Kamēr Žoāmu Dakostu pratināja, Jakita ar Manoela palīdzību dabūja zināt, ka ap četriem pēcpusdienā viņai un bērniem ļaus tikties ar apcietināto.
Kopš iepriekšējā vakara Jakita nebija pametusi savu istabu. No viņas neatkāpās Minja un Lina, gaidot brīdi, kad varēs doties uz tikšanos. Vienalga, vai Jakita sauktos Garrala vai Dakosta, viņa paliks Žoāmam uzticīga un drosmīga dzīves biedre līdz kapa malai.
Todien ap vienpadsmitiem, uzmeklējis Manoelu, kas žangadas priekšgalā sarunājās ar Fragozo, Benito teica:
— Manoel, gribu lūgt, lai tu izdarītu man kādu pakalpojumu.
— Pakalpojumu?
— Arī jums, Fragozo.
— Esmu jūsu rīcībā, Benito kungs, — bārddzinis atbildēja.
— Kas noticis? — ieskatīdamies drauga sejā, kurā izpaudās cieša apņēmība, Manoels vaicāja.
— Jūs taču vēl neesat zaudējuši ticību mana tēva nevainībai, vai nav tiesa? — Benito sacīja.
— Bet protams! — iesaucās Fragozo. — Drīzāk es ticētu, ka pats esmu vainīgs.
— Tādā gadījumā jau šodien jāīsteno mans vakardien iecerētais plāns.
— Jāsameklē Torress? — Manoels jautāja.
— Jā, un jānoskaidro, kā viņam izdevās uzzināt tēva slēptuvi. Visā šajā lietā ir daudz neizprotama. Vai Torress jau agrāk pazinis tēvu? Rādās, ka tas nebūtu iespējams, jo tēvs nav pametis Ikitosu vairāk nekā divdesmit gadu, bet Torresam ir ap trīsdesmit. Ja šodien pat visu neizdibināšu, beigas būs šim nelietim!
Benito bija noskaņots tik kareivīgi, ka nepieļāva nekādus iebildumus. Tāpēc ne Manoels, ne Fragozo nedomāja viņu atrunāt.
— Es lūdzu jūs abus mani pavadīt, — Benito turpināja. — Dosimies ceļā tūlīt! Kavēties nedrīkstam, citādi Torress vēl aizbrauks no Manausas. Tas viņam var ienākt prātā, jo nu vairs nav neviena, kam iztirgot savu klusēšanu. Ejam!
Benito, Manoels un Fragozo staigāja, iztaujādami garāmgājējus.
Visi trīs izcēlās Rionegro krastā un gāja uz pilsētu. Manausa nebija tik liela,' ka to nevarētu izstaigāt dažās stundās. Ja būs nepieciešams, viņi ies no mājas uz māju, meklēdami Torresu; taču vispirms derēja apvaicāties viesnīcās un iebraucamās vietās, vai dēkainis nav tur apmeties. Droši vien bijušais mežu uzraugs sargās nosaukt savu vārdu, un ļoti iespējams, ka viņam ir kāds pamats vairīties no tiesas. Bet, ja Torress nebija pametis Manausu, no meklētāju nagiem viņam neizsprukt! Protams, policijā griezties jaunekļi nedrīkstēja, jo kas zina — un lasītājam tas jau skaidrs — ja nu ziņojums bijis anonīms?
Benito, Manoels un Fragozo veselu stundu staigāja pa pilsētas galvenajām ielām, iztaujādami veikalu pārdevējus, krodziniekus dzērienu zālēs un pat garāmgājējus, taču neviens nebija redzējis cilvēku, kura pazīmes viņi ļoti precīzi attēloja.
Vai Torress būtu aizbraucis no Manausas? Vai tiešām būs jāatmet visas cerības notvert viņu?
Manoels velti lūkoja nomierināt karstgalvi Benito. Lai maksā ko maksādams, Torress bija jāatrod!
Tad talkā nāca nejaušība — Fragozo beidzot uzgāja īstās pēdas.
Kādā iebraucamajā vietā Svētā Gara ielā viņam pavēstīja, ka meklētais tur vakar apmeties.
— Vai viņš pie jums pārnakšņoja? — Fragozo vaicāja.
— Jā, — saimnieks atbildēja.
— Un pašreiz atrodas šeit?
— Nē, viņš aizgāja. .
— Vai norēķinājās ar jums pilnīgi, it kā gatavotos
aizbraukt?
—- Tieši otrādi; viņš devās prom pirms stundas un droši vien uz vakariņām būs atpakaļ.
— Vai nezināt, pa kādu ceļu viņš gāja?
— Viņš devās Amazones virzienā cauri pilsētas lejas daļai, un var gadīties, ka jūs viņu tajā pusē satiksiet.
Vairāk Fragozo nejautāja. Pēc brītiņa, sameklējis savus draugus, viņš teica:
— Sadzinu pēdas Torresam.
— Viņš ir šeit?! — Benito iesaucās.
— Nē, nesen aizgājis, un ļaudis viņu redzējuši ejam pāri laukiem Amazones virzienā.
—- Steigsimies turp! — mudināja Benito.
Tie bija Torress un Benito.
Vajadzēja atgriezties pie Amazones pa īsāko ceļu, gar Rionegro kreiso krastu līdz tās grīvai.
Benito un draugu aizmugurē drīz vien palika pilsētas pēdējās mājeles, tad viņi turpināja ceļu gar krastu, taču ar līkumu, lai no žangadas neviens viņus nemanītu.
Klajums tobrīd bija tukšs. Cik tālu skatiens sniedza, agrākos mežus šajā līdzenumā bija aizstājuši iekopti lauki.
Benito, nespēdams izteikt ne vārda, klusēja. Manoels un Fragozo klusumu nepārtrauca. Tā, trijatā soļojot, viņi uzmanīgi vēroja apkārtni no Rionegro krastmalas līdz Amazonei.
Pēc trim ceturtdaļstundām, kopš puiši pameta Manausu, nekas vēl nebija atrasts.
Pāris reižu ceļā gadījās indiāņi, kas strādāja uz lauka. Manoels viņus iztaujāja, un beidzot viens no tiem pastāstīja, ka redzējis gājēju, līdzīgu meklētajam, kurš nozudis abu upju satekas virzienā.
Tālāk neprašņādams, Benito spēji metās uz priekšu, un abiem ceļa biedriem nācās pielikt soli, lai neatpaliktu.
Līdz Amazones kreisajam krastam vēl bija apmēram ceturtdaļjūdze. Stāvas, smilšainas krastmalas kāpas aizsedza apvārsni, ierobežojot redzamību pāris simtu soļu attālumā. Benito sāka iet vēl ātrāk, un nozuda aiz kāda smilšu paugura.
— Veicīgāk, veicīgāk! — Manoels mudināja Fragozo. — Tagad ne mirkli nedrīkstam pamest Benito!
Abi steidzās viņam nopakaļ, kad pēkšņi atskanēja kliedziens.
Vai Benito būtu pamanījis Torresu? Vai arī Torress ievērojis viņu? Varbūt abi jau satikušies?
Atri apskrējuši kādai krasta radzei, Manoels un Fragozo piecdesmit soļu attālumā redzēja divus vīrus stāvam aci pret aci.
Tie bija Torress un Benito.
Nākamajā mirklī Manoels un Fragozo jau atradās viņiem blakus.
Varēja gaidīt, ka saniknotais Benito, sastapis Torresu, ļaus vaļu dusmām.
Nekas tamlīdzīgs nenotika.
Tiklīdz Benito ieraudzīja savā priekšā Torresu un pārliecinājās, ka Torress nevar izbēgt, viņš pēkšņi pārvērtās: atviegloti nopūties, jauneklis atguva aukstasinību un mieru.
Nelieti! — Benito iesaucās.
Abi vīri bridi noskatījās viens otrā, nesakot ne vārda.
Pirmais klusumu pārtrauca Torress, turklāt savā parastajā nekaunīgajā tonī:
— Ā, Benito Garrala kungs!
— Nē, Benito Dakosta! — jauneklis atcirta.
— Patiešām gan, — Torress turpināja, — Benito Da- kostas kungs Manoela Valdesa kunga un mana drauga Fragozo pavadībā!
Apvainojies par dēkaiņa familiāro toni, Fragozo, kuram jau sen niezēja dūres, grasījās klupt nelietim virsū, taču Benito, joprojām saglabādams aukstasinību, viņu atturēja.
— Kas ar jums notiek, draudziņ? — dažus soļus atkāpdamies, Torress iesaucās. — Šķiet, prātīgāk būs, ja nezaudēšu modrību.
Tā runājot, viņš no pončo izvilka mačeti — ieroci, kurš pēc vajadzības noder gan aizstāvoties, gan uzbrūkot un no kura nešķiras neviens brazīlietis. Pēc tam Torress pieliecās un, sastindzis izaicinošā pozā, gaidīja.
— Es jūs meklēju, Torress, — atbildot izaicinājumam, ierunājās Benito pat nepakustēdamies.
—- Meklējāt? — dēkainis vaicāja. — Mani atrast nav grūti. Un kāpēc es jums biju vajadzīgs?
— Lai dzirdētu, ko jūs zināt par mana tēva pagātni.
— Ak tā?
— Jā gan! Vēlos, lai pastāstāt, kā viņu atradāt, kāpēc ložņājāt ap mūsu fazendu Ikitosas mežos, kāpēc uzglūnējāt viņam Tabatingā …
— Lai notiek! Man šķiet, ka tas katram skaidrs, — Torress atbildēja. — Gaidīju jūsu tēvu, lai tiktu uz žangadas, un, tur nokļuvis, gribēju viņam gluži vienkārši kaut ko piedāvāt… Viņš piedāvājumu noraidīja un varbūt veltīgi.
Dzirdot šos vārdus, Manoels neizturēja. Nobālis jauneklis dusmās degošām acīm tuvojās Torresam.
Benito, nolēmis izmēģināt visu, lai saprastos miera ceļā, nostājās starp abiem.
— Netrako, Manoel, — viņš teica. — Tu taču redzi — es savaldos.
Tad viņš atkal pievērsās Torresam.
— Jā, Torres, man skaidrs, kāpēc jūs lūdzāt, lai ņemam jūs līdzi. Zinādams noslēpumu, ko jums droši vien kāds uzticējis, jūs nolēmāt tēvu šantažēt. Bet tagad nav runa par to.
— Par ko tad?
— Vēlos uzzināt, kā jūs izdibinājāt, ka tieši Ikitosas fazendas saimnieks ir Zoāms Dakosta.
— Kā izdibināju? — Torress atkārtoja. — Tā ir mana paša darīšana, un neuzskatu par vajadzīgu to jums paskaidrot! Galvenais — es nekļūdījos, pavēstīdams, kur slēpjas Tižuko noziedznieks.
— Jūs man to paskaidrosiet! … — Benito sāka zaudēt pacietību.
— Neko es jums neteikšu! — Torress atcirta. — Zoāms Dakosta manu priekšlikumu noraidīja. Viņš atsacījās mani pieņemt savā ģimenē. Jo sliktāk viņam pašam! Tagad, kad noslēpums atklāts un viņš apcietināts, es pats vairs nevēlos saradoties ar zagļa un slepkavas ģimeni, ar noziedznieku, kuru gaida karātavas.
— Nelieti! — Benito iesaucās un, savukārt izvilcis aiz jostas aizbāzto mačeti, draudīgi pievērsās Torresam.
Arī Manoels un Fragozo tikpat spēji izrāva ieročus.
— Trīs pret vienu?! — iesaucās Torress.
— Nē! Viens pret vienu! — Benito atbildēja.
— Patiesi? Bet es gandrīz domāju, ka noziedznieka dēls sagatavojies slepkavībai.
— Torres! — Benito iesaucās. —- Aizstāvies, vai arī es tevi nonāvēšu kā traku suni!
— Kā traku? Lai notiek! — Torress atcirta. — Jo bīstamāki būs mani kodieni, piesargies no maniem zobiem, Benito Dakosta!
Aizklājis krūtis ar mačeti, Torress draudīgi pieliecās un gatavojās pretiniekam uzbrukt.
Benito dažus soļus atkāpās.
— Torres, — no jauna atguvis uz brīdi zaudēto aukstasinību, viņš atkārtoja, — jūs bijāt mana tēva viesis, jūs viņam draudējāt, viņu nodevāt, jūs apvainojāt nevainīgu cilvēku, tāpēc ar dieva palīgu es jūs nogalināšu!
Torresa lūpās pavīdēja nekaunīgs smīns. Varbūt tobrīd nelietim iešāvās prātā, ka viņš, ja tikai gribētu, varētu novērst šo divkauju. Droši vien nelieth noprata, ka Zoāms Dakosta saviem tuviniekiem neko nav teicis par dokumentu, kas viņam varētu noderēt kā rakstisks attaisnojums.
Ja atklātos, ka Torresa rokās atrodas šāds pierādījums,
Viņš nogāzās no kraujas.
Benito acumirklī būtu atbruņots. Bet, lai celtu dokumenta cenu, Torress nolēma vilcināties līdz pēdējai minūtei, turklāt, atminoties Benito aizskarošos vārdus, naids, ko nelietis juta pret visu Garralu ģimeni, lika aizmirst pat savtīgās intereses..
Torress lieliski prata rīkoties ar mačeti, kuru viņam bieži nācās lietot; dēkainis bija spēcīgs, vingrs un veikls, tāpēc cīņā ar nepilnus divdesmit gadus veco pretinieku, kuram nebija tik daudz spēka un pieredzes, uzvara noteikti būtu Torresa pusē.
Šā iemesla dēļ Manoels vēlreiz lūkoja iestāstīt Benito, ka labāk viņš cīnīsies ar Torresu.
— Nē, Manoel, — Benito mierīgi atbildēja, — es pats atriebšu tēvu, un, lai divkauja notiktu pēc visiem likumiem, tu būsi mans sekundants.
— Benito!…
— Bet jūs, Fragozo, es lūgšu neatteikties būt par sekundantu manam pretiniekam.
— Lai notiek, — Fragozo atbildēja, — kaut arī tas nav man nekāds pagodinājums. Es viņu bez liekām ceremonijām gluži vienkārši nosistu kā meža zvēru, — viņš piemetināja.
Vieta, kur vajadzēja notikt cīņai, bija ap četrdesmit pēdu plats līdzens laukums augstajā krastā, kas slējās piecpadsmit pēdas virs Amazones. Krasts šeit bija ļoti stāvs. Lejā lēnām plūda upe, apskalodama biezos niedru pudurus pie kraujas.
Tātad cīņas lauks nebija liels, un pretinieks, kurš sāktu atkāpties, neizbēgami nogāztos bezdibenī.
Pēc Manoela mājiena Torress un Benito tuvojās viens otram.
Benito tagad pilnīgi valdīja pār sevi. Viņš aizstāvēja taisnu lietu un rīkojās aukstasinīgi, tā bija priekšrocība salīdzinājumā ar Torresu, kuru, par spīti nejūtīgumam un cietsirdībai, tobrīd traucēja sirdsapziņa.
Kad viņi satikās, Benito uzbruka pirmais. Torress sitienu atvairīja. Tad abi mazliet atkāpās, bet gandrīz tūlīt pat no jauna metās uz priekšu, satverdami ar kreiso roku pretinieka plecu … Viņi vairs neatlaidās viens no otra.
Torress, būdams stiprāks, no sāniem deva spēcīgu cirtienu ar mačeti, ko Benito nepaguva pilnīgi atvairīt. Viņa labais sāns tika ievainots, un pončo krāsojās sarkans. Taču Benito atbildēja ar spēju pretsitienu, kas Torresu viegli ievainoja rokā.
Pēc tam sitieni no abām pusēm sekoja cits citam, taču neviens no tiem nebija izšķirošais. Benito ar savu joprojām mierīgo skatienu urbās Torresam dziļi acīs, it kā tēmējot tieši sirdī. Nelietis manāmi apmulsa. Viņš sāka pamazām atkāpties nepielūdzamā atriebēja priekšā, kura galvenais mērķis bija laupīt dzīvību tēva nodevējam, nevis aizsargāt savējo. Uzveikt naidnieku — tas bija vienī- ga'is, ko vēlējās Benito. Torress vairs tikko jaudāja aizstāvēties.
Drīz nelietis nonāca pašā krastā, kur viegli iedobtā kraujas mala nokarājas virs upes. Viņš saprata draudošās briesmas un mēģināja pāriet pretuzbrukumā, lai atgūtu zaudētās pozīcijas. Viņa apjukums pieauga, skatiens sastinga, .. Beidzot viņš saliecās, vairīdamies no pretinieka draudīgās rokas.
— Mirsti! — iesaucās Benito.
Cirtiens bija tēmēts tieši krūtīs, taču mačetes gals atdūrās pret kaut ko cietu zem Torresa pončo.
Benito uzbrukumu atkārtoja. Torress, kura pretsitiens uzbrucēju nebija skāris, jauta, ka ir pagalam. Viņš bija spiests vēl soli atkāpties. Tad Torress gribēja iekliegties, saukt, ka Zoāma Dakostas liktenis cieši saistīts ar viņa dzīvību … Bet nepaguva.
Nākamais mačetes cirtiens trāpīja dēkaini tieši sirdī. Viņš atmuguriski krita, pēkšņi zaudēja zemi zem kājām un nogāzās no kraujas. Pēdējo reizi Torresa rokas krampjaini pieķērās niedru pudurim, kas tomēr nespēja viņu noturēt. . . Viņš pazuda Amazones dzelmē.
Benito atbalstījās Manoelam uz pleca. Fragozo cieši paspieda uzvarētājam roku. Taču Benito pat neļāva draugiem pārsiet brūci — par laimi, ievainojums nebija bīstams.
— Uz žangadu! — viņš skubināja. — Uz žangadu!
Dziļi saviļņoti, Manoels un Fragozo klusējot sekoja viņam.
Pēc ceturtdaļstundas viņi iznāca krastmalā, kur noenkurojusies stāvēja žangada. Benito un Manoels steidzās uz istabu pie Jakitas un Minjas, lai pavēstītu notikušo.
— Ak, mans dēls!
— Brālīt!
Abas sievietes reizē iesaucās.
— Bet tagad — uz cietumu! — Benito teica.
— Jā! … Ejam! .. . Ejam! … — Jakita piekrita. Benito veda māti pie rokas, Manoels viņiem sekoja.
Izcēlušies krastā, visi trīs viņi devās uz Manausu. un pēc pusstundas sasniedza pilsētas cietumu.
Izpildot tiesneša Zarrikesa. pavēli, viņus nekavējoties ielaida pie apcietinātā. Kameras durvis atvērās.
Zoāms Dakosta redzēja nākam sievu, dēlu un Manoelu.
— Ak, Zoām, dārgais Zoām! — Jakita iesaucās.
— Jakita, mana sieva! Mani dēli! — viņus apskaudams un spiezdams pie krūtīm, ieslodzītais atbildēja.
— Mans nevainīgais Zoām!
— Nevainīgais un atriebtais! — piebilda Benito,
— Atriebtais? Ko tu ar to gribi teikt?
— Torress ir miris, tēt, viņš krita no manas rokas.
— Miris?… Torress!… Miris? — Zoāms Dakosta iesaucās. — Ak, dēls! … Tu esi mani pazudinājis!