1429. gada 5. janvāri Žanna ieradās pie manis ar savu tēvoci Laksāru un teica:
„Tas laiks ir pienācis. Manas Balsis vairs nav neskaidras, tagad tās skaidri un saprotami man vēsti, ka pienācis laiks rīkoties: pēc diviem mēnešiem es būšu pie troņmantnieka."
Viņa runāja satrauktā balsi, un viņai bija kareivīgs izskats. Ari mani pārņēma viņas satraukums, un es jutos tik pacilāts, it kā jau būtu sadzirdējis bungu rīboņu un karapulku soļu dimdoņu.
„Es tam ticu," es viņai teicu.
„Arī es tam ticu," Laksārs man piebalsoja. „Ja viņa man agrāk būtu teikusi, ka Dievs tas Kungs viņu izraudzījis Francijas glābiņam, es tam nebūtu ticējis; es viņai lautu vienai uzmeklēt savu gubernatoru un nemaz neiejauktos; es vienkārši nodomātu, ka viņa zaudējusi prātu. Bet nu es pats savām acīm redzēju, cik viņa aukstasinīgi un droši nostājās dižo augstmaņu priekšā, un pats savām ausim dzirdēju, kā viņa ar tiem runāja. Tagad es skaidri zinu: bez Dieva palīga viņa to nebūtu varējusi. Un tādēļ pazemībā viņu lūgšu, lai viņa dara ar mani ko gribēdama, jo pilnīgi nododu sevi viņas rīcībā."
„Mans tēvocis ir loti atsaucīgs," Žanna teica. „Es viņu aicināju un lūdzu iestāstīt manai mātei, lai laiž mani apkopt viņa sievu, kas nejūtas gluži vesela. Tas nu būtu nokārtots, un rit mēs aizejam. No viņa mājām drīz vien došos uz Vokulēru, kur nogaidīšu, līdz uzklausīs manu lūgumu. Kas bija tie divi kavalieri, kuri todien sēdēja pie gubernatora galda no tevis pa kreisi?"
„Viens bija seniors Žans de Novelonpons de Mecs, otrs — seniors Bertrans de Pulanžē."
„Abi dūšīgi karavīri! Kā vienu, tā otru jau esmu sev izraudzījusi par palīgiem… Bet ko es redzu? Vai tev ir kādas šaubas?"
Es sapratu, ka tagad viņai bez aplinkiem sakāma skaidra patiesība, tādēļ vaļsirdīgi teicu:
„Viņi tevi noturēja par ārprātīgu un tā ari izteicās. Tiesa, viņi tevi žēloja un tomēr tur par ārprātīgu."
Mani vārdi, šķiet, viņu nemaz neapvainoja, un viņa nebūt neapjuka, tikai vienkārši atteica:
„Prātlgi cilvēki mēdz arī mainīt uzskatus, kad skaidri redz, ka kļūdījušies. Un tie, par kuriem runāju, katrā ziņā sapratis, ka viņi maldījušies. Viņi mani uzklausīs un man sekos… Bet man šķiet, tu atkal šaubies! Saki — vai tu šaubies?"
„N-nē. Tagad vairs nešaubos. Man vienīgi iešāvās prātā, ka viņi nav šejienieši un tagad jau būs aizceļojuši tālāk."
„Nekas, gan viņi atgriezīsies. Bet tagad parunāsim par to, kas darāms turpmāk; esmu ieradusies pie tevis ar dažiem norādījumiem. Pēc dažām dienām tu man sekosi. Nokārto, kas tev kārtojams, jo ilgi netiksi atpakaļ."
„Vai Žans ar Pjēru ari dosies mums līdzi?"
„Nē. Tagad viņi atteiktos, ja viņus aicinātu, bet drīz pienāks arī viņu kārta man sekot, un tad viņi man atnesis manu vecāku svētību, un vecāki jau paši būs ar mieru, ka uzņemos šo pienākumu, ko debess man uzlikusi. Tad… tad es būšu stipra, bet tagad vēl jūtos tik vāja."
Viņa brīdi klusēja, un viņas acīs pamirdzēja asaras; tad viņa turpināja:
„Man gribētos atvadīties no Mazās Menžetas. Atved viņu aplokā aiz ciema, lai viņa mani kādu gabaliņu pavada…"
„Bet Ometa?"
Žannai nevarīgi noslīdēja galva uz krūtīm, un viņa raudādama man atbildēja:
„Nē, ak nē! Viņa man pārāk dārga. Es viņu pārāk stipri mīlu un nevarētu pārciest domu, ka nekad vairs neredzēšu viņas dārgo sejiņu."
Otrā rītā es paņēmu līdzi Menžetu, un mēs četri izgājām rīta dzestrumā laukā uz lielceļa un gājām tik ilgi, kamēr mūsu ciematiņš vairs nebija redzams; tad meitenes beidzamo reizi atvadījās, sirsnīgi apkampās un vairs nevarēja valdīt asaras. Žēl bija noskatīties viņu bēdās. Žanna vēl beidzamo reizi ilgi vērās dzimtajā ciemā, laumu kokā, ozolu birzī, puķēm rotātajā pļaviņā, upē, it kā vēlēdamās uz visiem laikiem paturēt atmiņā visas mīļās dzimtenes vietiņas; viņa jau zināja, ka to visu redz pēdējo reizi mūžā. Tad, visus spēkus saņemdama, novērsās un aizgāja, rūgti raudādama.
Tas bija tieši viņas un manā dzimšanas dienā. Viņa bija sasniegusi septiņpadsmit gadu vecumu.