Kriminālsoda veids, kas iekļauts sodu sistēmā un var būt piemērots kā pamat- vai papildsods. Naudas soda būtība izpaužas notiesātas personas pienākumā samaksāt tiesas spriedumā noteiktu naudas summu, kas tiek pārskaitīta valsts budžetā. Naudas piedzīšana valsts labā ir galvenā pazīme, kura dod iespēju šo sodu norobežot no naudas piedzīšanas nolūkā apmierināt civilprasību. Naudas soda apmērs ir nosakāms Ministru kabineta noteiktās minimālās mēnešalgās. Mazākais naudas soda apmērs ir viena minimālā mēnešalga, augstākais - 100 minimālās mēnešalgas. Naudas soda samaksu tiesa var sadalīt termiņos vai atlikt uz laiku, kas nav ilgāks par vienu gadu, skaitot no dienas, kad spriedums stājies likumīgā spēkā. Ja naudas sods nav samaksāts mēneša laikā no dienas, kad spriedums stājies spēkā, vai arī noteiktā termiņā, gadījumos, kad samaksa atlikta vai sadalīta termiņos, bet notiesātajam nav līdzekļu, no kuriem to varētu piedzīt, šo sodu aizstāj ar brīvības atņemšanu uz laiku, kura ilgumu tiesa nosaka šādā samērā: naudas sods līdz desmit minimālām mēnešalgām - brīvības atņemšana uz laiku līdz trim mēnešiem; naudas sods no desmit līdz trīsdesmit minimālām mēnešalgām - brīvības atņemšana uz laiku no trim līdz sešiem mēnešiem; naudas sods virs trīsdesmit minimālām mēnešalgām - brīvības atņemšana uz laiku no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam. Ja naudas sodu vai tā daļu samaksā laikā, kad notiesātais naudas soda vietā izcieš brīvības atņemšanas sodu, notiesātais atbrīvojams vai brīvības atņemšanas ilgums saīsināms samērā ar samaksāto naudas soda daļu. Saīsinot norādītā veidā soda laiku, brīvības atņemšanas laiks ieskaitāms atbilstoši tiesas noteiktam samēram.
Izņēmuma soda veids, kuru līdz tā pilnīgai atcelšanai atļauts piemērot par tīšu slepkavību pastiprinošos apstākļos (99. p.), bandītismu (72.p.), darbībām, kas dezorganizē darbu brīvības atņemšanas iestādēs (72.1.p.), izvarošanu sevišķi pastiprinošos apstākļos (121.p. 4.d.), gaisa kuģa nolaupīšanu sevišķi pastiprinošos apstākļos (214.2.p. 3.d.). Nāves sodu nevar piespriest personām, kas līdz nozieguma laikpunktam nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, un sievietēm, kas likumpārkāpuma laikā vai sprieduma pieņemšanas brīdī bijušas grūtniecības stāvoklī.
KK 50., 50.1. un 51. pp. paredzētais institūts, kas izpaužas notiesātā, kurš izcieš brīvības atņemšanas sodu vai ir nosūtīts uz disciplināro bataljonu, atbrīvošanā no soda izciešanas pirms termiņa, kurš noteikts spriedumā, aizstājot to ar vieglāku sodu. To nevar piemērot personai, kam nāves sods aizstāts ar brīvības atņemšanu apžēlošanas vai amnestijas kārtībā, un notiesātājam, kam brīvības atņemšana noteikta uz mūžu. Neizciestās soda daļas aizstāšanu ar vieglāku sodu var piemērot, kad notiesātais faktiski izcietis KK 50. vai 51. pantā noteikto soda daļu.
Kaitējuma nodarīšana krimināllikumā aizsargātām interesēm, ja persona, kas to ir izdarījusi, rīkojas bez nodoma vai neuzmanības (nevainīgā uzvedība), proti - tā nav paredzējusi savas rīcības sabiedriski bīstamo seku iestāšanās iespēju, respektīvi, nav varējusi un nevajadzēja tās paredzēt. Ja noticis nelaimes gadījums, personu nevar saukt pie kriminālatbildības par notikušo.
Kā apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību, tas pastāv, ja persona, izdarot darbību, kas atbilst noteiktam krimināllikumā paredzētam nodarījumam, rīkojas nolūkā aizsargāt valsts, sabiedriskās vai personas intereses, vai kādu citu objektu un pie tam nav pārkāpusi nepieciešamās aizstāvēšanas robežas↓. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī kaitējums var būt nodarīts tikai personai, kura ar savu rīcību apdraud krimināllikuma aizsargātu interesi. Apdraudējumam jābūt reālam un patiesi pastāvošam. Aizstāvēties un nodarīt kaitējumu apdraudētājam persona var neatkarīgi no iespējas izvairīties no tā.
Apstāklis, kura dēļ darbība, kas vērsta uz svarīgu interešu aizsardzību, izpaužas kaitējuma nodarīšanā apdraudētājam, nevar tikt atzīta par izdarītu nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Šis apstāklis ir saprotams kā acīmredzama aizsardzības nesamērība ar apdraudējuma raksturu un bīstamību. Nepieciešamās aizstāvēšanās robežas pārkāpums ir fakta jautājums, uz kuru var atbildēt krimināllietas virzītājs - izziņas izdarītājs, prokurors un tiesa, vispusīgi novērtējot situāciju, kurā kaitējums nodarīts. Primāra nozīme ir nevis objektīvām pazīmēm, kas raksturo apdraudējumu, bet tā rakstura un bīstamības subjektīvai uztverei no tās personas puses, kura rīkojas, aizstāvot noteiktu interesi. Izskatot nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanu, samērību nevar saprast kā līdzību vai atbilstību ieročos, līdzekļos un paņēmienos, kurus izmanto apdraudētājs un persona, kas aizstāvās no apdraudējuma. Samērība nozīmē, ka, nodarot kaitējumu apdraudētāja interesēm, personai ir pamats uzskatīt, ka viņa rīkojas nolūkā aizsargāt līdzīgu vai svarīgāku interesi. Pārkāpt nepieciešamās aizstāvēšanās robežu var tikai persona, kas pirms tam atrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Kaitējuma nodarīšana personai, kas izdarījusi apdraudējumu, pēc uzbrukuma atvairīšanas atkarībā no apstākļiem tiek kvalificēta atbilstoši vispārīgiem noteikumiem vai kā darbība, kas veikta afekta stāvoklī↑.
Psihisks stāvoklis, kurā persona nevar apzināties savu darbību vai to vadīt hroniskas gara slimības, pārejošu gara darbības traucējumu, plānprātības vai citāda slimīga stāvokļa dēļ. Nepieskaitāmība ir juridisks jēdziens. To konstatē tiesa, ievērojot tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu. Par nepieskaitāmu personu var atzīt, tikai konstatējot juridisko↓ un medicīnisko kritērijus↓. Nepieskaitāmā persona nav uzskatāma par nozieguma subjektu, sakarā ar ko to nevar saukt pie kriminālatbildības.
Kā priekšnoteikums personas atzīšanai par nepieskaitāmu šis kritērijs ietver intelektuālo un gribas momentu. Pirmais nozīmē, ka persona neapzinās savas rīcības raksturu, bet otrais izsaka, ka indivīds nevar vadīt savu darbību. Juridiskais kritērijs pastāv, konstatējot kaut vienu no šiem faktoriem.
Priekšnoteikums personas atzīšanai par nepieskaitāmu. Medicīnisko kritēriju raksturo:
1) hroniska gara slimība;
2) pārejošs gara darbības traucējums;
3) plānprātība;
4) citāds slimīgs stāvoklis, kas pēc psihopatoloģiskajiem traucējumiem ir līdzīgs hroniskai gara slimībai vai pārejošiem gara traucējumiem. Medicīniskais kritērijs pastāv, konstatējot kaut vienu no šiem faktoriem.
Persona, kas nav sasniegusi pilngadību. Latvijas Civillikuma 219.p. ir noteikts, ka nepilngadība turpinās tik ilgi, kamēr persona sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu. CL 219. un 220. pantos ir paredzēti nosacījumi, kuriem pastāvot, personu vecumā no 16 līdz 18 gadiem var atzīt par pilngadīgu, respektīvi, gadījumā, kad cilvēks spēj patstāvīgi aizsargāt un aizstāvēt savas tiesības un izpildīt savus pienākumus, kā arī stājoties laulībā pirms astoņpadsmit gadu vecuma. Kriminālkodeksā atšķirībā no CL par pilngadīgu uzskatāma tikai persona, kurai ir ne mazāk kā pilni 18 gadi. Ikviena cita persona ir nepilngadīga.
Astoņpadsmito dzīvības gadu nesasniegušas personas kriminālatbildībai, salīdzinot ar KK paredzētajām vispārējām normām, piemīt vairākās īpatnības:
1) tiesa, atzīstot, ka personu, kas pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas izdarījusi noziegumu, kuram nav liela bīstamība, iespējams labot, nepiemērojot kriminālsodu, var tai pielietot KK 58. pantā paredzētos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, kas nav uzskatāmi par kriminālsodu;
2) personām, kas līdz noziegumam nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, nevar piespriest nāves sodu;
3) nosakot brīvības atņemšanu personai, kas līdz noziegumam nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, soda laiks nedrīkst pārsniegt desmit gadus;
4) astoņpadsmitā dzīvības gadu nesasniegšana līdz noziegumam atzīstama par apstākli, kas mīkstina vainīgā atbildību;
5) personām, kas izdarījušas noziegumu pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, var piemērot nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda un tā aizstāšanu ar vieglāku sodu (KK 51.p.).
Vainas forma, kas izpaužas noziedzīgas pašpaļāvības↓ vai noziedzīgas nevērības↓ formā.
Piesaistības veids, kas izpaužas kā tīša bezdarbība, respektīvi, kompetentu valsts iestāžu - policijas, prokuratūras vai citu valsts institūciju - neinformēšana par citas personas gatavošanos noziegumam vai tā īstenošanu. Persona pati neveicina noziegumu, bet, zinot par tā īstenošanu vai gatavošanos tam, neizpilda ar likumu uzliktu pienākumu ziņot attiecīgajai valsts institūcijai. Neziņošana ir kriminālsodāma tikai likumā īpaši paredzētos gadījumos, proti - ja tiek gatavots vai ir izdarīts noziegums, kurš ir paredzēts KK 59.-64., 65.1.p. 2.d., 68.1., 68.2. un 68.3.pp., 72., 82., 98., 99., 141.pp., 219.p. 2. un 3.d., 221.1.p. 2.d., 214.2.p., 222.1.p. 2.d. un 222.2.p. 3.d. un 229.p. 3.punktā. Pie kriminālatbildības par neziņošanu personu var saukt, ja viņai bija droša informācija par nozieguma gatavošanu vai realizāciju.
Kriminālkodeksa 82., 211. un 222.pp. saprotama kā sistemātiska noteiktas darbības īstenošana.
Tīša vaina kā vainas forma. Noziegums uzskatāms par izdarītu ar nodomu vai tīši, ja persona, kas to izdarījusi, ir apzinājusies savas darbības/ bezdarbības bīstamo raksturu, paredzējusi tās bīstamās sekas un vēlējusies tās vai apzināti pieļāvusi to iestāšanos. Kad persona vēlējusies seku iestāšanos, nodoms uzskatāms par tiešu, bet kad tās apzināti pieļāvusi, vienaldzīgi izturoties pret seku iestāšanos, nodoms uzskatāms par netiešu.
Krimināltiesisko normu kolīzija, respektīvi - gadījums, kad noziegums atbilst vairākiem nodarījumu sastāviem, kas paredzēti dažādos pantos vai to daļās. Izšķir: a) vispārīgas un speciālas normas konkurenci un b) speciālo normu konkurenci. Saskaņā ar likuma "Par likumu un citu Saeimas, valsts prezidenta un ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas un spēkā esamību" 8.pantu, konstatējot pretrunu starp normatīvos aktos ietvertām vispārējām un speciālajām tiesību normām, vispārējā tiesību norma ir spēkā tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. Speciālo normu konkurences paveidi ir:
1) divu kvalificējošo sastāvu konkurence;
2) divu privileģēto sastāvu konkurence;
3) kvalificējošā un privileģētā sastāva konkurence.
Personas atzīšana par vainīgu noziegumā ar tiesas spriedumu, piespriežot par nodarījumu brīvības atņemšanu uz noteiktu laiku, bet neizpildot sodu, ja pārbaudes laikā notiesātais neizdarīs jaunu deliktu un ar priekšzīmīgu uzvedību un godīgu darbu attaisnos viņam dāvāto uzticību. Nosacīti notiesājot, tiesa nosaka pārbaudes laiku no viena gada līdz pieciem gadiem. Ja nosacīti notiesātais pārbaudes laikā izdara jaunu noziegumu, tiesa nosaka viņam sodu atbilstoši KK 39.p. paredzētajiem noteikumiem, respektīvi, noteiktajam sodam pilnīgi vai daļēji pievieno soda daļu, kas vēl nav izciesta pēc iepriekšējā sprieduma. Saskaitot sodus šajā pantā paredzētajā kārtībā, soda kopējais laiks nedrīkst pārsniegt šā veida sodam noteikto maksimālo laiku. Saskaitot brīvības atņemšanas sodus, izņemot mūža ieslodzījumu, soda kopējais laiks nedrīkst pārsniegt divdesmit piecus gadus.
KK 50.,50.1. un 51. pp. paredzētais institūts, kas izpaužas notiesātā, kurš izcieš brīvības atņemšanas sodu vai nosūtīts uz disciplināro bataljonu, atbrīvošanā no soda izciešanas pirms termiņa, kas bija noteikts spriedumā. Nosacīto pirmstermiņa atbrīvošanu notiesātajam var piemērot tikai tad, ja viņš ar priekšzīmīgu uzvedību un godīgu attieksmi pret darbu pierādījis labošanos, bet gadījumā, kad sodītais noziegumu izdarījis alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas ietekmē, ja viņš labprātīgi izgājis ārstēšanās kursu vai uzsācis ārstēties no alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas soda izciešanas laikā. To nevar piemērot personai, kurai nāves sods aizstāts ar brīvības atņemšanu apžēlošanas vai amnestijas kārtībā, un notiesātājam, kam brīvības atņemšana noteikta uz visu mūžu (mūža ieslodzījums). Nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda var piemērot, kad notiesātais faktiski izcietis KK 50. vai 51.p. noteikto soda daļu. Atbrīvošana no soda ir nosacīta, jo, izdarot jauno nodarījumu neizciestā soda laikā, personai ne tikai ir jāatbild par jauno noziegumu, bet arī jāizcieš neizciestā soda daļu. Līdzās tam neizciestā soda daļu var izpildīt, ja persona izvairās no ārstēšanās kursa pabeigšanas narkoloģiskā ārstniecības iestādē, kurā viņa uzsākusi ārstēties no alkoholisma, narko- vai toksikomānijas.
Nodarījuma sastāva veids, kurā ietvertas pazīmes, kas raksturo gatavošanos noziegumam, taču delikta atzīšanai par īstenotu nav nepieciešama nedz seku iestāšanās, nedz noziedzīgas darbības realizācija līdz galam. Līdzīgi formāla sastāva noziegumiem, īstenojot deliktu ar nošķeltu noziegumu sastāvu, sekas var iestāties, taču tas nemaina nodarījuma sastāva būtību. Noziegums ar nošķeltu sastāvu ir pabeigts laikpunktā, kad persona izdara darbību, kura vēlāk var veicināt vai atvieglot daudz bīstamākas norises. KK 72.p. ir paredzēta atbildība par bandītismu, kurā nozieguma sastāvs ir konstruēts kā nošķelts. Bandītisma mērķis ir uzbrukums apbruņotas stabilas grupas sastāvā, taču par pabeigtu tas uzskatāms nevis tad, kad ir iestājušās tā sekas vai tas ir izdarīts, bet ir pabeigts ar bandas izveidi.
Laikposms, pēc kura notecēšanas notiesājošs spriedums nav izpildāms. Šis noilgums skaitāms no dienas, kad spriedums stājies likumīgā spēkā. Atkarībā no piespriestā soda notiesājoša sprieduma izpildes noilgums tiek noteikts no trim līdz desmit gadiem. Notiesājošo spriedumu nedrīkst izpildīt, ja pēc sprieduma stāšanās spēkā KK 46.p. noteiktā laikposmā persona nav izdarījusi jaunu noziegumu, par kuru tiesa piespriedusi brīvības atņemšanas sodu uz laiku, ne mazāku par vienu gadu, un šajā laikā viņa nav izvairījusies no soda izciešanas.
Notiesājošais spriedums nav izpildāms, ja no tā pieņemšanas laika pagājuši piecpadsmit gadi, bet noilgumu nav pārtraucis jauns noziegums. Noilgums nav piemērojams personai, kurai piespriests mūža ieslodzījums un izraidīšana no valsts.
Neuzmanības veids, kas izpaužas noziedznieka psihiskā attieksmē pret noziedzīgu nodarījumu, kuru raksturo šādas pazīmes:
1) persona neparedz savas rīcības noziedzīgo seku iestāšanās iespēju;
2) personai tas jāparedz;
3) persona var tās paredzēt.
Vislielākās bīstamības pakāpes līdzdalības forma. Noziedzīgā organizācija ir stabila apvienība, kas izveidota nolūkā sistemātiski nodarboties ar noziegumiem. Noziedzīgai organizācijai ir sarežģīta interna struktūra, kas veidota pēc hierarhijas principa, un stingra iekšēja disciplīna.
Neuzmanības veids, kas izpaužas noziedznieka psihiskā attieksmē pret noziedzīgu nodarījumu, kad persona, kas to izdarījusi, ir paredzējusi savas darbības vai bezdarbības sabiedriski bīstamo seku iestāšanās iespēju, bet vieglprātīgi paļāvusies, ka tās varēs novērst.
Apstāklis, kuram pastāvot persona netiek saukta pie kriminālatbildības par īstenotu darbību, kas ārēji līdzīga noziegumam. Kriminālatbildība tiek izslēgta sakarā ar nozieguma sastāva neesamību personas rīcībā, proti - izpildot noziedzīgu pavēli vai rīkojumu, persona neapzinās tā noziedzīgo raksturu un, izejot no lietas apstākļiem, viņa nav bijusi spējīga to apzināties, respektīvi, nav vainīga noziegumā. Ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli un dodot pakļautai/ padotai personai noziedzīgu pavēli vai rīkojumu, noziegumu ir izdarījis indivīds, kas apzināti to izdevis. Tāpēc tieši šī persona tiek saukta pie kriminālatbildības par izdarīto. Ja, izpildot pavēli/ rīkojumu, persona ir apzinājusies to noziedzīgumu, pie kriminālatbildības tiek saukta arī viņa.
Objektīvo un subjektīvo pazīmju kopums, kas raksturo nodarījumu kā noziegumu. Nozieguma sastāvs ietver šādas pazīmes: nozieguma objekts↓, nozieguma objektīvā puse↓, nozieguma subjekts↓, nozieguma subjektīvā puse↓. Nozieguma sastāva esamība ir nepieciešams nosacījums nodarījuma atzīšanai par noziedzīgu. Ikviena elementa trūkums norāda nozieguma neesamību.
Noziedzīgas darbības attīstības posms vai etaps. Nozieguma stadija atspoguļo dažādas vainīgās personas nodoma realizācijas pakāpes. Krimināltiesību teorija izšķir trīs nozieguma stadijas - gatavošanos noziegumam↑, nozieguma mēģinājumu↓, pabeigtu noziegumu↓.
Pilnvarotas personas - tiesneša, izziņas izdarītāja, prokurora - darbības rezultāts, kas izpaužas kā pilnas atbilstības konstatācija starp īpašībām, kas piemīt ārējā pasaulē veiktai rīcībai, un pazīmēm, kas raksturo noteiktu KK definētu noziegumu. Šādas atbilstības konstatācija ir pamats indivīda rīcības atzīšanai par noziegumu, bet personas par noziedznieku, kā arī kriminālsoda piemērošanai viņai.
Otra nozieguma stadija. Nozieguma mēģinājums ir tīša darbība, kas tieši vērsta uz nozieguma realizāciju, ja tas nav izdarīts līdz galam no vainīgā gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Izšķir pabeigtu un nepabeigtu nozieguma mēģinājumu. Pabeigts mēģinājums ir, kad persona ir izdarījusi visu, ko viņa uzskatīja par nepieciešamu nolūkā sasniegt noteiktu noziedzīgu rezultātu, proti, lai noziegums būtu pabeigts, taču no viņas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ tas nav izdarīts līdz galam. Nepabeigts mēģinājums nozīmē, ka personai nav izdevies pilnīgi realizēt savu nodomu, proti, indivīds nav izdarījis visu, ko viņš uzskatīja par nepieciešamu, lai noziegums būtu pabeigts, no viņas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Līdztekus tam, ievērojot mēģinājuma raksturu, izšķir mēģinājumu ar nederīgiem līdzekļiem un mēģinājumu pret nederīgu objektu. Mēģinājums ar nederīgiem līdzekļiem nozīmē, ka persona, vēloties izdarīt noziegumu, izmantojusi tādus līdzekļus vai paņēmienus, ar kuriem nav bijis iespējams sasniegt vēlamo rezultātu, piemēram, indes vietā ir izmantojusi nekaitīgu vielu, skābes vietā ūdeni utt., pie tam nav apzinājusies izvēlēto paņēmienu un līdzekļu nepilnvērtīgumu. Mēģinājums pret nederīgo objektu nozīmē, ka persona kļūdaini uzskata, ka apdraud objektu, bet faktiski to apdraudēt nav iespējams, piemēram, mēģinājums noslepkavot mirušu cilvēku vai manekenu. Persona, kas mēģinājusi izdarīt noziegumu, tiek saukta pie kriminālatbildības atbilstoši pantam, kurā paredzēta atbildība par pabeigtu nodarījumu, atsaucoties uz KK 15.p. 2.d.
Nozieguma ārējā izpausme, kuru var novērot no malas. Objektīvā puse ir obligāta nozieguma sastāva pazīme. Tas nozīmē, ka objektīvas puses trūkuma dēļ nevienu nodarījumu nevar atzīt par noziegumu. Nozieguma objektīvās puses elementi ir nodarījums darbības↑ vai bezdarbības↑ formā, cēloņsakarība↑, sekas↓, objektīvās puses fakultatīvās pazīmes↓.
Krimināllikuma aizsargāta svarīga interese vai nemateriāla vērtība, kura ir apdraudēta ar noziegumu. Krimināltiesību teorija izšķir trīs nozieguma objekta veidus - vispārējs, grupas vai speciālais un tiešais. Vispārējs nozieguma objekts izpaužas kā visu interešu kopums, kuru aizsargā krimināllikums. Vispārējs objekts ir kopējs visiem noziegumiem. Grupas vai speciālais objekts ir ar krimināllikumu aizsargāts līdzīgu interešu kopums, kas ir apdraudēts ar noziegumu. Tiešais objekts ir konkrēta krimināllikumā aizsargāta svarīga interese, kura ir apdraudēta ar noziegumu. Kriminālkodeksa Sevišķās daļas struktūra tiek veidota, ievērojot apdraudēto interešu raksturu.
Nozieguma piesaistības veids. Šī rīcība saprotama kā nozieguma nenovēršana; tā ir bezdarbība, kuru pieļāvusi persona, kurai ar likumu ir uzlikts pienākums nepieļaut noziedzīgu rīcību un kas bijusi spējīga to novērst. Kriminālkodeksā nav speciāla norma, kurā paredzēta atbildība par nozieguma pieļaušanu. Taču KK 146.2.p. (neapzinīga un nevērīga izturēšanās pret mantas apsardzību) un 163.p. (nolaidība), ir paredzēta arī atbildība par nozieguma pieļaušanu.
Materiāla vērtība, saistībā ar kuru noziegums ir izdarīts vai pret kuru tas ir vērsts. Nozieguma priekšmets nav nozieguma obligāta pazīme. Atšķirībā no kriminālnodarījuma objekta nozieguma priekšmetam ne vienmēr tiek nodarīts kaitējums. Nozieguma priekšmetu jāatšķir no nodarījuma rīka, respektīvi, no materiālā priekšmeta, kuru izmantojot vai ar kura palīdzību delikts tiek izdarīts, kā arī no tiešā nozieguma objekta↑.
Nozieguma iekšējā būtība, respektīvi - personas psihiskā attieksme pret viņas noziedzīgo nodarījumu un tā sekām. Līdzās citiem nozieguma sastāva elementiem subjektīvā puse ir obligātā nodarījuma atzīšanai par noziegumu. Subjektīvo pusi raksturo šādi elementi - vaina↓ nodoma↑ vai neuzmanības↑ formā, nozieguma motīvs↑ un nozieguma mērķis↑.
Fiziska pieskaitāma persona, kas ir sasniegusi KK 10. panta noteikto vecumu un ir vainīga noziegumā. Vārds "fiziska" saistībā ar nozieguma subjektu nozīmē, ka izdarīt noziegumu un atbildēt par to atbilstoši krimināllikumam var tikai cilvēks. Saskaņā ar KK 17.2.p. par noziedzīgiem nodarījumiem juridiskās personas lietās atbild tās fiziskās personas, kuras tos izdarījušas kā šīs juridiskās personas pārstāves, tās uzdevumā vai sastāvot tās dienestā. Minimālais vecums, pēc kura sasniegšanas personu var saukt pie kriminālatbildības, ir sešpadsmit gadi. KK 10.p. 2.d. ir uzskaitīti noziegumi, par kuriem pie atbildības var saukt personas, kas sasniegušas četrpadsmito dzīvības gadu. Šis uzskaitījums ir izsmeļošs, sakarā ar ko to nevar patvaļīgi papildināt (sk. Speciālais nozieguma subjekts↓).
Latvijas krimināllikumā paredzēts bīstams nodarījums darbības vai bezdarbības formā, kas izdarīts tīši vai aiz neuzmanības un par kuru draud kriminālsods. Izsmeļošs noziegumu uzskaitījums dots KK Sevišķajā daļā. Par noziegumu atzīstams tikai nodarījums, kuram piemīt šādas pazīmes - bīstamība↑, prettiesiskums↓, sodāmība↓, vainīgums↓.
Pamatsods, kuru var piemērot tikai obligātā karadienesta karavīram, kas izdarījis noziegumu, par kuru ir paredzēta nosūtīšana uz speciālo karaspēka daļu - disciplināro bataljonu. Šis soda veids piemērojams arī tad, ja ir izdarīts noziegums, par kuru ir paredzēta brīvības atņemšana, bet tiesa, ievērojot lietas apstākļus un notiesātā personību, atzīst par lietderīgu brīvības atņemšanas vietā piemērot nosūtīšanu uz disciplināro bataljonu uz tādu pašu laiku. Pirmajā gadījumā personu var nosūtīt uz disciplināro bataljonu uz laiku no trim mēnešiem līdz diviem gadiem, otrajā gadījumā - uz laiku līdz trim gadiem. Nosūtīšanu uz disciplināro bataljonu brīvības atņemšanas vietā nevar piemērot personām, kas agrāk izcietušas brīvības atņemšanas sodu.