Kad Žanna bija pateikusi karalim, ka viņai zināms viņa noslēpums, kas viņu tik loti nomāc, tad viņš vairs ne brīdi nešaubījās; viņš ticēja, ka Žannu tiešām izraudzījies pats Dievs, un, ja tikai viņš būtu noteicējs, tad tūliņ uzklausītu viņas lūgumu un dotu iespēju veikt viņas uzdevumu. Bet viņš nebija stāvokļa kungs un noteicējs. Latremuī un svētulīgais Reimsas lapsas kūmiņš labi zināja, kā viņu apiet. Viņiem vajadzēja teikt tikai vienu vārdu, un viņi to arī pateica:
„Jūsu augstībai labpatikas apgalvot, ka ar viņas muti Balsis atklājušas noslēpumu, kas bijis zināms tikai jūsu augstībai un Dievam. Bet kā jūs zināt, ka tās nav sātana Balsis un ka viņa nav nelabā apsēsta? Vai ari sātanam nav zināmi cilvēku noslēpumi, un vai sātans tos neizmanto, lai pazudinātu viņu dvēseles? Tā ir bīstama lieta, un jūsu augstība darīs tikai prātīgi, ja nepārsteigsies ar savu lēmumu, bet iepriekš visu noskaidros."
Ar to arī pietika. Šie vārdi ieviesa karaļa sirdī jaunas bailes un šaubas, un viņš tūliņ pavēlēja bīskapiem ik dienu apmeklēt Žannu un mēģināt viņu iztaujāt, lai noskaidrotu, vai viņas pārdabiskās spējas ir Dieva dotas vai ari pašas pekles iedvesmotas.
Kāds karaļa radinieks, Alansonas hercogs, kas jau trīs gadus bija smacis angļu gūstā, beidzot tika atbrīvots, jo par viņu apsolīja lielu izpirkuma maksu. Arī viņš bija dzirdējis par slaveno Jaunavu, — par viņu jau runāja it visur, — un tādēļ bija nolēmis doties uz Šinonu, lai paša acīm redzētu šo Jaunavu, kuras vārds jau bija aplidojis visu pasauli. Viņa lūgumam paklausot, karalis lika pasaukt Žannu un stādīja to priekšā hercogam. Viņa ar savu parasto vienkāršību viņam teica:
„Esiet sveicināts! Jo vairāk franču siržu pukstēs mūsu lietai, jo labāk būs mūsu tēvijai."
Tad viņi abi kādu laiku vienatnē sarunājās, un beigās atkal viss bija, kā parasts: šķiroties hercogs jau bija nostājies viņas pusē, un viņa bija iemantojusi vēl vienu draugu un aizstāvi.
Otrajā dienā Žanna piedalījās pils dievkalpojumā un pusdienoja pie viena galda ar karali un hercogu. Karalis ātri novērtēja viņas sabiedrību un sarunas prasmi. Agrāk, kā jau valdniekiem parasts, karalis nekad nebija guvis īstu iespaidu sarunā ar saviem tuviniekiem, jo tie runāja ar viņu tikai piesardzīgiem vārdiem, bez kādas dziļākas nozīmes, ik brīdi cenzdamies pielāgoties viņa paša domām un teicieniem; tāda veida sarunas viņu tikai saniknoja un kaitināja. Bet Žannas runa bija svaiga, viņa runāja brīvi, vaļsirdīgi un loti sirsnīgi, nebūt neskopojās ar vārdiem un nebijās izteikt savas domas.
Viņa runāja par visu, kas tikai ienāca prātā un par ko domāja, runāja vienkārši, bet ar pārliecību. Karali tas atveldzēja, kā dzidrs vēss kalnu avota ūdens atveldzē cilvēku, kas paradis remdēt slāpes ar siltenu, piesmakušu pejku ūdeni smilšainā līdzenumā.
Pēc pusdienām Žanna pavisam savaldzināja hercogu, kad tas redzēja, cik vina veikli prot valdīt zirgu un rīkoties ar šķēpu.
Arī karalim labpatikās noskatīties viņas vingrinājumos, un atzinībā viņš tai uzdāvināja varenu sirmu kaujas zirgu.
Ik dienu pie Žannas ieradās bīskapi, kas viņu izprašņāja par viņas Balsīm, un tad tūliņ devās ar ziņojumu pie karaļa. Bet ar to viņi nekā nepanāca. Viņa tikai pateica to, ko uzskatīja par vajadzīgu, bet pārējo noklusēja. Viņu gan visādi mēģināja ievilināt slazdos, bet viņa nelikās ne zinis un atvairīja visu ar bērnišķīgu bezrūpību. Viņa labi saprata, ka bīskapus sūtījis pats karalis, ka ar viņu muti iztaujā pats karalis un ka karalim arī jāatbild, ja tas ko jautā; bet, par spīti visam, viņa reiz pie pusdienu galda pati atzinās karalim, ka atbildot tikai to, kas viņai šķietot vajadzīgs.
Bīskapi beidzot nolēma, ka viņi nekādi nevarot izlemt, vai Žanna ir Dieva izredzēta vai velna apmāta. Kā redzat, viņi bija visai uzmanīgi: tolaik karaļa galminieki Žannas dēļ jau bija sadalījušies divās vienlīdz stiprās partijās; vienai izdabādami, bīskapi katrā ziņā riskēja sanaidoties ar otru partiju. Un tādēļ viņi uzskatīja, ka prātīgāk ir tikt vaļā un novelt savu kutelīgo uzdevumu uz cita pleciem. Tā viņi arī beidzot izdarīja. Gala slēdzienā viņi norādīja, ka viņiem neesot pa spēkam izšķirties, tādēļ lieta nododama Puatjē universitātes mācīto teologu atsauksmei. Viņi pilnīgi atmeta ar roku, vienīgi apliecinādami, ka „mīlīgā, vientiesīgā ganumeita gan runā no sirds, bet viņai nav nekādu runas dāvanu".
Attiecībā uz viņiem pašiem tā bija patiesība. Bet, ja viņi būtu redzējuši Žannu mūsu vidū attālajā Domremī, tad gan pārliecinātos, ka viņa ir loti veikla runātāja, ja vien viņai zināms, ka ar saviem vārdiem nevienam nekaitēs.
Tā nu mums bija jāpārvācas uz Puatjē un vēl trīs nedēļas jāgaida, kamēr nabaga meiteni ik dienu pratināja arvien jauni tiesneši… un kas tie bija? Vai kara lietpratēji? Jo vina taču ieradās lūgt karaspēku, ar ko steigties palīgā Francijai. Ak nē! Tie bija mācītāji un mūki, gudri zinātnieki, veikli spriedelētāji — pazīstami teoloģijas skolotāji. Kara padomes vietā, kas izlemtu, vai šis drošsirdīgais mazais karavīrs tiešām būtu spējīgs vadīt franču karapulkus karalaukā un gūt uzvaru, vini bija sasaukuši veselu spietu svētuļu un veiklu runātāju, lai izzinātu, kā ir ar neparastā karavīra ticības apliecību un vai tikai tas piekopj tikumīgu dzīvesveidu. Žurkas bariem siroja pamestajā mājasvietā un aprija visu, kas tikai pagadījās; un, lūk, vini neaplūkoja vis kaķei zobus un nagus, vai tie asi vai truli, bet tikai spriedelēja, vai šī kaķe atbilst Dieva bauslībai. Ja vien viņa ir dievbijīga un tikumīga kaķe, tad par pārējo viņi vairs nelikās ne zinis.
Bargo tiesnešu priekšā Žanna nebūt neapjuka un nenobi- jās, — it kā viņa būtu tikai skatītāja, nevis apsūdzētā, ko tik stingri pratina. Viņa vientuļi un vienaldzīgi sēdēja savā solā un satrieca augsti mācīto vīru prasmi ar savu nepārspējamo vientiesību, kas bija viņas galvenais balsts un ierocis, pret ko neglābjami sašķīda gan viltība, gan liekulība, gan zinātnieku grāmatu gudrība un citi paņēmieni.
Uz visiem jautājumiem viņa atbildēja gluži atklāti un arī vaļsirdīgi izstāstīja saviem spīdzinātājiem, kā redzējusi parādības, kā tikusies ar eņģeļiem un ko ar tiem runājusi. Viņa runāja tik sirsnīgi, un klausītājiem tik dzīvi tēlojās viss, ko viņa vienkāršiem vārdiem izstāstīja, ka pat stingrie tiesneši uz brīdi aizmirsa savu bardzību un nekustīgi, elpu aizturējuši, noklausījās līdz beigām, it kā viņas balss būtu viņus apbūrusi. Un ja vēlaties vēl ticamāku liecību, nekā manējo, paņemiet jebkuru vēstures grāmatu, un jūs redzēsiet, ka arī citās liecībās teikts, ka viņa runājusi „cēli un vienkārši", bet, kas attiecas uz iespaidu, kādu bija guvuši tiesneši, tad tie jums teiks to pašu, ko es jums saku.
Viņai bija tikai septiņpadsmit gadu, jā, tikai septiņpadsmit gadu, un vina viena sēdēja savā solā un nebija ne nobijusies, ne apjukusi, vina skaidri un atklāti raudzījās lielajā mācīto tiesasvīru un teologu sapulcē un ar lielu prasmi, nebūdama ne mācīta, ne pieredzes bagāta, apbūra visus tikai ar savu jaunību, sirsnību, liego balsi un daiļrunību, jo viņas vārdus vadīja nevis prāts, bet gan iedvesmoja sirdsbalss. Vai tas nebija dīvains skats? Ak, ja vien varētu jums tā parādīt, kā pats visu redzēju! Tad jau iepriekš zinu, ko jūs man teiktu.
Es jau agrāk teicu, ka vina neprata lasīt. Reiz vinu pavisam nomocīja ar dažādām grāmatu gudrībām, likuma pantiem un zinātniskiem pierādījumiem. Viņa ilgi un uzmanīgi uzklausīja visu, ko viņai teica, bet tad zaudēja pacietību un viņiem atbildēja:
„Es nezinu, kas A, kas B, toties skaidri apzinos, ka Dievs mani izredzējis, lai atbrīvotu angļu aplenkto Orleānu un Reimsā kronētu mūsu karali. Viss pārējais, ko jūs te plaši apspriežat, šai ziņā ir bez nozīmes!"
Pats par sevi saprotams, ka tas bija smags pārbaudījums un viņu loti nogurdināja, un, protams — daudz vairāk, nekā viņas pretiniekus, kas pēc kārtas varēja atpūsties. Un tomēr viņa nesūrojās par nogurumu, ne arī par to, ka viņu aizkavē, un nekad nesirdījās, kad vinu tirdīja. Viņa arvien bija mierīga, moža, nezaudēja pacietību, neatlaidīgi cīnījās ar šiem izcilajiem vārdu māksliniekiem un arvien sveikā tika cauri.
Reiz kāds dominikānis viņai uzdeva jautājumu, kas sacēla vispārēju ievērību. Kas uz mani attiecas, tad es nodrebēju bailēs; man šķita, ka šoreiz nabaga Žanna iekritusi, jo, manuprāt, pat nebija iespējams kaut ko atbildēt. Viltīgais dominikānis iesāka gluži vienaldzīgi, it kā runādams ko ikdienišku, kam pagaidām nebūtu ne mazākās nozīmes:
„Tu saki, ka Dievs vēloties atbrīvot Franciju no angļu jūga?"
„Jā, tā ir Viņa griba."
„Tu prasi, lai tev dod karaspēku, ar ko tu ietu atbrīvot angļu aplenkto Orleānu? Vai esmu tevi pareizi sapratis?"
„Jā, un, jo ātrāk tas tiks izdarīts, jo labāk."
„Dievs taču ir varens un var izdarīt visu, ko vēlas, — vai nav tiesa?"
„Protams. To neviens neapšauba."
Te dominikānis, pēkšņi galvu paceldams, pārsteidza viņu ar savu ļaunprātīgo jautājumu, ko jau iepriekš pieminēju.
„Tad atbildi uz manu jautājumu: ja Dievs grib atbrīvot Franciju un ja Viņš var izdarīt visu, ko vēlas, kālab tev vajadzīgs karaspēks?"
Šo jautājumu padzirdējuši, visi varen uztraucās, sakustējās un uzmanīgi ausījās viņas atbildē. Un dominikānis, pats būdams ar sevi apmierināts, kratīja galvu un vēroja pārējos, gaidīdams viņu atzinību. Bet Žanna nebūt nezaudēja apķērību. Viņai pat netrīcēja balss, kad viņa tam atbildēja:
„Dievs palīdz tikai tam, kas pats cenšas sev līdzēt. Francijas dēli aizstāvēs savu tēviju, bet Viņš tiem dos uzvaru."
Klātesošo sejās kā saules stars pavīdēja priecīgs izbrīns. Pat vecajam dominikānim, šķiet, patika Žannas atbilde, ar ko viņa bija atvairījusi tik veiklu uzbrukumu. Es pats savām ausīm dzirdēju kāda bīskapa teiktos vārdus: „Nudien, šis bērns teica skaidru patiesību. Dievs gribēja milža Goliāta nāvi un izraudzīja par savu ieroci mazu puisēnu!"
Citreiz, kad Žanna jau bija krietni ilgi pratināta un tirdīta, un visi pārējie, izņemot viņu vienīgo, bija galīgi novārguši, brālis Segēns, Puatjē universitātes dievvārdu mācītājs, ļoti skarbs un ļaunprātīgs cilvēks, bija sadomājis ar viņu pakaitē- ties, tālab ņēmās viņu iztaujāt savā parastajā Limožas novada izloksnē un beigās viņai jautāja:
„Kā tu varēji saprasties ar eņģeļiem? Kādā valodā viņi ar tevi runāja?"
„Franču valodā."
„Tiešām?! Cik patīkami dzirdēt, ka mūsu valoda tā pagodināta. Un vai tas bija labā franču valodā?"
„Jā, labā valodā."
„Labā, tu saki? Starp citu, tu gan labāk zināsi. Vai nav tiesa, tā pat bija labāka par tavējo."
„Kas uz to attiecas, tad es… tad man grūti to pateikt," Žanna viņam atbildēja un jau gribēja turpināt, bet apklusa. Tad viņa, it kā pie sevis runādama, vēl piebilda: „Lai nu būtu kā būdams, bet tā bija labāka par jūsējo."
Es redzēju, ka viņas acis, kad viņa to teica, pavīdēja izsmiekls, kaut arī citādi viņa bija pati nevainība. Apkārt dzirdēja atzinīgus izsaucienus. Brālis Segēns jutās aizvainots un skarbi jautāja:
„Vai tu tici Dievam?" Žanna viņam it vienaldzīgi atbildēja: „Ak jā, protams, un liekas, mana ticība ir lielāka par jūsējo."
Brālis Segēns, pavisam zaudējis pacietību, sāka viņu ļauni izsmiet un beigās nikni uzsauca:
„Labi! Lūk, ko es tev teikšu, tu esot tik ticīga: Dievs nevēlas, lai tev ticētu bez droša pierādījuma. Kur ir pierādījums? Mums vajadzīgs pierādījums!"
Tas nu Žannai bija par daudz! Viņa pielēca kājās un viņam uzsauca:
„Es ne tāpēc ierados Puatjē, lai jums rādītu brīnumus. Sūtiet mani uz Orleānu, un jūs redzēsiet diezgan brīnumu. Dodiet man kareivjus — vienalga, lai cik to būtu — un beidziet mani tirdīt!"
Viņas acis zibsnīja… Ak! Cik viņa izskatījās varonīga ar savu mazo augumiņu! Kā es vēlētos, lai jūs tobrīd būtu viņu redzējuši! Telpai pāršalca sajūsmas vilnis. Bet viņa piesarkusi apsēdās, jo savā iedzimtajā kautrībā nemīlēja izcelties.
Brālis Segēns, izrādījās, jau otrreiz zaudējis cīņu, jo nebija nekā panācis. Starp citu, kaut arī skarbs būdams, viņš tomēr bija vīrišķīgs un godīgs cilvēks; tas vēlāk pierādījās attaisnošanas tiesas laikā: tur viņš varēja noklusēt šo kļūmīgo gadījumu, bet to nedarīja un teica skaidru patiesību.
Kādā turpmākajā dienā rakstu mācītāji un gudrie tēvi vēl izmēģināja beidzamo, ko vien varēja, galīgi nomākdami Žannu ar neskaitāmām grāmatu gudrībām, kādas bija sameklējuši vecos un slavenos Romas baznīcas teologu rakstos, viņai gandrīz pietrūka elpas, cik sīvi tai uzbruka; bet beigās viņa saņēmās un skali uzsauca:
„Dzirdiet: Dieva vārdā ir daudz vairāk gudrības, nekā visos jūsu pierādījumos, un es turos pie Dieva vārda. Un es jums saku: tur ir tādas lietas, ko ari gudrākie jūsu starpā nekad nevarēs izburtot."
Jau pirmajā dienā vinu ielūdza pie sevis de Rabato kundze, parlamenta padomnieka sieva. Pie viņas ik vakaru pulcējās pilsētas diždāmas, lai parunātos ar Žannu un redzētu to vaigā; bez tam viesojās ari cienīgi padomnieki, tiesasvīri un augstskolas mācību spēki.
Un šie ļaudis, kas bija pieraduši visu apsvērt, izpētīt un izprātot, un tomēr vēl apšaubīt, ik vakaru atgriezās Žannas sabiedrībā, arvien vairāk padodamies tai noslēpumainajai varai, tai neaptveramajai un nesaprotamajai ietekmei, kas bija galvenais Žannas spēks un stiprums. Viņa pievilka, pārliecināja un pakļāva sev katru, lai tas būtu kas būdams, un ikviens izjuta šo viņas stiprumu, bet nevarēja izskaidrot, kas ir tas savādais spēks, kas viņus valdzina. Viens pēc otra viņi padevās, teikdami: „Šis bērns patiesi ir Dieva izredzēts." Dienā, daudzo tiesnešu priekšā, kad viņa bija pakļauta to varai, Žannas stāvoklis nebija izdevīgs: viņas tiesneši visu iegrozīja pēc sava prāta, kā viņiem labāk patika. Bet vakaros viņa pati vadīja savu sapulci, un tad stāvoklis mainījās. Šo sapulci viņa noturēja pati, tur varēja brīvi runāt, ko gribēja, un tad viņas priekšā sēdēja viņas tiesneši. Kas notika tālāk — to jūs paši sapratīsiet. Visi veiklie iebildumi un pierādījumi, kādus viņi bija dienā ar pūlēm uzcēluši, vakarā sabruka pīšļos, kad Žanna tiem pieskārās. Beigās viņas pusē jau bija pārgājis tiesnešu vairākums, un tie vienbalsīgi paziņoja savu galaslēdzienu.
Kad priekšsēdētājs uz sava paaugstinājuma nolasīja šo spriedumu, bija patiešām vērts noskatīties lielajā sēžu zālē: tur bija ieradušies visi pazīstamākie pilsētas iedzīvotāji, kas vien dabūjuši atļauju un izkaulējuši vietu. Pirms sprieduma vēl noturēja svinīgu ievada ceremoniju, kas tādos gadījumos parasta. Tad, iestājoties klusumam, nolasīja spriedumu, un, visiem mēmi klausoties, arī attālākajos kaktos bija skaidri dzirdams ik lēmuma vārds:
„Nolemts un ar šo tiek pasludināts, ka Žanna d'Arka, saukta Jaunava, ir visnotaļ kristīgu ļaužu bērns, kā ari ticīga katoliete, un ne viņā pašā, ne ari viņas vārdos nekas neapdraud pareizās ticības bauslību, tālab karalis var pieņemt un viņam pat ieteicams pieņemt viņas piedāvāto palīdzību, jo to noraidīt būtu apgrēcība pret Svēto Garu un karalis ar to izrādītos Dieva palīdzības necienīgs."
Sapulcējušies piecēlās; visi sāka mežonīgi skali plaukšķināt, un sajūsmai vairs nebija paredzams gals. Žanna pazuda manām acīm: viņu aprija milzīgais laužu pūlis, kas metās viņu apsveikt, līdz ar to galīgi un svinīgi nododams viņas mazajās rociņās lielās Francijas likteni.