Ko lai stāsta par ceļojuma otro daļu, par braucienu lejup pa lielo upi? Godājamā ģimene beidzot bija sagaidījusi laimīgas dienas. 2oāms Dakosta bija sācis jaunu gaišu dzīvi, un tās gaisma apstaroja arī viņa tuviniekus.
Žangada palu ūdeņiem bagātajā Amazonē tagad slīdēja daudz ātrāk. Pa kreisi palika Dona Hozē de Maturi nelielais ciemats, pa labi — Madeira, kas par savu nosaukumu var pateikties veselai flotilei baļķu un koku, kuri gan kailiem stumbriem, gan zaļojošiem zariem peldēja pa straumi no Bolīvijas vidienes. Pēc tam žangada izbrauca cauri Kanīni arhipelāgam, kura salas atgādina kastes ar tajās iedēstītām palmām, tad aizmugurē palika Serpas ciemats, kas, vairākkārt pārceldamies no viena krasta uz otru, beidzot bija apmeties upes kreisajā pusē, kur būdu priekšā kā dzeltens paklājs aizvijas smilšains liedags.
Drīz vien tajā pašā upes krastā palika arī Silves ciemats un pilsētiņa Viljabelja — galvenais gvaranas tirdzniecības centrs šajā provincē, tam sekoja Faro ciemats un slavenā upe Njamunda, kur, kā Oreljana apgalvoja, 1539. gadā viņam uzbrukušas kareivīgas sievietes, kaut gan neviens tās pēc tam vairs netika redzējis; taču šī leģenda devusi Amazones nemirstīgo nosaukumu.
Šajā vietā izbeidzās plašā Rionegro province. Bija sasniegta Paras robeža, un tajā pašā dienā, divdesmit otrajā septembrī, Dakostas ģimene, apbrīnodama ielejas nesalīdzināmo skaistumu, iebrauca tajā lielās Brazīlijas daļā, kas austrumos robežojas ar Atlantijas okeānu.
— Cik bezgala skaisti! — nemitīgi jūsmoja Min ja.
— Tikai pārāk ilgi velkas šis brauciens! — kurnēja Manoels.
— Kāds skaistums! — kundzei piebalsoja Lina.
— Kad reiz mēs tiksim galā! — nopūtās Fragozo.
Sakiet, lūdzu, — kā lai saprotas, ja pasaules uztvere
tik atšķirīga? Laiks tomēr pagāja jautri, un arī Benito, nekur nesteigdamies un nemocīdamies nepacietībā, atguva savu seno līksmo omu.
Pēc brīža žangada izpeldēja cauri bezgalīgām kakao koku plantācijām, uz kuru tumši zaļā fona abos upes krastos no Obidosas līdz Montealegrei iezīmējās visnotaļ izkaisīto būdu salmu dzeltenie vai ķieģeļsarkanie jumti.
Tad parādījās Trombetas grīva. Šīs upes melnie ūdeņi plūst gar pašām Obidosas mājām, te izveidojusies īsta maza pilsētiņa pat ar cietoksni un glītām sarkanām mājiņām gar platajām ielām; šeit, tikai simt astoņdesmit jūdžu no Belemas, atrodas lielas noliktavas, kurās uzglabā apkaimē iegūto kakao.
Drīz vien ceļotāji ieraudzīja citu pieteku — Tapažosu ar tās zaļganpelēkajiem ūdeņiem, kas plūst no dienvidrietumiem, pēc tam bagāto Santarēmu ar vismaz pieci tūkstoši iedzīvotājiem, galvenokārt indiāņiem, kuru pirmās mājeles paceļas plašajos, baltu smilti klātajos liedagos.
Pametusi Manausu, žangada peldēja bez apstājas pa nu jau brīvāko Amazones straumi. Tā brauca dienām un naktīm pieredzējušā loča modrajā vadībā. Viņi nekur vairs nepieturēja, ne lai izklaidētos, ne tirdzniecības nolūkos. Lielais plosts devās tikai uz priekšu, strauji tuvojoties mērķim.
Aiz Alemkeras ciemata upes kreisajā krastā skatienam pavērās plašs apvārsnis. Līdz šim to bija aizklājuši meži, bet tagad aiz tiem iznira pakalnu grēdas, kuru maigi viļņotās līnijas tīkami glāstīja acis, bet tālumā pie apvāršņa vīdēja nenoteiktas robotu kalnu kontūras.
Kā Jakita un viņas meita, tā Lina un vecā Sibēla to visu redzēja pirmoreiz mūžā.
Toties Manoels Paras provincē jutās kā mājās. Viņš zināja, kā sauc divkāršo kalnu grēdu, kas pamazām sašaurināja Amazones gultni.
— Pa labi, — viņš paskaidroja, — puslokā uz dienvidiem aizvijas Parvakarta kalnu grēda. Pa kreisi — Ku- ruva kalni, drīz būsim garām to pēdējām terasveidīga- jām nogāzēm.
— Tātad, mēs tuvojamies mērķim? — Fragozo ievaicājās.
— Tieši tā! — Manoels atbildēja.
Un, tikko jaušami, taču ļoti izteiksmīgi pamādami viens otram ar galvu, abi līgavaiņi droši vien sapratās.
Beidzot, par spīti paisumam, kas, nedaudz palēninot žan- gadas gaitu, lika sevi manīt, jau sākot ar Obidosu, ceļotāji pabrauca garām divām pilsētiņām — Monteaīe- grei un Prainjai de Ontereiro, pēc tam Šingu grīvai, pie kuras apmetušies jurumas cilts indiāņi, kas nodarbojas galvenokārt ar savu ienaidnieku galvaskausu preparēšanu dabzinību kabinetu vajadzībām.
Varen plaša te izpletās Amazone, un skaidri bija jaušams, ka upju karaliene drīz izvērtīsies īstā jūrā. Astoņas, desmit pēdas gara zāle klāja tās krastus, kuru malas ieskāva niedru biezoknis. Pēc brītiņa kā tumši punkti aizmugurē palika pilsētiņas, kuru ziedu laiki jau bija pagājuši, — Boavista un Gurupa.
Un nu upe sadalījās divās platās atzarēs, kas tecēja uz Atlantijas okeānu: viena no tām nogriezās uz ziemeļaustrumiem, otra plūda tieši uz austrumiem, bet starp abām izveidojās lielā Maražo sala. Šī sala ir vesela province. Tās perimetrs nav mazāks par simt astoņdesmit jūdzēm. Salu klāj upju tīkls un purvi, rietumos tā apau-
Araužo izvēlējās ceļu cauri lieliskiem mežiem gar šur tur izkaisītām saliņām.
gusi mežiem, austrumos — savannām, kas ļoti izdevīgas lopkopībai, un tajās ganās neskaitāmi lopu bari.
Šeit lielā Maražo sala Amazones ceļā ir vienīgais dabiskais aizsprosts, kas sadala to divās straumēs netālu īso tās vietas, kur upe savus ūdeņus salej jūrā. Braucot tālāk pa lielāko atzari, garām Kaviānas un Meksiānas salām, žangada nonāktu ap piecdesmit jūdžu platajā grīvā, kur sadurtos ar ūdens valni pororoku, šo bīstamo paisumu, kas trīs dienas pirms jauna vai pilna mēness fāzēm divu minūšu laikā parasto sešu stundu vietā sabango upes ūdeņus divpadsmit līdz piecpadsmit pēdas virs normālā līmeņa.
Šie spēcīgie jūras paisumi un bēgumi ir visbīstamākie. Par laimi, mazākā upes atzare, tā saucamais Breivisa kanāls, dabiska Paras upes pieteka, nav pakļauta briesmīgajai dabas parādībai, paisumi un bēgumi tajā norit daudz mierīgāk. Locis Araužo to labi zināja. Tieši tāpēc viņš izvēlējās šo ceļu cauri lieliskiem mežiem gar šur tur izkaisītām saliņām, kas apaugušas varenām muriti palmām, turklāt laiks solījās būt tik jauks, ka nevajadzēja bīties vētru, kas dažkārt saviļņo Breivisa kanālu.
Pēc pāris dienām žangada pabrauca garām šā kanāla vārdā nosauktajam ciematam; tā apkaime ik gadus vairākus mēnešus slīkst palu ūdeņos, taču ap 1845. gadu šis ciemats ievērojami paplašinājās un izvērtās pilsētiņā ar apmēram simts mājām. Senāk te dzīvoja tapuijas- cilts, taču šie Lejas Amazones indiāņi, arvien vairāk sajaukdamies ar balto rasi, drīzumā iznīks pavisam.
Žangada joprojām peldēja pa upi. Lāgiem tā tuvojās krasta mangrovēm, riskējot aizķerties aiz garajām, āķveidīgajām saknēm, kas stiepās virs ūdens kā milzu krabja kājas, šo tropu koku gludos stumbrus ar gaišzaļām lapotnēm plostnieki reizēm izmantoja par atbalsta punktu, dzenot žangadu uz straumes vidu.
Tad, ar plašu grīvu pievienojoties Amazonei, parādījās Tokantinsa, kurā saplūst daudzas Gojasas provinces upes, pēc tam Možu un Santa Annas pilsētiņa.
Abās upes malās garām slīdēja lieliska panorāma, un šķita, ka no žangadas viena gala uz otru to nemitīgi virza kāds dīvains mehānisms.
Tagad upē jau redzēja simtiem laivu, gan ubas un igaritē, gan vižilingas un dažāda veida pirogas, kā arī mazus un viduvējus Lejasamazones vai Atlantijas piekrastes kuģīšus, kuri cits aiz cita sekoja žangadai kā laivas, kas pavada milzu kara kuģi.
Pēdīgi labajā krastā iznira Santa Marija de Belema do Para — pilsēta, kā to dēvē provinces iedzīvotāji, — ar savām gleznainajām, baltajām vairākstāvu māju rindām, klosteriem, kas slēpās palmu ēnā, ar savas katedrāles un Mersedeses dievmātes baznīcas zvanu torņiem, ar veselu flotili šoneru, brigu un trīsmastu burinieku, kas palīdz šim tirdzniecības centram uzturēt sakarus ar Veco Pasauli.
Žangadas pasažieriem sirdis sāka sist straujāk. Beidzot bija klāt ceļojuma mērķis, kas vēl nesen likās nesasniedzams. Kad Zoāms Dakosta Manausā tika apcietināts un brauciens pusceļā pārtraukts, vai kāds varēja cerēt, ka reiz tomēr ieraudzīs Paras galvaspilsētu?
Un tomēr piecpadsmitajā oktobrī, četrarpus mēnešu pēc aizbraukšanas no īkitosas, ceļotāju priekšā aiz upes līkuma pēkšņi iznira Belema.
Par žangadas ierašanos pilsētā bija pavēstīts pirms vairākām dienām. Notikums ar Žoāmu Dakostu visiem bija zināms. Belema gaidīja šo krietno cilvēku. Viņam kopā ar ģimeni pilsētā gatavoja svinīgu uzņemšanu.
Simtiem laivu devās pretī iebraucējiem, un drīz vien žangadu ielenca ļaudis, apsveicot tautieti ar atgriešanos dzimtenē pēc ilgās trimdas. Tūkstošiem ziņkārīgo, pareizāk sakot, draugu pulcējās uz peldošā ciemata vēl ilgi, pirms tas iebrauca ostā, bet plosts bija pietiekami liels un izturīgs, lai uzņemtu kaut vai veselas pilsētas iedzīvotājus.
Ar vienu no pirmajām pirogām, kas steidzās pretī žan- gadai, ieradās Valdesa kundze. Beidzot Manoela māte varēja apskaut dēla izredzēto, savu nākamo meitu. Cienījamā dāma pati nebija spējīga aizceļot līdz Ikitosai; bet vai Amazone kopā ar viņas nākamajiem radiniekiem nebija atvedusi šurp arī daļiņu fazendas?
Pievakarē Araužo stingri pietauvoja žangadu krastā, nelielā līcītī aiz arsenāla. Šeit nu vajadzēja būt žangadas pēdējai ostai pēc astoņsimt jūdžu garā ceļojuma pa lielo Brazīlijas upi. Tagad indiāņu teltis, nēģeru būdas un noliktavas ar vērtīgo kravu palēnām tiks nojauktas; mazliet vēlāk savukārt nozudīs zaļumos un ziedos grimstošā saimnieka māja, pēc tam ari baznīciņa, kuras
Pie baznīciņas durvīm abus pārus sagaidīja Pasanjas tēvs.
vienkāršais zvans atsaucās Belemas dievnamu varenajai zvanīšanai.
Bet vispirms uz žangadas vajadzēja notikt svinīgai ceremonijai — Manoela, Minjas, Fragozo un Linas kāzām. Pasanjas tēvam bija jānoslēdz šīs divkāršās laulības, kas solījās būt ļoti laimīgas. Mazajā žangadas baznīciņā abiem pāriem bija jāsaņem mācītāja svētība.
Šaurajā baznīciņā varētu saiet tikai Dakostas ģimene, bet žangada bija pietiekami liela, lai uzņemtu visus, kuri vēlējās piedalīties kāzu ceremonijā, un, ja daudzajiem viesiem, kas nāca apsveikt dienas varoni Žoāmu Dakostu ar apbrīnojamo reabilitāciju, beidzot aptrūka vietas uz plosta, tad viņu rīcībā bija plašās krastu nogāzes.
Nākamajā dienā, sešpadsmitajā oktobrī, grezni un svinīgi tika nosvinētas abu pāru kāzas.
Diena bija ļoti jauka, un kopš desmitiem rītā uz žangadu plūda viesu bari. Tērpušies svētku drānās, krastmalā pulcējās gandrīz visi Belemas iedzīvotāji. Skatītājiem pārpildītas laivas, aizsprostodamas upi, ielenca milzīgo plostu no visām pusēm, tā ka Amazone zem šīs llotiles, kas sniedzās līdz pat pretējam krastam, pilnīgi pazuda.
Tad, vēstīdams sākumu līksmajiem svētkiem, kuri priecēja klātesošos, atskanēja pirmais baznīciņas zvana sitiens. Žangadas zvanam vienbalsīgi atsaucās visi Belemas baznīcu zvani. Ostā stāvošu kuģu mastos līdz pašai augšai uzvijās karodziņi, un arī svešzemnieku kuģi, salutējot Brazīlijas krāsām, uzvilka savus karogus. Visās pusēs dzirdēja šāvienus, kuri tomēr nespēja apslāpēt pērkon- dimdošās ovācijas, kas izlauzās no daudzo skatītāju lūpām.
Tad no mājām iznāca Dakostas ģimene un devās cauri pūlim uz mazo baznīciņu.
Žoāmu Dakostu sveica nedzirdēta aplausu vētra. Viņam pie elkoņa turējās Valdesa kundze. Jakitu veda Belemas gubernators, kas kopā ar jaunā ārsta biedriem pagodināja kāzu ceremoniju. Manoels soļoja blakus Minjai, kura līgavas tērpā izskatījās burvīga, abiem sekoja Fragozo, vezdams pie rokas laimē starojošo Linu, pēdīgi starp divās rindās stāvošajiem žangadas komandas vīriem nāca Benito, vecā Sibēla un godājamās ģimenes kalpotāji.
Pie baznīciņas durvīm abus pārus sagaidīja Pasanjas tēvs. Ceremonija norisa gluži vienkārši: tās pašas rokas, kuras reiz bija svētījušas Zoāmu un Jakitu, tagad pacēlās, svētījot viņu bērnus.
Tik lielu laimi nedrīkst aptumšot ilgas šķiršanās sāpes. Tāpēc Manoels Valdess nolēma visā drīzumā iesniegt atlūgumu un pievienoties savai jaunajai ģimenei Ikitosā, kur strādās savā profesijā.
Fragozo ar sievu, protams, ne mirkli nepārdomājot, palika kopā ar tiem, kurus uzskatīja drīzāk par saviem draugiem nekā par saimniekiem.
Valdesa kundze nevēlēiās šķirt dēlu no draudzīgās ģimenes, taču ar vienu noteikumu, ka bērni bieži viņu apciemos Belemā.
Un turpmāk tas vairs nebūs tik sarežģīti. Vai lielā Amazone nebija pats drošākais sakaru ceļš starp Ikitosu un Belemu? Šie sakari vairs nedrīkstēja pārtrūkt. Patiesi, bija paredzēts, ka pēc dažām dienām pa Amazoni ātru, regulāru satiksmi uzsāks pirmais pasažieru tvaikonis; attālumu, ko žangada nobrauca vairākos mēnešos, tagad varēs veikt vienā nedēļā.
Benito laimīgi nokārtoja lielu tirdzniecības darījumu, un drīz vien no žangadas, no šā milzu plosta, ko veidoja vesels Ikitosas mežs, nekas vairs nepalika pāri.
Pēc mēneša fazendas saimnieks kopā ar sievu, Manoelu un Minju, kopā ar Linu un Fragozo iekāpa Amazones pasažieru tvaikonī, lai atgrieztos Ikitosas fazendā, kuras vadību turpmāk bija paredzēts uzticēt Benito.
Žoāms Dakosta atgriezās mājās lepni paceltu galvu, atvezdams līdzi no Brazīlijas lielu, laimīgu ģimeni.
Taču Fragozo reizes divdesmit dienā atkārtoja:
— Eh, ja nebūtu bijusi šī liāna! …
Galu galā viņš par liānu sāka saukt savu jauno sievu, kuras maigā pieķeršanās krietnajam puisim pilnīgi attaisnoja skaisto vārdu.
— Atšķirība tikai viena burta ziņā, — Fragozo mēdza teikt. — Vai tad Lina un Liāna nav gandrīz viens un tas pats?