Bet arī tagad Žannai vēl bija grūtības. Karaļa padomnieki neatlaidīgi pieprasīja, lai viņš nepārsteigtos ar savu lēmumu. Viņš lai nepārsteigtos! Tie mēģināja mūs aizkavēt un nolēma nosūtīt uz Lotringu dažus baznīckungus — atkal baznīckungus — lai ievāktu par viņu ziņas, taču tad mums iznāktu dažas nedēļas zaudēt laiku. Jūs paši redzat, cik tie bija sīkumaini ļautiņi! Tas būtu tikpat kā, ja kāds gribētu dzēst ugunsgrēku, bet viņam liktu uzgaidīt, kamēr ievāks ziņas, kā cita novada ļaudis bauda svētdienas mieru.
Diena sekoja dienai, un mums, jauniešiem, tās pagāja diezgan skumji, tomēr nezaudējām cerību beigās tikt pie karaļa, un tas mūs atkal iejūsmināja; savā mūžā taču nebijām viņu redzējuši; tādēļ visu laiku dzīvojām satraukumā un gaidās. Man tas šoreiz laimējās pirmajam. Beidzot pienāca lielā diena, kad saņēmām priecīgu vēsti: Orleānas sūtņiem līdz ar karalieni Jolantu un mūsu bruņiniekiem bija izdevies pierunāt karali, lai viņš uzklausītu Žannu.
Žanna bija ļoti laimīga, kad to uzzināja, bet priekā nebūt nezaudēja galvu un tūliņ savaldījās. Diemžēl par mums to nevarēja teikt: mums vairs ne miegs nāca, ne ēst gribējās, ne arī kāds darbs veicās, tik ļoti bijām uztraukti, gaidot lielo notikumu. Divas dienas un naktis mūsu bruņinieki drebēja bailēs par Žannu: apmeklējums bija nolikts vakarā, un viņi bažījās, ka Žannu neapmulsina spožā lāpu gaisma, svinīgais ceremoniāls, daudzie cilvēki, krāšņie galminieku tērpi un vispār galma greznība, jo viņa taču bija vienkārša zemnieku meitene, kas ar to nebija apradusi, un bailēs viņa varētu uztraukties un izdarīt kādu kļūdu.
Bez šaubām, es viņus būtu šai ziņā nomierinājis, bet nedrīkstēju to teikt. Vai gan Žannu apmulsinātu šī lētā izrāde, šī tukšā ārišķība, savā dižumā tik niecīgais karalis un tā gaisīgie hercogi? Viņa taču jau bija runājusi ar paša Debesu Ķēniņa sūtņiem un pati savām acīm redzējusi, kā tos pavada eņģeli, kas tūkstošu tūkstošiem lidinās debesu bezgalība un ikviens staro dievišķā gaismā, līdzīgi saules spožumam atmirdzot izplatījuma tumsībā.
Lai Žanna karalim un viņa tuviniekiem labāk patiktu, karaliene Jolanta lika viņai sagatavot greznu smaga zīda drānas tērpu, ko izrotāja ar dārgakmeņiem un pašuva pēc visiem galma noteikumiem. Bet karalienei nekas neiznāca, jo Žanna atteicās to uzvilkt, teikdama, ka gribot karalim parādīties vienkāršībā, kāda viņai pieklājoties kā Dieva kalpam, ko Viņš izraudzījis savam lielajam un nopietnajam uzdevumam. Tad karaliene Jolanta viņai izdomāja vienkāršu, bet visai piemīlīgu tērpu, ko jau bieži esmu jums aprakstijis un ko pat vecumdienās nevaru atcerēties bez zināmas aizgrābtības, kādu parasti modina liega mūzika. Jā, šis tērps bija acīm redzams un sirdij jūtams mūzikas iemiesojums. Jā, šai tērpā Žanna bija kā poēma, kā dziesma, sapnis, pati apgarotība…
Šo tērpu Žanna saglabaja līdz savai nāvei un vairākkart to uzģērba īpaši svarīgos gadījumos; arī šobaltdien tas vēl apskatāms Orleānas muzejā, kur saglabāts līdz ar diviem viņas šķēpiem, viņas karogu un citām piemiņas lietām, kas savā laikā viņai piederējušas un ko tagad visi aplūko svētā bijībā.
Noliktajā laikā pie Žannas karaļa uzdevumā ieradās Vandomas grāfs, tuvs karaļa līdzgaitnieks, ko pavadīja lielāks pulks galminieku, kalpu un sulaiņu un kas bija tērpies jo lepnās galma kunga drēbēs. Abi mūsu bruņinieki un es, Žannas tuvākie pavadoņi, pavadījām viņu pie karaļa.
Kad iegājām milzīgajā troņa telpā, viss izrādījās, kā jau biju domājis. Rindās stāvēja miesassardze spožos bruņutērpos un ar spožām āvām; tas viss spogot spogoja lāpu gaismā; abās pusēs zālei likās krāšņi uzziedējis daudzkrāsains puķu dārzs; divi simti piecdesmit lāpu apgaismoja grezno ļaužu drūzmu. Zāles vidū bija atstāta tukša vieta karaļtroņa priekšā, virs kura pacēlās krāšņs baldahīns; tronī sēdēja kāds vīrs greznā, dārgakmeņiem rotātā tērpā ar scepteri rokā; viņa galvā mirdzēja karaļkronis.
Tiesa, Žannu visādi aizkavēja, un viņai bija ilgi jāgaida, līdz karalis viņu pieņēma, bet tagad, kad nu tas bija noticis, viņu uzņēma ar tādu godu, kādu parāda tikai augstākas kārtas pārstāvjiem. Pie ieejas durvīm rindā stāvēja četri heroldi, kas vienā rokā turēja garu sudraba tauri, bet otrā — zīda karogu ar zeltā izšūtu Francijas ģerboni. Kad durvīs grāfa pavadībā parādījās Žanna, tie lika atskanēt ilgam, dobjam tauru signālam, un, kamēr mēs tuvojāmies tronim, šis signāls atkārtojās ik pēc piecdesmit soliem; pavisam kopā taures skanēja sešas reizes. Mūsu bruņinieki bija lepni un laimīgi, ka mums parāda tādu godu; tie soļoja vingrā gaitā un izturējās visai diži un kareivīgi. Viņi nekādā ziņā nebija gaidījuši, ka tā pagodinās mūsu mazo zemniecīti.
Žanna gāja divus soļus nopakaļ aiz grāfa, bet mēs tādā pašā atstatumā viņai sekojām. Mūsu svinīgais gājiens apstājās astoņus vai deviņus soļus no troņa. Grāfs zemu palocījās un nosauca Žannas vārdu; tad, vēlreiz palocījies, viņš nostājās pie galminiekiem, kas stāvēja troņa tuvumā. Es sajūsmināts noraudzījos kronētajā vīrā, un man gandrīz sirds pārstāja pukstēt aiz lielas godbijības.
Galminieki vēroja Žannu; viņu skatieni pauda pa pusei izbrīnu, pa pusei sajūsmu, un, likās, visi domāja: „Cik jauka, maiga, burvīga meitene!" Neviens ne vārda nebilda, visi tikai izbrīnā mutes iepleta; acīmredzot šie ļaudis, kas reti kad zaudēja apķērību, šoreiz bija pavisam apstulbuši, ieraugot viņas brīnišķīgo daiļumu.
Bet tad viņi atjēdzās, it kā no miega vai skurbuļa pamozdamies. Un nu jau viņi citādi vēroja Žannu: redzams, ar sasprindzinātu ziņkāri gaidīja, kā viņa izturēsies. Viņiem arī bija iemesls būt ziņkārīgiem, un, lūk, ko viņi redzēja:
Žanna nepalocījās, pat galvu nenolieca, tikai mierīgi stāvēja, uz troni skatīdamās. Tas pagaidām bija viss, ko viņi redzēja.
Es paraudzījos de Mecā un gluži sabijos, cik viņš ir bāls. Es viņam čukstus jautāju:
„Dieva dēj! Kas noticis?" Viņš man klusi paskaidroja:
„Viņi izmantojuši vārdus, kas bija viņas vCstulē, un tagad grib viņu izjokot! Viņa to nemanīs, un visi viņu izsmies! Tas, kas tur tronī sēž, nemaz nav karalis."
Es pavēros Žannā. Viņa vēl arvien stingi vēroja tronī nosēdināto vīru, un man šķita, ka pat viņas pleci un pakausis pauda milzīgu izbrīnu. Bet tad viņa lēnām novērsās un pārlaida skatienu galminiekiem; viņa ilgi tos aplūkoja, līdz viņas acis apstājās pie kāda jaunekļa, kas bija ģērbies visai vienkāršās drēbēs; tad viņas seja it kā atplauka lielā priekā, viņa piesteidzās tam klāt, apkampa viņa ceļus un savā liegajā balsī, kas drīzāk atgādināja dziesmu, maigi uzsauca:
„Lai Dievs jums piešķir ilgu un svētīgu mūžu, jums — mūsu mīļo, dārgo troņmantnieki"
Nevarēdams vairs novaldīt izbrīnu, de Mecs pusbalsī iesaucās:
„Dieva vārds, to es nesaprotu!" un viņš tik stipri saspieda manu roku, ka kauli krakstēja; tad, lepni papurinājis savas kuplās krēpes, viņš vēl piebilda: „Nu gan gribētu zināt, ko teiks šie uzpostie nekaunas?"
Tobrīd vienkāršais jauneklis jau teica Žannai: „Tu maldies, bērns, es neesmu karalis. Viņš sēž, lūk, tur," viņš vēl piebilda, rādīdams uz troni. Bruņinieks pietvīka un sašutis pukojās: „Ak, kā viņiem nav kauna viņu izsmiet! Bet šie meli viņai nekaitēs: es tūliņ iešu un visiem teikšu…"
„Stāvi, nekusties!" es viņam čukstēju līdz ar senioru Bertranu, mēģinādams viņu atturēt.
Žanna palika, ceļos nometusies, un, prieka apstarotām acīm uzlūkodama karali, viņam teica:
„Nē, žēlīgo valdniek, jūs tas esat un neviens cits." De Mecs nomierinājās un aizrādīja: „Tiešām, viņa nebūt necentās uzminēt, bet to jau skaidri zināja. Bet kā vina to varēja zināt? Tas, lūk, ir brīnums. Tagad esmu apmierināts un apsolos nekad vairs nejaukties viņas
lietās. Tagad redzu, ka viņa ir sava uzdevuma augstumos un apjēdz daudz vairāk, nekā es, tādēļ, šķiet, mana palīdzība viņai būtu bijusi gluži lieka."
Bruņiniekā klausoties, lāgā nedzirdēju, ko karalis sākumā runāja ar Žannu. Bet tad dzirdēju karali jautājam:
„Bet saki — kas tu esi un ko tu vēlies?"
„Esmu Jaunava Žanna un nāku jums pavēstīt Dieva gribu, kas vēlas, lai jūs Reimsā kronētu ar karalkroni un lai jūs tur būtu Viņa vietnieks zemes virsū, Francijas karalis. Tālāk Viņš vēlas, lai jūs man palīdzētu veikt Viņa uzlikto uzdevumu un tālab dotu man karaspēku." Bridi klusējusi, viņa vēl piebilda, jūsmīgi vērodama karali: „Jo tad es atbrīvošu aplenkto Orleānu un satriekšu angļu varu Francijā."
Jaunā valdnieka seja mazliet pietvīka, dzirdot Žannas kareivīgos vārdus, kas pils dīkajā klusumā izskanēja kā attālas kaujas troksnis; jautrais smaids vienā mirkli apdzisa. Viņš kļuva domīgs. Pēc kāda laika viņš viegli pamāja ar roku, un galminieki pagāja nostāk, atstādami tikai viņus abus zāles vidū. Arī es un abi bruņinieki aizgājām tālāk un redzējām, kā Žanna, paklausīdama karaļa mājienam, piecēlās kājās un kā viņi abi kādu laiku sarunājās.
Galminieki milzīgā ziņkārē bija gaidījuši, ko Žanna darīs. Un, lūk, arī sagaidīja. Un tagad visiem bija brīnums, ka Žanna tiešām piepildījusi savus vēstulē apliecinātos vārdus; tikpat liels bija arī brīnums, ka viņa nebūt neapjuka, ieraudzīdama galma greznību, un likās pat mierīgāka, nekā daudzi galminieki, kad tie runāja ar karali, kaut gan bija jau pieraduši.
Kas attiecas uz abiem bruņiniekiem, tad tie loti lepojās ar Žannu un nevarēja valdīt sajūsmu, kad atcerējās viņas lielisko prasmi, ar kādu viņa izturēja šo grūto pārbaudījumu, ne reizi neklūdīdamās, ne ari izdarīdama ko aplam, kas varētu mazināt ticību viņas lielajai lietai.
Žanna runāja ar karali ilgi un nopietni, un abi sarunājās klusā balsī. Dzirdēt nekā nedzirdējām, toties labi redzējām un visu ievērojām. Redzējām ari to, kas vēlāk atzīmēts vēstures lappusēs un apliecināts Žannas attaisnošanas tiesā; visi redzēja, ka karalis pēkšņi it kā nometa savu bezrūpību, saslējās visā augumā un ar milzīgu izbrīnu paskatījās viņai acīs. Žanna, likās, bija pateikusi viņam ko tādu, kam bija grūti noticēt un kas tomēr likās labs un vēlams.
Labs laiks pagāja, iekām mums atklājās visi tās sarunas noslēpumi. Bet tagad mēs to zinām, un arī visai pasaulei tas zināms. To jūs atradīsiet ikvienā vēstures grāmatā. Lielā neziņā būdams, karalis bija lūdzis Žannai kādu pierādījumu, ka viņa ir Dieva izredzēta un ka viņas Balsīm tiešām zināms kas tāds, kas mirstīgajiem paliek apslēpts. Kā gan viņš varot ticēt šim Balsīm, kamēr viņam neesot taustāma pierādījuma?
Tad Žanna bija teikusi:
„Es sniegšu pierādījumu, un jums vairs nebūs šaubu. Sirds dziļumos jūs kas uztrauc, bet jūs nevienam to neuzticat. Jūs moka šaubas, kas nomāc drosmi un pavedina uz gļēvulīgām domām — pamest visu savam liktenim un aizbēgt svešumā. Vēl nesen jūs sirsnīgi lūdzāt Dievu, lai Viņš palīdz jums izkliedēt šaubas, kaut arī vēlāk jūs skaidri zinājāt, ka jūsu dzīslās nerit karaļu asinis."
Karalis bijis pavisam pārsteigts, jo tas, ko Žanna teikusi, arī bijis taisnība; bet to tikai viņš viens zinājis, jo nebija citiem izpaudis. Tādēļ viņš teicis:
„Ar šo pierādījumu man pietiek. Tagad es ticu, ka tavas Balsis ir Dieva balsis; tā ir skaidra patiesība, ko viņas tev atklājušas, un, ja tev vēl kas būtu zināms, tad saki to arī man, un es tev ticēšu un uz tevi paļaušos."
„Šīs Balsis izkliedēs jums šaubas, jo, lūk, ko tās apliecina: „Tu esi likumīgais karaļa, sava tēva, mantinieks un arī likumīgais Francijas valdnieks. To pats Dievs tev saka." Tādēļ droši celiet galvu augšā un vairs nešaubieties. Dodiet man karaspēku un ļaujiet līdz galam pabeigt lielo uzdevumu, ko pats Dievs man uzlicis."
Viņas vārdi, ar ko viņa apliecināja, ka viņš tiešām ir likumīgais Francijas troņa mantinieks, viņu uz kādu laiku ļoti uzmundrināja, un, šaubas atmezdams, viņš atkal atguva vīra drosmi. Ja tai brīdī nebūtu klāt viņa sasodīto padomnieku un ja viņš varētu patstāvīgi rīkoties, tad Žannas lūgums tiktu tūliņ uzklausīts, un karalis viņu droši nosūtītu uz karalauku. Bet šie padomnieki, kaut pa daļai jau pieveikti, vēl turēja viņu savā varā un gudroja jaunus šķēršļus, ar ko aizkavēt Žannas nodomu.
Kā jau teicu, mēs bijām visai pacilātā garastāvoklī, kad redzējām, cik svinīgi Žannu sagaidīja galmā, jo ar tādu godu mēdz sagaidīt tikai pašas augstākās kārtas pārstāvjus; bet vēl vairāk lepojāmies ar to, cik viņu svinīgi pavadīja, jo tā mēdz pavadīt tikai karalnama prinčus. Karalis, Žannu aiz rokas paņēmis, izvadīja viņu cauri zālei līdz durvīm, kamēr galminieki viņiem zemu locījās, kad viņi gāja garām, un sudraba tauru skaņas vēl piešķīra viņu gājienam jo sevišķi svinīgu noskaņu. Tad karalis atvadījās ar dažiem laipniem vārdiem un beigās noliecās un noskūpstīja viņas roku.
Bet ar to vien karalis neapmierinājās: viņš pavēlēja, lai mūs līdz Kudrejas pilij, kur bijām apmetušies, pilnā parādes gājienā ar lāpām pavadītu viņa miesassargu nodala, kas arī bija viņa vienīgais karaspēks, ko viņš personīgi varēja izrīkot. Un te nu jāsaka, ka viņa miesassargi bija tiešām krāšņi un grezni ģērbti, kaut arī algu nesaņēma un pat bija aizmirsuši, ka vispār varētu algu saņemt.
Vēsts par brīnišķīgajiem Žannas panākumiem karalgalmā jau bija aizlidojusi tālāk, tādēļ, kad nu atgriezāmies, mūs sagaidīja tāds laužu pūlis, kas viņu gribēja vaigu vaigā redzēt, ka mēs tikko spējām pašķirt sev ceļu; viens otru sadzirdēt gan vairs nevarējām, jo mūsu balsis pārkliedza vētraini sajūsmas saucieni, kas mūs pavadīja līdz pašai mūsu mājvietai.