Žjēnā atpūtāmies tikai divas vai trīs stundas, bet ar to pietika, lai pilsētu aplidotu vēsts, ka ieradusies Dieva izredzētā jaunava, kurai lemts glābt Franciju. Un tad tai vietā, kur bijām apmetušies, sāka pulcēties tik lieli laužu bari, ka uzskatījām — prātīgāk būtu pārvākties citur. Mēs atstājām pilsētu un apmetāmies kādā ciemā, ko sauca Fjērbuā.
Tagad līdz karalim, kas dzīvoja Šinonas pili, vairs atlika sešas jūdzes. Žanna man tūliņ nodiktēja viņam domātu vēstuli. Vēstulē viņa teicās nojājusi simt piecdesmit jūdžu, vezdama viņam labas ziņas, un beigās lūdz atjauju pašai ierasties pie karaļa un tās pavēstīt. Turklāt viņa piebilda, ka nekad neesot viņu redzējusi, bet tūliņ pazīšot, lai kā viņš būtu ģērbies.
Abi bruņinieki aizjāja ar šo vēstuli. Pārējie nogulējām visu pēcpusdienu un vakarā, ieturējuši vakariņas, visi jutāmies lieliski atspirguši; tas it īpaši bija sakāms par mums, domre- mijiešiem. Mūsu rīcībā bija ciema viesnīcas plašā virtuve, kur bijām apmetušies, un pirmoreiz pēc grūtajām desmit dienām varējām atelpot, jo mums vairs nedraudēja nekādas briesmas.
Paladīns atkal bija atguvis savu agrāko pašapziņu. Viņš staigāja pa istabu un bezkaunīgi dižojās. Noēls Rengesons teica:
„Vai nav tiesa, cik brīnišķīgi viņš mūs atveda?"
„Kurš tad?" jautāja Žaks.
„Nu, kas gan cits, ja ne Paladīns?"
„Kāds tad viņam tur nopelns?" vaicāja Pjērs d'Arks.
„Viņam pats lielākais nopelns. Tikai būdama pārliecināta par viņa uzmanību un piesardzību, Žanna saglabāja savu aukstasinību un vīra drosmi. Viņa, protams, varēja paļauties ari uz mums un uz sevi, ciktāl runa par drošsirdību, bet karā pats galvenais ir uzmanība un piesardzība. Tikai retais var ar to lepoties. Un viņš apveltīts ar to vairāk, nekā jebkurš cits
Francijas pilsonis — vairāk nekā sešdesmit citu Francijas pilsoņu, kopā ņemot."
„Nu tu atkal muļķojies, Noēl Rengeson," teica Paladīns. „Tev vajadzētu pievaldīt mēli, citādi ar tevi nekādi nevar sadzīvot mierā."
„Nemaz nezināju, ka viņš tik uzmanīgs," teica Pjērs, „jo uzmanībai vajag daudz prāta, bet, pēc manām domām, viņam nebūt nav vairāk prāta, kā mums citiem."
„Nu tu maldies, draudziņ. Uzmanībai nav nekā kopēja ar prātu, jo tā tikai jūt, bet neprāto, un prāts to tikai traucē. Uzmanība ir un paliek sirds īpašība, un tikai sirds īpašība. Ja ar prātu būtu tāpat, tad uzmanība parādītos tikai patiesu, nevis šķietamu briesmu gadījumos, bet, kā paši redzat…"
..Neklausieties tukšās pļāpās, ko šis sasodītais muļķis grib jums iestāstīt!" Paladīns jau sāka uztraukties.
„Bet, kā paši redzat," Noēls mierīgi turpināja, „uzmanība ir saistīta ar jūtām, nevis ar prātu, tādēļ tā arī izpaužas plašāk un spēcīgāk, un parādās pat tādā brīdī, kad patiesībā par briesmām nevar būt ne runa. Piemēram, tonakt Paladīns miglā noturēja sava zirga ausi par ienaidnieka pīķa uzgali un tūliņ nolēca no zirga un uzspruka augšā kokā."
„Tie ir meli! Skaidri meli, kas ne ar ko nav pamatoti, un es jūs visus brīdinu — ne mirkli neticiet tā ļaunprātīgā balamutes izdomājumiem. Viņš tikai ar to vien nodarbojas, ka mani visādi aprunā, un beigās arī jūs visus apsmies. Es jums saku, ka nokāpu no zirga, lai stingrāk pievilktu sedulku, un, kaut es izputētu, ja būtu jums samelojis. Varat ticēt vai neticēt, bet tā tiešām bija, kā jums saku."
„Lūk, paši redzat, kā viņš mēdz darīt; viņš nekad mierīgi neapdomās, bet tūliņ sāks sprauslāt un dusmoties. Un, lūdzu ievērot, cik viņam vāja atmiņa! Viņš gan labi atceras, ka nolēcis no zirga, bet visu pārējo aizmirsis, un neatceras pat to, ka uzrausies kokā. Starp citu, tas arī saprotams: viņš it labi atcerējās, ka novēlies no zirga, jo to jau palaikam paradis darīt; tiklīdz priekšā dzirdams troksnis vai pašķind ieroči, viņš ar skubu mēdz velties no zirga."
„Kādēl viņš to dara tieši tādos gadījumos?" Žaks jautāja.
„To es nezinu. Lai pievilktu sedulku, tā viņš pats domā, bet man šķiet — lai spruktu augšā kokā. Vismaz viennakt es viņu redzēju deviņos kokos."
„Tu to nevarēji redzēt! Cilvēks, kas var tā melot, pelna, lai viņu visi nicinātu. Es jums visiem jautāšu: vai jūs tam ticat, ko šis nekrietnelis grib jums iegalvot?"
Visi apjukuši apklusa. Tikai Pjērs stostīdamies atbildēja:
„Es… es tiešām nezinu, ko atbildēt. Tā ir visai kutelīga lieta… Ja kāds tik noteikti kaut ko apgalvo, tad tas būtu apvainojums, ja tam neticētu. Tomēr atzīstos, kaut ari mani notur par nepieklājīgu, — es nekādi nevaru noticēt visam tam, ko viņš te stāsta, nē, nekādi. Nevaru ticēt, ka tu būtu rāpies deviņos kokos!"
„Ahā!" Paladīns uzgavilēja. „Ko tu tagad teiksi, Noēl Rengeson?" viņš turpināja uzvaras priekā. „Un tu, Pjēr! Cik kokos, tavuprāt, es biju uzrāpies?"
„Tikai astoņos!" viņam atbildēja.
Padzirdējis skalos smieklus, kas ar šalti apsveica Pjēra atbildi, Paladīns kļuva pavisam nikns un uzkliedza:
..Pagaidiet, pagaidiet, gan arī es vēl smiešos! Gan to sagaidīšu, un tad varat būt droši, ka to atcerēšos!"
„Ak, ko jūs viņu kaitināt?" Noēls lūdzās. „Kad viņu sanikno, tad, ticiet man, viņš ir ļaunāks par lauvas tēviņu. Es jau diezgan viņā noskatījos pēc mūsu trešās sadursmes ar ienaidnieku. Kad tā bija galā, viņš izlēca no krūmiem un gluži viens uzbruka beigtam ienaidniekam."
„Atkal melo! Un brīdinu tevi, ka tu pārspīlē. Ja vēl teiksi kaut vārdu, tad redzēsi, ka uzbrūku arī dzīvam ienaidniekam."
„Ar to tu, protams, domā mani? Ak, tas mani vairāk apvaino, nekā tu domā. Tā teikt, savam labdarim…"
„Labdarim? Ko tad tu man būtu labu darījis?"
„Tu man esi savu dzīvību parādā. Jo es biju tas, kas atturēja tos simtus un tūkstošus ienaidnieku, kam tik loti alka nomedīt tevi kokā. Un nedarīju to vis, dižodamies ar savu drošsirdību, bet gan tādēļ, ka mīlu tevi un nevaru bez tevis dzīvot."
„Pietiek, diezgan! Es nevēlos vairāk klausīties tavās nekrietnībās. Tavus melus vēl varētu paciest, bet — kaut jupis tevi parāvis ar tavu mīlestību! Mīlē, ko gribi, tikai neuzbāzies man. Bet iekām neesmu jūs atstājis, arī man te savs vārds sakāms. Lai vairāk izceltu jūsu niecīgos nopelnus un lai jums būtu lielāka slava, es visu šo laiku kautrīgi slēpu pats savējos. Es arvien centos būt priekšgalā, kur bija sīvāka cīna, un tālāk no jums, lai jūs skaudībā nepārplīstu, kad redzētu manus varoņdarbus. Es gan domāju to visu paturēt pie sevis klusībā, bet tagad jūs mani piespiežat izteikties atklāti. Vai gribat redzēt lieciniekus? Tie gul uz ceļa, pa kuru jājām. Ceļš bija dubļains, es to nobruģēju ar ienaidnieka miesām. Zeme bija neauglīga, es to apvircoju ar ienaidnieka asinīm. Laiku pa laikam devos aizmugurē, jo, ko jūs darītu, ja mani nogalinātu. Un tu, neģēli, vēl mani apvainosi, ka es esot rāpies kokos!"
Viņš aizgāja ar uzvarētāja apziņu; viņš atkal bija radis jaunu sajūsmu iedomātajos varoņdarbos un iejuties patiesa varoņa lomā.
Otrā dienā devāmies uz Šinonas pili. Orleāna, kas jau bija angļu rokās, nu mums palika aizmugurē. Ar Dieva palīgu mums bija lemts drīz atgriezties un paglābt savus aplenktos līdzpilsoņus. Orleānā jau bija atlidojusi vēsts no Žjēnas, ka palīgā steidzas Vokulēras zemniekmeita, kam pats Dievs lēmis atbrīvot aplenktos un atsvabināt Orleānu.
Šī vēsts visus loti stipri ietekmēja un atkal iedvesa visiem jaunas cerības. Tas bija pirmais cerības stars kopš pieciem drausmīgiem mēnešiem, kamēr ilga aplenkums. Orleānas aizstāvji tūliņ nosūtīja vēstnesi pie karaļa un lūdza ar vieglu sirdi nenoraidīt šo vienīgo glābiņa iespēju, ko sūtījis pats Dievs. Kad devāmies uz karalpili, vēstneši jau bija tur priekšā.
Pusceļā, uz pili jājot, atkal uzdūrāmies ienaidniekam; tas mums uzglūnēja mežmalā, bet mēs vairs nebijām tik viegli pārsteidzami kā priekš desmit vai divpadsmit dienām, kaut arī uzbruka lielāks karapulks; tagad mēs jau labi zinājām, kas darāms; mums vairs nebija tik lielas bailes kā sākumā, un roka vairs nedrebēja, vairogu turot. Tagad jau bijām iemanījušies kaujas paņēmienos un ik brīdi gatavi cīņai.
Mēs tātad neapjukām, ienaidnieku ieraugot, tāpat kā neapjuka mūsu vadone. Vēl nepaspējām sakārtoties kaujas ierindā, kad Žanna jau mums sauca: „Uz priekšu!", — un mēs strauji pārgājām uzbrukumā. Vienā mirklī ienaidnieks bija pieveikts un bēgdams pameta kaujas lauku. Tas mums bija beidzamais uzbrukums, un, domājams, to bija sarīkojis nodevējs de Latremuī, kas bija karaļa ministrs un mīlulis.
Mēs apmetāmies kādā viesnīcā, un drīz vien sanāca visa pilsēta, lai skatītu vaigā brīnišķīgo Jaunavu.
Un šis gļēvais bezrakstura karalis! Un cik gļēva un bez gribas bija viņa valdītā tauta! Drīz atgriezās abi mūsu bruņinieki, kas jau bija zaudējuši pacietību, un visu paziņoja Žannai. To darot, viņi un arī mēs, pārējie, godbijīgi stāvējām, it kā runājot ar karali vai viņa augstmaņiem, līdz Žanna aicināja apsēsties. Žannai bija neērti, ka viņu tā godina: bet kopš tās liktenīgās dienas, kad viņa bija pareģojusi drīzu nāvi nodevējam, kas todien noslīka, tā vēl lieku reizi pierādīdama, ka viņa tiešām ir Dieva izredzēta, mēs nekad vairs neatļāvāmies pret viņu brīvāk izturēties. Žans de Mecs teica Žannai:
„Vēstule ir nodota karalim, bet mūs nelaida ar viņu parunāt."
„I<as to aizliedza?"
„Patiesībā neviens neliedza, bet karalim arvien kāds tuvumā, tie visi ir nodevēji, un tie, viņi, visādi mēģina — gan ar viltu, gan māņiem — novilcināt, lai mēs netiktu pie karaļa. Paši galvenie viņu vidū ir de Latremuī un viltīgā lapsa, Reimsas virsbīskaps. Pagaidām tie galīgi apmānījuši karali, izdabādami viņa slinkumam, mudinādami uz dažādām izpriecām un muļķībām, kas jau viņam iedzimts, un, protams, gūst arvien lielāku ietekmi; bet, ja viņam izdosies nokratīt viņu aizbildniecību, ja viņš saņemsies un ja viņam pietiks drosmes uzsākt cīņu par savu karaļtroni un apspiesto dzimteni, tad viņu varai drīz būs beigas. Tagad tikai viņiem labi klājas, un viņi vienīgie bauda visādus labumus, nemaz nedomādami par karalisti, kas iet bojā; līdz ar to beigas būs arī karalim, kam viņi it kā pakalpo."
„Vai vēl ar kādu runājāt bez šiem abiem?"
„Nē, vismaz ne galmā; galminieki visi vergo šiem augstmaņiem: runā viņiem līdzi, izdabā viņu uzskatiem un cenšas visu izdarīt pa prātam. Tādēļ arī visi pārējie galma kungi mūs uzņēma vēsi, nemaz nelikās mūs redzot un vispār centās turēties tālāk. Bet mums izdevās sarunāties ar Orleānas vēstnešiem. Tie bija loti atsaucīgi un mums teica: „Brīnums, ka karalis tādā stāvoklī tā rīkojas un tā dzīvo; viņš taču nav ne pirksta pakustinājis, lai kaut kā apturētu briesmīgo postu, kas pašreiz draud Francijai. Cik drausmīgs skats! Karalis nīkuļo šai savas valsts nomalē kā žurka pelu slazdā; viņš iekārtojis savu karalisko mājokli šais drūmajās pilsdrupās, kas drīzāk atgādina kapliču, nevis karalpili; istablietas, kas grezno viņa istabas, ir ķirmju saēstas un nodriskātas. Viņa naudas lādē labi ja būs mārciņa naudas un, Dievs sodi, ne graša vairāk. Armijas vairs nav, no tās nav ne ēna palikusi… Un, salīdzinot ar šo kailo nabadzību, uzmetiet acis zīdā un samtā tērpto ākstu un mīluļu baram, kādus citu kristīgo karaļu galmos neredzēsiet. Un karalis labi zina, ja mūsu pilsēta kritīs, — tas arī droši sagaidāms, ja ātri neradīsies glābiņš, — tad beigas būs arī Francijai. Tikpat labi viņam zināms, ka tad, kad pienāks šis briesmīgais brīdis, — viņam būs jādodas trimdā, viņu nostādīs ārpus likuma, un, tiklīdz viņš būs spiests atstāt Franciju — šo bagāto mantojumu, ko viņam atstājuši priekšteči, — ik stūrī, ik kaktā tūliņ pacelsies Anglijas karogs. Viņš to visu zina; un arī to, ka viņam uzticīgā pilsēta, viena un bez palīdzības pamesta, izmisusi cīnās ar ienaidnieku un ka viņas pilsoņiem nenovēršami draud badanāve. Viņš to zina un tomēr vilcinās pacelt šķēpu, lai vēl laikā novērstu drausmīgo nelaimi; viņš nevar izšķirties, lai gan visu vēl varētu saglābt; viņš pat nevēlas uzklausīt mūsu lūgumu un ar mums runāt." Lūk, ko teica Orleānas vēstneši. Viņus bija pārņēmis izmisums.
Žanna liegi atteica:
„Man viņu žēl, bet lai viņi nezaudē cerību. Troņmantnieks drīzumā viņus uzklausīs. Varat to viņiem pavēstīt.
Viņa palaikam dēvēja karali par troņmantnieku. Viņas prātā viņš vēl nebija karalis, iekām nebija vēl kronēts.
„Mēs viņiem to pateiksim, un viņi būs priecīgi, jo stingri tic, ka tu esi Dieva izredzēta. Virsbīskaps un viņa rokaspuiši sava karaspēka vadību uzticējuši vecajam karavīram Raulam de Okūram; tas gan ir cienījams virs, bet tik lielu uzdevumu veikt nespēj, jo to nemaz neizprot. Viņš nekādi nevar saprast, kā vienkārša zemniekmeita, kas nekā nesajēdz no karalietām, varētu ar savu vārgo roku pacelt šķēpu un uzvarēt ienaidnieku, kad rūdīti karavadoņi nu jau piecdesmit gadu tikai paraduši zaudēt. Un viņš, lūk, smej bārdā, un tas ir viss, kas ar viņu panākams."
„Ja kaujas vada pats Dievs, vai nav gluži vienalga, vai šķēpu tur spēcīga vai vāja roka? Gan viņš savā laikā to pieredzēs. Vai tiešām neviens Šinonas pilī mūs neatbalsta?"
„Nē, ir viens labvēlis, un tā ir karaļa sievasmāte, Jolanta, Sicīlijas karaliene, kas ir laba un gudra sieviete. Viņa runāja ar Bertranu."
„Viņa mūs atbalsta un neieredz liekuļus, kas apstulbinājuši karali un to pazudina," teica Bertrans. „Viņa mūs ar sirsnību uzklausīja un man daudz ko taujāja, es arī pacentos viņai paskaidrot. Visu izprasījusi, viņa iegrima tik dziļās pārdomās, ka man jau šķita, ka viņa būtu aizmigusi. Bet biju vīlies. Beigās, tik klusā balsi, it kā pati ar sevi runātu, viņa teica: „Septiņpadsmit gadu vecs bērns… meitene… vienkārša, neizglītota un pat neprot rīkoties ar ieročiem… pati tik kautrīga un bikla… un pēkšņi pamet savu avju pulku… ietērpjas bruņās un nojāj simt piecdesmit jūdžu ienaidnieka ieņemtā zemē, pašķirdama sev ceļu ar ieročiem, turklāt nezaudē ne drosmi, ne cerību, uzņemdama visu bez mazākām bailēm. Beidzot viņa tikusi galā ar savu nodomu… grib vaigu vaigā stāties karaļa priekšā, kam gan, viņasprāt, jāmājo nesasniedzamos augstumos… grib stāties karaļa priekšā un viņam teikt: „Nebīsties! Pati debess mani sūtījusi, lai tevi glābtu!"
Ak, kas gan cits, ja ne pats Dievs viņai iedvesis tādu pārliecību un tik milzīgu drosmi!" To teikusi, viņa brīdi klusēja; viņa, redzams, vēl rūpīgi apdomāja visu, ko bijām viņai pavēstījuši. Tad viņa teica: „Jā, galu galā taču ir vienalga, vai viņa Dieva izredzēta, vai arī nav Dieva izredzēta, jo viņā tomēr ir kas tāds, ar ko viņa paceļas pāri tam laužu vairākumam, kas apdzīvo Franciju; viņā ir kas noslēpumains, kas iedveš jaunu drosmi kareivju sirdīs, kas tāds, kas spēj pārvērst gļēvuļu baru varoņu pulkā, un šis varoņu pulks viņas vadībā aizmirst bailes un iet kaujā ar mirdzošām acīm, ar lepnu kara dziesmu un kā vētra pāršalc pāri kaujas laukam! Jā, tā ir tāda varoņ- dvesma, kas var paglābt Franciju, un tā arī ir vienīgā iespēja! Šis gars mājo viņā, un es tam ticu. Citādi — kas gan būtu šo bērnu uzturējis ceļa grūtībās? Kas cits būtu viņai palīdzējis pārvarēt briesmas un grūtības? Karalim viņa jāredz — un viņš to arī redzēs!" Ar šiem vārdiem viņa mani atlaida, un esmu pārliecināts, ka viņa turēs doto solījumu. Protams, viņai nebūs mazums šķēršļu jāpārvar: tie neģēli katrā ziņā pacentīsies aizkavēt viņas labo nodomu, bet galu galā droši var cerēt, ka viņai izdosies panākt savējo."
„Ak, kaut viņa būtu karaļa vietā!" dedzīgi piebilda otrs bruņinieks. „Maz ticams, ka karalis pats atjēgsies. Viņš tikai domā, kā visu pamest un aizbēgt svešumā, lai būtu tālāk no savas nelaimīgās dzimtenes. Vēstneši, kas viņu redzējuši, domā, ka viņš ir ļaunā gara apmāts un tādēļ katras cerības atmetis, un ka vispār te ir kāds noslēpums, ko nevar atrisināt."
„Es zinu šo noslēpumu," pārliecināti teica Žanna. „Es to zinu, un arī viņš zina, un tas vēl zināms Dievam, bet nevienam citam. Kad satikšu karali, teikšu viņam vienu vārdu, kas viņam tūliņ līdzēs visās nelaimēs un ar ko viņš atgūs drosmi un paļāvību."
Es loti gribēju zināt, ko viņa domā teikt karalim, bet viņa pagaidām par to klusēja, un man arī nebija cerību, ka vispār to uzzināšu. Kaut viņa bija gandrīz vēl bērns, tomēr nemēdza pļāpāt par svarīgām lietām un nebūt nemēģināja sevi izcelt laužu acīs. Kā visi dižie gari, viņa bija visai atturīga un paturēja sevī visu svarīgo, ko vien zināja.
Otrā dienā karalienei Jolantai izdevās pieveikt karaļa tuviniekus, kas bija apstājuši karali; par spīti viņu pūlēm, viņa bija izgādājusi abiem bruņiniekiem atļauju tikt pie karaļa. Tie izmantoja izdevību un paskaidroja karalim, cik Žannai daiļa dvēsele un cik cēli un diži ir nodomi, kas viņu apgaro. Viņi lūdzās, lai karalis viņai uzticas un paļaujas uz viņu, jo viņa patiesi ir Dieva izredzēta Francijas glābēja. Viņi lūdza atļauju viņai pašai ierasties pie karaļa un visu paskaidrot. Viņš bija visai laipns, teicās padomāt, bet iepriekš vēl gribēja parunāt ar saviem padomniekiem. Mūsu sirdīs atkal atausa mazs cerību stariņš.
Pēc pāris stundām viesnīcas apakšstāvā, kur bija apmetusies Žanna ar saviem pavadoņiem, bija dzirdams liels troksnis, un augšā, aiz uztraukuma gandrīz bez elpas palicis, uzskrēja viesnīcas saimnieks, kas pavēstīja, ka karaļa uzdevumā ieradies vesels pulks garīdznieku. Padomājiet, kāds gods viņa mazajai viesnīciņai! Negaidītās laimes apreibināts, viņš bija gluži aizelsies un vairs nerada vārdus, kā mums to pateikt. Viņi nākot paša karaļa uzdevumā, lai runātu ar Vokulēras Jaunavu! Un tikpat ātri, kā augšā uzskrējis, viņš nolidoja atkal lejā; tad no jauna atkal uzskrēja augšā, atmuguriski iesteigdamies istabā un zemu klanīdamies četriem dižiem un cienīgiem bīskapiem, kas viņam sekoja ar veselu kalpu un sulaiņu baru.
Žanna piecēlās, viņus sagaidīdama; mēs visi stāvējām kājās. Bīskapi cienīgi apsēdās, un labu laiku istabā valdīja klusums. Viņiem bija tiesība pirmajiem iesākt sarunu. Bet viņi bija ļoti apjukuši, kad redzēja, kāds pusaudzis pratis visiem satraukt prātus un viņus, tik cienīgus vīrus, tiktāl pazemojis, ka viņi spiesti ierasties šai mazajā viesnīciņā, un tādēļ nevarēja tik ātri atrast vārdus, ar ko iesākt sarunu. Beidzot viens uzrunāja Žannu, teikdams, ka viņai, cik dzirdams, esot kāda vēsts, kas nododama karalim, un lai viņa tagad īsumā pastāstot, kas viņai būtu sakāms.
Kas uz mani attiecas, es tikko spēju valdīt priecīgu satraukumu. Beidzot karalis dabūs visu zināt. Priecīgā lepnumā staroja ari mūsu bruņinieki un Žannas brāli. Es zināju, ka mēs ikviens sevī lūdzam Dievu, lai Žannai nebūtu tāds apjukums, kāds bija pārņēmis mūs, kad ieraudzījām savā priekšā šos augstos kungus; mēs lūdzām Dievu, lai viņa labi un skaidri varētu paskaidrot savu uzdevumu un radīt tīkamu iespaidu, kāds tik ļoti bija vajadzīgs.
Bet mīļie! Cik negaidīti viss izvērtās tālāk! Mēs galīgi apstulbām, kad dzirdējām, ko viņa teica. Viņa stāvēja, godbijīgi noliekusi galvu un kautrīgi rokas uz krūtīm salikusi, jo arvien ar cieņu izturējās pret Dieva kalpiem, garīdzniekiem. Bet, kad bīskaps, kas viņu uzrunāja, bija teicis savējo, viņa pacēla galvu un mierīgi paskatījās baznīcas kungos, kas sēdēja viņas priekšā; viņa, redzams, nebūt nebija apjukusi, ar šiem dižvīriem runājot, un savā parastajā biklumā un vienkāršībā teica:
„Piedodiet, cienīgtēvi, bet savu uzdevumu pavēstīšu tikai karalim."
Brīdi tie kļuva mēmi aiz izbrīna; viņiem pat pietvīka seja; tad vecākais teica:
„Kā! Tu iedrošinies pretoties sava karaļa pavēlei un atsakies runāt ar mums, kas esam viņa sūtīti, lai tevi uzklausītu?"
„Pats Dievs man norādījis, kam nodot Viņa vēstījumu, un es neklausīšu neviena cita pavēlei. Lūdzu, dodiet man iespēju runāt ar viņa augstību troņmantnieku."
„Savaldies un nemels niekus! Runā ātrāk, kas tev sakāms karalim, un neaizkavē mūs!"
„Jūs maldāties, cienīgtēvi, un tas nav labi. Pasargi Dievs, es te neesmu nākusi runāt! Es nācu atbrīvot Orleānu, nogādāt troņmantnieku Reimsā un tur viņu kronēt ar karaļkroni."
„Vai tas ir viss, ko tu gribēji teikt karalim?"
Bet Žanna atbildēja:
„Piedodiet, bet es vēlreiz atkārtošu: man nav sakāms nekas, ko es varētu karalim teikt ar starpniekiem."
Karaļa sūtņi, vairs ne vārda nebilzdami, nikni piecēlās un svinīgi atstāja istabu. Žanna līdz ar mums nometās ceļos, kad vini gāja garām.
Mēs jutāmies pavisam iznicināti un ar sirdi nojautām tikai neveiksmi. Pirmās panākumu cerības nu bija izgaisušas. Mēs nesapratām Žannu, kas līdz šim nelaimīgajam brīdim taču bija tik gudra un tālredzīga. Beidzot seniors Bertrans viņai iedrošinājās jautāt, kālab viņa palaidusi garām tik retu izdevību, kad ar šiem galminiekiem varējusi nodot karalim savu vēstījumu.
„Kas viņus te sūtīja?" viņa vaicāja.
„Karalis, protams."
„Kas karalim to ieteica?"
Brīdi viņa gaidīja atbildi; kad neviens neatsaucās, jo mēs jau nojautām, kas viņai padomā, viņa pati atbildēja:
..Troņmantniekam to ieteica viņa padomnieki. Bet vai šie padomnieki man naidīgi vai vēlē man labu?"
„Tie ir naidīgi," teica seniors Bertrans.
„Ja nu kāds vēlas otram ko paziņot, vai gan uzticēs to ienaidniekiem un nodevējiem, kas visu sagrozītu?"
Tagad es sapratu, cik mēs aplam spriežam un cik viņa gudra. Ari pārējie to apjēdza, un nevienam nekas nebija iebilstams. Bet viņa vēl turpināja:
„Viņiem tomēr pietrūka veiklības, lai ievilinātu mani slazdā. Viņi gribēja izmānīt man vēstījumu un izlikties, ka to nodos troņmantniekam; varbūt viņi to arī izdarītu, bet tad visu sagrozītu. Jūs jau zināt, ka, starp citu, esmu nodomājusi pierunāt troņmantnieku, lai viņš man dod karaspēku, ar ko steigties palīgā aplenktajiem. Pat ja mūsu ienaidnieki nodotu troņmantniekam manu vēstījumu nesagrozītā veidā, tam tomēr trūktu iekšējas pārliecības un lūguma sirsnības, kas vārdiem iedveš dzīvību un piešķir dziļāku nozīmi, — tas būtu tikai mēms ziņojums. Viņu teiktie vārdi nepārliecinātu! Esiet pacietīgi: troņmantnieks mani drīzumā uzklausīs, tikai nezaudējiet drosmi."
Seniors de Mecs vairākkārt pamāja ar galvu un it kā pie sevis teica:
„Viņa, kā vienmēr, bija gudra un prātīga, bet mēs, patiesību sakot, mulki "
Arī es tā domāju: tie bija gluži mani vārdi, ja man pašam būtu kas sakāms; starp citu, tā mēs tagad visi domājām. Un mums patiesi bija liels brīnums, kā šī vienkāršā, nemācītā meitene, tik pēkšņās krustugunīs nonākusi, tomēr izpratusi rūdīto karaja padomnieku slepenos nodomus un tik viegli tos izjaukusi. Mēs bijām tik sajūsmināti, ka vairs ne vārda nedabūjām pār lūpām. Mēs jau agrāk zinājām, cik viņa drošsirdīga, stipra, izturīga un pacietīga, cik viņa apņēmīga un apzinīga savos pienākumos, — tas viss piemīt tikai krietnam un izcilam karavīram; bet tagad sajūtām arī viņas prāta diženumu, kas pat pārspēja viņas sirsnību. Un mēs visi iegrimām pārdomās.
Žannas rīcības panākumi noskaidrojās jau otrajā dienā. Karalis negribot apbrīnoja jauno meiteni, kas pratusi palikt pie sava un nemaz nav nobijusies baznīckungu priekšā. Un viņš bija nolēmis apliecināt savu cieņu ne tikai ar tukšiem pieklājības vārdiem, bet gan īsti lietišķā veidā: viņš pavēlēja Žannai atstāt nabadzīgo viesnīcu, kurā viņa bija apmetusies, un pārvākties uz Kudrejas pili, kur par viņu pavēlēja gādāt de Beljes kundzei, kas bija vecā pilsmeistara Raula de Gonkūra sieva.
Šai karaliskajai ievērībai tūliņ bija lieli panākumi; viņu apstāja galminieki, kas gribēja paši savām acīm redzēt un uzklausīt brīnišķīgo meiteni, šo kareivi, par kuru runāja visa pasaule un kura bija iedrošinājusies noraidīt karaļa sūtītos starpniekus. Žanna apbūra viņus visus ar savu maigo un vienkāršo dabu un neapzinīgajām dailrunas spējām; arī mācītākie un gudrākie drīz vien atzina, ka viņai tiešām piemīt kas tāds, ar ko viņa paceļas pāri vispārējam laužu līmenim. Līdz ar to viņas slava auga augumā. Viņai radās jauni draugi un aizstāvji; tiklab augstos, kā zemos apgaroja jau viņas balss un izskats, un neviens vairs nejutās vienaldzīgs, kad bija redzējis viņu vaigu vaigā un ar viņu runājis.