Nākamajā rītā, divdesmit septītajā augustā, vēl pirms saules lēkta Benito paaicināja Manoelu sāņus, lai apspriestos.
— Vakardienas meklējumiem nebija panākumu, — viņš sacīja. — Ja turpināsim tādā pašā garā, mums atkal neveiksies.
— Kaut kas tomēr jādara! — Manoels iebilda.
— Protams, — Benito teica, — tikai, ja arī šodien neizdosies atrast Torresu, kas zina, pēc cik ilga laika līķis uzpeldēs virspusē.
— Ja Torress dzīvs iekristu ūdenī, — Manoels sprieda, — tad būtu jānogaida piecas sešas dienas. Bet viņš nozuda dzelmē pēc nāvīga ievainojuma, tāpēc iespējams, ka nepaies vairāk kā divas trīs dienas.
Manoela apgalvojumam nepieciešami daži paskaidrojumi.
Katra dzīva ūdenī iekritusi būtne sāk peldēt, tiklīdz iestājas līdzsvars starp ķermeni un ūdens masu. Šeit, protams, ir runa par peldētnepratēju. Ja grimstošais lūko noturēt virs ūdens tikai muti un degunu, viņš sāk peldēt. Bet parasti notiek otrādi. Slīkstot cilvēks vispirms cenšas izraut virs ūdens galvu, ceļ augšup rokas, tā saglabādams smagumu, ko zaudētu zem ūdens. Ķermeņa svars pieaug, un galu galā cilvēks pilnīgi nogrimst. Beidzot ūdens caur muti iekļūst plaušās, izspiež no tām gaisu — un slīcējs noiet dibenā.
Turpretī, ja nogrimst miris cilvēks, viņam lielākas iespējas uzpeldēt virspusē, jo viņš vairs nekustas, arī ūdens neiekļūst plaušās, jo viņš neelpo; tāds slīkonis uznāk virspusē daudz ātrāk.
Tā Manoels bija pareizi noteicis atšķirību starp abiem gadījumiem.
— Tātad, — viņš turpināja, — kaut arī Torress, iekrītot upē, vairs nebija dzīvs, viņš neuzpeldēs ātrāk kā pirms trim dienām, ja vien kaut kas neparedzēts nemainīs trūdēšanas procesu.
— Mēs taču nevaram gaidīt trīs dienas! — Benito iesaucās. — Tu pats labi zini, ka nevaram! Mums jāturpina meklējumi, tikai citādā veidā!
— Kā tu domā rīkoties? — Manoels vaicāja.
— Ieniršu dzelmē, — Benito atbildēja, — un pats ar savām acīm, savām rokām pārmeklēšu …
— Nirsti simtreiz, kaut vai tūkstošreiz! — Manoels iesaucās. — Lai notiek! Es tieši tāpat domāju, ka šodien jāmeklē pašiem, nevis jātaustās kā pa tumsu ar tīkliem un ķekšiem. Arī man šķiet, ka nedrīkstam gaidīt trīs dienas. Taču, kamēr ienirsim, iznirsim, atvilksim elpu un no jauna ienirsim, meklēšanai atliks pārāk īsi mirkļi.
Nē! Ar tiem tomēr nepietiks, mūsu pūles būs veltas, un mēs atkal cietīsim neveiksmi.
— Vai vari ieteikt ko citu, Manoel? — nepacietīgi raudzīdamies draugā, Benito jautāja.
— Paklausies! īr viena iespēja, un šķiet, pats liktenis sūta to mums talkā.
— Runā taču, runā!
— Vakar, ejot caur Manausu, redzēju vīrus, kas nostiprina Rionegro krastmalu. Tur strādā ūdenslīdējs skafandrā. Mums jāaizņemas, par katru cenu jāiznomā vai jānopērk ūdenslīdēja tērps, tad varēsim atsākt meklējumus daudz izdevīgākos apstākļos.
— Pastāsti to Araužo, Fragozo un pārējiem, un dosimies ceļā! — Benito acumirklī piekrita.
Manoels pavēstīja locim un bārddzinim savu jauno plānu.
Viņi vienojās, ka locis un Fragozo kopā ar indiāņiem četrās laivās dosies uz Friasa aizsprostu un gaidīs tur Manoelu un Benito.
Abi jaunekļi, ne mirkli nekavēdamies, izcēlās krastā un gāja uz Manausas ostmalu. Tur viņi darbu vadītājam piedāvāja tik lielu summu, ka tas bez iebildumiem aizdeva ūdenslīdēja skafandru uz visu dienu.
— Vai nevēlaties ņemt palīgā kādu no maniem vīriem? — viņš pajautāja.
— Dodiet mums savu meistaru un dažus cilvēkus gaisa sūkņa darbināšanai, — Manoels atbildēja.
— Bet kas vilks skafandru?
— Es pats, — Benito atteica.
— Tu, Benito?! — Manoels iesaucās.
— Jā, es tā vēlos.
Iebildumi būtu lieki.
Pēc stundas neliels plosts ar gaisa sūkni un citiem nepieciešamajiem piederumiem aizpeldēja uz leju gar krastu un piestāja vietā, kur to gaidīja laivas.
Visiem zināms, kāds ir ūdenslīdēja skafandrs, kas ļauj cilvēkam nolaisties dzelmē un uzturēties tur kādu laiku, nepārtraucot elpošanu. Nirējs uzvelk necaurlaidīgu gumijas tērpu, kam pie kājām svina papēži, kuri ūdenī ļauj saglabāt vertikālu stāvokli. Tērpa galā pie kakla ir plats vara gredzens, kuram tiek pieskrūvēta bumbveidīga metāla ķivere ar stikla priekšpusi. Ķivere netraucē ūdenslīdējam kustināt galvu. Tai piestiprinātas
Benito sāka nolaisties dzelmē.
divas gumijas šļūtenes: pa vienu aizplūst elpošanai nederīgais gaiss, pa otru, kas pievienota sūknim uz plosta, tiek piegādāts nepieciešamais svaigais gaiss. Kad nirējs strādā uz vietas, plosts nekustīgi stāv virs viņa, bet, ja ūdenslīdējs staigā pa upes dibenu, plosts peld viņam līdzi vai arī viņš pats seko plostam — saskaņā ar norunu.
Tagadējie skafandri stipri uzlaboti un daudz drošāki nekā agrākie. Ūdenī ienirušais viegli panes spiediena palielināšanos. Šoreiz vajadzēja sargāties no tikšanās ar kaimaniem upes dzelmē. Bet, kā Araužo jau aizrādīja, iepriekšējā dienā neviens no tiem nebija manīts, turklāt šie plēsoņas dod priekšroku Amazones duļķaino pieteku ūdeņiem. Starp citu, ja draudētu briesmas, nirēja rīcībā ir aukliņa, kas savienota ar zvanu uz plosta, un, tiklīdz atskan signāls, ūdenslīdēju nekavējoties izvelk no ūdens.
Joprojām saglabādams aukstasinību, Benito mierīgi uzvilka ūdenslīdēja tērpu, uzlika galvā apaļo metāla ķiveri, paņēma nūju ar durklim līdzīgu dzelzs uzgali, lai rakņātos zālēs un dažādos upes gultnē saskalotos lūžņos, pēc tam, devis mājienu, sāka nolaisties dzelmē.
Vīri uz plosta, raduši pie sava darba, nekavējoties iedarbināja gaisa sūkni, kamēr četri žangadas indiāņi ar garajiem ķekšiem, paklausot Araužo komandām, vadīja plostu nepieciešamajā virzienā.
Fragozo un Manoela vadībā divas pirogas ar diviem airētājiem katrā sekoja plostam, gatavas manevrēt, ja Benito, pēkšņi uzgājis Torresa līķi, iznirtu virspusē.