Nākamajā rītā, sestajā jūnijā, Zoāms Garrals un viņa piederīgie atvadījās no pārvaldnieka un fazendā paliekošajiem strādniekiem — indiāņiem un nēģeriem. Sešos 110 rīta žangada uzņēma savus pasažierus — pareizāk sakot, iemītniekus — un katrs apmetās savā kajītē, proti, savās nākamajās mājās.
Aizbraukšanas brīdis bija klāt. Araužo ieņēma loča posteni priekšgalā, komanda, bruņojusies ar garajiem ķekšiem, — savas vietas.
Zoāms Garrals kopā ar Benito un Manoelu uzmanīja manevrus, līdz plosts atstāja krastu.
Pēc loča pavēles tika pārcirstas tauvas; ķekši, atgrūz- dami žangadu, atdūrās pret krastu, un straume plostu nekavējoties aizrāva; tas peldēja gar kreiso krastu, pa labi atstājot Ikitosas un Pariantas salas.
Ceļojums bija sācies. Kur tam būs gals? Paras provincē, Belemā, astoņsimt jūdzes no mazā peruāņu ciemata, ja nekas neliks mainīt paredzēto maršrutu. Un kā tas beigsies? Tas pagaidām bija noslēpums.
Laiks bija lielisks. Saules svelmi mazināja viegls pam- pero — vasaras vējš, kas jūnijā un jūlijā, šķērsojot neaptverami plašo Sakramento līdzenumu, pūš no-»Xordil- jeriem, kuri atrodas simt jūdžu attālumā no Ikitosas ciemata. Ja žangadai būtu masti un buras, tā acumirklī sajustu vēja spēku un tās ātrums pieaugtu; bet, tā kā vajadzēja ņemt vērā upes līčus un spējos pagriezienus, liels ātrums bija bīstams. Šā iemesla dēļ no priekšrocībām, ko dotu tamlīdzīgs dzinējs, bija jāatsakās.
Tik līdzenu baseinu, kāds ir Amazonei, var nosaukt par bezgalīgu klajumu, jo upes gultnes slīpums gandrīz nav manāms. Aplēses liecina, ka posmā starp lielās upes izteku un Tabatingu pie Brazīlijas robežas ūdens līmenis pēc katras jūdzes pazeminās tikai par vienu decimetru. Tik vāji izteikta slīpuma nav nevienai citai upei.
Atliek secināt, ka Amazones straumes ātrums sasniedz ne vairāk kā divas jūdzes divdesmit četrās stundās, bet reizēm, sausuma periodos, vēl mazāk. Taču palu laikā tas pieaug līdz trīsdesmit vai pat četrdesmit kilometriem diennaktī.
Par laimi, tieši šādos apstākļos žangada devās ceļā; taču, būdama pārāk smaga, tā nespēja sekot straumei un atpalika. Tādi kavēkļi kā upes asie pagriezieni, daudzās apbraucamās salas, sēkļi, no kuriem jāvairās, un katrā ziņā arī tumšās naktīs zaudētas stundas, kad tālāk braukt bīstami, neļāva cerēt, ka diennaktī varēs veikt vairāk par divdesmit pieciem kilometriem.
Turklāt upes virsma šai laikā nebūt nebija pilnīgi brīva. Straume nesa lielus, vēl zaļojošus kokus, atlauztus zarus, krastiem atrautas, ar zāli apaugušas mazas saliņas, kas veidoja veselu flotili un bija nopietns šķērslis plosta ātrai kustībai.
Drīz žangada pabrauca garām Naneijas grīvai; tā palika kreisajā krastā aiz saulē apsvilušām rūsganām graudzālēm klāta zemesraga, kas šķita kā ļoti spilgts priekšplāns ainavai ar tālē izgaistošiem zaļiem mežiem.
Žangada nekavējās pielāgoties straumes ātrumam un peldēja starp daudzām gleznainām salām, kuru no Ikitosas līdz Pukalpai bija vismaz kāds ducis.
Araužo, neaizmirsdams ik pa brītiņam likt pie lūpām savu pudeli, lai «apskaidrotu acis un prātu», veikli manevrēja šajā arhipelāgā. Pēc viņa komandas katrā plosta pusē, vienmērīgi nolaizdamies ūdenī, reizē cilājās piecdesmit ķekšu. Bija interesanti tos vērot.
Jakita, Unai un Sibēlai palīdzot, tikmēr sakārtoja māju, bet indiāniete virtuvene gatavoja brokastis. Minja ar lejkannu rokā pastaigājās uz plosta kopā ar abiem
tangada pielāgojās straumes ātrumam.
jaunekļiem un mācītāju un lāgiem apstājās, lai aplaistītu mājas priekšā iedēstītos augus.
— Sakiet, Pasanjas tēv, — Benito ievaicājās, — vai varat iedomāties vēl jaukāku ceļojuma veidu?
— Nē, dārgais bērns, — mācītājs atbildēja, — jāatzīstas, ka šeit mēs visi jūtamies kā mājās.
— Un ceļojam ar visām ērtībām, — piebilda Manoels,
— Tā varētu braukt simtiem jūdžu.
— Jūs nenožēlosiet, ka devāties mums līdzi, — Minja sacīja. — Vai jums nešķiet, ka esam izcēlušies kādā salā, kas, atrāvusies no upes gultnes, kopā ar pļavām un kokiem mierīgi slīd pa straumi? Tikai.. .
— Tikai? … — Pasanjas tēvs atkārtoja.
— Šo salu esam izveidojuši mēs paši, tā pieder mums, un man tā patīk labāk par citām Amazones salām. Es taču drīkstu ar to lepoties!
— Protams, meit, — Pasanjas tēvs piekrita. — Tava lepošanās ir attaisnojama. Starp citu, neiedrošinos tevi rāt Manoela klātbūtnē.
— Bet kāpēc gan ne, gluži otrādi — lūdzu, dariet to! — meitene jautri iesaucās. — Manoelam jāmācās mani rāt, kad būšu to pelnījusi. Viņš ir pārāk iecietīgs, kaut gan manai nenozīmīgajai personai ir pietiekami daudz trūkumu.
— Tādā gadījumā, dārgā Minja, — Manoels sacīja,
— izmantojot jūsu atļauju, atgādināšu . ..
— Ko tad?
— Jūs fazendas bibliotēkā cītīgi lasījāt grāmatas, solīdamās pastāstīt visu, ko uzzināsiet par Amazones augšteci. Parā mēs jūsu zemi pazīstam maz, taču pašlaik žangada jau pabraukuši garām vairākām salām, un jūs pat neiedomājāties tās nosaukt.
— Vai to kāds spētu! — iesaucās Minja.
— Nudien! Vai tas maz iespējams! — Benito piebalsoja. ■— Kas lai atceras simtiem nosaukumu tupi cilts dialektā! Tie nav iegaumējami! Amerikāņi rīkojušies praktiskāk, Misisipi salas viņi gluži vienkārši sanumurējuši …
— Tāpat kā savu pilsētu ielas, — Manoels piezīmēja. •— Atklāti sakot, man šī numerācijas sistēma sevišķi nepatīk. Sala Nr. 64 vai Nr. 65 izklausītos tikpat kā Sestā šķērsiela Trešajā avēnijā; mūsu iztēlei šādi nosaukumi lieko neizsaka. Vai jūs tam nepiekrītat, Minja?
— Piekritu, Manoel, taču brālis tā nedomā, — meitene atbildēja. — Bet, kaut arī nezinām nosaukumus, mūsu lielās upes salas patiešām šķiet skaistas. Parau- gieties uz tām zem milzīgajām palmu lapotnēm! Salas ciešā lokā ieskauj biezs niedrājs, kuram tikai ar grūtībām cauri izsprauktos šaura laiviņa. Un augstās man- groves slej virs krasta resnās, ērmoti saliektās saknes, kuras atgādina briesmīga krabja kājas. Jā gan, Amazones salas ir skaistas, bet, lai cik skaistas arī nebūtu, peldēt līdzīgi mūsējai tās tomēr nespēj.
— Mazā Minja šodien par daudz aizrāvusies! — Pasanjas tēvs ieminējās.
— Ak, Pasanjas tēv, — meitene iesaucās, — esmu ļoti laimīga, redzot, ka visi ap mani ir laimīgi!
Te atskanēja Jakitas balss, aicinot Minju.
Meitene smaidīdama aizskrēja.
— Jums būs patīkama dzīvesbiedre, Manoel, — Pasanjas tēvs piezīmēja. — Ar jums kopā, mans draugs, aizlaidīsies šīs mājas lielākais prieks.
— Jā gan, māšele aizbrauks! — Benito piebilda. — Mācītājam taisnība, Minjas šeit ļoti pietrūks. Pārdomā, Manoel, varbūt labāk neprecies. Vēl nav par vēlu. Tad māsa mūs nepametīs.
— Jūs Minju nezaudēsiet, Benito, — Manoels atbildēja. — Tici man, es paredzu, ka nākotnē mēs visi būsim kopā.
Pirmā diena pagāja lieliski. Brokastis, pusdienas, atpūta, pastaigas — viss norisa tā, it kā Garralu ģimene joprojām ērti dzīvotu Ikitosas fazendā.
Pirmajās divdesmit četrās stundās žangada laimīgi pabrauca garām Bakali, Čočio un Pukalpas grīvām Amazones kreisajā krastā, pa labi palika Itinikari, Maniti, Mo- jokas un Tujukas grīvas ar līdzīga nosaukuma salām. Nakti spožā mēnesnīca ļāva braukt tālāk, garais plosts mierīgi slīdēja pa upes gludo virsmu.
Nākamajā dienā, septītajā jūnijā, žangadas aizmugurē palika Pukalpas ciemats, ko dēvē arī par Jaunorānu. Tajā pašā krastā, piecpadsmit kilometrus zemāk, atrodas Vec- orāna, kas tagad pamesta; tās iedzīvotāji — majorunas un orehonas ciltis —- pārcēlušies uz Jaunorānu. Grūti atrast vēl gleznaināku nostūri kā šis ciemats augstā, it kā ar sarkanu zīmuli iezīmētā krastā, ar nepabeigtu baznīcas celtni, salmu jumtiem klātām būdām slaiko palmu paēnā un līdz pusei ūdenī pamestām divām trim ubām upmalā.
Visu septītā jūnija dienu žangada peldēja gar upes kreiso krastu un pabrauca garām dažām nelielām, nepazīstamām pietekām. Vienu brīdi plosts gandrīz uzdūrās Sinikuro salas izvirzītajam zemesragam, taču locis, prasmīgi manevrēdams, laimīgi izvairījās no briesmām un atgrieza plostu upes vidū.
Pievakarē aiz viņiem palika kāda lielāka sala, kas nosaukta Napo upes vārdā; šajā vietā Napo pagriežas uz ziemeļaustrumiem un, apūdeņojusi orehones cilts indiāņu zemes, caur aptuveni astoņsimt metru platu grīvu ieplūst Amazonē.
Astotā jūnija rītā žangada atradās iepretī nelielajai Mango saliņai, kura Napo upi pirms ietekas Amazonē sadala divās atzarēs.
Dažus gadus vēlāk franču ceļotājs Pols Marsuā atklāja šīs pietekas ūdens krāsu, pareizi salīdzinādams to ar opālzaļo absintu. Tajā pašā laikā viņš izlaboja dažus La- kondamīna mērījumus. Bet tagad palu ietekmē Napo grīva bija ievērojami paplašinājusies un tās mutuļojošie ūdeņi, strauji plūstot no Kotopaksi austrumu nogāzēm, pievienojās Amazones dzeltenīgajai straumei.
Pie Napo grīvas klejoja daži spēcīga, slaida auguma indiāņi plīvojošām matu krēpēm. Caurdurtajās nāsīs bija sasprausti palmas dzelkšņi un ausu ļipiņās smagi dārga .koka gredzeni. Vīrus pavadīja dažas sievietes. Neviens no šiem cilvēkiem neizrādīja tieksmi tuvoties krastam.
Varētu pieņemt, ka tie ir cilvēkēdāji; to mēdz apgalvot par daudzām piekrastes ciltīm, taču, ja šis apgalvojums atbilstu patiesībai, kanibālisms būtu atstājis zināmas pēdas, bet tās nav atrastas vēl šobaltdien.
Pēc dažām stundām pazemajā krastā iznira Beljavistas ciemata skaisto koku lapotnes un salmu jumtiem klātās būdas, virs kurām nelieli banānkoki kā pārpilnas tekošas strūklakas pleta savas platās lapas.
Tad locis, izvēlējies izdevīgāku kursu, kas novērsa sadursmi ar krastmalas kraujām, virzīja žangadu uz labo krastu, kuram līdz šim viņi vēl nebija tuvojušies. Manevrs prasīja zināmas pūles, taču locis, pirms tam ieņēmis vairākus malkus no savas appītās pudeles, laimīgi tika galā ar uzdevumu.
Braucējiem radās iespēja pavērot neskaitāmo lagūnu
Pie Napo grīvas klejoja daži spēcīga, slaida auguma indiāņi.
tumšos ūdeņus, kuri stiepjas visgarām Amazonei, bieži vien pat nesavienojoties ar to. Vienā no tām, nelielajā Orānas lagūnā, ūdens ieplūda caur plašu upes atzari. Lagūnas vidū iezīmējās vairākas interesanti grupētas salas, starp kurām divas bija gluži mazītiņas. Pretējā krastā Benito parādīja vietu, kur vīdēja tikko pamanāmas drupas, palikušas pāri no Vecorānas.
Abās nākamajās dienās žangada, nekur neaizķerda- mās, atkarībā no untumainās straumes peldēja lāgiem gar labo, lāgiem gar kreiso krastu.
Pasažieri jau bija saraduši ar jauno dzīves veidu. Uzticējis ekspedīcijas komerciālo pusi dēlam, 2oāms Garrals visbiežāk uzturējās savā istabā rakstīdams un prātodams. Nevienam, pat Jakitai viņš nestāstīja, ko raksta, taču viņa darbs augtin auga, izvērzdamies par īsti zinātniskām piezīmēm.
Benito modri sekoja visam, apspriedās ar loci, pārbaudīja kursa pareizību. Jakita, Minja un Manoels gandrīz vienmēr turējās kopā, pārrunāja nākotnes ieceres vai pastaigājās tāpat kā fazendas parkā. īstenībā viņu dzīve nebija mainījusies. Benito nepalaida garām izdevību pamedīt. Šeit viņam trūka Ikitosas plēsīgo meža zvēru, taču putni piekrastē lidinājās veseliem bariem, nebīdamies apmesties pat uz žangadas. Ja tie derēja cepetim, Benito tos nošāva, un Minja neiebilda, jo medījums bija nepieciešams kopējam galdam; tikai pelēkos un dzeltenos gārņus vai sārtos un baltos ibisus, kuru Amazones krastos ir papilnam, Benito māsas dēļ bija spiests nešaut. Tomēr vienu putnu no nirējpīļu dzimtas — kaiararu — jaunais komersants atteicās saudzēt, kaut arī tas nebija ēdams: šim putnam, kurš vienlīdz veikli peld, nirst un lido, ir nepatīkami spalga balss, bet ļoti vērtīgas dūnas, par kurām Amazones baseina tirgos labi maksā.
Pabraukuši garām Omagvas ciematam un Ambiaku grīvai, žangada vienpadsmitā jūnija vakarā beidzot nonāca Pevasā un noenkurojās krastā.
Tā kā līdz tumsai vēl atlika dažas stundas, Benito kopā ar vienmēr mundro, pakalpīgo Fragozo, izkāpis krastā, devās medīt biezoknī netālu no miestiņa. Pēc veiksmīgā gājiena ceļotāju pārtikas krājumus papildināja viens aguti un kabiē \ turklāt ducis irbju.
Līdz ar saullēktu žangada no jauna devās ceļā un, iebraukusi nelielā arhipelāgā, ko veido Jatio un Kočiki- nas salas, pa labi atstāja Kočikinas ciematu; ceļotāji labajā pusē ievēroja arī vairākas sīkas pietekas.
Uz brīdi krastā parādījās daži iezemieši kaili skūtām galvām, tetovētiem vaigiem un pierēm, apaļām metāla plāksnītēm nāsīs un apakšlūpā. Bruņojušies bultām un sarbakaniem \ viņi savus ieročus tomēr neizmantoja un pat nelikās ne zinis par žangadu.