Kas īsti bija noticis? Tīri fizikāla parādība, kuru tūlīt izskaidrosim.
Brazīlijas lielgaballaiva «Santa Anna» devās augšup pa Amazoni uz Manausu un nupat šķērsoja Friasa aizsprostu. Tuvojoties Rionegro grīvai, laiva uzvilka karogu un salutēja ar lielgabala šāvienu. Sprādziens satricināja upes ūdeni, vibrācijas izplatījās līdz pat upes dzelmei un izrāva no tās Torresa līķi, kas bija sācis trūdēt un kļuvis daudz vieglāks. Slīkonis, gluži dabiski, pacēlās Amazones virspusē.
Šī ļoti parastā parādība izraisīja līķa uzpeldēšanu, taču nevar noliegt, ka lielgaballaivas ierašanās Amazones pārmeklējamā iecirkņa robežās bija tikai laimīga sagadīšanās.
Manoels iekliedzās, pārējie viņam piebalsoja, un viena no pirogām tūdaļ steidzās pakaļ peldošajam līķim, citi vilka laukā no upes ūdenslīdēju.
Grūti attēlot Manoela izbailes, kad viņš ieraudzīja izvilkto draugu kā sastingušu guļam uz plosta bez mazākajām dzīvības pazīmēm.
Vai tiešām Amazones ūdeņi atdod viņiem vēl otru līķi?
Ūdenslīdēju cik iespējams ātri atbrīvoja no skafandra.
Elektriskā zuša spēcīgo sitienu ietekmē Benito bija zaudējis samaņu.
Manoels izmisīgi sauca viņu, ar savu elpu centās atdzīvināt, lūkoja saklausīt sirds pukstus.
— Pukst! Vēl pukst! — viņš iesaucās.
Jā, Benito sirds vēl nebija stājusies, un pēc dažiem mirkļiem viņš atguva samaņu.
— Līķis! Kur līķis?
Tie bija pirmie un vienīgie vārdi, kurus Benito izdvesa.
— Rau, tur! — Fragozo atbildēja, norādīdams uz pi- rogu, kas tuvojās plostam, vedot Torresu.
— Kas ar tevi notika, Benito? — Manoels vaicāja. — Vai aptrūka gaisa?
— Nē, — Benito atbildēja. — Man uzbruka elektriskais zutis. Bet no kurienes radās troksnis? … Šis sprādziens?
— Tas bija lielgabala šāviens, — Manoels paskaidroja, — kas izrāva Torresu no dzelmes.
Te piroga piebrauca pie plosta. Tajā gulēja Torress, ko indiāņi bija izvilkuši no upes. Ūdenī viņa izskats nebija sevišķi pārvērties. Viņu varēja viegli pazīt. Šai ziņā šaubu nebija.
Fragozo, nometies pirogā uz ceļiem, pārmeklēja Tor- resa drēbes, kuras saplīsa gabalu gabalos.
Piepeši Fragozo uzmanību saistīja Torresa labā roka, kas tagad bija kaila. Uz tās skaidri redzēja.senu rētu, ko droši vien bija atstājis dunča dūriens.
— Šī rēta! — Fragozo iesaucās. — Nu protams!… Beidzot es atceros . . .
— Ko tu atceries? —■ vaicāja Manoels.
— Ķildu … Jā, kādu ķildu Madeiras provincē, es biju tās liecinieks . .. Pirms trim gadiem! Kā es to varēju aizmirst! Torress tad kalpoja mežu policijā par uzraugu. Ak, es taču zināju, ka esmu šo nelieti jau kaut kur saticis!
— Kāda tam nozīme! — iesaucās Benito. — Kārbiņa, kārbiņa mums vajadzīga! Vai tā vēl ir pie viņa?
Un Benito grasījās noplēst līķim atlikušās skrandas, lai tās pārmeklētu.
Manoels viņu atturēja.
— Acumirkli, Benito, — viņš teica.
Tad, pievērsies vīriem uz plosta, kuri nepiederēja pie žangadas komandas un kuru liecības neviens nevarētu apšaubīt, viņš teica:
— Mani draugi, iegaumējiet labi, ko mēs šeit darām, lai vēlāk varētu tiesnešiem atstāstīt visu redzēto!
Vīri pienāca tuvāk.
Fragozo atraisīja Torresam jostu zem saplēstā pončo un, aptaustījis svārku kabatas, iesaucās:
— Kārbiņa!
Benito priekā iekliedzās. Viņš gribēja satvert kārbiņu, lai pārbaudītu tās saturu …
— Pag, — nezaudēdams aukstasinību, Manoels viņu vēlreiz atturēja. — Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tiesnešiem rodas kaut mazākās aizdomas. Mums nepieciešami indiferenti liecinieki, kas apstiprinātu, ka šī kārbiņa patiesi atrasta pie Torresa.
— Tev taisnība, — Benito sacīja.
— Mans draugs, — Manoels pievērsās plosta strādnieku vecākajam, — pārmeklējiet jūs šīs svārku kabatas!
Meistars paklausīja. Viņš izvilka no Torresa svārkiem kārbiņu ar hermētiski noslēdzamu vāciņu, kas, šķiet, nebija cietis no ūdens.
— Dokuments… vai tas vēl tur ir? — degot nepacietībā, Benito vaicāja.
— Šo kārbiņu atvērs tiesnesis! — Manoels atbildēja.
— Vienīgi viņam pienākas pārbaudīt, kas tajā atrodas.
— Jā… Jā, pareizi gan, Manoel! — Benito piekrita.
— Tad steigsimies uz Manausu, draugi! Uz Manausu! Benito, Manoels, Fragozo un meistars ar kārbiņu rokās
veicīgi iekāpa pirogā un sāka braukt prom, kad pēkšņi Fragozo ieminējās:
— Bet līķis? Piroga apstājās.
Indiāņi Torresu atkal bija iemetuši upē, un tas šūpojās straumē.
— Torress bija nožēlojams nelietis, — Benito atbildēja.
— Nostādamies pret viņu, es godīgi riskēju ar savu dzīvību, un dievs viņu sodīja ar manu roku, bet, lai vai kā, viņa miesas nav jāpamet neapraktas.
Tad otra piroga saņēma pavēli doties pēc Torresa, nogādāt to krastā un apbedīt. Bet tajā mirklī peldošajam ķermenim uzklupa plēsīgu
putnu bars, kas planēja virs upes. Tie bija urubu ar izplūkātu kaklu un garām kājām, nelieli, kraukļmelni, ne ar ko nesalīdzināmi rijīgi grifi, kurus Dienvidamerikā sauc par gallinazos. No slīkoņa piepūstā ķermeņa, ko plosīja putni, izplūda gāzes, tā smagums pieauga, tas pamazām grima, un beidzot Torresa atliekas uz visiem laikiem nozuda Amazones dzelmē.
Desmit minūtes vēlāk ātri peldošā piroga iebrauca Ma- nausas ostā. Benito ar biedriem izkāpa malā un steigšus devās uz priekšu pa pilsētas ielām.
Nedaudz mirkļos viņi sasniedza Zarrikesa māju un lūdza kādu kalpotāju pavēstīt tiesnesim, ka vēlas viņu nekavējoties satikt.
Tiesnesis lika viņus ielaist kabinetā.
Tad Manoels izstāstīja visu, kas noticis kopš brīža, kad Benito likumīgā divkaujā ievainojis Torresu, līdz tam, kad plosta strādnieku vecākais izvilcis kārbiņu no Torresa kabatas.
Kaut gan stāsts apliecināja visu, ko Žoāms Dakosta bija teicis par Torresu un viņa nekaunīgo piedāvājumu, tomēr tiesnesis nespēja apspiest neuzticīgu smīnu.
— Šī kārbiņa, tiesneša kungs, — Manoels teica, — ne brīdi nav bijusi mūsu rokās, un jums to sniedz cilvēks, kas pats to atradis pie Torresa.
Tiesnesis paņēma kārbiņu un, grozīdams rokās, rūpīgi nopētīja kā retu dārglietu. Sakratot tajā nošķindēja monētas.
Vai tiešām dedzīgi meklētajā kārbiņā vairs nebūtu īstā noziedznieka pašrocīgi rakstītā dokumenta, ko Torress par zemisku maksu bija gribējis pārdot Zoāmam Dakos- tam? Vai notiesātā attaisnojošais pierādījums neglābjami zudis?
Nav grūti iedomāties, kāds satraukums pārņēma klātesošos. Benito gandrīz nespēja parunāt, viņam šķita, ka sirds tūdaļ plīsīs.
— Attaisiet, tiesneša kungs, attaisiet kārbiņu! — beidzot nabaga jauneklis aizlauztā balsī iesaucās.
Tiesnesis Žarrikess sāka noskrūvēt kārbiņai vāciņu. Noņēmis to, viņš apgāza kārbiņu uz galda, un no tās izripoja dažas zelta monētas.
— Bet dokuments? … Dokuments! — pieķerdamies pie galda malas, lai nenokristu, Benito vēlreiz iesaucās.
Tiesnesis, iebāzis pirkstus kārbiņā, ar zināmām
grūtībām izvilka nodzeltējušu, rūpīgi salocītu papīru, kam ūdens, šķiet, nebija kaitējis.
— Dokuments! Lūk, dokuments! — Fragozo iesaucās. — Tas pats, ko redzēju Torresam rokās!
Tiesnesis, atlocījis papīra lapu, pārlaida tai acis, tad, aplūkojis no vienas, pēc tam no otras puses, pārliecinājās, ka tā klāta parupjām rakstu zīmēm.
— Dokuments, jā, nudien, — viņš teica. — Par to nav šaubu. Te patiesi ir kāds dokuments.
— Protams, — Benito piebilda, — un tieši tas pierāda tēva nevainību.
— Par to vēl neesmu pārliecināts, — Zarrikess piezīmēja, — un bīstos, ka to būs ļoti grūti pierādīt.
— Kā tā?! . .. — nobālis kā līķis, Benito iesaucās.
— Tāpēc, ka dokuments ir šifrēts, — tiesnesis paskaidroja, — bet šai kriptogrammai nav …
— Kā nav?
— Nav atslēgas.