Cilvēka daba ir nemainīga: tas arvien dievinās sekmes un izsmies neveiksmi. Tā bija arī mūsu ciemā: cieminieki atzina, ka Žanna ar savu smieklīgo iedomu un piedzīvoto neveiksmi galīgi apkaunojusi visus, un tādēļ bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem ņēmās viņu gānīt un nosunīt. Tā vien likās — ja veiklās mēles būtu ar zobiem, tad saplosītu viņu gabalos. Un tie domremijieši, kas viņu atklāti negānīja, rīkojās vēl ļaunāk: tie viņu izsmēja, ķircināja un diennakti nomocīja ar savām asprātībām.
Tikai Ometa, Mazā Menžeta un es palikām viņai uzticīgi; visiem citiem viņas biedriem un draugiem, kā izrādījās, nebija pa spēkam noturēties pret vispārējā sašutuma vilni. Tie izvairījās ar viņu sastapties, kaunējās rādīties ar viņu kopā, jo baidījās, ka ari viņus varētu izsmiet un gānīt, kā tagad izsmēja un lamāja Žannu.
Vina pati klusībā raudāja rūgtas asaras, bet atklātībā ne ar ko neizrādīja savu sarūgtinājumu, bet mierīgi un pacietīgi izturēja visu; vina prata apbrīnojami savaldīties un nezaudēja veselo saprātu, nevainoja nevienu un arī nevienam nepārmeta. Šķiet, ka viņa ar to būtu pelnījusi atsaucību un iecietību, bet arī tas nelīdzēja.
Pat viņas tēvs nevarēja par viņu mierīgi runāt, jo bija sašutis par viņas trako nodomu — doties kā vīrietim karā. Dažas nedēļas pirms tam viņš bija redzējis sapni, ka viņa aizgājusi karā, bet tagad māņticīgās bailēs un niknās dusmās atcerējās šo sapni un saskaities stāstīja visiem, ka drīzāk būtu viņas brāļiem licis viņu nogalināt, nekā palaistu karalaukā, kur sievišķim neesot nekā ko meklēt, un, ja tie neklausītu viņa pavēlei, tad būtu to izdarījis pats savām rokām.
Bet Žannu nekas vairs nevarēja atturēt. Vecāki stingri aizliedza viņai kur tālāk iet un uzmanīja, lai viņa neaizbēgtu. Bet viņa pat nemēģināja bēgt, jo teica, ka vēl neesot pienācis laiks, bet, kad tas pienākšot, tad nekāds aizliegums viņu neaizkavēšot pildīt pienākumu, un tad veltīgi būšot viņu sargāt un aizturēt.
Tā pagāja visa vasara. Viņas vecāki vēroja viņas neatlaidību un vēlāk bija loti priecīgi, kad beidzot radās iespēja viņu izprecināt un tā izjaukt viņas turpmākos nodomus. Paladīnam netrūka bezkaunības apgalvot, ka Žanna jau priekš dažiem gadiem solījusies kļūt viņa sieva, un tagad tas pieprasīja, lai viņa pilda savu solījumu.
Viņa atbildēja, ka viņam neesot nekādu tiesību, ka nekad neesot viņam solījusies un tādēļ arī viņu neprecēšot. Lieta aizvirzījās tiktāl, ka viņu aicināja uz Tūļu, kur viņai bija jāatbild baznīcas tiesā. Kad viņa atteicās ņemt sev aizstāvi, pati uzņemdamās sevi aizstāvēt, viņas radi un nelabvēli jau sāka priecāties, ka viņa zaudēšot prāvu.
Protams, tāds iznākums arī bija gaidāms, jo vai gan varēja cerēt, ka jauna, nepiedzīvojusi zemniecīte, kam ir tikai sešpadsmit gadu, noturēsies neapjukusi svinīgajā tiesas sēdē un nezaudēs galvu daudzo mācīto tiesasvīru priekšā, kuri viņu visādi pratinās? Bet visi bija vīlušies. Tie devās uz Tūļu priecāties par viņas izbailēm, pazemojumu, neveiksmi un kaunu; bet kāds bija izbrīns, kad viņa bez mazākā apjukuma vienkārši un mierīgi nostājās tiesas priekšā. Viņa nebija sev aicinājusi neviena liecinieka, paskaidrodama, ka iztiks ar pretējās puses liecībām. Kad liecinieki bija nodevuši savu liecību, viņa piecēlās un nedaudzos vārdos norādīja, cik viņu liecības nepamatotas, nesakarīgas un maz ticamas, un tad pievērsās Paladīnam. Veiklos vārdos viņa pilnīgi apgāza viņa pirmo apgalvojumu, un beigās viņš palika tukšām rokām, kaut gan bija ieradies tiesā ar lielu krājumu melu un ļaunprātības. Viņa aizstāvis vēl mēģināja ko iebilst, bet tiesa vairs neļāva viņam runāt un izšķīra lietu par labu Žannai, turklāt vēl piebilstot viņai dažus laipnus vārdus un nosaucot viņu par „jauko bērnu".
Pēc tik spožas uzvaras un augstās tiesas uzslavas nepastāvīgie domremijieši izturējās pret Žannu gluži citādi: visi apsveica viņu ar panākumiem, visādi uzslavēja un vairs neaiztika. Māte atkal izturējās pret viņu sirsnīgi, un pat tēvs atmeta dusmas, no jauna iemīļoja viņu un skaļi visiem apliecināja, ka tiešām varot lepoties ar savu meitu.
Un tomēr, kaut arī cieminieki bija labvēlīgi, Žanna pārdzīvoja grūtus brīžus: ienaidnieks jau aplenca Orleānu, Francijas debesis apmācās vēl tumšākas, taču viņas Balsis nedeva nekādus tuvākus norādījumus, tikai pavēlēja kādu laiku vēl nogaidīt. Pienāca ziema, un tā likās bezgalīga. Bet tad viss pārmainījās.