Pienāca piektā jūlija vakars. Tveice jau iepriekšējā dienā bija kļuvusi neciešama un solīja negaisu. Lieli, rūsgani sikspārņi platiem spārniem lidinājās zemu virs Amazones. Starp tiem varēja izšķirt tumši brūnos perros voladors gaišiem vēderiņiem; Minjai un it īpaši Linai tie iedvesa instinktīvas šausmas.
Tie patiešām ir briesmīgi vampīri, kas izsūc asinis lopiem un uzbrūk pat nepiesardzīgi uz lauka aizmigušam cilvēkam.
— Ak, cik pretīgi radījumi! — aizklādama ar rokām acis, iesaucās Lina. — Man bail!
— Turklāt tie ir ļoti bīstami! — piebilda Minja. — Vai nav tiesa, Manoel?
— Tiesa gan, — Manoels atbildēja. — Šiem vampīriem piemīt īpašs instinkts, tie it kā zina, kur visvieglāk piekļūt asinīm, piemēram, aiz auss. Sūcot asinis, sikspārņi nemitīgi plivina spārnus, tā saceļot atsvaidzinošu vēsmiņu, kas gulētāja miegu padara vēl dziļāku. Ir dzirdēti gadījumi, kad cilvēks, ne juzdams sāpju, vairākas stundas ļāvies tādai asins nolaišanai un vairs nav pamodies.
•— Nestāstiet kaut ko tik briesmīgu, Manoel, — teica Jakita, — citādi meitenes nakti neaizvērs acu.
— Nebīstieties, — Manoels atbildēja. — Ja vajadzēs, mēs apsargāsim viņu miegu …
— Klusu! — pēkšņi viņus pārtrauca Benito.
— Kas noticis? — jautāja Manoels.
— Vai nedzirdat tur savādu troksni? — norādīdams uz labo krastu, Benito vaicāja.
— Patiesi gan, — Jakita atbildēja.
— No kā tas ceļas? — Minja jautāja. — Šķiet, ka pa krastu veltos oļi.
— Skaidrs! Zinu gan, ko tas nozīmē! — Benito teica. — Rīt pēc saules lēkta bruņurupuču olu un mazu, svaigu bruņurupucēnu cienītājus krastmalā gaidīs bagātīgs guvums.
Benito nemaldījās. Troksni radīja neskaitāms daudzums dažāda lieluma bruņurupuči, iznākuši krastmalā dēt olas. Izvēlējušies piemērotu vietu, šie abinieki savas olas ierok liedaga smiltīs. Operācija sākas ar saules rietu un beidzas rītausmā.
Pašlaik bruņurupuču vadonis, pametis upes gultni, jau meklēja ērtu, izdevīgu vietu. Tam sekoja tūkstošiem citu bruņurupuču un ar ķepiņām izraka smiltīs garas, platas bedres; kad olas tajās bija sadētas, bruņurupučiem atlika bedres aizbērt un ar savām bruņām cieši noblietēt.
Šī olu dēšana Amazones piekrastes indiāņiem ir ļoti svarīgs notikums. Viņi uzglūn rāpuļiem, nogaida, kad olas sadētas, tad ar bungu skaņām sasauc cilti, izrok olas un guvumu sadala trīs daļās: vienu saņem atradēji, otru — pārējie, trešā pienākas krasta uzraugiem, kuri, līdzīgi policijai, ievāc no iedzīvotājiem meslus.
Bruņurupuči visvairāk iecienījuši smilšainās krastmalas, kas atklājas bēguma laikā, tā saucamos «karaliskos liedagus». Kad visas olas savāktas, sākas indiāņu svētki — spēles, dejas, dzīres; lieli prieki tad ir ari upes kaima- niem, kuri notiesā paliekas.
Bruņurupučiem un to olām Amazones baseina tirdzniecībā ir ievērojama nozīme. Sadējuši olas, bruņurupuči atgriežas upē, kur tos ķer, apgāžot uz muguras, un dzīvus ievieto nožogotos igvātos kā zivis vai arī piesien pietiekami garās auklās pie mieta tā, lai tie varētu klejot krastmalā un peldēt upē. Tādā veidā vienmēr iegūstama svaiga bruņurupuču gaļa.
Citādi rīkojas ar mazuļiem, kuri tikko kā izšķīlušies. Tos nav vajadzības iesprostot vai piesiet. Tiem bruņas vēl mīkstas, gaļa ļoti maiga, un novārītus tos var rīt gluži kā austeres. Pēc šiem bruņurupučiem ir liels pieprasījums.
Taču Amazones un Paras provincēs visai izplatīts vēl kāds cits bruņurupuču olu lietošanas veids. No tām pagatavo labākajam Normandijas vai Bretaņas sviestam līdzīgo «bruņurupuču sviestu»; tā ražošanai izlieto divsimt piecdesmit līdz trīssimt miljonu olu gadā. Bet bruņurupuču, kas smilšainajos krastos aprok neaptveramu daudzumu olu, Amazones baseina ūdeņos netrūkst.
Tā kā bez vietējiem iedzīvotājiem bruņurupučus" medī arī garkājainie ūdens putni, gaisa plēsoņas urubu un upes kaimani, tad to skaits ievērojami samazinās, turpretī cenas nemitīgi aug.
Rītam austot, Benito, Fragozo un daži indiāņi, sakāpuši pirogā, devās uz vienu no lielajām salām, kurai naktī bija pabraukuši garām. Žangada tāpēc nebija jāaptur. Laiva to ātri varēja panākt.
Salas krasta smiltīs vīdēja nelieli pauguriņi, iezīmēdami vietas, kur nakti bija ieraustas olu kaudzītes; zem katra pauguriņa atradās četrdesmit līdz sešdesmit olu. Taču mednieki tās nedomāja atrakt. No olām, kuras karstajās smiltīs gulēja jau divus mēnešus, bija izšķīlušies neskaitāmi daudz bruņurupuču mazuļu, kas skraidīja gar krastu.
Medības bija veiksmīgas. Laiva ātri pildījās ar ērmīgajiem dzīvnieciņiem, kuri nonāca uz žangadas īstajā laikā — tieši pirms brokastīm. Medījums tika sadalīts starp žangadas pasažieriem un apkalpi, bet pievakarē no tā nekas vairs nebija palicis pāri.
Septītā jūlija rītā žangada sasniedza Sanhozē de Ma- turu, pilsētiņu pie nelielas, augstiem meldriem aizaugušas upes, kuras krastos dzīvojošajiem indiāņiem, kā stāsta teika, senāk bijušas astes.
Medības bija veiksmīgas. Laiva ātri pildījās ar ērmīgajiem dzīvnieciņiem.
Astotajā jūlijā, gaismai austot, ceļotāji ieraudzīja San- antonio ciematu — divas trīs aiz augstajiem kokiem noslēpušās būdas — un nonāca pie īsas vai Putumajo grīvas, kuras platums sasniedz deviņsimt metru.
Putumajo ir viena no lielākajām Amazones pietekām. Pie tās sešpadsmitajā gadsimtā spāņi nodibināja pirmās misijas, pēc tam tās nopostīja portugāļi, un tagad no tām vairs nav ne pēdu. Tur atrodami vienīgi dažādu indiāņu cilšu pārstāvji, kuri viegli atšķirami pēc īpatnējiem tetovējumiem.
Putumajo sāk^s Pasto kalnos Kito ziemeļaustrumos un cauri lieliskiem kakao koku mežiem tek uz austrumiem. Simt četrdesmit jūdžu joslā tā ir kuģojama tvaikoņiem, kuru iegrime nav lielāka par sešām pēdām; nākotnē šī upe kļūs par vienu no galvenajiem ūdens ceļiem Rie- tumamerikā.
Bija iestājies nelāgs laiks. Nepārtrauktu lietavu pagaidām nebija, taču negaisi uznāca bieži. Tomēr tas nekavēja žangadas gaitu, kas nebija atkarīga no vēja; lielā apjoma dēļ uz tās nejuta pat Amazones viļņu šūpas; lietus gāzmju laikā Garralu ģimene patvērās mājā. Dīkās stundas vajadzēja kaut kā piepildīt. Tad viņi tērzēja, dalījās iespaidos •— un valodas nerimās.
Arī Torress sāka aizvien dzīvāk iesaistīties sarunās. Raibie piedzīvojumi daudzajos ceļojumos pa Brazīlijas ziemeļiem deva vielu nostāstiem. Šis cilvēks, bez šaubām, bija daudz pieredzējis, bet viņa ciniskie spriedumi klausītājus lielākoties aizskāra. īpašu uzmanību Torress veltīja Minjai. Tas nepatika meitenes līgavainim, kaut arī Torress nebija tik uzmācīgs, lai Manoels uzskatītu par vajadzīgu iejaukties. Turklāt meitene pret Torresu izjuta instinktīvu riebumu, ko nebūt necentās slēpt.
Devītajā jūlijā kreisajā krastā parādījās Tunantinsas grīva; šī pieteka, veldama savus tumšos ūdeņus no ziemeļaustrumiem un vispirms apūdeņodama Kasanas indiāņu zemes, izveidojusi četrsimt pēdu platu estuāru, beidzot pievienojas Amazonei.
Šajā vietā Amazone kļūst īsti varena, bet tās gultni aizvien biežāk aizsprosto dažādas salas un saliņas. Locim vajadzēja likt lietā visu savu māku, lai, lavierējot no krasta uz krastu, vairoties no sērēm, apbraucot ūdens vērpetes un nezaudējot galveno virzienu, veikli izvadītu žangadu cauri šim arhipelāgam.
Viņš būtu varējis iebraukt Agvati-Paranā — īpatnējā dabiskā kanālā, kurš atzarojas no upes mazliet augšpus Tunantinsas grīvas, un atgriezties Amazonē divdesmit jūdzes zemāk caur Žapuras grīvu. Bet, ja platākajā vietā kanāls sasniedz simt piecdesmit pēdu, tad šaurākajā nepārsniedz sešdesmit, tātad žangadai tur būtu grūti izbraukt.
Vārdu sakot, trīspadsmitajā jūlijā sasnieguši Kapuro salu un pabraukuši garām Žutaī, kas plūst no dienvidrietumiem un pievienojas Amazonei ar tūkstoš piecsimt pēdu platu grīvu, apbrīnojuši jaukos, gaišpelēkos pērtiķus cinobrsarkaniem purniem, šos nesātīgos palmu riekstu cienītājus, kuru vārdā nosaukta upe, ceļotāji astoņpadsmitajā jūlijā nonāca pie nelielas pilsētiņas Fonteboas[20].
Te žangada noenkurojās uz divpadsmit stundām, lai ekipāža atpūstos.
Fonteboa, tāpat kā vairums misionāru ciematu Amazones baseinā, ilgo gadu gaitā ne reizi vien mainījusi vietu kopā ar saviem klejojošajiem iedzīvotājiem. Taču jācer, ka nu reiz tā būs izbeiguši šo klaidonību un turpmāk paliks uz vietas. Tas nāks tikai par labu, jo ar savām lapu jumtiem klātajām trīsdesmit mājelēm un Meksikas Melnās Jaunavas baznīcu tā izskatās ļoti pievilcīga. Pilsētiņā mīt ap tūkstoš iedzīvotāju, un tos apgādā indiāņi no abiem Amazones krastiem, audzēdami apkaimes leknajās pļavās lielus ganāmpulkus. Taču ar to viņu nodarbošanās neierobežojas: šie ļaudis ir arī drosmīgi mednieki vai, pareizāk sakot, bezbailīgi lamantīnu ķērāji.
Jau tovakar pat jauniešiem izdevās piedalīties ļoti interesantās medībās.
Tumšajos Kaijaratu ūdeņos, kas ietek Fonteboā, bija manīti divi vaļveidīgi dzīvnieki. Virs ūdens kustējās seši brūngani punkti. Tie bija abu lamantīnu smailie purni un četras spuras.
Nepieredzējis zvejnieks šos kustīgos punktus sākumā noturētu par straumē peldošiem sprunguļiem, bet vietējie iedzīvotāji nemēdza kļūdīties. Un tiešām — drīzumā skaļi svilpieni liecināja, ka lamantīni sparīgi izpūš no plaušām elpošanai nederīgo gaisu.
No krasta atrāvušās divas ubas ar trim zvejniekiem katrā tuvojās lamantīniem, kuri žigli bēga. Tumšie punkti
vispirms iezīmēja garu sliedi upē, pēc tam visi reizē nozuda.
Zvejnieki joprojām uzmanīgi virzījās uz priekšu. Viens no viņiem, bruņojies ar primitīvu harpūnu — nūju, kam galā iedzīta gara nagla, stāvēja ubas priekšgalā, abi pārējie bez trokšņa airēja. Viņi gaidīja, kad nepieciešamība ieelpot svaigu gaisu izdzīs lamantīnus virspusē. Augstākais, pēc minūtēm desmit dzīvnieki noteikti atkal iznirs samērā nelielā attālumā.
Minētais laiks vēl nebija pilnīgi pagājis, kad netālu patiesi parādījās brūnganie punkti un divas ar gaisu sajauktas ūdens strūklas, svilpdamas uzšāvās gaisā.
Ubas piebrauca tuvāk; divas harpūnas aizlidoja reizē; viena no tām netrāpīja mērķī, otra iedūrās lamantīna astes skriemelī.
Ar to pietika, lai dzīvnieku paralizētu, jo, tiklīdz to ievaino, tas zaudē aizstāvēšanās spējas. Lamantīnu auklā lēnām atvilka līdz ubai, pēc tam līdz krastam ciemata piekājē.
Dzīvnieks nebija liels, ne vairāk kā trīs pēdas garš. Šie nabaga radījumi tiek nesaudzīgi vajāti, tāpēc Amazones un tās pieteku ūdeņos to skaits aizvien samazinās un nepagūst pieaugt. Šie kādreizējie milzeņi tagad vairs nepārsniedz septiņas pēdas. Vai tos var salīdzināt ar divpadsmit un piecpadsmit pēdu garajiem lamantīniem., kuri vēl bagātīgi mīt Āfrikas upēs un ezeros?
Taču aizkavēt šo dzīvnieku iznīcināšanu ir gandrīz neiespējami. Lamantīnu gaļa ir sevišķi garda, pat pārāka par cūkgaļu, turklāt ļoti vērtīgs produkts ir eļļa, ko dod trīs collu biezā tauku kārta. Žāvētā veidā gaļa saglabājas ilgi un ir veselīgs ēdiens. Turklāt lamantīni noķerami samērā viegli, tāpēc nav brīnums, ka drīz šī dzīvnieku suga pilnīgi iznīks.
Senāk pieaudzis lamantīns «deva» divus podus eļļas pa simt astoņdesmit mārciņām katrā, bet tagad no tā iegūst ne vairāk kā četras spāņu arobas, tātad pavisam divsimt mārciņu.
Deviņpadsmitajā jūlijā, saulei lecot, žangada atstāja Fontebou un peldēja tālāk starp vientulīgiem upes krastiem gar krāšņām salām kakao biržu pavēnī. Debesīs arvien vairāk sabiezēja smagi, elektrības piesātināti mākoņi, vēstot jaunus negaisus.
Pēc brīža labajā krastā parādījās no dienvidaustru-
Divas harpūnas aizlidoja reizē.
miem plūstošā Zurua. Braucot uz augšu pa dzidrajiem ūdeņiem, kuri satek upē no neskaitāmiem avotiem, varētu itin viegli, bez nepārspējamiem šķēršļiem sasniegt Peru.
— Vai tieši šajā zemē, — Manoels ieminējās, — nav meklējami Oreljanas apbrīnoto kareivīgo amazoņu pēcteči? Taču jāatzīst, ka tagadējās Zuruas piekrastes sievietes priekšteču paraugam neseko, viņas nedzīvo atsevišķās ciltīs. Tās gluži vienkārši ir savu vīru sievas, kas viņus pavada cīņās un tiek cildinātas par drošsirdību.
Žangada peldēja tālāk pa straumi; te Amazone izvērtās īstā labirintā. Paralēli tai tecēja Zapura, viena no Amazones lielākajām pietekām, kuras grīva atrodas astoņdesmit kilometrus zemāk.
Starp abām upēm veidojās kanāli, pietekas, lagūnas, īslaicīgi ezeriņi — šis juceklīgais ūdens ceļu labirints ļoti sarežģīja apgabala hidrogrāfiju.
Locim Araužo ceļveža kartes nebija, viņš visdrošāk uzticējās savai pieredzei un, apbrīnojami veikli manevrējot, ne reizi nemaldījās un nenovērsās no lielās upes gultnes.
Vārdu sakot, divdesmit piektā jūlija pēcpusdienā, sava veiklā loča vadībā pabraukuši garām Paranitaperas ciematam, žangada apstājās pie ieejas Egas vai Tefes ezerā, kurā neuzskatīja par vajadzīgu iegriezties, — lai turpinātu ceļu pa Amazoni, tikpat nāktos braukt atpakaļ.
Taču Egas pilsēta ir diezgan ievērojama. To bija vērts apskatīt. Tāpēc tika nolemts, ka žangada šeit noenkurosies līdz divdesmit septītajam jūlijam un rīt, divdesmit sestajā, Garralu ģimene pirogā brauks uz Egu.
Pa to laiku uzcītīgā žangadas ekipāža varēs kārtīgi atpūsties.
Nakts pagāja diezgan stāva krasta tuvumā, kur nekas netraucēja žangadas mieru. Pie apvāršņa šur tur uzliesmoja zibeņi, bet negaiss pagāja garām.