Manausa atrodas tieši uz 3° 8' 4" dienvidu platuma un 67° 27' rietumu garuma, ja skaita no Parīzes meridiāna. Četrsimt divdesmit jūdžu to šķir no Belemas un tikai desmit kilometru no Rionegro grīvas.
Manausa nav celta pie pašas Amazones. Provinces galvaspilsētas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas gleznaini izvietotas pakalnā, kas slejas virs plaša līdzenuma Amazones nozīmīgākās un lielākās pietekas — Rionegro kreisajā krastā.
Rionegro, ko 1645. gadā atklājis spānis Favelja, sākas kalnos, ziemeļrietumos starp Brazīliju un Jauno Granādu, pašā Popajanas provinces centrā, un divas pietekas — Pimičima un Kasikjari — to savieno ar Orinoko, proti, ar Gvajānām.
Veikusi tūkstoš septiņsimt kilometru, varenā Rionegro pievienojas Amazonei ar aptuveni divi tūkstoši četri simti metru platu grīvu, bet tās tumšā straume ir tik spēcīga un strauja, ka vairāku jūdžu attālumā nesajaucas ar Amazones skaidrajiem ūdeņiem. Grīvā pietekas krasti, atvirzījušies viens no otra, veido plašu līci, kas stiepjas piecpadsmit jūdzes līdz pat Anaviljanas salām.
Vienā no šaurajiem līčiem atrodas Manausas osta. Te, gaidot labvēlīgu ceļa vēju, stāv milzum daudz laivu un kuģu, vairāki no tiem remonta dēļ noenkurojušies kanālos, tā saucamajos igarapē, kas lielā skaitā, dīvaini aizlocīdamies, izvago mazliet Holandes pilsētām līdzīgo Manausu.
Drīzumā abu upju satekas vietā tiks uzcelta tvaikoņu
Manausa.
piestātne, līdz ar to Manausā stipri attīstīsies tirdzniecība. Patiesi, pa daudzajiem ūdens ceļiem no šejienes uz visām pusēm varēs sūtīt dažādas preces — gan būvbaļķus un citus vērtīgus kokmateriālus, gan kakao, kaučuku, kafiju, salsaparilju, cukurniedres, indigo, muskatriekstus, sālītās zivis, bruņurupuču sviestu; tas viss uz ziemeļiem un rietumiem ceļos pa Rionegro, uz dienvidiem un rietumiem pa Madeiru un, beidzot, pa Amazoni uz austrumiem līdz Atlantijas okeāna piekrastei. Pilsētas stāvoklis ir reti izdevīgs un var stipri veicināt tās uzplaukumu.
Manausa vai Manao senos laikos dēvēta par Mouru, vēlāk par Barru de Rionegro. No 1757. gada līdz 1804. gadam pilsēta bija tikai Amazones lielākās pietekas vārdā nosauktā cietokšņa daļa abu upju satekas vietā. Bet kopš 1826. gada, kļuvusi par plašās provinces galvaspilsētu, tā pārdēvēta tolaik Amerikā dzīvojošās manao cilts vārdā.
Nekompetenti ceļotāji šo pilsētu uzskatīja par slaveno, fantastisko Manoa, kas it kā atradusies pie teiksmainā Parima ozera, kurš gan laikam nebija nekas cits kā Branko augštece, proti, vienkārša Rionegro pieteka. Pēc tautas ticējumiem šai vietā kādreiz bijusi Eldorado valsts, kuras valdnieks ik rītus licis sevi nokaisīt zelta putekļiem, jo dārgo metālu šajā zemē varējuši grābt lāpstām. Taču, kad noskaidroja patiesos apstākļus, izrādījās, ka šis uzskats ir maldīgs: iztēlotās zelta smiltis bija tikai nevērtīgi, ar vizlu bagāti minerāli, kuru neīstais spīdums vilināja alkatīgos zelta meklētājus. Vārdu sakot, Manausā nav nekā no teiksmainajām Eldorado bagātībām. Tā ir gluži parasta pilsēta ar aptuveni pieci tūkstoši iedzīvotājiem, trīs tūkstoši no tiem strādā par ierēdņiem, jo pilsētā netrūkst dažādu iestāžu; starp tām ir likumdošanas palāta, gubernatora pils, valsts kase, muita, turklāt 1848. gadā dibinātā koledža un jaunā 1851. gadā būvētā slimnīca. Ja pievieno klāt arī kapsētu pilsētas pakalna austrumu nogāzē un tagad jau nopostīto cietoksni, kas celts 1669. gadā aizsardzībai pret Amazones pirātiem, priekšstats par Manausas ievērojamākajām vietām būtu pilnīgs.
No baznicam jaatzīme tikai divas: neliela Marijas pasludināšanas baznīciņa un Brīnumdarītājas Dievmātes kapela, kas uzcelta gandrīz pilnīgi klajā uzkalniņā un paceļas pāri Manausai.
Siimaumeira ir milzu koks ar baltu mizu un mezglainiem zariem.
Pilsētai, kuru dibinājuši spāņi, tas šķiet par maz. Abām minētajām baznīcām varētu pieskaitīt arī karmelitu klosteri, kaut gan, pēc 1850. gada ugunsgrēka no tā pāri palikušas vienīgi drupas.
Manausas iedzīvotāju skaits nemēdz pārsniegt minēto skaitli; bez amatpersonām, ierēdņiem un zaldātiem tajā mīt arī portugāļu tirgoņi un dažādu Rionegro apkaimes cilšu indiāņi.
Pilsētas satiksme koncentrējas trijās diezgan līkumainās ielās. Tām doti īpatni, šai zemei raksturīgi nosaukumi: Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara ielas. Cauri visai pilsētai rietumu virzienā aizvijas simtgadīgu apel- sīnkoku aleja, kuru arhitekti, vecās pilsētas vietā ceļot jauno, godbijīgi saudzējuši.
Ap trim galvenajām ielām sazarojas vesels tīkls sīku, nebruģētu ieliņu, ko šķērso četri kanāli ar koka tiltiņiem. Dažviet kanāli aizlokās pāri plašiem laukumiem, kur kuplo nezāles un zied košas puķes; šie laukumi atgādina dabiskus skvērus varenu koku — visbiežāk sumau- meiru pavēnī. Sumaumeira ir milzu koks ar baltu mizu un mezglainiem zariem, kurus vainago plata kupolveida lapotne.
Vairāki simti privāto māju ir visai primitīvi nami, dažus no tiem klāj dakstiņu,- citus — palmu lapu jumti ar nelieliem tornīšiem, māju priekšpusē ir piebūves veikaliem, kuri lielākoties pieder portugāļu tirgotājiem.
Bet kādi ļaudis no šīm valsts iestādēm un personiskajiem namiem iznāk Manausas ielās savās atpūtas stundās? Lepni kungi melnos uzvalkos, zīda cilindros, lakkurpēs, gaišos cimdos, kaklasaites mezglā iespraustām briljanta adatām; sievietes greznos, bezgaumīgos tērpos, rišainos svārkos, modernās cepurēs; te netrūkst arī eiropeiski ģērbtu indiāņu, kuri pamazām zaudē Amazones baseina vidusdaļā joprojām saglabājušās vietējā kolorīta paliekas.
Tāda ir Manausa, ar kuru bija nepieciešams vispārīgos vilcienos iepazīstināt lasītāju mūsu stāsta turpmāko notikumu izpratnes labā. Šajā pilsētā tieši pusceļā tika traģiski pārtraukts žangadas brauciens; te visā drīzumā bija lemts risināties noslēpumainās traģēdijas negaidītajiem sarežģījumiem.