Bet tad bija atkal visādas nedienas, un laiks pagāja gaidās un neziņā. Mēs nolēmām visus šos likteņa uzliktos pārbaudījumus paciest ar mierīgu prātu un tikai pacietībā skaitījām dienas un stundas, paļaudamies uz Dieva gādību, ko cerējām drīzumā sagaidīt. Šai ziņā vienīgais izņēmums bija mūsu Paladīns, gribu teikt, ka viņš vienīgais bija lieliskā omā, jo, redzams, nesaprata mūsu smago stāvokli. To pa daļai varētu izskaidrot ar viņa sajūsmu par savām jaunajām drēbēm. Viņš bija pircis tās lietotas, tiklīdz bijām galā tikuši. Tas bija pilnīgs spāņu granda tērps: liela platmale ar kuplu spalvu pušķi, mežģīņu apkakle un aproces, apvalkāti samta kamzoļi un bikses, īss uzpletnis, ko uz pleciem uzmest, zābaki ar platiem atlokiem un garš rapieris. Šis gleznais tērps ļoti piestāvēja staltajam, dižajam Paladīna augumam. Viņš to valkāja brīvajā laikā, kad nebija norīkots. Un, kad viņš soļoja, vienu roku lepni atbalstījis uz sava rapiera roktura, bet ar otru varonīgi knaibīdams savas Osiņas, kas tikko bija sadīgušas, tad garāmgājēji negribot apstājās, lai par viņu patīksminātos. Nav arī brīnums, jo viņš bija pretstats vārgulīgajiem franču muižnie- keļiem, kas staigāja, iežņaugti tālaika šaurajā franču galma- tērpā.
Viņu drīz vien dievināja viss ciems, kas izpletās vareno Kudrejas cietokšņa torņu paspārnē, un arī ciema viesnīciņā viņš bija visu luteklis. Tiklīdz viņš atvēra muti, lai ko teiktu, tūliņ visi apklusa un godbijībā uzklausīja viņa vārdus. Amatnieki un zemnieki, vienkārši ļautiņi būdami, iegriezdamies viesnīcā, uztvēra katru viņa vārdu ar lielu izbrīnu un jūsmīgu atbalstu. Viņš taču daudz redzējis un daudz zina, jo atjājis uz Šinonu no Domremī, un tas bija tāds milzīgs atstatums, kādu šie vientiesīgie klausītāji pat lāgā nevarēja iedomāties. Turklāt viņš bija piedalījies kaujās un jo sevišķi dzīvi un īpatnēji prata aprakstīt kara briesmas un bīstamos piedzīvojumus. Viņš bija visu viesu varonis krogā un krodzinieka, tā sievas un meitas mīlulis, jo pievilka viesnīcai apmeklētājus, tie krita uz viņu kā mušas uz medu —visi viņu lutināja un aptecēja, visādi centās viņam izdabāt.
Vairākumam daiļrunīgo cilvēku parasti piemīt kāds trūkums: tie palaikam vairākkārt mēdz atstāstīt vienu un to pašu; tas mazina stāstījuma iespaidu, jo atkārtojums klausītājiem ar laiku apnīk. Kas attiecas uz Paladīnu, tad viņš tik labi prata stāstīt, ka viņam nevarētu uzrādīt nevienu trūkumu; viņam, tā teikt, bija pirmās šķiras daiļrunība. Piemēram, kad viņš jau desmito reizi attēloja vienu un to pašu kauju, viņa stāstā bija vēl tīkamāk klausīties, tas arī vēl vairāk ietekmēja, nekā pirmais stāstījums; un tas bija izskaidrojams ar to, ka Paladīns stāstīja ikreiz citādāk, it kā jaunu kauju attēlodams, un arvien piepušķoja ko klāt, pastāstīja jaunus sīkumus, turklāt palielinādams ienaidnieka, kā arī nokauto un ievainoto skaitu, ko apraudāja milzum daudz atraitņu un bārabērnu.
Visas šīs kaujas, ko viņš attēloja, tā arī pastāvēja tikai viņa nostāstos: citādi tām palika vienīgi nosaukumi. Kad viņš jau desmito reizi stāstīja zināmas kaujas piedzīvojumus, viņam vajadzēja to pilnīgi atmest un nomainīt ar jaunu, jo pirmā jau bija tā apjomos pieaugusi, ka vairs neietilpa Francijas robežās. Bet, kamēr tas vēl nebija noticis, klausītāji nemaz neļāva iesākt citas kaujas aprakstu, jo palaikam labāk vēlējās noklausīties vecajā. Tādēļ viņam vis neteica: „Pastāsti ko jaunu!", bet gan vienbalsīgi un sajūsmā lūdzās: „Pastāsti mums atkal par uzbrukumu pie Boljē, stāsti par to vēl trīs vai četras reizes!" Un viņš nu bija tā uzlielīts, kā reti kādu var uzlielīt.
Sākumā, kad Paladīns dzirdēja, ar kādu godu mūs uzņēmis karalis, viņš bija gluži izmisis, ka nebijām viņu paņēmuši līdzi; tad viņš sāka dižoties, ko būtu darījis, ja mēs viņu būtu paņēmuši līdzi, bet divas vai trīs dienas vēlāk jau pamatīgi attēloja, ko tur darījis. Nākamajos trīs vakaros viņa kauju attēlojumi bija uz laiku aizmirsti, un klausītāji kāri uztvēra, kā viņš viesojies pie karaļa, un nekā cita negribēja dzirdēt.
Noēls Rengesons bija slepeni noklausījies šais nostāstos un man to pateica; tad mēs abi kopīgi aizgājām noklausīties Paladīna melos, lūgdami viesnīcas saimnieci, lai mūs ielaiž viņas istabiņā, kas bija blakus lielistabai, kur visu pie durvīm varējām dzirdēt.
Viesnīcas kroga istaba bija ļoti plaša, tomēr tīkami uzposta un mājīga: visapkārt stāvēja nelieli galdiņi ar krēsliem; sarkanais ķieģeļu klons bija tīri noslaucīts; milzīgajā krāsnī jautri sprēgāja malkas pagales, kas dega ar gaišu liesmu. Visumā tā bija omulīga vietiņa, it īpaši tādā saltā un vētrainā vakarā, kāds todien bija padevies, kaut arī ārā jau bija marta mēnesis. Tādēļ arī nebija nekāds brīnums, ka tur bija salasījies vairākums ciematiņa iedzīvotāju. Tie bija mājīgi novietojušies pie galdiņiem, lēnām sūca lēto vietējo vīnu, ko pienesa kausos, un draudzīgi tērzēja savā starpā, gaidot iemīļoto stāstu varoni. Pats saimnieks, saimniece un viņu glītā meita cītīgi aptecēja viesus, cenzdamies pakalpot katram pa prātam. Istaba bija apmēram četrdesmit pēdu plata, un pašā vidū bija brīva vieta; vienā šās brīvās vietas galā pacēlās neliels paaugstinājums, kur bija nolikts krēsls ar galdiņu. Šajā vietā ik dienu mēdza apmesties Paladīns.
Kroga viesu vidū ieraudzījām arī dažas pazīstamas sejas; tur bija kurpnieks, kalējs, mucinieks, ieroču kalējs, audējs, maiznieks, melderis un vēl citi pazīstami vīri; tomēr pats svarīgākais pārējo vidū gan bija vietējais bārdskuvis — visa ciema galvenais dziednieks! Vai tad viņš nebija tas, kas ciema iedzīvotājiem rāva zobus, skaloja kuņģi un nolaida asinis? Viņš pazina visus personīgi un arī zināja katra mājas apstākļus, un, tā kā viņam negribot nācās saieties ar stipri dažādiem ļautiņiem, tad, protams, viņš bija īpaši izsmalcināts savā uzvedībā un arī vietējais pieklājības noteicējs. Pārējie taču bija tikai vienkārši rokpeļņi.
Pēc laiciņa it slinkā gaitā istabā ienāca Paladīns. Viņu sagaidīja ar priecīgiem saucieniem, un bārdskuvis steidzās viņu apsveikt, godbijīgi locīdamies viņa priekšā, bet tad viņš satvēra Paladīna roku, nobučoja to un skaļā balsī sauca, lai •.nicdzot viesim kausu vīna. Kad saimnieka meita, pieklājīgi sveicinādama, nolika Paladīnam uz galda vīna kausu un jau grasījās aiziet, bārdskuvis aizturēja vinu un varenā balsī piekodināja pierakstīt vīnu uz viņa rēķina. Ar to viņš ieguva vispārēju atzinību un bija tik aplaimots, ka viņa šaurās ačteles mirdzēja priekā, tas ir pilnīgi saprotams, jo, labu darīdami, mēs gribam, lai to ievēro.
Bārdskuvis aicināja visus piecelties un tukšot kausus uz Paladīna veselību. Pārējie krogus viesi viņam paklausīja un saskandināja ar alvas kausiem, skali suminādami vakara varoni. Tīrais brīnums, kā šis pļāpa tik ātri bija ieguvis draugus gluži svešā apvidū, ne ar ko citu nebūdams bagāts kā vienīgi ar savām runas dāvanām un tikai labi prazdams tās izmantot.
Tad klausītāji apsēdās, dauzīja pa galdu ar saviem kausiem un skaļi sauca: „Ciemos pie karaļa, ciemos pie karaļa!"
Paladīns lepni saslējās, kaut kā dīvaini viņiem palocījās, laikam atdarinādams kādu, kā bija redzējis to darām, un tad slaidi pacēla pie lūpām kausu, iztukšodams to līdz dibenam. Bārdskuvis, steidzīgi kājās pielēcis, iztapīgi pievāca no lielā vīra rokām tukšo kausu un nolika to viņa priekšā uz galda. Tad Paladīns sāka svinīgi un cēli soļot uz paaugstinājuma un stāstīja savu melu stāstu, laiku pa laikam apstādamies un vērodams pateicīgos klausītājus.
Mēs gājām viņā klausīties trīs vakarus pēc kārtas. Viena lieta bija skaidra, ka viņš ar saviem meliem burtin apbur klausītājus. Un to viņš panāca galvenokārt ar savu sirdsskaidrību. Paladīns meloja gluži neapzinīgi, jo pats bija pārliecināts par sava stāsta patiesību. Viņam pašam viss izdomātais šķita īstenība. Visu viņš stāstīja ar patiesu sirsnību, gluži kā dzejnieks ieliek vārsmās visu savu dvēseli. Paladīns savaldzināja ikvienu ar savu nopietnību un, jo vairāk pats iejūsminājās, jo vairāk iejūsmoja ari citus. Neviens neticēja viņa stāstiem, bet visi ticēja, ka viņš pats tiem tic.
Viņš paplašināja savu stāstu, tik vienkārši un dabiski to papildinādams ar jauniem sīkumiem, ka bieži bija grūti notvert īsto mirkli, kad viņš beidz runāt patiesību. Tā pirmajā vakarā, par Vokulēras gubernatoru runādams, viņš stāstīja vienkārši par Vokulēras gubernatoru; otrā vakarā tas jau bija viņa miesīgais tēvocis, bet trešajā pat ticis tēva godā. Pirmajā vakarā gubernators viņu vienkārši nozīmēja par Jaunavas miesassargu; otrā dienā tēvocis gubernators viņu sūtīja līdzi Jaunavai, uzdodams viņam vadīt aizmugures apsardzību; bet trešajā — viņa tēvs gubernators nodeva viņa gādībā Jaunavu līdz ar visiem viņas pavadoņiem. Pirmajā vakarā gubernators runāja ar viņu kā ar vienkārša dzimuma jaunekli; otrajā tēvocis gubernators viņu daudzināja par Kārla Lielā pirmā un dižākā paladīna beidzamo un cēlāko pēcteci; bet trešajā vakarā gubernators jau viņu cildināja par visu divpadsmit paladīnu pēcteci. Trijos vakaros viņš paaugstināja Vandomas grāfu no vienkārša paziņas līdz skolasbiedram un beigās līdz māsasvīra godam.
Stāstā par apciemojumu karalgalmā viss pieauga gluži līdzīgā kārtā. Sākumā četru sudraba tauru vietā bija divpadsmit, tad trīsdesmit piecas un beigās deviņdesmit sešas. Attiecīgi palielinājās arī bungu un bundzinieku skaits, tā ka beigās zāle bija jāpaplašina no pieci simti līdz deviņi simti pēdu platībai, lai visi varētu tajā ietilpt. Itin devīgi viņš attiecīgā kārtā pavairoja arī klātesošo skaitu.
Pirmajos divos vakaros viņš apmierinājās ar vienkāršu audiences gaitas aprakstu, ko gan izpušķoja ar dažādiem izdomātiem blakusnotikumiem, bet trešajā ar to vairs nepietika, un viņš mēģināja visu uzskatāmi attēlot. Viņš nosēdināja bārdskuvi savā lielajā krēslā, kur tam bija jātēlo karaļa loma; tad viņš pastāstīja, kā viss galms lielā nepacietībā un ar ļaunu prātu vērojis Jaunavu, jau iepriekš priecādamies par viņas gaidāmo apjukumu, kad viņa beidzot sapratīs, ka apvesta ap stūri, un kad skali smiekli viņai atgādinās, ka viņa visu zaudējusi. Viņš ilgi un ar nodomu tik savādi par to runāja, ka klausītāji vairs nevarēja sagaidīt beigas un jau zaudēja pacietību, — un tad nāca klajā ar pašu lietas kodolu. Pret bārdskuvi pagriezies, viņš teica:
„ Dzirdiet, ko vina darīja. Viņa stingri paskatījās pārģērbtajā nelieti, kā es tagad paskatos uz jums; vienkārši un cēli nostājas vina priekšā, kā es tagad nostājos jūsu priekšā; tad — lūk, in - pasauca mani, tā — izstiepa savu labo roku un, uz viņu iii pirkstu rādīdama, savā mierīgajā, nosvērtajā balsī man pavēlēja, kā jau paradusi pavēlēt kaujas laukā: „Nocel šo nekaunīgo blēdi no karaltroņa!" Es tūliņ metos izpildīt pavēli — kā jlls tagad redzat to darām, — paķeru viņu aiz apkakles un paceļu gaisā — lūk, kā paceļu gaisā, — it kā šis nemaz nebūtu pieaudzis cilvēks, bet tikai tāds mazulis."
Klausītāji nevarēja vairs savaldīties, dzirdot tik lielisku spēka apliecinājumu, un kroga istabai pāršalca atzinības vētra; viņi aiz sajūsmas gandrīz vai zaudēja prātu, un neviens nedomāja smieties, kaut ari aiz skausta līdzīgi kucēnam gaisā paceltais kleinais bārdskuvis, kas jutās visai pagodināts par savu lomu, savā nevarībā bija smieklīgs līdz bezgalībai.
„Tad," Paladīns, turpināja, „es viņu atkal — lūk, tā, — nostādīju uz pekām, lai varētu labāk sagrābt un izmest pa logu; bet viņa man lūdza, lai apejoties saudzīgāk, un tikai ar to viņš paglāba savu dzīvību. Tad viņa stingri paskatījās galminiekos, kas bija viņai visapkārt, un viņas acis bija kā logi, pa kuriem raugās pasaulē viņas nemirstīgā gudrība, kas visur atklāj melus un meklē patiesības graudiņu. Viņas skatiens pēkšņi apstājās pie kāda vienkārši ģērbta jaunekļa, un viņa tūliņ pateica, kas viņš ir: „Es esmu tava padevīgā kalpone, — tu esi mans karalis!" Visiem bija liels brīnums, un zālei pat sāka ļodzīties griesti, kad seši tūkstoši klātesošo kā viens vīrs viņu apsveica ar skaļām gavilēm."
Tad viņš gleznainos vārdos attēloja, kā esam atgriezušies no audiences, līdz nejēdzībai dižodamies ar to godu, kas mums tika parādīts. Beigās viņš noņēma no pirksta vara gredzenu, ko torīt viņam bija uzdāvinājis pils sulainis, un, klausītājiem to rādīdams, paskaidroja:
„Karalis ļoti laipni, — kā arī pienākas, ievērojot viņas nopelnus, — atlaida Jaunavu un uzrunāja ar šādiem vārdiem jau mani: „Ņem šo zīmoggredzenu, paladīnu dēls, un uzrādi man to, kad tev ko vajadzēs. Un vēl ko," viņš turpināja, piedurdams pirkstu man pie deniņiem, „sargā šo galviņu. Tā vajadzīga Francijai, un es paredzu, ka reiz to rotās hercogkro- nis!" Es paņēmu gredzenu, nometos uz viena ceļa, nobučoju viņam roku un atbildēju: „Valdniek, es arvien klausu slavas aicinājumam; kur apkārt valda nāve un iznīcība un uz katra sola draud briesmas, tur es jūtos tieši kā mājās; ja tronim un Francijai vajadzēs palīga… bet nē, es nekā vairāk neteikšu, jo neesmu nekāds balamute, — lai manā vietā runā mani varoņdarbi, tas ir viss, ko es vēlos!" Tā beidzās šis laimīgais un vērā liekamais notikums, kam lemts atnest tik daudz svētības karalim un visai mūsu tautai! Lai slavēts Dievs! Lai ceļamies, lai pildām kausus! Iedzersim uz Francijas un karaļa labklājību!"
Ikviens tukšoja savu kausu, un tad vēl labu brīdi negribēja rimties klausītāju gaviles. Paladīns stāvēja uz sava paaugstinājuma un vēlīgi visiem uzsmaidīja.