Pēc dažām stundām, atgriezusies uz žangadas, visa ģimene sapulcējās kopējā istabā. Netrūka neviena, izņemot nabaga nelaimīgo, kuru bija ķēris pēdējais trieciens.
Benito izmisis nespēja piedot, ka pazudinājis tēvu. Ja māte, māsa, Pasanjas tēvs un Manoels viņu neuzmanītu, tad pirmajā satraukumā nelaimīgais jauneklis varbūt nodarītu sev ko ļaunu. Tāpēc viņu ne mirkli neizlaida no acīm un neatstāja vienatnē. Bet vai bija iespējama vēl cēlāka rīcība? Vai Benito nebija likumīgi atriebies tēva nodevējam?
Ak, kāpēc Zoāms Dakosta, aiziedams no žangadas, neizstāstīja viņiem visu!? Kāpēc viņš nolēma pavēstīt tikai tiesnesim par sava godīguma rakstisko apliecinājumu!? Kāda iemesla dēļ, padzinis Torresu, Zoāms noklusēja Manoelam par dokumentu, kas, pēc dēkaiņa apgalvojumiem, atradās pie tā? Bet galu galā — vai uz Torresu varēja paļauties? Vai Zoāms drīkstēja ticēt šāda dokumenta esamībai?
Lai vai kā, bet tagad Zoāms pats bija visu izstāstījis
savai ģimenei. Viņi zināja: ja vien Torresa vārdi ir patiesi. pie viņa atradies Tižuko notiesātā rakstisks attaisnojums; šo dokumentu rakstījis atentāta īstais ierosinātājs; noziedznieks, ko mākuši sirdsapziņas pārmetumi, īsi pirms nāves savu rakstu uzticējis Torresam, kurš, neizpildījis mirstošā vēlēšanos, pārvērta dokumentu šantāžas ierocī. Viņi zināja arī to, ka Torress kritis divkaujā, nogrimis Amazones dzīlēs un mirstot nav nosaucis pat īstā noziedznieka vārdu.
Tikai brīnums tagad varēja glābt Žoāmu Dakostu no drošas bojā ejas. Vispirms tiesneša Riveiro, tad Torresa nāve — šis divkāršais trieciens Zoāmu galīgi iznīcināja.
Jāpiebilst, ka Manausas sabiedriskā doma, kā parasts, neobjektīva un netaisna, vērsās pret ieslodzīto. Žoāma Dakostas negaidītais apcietinājums no jauna atsauca atmiņā divdesmit trijos gados sen aizmirsto drausmīgo Tižuko noziegumu. Dimantu raktuvju jaunā ierēdņa tiesas process, nāves spriedums, bēgšana dažas stundas pirms soda izpildes — viss atkal tika celts gaismā, pārspriests, iztirzāts. Apgabala populārākajā avīzē O Diario d'o Grand Para kādā rakstā bija sīki izklāstīts noziegums, nostājoties naidīgā pozīcijā pret apcietināto. Neviens nevarēja ticēt Žoāma Dakostas nevainībai, jo nezināja to, ko zināja vienīgi viņa piederīgie.
Tāpēc Manausas sabiedrība pēkšņi saviļņojās. Drīz vien saniknots indiāņu un nēģeru pūlis, skaļi kliedzot, ielenca cietumu un pieprasīja Dakostas nāvi. Šajā Dienvidamerikas zemē bieži notiek nežēlīgas linču tiesas, pūlis ātri padodas mežonīgiem instinktiem, un tāpēc vajadzēja uzmanīties, lai arī šoreiz tas neiedomātos izrēķināties pats.
Fazendas iemītnieki uz žangadas pavadīja bezgala drūmu nakti. Trieciens bija skāris kā saimniekus, tā kalpus. Vai tad visi fazendas ļaudis nebija viena saime? Starp citu, tika nolemts drošības dēļ apsargāt Jakitu un viņas bērnus. Pa Rionegro krastu nemitīgi šurpu turpu klaiņoja pilsētas iedzīvotāji, acīm redzot, dziļi sašutuši par Žoāma Dakostas ierašanos; un kas zina, uz kādiem izlēcieniem šī pusmežonīgā tauta bija spējīga!
Nakts tomēr pagāja mierīgi, un neviens nemēģināja žangadai uzbrukt.
Nākamajā dienā, divdesmit sestajā augustā, līdz ar saules lēktu Manoels un Fragozo, trauksmainajā naktī ne brīdi nepametuši Benito vienu, lūkoja kliedēt viņa izmisumu. Paaicinājusi Benito sāņus, viņi paskaidroja, ka tagad nedrīkst zaudēt ne mirkli, bet jāsāk rīkoties.
— Benito, — Manoels teica, — saņemies, esi atkal vīrs, sava tēva cienīgs dēls!
— Tēva cienīgs dēls? — Benito atkārtoja. — Es taču viņu esmu pazudinājis! . . .
— Nē, — atteica Manoels, — iespējams, ka ar dieva palīgu viss vēl nav pagalam.
— Uzklausiet mūs, Benito kungs! — Fragozo teica.
Pārvilcis plaukstu pār acīm, Benito ar mokām saņēmās.
— Benito, — Manoels atsāka. — Torress mums neko nestāstīja par savu pagātni. Tāpēc mēs nezinām, kas ir vainīgs Tižuko noziegumā, nedz kādā veidā tas izdarīts. Meklēt šajā virzienā nozīmētu velti šķiest laiku.
— Bet laiks mums ir dārgs! — piebilda Fragozo.
— Turklāt, — Manoels sacīja, — kaut ari izdotos uzzināt., kā sauca Torresa biedru, kas viņam atstājis dokumentu, šis cilvēks ir miris un nevar vairs apliecināt Žoāma Dakostas nevainību. Un tomēr zināms, ka tāds pierādījums ir, mēs nevaram apšaubīt tā esamību, ja Torress to gribējis pārdot. Viņš pats to apliecināja. Šis dokuments ir noziedznieka pašrocīgi rakstīta atzīšanās; tajā vardarbība attēlota visos sīkumos, un tas tēvu attaisno . . . Jā! Simtkārt jā! Šis dokuments eksistē!
— Toties Torresa vairs nav! — iesaucās Benito. — Un kopā ar šo nelieti gājis bojā arī raksts!
— Pagaidi, cerības zaudēt vēl par agru, — Manoels piezīmēja. — Vai atceries, kādos apstākļos mēs ar Torresu iepazināmies? Tas notika Ikitosas meža biezoknī. Torress sekoja pērtiķim, kas viņam bija nolaupījis kādu metāla kārbiņu, un, uzskatīdams to par neparasti vērtīgu, viņš divas stundas dzinās pakaļ zvēram, līdz to nogāza mūsu lode. Vai tiešām tu domā, ka Torress tik dedzīgi pūlētos kārbiņu atgūt nieka naudas dēļ, kas tajā glabājās, un vai neatmini, cik savāds prieks atplaiksnījās Torresam sejā, kad tu to atdevi?
— Jā! … Jā gan! … — Benito piekrita. — Kārbiņā, kuru atņēmu pērtiķim un atdevu Torresam… Varbūt tajā atradās . . .
— Vairāk kā skaidrs! Esmu par to pilnīgi pārliecināts! — apgalvoja Manoels.
— Bet es vēl piebildīšu, — Fragozo teica, —- ka nupat
Četras laivas atstāja žangadu.
man atausa atmiņā . .. Kamēr jūs pastaigājāties Egā, es, paklausījis Linas padomam, paliku uz žangadas, lai uzmanītu Torresu, un redzēju… jā… redzēju, ka viņš lasa un pārlasa kādu vecu gluži nodzeltējušu papīru . . , Turklāt murmina nesaprotamus vārdus.
— Tas bija vajadzīgais dokuments! — pieķerdamies šai vienīgajai cerībai, Benito iesaucās. — Bet Torress to laikam būs noglabājis drošā vietā.
— Nē! — Manoels sacīja. — Nē, dokuments viņam likās pārāk dārgs, lai no tā šķirtos! Manuprāt, viņš to allaž glabāja pie sevis tajā pašā kārbiņā.
— Pag… Pag, Manoel! — Benito pārtrauca. — Es.atcerējos! Jā, atcerējos!… Divkaujas laikā mans pirmais cirtiens trāpīja Torresu krūtīs, taču mačete atdūrās pret kaut ko cietu zem viņa pončo … It kā pret kādu metāla plāksni…
— Tā bija kārbiņa! — Fragozo teica.
—- Jā! — Manoels apstiprināja. — Par to nav šaubu! Tā droši vien atradās viņa svārku kabatā.
— Bet Torresa līķis …
— Mēs to atradīsim.
— Un dokuments? Ja nu kārbiņā iekļuvis ūdens un rakstu sabojājis, padarījis to nesalasāmu?
— Nav teikts, — Manoels iebilda. — Dokuments taču glabājās hermētiski noslēgtā metāla kārbiņā.
— Tev taisnība, Manoel, — neatlaidīgi turēdamies pie savas pēdējās cerības, piebalsoja Benito. — Mums jāatrod Torress! Ja būs nepieciešams, pārmeklēsim visu šo upes daļu, bet mums viņš jāatrod!
Nekavējoties ataicinājuši loci Araužo, viņi pavēstīja savu nodomu.
— Labi! — Araužo teica. — Amazones un Rionegro satekas vietā man pazīstama katra straume un sēklis, un Torresu mēs atradīsim. Ņemsim līdzi divas pirogas un divas ubas, duci mūsu indiāņu un brauksim turp.
Tajā brīdi no Jakitas istabas iznāca Pasanjas tēvs, Benito viņam īsumā paskaidroja, kas nolemts, lai iegūtu dokumentu.
— Pagaidām ne mātei, ne Minjai neko nestāstiet, — Benito piekodināja. — Ja zudīs arī šī pēdējā cerība, viņas būs pagalam satriektas.
— Ejiet, mans dēls, rīkojieties! — Pasanjas tēvs sacīja. — Un lai dievs jums palīdz!
Pēc minūtēm piecām četras laivas atstāja žangadu; braucot uz leju pa Rionegro, tās sasniedza vietu Amazones krastā, kur Torress, nāvīgi ievainots, bija nogrimis dzelmē.