— Tā ir lielākā pasaules upe! [7] — nākamajā dienā Benito teica Manoelam Valdesam.
Tobrīd abi jaunekļi sēdēja uz kraujas Amazones krastā pie fazendas dienvidu robežas, vērodami, kā upe, kuras
Abi jaunekļi sēdēja uz kraujas Amazones krastā.
pirmsākums meklējams augstu Andu kalnos, lēni veļ viļņus uz Atlantijas okeānu, astoņsimt jūdžu no šīs vietas.
— Amazone piegādā jūrai visvairāk ūdens, — Manoels ieminējās.
— Turklāt tādu daudzumu, — Benito piebilda, — ka tas atsāļo jūru milzu platībā un šīs straumes spēks pat jūdzes astoņdesmit no krasta liek dreifēt kuģiem.
— Upes platā gultne šķērso vairāk nekā trīsdesmit paralēles, bet tās baseins stiepjas vismaz divdesmit piecus grādus no dienvidiem uz ziemeļiem.
— Baseins?! — Benito iesaucās. — Vai var nosaukt par baseinu plašo līdzenumu, kur tek Amazone, šo neizmērojamo savannu bez neviena paugura vai kalna, kas ierobežotu apvārsni?
— Visā upes garumā, — turpināja Manoels, — kā milzu astoņkāja neskaitāmi taustekļi tajā ietek divsimt no ziemeļiem vai dienvidiem plūstošu pieteku, kurām pašām savukārt pievienojas bezgala daudz pieteku; salīdzinājumā ar šīm pietekām Eiropas lielās upes šķiet nenozīmīgi strauti.
— Bet piecsimt sešdesmit salu, ja neskaita sīkās nekustīgās vai peldošās, — vesels arhipelāgs, kur būtu vieta karaļvalstij!
— Un krastus izrobo tik daudz līču, kanālu, lagūnu, ezeru, cik, kopā ņemot, nav visā Šveicē, Lombardijā, Skotijā un Kanādā.
— Tā ir divu republiku robeža, kas majestātiski šķērso Dienvidamerikas lielāko valstiun šķiet, ka patiesi caur šo upi kā caur kanālu visi Klusā okeāna ūdeņi tiektos saplūst Atlantijā.
— Un kāda grīva! īsts jūras šaurums ar Maražo salu centrā, šīs salas perimetrs pārsniedz piecsimt jūdzes . ..
— Paisuma laikā pat okeāns velti mērojas spēkiem ar vareno Amazones straumi, kas šajā grandiozajā cīņā rada gigantiskus viļņus, tā saucamo pororoku; salīdzinājumā ar to citu upju paisumi un bēgumi šķiet nenozīmīga viļņošanās, ko sacēlis liegs vējiņš.
— Pa šo garo artēriju, kurai trīs nosaukumu gandrīz vai nepietiek, piectūkstoš kilometru no grīvas uz augšu var peldēt paši lielākie kuģi ar pilnu kravu.
— Amazone ar savām pietekām un pieteku pietekām paver plašus tirdzniecības un satiksmes ceļus cauri visiem Amerikas ziemeļiem no Magdalēnas līdz Ortekāzai, no Ortekāzas līdz Kaketai, no Kaketas līdz Putumajo, no Pu- tumajo līdz Amazonei. Četri tūkstoši jūdžu upju ceļa! Nepieciešami tikai daži kanāli, lai šī kuģošanas sistēma kļūtu pilnīga.
— Vārdu sakot, mūsu priekšā ir pati lielākā un apbrīnojamākā hidrogrāfiskā sistēma pasaulē.
Jaunekļi lielā sajūsmā sprieda par savu vareno upi: viņi abi taču bija Amazones bērni. Turklāt lieliski ūdens ceļi cauri Bolīvijai, Peru, Ekvadorai, Jaunajai Granādai, Venecuēlai un četrām Gvajānām — angļu, franču, holandiešu un brazīliešu — bija arī visas pietekas, gandrīz tikpat varenas kā Amazone pati.
Kā zināms, laiku tāles slēpj daudzu tautu un cilšu izcelsmi. Līdzīga neskaidrība ir ar pasaules lielākajām upēm. To īstais pirmavots nav vēl atklāts. Ar šo upju dzimtenes nosaukumu lepojas daudzas valstis. Vairākas kāro arī pēc Amazones. Par tās godpilnajām dzimtenes tiesībām ilgu laiku savā starpā strīdējās Peru, Ekvadora un Ko- lumbija.
Taču šodien, šķiet, neviens nešaubās, ka Amazones sākums atrodas Peru, Varako apgabala Tarmas rajonā, kur tā iztek no Laurikoča ezera, aptuveni starp vienpadsmito un divpadsmito paralēli.
Ja kāds iedrošinātos apgalvot, ka Amazone sākas Bolīvijas Titikakas kalnos, tam vajadzētu pierādīt, ka Amazone īstenībā ir Ukajali, kas izveidojusies no divām upēm — Paro un Apurimakas; taču šāds uzskats jau atspēkots.
Iztecējusi no Laurikoča ezera, jaunā Amazone plūst simt sešdesmit jūdzes ziemeļaustrumu virzienā un tikai pēc tam, savienojusies ar lielās Pantes ūdeņiem, nogriežas tieši uz austrumiem. Kolumbijas un Peru teritorijā līdz pat Brazīlijas robežai Amazoni dēvē par Maranjonu vai, pareizāk sakot, par Maranjao, jo pirmajā gadījumā portugāļu nosaukums mazliet franciskots. Posmu no Brazīlijas robežas līdz Manausai, kur Amazonē ieplūst varenā Rionegro, sauc par Solimaju vai Solimoinsu, indiāņu solimao cilts vārdā. Piekrastes provincēs vēl sastopamas šās cilts atliekas. Un, beidzot, posmā no Manausas līdz jūrai tā jau ir Amazone vai Amazoņu upe, kā to nosaukuši spāņi, drošsirdīgā Oreljanas[8] pēcteči; šā dēkaiņa aizraujošie, taču apšaubāmie nostāsti liecina, ka pie Njamundas — vienas no lielākajām Amazones pietekām reiz dzīvojusi kareivīga sieviešu cilts.
Jau pašā Amazones augšgalā var nojaust, ka tālāk upe izvērtīsies milzu straumē. No iztekas līdz gultnes sašaurinājumam starp divām gleznainām, robotām kalnu grēdām upes ceļā nav nekādu šķēršļu, ne krāču. Tikai upei nogriežoties uz austrumiem un laužoties cauri Andu kalnu atzarei, tās mierīgo plūdumu pārtrauc krāces. Šeit sastopami daži ūdenskritumi, kuru dēļ upe nav viscaur kuģojama. Un tomēr, kā pareizi norādījis Humbolts[9], Amazones lielākā daļa ir brīvs ūdens ceļš.
Jau pie iztekas Amazonei netrūkst pieteku, kurām ūdeņus bagātīgi piegādā neskaitāms daudzums sīku upīšu un strautu. Viena no kreisās puses pietekām, kas nāk no ziemeļaustrumiem, ir Činčipe. Labajā pusē no dienvidaustrumiem Amazonē ietek Čačapuija. Pie Lagūnas misijas no kreisās puses lielajā upē ieplūst Marona un Pastuka, bet no labās — Gvaljaga. No kreisās šurp traucas arī Čam- bira un Tigre, no labās, divi tūkstoši astoņi simti jūdžu attālumā no Atlantijas, Amazonei pievienojas Valjaga; tā kuģojama vairāk nekā divsimt jūdžu posmā un aizved pašā Peru centrā. Un, beidzot, labajā pusē, Omagvas Svētā Jēkaba misijas tuvumā, kur beidzas Augšamazones baseins, cauri Sakramento pampām viļņus veļ skaistā, majestātiskā Ukajali, šī milzu artērija, kuras neskaitāmo pieteku pirmsākums meklējams Arikas ziemeļaustrumos Ču- kuito ezerā.
Tādas ir Amazones galvenās pietekas augšpus Ikitosas. Lejastecē šīs upes kļūst tik ūdeņu pārpilnas, ka Eiropas upju gultnēs tām, bez šaubām, būtu par šauru. Ar šo pieteku grīvām Garralu ģimene iepazīsies ceļojumā pa Amazoni.
Jāpiemin, ka šai vienreizēji skaistajai upei, kas apūdeņo viskrāšņāko zemi pasaulē un gandrīz bez novirzēm tek dažus grādus zem ekvatora, piemīt zināma īpatnība, kādas trūkst Nīlai, Misisipi un Livingstonai, kura senāk saucās
Kongo Zaīra Lualaba. Proti, pretēji nekompetentu ceļotāju apgalvojumiem tajā Dienvidamerikas daļā, kurai cauri tek Amazone, ir visveselīgākais klimats. Upe te šķērso nevis zemu ieleju kalnu iežogojumā, bet plašu līdzenumu, kas stiepjas jūdzes trīssimt piecdesmit no ziemeļiem uz dienvidiem un tikai vietumis klāta nelieliem pakalniem, kuri gaisa straumēm neliedz brīvu plūdumu.
Profesors Agasīzs pamatoti iebilst pret uzskatu, ka zemē, kurai nākotnē nenoliedzami jākļūst par vienu no dzīvākajiem tirdzniecības centriem, būtu veselībai kaitīgs klimats. Pēc viņa domām, «šeit vienmēr strāvo maigas vēsmas, kas veicina iztvaikošanu, tāpēc temperatūra krītas un zeme nesasilst vienmērīgi. Šā pastāvīgā atvēsinošā vēja dēļ klimats Amazones baseinā ir patīkams, var teikt, pat viens no visjaukākajiem.»
Arī Brazīlijas bijušais misionārs abats Dirāns konstatējis, ka temperatūra šajā baseinā nekad nav zemāka par divdesmit pieciem grādiem un ne augstāka par trīsdesmit "trim, tātad gada vidējā temperatūra mēdz būt divdesmit astoņi divdesmit deviņi grādi, bet svārstības nepārsniedz astoņus grādus.
Pēc šādiem atzinumiem varam droši apgalvot, ka Amazones baseinā nav tā svelmainā karstuma, kas līdzīgās paralēlēs valda Āzijas un Alrikas apgabalos.
Plašais līdzenums, pa kuru aizvijas upes gultne, viscaur pieejams jūras vējiem, kuri nāk no Atlantijas okeāna.
Tāpēc Amazones provinces katrā ziņā drīkst uzskatit par visveselīgākā klimata zemi, kas turklāt pieder pie skaistākajām pasaulē.
Tikai neiedomājieties, ka Amazones hidrogrāfiskā sistēma vēl pārāk maz izpētīta!
Jau sešpadsmitajā gadsimtā Oreljana, Francisko Pi- zarro [10] leitnants, devās uz leju pa Rionegro, 1541. gadā sasniedza Amazoni un, bez pavadoņa apceļojis tās piekrastes apgabalus, pēc astoņu mēnešu ilga brauciena pa šo upi, ko brīnumaini attēlojis savos stāstos, nonāca tās grīvā.
1636.—1637. gadā portugālis Pedro Tekseira ar četrdesmit septiņu pirogu flotili, ceļodams pa Amazoni uz augšu, sasniedza Napo.
1743. gadā Lakondamīns\ izmērījis meridiāna loku līdz ekvatoram, pameta savus ceļa biedrus — Bugēru [11] un go- dēnu de Odonē, lai dotos ar kuģi pa Činčipi līdz tās ietekai Maranjonā, un 31. jūlijā sasniedza Napo grīvu; tieši tad, kad kļuva novērojams pirmais Jupitera pavadonis, kas ļāva Lakondamīnam, šim «astoņpadsmitā gadsimta Humboltam», precīzi noteikt savas atrašanās vietas koordinātes; pēc tam viņš izpētīja ciematus abos Amazones krastos un sestajā septembrī nonāca pie Paras cietokšņa. Garajam ceļojumam bija izcili panākumi: kartē tika atzīmēta Amazones izcelšanās vieta un gandrīz pilnīgi pierādīts, ka Amazone ir savienota ar Orinoko.
Piecdesmit piecus gadus vēlāk Humbolts un Bonplāns[12]turpināja Lakondamīna vērtīgos pētījumus, papildinot Ma- ranjonas karti līdz Napo upei.
Kopš tā laika vairs nemitējās ceļojumi gan pa Amazoni, gan pa tās nozīmīgākajām pietekām.
Listermovs 1827. gadā, Simts 1834.—1835. gadā, lranču «Bulonnietes» komandieris 1844. gadā, brazīlietis Valdess 1840. gadā, francūzis Pols Markuā no 1818. gada līdz 1860. gadam, fantasts un gleznotājs Biārs 1859. gadā, profesors Agasīzs no 1865. gada līdz 1866. gadam, brazīliešu inženieris Francis Kellers Lincengers 1867. gadā un, beidzot, doktors Servo 1879. gadā — tie visi ceļoja pa Amazoni, pētīdami tās baseinu un noteikdami ievērojamāko pieteku kuģojamību.
Taču pats svarīgākais fakts, kas dara godu Brazīlijas valdībai, ir tāds:
1857. gada 31. jūlijā pēc garām diskusijām starp Franciju un Brazīliju Gvajānas robežu dēļ Amazone tika pasludināta- par brīvi kuģojamu visām valstīm, bet, lai prakse saskanētu ar teoriju, Brazīlija noslēdza līgumus ar kaimiņvalstīm, dodot tām tiesības izmantot it visus Amazones baseina ūdens ceļus.
Mūsdienas tiešu satiksmi ar Liverpūli uztur ērti
tvaikonīši, izmantojot Amazoni no grīvas līdz Manausai, bet daži iet pat līdz Ikitosai; beidzot vēl citi pa Tapažosu, Madeiru, Rionegro un Purusu ielaužas pašā Peru un Bolīvijas centrā.
Nav grūti iedomāties, cik plaša drīzumā izvērtīsies tirdzniecība šajā milzīgajā, bagātajā baseinā, kuram līdzīga nav visā pasaulē.
Taču vilinošajai nākotnes perspektīvai ir vēl otra puse. Parasti par šādu progresu maksā iezemieši.
Patiesi, Amazones augštecē ne mazums indiāņu cilšu — tai skaitā kurisikuru un sorimao ciltis — jau iznīkušas. Ja Putumajo vēl sastopami juri cilts pārstāvji, tad javas šo apvidu pilnīgi pametuši un pārcēlušies pie attālākām pietekām, bet nedaudzie maoro aizgājuši no dzimtajiem krastiem un nelielās grupiņās klejo Žapuras mežos.
Tuantēnas upes piekraste ir tikpat kā neapdzīvota, vienīgi Žuruas grīvā vēl atrodamas dažas klejojošu indiāņu 1 ģimenes. Tefe ir gandrīz pilnīgi pamesta, un lielās umah- vas cilts atliekas vēl saglabājušās tikai pie Zapuras iztekas. Koari pavisam izmiruši. Purusas krastos palikusi saujiņa muras cilts indiāņu. No senajām manao ciltīm saglabājušās nedaudzas nomadu ģimenes. Rionegro krastos dzīvo vienīgi metisi, portugāļu un indiāņu pēcteči, taču senāk šeit varēja saskaitīt divdesmit četras dažādas tautības.
Tāds ir dzīves progresa likums. Beigu beigās indiāņi iznīks. Anglosakšu kundzības laikā izmira austrālieši un tas- mānieši. Tālo rietumu iekarotāji iznīcināja Ziemeļamerikas indiāņus. Varbūt reiz pienāks diena, kad franču kolonizatori iznīdēs arābus.
Taču mums laiks atkal pievērsties 1852. gadam. Dažādie mūsdienu sakaru līdzekļi toreiz vēl neeksistēja, un, ja ņem vērā šo apstākli, Žoāma Garrala ceļojumam bija nepieciešami vismaz četri mēneši.
Tieši tāpēc, noraudzīdamies lēnām plūstošajos ūdeņos pie savām kājām, Benito domīgi sacīja draugam:
— Manoel, ceļā laiks mums paies ātri, jo mēs taču būsim kopā līdz pašai Belemai.
— Jā, protams, Benito, — Manoels atteica, — un tomēr tas vilksies bezgala gausi, jo Minja kļūs mana sieva tikai ceļojuma beigās.