Ikitosas ciemats atrodas Amazones kreisajā krastā, gandrīz uz septiņdesmit ceturtā meridiāna, piecdesmit piecas jūdzes rietumos no Brazīlijas robežas, kur lielās upes gultne šķir Peru no Ekvadoras un vēl joprojām tiek saukta par Maranjonu.
Ikitosu, kā jau visas Amazones baseina pilsētiņas, ciematus vai miestus, dibinājuši misionāri. Līdz 1817. gadam Ikitosas cilts indiāņi, zināmu laiku būdami vienīgie šā apgabala iedzīvotāji, bija apmetušies zemes vidienē, patālu no upes. Taču reiz pēc vulkāna izvirduma, kad apkaimē izsīka visi avoti, viņi bija spiesti pārcelties uz Maranjonas kreiso krastu. Drīz šī cilts sajaucās ar piekrastes joslā dzīvojošajiem tikunas un omagas cilts indiāņiem, un tagad Ikitosā dzīvo dažādi jaukteņi, turklāt vairākas spāņu un divas trīs metisu ģimenes.
Četri desmiti nožēlojamu zaru būdu, kas tikai salmiem klāto jumtu dēļ uzskatāmas par cilvēku mītnēm, — lūk, viss ciemats; starp citu, tas atrodas ļoti gleznainā vietā — nelielā plato, pēdu sešdesmit virs upes. Uz ciematu ved kāpnes no šķērsām saliktiem baļķiem, taču no lejas ceļinieku acīm ciemats nav saskatāms, tāpēc ka trūkst perspektīvas. Uzkāpis augšā, ceļotājs nonāk pie viegli pārejama liānu stīgām apvītu krūmu un kokveida augu dzīvžoga, virs kura šur tur slejas banānkoku un slaidu, graciozu palmu lapotnes.
Tolaik Ikitosas indiāņi staigāja gandrīz kaili, un jādomā, ka šī mode tur pastāvēs vēl ilgi. Tikai spāņi un metisi, kuri pret tumšādainajiem iezemiešiem izturējās nicinoši, valkāja kreklus, vieglas kokvilnas bikses un salmenīcas. Ciemata ļaudis bija diezgan trūcīgi, viņi satikās reti un pulcējās vienīgi tad, kad misijas zvans aicināja uz dievkalpojumu laika zoba sagrauztā namiņā, kas noderēja par baznīcu.
Bet, ja Ikitosas ciematā dzīves apstākļi bija gandrīz pirmatnēji, tāpat kā Augšamazones ciematu lielākajā daļā, tad, ejot gar to pašu krastu nepilnu jūdzi uz leju, jūs nonāktu bagātā muižā, kur dzīve ritēja ar visiespējamāko komfortu.
Ikitosa.
Tā bija Žoama Garrala ferma, uz kurieni devas abi jaunekļi pēc tikšanās ar mežu uzraugu.
Šī ferma, lauku saimniecība vai, lietojot vietējo nosaukumu, fazenda, celta pirms daudziem gadiem vienā no Amazones līčiem pie piecsimt pēdu platās Naneijas grīvas, bija pilnā plaukumā. Fazendas lauki stiepās veselu jūdzi uz ziemeļiem gar Naneijas labo krastu un tikpat tālu uz austrumiem gar lielo Amazones upi. Rietumos sīkas upītes, Naneijas pietekas, un daži nelieli ezeriņi tos norobežoja no savannas un pļavām, kas tika taupītas ganībām.
Tieši šeit 1826. gadā — divdesmit sešus gadus pirms stāstā attēloto notikumu sākuma — Žoāms Garrals pirmoreiz pārkāpa pār fazendas saimnieka mājas slieksni.
Saimnieks — portugālis, vārdā Magaljanss, — pārtika no ienākumiem, ko deva apkārtnes meži, un viņa jaunuzceltās fermas teritorija toreiz nesniedzās tālāk par pus- jūdzi gar upes krastu.
Viesmīlīgs, kā jau vecās paaudzes portugālis, Magal- janss dzīvoja kopā ar meitu Jakitu, kura pēc mātes nāves bija uzņēmusies vadīt saimniecību. Magaljanss bija īsts darbarūķis, sīksts un nenogurdināms, taču viņam trūka izglītības. Savus nedaudzos vergus un duci algotņu indiāņu viņš prata izrīkot, turpretī dažādos tirdzniecības darījumos bija krietni nevarīgāks. Saimnieka nepietiekamo zināšanu dēļ Ikitosas ferma uzplaukt nevarēja, un nemākulīgā tirdzniecība portugāli bija novedusi naudas grūtībās.
Tādos apstākļos divdesmit divus gadus vecajam 2oā- mam Garralam bija lemts tikties ar Magaljansu. Pagalam nomocījies, gluži bez līdzekļiem Žoāms Garrals ieradās šajā zemē. Magaljanss viņu pusdzīvu no bada un noguruma atrada tuvējā mežā. Portugālim bija laba sirds. Nevaicādams, no kurienes svešais nāk, Magaljanss tikai noprasīja, kas viņam būtu pašlaik nepieciešams. Žoāma Garrala novārgusī, taču dižciltīgā, lepnā seja Magaljansu aizkustināja. Piedāvādams pajumti sākumā tikai uz dažām dienām, fermeris jaunekli aizveda savās mājās, lai palīdzētu viņam tikt uz kājām, taču pēc tam šī viesmīlība turpinājās visu mūžu.
Tā Žoāms Garrals nokļuva Ikitosas fermā.
Žoāms bija brazīlietis, bez ģimenes un mantas. Lielas nepatikšanas, viņš teica, likušas viņam pamest dzimteni, lai nekad tur vairs neatgrieztos. Zoāms Garrals lūdza fermas saimnieku netaujāt par smago un nepelnīto nelaimi, kas viņu piemeklējusi pagātnē. Viņš alka sākt jaunu dzīvi, īstu darba dzīvi. Šurp viņš bija devies uz labu laimi, cerēdams iekārtoties kādā fazendā dziļi Peru iekšienē. Puisis bija gudrs un izglītots. Stāja un izskats iedvesa uzticību un liecināja, ka šis cilvēks ir taisns un godīgs. Magaljanss, bezgala savaldzināts, aicināja jaunekli palikt fermā, kur viņa zināšanas varētu aizstāt to, kā trūka cienījamajam saimniekam pašam.
Žoāms Garrals nevilcinādamies piekrita. Pirms tam viņa nodoms bija iestāties darbā seringalā kur čakls strādnieks tolaik pelnīja piecus sešus piastrus dienā un, ja palaimējās, varēja pat kļūt par fermeri. Bet Magaljanss pareizi aizrādīja, ka darba seringalā netrūks tikai kaučuka ievākšanas laikā, proti, dažus mēnešus gadā, un labais atalgojums nenodrošinās stāvokli, pēc kāda tīkoja Žoāms Garrals.
Portugālim bija taisnība. To sapratis, Žoāms Garrals, lieki nekavēdamies, nolēma strādāt fazendā, ziedojot tai visus spēkus.
Magaljansam savu cēlsirdību nevajadzēja nožēlot. Viņa saimniecība zēla. Ar Žoāma Garrala palīdzību drīz vien ievērojami pieauga pa Amazoni uz Paras provinces tirgiem pludināto koku daudzums. Fazenda pamazām paplašinājās un pēc neilga laika sniedzās gar Amazones krastu līdz Naneijas grīvai. Vecā dzīvojamā ēka tika pārbūvēta lieliskā divstāvu mājā, kuru no visām pusēm apņēma gandrīz pilnīgi aizēnota, krāšņumkokos grimstoša veranda; dārzā netrūka mimozu, vīģes koku, bauhīniju un paulīniju, kuru stumbrus klāja pasiflora, koši sārtās bromēlijas un niķīgās liānas.
Tālāk, aiz milzīga krūmāja un kokveidīgu augu biezokņa, slēpās ēku ansamblis, kur dzīvoja fazendas kalpotāji, — tur bija saimniecības ēkas, nēģeru būdas un indiāņu zaru slietņi. No upmalas, kas bija aizaugusi meldriem un dažādiem ūdens augiem, varēja saredzēt tikai saimnieka māju.
Plaša pļava, lagūnu malās rūpīgi attīrīta no krūmiem, bija lieliskas ganības. Lopiem te barības netrūka. Jauns nozīmīgs peļņas avots bija ganāmpulks, kas šajā raženajā
No upmalas varēja saredzēt saimnieka māju.
zemē četros gados pieauga divas reizes, turklāt desmit procentus ienākumu deva kauto lopu ādas un gaļa, no kuras pārtika lopkopji. Izcirtumos dažviet bija sastādītas ma- niokas un kafijas plantācijas. Sāka kultivēt cukurniedres, un drīz vien kļuva nepieciešamas dzirnavas, lai samaltu stiebrus, kurus vēlāk pārstrādāja sīrupā, tafijā un rumā. Vārdu sakot, desmit gados pēc Žoāma Garrala ierašanās Ikitosā fazenda izvērtās par vienu no bagātākajām Amazones augštecē. Jaunā pārvaldnieka prasmīgā saimniekošana un veiksmīgie tirdzniecības darījumi ar katru dienu pavairoja fazendas labklājību.
Taču Magaljansam drīz vien kļuva skaidrs, kam viņam par to jāpateicas. Atmaksādams par nopelniem, portugālis vispirms piešķīra Žoāmam daļu savu ienākumu, bet četrus gadus vēlāk padarīja viņu par savu kompanjonu ar līdzīgām tiesībām un peļņu dalīja uz pusēm.
Saimnieka ieceres gāja vēl tālāk. Viņa meita Jakita, tāpat kā tēvs, klusajā jauneklī, kurš bija iecietīgs pret citiem un stingrs pret sevi, atklāja vērtīgas prāta un sirds īpašības. Meitene Žoāmu iemīlēja; arī Žoāmam nebija vienaldzīgs Jakitas krietnais raksturs un daiļums, tomēr šķita, ka aiz lepnuma vai kautrības viņš pat nedomā lūgt meitenes roku.
Mainīt savas domas viņu pasteidzināja nelaimes gadījums.
Reiz, kad Magaljanss uzraudzīja darbus mežā, viņu nāvīgi ievainoja krītošs koks. Saimnieku atnesa uz fermu gandrīz nemaņā; jauzdams drīzu galu, Magaljanss paaicināja tuvāk meitu, kas raudot stāvēja pie tēva gultas, un, saņēmis viņas roku, ielika to Žoāma plaukstā, lūgdams jaunekli zvērēt, ka viņš Jakitu precēs.
— Tu mani padarīji bagātu, — Magaljanss teica, — bet es nespēšu mierīgi nomirt, kamēr ar šo laulību nebūšu nodrošinājis Jakitas nākotni.
— Palikšu jūsu meitas padevīgs kalps, brālis un aizbildnis, arī nebūdams viņas vīrs, — Žoāms Garrals sākumā iebilda. — Esmu jūsu parādnieks un nekad to neaizmirsīšu. Taču tik lielu maksu, ar kādu gribat atlīdzināt par manām pūlēm, es nepelnu.
Tēvs neatlaidās. Tuvā nāve liedza kavēties, viņš prasīja solījumu, un Žoāms Garrals beidzot piekāpās.
Jakitai bija divdesmit divi gadi, Žoāmam — divdesmit seši. Abi mīlēja viens otru un apprecējās īsi pirms Magal-
Magaljanss paguva dot bērniem savu svētību.
jansa nāves, kad viņš vēl paguva dot bērniem savu svētību.
Un tā 1830. gadā 2oāms Garrals kļuva par jauno Ikitosas fazendas saimnieku, ko ar prieku apsveica visa mājas saime.
Zoāma un Jakitas laulība, šo divu prātu un siržu vienība, solīja tālāku fermas labklājības pieaugumu.
Gadu pēc laulībām Jakita vīram dāvāja dēlu, bet divus gadus vēlāk — meitu. Vecā portugāļa mazbērniem, Benito un Minjai, vajadzēja kļūt par sava vectēva cienīgiem cilvēkiem, Jakitas un Žoāma bērniem — par vecāku cienīgiem pēctečiem.
No mazās Minjas izauga ļoti pievilcīga jaunava. Tālāk par fazendu viņa nekad nebija bijusi. Meitene dzīvoja veselīgā vidē pie krāšņās tropu dabas krūts, un ar vecāku mājās gūtajām zināšanām un audzināšanu viņai pilnīgi pietika. Ko vairāk viņa iemantotu Manausas vai Belemas klostera skolās? Kur ņemtu vēl labākus tikumiskas ģimenes dzīves paraugus? Vai tālu prom no mājām viņas prāts izveidotos smalkāks un sirds — atsaucīgāka? Ja pēc mātes nāves Minjai nebūtu lemts saimniekot fazendā, viņa būtu spējīga strādāt jebkurā citā vietā.
Ar Benito bija savādāk. Tēvs prātīgi sprieda, ka dēlam nepieciešamas pamatīgas un dziļas zināšanas, kādas tolaik bija pieejamas vienīgi Brazīlijas lielākajās pilsētās. Bagātajam fermerim netrūka iespējas dēla labā darīt visu. Benito bija izcili apdāvināts, zinātkārs, apveltīts ar asu prātu un cēlu raksturu. Divpadsmit gadu vecumā zēnu aizsūtīja uz Belemu, kur lielisku pedagogu vadībā tika likti pamati izglītībai, lai ar laiku no viņa izveidotu ievērojamu cilvēku. Benito labi izprata literatūru, zinātni un mākslu. Viņš mācījās tik cītīgi, it kā tēva materiālais stāvoklis liegtu kaut brītiņu sēdēt dīkā. Benito nepiederēja pie tiem, kas uzskata, ka bagātība ļauj dzīvot bez darba. Gluži otrādi, būdams apņēmīgs, godīgs un vīrišķīgs, drosmīgais puisis bija pārliecināts, ka neviens, kas vēlas būt cilvēka vārda cienīgs, nedrīkst atteikties no sava dabiskā pienākuma — darba.
Pirmajos skolas gados Belemā Benito iepazinās ar Ma- noelu Valdesu. Šis Paras tirgotāja dēls mācījās ar Benito vienā institūtā. Līdzīgie raksturi un gaumes abus tuvināja, viņi cieši sadraudzējās un drīz vien kļuva nešķirami.
1832. gadā dzimušais Manoels bija gadu vecāks par Benito. Viņš dzīvoja kopā ar māti, pārtikdams no nelielā mantojuma, ko pēc nāves bija atstājis tēvs. Pabeidzis vidusskolu, Manoels sāka studēt medicīnu. Viņš ļoti cienīja šo cēlo profesiju un karsti vēlējās kļūt par kara ārstu.
Laikā, kad satikām abus draugus, Manoels Valdess, jau saņēmis doktora grādu, bija ieradies dažus mēnešus atpūsties Ikitosas fazendā, kur mēdza pavadīt brīvdienas. Šo jaunekli ar patīkamajām manierēm, cēlo seju, zināmu iedzimtu pašlepnumu, kas viņam lieliski piestāvēja, Žoāms un Jakita uzņēma tikpat kā savu otro dēlu. Ja dēla loma Manoelam ļāva sevi uzskatīt par Benito brāli, tad attiecībās ar Minju tāds pagodinājums šķita nevietā, jo pret meiteni viņš izjuta daudz maigāku pieķeršanos nekā brāļa mīlestība.
1852. gada piektajā mēnesī, kad sākās mūsu stāsts, Žoāmam Garralam palika pilni četrdesmit astoņi gadi. Tveicīgajā klimatā, kas ātri iedragā veselību, par spīti tam, ka ļaudis tur priekšlaikus noveco, Garrals ar savu atturību, mērenību un vienkāršo dzīves veidu bija pratis sevi labi saglabāt. īsi apcirptie mati un garā bārda jau sirmoja, piešķirdama viņam stingra puritāņa izskatu. Atklātā seja pauda brazīliešu tirgotājiem un fermeriem raksturīgo neuzpērkamo godīgumu. Šajā ārēji vēsajā cilvēkā varēja jaust kaismīgu temperamentu, ko iegrožoja stipra griba. Skaidrais skatiens pauda mundrumu un lielu iekšēju spēku, uz ko varēja paļauties ikviens, kas meklēja viņa palīdzību.
Un tomēr rāmais, veselīgais cilvēks, kas dzīvē likās sasniedzis visu, glabāja sevī" kādas dziļas skumjas, kuras gaisināt nespēja pat Jakitas maigā mīlestība.
Kāpēc godīgais, cienījamais fermeris, kura laimei visi apstākļi bija kā radīti, kāpēc viņš nekad nebija līksms? Kāpēc šķita, ka viņu spēj iepriecināt tikai citu laime, nevis savējā? Vai patiesi viņu nospieda slepenas bēdas? Šis jautājums nedeva miera viņa sievai.
Jakitai bija jau četrdesmit četri gadi. Arī viņa bija mācējusi pretoties klimata postošajai ietekmei, kaut gan tropu zemēs sievietes noveco jau trīsdesmit gados. Jakitas glītie mazliet saasinājušies vaibsti joprojām nezaudēja portugāļiem raksturīgās klasiskās līnijas, kurās tik dabiski apvienojas lepnums un dvēseles skaistums.
Bērni vecāku maigajai mīlestībai atbildēja ar tikpat sirsnīgu pieķeršanos.
Benito tad bija divdesmit vienu gadu vecs, dzīvespriecīgs, drosmīgs un pievilcīgs, atklātu sirdi un strauju dabu, ar ko atšķīrās no sava drauga, daudz nopietnākā, savaldīgākā Manoela.
Pavadījis gadu Belemā, tālu no dzimtajām mājām, kopā ar draugu atgriezies fazendā, ieraudzījis atkal tēvu, māti un māsu, no jauna nonācis varenajos Augšamazones džungļos — mežu biezokņos, kuru noslēpumi vēl gadsimtiem ilgi cilvēkiem nebūs pieejami, jauneklis sajuta nepasakāmu prieku — Benito taču bija aizrautīgs mednieks!
Minjai nupat bija apritējuši divdesmit gadi. Meitene bija pievilcīga tumšmate zilām acīm, kurās it kā atspulgo- jās viņas dvēsele. Vidēja auguma, slaida un gracioza — Minja atgādināja savu daiļo māti. Nopietnāka par brāli, sirsnīga, līdzjūtīga un laipna — viņa bija visu mīlule. To, bez šaubām, apliecinātu katrs, pat nenozīmīgākais fazendas kalpotājs. Tikai Minjas brāļa draugam Manoelam Val- desam par meiteni kaut ko taujāt būtu lieki. Pārāk ieinteresēts šajā jautājumā, Manoels nespriestu pietiekami objektīvi.
Garralu ģimenes apraksts nebūtu pilnīgs, ja neminētu ne vārda par daudzajiem fermas ļaudīm.
Pirmkārt jāatzīmē gadus sešdesmit vecā nēģeriete Si- bēla, kurai saimnieks bija dāvājis brīvību, taču, savā jaunībā auklējusi Jakitu un ļoti viņu iemīlējusi, Sibēla palika pie Garraliem. Kā īsts ģimenes loceklis vecā aukle drīkstēja uzrunāt ar «tu» gan māti, gan meitu. Krietnās nēģe- rietes dzīve bija aizritējusi fazendas laukos un mežainajos upes krastos, kas ieskāva fermu. Ikitosā Sibēla nokļuva bērnībā, kad vēl pastāvēja nēģeru tirdzniecība, un pēc tam nekad vairs ciematu nepameta. Te viņa apprecējās, agri kļuva atraitne un, zaudējusi vienīgo dēlu, sāka kalpot Magaljansam. Sibēla pazina tikai to Amazones daļu, kas plūda šeit garām viņas acu priekšā.
Fazendā dzīvoja arī jauna daiļa mulate, Minjas istabene, viena vecuma ar savu saimnieci, sirsnīgi tai pieķērusies. Mulati sauca Lina. Viņa piederēja pie tām jaukajām, mazliet izlutinātajām būtnēm, kuras dievina savas kundzes un kurām savukārt tiek piedota daža laba vaļība. Mundra, rosīga, piemīlīga un laipna — Lina darīja visu, ko iedomājas, nekas šajās mājās viņai netika liegts.
Minjai nupat bija apritējuši divdesmit gadi.
Fazendas strādniekus varēja sadalīt divās grupās: indiāņi, skaitā ap simts, strādāja fermā kā algotņi; nēģeri, divreiz lielākā skaitā, vēl joprojām vergoja, kaut gan viņu bērni jau tika atbrīvoti. Žoāms Garrals bija aizsteidzies priekšā Brazīlijas valdībai. Jāpiebilst, ka šajā zemē pret nēģeriem, kas bija atvesti no Bengelas, Kongo vai Zelta Krasta, izturējās maigāk nekā citur, un nožēlojamus neģēlības paraugus, kādi nereti gadījās citu zemju plantācijās, Ikitosas fermā, bez šaubām, nevarēja atrast.