MVVFJVCDKTJJELUIJPERVCOSPDZVJVERCCOVEU FEFVDDNIBZBRRAMHUNCDPVERCPBVAAMAUSZDUB PRZLOBELCGGANLAVGAUDNDIFEDMCFFSLADPFLZM ABIJBHHUSJZTZTUKDSBCZJEMMZJTRTCGRPMEPCNT GMPCTUUENVCZMBTCZZDPGGAJHVHFTJVSHANTA DRCDJRTZKJTDADKAASEPUIBNTVVFKDCLGTJJMHU PPDVLCVMLIFKTVTEUCPTZMGCSTVILVABBBLUBPAD BCZEATUVJHD.
Cilvēks, kurš turēja rokās dokumentu ar šo dīvaino burtu savirknē jumu, uzmanīgi to pārlasījis, iegrima domās.
Dokumentā bija gandrīz simts šādu vārdos nesadalītu rindkopu. Acīm redzot, tas bija rakstīts pirms daudziem gadiem, jo uz biezā, neizprotamajām zīmēm klātā papīra laiks bija atstājis dzeltenīgas pēdas.
Pēc kāda principa burti sakopoti? To paskaidrot varēja vienīgi šis cilvēks. Patiesi, ar šifrētu rakstu ir gluži kā ar modernu seifu — abiem jāpieiet līdzīgā veidā. Būtu jāizmēģina miljoniem kombināciju, ja lūkotu atrast šifra atslēgu, taču šīs mīklas uzminējumam viena cilvēka dzīves nepietiktu. Lai atslēgtu seifu, jāzina «parole»; lai izlasītu kriptogrammu, nepieciešams šifrs. Un tieši tāpēc, kā vēlāk redzēsim, par spīti visatjautīgākajiem minējumiem, turklāt apstākļos, kad atrisinājumam būtu ļoti svarīga nozīme, dokumenta tekstu atšifrēt neizdevās.
Vīrs, kas nupat pārlasīja dokumentu, bija vienkāršs mežu uzraugs.
Brazīlijā par mežu uzraugiem dēvē policijas aģentus, izbēgušo nēģeru ķērājus. Tāds amats tur minēts kopš 1722. gada. Tolaik doma par verdzības atcelšanu varēja ienākt prātā tikai retam filantropam. Pagāja vairāk nekā gadsimts, līdz civilizētā pasaule to atzina un sāka īstenot. Šķiet, ka cilvēkam nav dabiskāku tiesību kā tiesības būt brīvam, neatkarīgam, un tomēr vajadzēja aizritēt gadu tūkstošiem, iekams šo cēlo domu iedrošinājās pasludināt dažas tautas.
Mūsu stāstā attēloto notikumu laikā, 1852. gadā, Brazīlijā vēl bija verdzība un līdz ar to arī vergu mednieki — mežu uzraugi. Pilnīgu verdzības atcelšanu šeit joprojām kavēja īpaši ekonomiskie apstākļi; taču vergiem jau bija tiesības izpirkties, un viņu bērni jau dzima brīvi. Tātad tuvojās diena, kad šajā brīnišķīgajā zemē, kuras platība līdzinās trim ceturtdaļām Eiropas, starp desmit miljoniem iedzīvotāju vairs nebūs neviena verga.
Bez šaubām, drīzumā bija lemts izzust arī mežu uzraugiem, tāpēc atalgojums par bēgļu notveršanu tika krietni samazināts. Un, ja gadiem ilgi, kamēr vien šī nodarbošanās bija pietiekami ienesīga, par vergu ķērājiem līga tikai daždažādi avantūristi, galvenokārt brīvlaistie un dezertieri, kuri nepelna cieņu, tad pats par sevi saprotams, ka tagadējie mežu uzraugi varēja būt vienīgi pēdējie salašņas no sabiedrības padibenēm, un droši vien arī vīrs, kurš lasīja dokumentu, neviena neieredzētajai mežu policijai godu nedarīja.
Torress — tā viņu sauca — nebija ne metiss, ne indiānis, ne arī nēģeris, kā vairums viņa. darba biedru; viņš bija baltais, pēc izcelsmes brazīlietis, guvis mazliet vairāk izglītības, nekā viņa pašreizējai profesijai nepieciešams. Taču viņš nepiederēja pie deklasētajiem, kādi nereti sastopami Jaunās Pasaules tālajos apgabalos, un, ja toreizējais brazīliešu likums, kas mulatiem un vispār dažādiem jaukteņiem liedza ieņemt zināmus amatus, attiecās arī uz Torresu, tad ne jau izcelsmes, bet tikai viņa grēku dēļ.
Turklāt Torress vairs neatradās Brazīlijā. Pārgājis pār robežu, viņš jau dažas dienas klīda pa Peru mežiem, kuri ieskauj Amazones augšteci.
Torress bija aptuveni trīsdesmit gadus vecs spēcīgs, stalts vīrs; ja visai nekārtīgais dzīves veids nebija kaitējis viņa izskatam, par to viņš varēja pateikties savai neparasti sīkstajai izturībai un dzelzs veselībai.
Viņš bija vidēja auguma, plecīgs, asiem sejas vaibstiem, drošu, nosvērtu gaitu, svelmainajā tropu saulē iedegušu seju ar biezu, melnu bārdu. Dziļi iegrimušās acis zem kopā saaugušajām uzacīm meta zibenīgus, taču vēsus skatienus, kuri pauda iedzimtu nekaunību. Arī tad, ja Torresa seja karstajā klimatā nebūtu paguvusi pārklāties ar bronzas brūnumu, tajā nekad nemanītu ne mazākā pietvīkuma, drīzāk tajā varēja saskatīt kādu ļaunu vaibstu, kas to izķēmoja.
Torress, kā jau džungļu klaidonis, bija ģērbies ļoti vienkārši. Viņa drēbes bija pamatīgi novalkātas; galvā — šķībi uzmaukta ādas platmale. Apģērba veselāko daļu veidoja rupjas vilnas auduma bikses garu, stipru zābaku stulmos sabāztiem galiem. Noplucis, dzeltenīgs apmetnis — pončo — neļāva saskatīt, kas palicis pāri no svārkiem un kāda reiz bijusi veste uz krūtīm.
Lai vai kā, taču todien, 1852. gada 4. maijā, mūsu dēkainis bija vai nu gluži vienkārši pārāk iedziļinājies dokumentā, no kura nenovērsa acu, vai arī, bieži klejodams Dienvidamerikas mežos, pārāk saradis ar apkārtnes skaistumu, lai pievērstu tam īpašu uzmanību. Patiesi — nekas te neizraisīja viņa interesi: ne pērtiķu bļauru skaļās klaigas, kuras Sentilers3 pareizi salīdzinājis ar meža cirtēju cirvju klaudzieniem, ne klaburčūskas aprautā klaboņa — tiesa, šī čūska nav visai agresīva, toties tā ir ārkārtīgi indīga —, ne spalgais ragainā krupja brēciens — šis radījums pretīguma ziņā ieņem pirmo vietu starp abiniekiem — un pat ne maurojošās vardes skaļais bass, tiesa, ar vērsi šī varde nespēj mēroties augumā, toties balss skaļumā droši var sacensties.
No visiem apdullinošajiem trokšņiem, kuri it kā saplūda vienā kopīgā Jaunās Pasaules džungļu balsī, Torress neko nedzirdēja. Atlaidies varena pao ferro [3] pakājē, viņš pat neapbrīnoja tā augstos zaru žuburus un tumšo stumbru; šis metāliski cietais koks indiāņu ieročos un darba rīkos aizstāj dzelzi. Nē! Mežu uzraugs, iegrimis domās, grozīja rokās dīvaino dokumentu. Ar tikai viņam zināma noslēpumaina šifra palīdzību viņš atklāja katra burta īsto nozīmi; lasot un pārbaudot šā vienīgi viņam saprotamā raksta jēgu, Torresa seja sašķiebās ļaunā smīnā.
Viņš pusbalsī atļāvās pateikt dažus vārdus, kurus neviens tāpat Peru mežu biezoknī nenoklausītos, turklāt neviens tos nespētu iztulkot.
— Paskat, — Torress noteica, — te ir simts skaidri uzrakstītu rindiņu, un cilvēks, kuram tās nozīmētu ļoti daudz, man zināms. Šis vīrs ir bagātnieks. Raksts izšķir viņa dzīvības vai nāves jautājumu, bet par dzīvību vienmēr jāmaksā dārgi.
Torress alkatīgi vērās dokumentā.
— Ja rēķina kaut vienu kontoreisu2 par katru pēdējā teikuma vārdu, sanāk krietna summiņa! Šim teikumam ir vērtība! Tas izteic visa dokumenta saturu. Te dalībnieki minēti īstajos vārdos. Bet, lai tekstu izlasītu, tas vispirms jāsadala teikumos, un, kaut arī to kāds izdarītu, neviens tomēr nesaprastu raksta īsto jēgu.
Apklusis Torress pie sevis sāka skaitīt.
— Četrdesmit četri vārdi! — viņš iesaucās. — Tātad četrdesmit četri konto! Ar tādu summu iespējams dzīvot Brazīlijā vai Amerikā, dzīvot, kur vien vēlas, turklāt neko nedarot! Bet ja tikpat daudz saņemtu par visa dokumenta katru vārdu? Tad man pienāktos simtiem konto! Tūkstoš velnu! Manās rokās vesela bagātība, un es būtu pēdējais nelga, ja neprastu to izmantot!
Šķita, ka Torress jau aptausta milzu vērtības un sažņaudz pirkstos zelta monētu veltnīšus.
Tad pēkšņi viņa domas pievērsās citam.
— Beidzot! — viņš iesaucās. — Es tuvojos mērķim un nebūt nenožēloju grūto ceļojumu, kas mani atveda no Atlantijas krastiem līdz Amazones augštecei. Šis cilvēks taču varēja aizbraukt no Amerikas, apmesties kaut kur tālu, otrpus jūras, — un kā tad es viņu dabūtu rokā? Taču nē! Viņš ir tepat, un, uzkāpis vienā no koku galotnēm, es saredzētu māju, kurā viņš dzīvo kopā ar ģimeni.
Tad Torress atkal drudžaini satvēra papīra lapu un, vicinādams to gaisā, turpināja:
— Šovakar pat būšu klāt! — viņš teica. — Jau šodien viņš uzzinās, ka no šā dokumenta atkarīgs viņa gods un dzīvība. Un, ja viņu interesēs šifrs, kas ļauj tekstu izlasīt, — nu, tad lai atver maku! Ja vien man labpatiks, viņš samaksās man ar visu savu mantu, tāpat kā maksātu ar asinīm. Ak, tūkstoš velnu! Mans cienījamais draugs no mežu policijas, uzticēdams man šo rakstu un tā noslēpumu, izstāstīdams, kur meklējams viņa kādreizējais darba biedrs, un nosaukdams vārdu, ar kuru šis cilvēks jau gadiem ilgi slēpjas, nespēja ne iedomāties, ka padarīs mani bagātu.
Vēlreiz ieskatījies nodzeltējušajā lapelē, Torress rūpīgi to salocīja un noslēpa drošā vietā — metāla kārbiņā, kas viņam bija reizē arī naudas maks.
Ja šajā kārbiņā, "kas nebija lielāka par cigarešu etviju, sagāja visa Torresa bagātība, tad, atklāti sakot, neviens gan visā plašajā pasaulē viņu neuzskatītu par bagātnieku. Kārbiņā glabājās dažādu kaimiņvalstu zelta monētas: divi Kolumbijas Savienoto Štatu dubultkondori, katrs apmēram simt franku vērtībā, līdzīgas vērtības Venecuēlas bo- livāri, divreiz lielāka Peru solu summa, daži Čīles eskudo, augstākais, piecdesmit franku vērtībā, un vēl šāda tāda sīknauda. Kopā tur bija monētas pāri par piecsimt franku vērtībā, taču Torress justos diezgan neveikli, ja kāds viņam vaicātu, kur un kādā veidā šī nauda iegūta.
Skaidrs bija viens — pirms dažiem mēnešiem, pēkšņi pametis mežu uzrauga posteni Paras provincē, Torress devās uz augšu pa Amazones baseinu un, šķērsojis Brazīlijas robežu, nonāca Peru teritorijā.
Starp citu, šā dēkaiņa iztikai daudz naudas nevajadzēja. Kādi tad bija viņa izdevumi? Dzīvoklis nemaksāja neko, drēbes tāpat. Ar pārtiku viņu nodrošināja mežs, bet ēdienu viņš gatavoja pats bez jebkādiem izdevumiem, kā jau visi mežu klaidoņi. Dažu reisu viņam pilnīgi pietika, lai kādā misijā vai lauku ciematā nopirktu tabaku, tikpat daudz vajadzēja degvīnam, lai piepildītu blašķi. Ar dažām monētām kabatā Torress veica lielus ceļa gabalus.
Iebāzis papīra lapu hermētiski noslēdzamajā metāla kārbiņā, Torress to vairs nepaslēpa kabatā zem apmetņa, bet pārliekā centībā paglabāja dobumā starp koka saknēm, pats nolikdamies turpat blakus pagulēt.
Par šo nepiesardzību gandrīz nācās dārgi samaksāt.
Laiks bija ļoti tveicīgs. Smagais gaiss šķita kā sastindzis. Ja tuvējā ciemata baznīcas tornī būtu pulkstenis, tas tagad nozvanītu otro pēcpusdienas stundu un vējš skaņas aiznestu līdz Torresam, kurš gulēja ne vairāk kā divas jūdzes no baznīcas.
Taču pulkstenis viņu, protams, neinteresēja. Orientēdamies pēc saules augstuma, Torress, kā parasts, puslīdz precīzi noteica laiku. Viena paša dēkaiņa rīcības plānam nav nepieciešama militāra precizitāte. Viņš brokasto vai pusdieno, kad iegribas vai kad rodas izdevība paēst. Un aizmieg, kur pagadās, ja uzveic miegs.
Ja galds viņam ne vienmēr klāts, tad gulta dziļi meža biezoknī kāda koka pavēnī allaž gatava. Torress nealka ērtību. Visu rītu nosoļojis pa mežu un tagad mazliet iekodis, viņš juta vajadzību atpūsties- Pāris stundu nosnaudies, viņš atkal būs spējīgs doties tālāk. Un tāpēc, ērtāk atlaidies zālē, klaidonis gatavojās iemigt.
Taču šis vīrs nepiederēja pie tiem, kas bez zināmas iepriekšējas sagatavošanās uzreiz ļaujas miegam. Vispirms viņš mēdza iemest pāris malku stiprāka dzēriena, pēc tam — uzpīpēt. Degvīns rosinot smadzeņu darbību, bet tabakas dūmi lieliski savijas ar miglainiem sapņiem. Tāda vismaz bija viņa pārliecība.
Ieņēmis pāris malku šīs dziras, Torress saskaloja blašķi un ar nožēlu konstatēja, ka tā gandrīz jau tukša.
Torress aizkūpinaJa pīpi.
— Jāpapildina, — viņš gluži vienkārši nolēma.
Tad, izvilcis no kabatas īsu, no koka saknes darinātu pīpi, piebāza to ar stipri kodīgu senas petēna šķirnes Brazīlijas tabaku; Francijā šo tabaku ievedis Niko [6], kuram arī jāpateicas par šā visienesīgākā un izplatītākā nakteņ- auga ieviešanu.
Sai tabakai nebija nekā kopīga ar moderno pirmās šķiras skaferlati, ko ražo franču fabrikās, bet Torress šai jautājumā, tāpat kā daudzos citos, nebija izvēlīgs. Viņš uzšķīla uguni, aizdedza mazliet lipīgās vielas, tā saucamās skudru posās, kuru izdala īpaši plēvspārņi, un aizkūpināja pīpi.
Pēc desmitā dūma viņa acis aizvērās, pīpe izslīdēja no rokām un viņš aizmiga, pareizāk sakot, iegrima nemaņai līdzīgā snaudā, ko gan nevarētu nosaukt par īstu miegu.