Vaidu tiesība - Asinsatriebības tiesība. Pēc principa -par katru nogalināto - nāve. Tā šo principu formulēja Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesību 1.pants. Vaidu tiesība pēc savas būtības ir pirmsvalstiskās organizācijas institūts, proti, dzimtas reakcija pret noziedznieku. Vaidu tiesība pastāv visu Livonijas laiku, taču jau ar XIII gs. valsts vara mēģina ierobežot šo tiesību, kā arī no privāttiesībām to pārnest uz publiskajām tiesībām. Sākotnēji no vaidinieku pulka izslēdza atsevišķas personu kategorijas (nepilngadīgos un sievietes), noteica gandarījuma maksu nonāvētā piederīgiem (lībiešu - igauņu zemnieku tiesību 9.pants - par nonāvēšanu - 40 markas), noteica vietas un laiku, kur un kad bija aizliegts izlietot vaidu tiesību, kā arī pret to cīnījās ar tīri deklaratīviem paņēmieniem, kā piemēram - Dievs aizliedz nokaut (kuršu zemnieku tiesību 1 .pants).
Vasalis - Persona, kura apakšīpašumā saņemto lietu ir ieguvusi uz komendācijas un investitūras pamata no senjora (sizerēna) jeb lēņa devēja.
Vormsas konkordāts - Vācijas karaļa un Svētās Romas impērijas imperatora Indriķa V un pāvesta Kaliksta II vienošanās 1122. gadā. Ar Vormsas konkordātu tika izbeigta cīņa par investitūru. Imperators atteicās no garīgās investitūras pāvesta labā, bet saglabāja tiesības piedalīties kanoniskajās bīskapu un abatu vēlēšanās Vācijā. Imperators ievēlētajam pasniedza scepteri (laicīgai varas simbolu), pēc tam pāvests vai viņa legāts - gredzenu un zizli (garīgās varas simbolu).
Zelta Bula - 1356. gadā ķeizars Kārlis IV Luksemburgs parakstīja normatīvu aktu, kurš lika juridisku pamatu firstu absolūtismam Vācijā. Sākotnēji šo aktu sauca par Carolina (Karolīna) vai arī par kūrfirstu bullu, bet 1366. gadā to nosauca par Zelta Bullu.
Šajā aktā de iure tika nostiprināta Vācijas feodālā sadrumstalotība. Līdz ar to ķeizara vara kļuva tikai simboliska. Normatīvais akts izvirzīja tā saucamos septiņus kūrfirstus - trīs garīgos - Maincas, Ķelnes un Trīras arhibīskapus un četrus laicīgos - Čehijas karali, Saksijas hercogu, Brandenburgas markgrāfu un Reinas pfalcgrāfu, kuri kā vienīgie faktiski sāka ievēlēt ķeizaru.
Saskaņā ar Zelta Bullu, viņi baudīja visas ķeizara privilēģijas un bija neizskarami. Turklāt Zelta Bullā bija paredzēts, ka reizi gadā kūrfirstiem ir jāsanāk kopā, lai risinātu svarīgākos jautājumus valsts dzīvē.
Dokuments tapis pakāpeniski:
- pirmā jeb Nirnbergas daļa (1 . līdz 23. nodaļa) tika pieņemta 1356. gada janvārī Nirnbergas reihstāgā;
- otrā jeb Mecas daļa (24. līdz 31. nodaļa) tika pieņemta 1356. gada decembrī, pēc kūrfirstu ierosinājuma.
Saglabājušies septiņi šī dokumenta rokraksti latīņu valodā. Zelta Bullai ir 31 nodaļa. Sešās no tām regulētas ķeizara vēlēšanas, lēņu attiecības valstī, bet pārējās kūrfirstu tiesības un privilēģijas. Zelta Bulla bija spēkā līdz Vācijas apvienošanai 19. gs.
Otrais un papildinātais izdevums
RĪGA
1998