Daļēji, gan mīkstinātā formā, inkvizīcijas procesuālā kārtība ir saglabājusies mūsdienu kriminālprocesuālajos likumos, daļā par pirmstiesas izmeklēšanu.
Investitūra - Nekustamā īpašuma nodošanas veids senvācu tiesībās, kā arī simbolisks akts, ar ko viduslaiku Eiropas senjors nodeva vasaļa lietošanā zemes gabalu (feodu), kā arī akts, ar kuru Eiropā amatā tika iecelts bīskaps.
Justiniāna kodifikācija - Bizantijas imperatora Justiniāna I uzdevumā notika romiešu tiesību kodifikācija. Kodificēšana notika no 524. - 528. gadam jurista Triboniāna vadībā. Justiniāna kodifikācijai ir trīs daļas:
Justiniāna institūcijas
Digestas
Justiniāna kodekss.
535. - 565. gadā Justiniāna I izdotie 168 jaunie likumi - noveles - tika pievienotas Justiniāna kodifikācijai kā ceturtā daļa. Justiniāna kodifikācija pirmo reizi iespiesta 1583. gadā. Balstoties uz Justiniāna Modifikāciju, romiešu tiesības tika pārņemtas daudzās Eiropas zemēs.
Kārta (sabiedrībā) - Personu grupa, kam ir vienādas tiesības un pienākumi (vismaz formāli). Kārtas tiesības un pienākumus noteica paražas, reliģija vai likums. Piederību pie kārtas parasti mantoja (piederība pie garīdznieku kārtas nebija mantojama). Atsevišķos gadījumos piederību pie kārtas varēja iegūt dāvinājuma vai pirkuma ceļā (tātad ar līguma palīdzību) vai pateicoties dienestam.
Visspilgtāk kārtu organizācija viduslaikos izpaudās Francijā 14.-15. gadsimtā, kur pastāvēja 3 kārtas:
1) garīdzniecība,
2) muižniecība,
3) trešā kārta.
Pirmās divas bija priviliģētas. Tās nemaksāja valsts nodokļus un bija tiesīgas ieņemt jebkuru no valsts noteiktiem amatiem.
Kārta (mitoloģijā) - Likteņlēmējdievība senlatviešu mitoloģijā. Pēc ticējumiem Kārta bija saistīta ar Laimu un gādāja par Laimas lēmumu izpildi.
Kārtu pārstāvniecības monarhija - Viduslaiku monarhijas valsts pārvaldes forma, kad karalis sāk centralizēt valsti, aizliedzot saviem feodāļiem noteikt netiešos nodokļus, kalt naudu, turēt personīgās armijas u.tml. Izveidojas karaļa un kārtu (parasti - garīdznieku, muižnieku, pilsētnieku) savienība, kura balstīta uz politisko kompromisu un tāpēc ne vienmēr bija stabila. Šādā savienībā, kur katrai kārtai bija savas specifiskas intereses, par politisko pārstāvniecību kļūst īpašas kārtu pārstāvniecības iestādes (piemēram, Francijā 14. gadsimtā - Ģenerālie štati un provinciālie štati).
Klerikāļi - Militārie veidojumi Baltijā XIII - XVI gs.:
1. Vācu ordenis - dibināts 1189. gadā, krusta karu laikā, Akonas pilsētā Mazāzijā (pilns nosaukums - Vācu bruņinieku brāļu ordenis no Sv. Marijas hospitāļa Jeruzalemē). Vācu ordeņa statūtus apstiprināja pāvests Klemenss III (1184. - 1191.) 1191. gadā pēc Johaniešu un Templiešu ordeņu statūtu paraugiem. Ordeņa pamatuzdevumi bija:
1) kopt slimos un apgādāt nespējniekus,
2) cīnīties pret neticīgajiem un ar zobenu aizstāvēt katoļu baznīcu.
1226. gadā Vācu ordenis, atsaucoties uz Mazovijas hercoga Konrāda aicinājumu, sāka piedalīties cīņā pret neticīgajiem senprūšiem. Laika posmā līdz 1283. gadam pakļāva sev senprūšus un uz iekaroto zemju teritoriju pamata izveidoja savu valsti.
Pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves Saules kaujā (1236. g.), tā atliekas inkorporēja Vācu ordenī un izveidoja Vācu ordeņa filiāli Livonijā ar nosaukumu Livonijas ordenis.
Lielāko uzplaukumu Vācu ordenis sasniedza 14. gs., pagrimums sākās pēc sakāves Grunvaldes kaujā (1410. g.).
1525. gada pēdējais Vācu ordeņa mestrs Albrehts Hoencollerns pārgāja luterticībā, likvidēja ordeni, nodibināja Prūsijas hercogisti, kas kļuva par Polijas -Lietuvas valsts vasaļvalsti.
2. Zobenbrāļu ordenis - pastāvīga klerikāli militāra organizācija (1202. - 1237.) Livonijā. Pēc bīskapa Alberta rīkojuma Zobenbrāļu ordeni nodibināja garīdznieks Teodoriks 1202.gadā. Romas pāvests Inocentijs III (1198. - 1216.) deva statūtus tam pēc Templiešu ordeņa statūtu parauga. Par pirmo Zobenbrāļu ordeņa mestru kļuva Venno. 1236. gadā Zobenbrāļu ordeni sakāva Saules kaujā, 1237. gadā Zobenbrāļu ordeņa atliekas inkorporēja Vācu ordenī un pārdēvēja par Livonijas ordeni.
3. Livonijas ordenis - Vācu ordeņa filiāle Livonijā (1237. -1561.). Pēc 1525. gada, kad likvidējās Vācu ordenis, principā neatkarīga militāri - klerikāla organizācija. 1561. gadā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers likvidēja Livonijas ordeni un nodibināja Kurzemes - Zemgales hercogisti, kas kļuva par Polijas - Lietuvas valsts vasaļvalsti.
Komturi - Ordeņa novadu (komendatūru jeb komfureju) priekšnieki. Komturus amatā iecēla un atcēla mestrs ar kapitula piekrišanu. Komturi gādāja par savas pils Ordeņbrāļu apbruņojumu, apģērbu un pārtiku.
Par Livonijas varenākajiem komturiem tika uzskatīti Vīlandes, Tallinas, Kuldīgas un Alūksnes komturi.
Konventi - Komturejas brāļu sapulce. Sapulces notika katru svētdienu, un tās parasti vadīja komturs.
Krasta tiesība - Krasta īpašnieka tiesība paņemt mantas no krasta tuvumā avarējuša vai pamesta kuģa, kā arī mantas, ko jūra izskalojusi krastā, Bīskapa Alberta privilēģija (1211. g.) saglabāja tirgotājiem pilnas īpašuma tiesības uz viņu precēm, ja viņi nevienojās ar glābēju par atlīdzības veidu un apjomu. 1225. gadā pāvests legāts Modenas Vilhelms piešķīra šīs tiesības visiem Rīgas nomniekiem, tomēr domstarpības turpinājās arī nākamajos gadsimtos ar krastu īpašniekiem.
Landtāgs - Kārtu pārstāvības orgāns vācu valstiņās. Livonijas valstiņu landtāgs (1419. - 1561. g.) bija organizēts četrās kūrijās:
1) prelātu kūrija (Rīgas arhibīskaps, bīskapi, abati, domkapitula pārstāvji),
2) ordeņa kūrija (Livonijas ordeņa mestrs u.c. ordeņa pārstāvji),
3) vasaļu kūrija (muižnieki jeb t.s. bruņniecības pārstāvji),
4) pilsētu kūrija.
Katra kūrija apspriedās atsevišķi un balsošanā tai bija 1 balss. Lēmumus (recesus) varēja pieņemt tikai vienbalsīgi. Zemnieku kārtas pārstāvji tieši nebija pārstāvēti Livonijas landtāgā.
Par Livonijas landtāgu iedibinātāju uzskata Rīgas arhibīskapu Jāni VI Ambundi (1418. - 1424. g.), dzimis Meklenburgā, ieguvis tiesību zinātņu doktora grādu, bijis arī teoloģijas un kanonisko tiesību profesors, 1416. gadā ievēlēts par bīskapu, bet no 1418. gada pārcelts darbā uz Rīgu par arhibīskapu.
Kā nozīmīgākie landtāgi būtu atzīmējami:
1) 1422. 28. I Valkas - pieņēma vispārīgās zemes tiesības, kuru nolūks bija piespiest zemniekus izpildīt baznīcas noteikumus par kristībām, laulībām, gavēni u.tml., kā arī pacelt zemnieku saimniecības ekonomisko stāvokli, aizliedza augļošanu,
2) 1422. 27 VIII Cēsu - lēmums par naudas reformu Livonijā, līdz ar to ieveda jauna kaluma pilnvērtīgu marku, kas līdzinājās četrām iepriekšējām,
3) 1424. X Valkas - par parādu nomaksas-kārtību, valūtas likumu, noteikumu, ka kristīgas personas drellība nedrīkst būt ilgāka par 10 gadiem, kā arī bēgļu - parādnieku un aizbēgušo dreļļu izdošanas kārtību,
4) 1495. III Valkas - aizliedza latviešu sudrabkaļiem kalt sudraba naudu,
5)1498. VII Valkas - noteica jātnieku dienestu un ieveda ārkārtēju kara nodokli.
Livonijas landtāgam bija tiesība spriest tiesu. Landtāgā izskatīja svarīgākās civil- un krimināllietas, kā arī civil - un krimināllietas pārsūdzības jeb apelācijas kārtībā.
Kanoniskās tiesības - Katoļu baznīcas tiesības. Par kanoniem sauca baznīcas pieņemtos normatīvos aktus. Kanonisko tiesību pirmsākumi atrodami Romā, kur 325. gadā Nīkejas vispasaules koncilā imperators Konstantīns pasluamāja kristīgo reliģiju par Romas impērijas valsts reliģiju.
Kanoniskajām tiesībām bija pakļauti ordinētie katoļu garīdznieki un garīgo ordeņu brāļi, bet noteiktos jautājumos (kā liecību došana tiesā, laulība u.c.) visi draudžu locekļi. Tiesību avoti ir katoļu baznīcas normatīvie akti, parašas, pāvesta reskripti, koncilu lēmumi u.tml. Kanonisko tiesību apkopošana un sistematizēšana sākās 12. gs. Kā stimuls kalpoja investitūras strīds starp pāvestu un ķeizaru.
Kanoniskās tiesības nekad nav ietvertas vienotā krājumā, sakarā ar normatīvās matērijas milzīgo apjomu un daudzveidību. Kā pirmais kodifikāiors tiek uzskatīts Graciāni, kurš 1140. gadā apkopoja svarīgākos baznīcas kanonus trīs grāmatās "Concordantia disconcordantium." Šo darbu 1234. gadā pāvesta Gregora IX uzdevumā turpināja Raimunds fon Pēnatorts, izstrādājot jaunu 5 sējumu kodifikōciju "Liber decretalium extra decretum Gratiani', saīsināti, "Liber extra". 1298. gadā šo kopojumu papildināja sestais sējums, un darbs mainīja nosaukumu uz "Liber Sextus." Kodifikācijas darbi tiek veikti līdz pat mūsdienām.
Rīgas arhibīskapijā 15. gs. pirmajā pusē Rīgas arhibīskaps Heniņš Šarfenbergs izdeva apkopojumu "Statūta per provinciam Rigensem per dominum Archiebiscopum decreta" vietējām Livonijas vajadzībām.
Ķeceris - Jēdziens "ķeceris" rodas 10. gs. no grieķu vārda katharoi - tīrais. Šo vārdu uz sevi attiecina Dievmīļu reliģiskās kustības biedri. Ķecerība ir reliģiska kustība un mācība, kura vēršas pret katoļu baznīcas oficiālo doktrīnu. Ķeceri kritizēja pāvestu, nosodīja baznīcas bagātību, patstāvīgi analizēja Bībeli, nepiekrītot baznīcas dogmām. Inkvizīcija par ķeceriem pasludina ne tikai ķeceru kustības biedrus, bet arī jebkuru brīvdomātāju, kurš nav vienisprātis ar baznīcas mācību.
Lēnis - Par lēni (lenea feudum) vārda šaurākā nozīmē sauc nekustamu mantu un tai pielīdzinātas tiesības, ko viena persona (kungs) nodod otrai (vasalim jeb lēņu vīram jeb lēmanim) dzimtā valdījumā un īpašumtiesīgā lietošanā ar pienākumu pildīt lēņa dienestu, iet karā vai citās bruņinieku gaitās, pie kam starp kungu un vīru tiek nodibināta savstarpēja uzticība. Šādu lēni sauc par īstu jeb bruņinieka lēni, bet svinīgo aktu, ar ko to nodibina, par izlēņošanu jeb Investitūru.