Agri no rīta pēc satraucošās nakts, kas šķita par Isu, lai ļaužu prāti nomierinātos, žangada devās prom no kai- manu piekrastes. Pēc piecām dienām, ja nekādi šķēršļi negadītos, viņiem vajadzētu iebraukt Manausas ostā.
Minja bija jau nomierinājusies; viņas starojošās acis pauda pateicību visiem, kuri, riskējot ar dzīvību, bija viņu glābuši.
Taču vēl pateicīgāka likās Lina, it kā Fragozo būtu izglābis viņu pašu.
— Gan redzēsiet, Fragozo, agri vai vēlu es jums par to atlīdzināšu, — Lina smaidot teica.
— Vai drīkstu vaicāt, kādā veidā, Linas jaunkundz?
— Ak, jūs pats to zināt!
— Ja zinu, tad atlīdziniet labāk agri nekā vēlu, — jauneklis atbildēja.
Un todien pat tika nolemts, ka daiļā Lina kļūs Fragozo sieva, ka abi svinēs kāzas reizē ar Manoelu un Minju un paliks pie viņiem Belemā.
— Cik lieliski viss nokārtojas! — Fragozo nemitīgi apgalvoja. — Tikai kas varēja domāt, ka Para atrodas tik tālu!
Manoels un Benito divatā ilgi pārsprieda pēdējos notikumus. Tagad vairs nevarēja būt ne runas par to, lai Zoāms Garrals padzen savu glābēju.
— Jūsu dzīvība man dārgāka par visu, — Torress bija teicis.
Šo dēkaiņa pārspīlēto un reizē mīklaino atbildi Benito dzirdēja un iegaumēja.
Pagaidām neko nevarēja iesākt. Jaunekļiem atlika paciesties, taču nevis četras vai piecas dienas, bet vēl septiņas astoņas nedēļas, tātad līdz tam laikam, kad žangada sasniegs Belemu.
— Te slēpjas kaut kas neizprotams, ko nekādi nespēju uzminēt, — Benito sacīja.
— Bet vienas rūpes mums atkrīt, — Manoels piebilda, — tagad ir skaidrs, Benito, ka pēc tava tēva dzīvības Torress nekāro. Un tomēr modrību mēs nedrīkstam zaudēt arī turpmāk.
Starp citu, kopš tās dienas Torress kļuva vēl atturīgāks.
Viņš Garraliem vairs neuzbāzās ar savu sabiedrību un <irī Minjai pievērsa mazāku uzmanību. Vārdu sakot, saspīlētā atmosfēra, kuru nojauta visi, varbūt tikai ne pats / oāms Garrals, nedaudz atslāba.
Pievakarē pa labi palika Barozo sala līdzīga nosaukuma upes grīvā un Manoari ezers, kurā satek daudzas nelielas upes.
Nakts pagāja bez starpgadījumiem, taču Zoāms Garrals bija piekodinājis uzmanīties.
Divdesmitā augusta rītā locis, turēdamies labajā pusē, jo kreisajā bija ūdens vērpetes, vadīja žangadu starp krasta kraujām un salām.
Apkaime aiz augstā krasta bija kā nosēta gan lielākiem, gan mazākiem tumšiem ezeriņiem, tādiem kā Kal- derons, Varandeina un citi. Šī ezeru zeme norādīja, ka tuvojas pati ievērojamākā Amazones pieteka Rionegro. Līdz šejienei lielās upes īstais nosaukums vēl bija Sali- moinsa; tikai aiz Rionegro grīvas tā iegūst vārdu, ar kuru pati varenākā pasaules upe pazīstama.
Todien žangadai nācās peldēt visai īpatnējos apstākļos.
Atzare, kuru locis izvēlējās braukšanai starp Kalde- tonas salu un sauszemi, bija ļoti šaura, kaut gan pa gabalu likās plata. Šī šķietamība bija izskaidrojama ar to, ka salu, kas tikai nedaudz paceļas virs vidējā upes līmeņa, vēl klāja palu ūdeņi.
Abos krastos auga gigantiski koki, kuru galotnes slējās piecdesmit pēdu augstumā, bet sapinušies zari liecās pāri no viena krasta uz otru kā milzīga zaļa arkāde.
Grūti iedomāties gleznaināku ainavu nekā šis applūdinātais mežs kreisajā krastā, kas šķita iestādīts ezera vidū. Milzu stumbri iznira no mierīgā, dzidrā ūdens, kas neparasti tieši atainoja savā starpā savijušās lapotnes. Atspulgs nebūtu skaidrāks pat tad, ja koki atrastos virs milzu spoguļa, līdzīgi miniatūrām ziedu vāzēm, kādas mēdz rotāt svētku galdus. Neviens nespētu atšķirt attēlu no īstenības. Stumbri likās divreiz garāki nekā patiesībā un kā augšā, tā lejā nobeidzās ar platu zaļu lapu jumu, veidojot it kā divus kupolus, starp kuriem peldēja žangada.
Locim plosts bija jāizvada cauri šīm arkām, pret kurām klusi šļakstēja ūdens. Griezties atpakaļ bija par
Lina norādīja uz ūdensrozēm ar milzīgām platām lapām.
vēlu. Lai izvairītos no triecieniem abās pusēs, vajadzēja loti uzmanīgi manevrēt.
Te Araužo īsti parādīja savu veiklību, turklāt locim lieliski palīdzēja komanda. Koku stumbri bija stingrs atbalsta punkts garajiem ķekšiem, un plosts virzienu nezaudēja. Mazākais trieciens, kas žangadu sagrieztu šķērsām, varēja pilnīgi izjaukt milzīgo konstrukciju un kļūt par bojā ejas cēloni ja ne ekipāžai, tad visai vērtīgajai kravai.
— Jāatzīst, ka šeit ir ļoti skaisti, — Minja teica, — cik labi būtu, ja mēs, pasargāti no svelmainās saules, vienmēr brauktu pa mierīgu straumi!
— Tas būtu patīkami un reizē bīstami, mīļā Minja, — piezīmēja Manoels. — Bez šaubām, piroga šeit varētu peldēt droši, taču tik garam plostam kā mūsējais izdevīgāka ir neaizsprostota, plaša, liela upe.
— Nepaies ne divas stundas, un mēs tiksim cauri šim mežam, — Araužo sacīja.
— Tādā gadījumā jātur vaļā abas acis! — iesaucās Lina. — Šis skaistums drīz būs garām. Ak, mīļā kundze, vai redzat pērtiķu barus, kas draiskojas zaros, un putnus, kuri spoguļojas dzidrajā līmenī?
— Un virs ūdens plaukst puķes, šūpodamās straumē kā liegā vējiņā, — piebilda Minja.
— Bet garās liānu stīgas ērmoti stiepjas no koka uz koku, — jaunā mulate turpināja.
— Tikai nevienas liānas galā vairs nekarājas Fragozo, — viņas saderinātais piemetināja. — Jums tomēr izdevās noplūkt reti skaistu ziedu Ikitosas mežā!
— Ko jūs neteiksiet, kāds retums — otru tādu neatrast! — Lina zobgalīgi atcirta. — Ak, kundze, parau- gieties šurp uz šiem brīnumainajiem ziediem!
Un Lina norādīja uz ūdensrozēm kokosrieksta lielumā, ar milzīgām, platām lapām. Bet tālāk, kur iezīmējās applūdinātais krasts, auga platlapainās niedres mukumas, kuru elastīgie stiebri, dodot ceļu pirogai, paši pašķiras un atkal sakļaujas. Medniekam šeit būtu zaļa dzīve, jo augstajā, biezajā niedrājā, kas šūpojās straumē, lidinājās neskaitāms daudzums ūdens putnu.
Uz kāda pusapgāzta veca stumbra kā sastinguši pozēja ibisi; pelēkās dzērves nekustīgi stāvēja uz vienas kājas; cienīgie flamingi starp zaļajām niedrēm pa gabalu atgādi-
Divu stundu brauciens cauri applūdinātajam mežam beidzas bez starpgadījumiem.
nāja izplestus saulessargus. Vēl daudz citu krāšņu putnu atdzīvināja nelielo līci.
Bet pa ūdens virsmu slīdēja gari, lunkani zalkši, starp tiem varbūt arī viens otrs bīstams zutis, kas ar savu elektrisko lādiņu paralizē un galu galā nobeidz kā cilvēkus, tā -arī visstiprākos dzīvniekus.
No šiern zušiem vajadzēja piesargāties, bet jo vairāk no ūdensčūskām anakondām. Apvijušās ap koku, tās sastingst un gaida upuri, tad pēkšņi atritinās, izstiepjas, satver laupījumu un ieskauj savos stiprajos gredzenos, kas spēj nožņaugt pat vērsi. Amazones mežos šie rāpuļi mēdz būt līdz trīsdesmit pēdu gari, bet, pēc Karreja nostāstiem, sastopamas arī četrdesmit septiņas pēdas garas anakondas, resnas kā mucas.
Ja tāda ūdensčūska nokļūtu uz žangadas, tā būtu tikpat bīstama kā kaimani.
Par laimi, ceļotājiem nevajadzēja cīnīties ne ar elektriskajiem zušiem, ne ar žņaudzējčūskām, un aptuveni divu stundu brauciens cauri applūdinātajam mežam beidzās bez starpgadījumiem.
Pagāja trīs dienas. Žangada tuvojās Manausai. Pēc divdesmit četrām stundām tai vajadzēja nonākt pie Rionegro grīvas iepretī Amazones provinces galvaspilsētai.
Patiesi, divdesmit trešajā augustā piecos vakarā tā apstājās Muras salas ziemeļos, pie zemesraga upes labajā krastā. Atlika šķērsot upi un veikt trīs jūdzes, lai iebrauktu ostā.
Bet, tā kā tuvojās nakts, locis Araužo darīja pareizi, palikdams uz vietas. Atlikušās jūdzes prasītu trīs stundas, taču, lai cīnītos ar straumi, pirmkārt bija nepieciešama laba redzamība.
Tajā vakarā nosprieda ceļojuma pirmās daļas laimīgās beigas atzīmēt ar mielastu. Bija veikta puse Amazones, un šis notikums pelnīja līksmas, svinīgas vakariņas. Braucēji vienojās, ka «uz Amazoņu upes veselību» derētu uzdzert glāzi vīna.
Vienlaikus nolēma svinēt Fragozo un daiļās Linas saderināšanos. Manoels un Minja bija saderināti Ikitosā jau pirms vairākām nedēļām. Tagad jauno kungu paraugam sekoja šis uzticīgais pāris, ko pie Garralu ģimenes saistīja sirsnīgas pateicības jūtas.
Tātad kopā ar cienījamo ģimeni pie galda sēdās Lina, kas arī turpmāk bija nolēmusi palikt pie savas kundzes, un Fragozo, kurš savukārt gatavojās kalpot Manoelam; jaunais pāris ieņēma viņiem paredzētās goda vietas.
Vakariņās, par kurām žangadas virtuvene pelnīja uzslavu, netrūka arī Torresa.
Dēkainis klusēdams sēdēja iepretī Zoāmam Garralam un vairāk klausījās nekā piedalījās sarunās, Benito pa- slepen viņu uzmanīgi vēroja. Torresa acis, nenovērsda- mās no 2oāma Garrala, dīvaini spulgoja. Tā plēsīgs zvērs hipnotizē savu upuri, pirms tam uzklūp.
Manoels sarunājās lielākoties ar Minju, tomēr lāgiem viņš paraudzījās Torresā. Taču Manoels labāk nekā Benito bija pielāgojies apstākļiem, kuriem ja ne Manausā, tad Belernā noteikti vajadzēja mainīties.
Vakariņas pagāja diezgan līksmi. Tās atdzīvināja Li- nas jautrie smiekli un Fragozo asprātības. Pasanjas tēvs, priecīgi vērodams nelielo sabiedrību, kas viņam bija tuva, domāja, ka drīzumā viņa roka svētīs abus jaunos pārus._
— Ēdiet dūšīgāk, Pasanjas tēv, — pēdīgi vispārējās sarunās iejaucās arī Benito, — nenonieciniet saderināšanās mielastu! Lai vienā reizē salaulātu visus šos jauniešus, jums vajadzēs daudz spēka!
— Ak, mīļais bērns! — Pasanjas tēvs atbildēja. — Sameklē arī tu daiļu, godīgu meiteni, kas būtu ar mieru kļūt tev par sievu, un tad varēsi pārliecināties, ka man pietiks spēka pie reizes salaulāt arī jūs.
— Lieliska atbilde! — iesaucās Manoels. — Uzdzersim par Benito kāzām!
— Belemā mēs viņam atradīsim skaistu jaunu līgavu! — Minja teica. — Un viņam būs jāseko citu piemēram!
— Par Benito kunga precībām! — uzsauca Fragozo, kurš nebūt neiebilstu, ja reizē ar viņu precētos visa pasaule.
— Viņiem taisnība, dēls, — piebalsoja Jakita. — Ari es paceļu glāzi par tavām kāzām un novēlu tev būt tikpat laimīgam kā Minja un Manoels, kādi esam bijuši mēs ar tavu tēvu!
— Cerēsim, ka tādi jūs paliksiet vienmēr! — piezīmēja Torress un, nesaskandinājis ar citiem, izdzēra savu vīnu. •— Katrs pats savas laimes kalējs!
Grūti izskaidrot, kādēļ, taču dēkaiņa novēlējums visus smagi nomāca.
To noģizdams, Manoels lūkoja kliedēt nepatīkamo noskaņu:
— Klausieties, Pasanjas tev, ja esam sākuši par to runāt, — vai uz žangadas neatrastos vēl kāds, ko apprecināt?
— Nedomāju vis, — Pasanjas tēvs atbildēja. — Varbūt vienīgi Torress.. . Jūs, šķiet, neesat precējies?
— Vienmēr esmu bijis vecpuisis.
Benito un Manoelam likās, ka Torress, sakot šos vārdus, ar skatienu meklē Minjas acis.
— Un kas jums liedz precēties? — Pasanjas tēvs taujāja tālāk. — Belemā jums jādabū sieva, kas atbilstu jūsu vecumam, tad varēsiet apmesties šajā pilsētā. Vai tas nebūtu prātīgāk nekā klaidonība, no kuras līdz šim jums bijis maz labuma?
— Taisnība gan, — Torress neiebilda. — Un es no tā nemaz neatteiktos. Turklāt labs piemērs mēdz būt lipīgs. Redzot mūsu saderinātos, arī man rodas vēlēšanās precēties. Taču Belemā neviena nepazīstu, un iekārtoties tur man būs ļoti grūti, ja vien talkā nenāks kādi īpaši apstākļi.
— No kurienes jūs galu galā esat? — arvien vēl kaudamies ar aizdomām, ka viņi jau redzējušies, vaicāja Fragozo.
— No Minasas-Zeraisas.
— Un kur esat dzimis?
— Dimantu apgabala galvaspilsētā Tižuko.
Katru, kas šai brīdī paskatītos Žoāmā Garralā, pārsteigtu caururbjošais skatiens, ar kādu viņš nolūkojās Torresā.