Puskvadrātjūdze mežā bija izcirsta. Tagad ķērās pie darba galdnieki, lai no krastmalā guļošajiem daudzus gadsimtus vecajiem kokiem pagatavotu milzu plostu.
Tas tik bija darbiņš, neko teikt! Zoāma Garrala vadībā fazendas strādnieki indiāņi parādīja apbrīnojamu māku. Būvējot ēkas vai laivas, iezemieši vienmēr ir nesalīdzināmi meistari. Ar saviem vienīgajiem darba rīkiem —• cirvi un zāģi — viņi apstrādā tik cietu koksni, ka zāģiem nereti izlūst zobi, bet indiāņu prasmīgās, pacietīgās, ar iedzimtu veiklību apveltītās rokas bez grūtībām un ātri aptēš baļķus, atbrīvo milzīgos stumbrus no zariem un sazāģē tos dēļos.
Nogāztos kokus uzreiz neielaida upē. Žoāms Garrals mēdza rīkoties citādi. Tāpēc visa šī koku kaudze, simetriski sakārtota, stāvēja krastmalā ar slīpu noeju uz zemesragu, kur Amazonei pievienojās Naneija. Tieši šajā vietā vajadzēja sākt žangadas būvi; te Amazone pati īstajā brīdī plostu ieraus straumē un aiznesīs uz iecerēto mērķi.
Bet tagad dažus vārdus par šā lielā, savā ziņā vienreizējā baseina ģeogrāfisko stāvokli, turklāt arī par kādu neparastu dabas īpatnību, kuras apliecinātāji ir piekrastes iedzīvotāji.
Iespējams, ka vēl garākas par Brazīlijas artēriju ir divas citas lielas upes — Nīla un Misūri-Misisipi; Nīla plūst no dienvidiem uz ziemeļiem cauri Āfrikas kontinentam, Misūri-Misisipi — no ziemeļiem uz dienvidiem cauri Ziemeļamerikai; tādējādi tās šķērso dažādus ģeogrāfiskos platumus un līdz ar to arī dažādas klimatiskās joslas.
Turpretī Amazone no viena noteikta punkta uz Ekva- doras un Peru robežas, kur tā pagriežas tieši uz austrumiem, nemitīgi tek starp ceturto un otro dienvidu paralēli. Tāpēc visā Amazones baseina milzīgajā teritorijā klimatiskie apstākļi ir vienādi.
Rezultātā šeit ir divi noteikti gadalaiki, jo lietus periodi seko ik pēc sešiem mēnešiem. Brazīlijas ziemeļos lietavas sākas septembrī. Dienvidos — martā. Tāpēc Amazones labās un kreisās puses pietekās ūdens neceļas vienlaicīgi, bet ar pusgada starpību. Lūk, kādēļ palu ūdeņi Amazonē augstāko līmeni sasniedz jūnijā un līdz oktobrim pakāpeniski krītas.
Zoāms Garrals nolēma to izmantot, lai ielaistu ūdenī žangadu, kad tā ērti būs uzbūvēta krastmalā. Amazones līmeņa vidējais augstums nemēdz celties augstāk par četrdesmit pēdārn un nekrīt zemāk par trīsdesmit. Šī starpība uzdevumu atviegloja.
Plosta būvi uzsāka nekavējoties. Plašajā krastmalā kokus izšķiroja pēc lieluma, ievērojot arī peldspēju. Patiesībā starp smagajiem cietās koksnes baļķiem netrūka tādu, kuru īpatsvars bija gandrīz tikpat liels kā ūdenim.
Pirmo baļķu kārtu nedrīkstēja likt kopā pārāk blīvi. Bija jāatstāj nelielas atstarpes, pēc tam, lai nodrošinātu plosta izturību, jāsastiprina baļķi ar šķērssijām. Sijas sasaistīja ar pjasāvas tauvām, kuras stipruma ziņā atgādina kaņepāju virves. Šīs tauvas tiek darinātas no Amazones krastos bieži sastopamas īpašas palmas šķiedrām, kas šajā zemē tiek plaši izmantotas. Pjasāva negrimst, neuzsūc ūdeni, tās izgatavošana neizmaksā dārgi, tāpēc to uzskata par vērtīgu eskporta preci, kas jau ieviesusies Vecās Pasaules tirdzniecībā.
Divkāršo baļķu un siju kārtu pārklāja dēļi un plankas, veidojot grīdu, kas pacēlās trīsdesmit collas virs ūdens līmeņa. Šim nolūkam tika izmantoti koki par milzu summu, bet kas tur ko brīnīties — plosta garums taču bija tūkstoš pēdu, platums — sešdesmit, tātad žangadas platība būs sešdesmit tūkstoši kvadrātpēdu. Un pilnīgi
Plosta būvi uzsāka nekavējoties.
pamatoti varēja sacīt, ka pa Amazoni uz leju dosies vesels mežs.
Būvdarbi ritēja Žoāma Garrala modrajā uzraudzībā. Tiklīdz tie bija galā, dienas kārtībā nāca jautājums, kāds būs pārējais iekārtojums uz plosta, un to apspriest lūdza visus, pat ņipro Fragozo.
Pāris vārdos gribu paskaidrot Fragozo stāvokli fa- zendā.
Uzņemts viesmīlīgajā Garralu ģimenē, Fragozo jutās tik laimīgs kā vēl nekad. 2oāms Garrals aicināja viņu ceļojumā uz Paru, bet tieši uz turieni bija gribējis doties Fragozo, kad liāna viņu, kā pats izteicās, «satvēra aiz rīkles un pienagloja». Ar pateicību pieņēmis Garrala priekšlikumu, Fragozo turpmāk centās būt noderīgs, kur vien iespējams. Starp citu, viņš bija ļoti prātīgs, kā mēdz sacīt, meistars uz visu, un, pie kā vien ķērās, to darīja labi. Dzīvesprieka pilns, tāpat kā Lina, Fragozo allaž dziedāja, jokoja, bija bezgala atjautīgs, un fazendā viņu drīz vien iemīļoja.
Taču vislielāko pateicību viņš jutās parādā jaunajai mulatei.
— Jums bija ģeniāla iedoma, Linas jaunkundz, — viņš nemitīgi apgalvoja, — iedoma spēlēt «liānu — ceļvedi»! Goda vārds, tā tik ir spēlīte! Kaut gan, protams, ne jau katrreiz liānas galā atrodams nabaga pakāries bārddzinis.
— Tā bija nejaušība, Fragozo kungs, — Lina iesmējās, — un, nudien, jūs nevienam neko neesat parādā.
— Kā tā — neko? Esmu parādā jums par savu dzīvību, ko labprāt pagarinātu par simts gadiem, lai tikai mana pateicība vilktos ilgāk. Saprotiet, kārties nebūt nav manā dabā! Ja es to mēģināju, tad tikai nepieciešamības spiests. Pārdomājis savu stāvokli, atzinu, ka labāk pakārties nekā nomirt badā un pusdzīvam krist zvēru nagos. Tātad šī liāna tomēr mūs saistījusi un, sakiet, ko gribat…
Saruna turpinājās jautrā tonī. Fragozo bija no sirds pateicīgs jaunajai mulatei, savai glābējai, bet Lina savukārt pret brašo jaunekli, kurš atklātības un godīguma ziņā bija viņai līdzīgs, tāpat kā pret viņa kvēlajiem apliecinājumiem nebūt nelikās vienaldzīga. Benito, Sibēla un citi jau deva zināmus mājienus par abu draudzību.
Bet nu pievērsīsimies atkal žangadai; apspriedē tika nolemts iekārtot plostu pēc iespējas ērtāk un mājīgāk, jo ceļojumam bija jāilgst vairākus mēnešus. Atsevišķa mājiņa bija paredzēta Garralu ģimenei — vecākiem un bērniem, kā ari Manoelam un abām kalponēm — Linai un Sibēlai. Turklāt uz plosta vēl vajadzēja uzņemt četrdesmit indiāņus, Fragozo un loci, kuram būs uzticēta žangadas vadība.
Ar šo lielo ekipāžu plosta apkalpei gandrīz vai nepietika. Upe taču plūst pa līkumainu gultni, starp neskaitāmām salām un saliņām, kas aizšķērsos ceļu. Amazones straume gan nesīs žangadu uz priekšu, bet nenoteiks virzienu. Tieši tāpēc būs nepieciešamas simt sešdesmit rokas, kurām, rīkojoties ar gariem ķekšiem, jānotur milzenis plosts upes vidū vienādā attālumā no krastiem.
Vispirms žangadas pakaļgalā tika uzcelta saimnieku māja. Tajā bija piecas istabas un plaša ēdamzāle. Vienā no telpām dzīvos 2oāms ar sievu, otrā — blakus savām saimniecēm — Lina un Sibēla, trešajā — Benito un Manoels. Minjai bija paredzēta atsevišķa istabiņa, ne sliktāka par pārējām.
Galvenā ēka bija celta no blīvi kopā sadzītiem dēļiem, labi impregnētiem ar karstiem sveķiem, lai koks ne- uzsūktu ūdeni. Logi priekšpusē un sānos padarīja māju priecīgu un gaišu. Ieejas durvis veda kopējā istabā. Viegls lievenis uz slaidiem bambuskoka balstiem aizsargāja fasādi no tiešiem saules stariem. Māju nokrāsoja gaiši dzeltenā krāsā, kas saules starus nevis uzsūc, bet atstaro, līdz ar to telpās bija nodrošināts patīkams vēsums.
Bet, kad māja bija gatava un svarīgākais 2oāma Garrala plānos īstenots, Minja sacīja:
— Tēt, ar tavu gādību jumts virs galvas mums nu būs, bet ceju, ka neliegsi šo mājokli iekārtot pēc mūsu gaumes. Ārpuse lai pieder tev, iekšpuse — mums. Mēs ar māti vēlamies, kaut ceļojumā tu justos kā mājās un nemaz nemanītu, ka esi pametis fazendu.
— Rīkojies, kā atrodi par labāku, Minja, — 2oāms Garrals ar skumju smaidu, kas lāgiem mēdza pavīdēt viņa lūpās, atbildēja.
— Burvīgi!
— Es uzticos tavai gaumei, meitiņ.
— Šī māja mums kaunu nedarīs, tēt! — Minja atteica. — Tā tam jābūt, jo mēs taču šķērsosim brīnišķu
zemi, mūsu dzimteni, kuru pēc daudziem prombūtnes gadiem tu atkal redzēsi.
— Jā, protams, Minja! — tēvs atbildēja. — Tas mazliet atgādina atgriešanos no trimdas… No labprātīgas trimdas … Lūkojiet visu iekārtot skaisti, meit! Es pilnīgi paļaujos uz tevi.
Tā Minjai ar Linu nācās rūpēties par mājas iekšējo izdaiļošanu, bet Manoels un Fragozo paši pieteicās viņām palīgos. Ņemdami talkā nedaudz iztēles un mākslinieciskās gaumes, viņi savu uzdevumu veica teicami.
Vispirms istabās novietoja fazendas skaistākās mēbeles. Bija nolemts tās vēlāk no Belemas ar kādu Amazones satiksmes līdzekli sūtīt atpakaļ. Galdi, bambusa atzveltņi, niedru pinuma dīvāni, griezta koka etažeres — visas šīs vieglās, rotaļīgās, tropisko zemju dzīvokļiem piemērotās mēbeles tika gaumīgi sakārtotas peldošajā mājā. No pirmā acu uzmetiena bija jaušams, ka vīriešu darbu te vadījusi sievietes roka. Tikai neiztēlojieties, ka dzīvokļa sienas .tika atstātas kailas! Nē, tās sedza krāšņas no koka mizas darinātas drapērijas, tā saucamās «tutu- ris», kas krita platās krokās, it kā būtu no dārga, mīksta auduma — brokāta vai zīda, kā pieņemts tapsēt modernos dzīvokļus. Grīdas bija klātas raibām jaguāru vai pūkainām pērtiķu ādām, kurās grima kājas. Pie logiem karājās viegli aizkari no iesārta zīda. Bet ar moskītu tīkliem aizklātajās gultās matrači un spilveni, tāpat kā dīvānu ruļļi, bija piebāzti svaigām, mīkstām Amazones augštecē augošā bombaksa šķiedrām.
Uz etažerēm un plauktiņiem rindojās no Riodežaneiro vai Belemas atvestas greznumlietiņas, it īpaši dārgas Minjai, tāpēc ka tās bi^ja dāvinājis Manoels.
Kas vēl vairāk spēj iepriecēt, ja ne šādi drauga dāvāti jauki nieciņi, kuri pauž tik daudz bez vārdiem!
Dažās dienās istabas bija kārtībā, un katrs tajās justos tikpat mājīgi kā fazendā. Labāku mājokli vairs nevarētu vēlēties pat krāšņu koku pavēnī, jautri čalojoša strauta malā. Peldot uz leju pa lielo upi, šis namiņš papildinās krastu gleznaino ainavu.
Vēl jāpiebilst, ka mājas ārpuse bija tikpat pievilcīga kā iekšpuse.
Patiesi, izdaiļodami savu mītni, jaunieši centās cits citu pārspēt kā iztēlē, tā gaumē.
Māju viscaur — no pamatiem līdz arabeskām jumta galā — apvija zaļumi. Zem zaļumu masas noslēptajās kastēs ar labu, auglīgu zemi bija sastādīts īsts orhideju, bromēliju un dažādu staipekņaugu biezoknis pilnos ziedos. Greznākas tropu rotas nav pat mūžamežā augošas mimozas vai gumijkoka stumbram. Cik daudz tur nerātni savijušos stiebru, sarkanu tīteņu, zeltainu vīnogulāju ar daudzkrāsainiem ķekariem! Visi šie savā starpā savij u- šies augi ieskāva sienas, jumta balstus, durvis un karnīzes. Zaļumi bija atnesti no fazendas meža. Šos parazīt- augus saturēja kopā milzīga liāna: tā vairākkārt apvija māju, ķerdamās pie katra stūra un izciļņa, un, sazarojusies divās daļās, stiepa uz visām pusēm kuplas, fantastiskas stīgas, kuras galīgi noslēpa ēku, kas šķita iegrimusi milzīgā ziedošā krūmā.
Liānas ziedošais gals sniedzās tieši līdz jaunās mulates logam, un nebija grūti uzminēt šā smalkā uzmanības pierādījuma autoru. Iespaids bija tāds, it kā slaida roka caur spraugu žalūzijās sniegtu meitenei allaž svaigus ziedus.
Vārdu sakot, viss izskatījās jauki. Jakita ar meitu un Lina bija apmierinātas.
— Ja vēlaties, varam uz žangadas iedēstīt arī kokus, — Benito teica.
— Ko tu saki? Kokus? — Minja brīnījās.
— Un kāpēc ne? — Manoels vaicāja. — Ja tos kopā ar labu zemi pārnestu uz mūsu izturīgā plosta, esmu pārliecināts, ka tie lieliski ieaugtu, jo vairāk tāpēc, ka no klimata maiņas nebūs jābīstas -— Amazone taču nemitīgi plūst pa vienu un to pašu paralēli.
— Turklāt, — Benito atsāka, — Amazone pati ik dienas atrauj no krastiem mazas zaļas saliņas. Vai tās nepeld uz leju ar visiem saviem kokiem, birzīm, krūmiem, akmeņiem un zāli, lai pēc astoņsimt jūdzēm pazustu Atlantijas okeānā? Kāpēc arī mūsu žangada nevarētu pārvērsties tādā peldošā dārzā?
— Linas jaunkundz, vai nevēlaties šeit redzēt veselu mežu? — uzskatīdams, ka pasaulē nav nekā neiespējama, Fragozo vaicāja.
— Protams, vēlos! — iesaucās Lina. — Veselu mežu ar putniem un pērtiķiem!
— Ar čūskām un jaguāriem, — Benito piebilda.
— Ar indiāņiem un klejojošām ciltīm! — teica Manoels.
Pēc meža! — Fragozo attrauca.
— Un pat ar cilvēkēdājiem!
—- Uz kurieni jūs, Fragozo? — iesaucās Minja, ieraudzījusi, ka jautrais bārddzinis grasās nolēkt no plosta.
— Pēc meža! — Fragozo attrauca.
— Nevajag, draugs, — Minja pasmaidīja. — Manoels man uzdāvinājis veselu ziedu klēpi, mums pietiks ar to! Patiesi, — norādīdama uz zaļumos grimstošo māju, viņa piebilda, — mūsu mājokli viņš noslēpis īstā kāzu pušķī!