esam palikuši vieni.
— Vai tad jūsējie nav?
— Protams, ka nav. Lielākoties pret sāpēm. Domāju, tas ir viens pluss. Mūsu amats neder sentimentāliem cilvēkiem.
Neturu par vajadzīgu ko iebilst. Amerikānis arī klusē, un es izmantoju šo brīdi, lai vēlreiz apsvērtu nākamo gājienu. Riskantu gājienu. No otras puses — ne jau nu pārāk. Divas dosjē daļas, no kurām viena ir vissvarīgākā, tagad ir nodrošinātas Centram. Bojans dosies atceļā uz Bulgāriju. Uz Borislavu nekrīt ne mazākās aizdomas. Vienīgā ķīla šai spēlē ar atklātajām kārtīm paliek mana dzīvība. Bet, kad pats sevi lieku uz spēles, viss risinās daudz vieglāk. Nav tādas sajūtas, ka spēlēju ar valsts naudu.
Droši vien nevēlēdamies lieki burzīt jauno kaviāra krāsas uzvalku, amerikānis stāv, nevērīgi atslējies pret kamīnu, un pacietīgi gaida. Viņš zina ļoti labi, ka neesmu ieradies, lai vienīgi apmainītu gūstekņus, bet cenšas parādīt, ka nesteidzas. Arī es nesteidzos. Visvairāk tādēļ, ka abi esam te, šai mājā, ko CIP ir labi apgādājusi. Es gribu teikt — apgādājusi ar noklausīšanās ierīcēm.
— Nezinu, vai man jāpateicas jums par notikušo vai varu aiziet, neievērodams smalko toni,— klusām saku, pieceldamies kājās.
Bentons paraugās manī, un, uztvēris viņa skatienā tikko manāmu izbrīna atēnu, es zīmīgi pametu ar acīm uz durvīm, tā sacīt, iziesim laukā. Viņa tumšajās acīs izbrīna atēnu nomaina izsmiekla dzirksts, tomēr Ralfs piekrītoši pamāj, un mēs abi kopā dodamies uz ārdurvīm.
— Ceru, jūs neesat sagudrojis kādu muļķīgu triku,— amerikānis ieminas, kad soļojam pa asfaltēto aleju.
— Esiet mierīgs, — atbildu. — Šai jomā jūs esat monopolisti. Gribu tāpat vien izvairīties no ierīcēm, ar kurām laikam noklausās, ko te runājat. Ja nemaldos, jūsu sistēmā ir tieši tā pieņemts — cits citu noklausās.
— Neuztraucieties par mūsu sistēmu. Šai gadījumā (.ii nav nekādas nozīmes. Neticu, ka mums abiem ir •..ikāms kaut kas tāds, ko nedrīkst dzirdēt trešais.
— Benton, pats pārliecināsities, ka maldāties. Turklāt iau pēc īsa brīža. Maza pastaiga pa mežu — un darīts! J.i tikai nebaidāties no tumsas.
Viņš nepūlas atkal ko aizrādīt, un mēs lēnām ejam kalnup pa aleju. Bez šaubām, vēl nav tik tumšs, lai tirpas skrietu pār muguru, un luminiscences spuldzes, kaut arī pareti izvietotas, pietiekami spilgti apgaismo ceļu.
— Jūs, Lorān, esat laimīgs… — pēkšņi amerikānis nomurmina.
— To arī citi man ir teikuši, bet diemžēl nav paskaidrojuši, kādēļ tā domā.
— Esat laimīgs, ka uzodu jūs pārāk vēlu… Ka dažādas sievietes novērsa manu uzmanību un pārāk vēlu jūs ielāgoju… Citādi jūs sen būtu bijis ārpus spēles…
— Ko jūs būtu ar to ieguvis? Tikai izjaucis mūsu bridža četrotni, jauko un mīlīgo četrotni, un zaudējis sarunu, kas tagad notiks.
Un klusākā balsī turpinu:
— Benton, es gribu jums piedāvāt kaut ko. Bet, lai to izdarītu, vispirms man jāzina, kas īsti jūs interesē — briljanti vai dosjē…
— Viss komplekts,— Ralfs atbild tikpat klusi, ne mirkli nevilcinādamies, it kā sen būtu gaidījis šo jautājumu.
— Ja manā rīcībā atrastos viss komplekts, es te nemaz nestaigātu un nerunātu,— atzīstos.— Arī jums, domājams, tas nav vajadzīgs. Vajadzīgi dārgakmeņi.
— Man pašam — jā gan! — amerikānis piekrīt.
— Bet man ir vēl priekšnieki:
— Redzat, Benton, jūs esat profesionālis un noteikti saprotat, ka dosjē vairs nav diez cik vērtīgs, kad esam lietas kursā par visu.
— Es pats gan saprotu. Bet man ir vēl priekšnieki.
— Ko nu bāžat man degunā savus priekšniekus,— nopukstu ar dusmu pieskaņu balsī.
— Arī jūs esat profesionālis, tomēr acīmredzot šo to neaptverat,— sarunas biedrs mierīgi saka.— Pēc tam kad mazo, bet ļoti labi organizēto informācijas centru pamatīgi iedragājusi Goranofa neapdomīgā rīcība, pēc tam kad Penefs savukārt iekritis, pēc tam kad kļuvis skaidrs, ka daždažādi spēki daždažādu apsvērumu dzīti ielavījušies līdz šim stingri konspirētajā sektorā, nav nekas neparasts, ka priekšnieki neatlaidīgi pieprasa, lai es darbā vismaz daļēji atjaunoju savu labo vārdu. Par to, ka man jāatjauno labais vārds, būs jāsamaksā jums. Tieši jums, nevis tādarn sīkam gariņam kā tas hipijs. Tā kā jums nekā nav, ar ko samaksāt, būs jāatdot dzīvība.
Viņa vārdi, lai arī tajos nav jaušama tukšu draudu pieskaņa, izklausās diezgan nopietni, taču es aizvien vēl netieku skaidrībā, cik tie patiešām ir nopietni un cik stipri Ralfs pūlas, kā jau mēdz būt kaulēšanās sākumā, mani ietekmēt, lai neesmu augstās domās par sevi, jo cilvēks uz nāves sliekšņa vairs nekā daudz nav vērts.
Esam nonākuši līdz ieapaļai kalnu grēdai, tās vienā pusē — nolaidenā nogāzē — atdusas miermīlīgais vasarnīcu rajons, kā sētin nosēts spuldzēm, kas met īsus, spožus starus pār kuplajām koku lapotnēm. Otrā pusē tumsnē mežs, kurā apgaismota taka stiepjas kā tumšs gaitenis bez logiem. Lēnām soļojam pa gaiteni, līdz sasniedzam pirmo soliņu, to pašu, uz kura pārsteidzu Violetu ar mazo lācēnu klēpī.
— Varam apsēsties,— es lieku priekšā.
Ralfs nopēta koka sēdekli aizdomīgi, pat ar roku patausta, riebumā viebdamies, un beidzot nomurmina:
— Kādēļ gan ne! Sēdieties!
Es apsēžos, viņš paliek stāvam pie soliņa, baiļodamies notraipīt lielisko kaviāra krāsas uzvalku.
— Jūs ļoti labi zināt, Benton, ka, nomušīdams vienu vai divus tādus kā es, nebūt neatjaunosiet savu labo vārdu. Un, kā jau prātīgs vīrs, droši vien apjēdzat, ka jebkura labā vārda ārišķīga atjaunošana ir sīkums un tikai peļņa ir būtiski svarīga.
— Cik jūs esat stūrgalvīgs! Vai tad nedzirdējāt — man ir priekšnieki. Jums taču skaidrs, ka tādā sistēmā kā mūsējā tas izšķir visu.
— It neko neizšķir. Jūs dabūsiet briljantus un no- zudīsiet.
— Nerunājiet muļķības,— amerikānis iebilst.
Tad viņš uzliek uz soliņa nevainojamā, melnā kurpē ieauto kāju, cieši paskatās tajā un, pēkšņi pacēlis acis uz mani, vaicā:
— Vai jums ir briljanti?
— Pagaidām nav.
Ralfs palaiž savu aprauto, skumjo smiekliņu:
— Es tā jau domāju.
— Nevajag tūlīt tā domāt. Esmu drošs, ka vis-tuvākajā laikā dārgakmeņi patiešām būs manā rīcībā. Un tālab vien, lai man būtu tas prieks jums piedāvāt tos.
— Liekas, tie būs tādi paši, kādus jau esat piedāvājis Penevam.
— Neko neesmu piedāvājis Penevam.
— Neticu. Bet tam šai gadījumā nav nozīmes… Un kā, jūsuprāt, varēsiet noteikti iegūt briljantus?
— Pavisam vienkārši: iebāzīšu roku slēptuvē.
— Ceru, tā nav tā slēptuve, pa kuru jau gramstījušies diezgan daudzi cilvēki…
. — Nē, protams. Es nerunāju par seifu Goranova viesistabā.
— Par ko tad?
— Par to, kas nevienam ne prātā nevar ienākt. Nevienam, pat Goranova meitai, kuru jūsu Kēnigs apsēdis āķīgiem jautājumiem. Atklāt jums slēptuvi nozīmē atdot briljantus, vai jūs tam nepiekrītat? Es taču teicu: esmu ar mieru atdot. Bet ne jau par pliku paldies. Jums — briljanti, man — dosjē.
— Izslēgts,— Bentons pakrata galvu. — Man — viss komplekts, jums — pārējais.
Un, likdams skaidri saprast, kas ir tas «pārējais», viņš paceļ zīmīgi roku pie deniņiem, kā laizdams lodi.
Visumā sarunas aizsākas grūti, un mēs viens otram izsakām vislielākās pretenzijas, bet tas nav nekas īpašs — šādos darījumos vienmēr jācīkstas par maksimumu, ja grib no partnera izplēst minimumu. Beigu beigās, kad amerikānis ir noguris neauglīgos strīdos, viņam labpatikas nostāties uz stingrāka pamata.
— Paklausieties, Lorān, ja pieņemsim, ka briljanti ir un tos man tiešām piedāvāsiet, un ja arī es būšu ar mieru nākt jums pretī, tad diez vai tas jūs apmierinās jau tādēļ vien, ka man nav dosjē.
— Gribat teikt «visa dosjē»,— pārlaboju Bentonu.
Viņš paraugās manī mazliet vērīgāk nekā parasti un
pamāj:
— Tātad esat lietas kursā…
— Pilnīgi. Varu pat uzticēt to, ka manās rokās ir viena daļa papīru, kaut arī fotokopijas.
Tā kā viņš atkal paceļ galvu un nozibina acis uz mani, pasteidzos piebilst:
— Neiekarstiet par daudz! Es neesmu tik vieglprātīgs,
lai tas nēsātu sev līdzi. Zinu — jums ir pārejās divas daļas…
— Var - jau būt,— Ralfs izvairās no tiešas atbildes. — Tomēr manis paša rīcībā patlaban ir viena vienīga.
— Vārdi?
— Nē, norādījumi, kuram kas jādara.
— Tas gandrīz nav nekas,— īgni saku.
— Tas ir viss,— amerikānis plaši, izteiksmīgi novēž ar abām rokām. — Ņemiet vērā, ka pagaidām ne domāt nedomāju piedāvāt jums šo daļu.
— Vai gribat man iegalvot, ka jums ir pārāk dārgi tik mazsvarīgi papīri? Un jūs nevēlētos apmainīt tos pret vērtslietām, kas maksā miljoniem dolāru? Benton, jūs pats neapjēdzat, ko runājat.
— Varbūt es „ apmainītu gan,— amerikānis izgudrēm atbild. — Bet tikai ar šādu noteikumu — par manējiem negatīviem atdosiet savējos un arī briljantus.
— Jūs, mīļais, kļūstat pārmērīgi kārs.
— Nepavisam ne. Gluži vienkārši pieņemu jūsu noteikumus. Un nemēģināsiet noliegt, ka negatīvi, kurus jūs man atdotu, ir kopijas. Tiesa, manējie tāpat ir kopijas. Bet jums taču vienalga, vai kopijas vai ne. Toties es, dabūjis rokā divas dosjē daļas, varēšu cik necik iepriecināt priekšniecību.
— Nē, jūs nudien esat alkatīgs,— saku ar sērīgu samierināšanās niansi.
— Es esmu cēlsirdīgs, Lorān. Ja tā nebūtu, šobrīd jūsu līķis jau tiktu uzšķērsts. Vakar jūs piekāvāt manus vīrus, četri citi ar smagiem apdegumiem ārstējas slimnīcā. Nemaz neminēšu vēl to, ka šodien ņirgājāties par Tomu. Par katru šādu trakulību neapšaubāmi esat pelnījis lodi. Tomēr, kā pats redzat, es ļoti pieklājīgi atbrīvoju jūsu zeņķi un savā gļēvumā nonācu pat tik tālu, ka tagad sēdu te, mežā, un tērzēju ar jums. Nē, mana cēlsirdība tiešām pārkāpj veselā saprāta ietvarus. Bet ko lai daru — raksturs.
— Jūs, Benton, mani tā aizkustinājāt, ka esmu ar mieru piekāpties. Labi, dodiet man negatīvus kā nelielu rokasnaudu un atzīsim, ka esam vienojušies.
— Es nenoņemos ar rokasnaudām. — Amerikānis papurina galvu. — Jūs dabūsiet kopijas tieši tai mirklī, kad es — briljantus.
Viņš atkal paveras manī, bet skatienā jau viežas parastā miegainība.
— Tomēr šai darījumā būs jādod rokasnauda. Tā pienākas no jums. Un tas esat jūs pats. Nedomājiet, ka jums ir kaut vai gaužām mazas izredzes izsprukt. Vai izspēlēt kādu neprātīgu triku. Kopš šā vakara jums, Lorān, ir noteikta karantīna. Varbūt nemaz neievērojat, ka arī patlaban tai esat pakļauts?
Es būtu muļķis, ja lūkotos apkārt. Nav pamata šaubīties par viņa vārdiem, un gandrīz esmu pārliecināts, ka tepat kaut kur paslēpies Bentona uzticīgais Tims vai kāds cits, cieši turēdams rokā pistoli ar tālredzīgi uzmauktu klusinātāju vai kādu no tiem dunčiem, kuri pēdējā laikā tik bieži ietriekti maniem kaimiņiem mugurā.
— Tā ir jūsu darīšana, Benton,— izlīgstoši saku.
— Bet, kā jau teicu, es domāju tā: lai mēs uzliktu briljantiem ķepu, vispirms jātiek pie slēptuves. Bet, lai ātrāk tiktu pie slēptuves, lūdzams, nestājieties man ceļā. Varat noteikt karantīnu, tikai nelieciet šķērsļus un neie- velciet mani boksa sacīkstēs. Nedrīkstu prasīt, lai jūs atmestu vecmodīgos cīņas paņēmienus, kas jums jau asinīs, tomēr, lūdzams, ar tiem neapgrūtiniet mani vismaz dažas nākamās dienas.
— Kā jau zināt, esmu iecietīgs,— Ralfs atzīstas negribīgi, it kā būtu spiests atklāt savu Ahileja papēdi.
— Un netīkoju pēc tā, lai jums izdauzītu ģīmi. Taču tas ir atkarīgs arī no jums. Ievērojiet noteikumus, un neviens neliks nekādus šķēršļus.
Viņš paspiež kvarca pulksteņa podziņu un man pārmet:
— Visu vakaru esat sagandējis ar šo kaulēšanos. Mēs kopā ar tām abām čūskām būtu varējuši izspēlēt pirms- svētku bridža partiju.
— Re, kā —«čūskas»!… Jūs esat pārāk nežēlīgs pret abām nevarīgajām sievietēm.
— Jums ir dibināts pamats viņas saudzēt,— amerikānis piekrīt. — Ja viņas ar savām mežonīgajām kaislībām nebūtu saistījušas manu uzmanību, jūs jau sen būtu ierakstīts nelaiķu ailē.
— Neraizējieties,— es saku, pieceldamies' kājās.
— Visam savs laiks. Visam un visiem.
Mēs lēnām dodamies atpakaļ uz kluso un miermīlīgo nostūri, kur šobrīd varbūt abas sievietes redz brīnišķus un baisus sapņus, drūmu murgu un dzirkstošu briljantu pilnus.