Sarežģījums, ko ne Žoāms Dakosta, ne viņa tuvinieki nebija gaidījuši, šķita patiesi ļoti nopietns. Atceroties mūsu stāsta pirmo nodaļu, lasītājiem būs skaidrs, ka dokuments bija šifrēts pēc vienas no daudzajām kriptogrāfijas metodēm.
Bet pēc kādas?
Lai to izdibinātu, bija nepieciešama vislielākā atjautība, kāda tikai iespējama cilvēka prātam.
Tiesnesis Žarrikess Benito un viņa draugu klātbūtnē lika precīzi nokopēt dokumentu, oriģinālu paturēja pie sevis, bet kopiju, rūpīgi pārbaudījis, atdeva jaunekļiem, lai viņi to aiznestu ieslodzītajam.
Solījušies atkal ierasties nākamajā dienā, jaunekļi aizgāja un, gribēdami nekavējoties satikt Žoāmu, steidzās pie-viņa uz cietumu.
Tur īsās tikšanās laikā viņi pastāstīja notikušo,
Žoāms Dakosta, paņēmis dokumentu, uzmanīgi to aplūkoja, pēc tam, papurinājis galvu, atdeva dēlam.
— Varbūt tiešām šajā rakstā ir pierādījumi, — viņš teica, — kuru man vienmēr trūcis. Bet, ja tie izslīd no rokām un ja arī mans godīga cilvēka mūžs nerunā man par labu, tad taču nav vairs ko gaidīt no cilvēku taisnās tiesas, mans liktenis tagad dieva rokās.
To saprata visi. Ja kriptogrammu neizdosies izlasīt, notiesātā stāvoklis būs bezcerīgs.
— Mēs to atšifrēsim, tēt! — Benito iesaucās. — Tāda šifra, ko nevarētu atklāt, pasaulē nav. Tikai nezaudējiet ticību, jā, ticību! Brīnumainā kārtā debesis mums līdzēja atgūt šo dokumentu, kas jūs attaisno, tās nāca talkā to sameklēt un neatstās mūs arī tagad!
Žoāms Dakosta paspieda roku Manoelam un Benito; pēc tam jaunekļi, dziļi saviļņoti, devās uz žangadu, kur viņus gaidīja Jakita.
Viņi Jakitai tūdaļ izstāstīja, kas noticis kopš vakardienas: kā uzpeldējis Torresa līķis, kā pie tā atrasts dokuments un cik dīvainā veidā Torresa draugs, īstais noziedznieks, to uzrakstījis, droši vien bīdamies, ka dokuments var viņu nodot, ja nokļūs svešās rokās.
Protams, arī Lina uzzināja par negaidīto sarežģījumu, un Fragozo atklāja, ka Torress agrāk bijis mežu uzraugs un kalpojis policijas iecirknī pie Madeiras grīvas.
— Un kā jūs abi tikāties? — jaunā mulate pavaicāja.
— Tas notika Amazones provincē, — Fragozo atbildēja, — kad, klaiņojot no ciema uz ciemu, nodarbojos ar savu amatu.
— Bet rēta? …
— Tas gadījās tā: kādu dienu nonācu Aranas misijā, kur Torress, ko redzēju pirmo reizi, bija saķildojies ar vienu no saviem biedriem, — tie visi bija briesmīgi ļaudis! —-_un ķilda beidzās ar to, ka mežu uzraugam sadūra roku. Ārsta tuvumā nebija, man uzdeva ievainoto pārsiet, un tā mēs iepazināmies.
— Starp citu, ko līdz, ka zinām, kas Torress bijis? — Lina piezīmēja. — Šajā gadījumā tam nav nekādas nozīmes, jo viņš taču nebija īstais noziedznieks.
— Bez šaubām, — Fragozo piekrita. — Bet, velns parāvis, gan jau rakstu beidzot izdosies atšifrēt! Un tad visiem atvērsies acis, ka Zoāms Dakosta nav vainīgs!
Uz to cerēja arī Dakostas piederīgie. Tāpēc, ieslēgušies kopējā istabā, viņi stundām ilgi pūlējās dokumentu atšifrēt.
Bet, tāpat kā viņi, ari tiesnesis Zarrikess — tas īpaši jāuzsver! — loloja cerības, ka dokumentu izdosies izlasīt.
Pēc nopratināšanas uzrakstījis ziņojumu, kurā identificēja apcietinātā personību, tiesnesis to aizsūtīja uz Rio- dežaneiro, uzskatīdams lietu par nobeigtu. Bet tā vis gluži nebija.
Kad atradās dokuments, var teikt, ka tiesnesis Žarrikess pēkšņi sāka justies īsti savā jomā. Būdams dažādu skaitļu kombināciju un atjautības uzdevumu kaislīgs risinātājs un labprāt lauzīdams galvu pie šarādēm, rēbusiem un citām sarežģītām mīklām, viņš, acīm redzot, tagad varēja no sirds nodoties šim savam iemīļotajam laika kavēklim.
Iedomājoties, ka noslēpumainais raksts varbūt ietver Dakostas attaisnojumu, Zarrikesā pamodās dedzīgs analītiķis. Viņa priekšā taču bija kriptogramma! Un nu viņš neko citu vairs nekāroja kā to atšifrēt. Pazīstot Žarrikesu, nebija jāšaubās, ka tagad viņš mīklu risinās ne ēdis, ne gulējis.
Kad jaunekļi aizgāja, tiesnesis palika viens savā kabinetā. Devis rīkojumu nepieņemt apmeklētājus, viņš nodrošinājās ar dažām stundām pilnīga miera. Uzspraudis uz deguna acenes, Žarrikess nolika uz galda sev priekšā tabakmaku. Lai kārtīgi izvēdinātu smadzenes, tiesnesis ierāva nāsīs pamatīgu devu šņaucamtabakas, tad, pievērsies kriptogrammai, iegrima pārdomās, kas drīz vien izvērtās monologā. Šis cienījamais cilvēks bija ļoti ekspansīvs un labprāt domāja skaļi.
— Jārīkojas sistemātiski, — viņš sacīja. — Bez sistēmas nav loģikas, bez loģikas — panākumu.
Dokumenta simts rindiņas bija sadalītas sešās rindkopās.
— Hm! — padomājis Žarrikess norūca. — Pētījot pa kārtai katru rindkopu, es velti šķiestu dārgo laiku. Nē, jāizvēlas tikai viena, turklāt vissvarīgākā. Bet kura gan tā varētu būt, ja ne pēdējā, kas noteikti rezumē visa dokumenta saturu? Uz īstā ceļa mani varētu novest īpašvārdi, starp citu, Žoāma Dakostas vārds, kam, bez šaubām, vajadzētu atrasties pēdējā rindkopā, ja vien tas vispār dokumentā pieminēts.
Tiesnesis sprieda loģiski. Viņš nekādā ziņā nemaldījās, nolemdams vispirms savas kriptologa spējas izmēģināt pie pēdējās rindkopas.
Tiesnesis larrikess tagad varēja nodoties savam iemīļotajam laika kavēklim.
Lūk, vēlreiz šī rindkopa, kuru lasītājam nepieciešams paturēt acīs, lai izprastu analītiķa domu gaitu, cenšoties piekļūt patiesībai:
MVVFJVCDKTJJELUIJPERVCOSPDZVJVERCCOVEU FEFVDDNIBZBRRAMHUNCDPVERCPBVAAMAUSZDUB PRZLOBELCGGANLAVGAUDNDIFEDMCFFSLADPFLZM ABIJBHHUSJZTZTUKDSBCZJEMMZJTRTCGRPMEPCNT GMPCTUUENVCZMBTCZZDPGGAJHVHFTJVSHANTA DRCDJRTZKJTDADKAASEPUIBNTVVFKDCLGTJJMHU PPDVLCVMLIFKTVTEUCPTZMGCSTVILVABBBLUBPAD BCZEATUVJHD.
Vispirms tiesnesis Žarrikess ievēroja, ka rindkopas nav sadalītas vārdos un teikumos un tajās trūkst pieturas zīmju. Tas uzdevumu sarežģīja vēl vairāk.
— Paskatīsimies, — viņš teica, — vai kādi burtu sakopojumi tomēr neatgādina vārdus, proti, izrunājamus līdzskaņu un patskaņu savienojumus.
Tā, piemēram, rindkopas sākumā var salasīt vārdu «LUI» … Tālāk — «PER» . . . «HUNC» … Vai tie neatgādina latīņu vārdus? Turpat blakus «MAUS» šķiet vācu, «DUB» . .. krievu vārds… Pag, un te «SHANT» un «DA.D» izskatās pēc angļu vārdiem . . . Bet ko nozīmē visi šie «MABIJ», «SEPU», «VĪLVA», «ZEAT»? Vai tie būtu īpašvārdi, un kāds tiem sakars ar šo lietu? Ej nu sazini!
Nometis kriptogrammu uz galda, tiesnesis Žarrikess brīdi pārdomāja.
— Visi šie vārdi, kurus ievēroju, pavirši pārlasījis rindkopu, šķiet vienkārši smieklīgi, — viņš nomurmināja. — Patiesību sakot, nav saprotams, no kādas valodas tie cēlušies. Daži atgādina latīņu, daži angļu, vācu un krievu vārdus, bet lielākā daļa itin neko, ja neskaita veselu virkni līdzskaņu savienojumu, kas vispār nav izrunājami. Redzu, ka kriptogrammas atslēga nebūs viegli atrodama.
Tiesneša pirksti sāka bungot pa galdu kaut ko līdzīgu rīta jundai, it kā modinot savas snaudošās prāta spējas.
— Vispirms palūkosimies, cik burtu ietilpst šajā rindkopā, — viņš nolēma.
Paņēmis zīmuli, Žarrikess sāka tos skaitīt.
— Pavisam divsimt astoņdesmit divi! — viņš konsta
tēja. — Tā. Bet tagad papētīsim, cik bieži katrs burts atkārtojas.
Šai aplēsei bija nepieciešams ilgāks laiks. Atkal paņēmis dokumentu rokā, tiesnesis Zarrikess saskaitīja katru burtu atsevišķi, atzīmējot tos alfabētiskā kārtībā. Pēc ceturtdaļstundas viņš bi ja ieguvis šādu tabulu:
— Ahā! — Zarrikess norūca. — Pirmais novērojums ir pārsteidzošs: vienā rindkopā izmantots viss alfabēts! Savādi gan! Pamēģiniet kādā grāmatā uz labu laimi izvēlēties rindkopu ar divsimt astoņdesmit diviem burtiem — tajā gandrīz nekad neredzēsiet visus alfabēta burtus. Starp citu, var būt, ka šeit tā ir tikai sagadīšanās.
Tad, pievērsdamies citai problēmai, viņš teica:
— Vēl svarīgāk ir uzzināt, vai patskaņi un līdzskaņi atrodas normālās proporcijās.
Tiesnesis atkal ķērās pie zīmuļa un šoreiz, izrakstījis visus patskaņus, ieguva šādu aplēsi:
— Tātad piecdesmit septiņi patskaņi pret divsimt divdesmit pieciem līdzskaņiem, — Žarrikess secināja. — Bet šāda proporcija ir gandrīz normāla. Ļoti iespējams, ka dokuments rakstīts mūsu valodā, kur katrs burts
nomainīts ar citu. Un, ja šis princips ievērots sistemātiski, piemēram, ja burta «B» vietā vienmēr lietots «L», «O» vietā «V», «G» nomainīts ar «K», «U» ar «R» utt.r tad lai mani padzen no Manausas tiesneša posteņa, ja es kripto- grammu neatšifrēšu! Atliek rīkoties pēc ģeniālā analītiķa Edgara Po metodes!
Šie vārdi attiecās uz slavenā amerikāņu rakstnieka noveli, kuru ne velti uzskata par šedevru. Kas gan nav lasījis viņa «Zelta vaboli»!
Šajā novelē ar tīri matemātisku metodi autors analizē kriptogrammu, kas sastāv no skaitļiem, burtiem, algebriskām zīmēm, zvaigznītēm, punktiem un komatiem, un atšifrē to visai fantastiskos apstākļos; tieši tāpēc šā savdabīgā rakstnieka darbs lasītājiem iespiežas dziļi atmiņā.
Jāatzīst tomēr, ka amerikāņu rakstnieka kriptogramma atklāja tikai kādu dārglietu slēptuvi, bet šoreiz bija runa par cilvēka dzīvību un godu. Šā iemesla dēļ šifru atrast bija daudz svarīgāk.
Ne vienu reizi vien lasīdams un pārlasīdams «Zelta vaboli», tiesnesis bija pamatīgi izpētījis Edgara Po rūpīgi izstrādātos analīzes paņēmienus un nolēma tagad tos izmantot. Viņš bija pārliecināts, ka agri vai vēlu tie palīdzēs atšifrēt dokumentu, kura saturs attaisno Dakostu, ja vien burtu nozīmes nemainīsies.
— Kā tad rīkojās Edgars Po? — 2arrikess murmināja. — Pirmkārt viņš izpētīja, kāda zīme, bet šajā gadījumā — kāds burts kriptogrammā sastopams visbiežāk. Kā redzams, tas šoreiz ir «V», kas atkārtojas divdesmit divas reizes. Lielais skaits liek noskārst, ka burtam «V» te ir cita nozīme, un, ja pieņem, ka teksts rakstīts mūsu valodā, jādomā, ka šis burts aizstāj citu visvairāk lietotu skaņu. Angļu vai franču valodā tā nenoliedzami būtu «E», itāliešu valodā — «I» vai «A», bet portugāļiem «A» vai «O» skaņa. Tātad pieņemsim, ka burts «V» šeit nomainījis «A» vai «O».
Un tiesnesis Žarrikess sāka pētīt, kādi burti visbiežāk te lietoti. Pēc brītiņa viņam bija gatava šāda tabula:
— Tātad «O» šeit lietots tikai trīs reizes, — tiesnesis iesaucās, — kaut gan tieši tam vajadzēja atkārtoties visvairāk! Skaidrs, ka tā nozīme samainīta. Bet kādi burti vēl bez «A» un «O» mūsu valodā visbiežāk sastopami? Padomāsim!
Un tiesnesis Zarrikess ar īstu atjautību, kas apliecināja viņa prāta asumu, iedziļinājās jaunos pētījumos. Viņš atdarināja ievērojamo amerikāņu rakstnieku, kurš, būdams ģeniāls analītiķis, ar vienkāršu indukcijas vai salīdzināšanas metodi sastādījis kriptogrammas zīmēm atbilstošu alfabētu, bez pūlēm atrada šifru.
Žarrikess rīkojās tieši tāpat, un jāatzīst, ka viņš varēja sacensties ar savu skolotāju. Daudzkārt trenējis smadzenes, risinot vai nu galvā, vai uz papīra dažādus logogri- fus, krustvārdu mīklas, šarādes un dažādus citus sarežģītus uzdevumus, kuri balstās tikai uz patvaļīgu burtu pārvietošanu, tiesnesis bija krietni ievingrinājies šajās atjautības spēlēs.
Tagad viņam vairs nebija grūti noteikt visvairāk lietoto burtu pakāpenisko secību. Pēc trīs stundu pūlēm Žar- rikesam alfabēts bija rokā, un, ja vien metode nebija aplama, tam vajadzēja atklāt dokumenta saturu.
Atlika ar šā alfabēta burtiem nomainīt šifrētā teksta zīmes.
Ar zināmu saviļņojumu Zarrikess ķērās klāt pie šī darba. Tas viņam sagādāja garīgu baudu — daudz lielāku, nekā spējat iedomāties, — it kā pēc ilgiem, neatlaidīgiem pūliņiem atklātos nepacietīgi meklētā logogrifa jēga.
— Nu tad pameģinasim, — viņš teica. — Patiesi, es justos dziļi pārsteigts, ja šifra atslēga neatrastos.
Tiesnesis Žarrikess noņēma acenes un, noslaucījis
Pēc trīs stundu pūlēm Žarrikesam aliabēts bija rokā.
aizmiglojušos stiklus, atkal uzsprauda tās uz deguna; tad viņš noliecās pār galdu.
Turēdams jauno alfabētu vienā pusē, šifrēto dokumentu otrā, viņš zem katra rindkopas burta parakstīja citus, pārliecināts, ka tie atbilst kriptogrammas īstajiem burtiem.
Uzrakstījis pirmo rindiņu, Žarrikess pārgāja pie otrās, tad pie trešās un ceturtās, līdz sasniedza rindkopas galu.
Dīvainis! Viņš pat neatļāvās paraudzīties, vai no jaunajiem burtiem iznāk kāds jēdzīgs vārds. Nē, viņš pilnīgi atteicās pārbaudīt tekstu darba sākumā. Viņš vēlējās ar baudu izlasīt visu pēc kārtas vienā elpas vilcienā.
Beidzis rakstīt, Žarrikess teica:
— Tagad izlasīsim!
Un izlasīja …
Augstais dievs, kāda kakofonija! Uzrakstītās rindiņas bija tikpat bezjēdzīgas kā šifrētās! Tas bija jauns nesakarīgs burtu savirknējums — vairāk nekā, tajā nebija neviena skaidra vārda, tas nekur nederēja! Vārdu sakot, bija iznākuši līdzīgi hieroglifi!
— Kad tevi nelabais! — tiesnesis Žarrikess iesaucās.