Postglosatori jeb konsiliātori - Juridiska skola Dienviditālijā no 13. gs. līdz 15. gs, kuras pārstāvji, ņemdami par pamatu glosatoru darbus, pielāgoja romiešu tiesības sava laika tiesiskajām attiecībām. Tā kā viņi darbojās pēc glosatoriem un uz glosatoru darba pamata (plaši tika izmantots, piemēram, Akursija darbs "Glossa Ordinario"), tad tika nodēvēti par postglosatoriem jeb vēlīnajiem glosatoriem, uzsverot pēctecību romiešu tiesību pētīšanā. Taču mūsdienu zinātnieki (H. Hatenhauers, E. Anners, u.c.) izmanto jau jaunu terminu, kurš precīzāk raksturo postglostatoru darbību - konsiliātori (consilium - padome, konsiliōtors - padomnieks, konsultants). Konsiliātori tika pieaicināti kā padomnieki juridiskos jautājumos vai kā arbitri strīdos. Viņi pārstrādāja romiešu civiltiesības, lai varētu tās izmantot sava laika privāttiesiskajās attiecībās. Kā ievērojamākie šī novirziena pārstāvji būtu minami Sinus de Pistoja (Ciņus de Pistoio 1270. - 1339. g.), Bartolo de Sassoferato (1313. - 1357. g.), kurš uzrakstīja komentāru Justiniāna kodifikācijai "Opera omnia" un Baldus de Ubaldis (1327. - 1400.g.), kurš jau 17 gadu vecumā ieguva tiesību zinātņu doktora grādu.
Privilēģijas jeb žēlastība - Zemes kunga izdots normatīvs akts, kas kādai personai vai personu grupai (parasti lēņu vīriem) piešķīra priviliģētu stāvokli attiecībā pret vispārējām zemes tiesībām vai pieņemto kārtību.
Livonijā pirmā privilēģija, šā vārda nozīmē, saistās ar Ziemeļigaunijas vasaļiem. 1397. 13. VII Vācu ordeņa virsmestrs Konrāds fon Jungingens kopā ar Voldemāra -Ērika tiesībām Harijas un Virijas bruņiniecībai piešķīra t.s. Jungingena žēlastību, privilēģiju atstāt savus lēņus mantojumā arī sieviešu kārtas pēcnācējiem un pat radiniekiem sānu līnijās, kas bija pretēja kārtība ordeņa zemēs pastāvošajām t.s. vīra lēņa tiesībām. 1457. 6 II Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers līdzīgu privilēģiju pēc satura, t.s. Silvestra žēlastība, piešķīra Rīgas arhibīskapijas vasaļiem.
Rāte - Viduslaiku Eiropas pilsētu pašpārvaldes institūcija -pilsētas padome jeb dome, jeb rāte.
Rāte spriež par pilsētai būtiskiem jautājumiem - par svara un mēru sistēmu, par tirdzniecības kārtību pilsētā u.tml. jautājumiem. Rāte pilsētas robežās, ja pilsēta atbrīvojusies no feodālā senjora virsvaras, veica leģislatīvo funkciju un pārstāvēja augstāko (jeb apelācijas) tiesu varu. Rātes locekļi - rātskungi tika vēlēti uz noteiktu laiku vai visu mūžu, atkarībā no regulējuma pilsētas tiesībās.
Rīgā rāte darbojas no 1226. līdz 1889. gadam ar pārtraukumiem 1585. - 1589. un 1787. - 1797. gados.
Romiešu tiesību recepcija - Romiešu tiesību pārņemšana un pielietošana praksē kontinentālās Eiropas valstīs, (veidojas romāņu - ģermāņu tiesību sistēma).
Romiešu tiesību recepcija (kontinentālajā) Eiropā norisinājās trīs posmos:
I - līdz 13. gs. Eiropas dienvidos saglabājās romiešu tiesiskās kultūras elementi. Tiek izmantoti vienkāršoti Cbarbarizēti") romiešu tiesību avoti (piem., 5. gs. rietumgotu karaļa Alarika pieņemtais "Alarika breviārijs").
II - 13. - 17. gs. Universitāšu posms. Ziemeļitālijas universitātēs pēta un pasniedz romiešu tiesības, pamatojoties uz Justiniāna kodifikāciju. Izveidojas romiešu tiesību skolas.
14. - 15. gs. romiešu tiesības kontinentālajā Rietumeiropā atzīst par spēkā esošām, tās vai nu pielāgo (postglosatori) vai pārņem pilnībā (kā Vācijā).
III - pēc 17., 18. gs. revolūcijām Eiropas valstu tiesībās tiek pārņemti romiešu tiesību institūti (piem., Napoleona civilkodeksā 19. gs. sākumā.).
Arī Livonijā jau 13. gs. viens no tiesību avotiem bija romiešu tiesības. Tā bīskapa Alberta 1211. gada privilēģijā Gotlandes tirgotājiem Rīgas statūtos bija citēta vieta no Corpus iuris civilis, Plašāka romiešu tiesību recepcija Livonijā sākās pēc Vācijas valsts augstākās tiesas nodibināšanas 1495. gadā, kura tiesāja pēc romiešu tiesībām un(vai) impērijas tiesībām. Šajā laikā strauja romiešu tiesību recepcija vērojama arī Rīgas pilsētas tiesībās.
Saime - Materiāla un garīga radinieku savienība, kas sevī ietvēra trīs vai vairāk paaudzes (dažkārt arī kalpus), pretēji ģimenei, kas ietvēra tikai divas paaudzes.
Saimes locekļus saistīja kopēja ražošana, kopīgs īpašums, kā arī kopējs patēriņš. Neskatoties uz kolektīvajām darba - ekonomiskajām attiecībā, vara saimē bija stingri individualizēta. Pastāvot patriarhālajām attiecībām, tā piederēja saimes tēvam jeb kā viņu dažkārt dēvēja - saimniekam.
"Sakšu spogulis" - Sakšu paražu tiesību kodifikacija, kuru sastāda ap 1230. gadu bruņinieks un tiesnesis Eike fon Repgovs.
Sakšu spogulis sākas ar nelielu ievadu, sarakstītu dzejā, kurā autors pamato kodifikācijas nosaukumu (kodeksā kā spogulī atainojas sakšu paražu tiesības). Sakšu spogulis sastāv no divām daļām:
1. Zemes tiesībām jeb brīvo ļaužu tiesībām.
2. Lēņu tiesībām jeb brīvo zemes kungu zemes īpašumtiesībām.
Sakšu spogulī iekļautas gan kriminālās, gan civilās, gan procesuālās tiesības, mazāk valststiesības.
Senjorālā monarhija - Augstākā vara valstī formāli, juridiski piederēja karalim. Karalis atrodas feodālās valsts vadībā, taču lielie feodāļi uzskatīja sevi par līdzvērtīgiem karalim un tāpēc tikai formāli atzina savu vasaļstāvokli. Valsts ir politiski decentralizēta, tajā valda feodālā sadrumstalotība. Karaļa vara ir zaudējusi savu nozīmi. Karalis feodāļiem nozīmē: "pirmo starp līdzīgiem" (primus inter pares). Karaļa vara faktiski izpaužas tikai viņa īpašumā. Šāda feodālās valsts pārvaldes forma ir senjorālā monarhija, Lielākā daļa Eiropas valstu šādas monarhijas pastāvēja no 10. - 13. gadsimtam.
Statūtu grāmata - Viduslaiku tiesību avots, kas ieņem vidus stāvokli starp tiesību un likumu grāmatu. No likumu grāmatas, statūtu grāmata atšķiras ar to, ka tās izdevējs nav valsts augstākais varas orgāns, bet kāds cits varas orgāns, piemēram, landtāgs, rāte, bīskaps vai kāds cits pielīdzināms kodifikators.
Par šādam statūtu grāmatām uzskatamas "Rīgas statūti", "Vidējās bruņinieku tiesības" u.c.
Šrāga - Ģilžu un cunftu statūti. Šrāgas tika izstrādātas cunftes meistaru vai ģildes biedru sapulcēs, un tās apstiprināja rāte. (Latvijā pirmā ir Rīgas sv. Krusta un Trīsvienības ģildes šrāga, kura pieņemta 1252. gada 18. novembrī).
Taliona princips - Paražu tiesībām raksturīgs soda princips, saskaņā ar kuru vainīgajam tiek piemērots līdzvērtīgs kaitējums tam, kuru viņš ir izdarījis cietušajam. Piem., cietušais bija zaudējis aci, tad arī vainīgajam izdūra aci.
Rīgas-Rēveles tiesībās, piemēram, noteikts, ka "jāsamaksā ar dzīvi pret dzīvi, ar galvu pret galvu" (3.pants).
Tiesību grāmata - Privāta tiesību kodifikācija. Tipisks šādas kodifikācijas paraugs ir viduslaiku tiesību avots "Sakšu spogulis". Pats paradums saukt atsevišķus darbus par "spoguļiem" ir daudz vecāks. Jau ar IX gs. rodas literāra mode saukt zināmus darbus par spoguļiem. Šo paradumu vēlāk sāka attiecināt arī uz juridiskiem darbiem.
Privātu personu tiesību kodifikācija spēja kļūt par tiesību avotu izskaidrojama ar viduslaiku īpatnējo stāvokli, kad valsts leģislatīvā vara bija vāji attīstīta. Daudzas tiesas bija laimīgas, ja tās dabūja lietošanā šādu tiesību grāmatu, jo viduslaikos pastāvēja tā saucamais "tiesību bads". Tādejādi katrs spējīgs jurists varēja kļūt ar savu darbu par likumdevēju, ja viņš bija spējīgs kodificēt parašu tiesības.
Tiesību recepcija - Citā valstī vai laikā radusies tiesību aizgūšana un pielāgošana attiecīgās sabiedrības ekonomiskajiem, sociālajiem, kultūras u.c. apstākļiem.
Viduslaikos tika recipētas romiešu tiesības Eiropas valstīs. Livonijas valstiņās, paralēli romiešu tiesību recepcijai, recipēja arī vācu "Sakšu spoguli", savukārt to, apvienojot ar "Senajām bruņinieku tiesībām", kodificēja kā "Vidējās bruņinieku tiesības".
Universitāte - 11. - 12. gs. sāka veidoties studentu organizācijas. Tās tika dibinātas pēc ģildes principiem un sauktas par "universitas." Tajās studenti apvienojās, lai nolīgtu sev skolotājus, noregulētu attiecības ar pilsētas varas institūcijām, kā arī, lai iegūtu no pilsētas privilēģijas studijām. Tā, pēc studējošās jaunatnes iniciatīvas, sāka veidoties augstākās mācību iestādes. Visu mācību procesu sauca par studium generale jeb vispārējā izglītība. Mācību process noritēja latīņu valodā.
Arī profesori veidoja savu korporāciju, kurai bija tiesības eksaminēt, pieņemt naudu par eksamināciju utt. No 12. gs. beigām vai 13. gs. sākuma ar jēdzienu universitāte vairs neapzīmēja tikai studentu apvienību, bet gan visu mācību iestādi kopumā.
Viena no Eiropas senākajām universitātēm ir Boloņas universitāte, kura 11. gs. beigās saņēma no Boloņas pilsētas hartu, kas deva iespējas studentu ģildei slēgt līgumus ar profesoriem, nomāt telpas, noteikt mācību kursus un to apjomu, lekciju ilgumu utt. 1158. gadā šī universitāte ieguva privilēģijas no imperatora Frīdriha I Barbarosas un kļuva par pirmo valsts atzīto universitāti Eiropā. Boloņa kļuva par paraugu viduslaiku mācību iestādēm, kurās kontroli īstenoja studenti (pretstatā citām universitātēm, kur kontroli īstenoja pasniedzēji, kā, piemēram, Parīzē). Boloņas universitāte ievērojama arī ar to, ka tieši šeit izveidojās juristu glosatoru skola, kuras pamatlicējs bija Imērijs (citos avotos minēts arī kā Gvarnērijs), kurš savu pasniedzēja darbību sāka Boloņā 1087. gadā.
Juristi studēja romiešu tiesības, kanoniskās un lēņu tiesības. Ar laiku par pilntiesīgu juristu sāka uzskatīt tikai cilvēku, kurš bija ieguvis doktora grādu gan romiešu, gan kanoniskajās tiesībās.
Tiesības studēja:
Boloņā no 1087. gada
Kembridžā no 1200. gada
Orleānā no 1230. gada
Lisabonā no 1290. gada
Prāgā no 1347. gada
Krakovā no 1364. gada
Vīnē no 1356. gada
Heidelbergā no 1386. gada
Rostokā no 1419. gada
Greisvaldē no 1456. gada
Upsalā no 1477. gada
Kopenhāgenā no 1478. gada
Tērbatā no 1632. gada
Maskavā no 1755. gada