Mēs pavisam bijām divdesmit pieci cilvēki — visi spēcīgi un labi apbruņoti puiši. Jājām pa diviem blakus. Mūsu pulciņa priekšgalā jāja seniors Žans de Mecs, vidū — Žanna ar saviem brāļiem, un aizmugurē palika seniors Bertrans de Pulanžē. Bruņinieki bija tā iekārtojušies, lai nevienam mūsējam sākumā nebūtu iespējams aizbēgt, kamēr vēl nebijām tikuši tālāk; pēc divām vai trim stundām mums jau vajadzēja būt ienaidnieka zemē, un tur nevienam vairs nebūtu drosmes bēgt.
Drīz vien jau dzirdējām mūsu pavadoņu klusus lāstus un vaimanas. Izrādījās, ka seši mūsu miesassargi ir vienkārši zemnieķeli, kas savā mūžā vēl nebija sēdējuši zirga mugurā; tie tikko turējās seglos un briesmīgi cieta jājot. Gubernators bija sadabūjis viņus beidzamajā mirklī, kad saprata, ka tomēr būs jātur Žannai dotais solījums; viņš ar varu bija licis šos nabadziņus uzsēdināt zirgos, piekomandēdams katram klāt pa rūdītam jātniekam un piedraudēdams visiem ar nāvi, ja tie mēģinātu kur mukt.
Nabadziņi cietās, cik ilgi varēja; bet beigās viņi jau tik šausmīgi mocījās, ka vairs nespēja klusēt. Tomēr tagad jau bijām ienaidnieka zemē, un viņiem vairs nebija glābiņa: gribot negribot bija mums jāseko, kaut arī Žanna viņiem atļāva mūs atstāt, ja vien tiem nebūtu bailes krist ienaidnieka rokās. Viņi labāk izvēlējās palikt ar mums kopā.
Mēs tagad jājām mazliet lēnāk un uzmanīgāk. Bet nabaga cietējiem piekodināja, lai viņi beidz gausties un vaimanāt, jo tie ar savām nopūtām un lāstiem varētu iegāzt briesmās visu mūsu pulciņu.
Rīta ausmā iejājām dziļāk meža biezoknī, un, izņemot sardzesvīrus, visi tūliņ iegrima dziļā miegā, kaut gan guļa uz kailas zemes bija krietni salta un mitra.
Ap pusdienas laiku pamodos — tik stipri samiegojies, ka pirmajā mirklī nevarēju atģisties; man likās, prāts vairs nedarbojas, un nevarēju apjēgt, kur atrodos un kas ar mani noticis. Bet tad pamazām atguvos un atkal visu atcerējos. Ar aizvērtām acīm guļot pie zemes un pārdomājot visu to dīvaino, ko biju piedzīvojis beidzamajos divos mēnešos, man pēkšņi iešāvās prātā, ka divi Žannas pareģojumi tomēr nav piepildījušies: Kur gan ir Noēls un Paladīns, kam bija lemts mums vienpadsmitos pievienoties? Tai laikā, kā paši redzat, jau biju paradis ticēt visam, ko vien Žanna pareģo. Un, lūk, mazliet apjucis un uztraucies, ar šīm domām atveru acis, un ko es redzu? Man blakus, tuvumā pie koka atslējies, stāv Paladīns un raugās man tieši acīs. Cik bieži tā dzīvē mēdz gadīties: par kādu domā vai par kādu runā — un te jau negaidot ieraugi šo cilvēku savā priekšā, kaut ne sapņodams nebūtu nosapņojis, ka viņš ir kaut kur tuvumā. Šķiet, tieši ar šo tuvumu būtu izskaidrojams, ka pēkšņi tu par šo cilvēku domā, nevis ar vienkāršu sagadīšanos, kā daži cenšas iegalvot. Bet, vienalga, — skaidrojiet, kā paši gribat, — tas nu bija skaidrs, ka Paladīns, par ko pašreiz domāju, stāvēja blakus, skatījās man tieši acīs un acīmredzami gaidīja, kad pamodīšos. Es varen par to priecājos un, kājās uzlēcis, pieskrēju viņam klāt, ar viņu apsveicinājos, aizvedu viņu nomaļāk, — turklāt šis kliboja kā vecs kroplis, — tad apsēdināju viņu un teicu:
„Dieva dēļ, stāsti, kā tu te gadījies? Kā atkļuvi šurp?
Kāpēc esi uzvilcis kareivja tērpu? Pastāsti, ko tas viss nozīmē?"
Viņš man atteica:
„Es jau viņnakt izgāju un jāju ar jums kopā."
„Nevar būt." (Pie sevis nodomāju: „Žannas pareģojums tātad tikai pa pusei nav piepildījies.")
„Jā, jāju ar jums kopā. Es steigšus atstāju Domremī, lai jums piebiedrotos, un tikai kādu minūti nokavēju, bet tomēr nokavēju. Es biju tā noskumis un tik loti lūdzu gubernatoru, ka viņu beidzot aizkustināja mana lielā tēvijas mīlestība, tā ka viņš piekrita un man atļāva jums sekot."
Te es nodomāju: „Tie ir salti meli; viņš ir viens to sešu starpā, ko gubernators ar varu norīkojis." Biju par to pilnīgi pārliecināts, jo Žanna taču pareģoja, ka viņš vienpadsmitos mums piebiedrosies, bet ne pēc savas brīvas gribas. Tad es viņam teicu:
„Esmu laimīgs, ka tu ar mums kopā; mēs kalpojam lielai lietai, un vai gan tādā brīdī var sēdēt mājās, rokas klēpī salicis?"
„Mājās sēdēt? Vai gan zibens un pērkons paliks mākoņos, kad tos vētra jundī? Un tāpat es nevarēju tādā brīdī palikt mājās."
„Pareizi teikts. Pēc šiem vārdiem es atkal pazīstu tevi!"
Šī uzslava viņam bija pa prātam.
„Man liels prieks, ka tu mani saproti. Citi mani nesaprot. Bet tagad arī tie sapratīs. Gan viņi par mani vēl dzirdēs, kad būšu karalaukā."
„Esmu par to pilnīgi pārliecināts un domāju, vienalga — lai kādas briesmas tev arī gadītos, tu vienmēr pratīsi beigās būt uzvarētājs."
Viņš bija sajūsmināts par maniem vārdiem un piepūtās lepnā pašapziņā. Viņš man teica:
„Sevi pazīstot, — un man šķiet, ka es taču sevi pazīstu, — esmu pārliecināts, ka tu ne vienu vien reizi atcerēsies šos vārdus, redzot manus varoņdarbus karalaukā."
„Es būtu aplams muļķis, ja to apšaubītu. Un runāju skaidru patiesību."
„Man, protams, nebūs izdevības parādīt visas savas spējas, ja būšu tikai vienkāršs kareivis, bet mana dzimtene tomēr par mani ko dzirdēs un mani pieminēs. Un ja es būtu savā īstajā vietā, kas man pēc taisnības pienāktos, ja es būtu Lagīra vai Sentraī vietā — tad, bāliņ!… Es ne vārda nebilstu, jo nebūt neesmu tāds lielībnieks, kā Noēls Rengesons vai citi viņam līdzīgie! Bet vienu tomēr teikšu skaidri un gaiši: pasaule redzēs ko tādu, ko vēl nekad nebūs pieredzējusi! Vienkārša kareivja slava un varoņdarbi aptumšos šo šķietamo dižvīru slavu, un vinu vārdi nobālēs salīdzinājumā ar vienkārša kareivja vārdu!"
„Klausies, draudziņ," es sacīju, „vai tu arī apzinies, ka pašreiz izteici apbrīnojamu domu? Vai tu arī saproti, cik tā lieliska? Vai saproti: būt slavenam karavadonim — cik gan tā ir liela lieta! Vai vēsturē maz zināmi tādi karavadoni? Vēsturē tādu ir liels vairums; viņu ir pat tik daudz, ka ne katram vārdu atcerēsies! Cita lieta, ja slavu un ievērību guvis vienkāršs kareivis! Tas būtu kas sevišķs! Tāds būtu līdzīgs spožam mēnesim pie tumšas debesvelves, kam apkārt bez skaita margo sīku zvaigznīšu miriādes! Tāda vīra vārds gūtu slavu uz mūžiem, un cilvēce varētu izmirt, bet šis vārds nekad neizdzistu! Saki, draugs, — kas tev iedvesis šo domu?"
Viņš aiz laimes vai pušu sprāga, bet pēc iespējas centās to apslēpt, tādēļ tikai nevērīgi atmeta ar roku un teica:
„Tas ir sīkums. Šādas un vēl svarīgākas domas man bieži iešaujas prātā. Pie šās pat nebūtu vērts tuvāk pakavēties."
„Dieva vārds, tu mani pārsteidz! Tur nav vārdam vietas, ka esmu ļoti pārsteigts! Tātad šī doma pieder tev vienam un nevienam citam?"
„Man vienīgajam. Un te, lūk, tādu ir spietiem," viņš teica, piedūris pirkstu pierei un varonīgi pabīdījis cepuri uz vienu ausi. „Jā, paldies Dievam, man nav vajadzības patapināt citu domas, kā, piemēram, to mēdz Noēls Rengesons."
„Pie velna, ja reiz pieminam Noēla vārdu, — kad tu viņu redzēji beidzamo reizi?"
„Pirms kādas pusstundas. Viņš gul tepat nāves miegā. Viņš viņnakt jāja kopā ar mums."
Kad Paladīns man to pateica, es izjutu ārkārtīgu prieku un pie sevis nodomāju: „Tagad vari būt mierīgs un nekad vairs neapšaubi viņas pareģojumus." Es viņam atteicu:
„Esmu par to priecīgs. Es jau sāku lepoties ar savu ciematiņu. Redzams, mums visiem radusies milzīga drosme, un nekas mūs vairs nevar atturēt mājās!"
„Kas? Drosme! Varbūt tu domā šo pienapuiku Noēlu? Viņš kā teļš raudāja, lai viņu atstājot mājās. Birdināja asaras un lūdzās, lai šo neņemot. Viņš ir tikai tāds nevarīgs knislis, un tas ir viss!"
„Lūk kā! Bet es iedomājos, ka viņš brīvprātīgi ieradies. Vai tad viņš nenāca labprātīgi?"
„Protams, ka labprātīgi, ja priekšniecība to pavēlēja. Kad viņš uzzināja, ka es brīvprātīgi atstāju Domremī, tad gauži lūdzās, lai ņemot šo savā gādībā, jo viņam tomēr griboties šo tautas sanāksmi redzēt un noskatīties tajā sajūsmā. Nu, lieliski. Mēs ar viņu atnācām, redzējām pie pils liesmojam lāpas. Bet tur gubernators lika viņu pievākt līdz ar četriem citiem puiškāniem, kas visi lūdzās, lai šos atlaižot. Kas uz mani attiecas, tad es piedāvājos viņa vietā un tikām neatlai- dos, kamēr gubernators man atļāva viņiem piebiedroties. Bet Noēlu viņš tomēr neatlaida, kaut arī tas viņam bija galīgi apriebies ar savām vaimanām. Patiesi, viņš raudāja un brēca kā mazs knēvelis. Jā, neko teikt, karalim gan būs liels labums no tāda karavīra! Viņš ēdīs par sešiem un bēgs par desmitiem. Man patiesi derdzas tādi ļautiņi, kam deviņi vēderi un sirds tikai papusei!"
„Atzīstos, man lielais brīnums, šos tavus jaunumus dzirdot, un arī sirds skumst par tādu gļēvulību. Visu laiku taču biju pārliecināts, ka Noēls drīzāk ir brašs puisis, nekā gļēvulis."
Paladīns nicīgi saviebās un man atbildēja:
„Nesaprotu, kā tu vari tā runāt. Es vismaz tā neteiktu. Nezinu, kā varēji par viņu tā domāt; kur tu to ķēri? Man tiešām nav ne mazākā naida pret viņu, tādēļ es runāju bez aizspriedumiem. Tu zini, es vispār nemēdzu būt vienpusīgs. Gluži otrādi, es viņu mīlu, un mēs abi draudzējamies jau kopš agras bērnības, gandrīz jau šūpuli bijām draugi; bet ar to es negribu teikt, ka neredzētu vina trūkumus un tos neuzrādītu; to viņš nekad nevar noliegt, gluži kā es nevaru noliegt saskatīt savus trūkumus, ja man tādi rastos. Ko tur daudz runāt — katram savi trūkumi; ari man savas vainas, bet es gan ceru, ka tās nebūs pārāk lielas. Brašs puisis! Ko tu vēl neteiksi! Es tikai gribētu, kaut tu būtu dzirdējis, kā šis brašais puisis viņnakt vaimanāja, vaidēja un sodījās, kad vairs nevarēja izturēt seglos! Bet kādēļ es varēju izturēt? Kad tevi jupis! Es tik lieliski turējos tajos, it kā visu mūžu būtu paradis jāt seglos; bet patiesībā tā bija pirmā reize, kad biju zirga mugurā. Visi vecie karavīri brīnījās, cik braši es jutos jāšus; vini pat teica, ka tādu jātnieku vēl nekad neesot redzējuši. Bet vinš… viņš ik mirkli bija jāpietur, lai nenoveltos zemē!"
Tai brīdī mežā sāka smaržot cepetis, ko gatavoja brokastīm. Paladīns tūliņ kāri paostīja gaisu un, ar pūlēm kājās uzrausies, aizkliboja meža virzienā, man teikdams, ka iešot aplūkot zirgu.
Patiesībā šis plecīgais puisis bija diezgan labsirdīgs un nevienam nedarīja ļauna. Ko gan, piemēram, var nodarīt suns, kas gan riedams uzbrūk gājējam, bet nekad nekož? Vai kas ļauns, ja cilvēks ir ēzelis, un apmierinās ar to, ka bļauj ēzeļa balsī, bet nesper nevienam ar kāju? Kas par to, ja šis tauku, muskuļu, lielības un muļķības maiss bija apdāvināts ar asu mēli? Kam viņš varēja ar to nodarīt ļaunu? Niknuma viņam nebija ne kripatas, bez tam visas viņa vainas patiesībā bija Noēla rokudarbs, jo viņš tās tieši audzināja, kopa un papildināja, lai lāgiem varētu ar to pakaitēties. Viņa vieglprātībai vajadzēja kāda jājamā zirdziņa, ar ko pakavēt laiku. Bet Paladīns bija šim nolūkam kā radīts: vajadzēja tikai mazliet izkopt viņa dabiskās dotības. Noēls ķērās pie tā ar sevišķu cītību, ilgus gadus viņu mūžīgi kaitinādams — kā dundurs vērsi. Un panākumi bija apbrīnojami: Noēls vislabāk jutās Paladīna sabiedrībā, bet Paladīns nemaz nevarēja iztikt bez Noēla. Lielo puisieti bieži redzēja kopā ar sīko Noēlu — tieši tādēļ, ka arī vērsi palaikam aplido kāds dundurs.
Pirmajā izdevīgākā bridi es runāju ar Noēlu. Es iesāku ar to, ka izteicu savu prieku par viņa līdzdalību mūsu karagājienā.
„Tas ir braši, Noēl, ka brīvprātīgi sadomāji mums piebiedroties," es teicu.
Viņš pablisināja acis un man atbildēja:
„Jā, man šķiet, ka būšu labi darījis, kaut gan, atzīstos, man tur nav nekāda lielā nopelna; man mazliet piepalīdzēja, kad vēl biju neziņā…"
„Kas tas bija?"
„Gubernators."
„Kā tad tā?"
„Labi, es tev visu pastāstīšu, kā tas bija. Redzi, es atnācu no Domremī, lai aplūkotu laužu pūli, kas tur bija sapulcējies; agrāk tādu vēl nebiju redzējis, tādēļ negribēju palaist garām tik retu izdevību. Tomēr tobrīd man ne prātā nenāca brīvprātīgi piebiedroties citiem puišiem. Ceļā sastapu Paladīnu un to vairs nelaidu vaļā, kaut arī viņš nebūt mani nevēlējās sev biedros un to arī tūliņ pateica. Kad ienācām pilsētā, pēkšņi bijām iekļuvuši laužu pūlī, kas drūzmējās lāpu gaismā. Mēs iejukām pārējo barā un, it omulīgi tērzēdami, klīdām no vienas vietas uz otru, Te, paklausot gubernatora pavēlei, mūs ar Paladīnu un vēl četrus puišus sagrāba kareivji un ar varu piepulcēja Žannas pavadoņiem. Lūk, tādā kārtā esmu negribot iekļuvis brīvprātīgajos. Starp citu, par to gan sevišķi nenoskumu, kad iedomājos, cik man būtu garlaicīgi ciemā, ja būtu tur palicis bez Paladīna."
„Nu, un kā viņš to uzņēma? Vai arī bija apmierināts?"
„Domāju, ka viņam nekas nebūtu ko iebilst."
„ICādēl tu tā domā?"
„Tādēl, ka viņš pateica otrādi. Viņu taču pārsteidza tik pēkšņi, ka viņš nemaz nevarēja teikt patiesību, iepriekš nebūdams sagatavojies. Vārdu sakot, atkārtoju, ka arī viņš bija priecīgs, jo teica tieši pretējo."
„Tātad tu esi pārliecināts, ka viņš priecājās?"
„Jā, esmu par to pārliecināts. Viņš tik pazemīgi lūdza žēlastību un visu laiku raudāja, lai šo atlaižot mājās, kur palikusi māte; tad viņš apgalvoja, ka viņam esot loti vārga veselība, ka nemaz neprotot zirgā sēdēt un nekādā ziņā neizturēšot ne pirmo gājienu, un tā joprojām. Bet, pēc izskata spriežot, kāda gan šim vārga veselība! Tieši mums blakus bija pilna vīna mučele; tā bija tik smaga, ka tikai četri to varētu pacelt. Paladīna vaimanas dzirdot, gubernators palaida vaļā tādus lāstus, ka putekļi vien nokūpēja; un tad Paladīnam lika pārcelt mučeli citā vietā, pretējā gadījumā piedraudot viņu samalt miltos, sabērt maisā un nosūtīt atpakaļ uz mājām. Paladīns to arī pārcēla — un tad viņu bez vārda runas ieskaitīja eskortā."
„Jā, tagad arī es skaidri redzu, ka viņš ir apmierināts, ka viņu paņēma brīvprātīgajos, — ja tikai tu neesi maldījies savā pamatdomā. Nu, bet kā viņam viņnakt klājās pirmajā pārgājienā?"
„Apmēram tāpat kā man pašam. Un, ja ari viņš mazāk rēca, tad par to var pateikties savam apjomīgajam diben- galam. Mēs abi tikai tiktāl turējāmies seglos, cik mūs pieturēja, un arī šodien vienādi klibojam. Un, ja viņš šodien būtu ar mieru apsēsties — tad kaut viņu jupis parāvis! Kas uz mani attiecas, tad es labāk pastāvu kājās…"