Pēc dažām dienām Laksārs aizvadīja Žannu līdz Vokulē- rai, kur viņu nodeva ratnieka sievas Katerīnas Roijes gādībā; tā bija godīga un labsirdīga sieviete. Žanna cītīgi apmeklēja dievkalpojumus un palīdzēja Katerīnai saimniecībā, tādā kārtā pelnīdama pati sev iztiku; bet, ja kāds vēlējās — un tādu bija krietni daudz — parunāt ar Žannu par viņas dievišķo uzdevumu, viņa labprāt tam atbildēja un nekā neslēpa. Viņai sekodams, arī es ierados Vokulērā, kur apmetos viņas tuvumā un drīz vien biju tuvākais aculiecinieks visam, kas turpmāk notika.
Vispirms milzīgā ātrumā izplatījās vēsts, ka pilsētā ieradusies kāda jaunava, ko pats Dievs izraudzījis par Francijas glābēju. Ļaudis bariem pulcējās pie viņas mājas, kur viņa dzīvoja, lai viņu redzētu un ar viņu parunātu. Jau ar savu burvīgo skaistumu viņa panāca to, ka daudzi viņai noticēja; bet, ko nepanāca skaistums, to paveica viņas nopietnība un ārkārtīgā pārliecība. Tikai pašapmierināti bagātnieki turējās nomaļus, izsmiedami viņu; bet tas jau viņu dabā.
Tad atcerējās kādu burtnieka Merlēna pareģojumu priekš astoņiem simtiem gadu. Tajā bijis teikts, ka reiz pienākšot brīdis, kad Franciju pazudināšot sieviete, un ar sievietes palīgu Francija atkal atdzimšot. Pašlaik Francija tiešām gāja bojā, un to pazudināja sieviete, Bavārijas Izabella, Francijas necienīgā karaliene. Nebija vairs šaubu, ka Žannai, šai piemīlīgajai, tiklajai jaunavai, tagad lemts piepildīt pārējo pareģojumu. Tas vēl vairāk visus iejūsmināja, un visi gribēja redzēt viņu vaigā. Ļautiņus pārņēma milzīgs satraukums, un līdz ar to apspiesto franču sirdīs negribot pamodās jauna cerība, jauna ticība gaišākai nākotnei.
Un lūk, no Vokulēras, līdzīgi varenam vilnim arvien tālāk aizbangoja milzu sajūsma, kas savā straumē aizrāva tuvos un tālos ciemus un pilsētas un it kā iedvesa jaunu dzīvību izmisuma pārņemtajos Francijas pilsoņos. Arī no tālienes Vokulērā saplūda ļaužu bari, kas gribēja paši savām acīm skatīt Žannu un dzirdēt viņas vārdus; un tie arī vinu redzēja, dzirdēja un ticēja viņai. Visa pilsēta bija ļaužu pilna; tālumnieki bija aizņēmuši visus brīvos kaktiņus, un lielāka daļa bija spiesta mitināties zem klajas debess. Bet ļaudis bariem nāca klāt, lai gan pašreiz bija iestājies bargs ziemas sals. Kad cilvēka dvēsele iet bojā, vai gan tam vairs lielas rūpes par ēdienu un pajumti? Tad viņš alkst tikai garīgas barības! Vilnis ar katru dienu auga augumā.
Domremī iedzīvotāji, visam līdzi dzīvojot, bija pavisam apmulsuši un satraukumā cits citam teica: „Un šis pasaules brīnums tik ilgus gadus dzīvojis mūsu vidū, bet mums, muļķiem, tas pat neienāca prātā!"
Arī Žans ar Pjēru atstāja mājas, un visi pavadīja viņus ar skaudību un cieņu, it kā viņi būtu nezin kādi izcilie kungi un laimes lutekļi. Tiklab no mājām aizejot, kā arī Vokulērā, viņus varen sumināja, un ikviens vēlējās redzēt, kādi brāļi ir tai, kuras rokās pats Dievs nodevis nelaimīgās tēvijas likteni.
Brāļi atnesa Žannai vecāku svētību, un vecāki bija solījušies arī paši ierasties un viņu izvadīt. Tad Žanna, smeldamās jaunus spēkus šai svētībā, ar jaunām cerībām vēlreiz devās pie gubernatora. Bet ar viņu bija tikpat grūti runāt, cik pirmajā reizē, un tas skarbi noraidīja viņas lūgumu. Žanna gan bija sarūgtināta, taču vēl nebūt nezaudēja cerību. Viņa teica:
„Es tikām lūgšos, kamēr nebūšu dabūjusi kareivjus, kas mani pavadītu, jo tā noteicis pats Dievs, un man Viņam jāklausa. Man jātiek pie troņmantnieka, kaut arī būtu uz ceļiem jārāpo."
Es un abi Žannas brāļi pastāvīgi bijām viņas tuvumā; mēs pieņēmām apmeklētājus, kas vēlējās viņu redzēt vaigu vaigā, un dzirdējām visu, ko par vinu runāja. Un, lūk, reiz līdz ar citiem pie viņas bija atnācis arī seniors Žans de Mecs. Viņš iesāka sarunu visai mīlīgi un vairāk jokodams, kā parasti pieaugušie mēdz runāt ar bērniem.
„Ko tu te dari, mīļo meitiņ? Vai tikai naidnieki nedomā mūsu nabaga karali pavisam padzīt no Francijas un padarīt mūs par angļiem?"
Viņa atbildēja savā parastajā mierā, kad bija tik cēla un vienkārša:
„Esmu ieradusies lūgt Robēru de Bodrikūru, lai tas mani aizgādā pie karaļa, bet viņš man neklausa."
Jāsaka, ka tu tiešām esi apbrīnojami neatlaidīga; jau veselu gadu tu pastāvi uz savu un ne par ko negribi atteikties. Es tevi redzēju jau tad, kad tu pirmoreiz teici gubernatoram, ka vēlies tikt pie karaļa."
Žanna tikpat mierīgi atbildēja:
„Es to nevēlos, bet man tā noteikts. Viņš to sapratis un uzklausīs manu lūgumu. Es vēl varu gaidīt."
„Bet klausies, mīļā: labāk būtu, ja tu jau iepriekš nejustos tik pārliecināta. Gubernatori palaikam ir lieli tiepšas, un ar tiem grūti saprasties! Un tādā gadījumā, ja viņš tevi noraidītu…"
„Vinš mani uzklausīs. Par to nevar būt ne runas, vai viņš to vēlas vai nevēlas, jo tas ir vienīgi iespējamais."
Jaunais cilvēks juta, ka šoreiz joki nav vietā: to jau varēja vērot pēc viņas sejas izteiksmes, kas pēkšņi pārvērtās. Žanna bija viņu ietekmējusi ar savu nopietnību. Un tā tas palaikam bija: kas iesāka ar viņu jokodams, sarunas beigās jau runāja gluži nopietni; drīz visi pārliecinājās, cik viņas doma dziļa, to sākumā nebija ievērojuši; bez tam viņas atklātībā un nepiekāpībā bija tik varens spēks, ka grūti bija pretī turēties. Seniors Žans de Mecs brīdi padomāja un tad jau vienkārši un nopietni viņai teica:
„Tev tātad vajadzētu pēc iespējas ātrāk tikt pie karaļa? Tas ir, es domāju…"
„Man jātiek pie viņa vēl pirmajā gavēņa pusē, kaut arī būtu kājām jāiet vai uz ceļiem jārāpo!"
Šos vārdus viņa teica ar tik kvēlu apņēmību, ar kādu ļaudis parasti runā par savu sirdslietu. Un tas arī nepalika bez sekām: viņas sarunu biedra acīs iekvēlojās līdzīga apgarotība; viņa sejā jau bija manāma dzīvāka līdzdalība, un viņš visai nopietni teica:
„Dieva vārds, man šķiet, ka tu tiešām dabūsi eskortu un galu galā arī ko panāksi. Bet ko īsti tu domā iesākt? Kādas tev ir cerības un kādi tavi turpmākie nodomi?"
„Es glābšu Franciju! Pati debess man to lēmusi paveikt. Neviens cits — ne karaļi, ne hercogi, ne pārējie — neglābs Franciju. Tikai es viena varu to izglābt, — es esmu vienīgā, kam dota šī iespēja."
To viņa teica ar tādu iekšēju spēku un tik stipru pārliecību, ka pilnīgi aizrāva arī jauno muižnieku. Es to skaidri redzēju un nojautu. Bet Žanna, atkal balsi klusinādama, pieticīgi turpināja:
„Es patiesībā būtu labāk palikusi pie savas nabaga māmiņas un mierīgi ar vinu sēdētu pie sprēslenīcas, jo nebūt nejūtos radīta tik lielam uzdevumam; bet mans Kungs tā gribējis, un lai notiek vina prāts!"
„Kurš tad ir tavs kungs?"
„Kungs Dievs."
Tai brīdī seniors Žans de Mecs pēc veca paraduma nometās ceļos, sadevās rokās ar Žannu — par zīmi, ka nodod sevi viņas kalpībā, un apzvērēja viņai, ka ar Dieva palīgu mēģinās pats viņu aizgādāt pie karaļa.
Otrā dienā ieradās seniors Bertrans de Pulanžē un, līdzīgi savam ieroču brālim, uz ceļiem nokritis, apzvērēja sekot Žannai, kur viņam pavēlēs.
Tajā pašā dienā pilsētu pārskanēja neparasta vēsts: ļaudis runāja, ka pats gubernators esot nolēmis ierasties pie jaunavas viņas vienkāršajā mājoklī. Tādēļ otrajā dienā jau rīta agrumā pilsētas ielās drūzmējās ziņkārīgo bari, kas paši savām acīm gribēja pārliecināties, vai tiešām lemts notikt tādam brīnumam.
Un brīnums arī notika. Gubernators savas miesassardzes pavadībā svinīgi ieradās pie Žannas. Vēsts par to ātri aplidoja visu pilsētu, visus loti satrauca, vienā mirklī apklusināja tos, kas visu laiku nebija ticējuši Žannai, bet viņu tikai izsmējuši, un vēl vairāk sajūsmināja viņas piekritējus.
Gubernators, būdams pārliecināts, ka Žanna ir vai nu ragana vai svētā, pats gribēja izzināt patiesību. Šajā nolūkā viņš bija paņēmis līdzi garīdznieku, kam bija uzdots izdzīt ļauno garu, ja tāds iemājotu Žannā. Garīdznieks jo cītīgi centās izpildīt savu pienākumu, bet ļauno garu tā ari nemanīja. Viņš tikai veltīgi aizskāra Žannas sirds skaidrību, jo neilgi pirms tam bija viņu pieņēmis grēksūdzē un skaidri zināja — ja vispār ko varēja zināt, — ka nešķīstais gars necieš svētā vakarēdiena mistēriju, un ja tas kādā iemājojis, tad velna apmātais grēcinieks tūliņ sāk plosīties, kliedz nelabā balsī un visādi sodās un gānās.
Žannu apmeklējis, gubernators nu bija dziļā neziņā, ko ar viņu iesākt. Kamēr viņš vēl domāja, bija jau pagājušas vairākas dienas, un pienāca 14. februāris. Todien Žanna atkal devās uz pili un viņam teica:
„Dieva vārdā, pārmetu jums, Robēr de Bodrikar, jūs pārāk ilgi vilcināties sniegt man palīdzību un ar to jau esat nodarījis dzimtenei lielu postu: troņmantnieks šodien zaudējis lielu kauju pie Orleānas, un es jums saku, ka viņš piedzīvos vēl lielāku pazemojumu, ja mani laikā nenogādāsiet viņa nometnē." Gubernators bija gluži pārsteigts un viņai jautāja: „Šodien, bērns, tu saki, — šodien? Kā tu vari zināt, kas šodien noticis tik lielā attālumā? Tur jau sava nedēla vajadzīga, iekām atnāk ziņa."
„Manas Balsis man pavēstīja šo skumīgo vēsti, un tā ir skaidra patiesība. Šodien zaudēta kauja, un jūs esat vainīgs, mani tik ilgi aizturēdams."
Gubernators uztraukts soļoja pa istabu un pusbalsī pie sevis kaut ko prātoja; retumis varēja dzirdēt pa apspiestam lāstam; beidzot viņš teica:
„Nu, klausies! Ej Dieva mierā un gaidi, kad tev ziņošu. Ja tas, ko tu teici, izrādīsies patiesība, tad došu tev līdzi vēstuli un nogādāšu tevi pie karaļa, bet pie reizes arī atkārtoju, ka darīšu to tikai tādā gadījumā, ja tā būs skaidra patiesība." Žanna kaisli iesaucās:
„Tagad pateicos Tev, ak Kungs, jo nu vairs nebūs ilgi jāgaida, un laiks paies nemanot. Tieši pēc desmit dienām es saņemšu jūsu vēstuli."
Vēl pirms šās sarunas ar gubernatoru Vokulēras iedzīvotāji jau bija iedevuši viņai kaujas zirgu, pilnu apbruņojumu un kara tērpu. Viņai neatlika laika apskatīt zirgu un izmēģināt, vai maz varēs to savaldīt, jo, Žannasprāt, viņas pirmais un steidzamākais pienākums bija palikt savā vietā, lai uzmundrinātu tos, kas vēlējās ar viņu runāt, un pārliecinātu viņus ziedot arī dzīvību, kad to vajadzēs dārgās tēvijas glābiņam. Tas viņai aizņēma visu brīvo laiku. Bet viņai arī nevajadzēja iepriekš mācīties zirgu valdīt, jo to viņa apguva vienā paņēmienā. Zirgs tūdaļ pakļāvās viņas vadībai.
20. februārī Žanna sasauca savu mazo kara padomi, kurā bez manis vēl ietilpa abi viņas bruņinieki un abi Žannas brāļi. Starp citu, tā nebija nekāda padome vārda īstajā nozīmē: viņa nebūt neprasīja mums padomu, bet vienkārši pavēlēja. Viņa atzīmēja uz kartes ceļu, pa kuru mums jādodas pie karaļa, un izdarīja to ar tādu noteiktību, it kā būtu labi pārzinājusi savā mūžā visus ģeogrāfiskos sīkumus; turklāt vēl jāievēro, ka viņa, ikdienas pārgājienus atzīmējot, tos palaikam iekārtoja tādā virzienā, lai apietu ar līkumu bīstamākām vietām; bija skaidri redzams, ka viņa tikpat labi zina Francijas politisko ģeogrāfiju, cik labi pārzina tās topogrāfiju. Un tomēr viņa nebija nevienu dienu gājusi skolā, to varu jums apgalvot, viņai nebija nekādas izglītības. Ne mazums man bija jābrīnās, kā viņa pēkšņi visu varēja zināt, bet dziļi sirdī biju pilnīgi pārliecināts, ka visās lietās viņu pamācīja viņas Balsis. Tomēr, kad visu apsvēru, bija jāsecina, ka esmu maldījies, tā domādams. Ar mani runājot, Žanna bieži pieminēja dažādas ziņas, ko bija dzirdējusi, runājot ar citiem, un es sapratu, ka viņa cītīgi izprašņā visus tos daudzos apmeklētājus, kas pie viņas ierodas, un pacietīgi krāj vajadzīgās ziņas; tādā kārtā viņa daudz ko jaunu bija iemācījusies.
Viņa mums pavēlēja sagatavoties nakts pārgājieniem; gulēt bija paredzēts tikai dienas laikā, un arī tad vajadzēja izvēlēties slēptākās vietas, jo tais novados, pa kuriem mums iznāks pārvietoties, jau siroja ienaidnieka karapulki. Viņa arī pavēlēja mums nevienam neizpaust dienu, kad domājam doties ceļā, lai neviens mūs nepamanītu, pilsētu atstājot. Viņai bija bail, ka citādi mūs izvadīs ar lielām svinībām; tas varētu piesaistīt ienaidnieka uzmanību, un mūs varētu saņemt gūstā. Beigās viņa teica:
„Tagad man tikai atlicis jums paziņot dienu, kad dosimies ceļā, lai jūs mierīgā garā varētu visu nokārtot un sagatavoties. Mēs tātad dosimies ceļā divdesmit trešajā, pulksten vienpadsmitos vakarā."
Tad viņa mūs atlaida. Abi bruņinieki bija visai noraizējušies, pat apjukuši. Seniors Bertrans de Pulanžē teica:
„Pat tādā gadījumā, ja gubernators viņai dotu apsolīto vēstuli un kareivju eskortu, līdz noliktajai dienai viņš to nepaspētu. Bez tam — kāda jēga noteikt tieši dienu? Tādos juku laikos taču nevar visu līdz dienai un stundai paredzēt…"
Es viņam atbildēju:
„Ja viņa noteikusi divdesmit trešo, tad mums atliek uz viņu paļauties. Man šķiet, ka viņas Balsis to ieteikušas, un mēs varam tikai paklausīt."
Un mēs patiešām viņai klausījām. Žannas vecākiem bija noteikts ierasties jau pirms divdesmit trešā, bet aiz piesardzības ari tiem nebija pateikts, kad tieši dosimies ceļā.
Un tad pienāca divdesmit trešais. Visu dienu viņa satraukta skatījās uz katru ienācēju, kas pie viņas ieradās, cerēdama ieraudzīt savus vecākus. Bet tie joprojām nenāca. Viņa acīmredzami uztraucās, bet nezaudēja možo garastāvokli, vēl cerēdama tos sagaidīt vēlāk. Bet, kad bija jau pienācis vakars un vairs nebija cerību, viņai saskrēja acis asaras. Viņa tūliņ pasteidzās tās noslaucīt un teica:
„Redzams, pats liktenis tā būs lēmis; acīmredzot Dievs tā gribējis. Man ar pacietību jāuzņem ari šis pārbaudījums, un, lai notiek Dieva prāts, es to uzņemšos."
Seniors Žans de Mecs mēģināja viņu mierināt:
„Gubernators vēl neko nav ziņojis, var būt, ka viņi ieradīsies rit, un tad…"
Viņa to pārtrauca pusvārdā:
„Kas ar to būtu panākts? Mēs jau šodien vienpadsmitos dodamies ceļā."
Un tā arī bija. Tieši desmitos ieradās gubernators, ko pavadīja viņa miesassargi un lāpu nesēji, un atveda līdzi desmit apbruņotus jātniekus, kurus nodeva Žannas rīcībā, lai tie viņu ceļā apsargātu; bez tam viņš atveda pilnu apbruņojumu man un abiem Žannas brāļiem un beigās nodeva viņai karalim pasniedzamo vēstuli. Atvadīdamies viņš nojoza savu šķēpu, pats apjoza to Žannai un sacīja:
„Tu teici patiesību, bērns. Kauja ir zaudēta tevis norādītajā dienā. Tādēļ arī es turēju doto vārdu, un tagad dodies ceļā, lai būtu kas būdams!.."
Žanna mierīgi viņam pateicās, un viņš devās mājās.
Zaudētā kauja bija tā pati bēdīgi slavenā kauja, kas iegājusi vēsturē ar „Si]ķu kaujas" nosaukumu.
Tiklīdz mājās viss bija tumšs un arī ielās valdīja tumsa un klusums, mēs uzmanīgi atstājām savu mājasvietu un caur rietumu vārtiem devāmies laukā no pilsētas, bet, kad bijām tālāk tikuši, sākām skubināt savus zirgus ar piešiem un pletnēm un strauji aizauļojām tumsā.