Lēņu grāmata saturēja lēņa objekta nosaukumu, bieži ar sīku tā robežu aprakstu, kā arī tiesību apjomu objekta lietošanā. Lēņu grāmatas sastādīja pēc noteiktām formulām, kas mainījās vienlaikus ar zemnieku darbaspēka nozīmes pieaugumu un dzimtbūtniecisko attiecību pakāpi. Sākot ar XV gs. otru pusi atsevišķu lēņu grāmatu piederumu formulā tiek iekļauts jēdziens jau "kopā ar cilvēkiem".
Kā nozīmīgākās lēņu grāmatas vietējo tautību piederīgajiem būtu minamas: 1209. gada izdotā Jersikas valdniekam Visvaldim, 1320. 6. V un 1333. 13. V Totengodes vecākās lēņu grāmatas kuršu ķoniņiem, 1454. 5 III Peniķim u.c.
Likumu grāmata - Tiesību kodifikācija, ko izdevis ar leģitatīvu varu apveltīts orgāns. Tātad likumu grāmata bija oficiāls izdevums pretēji tiesību un statūtu grāmatām.
Pēc viduslaiku uzskatiem likumu, šī vārda tehniskā nozīmē, varēja izdot tikai pāvests vai ķeizars.
Par vienu no nozīmīgākajām likumu grāmatām uzskata 1532. 27. VII Kārļa V Regensburgas relhstāgā apstiprināto "Constutio criminaiis Carolina."
Lēņu tiesības - Feodālo tiesību nozare, kurā regulētas tiesiskās attiecības starp lēņa devēju - senjoru (sizerēnu) no vienas puses un lēņa ņēmēju no otras puses. Latvijā lēņu tiesības ievieš 13. gs. vācu iekarotāji. Leņu tiesības bija spēkā līdz 18. gs., kamēr pastāvēja lēņu sistēma.
Livonijas bruņinieku tiesību kodifikacijas:
1. Voldemāra - Ērika lēņa tiesības (VEt) - šo bruņinieku tiesību kodifikatori ir bijuši Dānijas karaļi Voldemārs II (1202. - 1241.) un Ēriks VI (1286. - 1319.). Pēc tiesību vēsturnieku domām šo tiesību lielākā daļa sastādīta līdz 1241. gadam, bet 1315. gadā ar Ērika VI papildinājumiem pierakstītas. VEt kodifikācija satur 60 pantus, no kuriem 42 panti satur lēņa tiesības, bet 18 panti nosaka tiesu iekārtu un procesuālās tiesības. VEt spēkā bija Ziemeļigaunijā (Harijā un Virijā).
2. Senākās bruņinieku tiesības (Sbt) - ir VEt pielāgojums bīskapijas vajadzībām, tādēļ Sbt gandrīz vārdiski atkārto VEt, tikai ar nelielām redakcionāla rakstura izmaiņām (karaļa vārda vietā likts bīskaps). Sbt papildinātas ar 9 pantiem, kas satur soda tiesības un 7 pantiem, kas satur ciema tiesības. Sbt kodifikācija kopā satur 67 pantus. Domājams, Sbt kodifikācijas tapšanas laiks hipotētiski ir XIV gs. pirmā trešdaļa.
3. Livonijas spogulis (LS) - saīsināts "Sakšu spoguļa" pielāgojums Livonijas bīskapiju vajadzībām. Domājams, LS kodifikācija spēkā bijusi Sāmsalas bīskapijā, bet hipotētiskais tapšanas laiks starp 1322. un 1337. gadu.
4. Vidējās bruņinieku tiesības (Vbt) - domājams, ka statūtu grāmata pieņemta 1422. gada Limbažu mantāgā pēc Rīgas arhibīskapa Jāņa VI Ambumdi (1418. - 1424.) iniciatīvas. 1537. gadā Vbt tika iespiestas un tādējādi ir pirmā iespiestā tiesību grāmata Latvijā.
Vbt kodifikācija sastāv no 249 pantiem, kur bez kādas sistēmas ietvertas lēņu tiesību, civiltiesību, krimināltiesību un procesuālo tiesību normas. Vbt speķa bija Rīgas arhibīskapijā.
5. Pārstrādātās bruņinieku tiesības (Pbt) - Vbt sistematizēts pārstrādājums. Pbt, domājams, sastāditās XVI gs. pirmajā trešdaļā. Pbt, domājams, spēkā bija Livonijas ordeņa valsts Igaunijas novados, taču ņemot vērā, ka Pbt principā ir identas, ir grūti novilkt robežu starp Rīgas arhibīskapijā un Livonijā ordeņa zemēs lietotām kodifikācijām.
Livonijas kapituls - Livonijas ordeņa ordeņbrāļu kopsapulce, kuru ik gadus sasauca mestrs. Parasti kapituli sākās ar dievkalpojumu. Kapitulā apsprieda saimnieciskos pārskatus, kā arī atsevišķu Ordeņa amatpersonu darbu.
Līdz Livonijas ordeņa nodibināšanai (1237. g.) kapituli jeb konventi bija Zobenbrāļu ordeņa komtureju brāļu kopsapulces, un tās pēc vajadzības sasauca komturs.
Livonijas pilsētu un vasaļu savienība - Izveidota 1522. gadā Valkas Landtāga laikā. Savienība bija vērsta pret prelātiem.
Savienības izveidošanas iniciators bija Rīgas rātes sekretārs J. Lomillers, kas bija viens no aktīvākajiem M. Lutera piekritējiem. Savienības uzdevums bija sekmēt reformācijas izplatību un uzvaru Baltijā. M. Luters uzturēja pastāvīgus sakarus ar savienības locekļiem. Par reformācijas centru Baltijā kļuva Rīga.
Livonijas savienība - Livonijas valstiņu konfederācija pēc 1435. gada Valkas landtāgā noslēgtā līguma, kas juridiski noformēja Livonijas konfederācijas subjektu savstarpējās attiecības. Līgums bija uz 6 gadiem noslēgta militāra un politiska savienība (vēlāk to arvien pagarināja). Svarīgākais:
1)Strīdi starp konfederācijas subjektiem jārisina pašu subjektu ieceltai šķīrējtiesai, vienlaicīgi tika aizliegts griezties pie pāvesta kā šķīrējtiesneša,
2) konfederācijas subjektiem vienoti jāuzstājas pret agresoru, militāra uzbrukuma gadījumā kādam no konfederācijas subjektiem, 3) nevienam konfederācijas subjektam nebija tiesība uzsākt karu ar ārvalstīm bez citu subjektu piekrišanas.
Livonijas zemnieku tiesības:
1. Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības - tiesību kodifikācija, domājams, notikusi, 13. gs. sākumā.
Domājams, vecākā Livonijas zemnieku tiesību kodifikācija. Par pamatu minētai kodifikācijai izmantotas vietējo iedzīvotāju parašu tiesību normas.
Kodifikācija galvenokārt ietvertas krimināltiesību normas, nenozīmīgi civiltiesības un procesuālās tiesības.
2. Lībiešu - igauņu tiesības - tiesību kodifikācija, domājams, notikusi 13. gs. sākumā, taču minētā kodifikācija uzskatāma par jaunāku nekā Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesību kodifikācija. Uz to netieši norāda tas, ka šeit vairs nav saskatāmas asinsatriebības tiesības, kā arī iekļautas normas par burvju un ķeceru sodīšanu sadedzinot.
Kodifikācija galvenokārt ietvertas krimināltiesību normas, diezgan plaši regulēta delikta saistība, nenozīmīgi procesuālās tiesības.
3. Kuršu zemnieku tiesības - tiesību kodifikācija, domājams, notikusi 13. gs. vidū. Kuršu zemnieku tiesību kodifikācija uzskatāma par jaunāko zemnieku tiesību kodifikāciju Latvijas teritorijā. Kuršu zemnieku tiesības spēkā bija Kurzemē, bet vēlāk arī Zemgalē un Sēlijā.
Atšķirībā no Rīgas arhibīskapijas un lībiešu - igauņu zemnieku tiesību kodifikācijām soda maksājumi Kuršu zemnieku tiesībās noteikti ozeringos (saktās?). Kuršu zemnieku tiesībās galvenokārt iekļautas krimināltiesību normas, nenozīmīgi civiltiesības un procesuālās tiesības. Kodifikācijas 1. pantā ietverta vispārsaprotama kristīgās pasaules cilvēktiesību norma, kaut arī direktīvā formā, kas, domājams, bija vērsta pret vaidu tiesību - Dievs aizliedz nokaut!
Magna carta Libertatum (Lielā brīvību harta) - Lielā brīvības harta ir pirmais konstitucionālais akts Anglijā, kuru muižnieku un baronu piespiests 1215. gadā saviem pavalstniekiem dod Anglijas karalis. Ar šo aktu ir piešķirta brīvība un neaizskaramība Anglijas baznīcai. Turpmāk nodevas drīkstēja ievākt karalistē tikai ar karalistes padomes lēmumu (izņēmumi - sakarā ar karaliskās ģimenes pirmdzimto izdošanu pie vīra vai iecelšanu bruņinieku kārtā).
Šis akts aizsargā arī Anglijas pavalstnieku tiesības:
a) brīvs cilvēks tiek sodīts samērīgi savamnpārkāpumam,
b) neviens ierēdnis nedrīkst no kāda kaut ko prasīt bez maksas,
c) pamata īpašums sodot paliek neaizskarams,
d) noteikta nevainīguma prezumpcija,
e) brīvie var netraucēti pārvietoties valstī un ārpus tās robežām.
Mantōgs - Vasaļu jeb lēņu vīru sapulce. Tās bija vasaļu sanāksmes kādā teritoriālā novadā. Livonijā pirmie mantāgos pulcējās Rīgas arhibīskapijas vasaļi. Mantāgos sprieda tiesu, pārrunāja svarīgākos saimnieciskos un politiskos jautājumus.
Monarha varas absolūtisms - Neierobežota monarha vara valstī (lat. absolūtus - neatkarīgs, neierobežots). Vienas personas rokās (parasti monarha) atrodas likumdošanas, izpildu un tiesu vara. Varas absolūtisma pirmsākumi atrodami dodžu valstiņās Itālijā 12. un 13. gadsimtā. Monarha varas absolūtisma uzplaukuma posms Eiropā bija 17. un 18. gadsimtos.
Valstī nepastāv varas dalīšana, monarhs par pieņemtajiem lēmumiem un to izpildi ir atbildīgs tikai savā priekšā, tāpēc veidojas monarha bezatbildība par savu darbību jeb vispārpieņemtais uzskats, ka monarhs par saviem lēmumiem nav atbildīgs.
Īpaši spilgti monarha varas absolūtisma ideja atspoguļojas Francijas karaļa Ludviķa XIV teicienā: "Valsts - tas esmu es."
Pagasts - Ciema kopiena un tās centrs Senajā Krievzemē. Ar 10. gs. vidu administratīvi teritoriālā vienība, kas kalpoja par nodokļu aplikšanas un ievākšanas vienību.
Latvijā jau pirms 13. gs. jēdzienu pagasts saprata kā nodokli, vai arī kā teritoriālo vienību, no kuras bija jādod noteikts nodokļu apjoms.
Jēdziens pagasts Latvijas teritorijā ienāca no Senās Krievzemes.
Pagānisms - Tradicionāls nekristīgo reliģiju kopapzīmējums. Galvenokārt katoļu teologi ar terminu "pagānisms" apzīmēja reliģiskus ticējumus, kas bija veidojusies un pastāvējusi pirms kristietības. Šim terminam nav zinātniska satura. Reliģijas agrīnās formas, ko dēvē par pagānismu bija visu vēlāko reliģiju pamatā.
Vārds "pagāns" ieviesās ap 4. gs. Ar vārdu "pagāns" apzīmēja personas, kuras nebija kristījušās.
Patriarhālā verdzība - Verdzības forma raksturīga Eiropas valstīm viduslaikos. Vergs (parasti - karagūsteknis) dzīvo patriarhālā ģimenē kopā ar saimniekiem. Vergam var būt ģimene, neliels īpašums, taču viņš nedrīkst aiziet no saimniekiem un vergam bija jāstrādā savu īpašnieku saimniecībā. Vergs varēja iegūt brīvību, piemēram, ja to viņam dāvā saimnieks, ja vergs aizstāv zemi pret iebrucējiem, ja vergs izpērkas.
Pilsētu tiesību ģimenes - Pilsētu tiesību ģimenes rodas jaundibināmajām pilsētām, pārņemot veco pilsētu tiesības jeb statūtus.
Pilsētas, kuru tiesības tika pārņemtas, sauca par pilsētām - mātēm jeb pilsētu tiesību metropolēm, bet pārņēmējas pilsētas par pilsētām - meitām jeb tiesību kolonijām.
Hanzas savienības pilsētām lielākoties bija Lībekas tiesības. Iekšzemes pilsētām - tirdzniecības centriem iecienītas bija Magdeburgas tiesības.
Ja pilsēta bija atkarīga, tad pilsētas kungs noteica, kādas tiesības pilsētai pārņemt.