Mūs sasauca nometnes vietā, un Žanna mūs apskatīja. Tad viņa mūs īsi uzrunāja, norādot, ka grūtajās kara gaitās būšot labāk, ja atturēšoties zaimot Dievu un sodīties, un ka ari viņa stingri raudzlšoties, lai mēs izpildītu šo viņas rīkojumu.
Tad vina noteica iesācējiem pusstundu pavingrināties zirgu iejādē un nozīmēja vienu vecāku kareivi par uzraugu. Skats bija jocīgs, bet mēs arī kaut ko iemācījāmies, un Žanna bija ar mums apmierināta un mūs uzslavēja. Pati vina apmācībā nepiedalījās, — tikai valdīja savu zirgu, kas stāvēja kā akmenī izcirsts, un jāšus noraudzījās mūsu vingrinājumos. Ar to arī viņai pilnīgi pietika: vina ielāgoja katru sīkumu, vērīgi sekodama katram apmācītāja aizrādījumam, paturēja to prātā un atmiņā un, kad pienāca vajadzība, tūliņ lika lietā ielāgoto, it kā jau no laika gala būtu apradusi ar karagaitām.
Drīz devāmies tālāk ceļā un trijos nakts pārgājienos nojājām pa 12—13 jūdzēm katrā; mēs jājām mierīgā garā, un neviens mūs netraucēja, jo mūs laikam noturēja par sirotāju pulcinu.
To novadu iedzīvotāji, kam jājām garām, vēl bija laimīgi, ka mums līdzīgi ļautiņi tikai garām jāj, bet neapstājas.
Pārgājieni mūs stipri nogurdināja: ceļā bija maz tiltu, bet daudz upju; vajadzēja peldus doties tām pāri, bet ūdens bija ļoti auksts; pēc tam, kad bijām izmirkuši un izsalušies, mums bija jāliekas gulēt uz slapjas zemes, ko vietumis pat klāja ledus un sniegs, un pat ugunskuru nedrīkstējām iekurt, lai nepievērstu ienaidnieka uzmanību.
Tādos grūtos apstākļos, protams, zuda arī mūsu sajūsma; tikai Žanna nepagura: viņas gaita vēl arvien bija stingra un noteikta, un acīs mirdzēja tā pati jūsma! Mums bija brīnums, bet nekādi nesapratām, kur viņa smeļas spēkus tik možam garastāvoklim.
Bet, ja mums klājās grūti jau pašā sākumā, tad ko gan teikt par turpmākajām piecām naktīm: jājiens tāpat nogurdināja, ūdens bija tikpat salts, kad bija jāceļas pāri upēm, turklāt mums nācās atsist veselus septiņus uzbrukumus, un mēs atšaudoties zaudējām vienu jaunkareivi un divus veckareiv- jus. Vēsts par Dieva izredzēto Vokulēras Jaunavu, kas ar savāktu karaspēku traucototies palīgā karalim, zibens ātrumā bija aplidojusi tuvieni un tālieni, un tagad uz visiem ceļiem mums uzglūnēja ienaidnieks.
Šais piecās naktīs galīgi novārgām. Stāvoklis kļuva vēl ļaunāks, kad Noēls pulcina vadībai pavēstīja kādu atklājumu. Es jau teicu, ka mūsu ļaudis nekādi nevarēja saprast, kā Žanna iespēj saglabāt savu možo garastāvokli un arvien ir pilna spara un paļāvības, kamēr arī spēcīgāki vīri jau zaudējuši izturību grūtajos pārgājienos un kļūst aizvien drūmāki un niknāki. Te nu paši redzat, ka cilvēkam var būt acis, bet viņš tomēr var neredzēt!
Šie ļautiņi jau tiku tikām bija pieredzējuši savu tuvinieču izturību: tās bieži pat jūdzās arklā blakus vērsim, kamēr vīrietis tikai turēja arkla balstus. Arī citādi viņi jau bija vērojuši, ka sievietei palaikam daudz vairāk izturības un pacietības, nekā vairākumam vīriešu, bet ko gan vini bija mācījušies? Nekā nebija mācījušies! Tas viņiem necik nebija līdzējis. Viņi vēl arvien brīnījās par septiņpadsmit gadus veco Žannu, kas labāk pārcieta karagaitu grūtumus, nekā veci, rūdīti kareivji. Vēl vairāk — viņiem pat prātā neienāca, ka diža dvēsele, uz diženību tiekdamās, var iedvest izturību un spēku arī vājai un nevarīgai miesai! Bet kur gan viņiem, īsredzīgajiem, to bija saredzēt? Nē, viņi to vienkārši nesaprata un arī nevarēja saprast, tālab viņu spriedums, kad viņi par to runāja, pilnīgi atbilda viņu iedzimtajai vientiesībai. Noēla klātbūtnē viņi bija apsprieduši un kopīgi par to runājuši, ka Žanna ir ragana un ka viņas neparasto spēku un izturību viņā iemiesojis pats nelabais.
Un, lūk, viņi bija nolēmuši izdevīgā brīdī nogalināt Žannu.
Saprotams, ka tagad bija visai bīstams stāvoklis, ja mūsu pulkā pastāvēja līdzīga sazvērestība, un tādēļ, tiklīdz tā bija atklāta, bruņinieki pieprasīja Žannai, lai tiem ļaujot sazvērniekus vienkārši pakārt. Ne brīdi nešaubīdamās, viņa tiem nepiekrita. Viņa teica:
„Neviens, ne šie ļautiņi, ne arī citi ļaudis, mani nenogalinās, iekām nebūšu veikusi to, kas man uzlikts. Kālab aptraipīt rokas ar viņu asinīm? Es pati viņiem to pateikšu un parunāšu ar viņiem. Pasauciet viņus, lai atnāk pie manis."
Kad viņi pienāca, viņa tiem atkārtoja to pašu, turklāt runāja tik vienkāršiem vārdiem un tik mierīgi, it kā viņai pat prātā nenāktu, ka kāds varētu viņas vārdus apšaubīt. Sazvērnieki, redzams, bija ļoti pārsteigti, dzirdot viņas pravietiskos vārdus, kurus viņa teica ar tādu pārliecību, kas arvien mēdz aizraut māņticīgus ļautiņus. Jā, ar savu runu viņa tos pavisam satrieca, it īpaši ar beidzamajiem vārdiem. Pie sazvērnieku vadoņa vērsdamās, Žanna rūgti piebilda:
„Cik nožēlojami jūs esat, domādami nogalēt citu, kad paša nāve jau tik tuvu!"
Tai pašā naktī, ceļoties pāri upei, nejauši paklupa viņa zirgs, viņš novēlās no segliem, un, iekām paspējām viņu izglābt, nelaimīgais jau bija noslīcis. Kopš šā gadījuma neviens vairs nemēģināja rīkot sazvērestību.
Visu to nakti ik brīdi uzbruka ienaidnieks, bet laimīgā kārtā mums izdevās atkauties, nezaudējot nevienu mūsējo. Vēl atlika tikai vienas nakts pārgājiens, lai visas briesmas būtu garām, tāpēc satraukti gaidījām nākamo nakti. Iepriekšējos vakaros mums arvien bija lielāka un mazāka nepatika doties tumsā un salā un ik brīdi sagaidīt ienaidnieka uzbrukumu, bet šoreiz tieši ar nepacietību gaidījām pienākam nakti, kaut gan bija paredzamas vēl lielākas briesmas, nekā visas tās kopā, kas jau bija aiz muguras. Vēl vairāk, kādas trīs jūdzes tālāk mums bija jājāj pāri dziļai upei pa visai nedrošu koka tiltu; un tā kā dienā bija pagadījies slapjdraņķis, tad viegli varējām iekrist slazdos: ja upē straume aiznesusi tiltu, tad mums ir beigas, jo līdz ar to zūd pēdējā iespēja izglābties.
Tiklīdz satumsa, mēs uzmanīgi izjājām laukā no meža, kur bijām slēpušies, un devāmies tālāk ceļā. Kopš mums bija sācis uzglūnēt ienaidnieks, Žanna vienmēr jāja priekšgalā; tā viņa darīja arī šoreiz, uzņemdamās mūsu pulciņa vadību. Nebijām nojājuši ne jūdzi, kad slapjdraņķa vietā uznāca nikns krusas negaiss, un vētra ar krusu šaustīja man seju kā ar pātagu. Negribot apskaudu Žannu un viņas bruņiniekus, kas varēja nolaist bruņucepures sejsargu un tā bija pasargāti negaisā. Bet tad pēkšņi aklā tumsā, krusā un vētras auros gluži tuvu kāds skarbi uzsauca:
Mēs paklausījām. Es saskatīju priekšā ko tumšu, tie šķita esam vairāki jātnieki, bet skaidri nevarēja saskatīt. Viens virs piejāja mums tuvāk un pārmezdams teica Žannai:
„Neko teikt, jūs patiešām nesteidzaties! Un ko jūs uzzinājāt? Vai vina vēl ir aiz mums, vai jau aizsteigusies priekšā?"
Žanna mierīgi viņam atbildēja:
„Viņa ir vēl aiz mums."
To padzirdējis, svešais it kā kļuva laipnāks un viņai jautāja:
„Ja tiešām to zināt, kaptein, tad neesat velti laiku zaudējis. Vai tikai nemaldāties? Kā jūs to zināt?"
„Tādēļ, ka viņu redzēju."
„Jāšus viņu redzējāt! Redzējāt ar savām acīm Vokulēras Jaunavu?"
„Jā, es biju viņas nometnē."
„Nevar būt! Kaptein Raimond, piedodiet, ka ar jums tā runāju. Jūs tiešām esat lieliski veicis savu uzdevumu. Kur tad šī apmetusies?"
„Mežā, un tikai kādu jūdzi no šejienes."
„Lieliski! Man tikai bija bailes, vai viņa nebūtu aizsteigusies mums priekšā; bet, kad nu zinu, ka viņa vēl aizmugurē, — tad viss atkal kārtībā. Tagad viņa ir mūsu varā. Mēs viņu pakārsim. Jūs pats viņu pakārsiet. Neviens cits nav to pelnījis, ka tam ļautu pašam ar savām rokām pakārt šo raganu, ko pats nelabais mums uzsūtījis."
„Nemaz nezinu, kā jums pateikties. Ja tikai viņu izdosies sagūstīt…"
„Ja tikai izdosies! Nu, par to es parūpēšos; varat būt bez raizēm. Es tikai gribētu redzēt, kāda tā nešķīstā izskatās, ja varējusi tā visus sajundīt. Tālāk tad varēsiet izdarīties ar viņu pēc sirds patikas. Cik viņai īsti ļaužu?"
„Es saskaitīju astoņpadsmit, bet ļoti var būt, ka vēl divi vai trīs bija nolikti sardzē."
„Un tas ir viss? Tas man tikai sīkums. Vai taisnība, ka viņa vēl meitene?"
„Jā, tas tiesa, viņai vēl nebūs ne septiņpadsmit."
„To es nevaru saprast! Vai viņa ir speciga vai vaja auguma?"
„Vājiņa."
Virsnieks bridi padomāja, tad teica:
„Vai viņa jau posās ceļā?"
„Nē, kad viņu redzēju, tad vēl neposās."
„Ko vina darīja?"
„Viņa mierīgi runāja ar kādu virsnieku."
„MierIgi."
„Bet vai viņa nekā nepavēlēja?"
„Nē, runāja tikpat mierīgi, kā mēs tagad."
„Tad ir labi. Vina jūtas drošībā. Citādi būtu uztraukusies, kā tas palaikam mēdz būt ar sievietēm, kad draud briesmas. Un, tā kā viņa, redzams, vēl neposās ceļā…"
„Kad viņu beidzamo reizi redzēju, viņa vēl negatavojās."
„Un, tā kā vina mierīgi tērzēja, tad tas nozīmē, ka viņai šāds laiks nebūs bijis pa gaumei. Nakts jājiens krusā un vētrā nebūt nav radīts septiņpadsmit gadus veciem jaunuliem. Nē, viņa paliks, kur bijusi. Un par to varu tikai pateikties. Arī mēs atpūtīsimies; tieši te ir laba vietiņa, kur apmesties. To arī tūliņ darīsim."
„Protams, ja jūs to vēlaties. Bet viņas pulkā ir divi bruņinieki. Un loti var būt, ka tie viņu mudinās ceļā, it īpaši, ja laiks uzlabosies."
Man bailēs sirds vai stājās pukstēt, ar lielāko nepacietību gaidīju to laimīgo brīdi, kad briesmas būs garām, un mani pārņēma gandrīz vai izmisums un niknas dusmas, kad redzēju Žannu tīši rotaļājamies ar šīm briesmām, kas ar katru bridi auga arvien lielākas; bet tad galu galā nodomāju, ka viņa gan labāk zinās, kas darāms. Virsnieks viņai atbildēja:
„Nu labi, tādā gadījumā mēs viņai stāsimies ceļā."
„Jā, ja viņa būs šo ceļu izvēlējusies. Bet, ja vina izsūtīs izlūkus un tie redzēs, ka labāk mēģināt pārcelties pār tiltu, kas dziļāk mežā? Vai būtu prātīgi, ja viņiem atstātu šo iespēju?"
Es sastingu šausmās, viņā klausoties.
Virsnieks brīdi padomāja, tad teica:
„Tiešām, būtu labi aizsūtīt kareivjus, lai izposta tiltu. Biju nodomājis apmesties pie tā ar visu savu nodalu, bet tagad tas vairs nebūs vajadzīgs."
Žanna mierīgi viņam atbildēja: „Ar jūsu atļauju es aizjāšu un to izpostīšu." Ak, tagad es sapratu viņas nodomu un biju priecīgs, ka viņa par to iedomājusies un nav zaudējusi šādos apstākļos aukstasinību un apķērību. Virsnieks viņai piekrita:
„Dariet to, kaptein, un jau iepriekš saņemiet manus pateicības apliecinājumus. Ja jūs ko darāt, tad varu būt drošs par panākumiem: es varētu arī kādu citu nosūtīt jūsu vietā, bet labāku nevarētu izraudzīties."
Viņi atvadījās ar kareivisku sveicienu, un mēs jājām tālāk. Es atviegloti uzelpoju. Nezinu, cik reižu jau iedomājos saklausījis īstā kapteiņa Raimonda zirgu pakavu troksni mums aiz muguras, jo ik brīdi varējām sagaidīt viņu piesteidzamies ar saviem karavīriem, un viss manī kņudēt kņudēja, kad saruna ievilkās garumā. Es vieglāk uzelpoju, bet vēl nejutos daudz labāk, kad Žanna vienkārši pavēlēja: „Uz priekšu!" Mēs nu devāmies tālāk. Lēnā gaitā tumsā pajājām garām ienaidnieka kareivjiem, kas garā virknē bija redzami abās pusēs mūsu ceļam. Tas bija smags pārbaudījums, bet, par laimi, nevilkās diez cik ilgi; un, kad aiz muguras ienaidnieka taurētāji jundīja atpūtas brīdi, Žanna deva pavēli palaist rikšos, un man novēlās kā akmens no sirds. Kā paši redzat, viņa nekad nezaudēja aukstasinību un apķērību. Ja mēs tūliņ palaistu lēkšos, iekām ienaidnieks vēl nebija nokāpis no zirgiem, no garās virknes kādam varētu iešauties prātā paprasīt mums paroli, bet, kad mēs jājām soļos un nemaz nesteidzāmies, mūs noturēja par savējiem, un neviens mūs nedomāja traucēt.
Jo tālāk jājām, jo lielāks izrādījās ienaidnieka karaspēks. Var jau būt, ka tur bija divi vai trīs simti, bet man šķita, ka melnais tūkstotis. Kad arī beidzamie ienaidnieka kareivji palika aiz muguras, es klusībā pateicos Dievam, un, jo tālāk tikām tumsā, jo vieglāk man kļuva ap sirdi. Kādu stundu nu bija labi; un tad jau bijām pie tilta, un es jutos vēl labāk. Mēs
pārcēlāmies pāri upei, un tad… un tad — es pat nevaru izstāstīt, cik man bija lieliska sajūta. Tāda tikai pašam jāizjūt, lai saprastu, nevis vārdos aprakstītu.
Mēs visu laiku ar bažām gaidījām, ka pēkšņi aiz muguras dzirdēsim ienaidnieku, jo domājām, ka īstais kapteinis Raimonds būs vēlāk atjājis un tūliņ noskaidrojis, ka par vina kareivjiem noturētais kara pulciņš patiesībā bijis Vokulēras Jaunavas eskorts; bet laikam bijām lieliski aizsteigušies priekšā, jo, kad bijām jau tikuši pāri upei un nopostījuši aiz sevis tiltu, dzirdējām aiz muguras tikai vēja aurus, bet citādi viss bija klusu.
Es teicu Žannai, ka vina dabūjusi labu tiesu kapteinim Raimondam domātās uzslavas, bet šim savukārt būs jānoklausās pārmetumos, jo ienaidnieka karakungs, ko vina bija apvedusi ap stūri, artiem neskoposies.
Žanna man atbildēja:
„Tā ari būs, kā tu teici; šis virsnieks taču mūs palaida bez paroles, tumsā nemaz nepazinis, un arī nebija nodomājis izpostīt tiltu, ja es viņam to nepateiktu. Visiem taču zināms, ka lielākie citu darba pēlēji mēdz būt tādi ļautiņi, kas paši būtu peļami."
Bertrans pasmējās par Žannas naivo iedomu, it kā viņa • būtu ienaidnieku paglābusi, neļaudama izdarīt nepiedodamu kļūdu; bet tad viņš nevarēja noklusēt savu izbrīnu par viņas veiklību, ar kādu viņai bija izdevies piemānīt ienaidnieka virsnieku, turklāt runājot tikai skaidru patiesību. Viņā klausīdamās, Žanna mazliet uztraucās un teica:
„Man šķiet, ka viņš pats sevi apmānīja: Es ar nodomu teicu patiesību, jo nebūtu labi, ja melotu. Bet, ja ar savu patiesību esmu viņu maldinājusi, tad var domāt, ka esmu melojusi. Un tādā gadījumā es gan būtu aplam darījusi. Lai pats Dievs izšķir, vai esmu grēkojusi."
Mēs viņai apliecinājām, ka viņa darījusi pareizi, jo karā var lietot arī viltu, ja reiz cīnās pret ienaidnieku un ja sava dzīvība glābjama; bet ar to viņa nebija mierā: viņasprāt, kaut arī lielās briesmās, vispirms vajadzētu izmēģināt visu ar godu.
Žans viņai aizrādīja:
„Žanna, tu pati arī mums teici, kad atstāji Domremī, ka ejot kopt tēvoča Laksāra vārgo sievu; tu ne vārda nebildi par saviem turpmākajiem nodomiem. Te nu tu pati redzi!"
„Jā, tagad es saprotu," skumji teica Žanna, „kaut ari neesmu melojusi, tomēr esmu maldinājusi. Es mēģināju izdarīt citādi, bet nekas neiznāca: mani nelaida, bet man katrā ziņā bija jāiet. Tāda bija Dieva griba, kurai esmu aicināta paklausīt. Man šķiet, ka tomēr esmu darījusi aplam."
Viņa apklusa un, redzams, nogrima dziļās pārdomās, bet beigās ar mierīgu apņēmību teica:
„Bet tā ir taisna lieta, un, ja man vajadzētu, es atkal darītu tāpat."
Mums šie prātojumi šķita pārāk smalki, taču mēs nekā viņai neteicām.
Pa to laiku vētra bija rimusi, krusa jau bija pāri, un arī laiks kļuva siltāks; mēs jājām pa purvainu apgabalu, un zirgi stiga muklājā. Kad lielākās briesmas jau bija aiz muguras, mums uzmācās nogurums, un mēs snauduļojām seglos.
Šī desmitā nakts mums šķita pati garākā un tiešām arī bija visgrūtākā. Jau sākumā mūs māca briesmīgs nogurums, kas ar katru brīdi kļuva lielāks. Toties vairs netraucēja ienaidnieks. Kad jau ausa rīts, mēs ieraudzījām priekšā platu upi un zinājām, ka tā ir Luāra; Žjēnas pilsētā iejājām ar to tīkamo apziņu, ka atrodamies draudzīgā novadā un visas briesmas jau aiz muguras.
Torīt atkal bijām laimīgi.
Mēs visi bijām netīri, novārguši un vienās skrandās; un, kā arvien, Žanna bija vismožākā, tiklab garā, kā arī miesās. Naktī bijām paveikuši ap trīspadsmit jūdžu, turklāt bez stingri nosprausta ceļa un virziena. Tas bija lielisks sasniegums, kas vēl lieku reizi pierāda, ko iespēj cilvēks, ja ir noteikts, uzņēmīgs vadonis, kas neatlaidīgi ko cenšas panākt.