Tā bija liela diena, kas aizgrāba līdz sirds dziļumiem.
Viņa bija uzvarējusi! Latremuī un citi viņas nelabvēli bija pieļāvuši lielu kļūdu, atļaudami pie viņas vakaros pulcēties ciemiņiem.
Uz Lotringu nosūtītie baznīckungi, kam it kā bija uzdots ievākt ziņas par viņu, bet kas patiesībā viņu tikai aizkavēja, tagad pārradās un atnesa par viņu vislabākās atsauksmes. Mūsu lieta, kā redzat, nu bija laimēta.
Spriedumam bija milzīga ietekme. Francija pēkšņi atdzīvojās, kur vien atlidoja šī priecīgā vēsts. Līdz šim iebaidītie un drosmi zaudējušie ļaudis metās bēgt, kad padzirdēja par karu, bet tagad paši pieteicās, skali saukdami, lai viņus uzņemot Vokulēras Jaunavas pulkā; visapkārt skanēja kara dziesmas un rībēja bungas.
Un te nu es atcerējos, ko viņa bija teikusi toreiz Domremī, kad mēģināju pierādīt, ka Francijas lieta ir zaudēta un nekas vairs nespēs to pamodināt: „Viņi dzirdēs bungu aicinājumu un celsies un tam sekos!"
Saka, ka nelaime nekad nenākot viena. Šoreiz tas būtu sakāms arī par laimi. Tā nu bija iekustināta, un mums visur laimējās. Turpmāk mums vēl kas izdevās: baznīckungu vidū radās šaubas, vai baznīca varētu pieļaut, ka sieviete, karā ejot, tērpjas vīriešu drēbēs; bet tagad arī to izlēma; to mums darīja zināmu divi tālaika slavenākie zinātnieki un teologi. Viņi sacīja: ja Žannai lemti vīrieša un kareivja pienākumi, tad ir pilnīgi pareizi un likumīgi, ka vina arī ārēji atbilst savam stāvoklim. Šī atļauja bija liela uzvara cīņā ar baznīcu. Taču nerunāsim par sīkajām laimītēm, bet pakavēsimies pie lielākās laimes, kas mūs tā aplaimoja, ka vai apreibām aiz prieka. Otrajā dienā pēc sprieduma ar īpašiem vēstnešiem to paziņoja karalim, bet rīta pusē dzidro gaisu saviļņoja taures skaņas; mēs tūliņ sākām ausīties un skaitīt.
Viens, divi, trīs — starpbrīdis; viens, divi — starpbrīdis; un tad atkal viens, divi, trīs. Pielēcām kājās, jo tā taurē tikai tad, kad karaļa herolds grib ko pavēstīt tautai.
Mēs izskrējām laukā un redzējām: no visām ielām, namiem un nostūriem traucās vīri, sievas un bērni, tie visi bija piesarkuši un uztraukti un vēl steigšus beidza apģērbties. Tālāk vēl skanēja taure, bet pūlis auga arvien lielāks un aizplūda pa galveno ielu. Beidzot bijām tikuši līdz laukumam — tur bija vesela ļaužu jūra; uz paaugstinājuma, liela krusta piekājē, redzējām krāšņi ģērbtu heroldu, kam apkārt stāvēja sulaiņi.
Brīdi vēlāk viņš spēcīgā balsī paziņoja, kā jau heroldam pieklājas: „Tautai pasludinām ziņu, ka mūsu vislielais slavenais Kārlis, ar Dieva žēlastību Francijas karalis, nolēmis piešķirt savai pavalstniecei Žannai d'Arkai, sauktai Jaunavai, franču armijas virspavēlnieka amatu līdz ar attiecīgo varu un godu."
Gaisā lidoja tūkstošiem cepuru, un pūlī atskanēja bezgalīgas gaviles; beidzot tauta mazliet aprima, un herolds nobeidza ar šādiem vārdiem:
„…Un par viņas palīgu ar šo iecelts karaļnama princis, viņa gaišība Alansonas hercogs!"
Un atkal skanēja prieka saucieni, kas aizskanēja tālāk pa visu pilsētu.
Franču armijas virspavēlniece un karaļnama princis — viņas padotais! Vēl vakar vina nebija nekas, bet šodien jau viņas rokās nodota visa karaspēka vadība! Vakar viņai neklausītu pat vienkāršs kareivis, bet šodien viņas vārds jau ir likums Laglram, Sentral, Orleānas bastardam un citiem slaveniem karavīriem, kas rūdīti karamākslā. Lūk, ko es pie sevis domāju. Un centos rast kādu izskaidrojumu šim lielajam brīnumam.
Es atcerējos pagājušo, un pēkšņi man atausa atmiņā kaut kas, ko redzēju tik skaidri, it kā tas būtu noticis tikai vakar; jā, un tas ari nebija tik sen, tikai šāgada janvāri. Es atcerējos attālās Domreml meiteni.
Viņai vēl nebija septiņpadsmit gadu, un neviens nezināja tiklab viņu, kā viņas ciematu. Viņa bija kaut kur pievākuši un atnesusi mājās noklīdušu pelēku izsalkušu kaķēnu, ko paēdināja un sasildīja, nu, lūk, tas viņai snauž uz ceļiem, un viņa sēž un ada vilnas zeķi, domās nogrimusi un sapņodama kaut ko, par ko vēl neviens nezinājām. Pelēkais kaķēns vēl nav paspējis paaugties lielāks, un šī meitene jau ir franču armijas virspavēlniece, bet karaļnama princis — viņas padotais. Viņas vārds ir uzausis kā spoža saule pie debesīm, un tagad to daudzina visā viņas dzimtajā zemē. Galva reiba, par to domājot, cik tas viss bija neparasti un pat neticami.