Pirmais, ko Žanna darīja savā jaunajā amatā, bija — nodiktēt vēstuli angļu karavadoņiem, kas aplenca Orleānu: tajā viņa pieprasīja, lai tie tūliņ atbrīvojot ieņemtos cietokšņus un atstājot Franciju. Likās, ka viņa jau agrāk par to domājusi — tik viegli viņai plūda vārdi, kārtodamies spēcīgos un ar pārliecību apdvestos teikumos. Patiesībā tā nemaz nebija;
viņai bija labas runasdāvanas un liela apķērība, un beidzamajās nedējās šīs iedzimtās spējas bija vēl vairāk attīstījušās. Šo vēstuli tūliņ vajadzēja nosūtīt uz Bluā.
Ļaudis, pārtika un nauda tagad plūda no visām malām. Žanna bija izvēlējusies Bluā, kur sapulcēties karavīriem, lai nodotu ziedojumus; par visu to viņa uzdeva rūpēties Lagīram. Slavenais bastards Dinuā, Orleānas komandants, kura dzīslās ritēja hercogu asinis, jau priekš dažām nedējām bija aicinājis Žannu pie sevis un tagad bija vēl atsūtījis sūtni d'Olonu, vecu karavīru — godīgu, uzticīgu un visai prātīgu cilvēku. Karalis paturēja viņu un iecēla Žannai par intendantu, ļaujot viņai pašai izvēlēties sev pārējos palīgus. Turklāt viņš lika visus viņas ļaudis apgādāt ar ieročiem, ietērpu un zirgiem.
Tieši tolaik karalim atveda pilnu apbruņojumu, ko tieši Žannai viņš bija licis pagatavot Tūrā. Bruņām bija ņemts labākais tērauds, tas vēl apkalts ar sudrabu, glīti izrotāts un gluds kā spogulis.
Žannas Balsis viņai bija pavēstījušas, ka Fjērbuā Svētās Katrīnas baznīcā aiz altāra glabājoties veco laiku šķēps, un viņa sūtīja de Mecu to viņai atvest. Baznīckungi nemaz nebija zinājuši par šo šķēpu, bet, kad pameklēja, tad arī tiešām to atrada, aiz altāra zemē ieraktu. Šķēpam nebija maksts, un pats tas bija aprūsējis, bet baznīckungi to notīrīja un nosūtīja uz Tūru, kur mums drīzumā bija jāierodas. Viņi pagatavoja šķēpam sarkana samta maksti, un Tūras iedzīvotāji savukārt dāvināja brokāta maksti. Bet Žanna gribēja paturēt šo šķēpu arī kaujas laukā, tādēļ neņēma greznās makstis, bet lika sev pagatavot vienkāršu ādas maksti. Visi domāja, ka šis šķēps savā laikā piederējis Kārlim Lielajam, bet skaidri nezināja. Es gribēju notīrīt veco asmeni, bet viņa teica, ka nevajagot, jo tik un tā nevienu nenokaušot un šķēpu tikai valkāšot par savas virspavēlniecības zīmi.
Tūrā viņa sev izdomāja karogu, un skotu mākslinieks Džeimss Pauerss viņai to pagatavoja. Karogs bija no vieglas, baltas drānas ar zīda bārkstīm. Tajā bija attēlots Dievs Tēvs mākoņos; rokās Viņš turēja zemeslodi; pie Viņa kājām bija uz ceļiem nometušies divi eņģeļi, kas Viņam sniedza lilijas; apakšā bija uzraksts Jēzus, Marija", otrā pusē attēlots Francijas karaļkronis, ko turēja divi eņģeļi.
Viņa lika sev pagatavot ari vienu mazāku karogu ar eņģeļa attēlu, kas sniedz liliju Svētajai Jaunavai.
Tūrā dūca kā bišu stropā. Ik bridi skanēja kara taures, dzirdēja bungu rīboņu, un uz Bluā maršā aizsoļoja brīvprātīgo pulki; no rīta līdz vakaram gaisā skanēja dziesmas, gaviles un laužu balsis. Pilsēta bija pilna ar iebraucējiem; ielās un viesnīcās bariem drūzmējās ļaudis; visur valdīja trauksme un kustība, visu sejas pauda modru prieku. Pie Žannas mitekļa vienmēr drūzmējās laužu bari, vēlēdamies kaut iztālēm ieraudzīt virspavēlnieci, un, kad viņa parādījās, pūlis sajūsmā vairs nebija valdāms; bet tas gan reti gadījās, jo viņai vienmēr bija kas darāms: viņa plānoja karagājienu, uzklausīja ziņnešus, izdalīja pavēles, izsūtīja ziņnešus un brīvajos brīžos pieņēma augstmaņus, kas rindām gaidīja viņas pieņemamajā istabā. Kas uz mums attiecas, tad mēs, kaut ari bijām viņas tuvākie biedri, viņu gandrīz nemaz neredzējām, tik ļoti viņa bija aizņemta.
Garastāvoklis mums bija diezgan mainīgs: mēs gan jūsmojām cerībās, gan atkal tās zaudējām; vairāk gan izmisām. Viņa vēl nebija izvēlējusies savus tuvākos palīgus, un tas mūs visai uztrauca. Mēs zinājām, ka viņa apkrauta ar lūgumiem pēc vietām, un lūdzēju vidū bija ari daudzi dižvīri ar tālu skanošiem vārdiem, kādu mums nebija. Pat zemākajām vietām viņa dabūtu dižciltīgus kandidātus, un viņu nozīmīgie sakari viņai būtu neatsverams atbalsts. Vai gan būtu prātīgi, ja tādos apstākļos viņa ievērotu ari mūs? Mēs nebūt negavilējām, kā to darīja pārējie pilsētas iedzīvotāji, bet vairāk skumām un bijām satraukti. Dažreiz visi kopīgi apspriedām savu stāvokli un centāmies to iztēlot jo labāku. Bet, tiklīdz par to bija runa, Paladīnam tūliņ aptecējās sirds; ja mums visiem bija kaut maza cerība, tad viņam pat tādu nebija tādos apstākļos. Parasti
Noēls negribēja aiztikt šo sāpīgo jautājumu, izņemot tādas reizes, kad bija klāt arī Paladīns. Tā reiz, kad atkal bijām sanākuši un apspriedām nākotnes izredzes, Noēls teica:
„Nezaudē dūšu, Paladīn, — vakarnakt redzēju pravietisku sapni: tu vienīgais no mums dabūji paaugstinājumu. Tiesa, tas jau nebija lielais, bet tomēr paaugstinājums: tu viņai būsi dieniniekos vai sulaiņos, vai kas līdzīgs."
Paladīns pacēla galvu, viņa seja apskaidrojās, jo viņš cieši ticēja sapņiem un vispār bija māņticīgs, viņš cerībā mums atzinās:
„Kā es vēlētos, lai tavs sapnis būtu patiesība! Bet kā tu domā — vai tas piepildīsies?"
„Protams, es pat varu teikt, ka esmu pārliecināts, jo visi mani sapņi mēdz piepildīties."
„Noēl, ļauj tevi nobučot, ja tavs sapnis piepildīsies! Būt kaut Francijas virspavēlnieces kalpam, un lai visa pasaule to uzzinātu, un arī mūsu ciematiņam tas būtu zināms, — tad tikai brīnītos tie mulki, kas teica, ka es nekam nederot! Tātad, tavuprāt, tas piepildīsies, Noēl! Vai tu tam tici?"
„Es ticu. Še tev roka."
„Noēl, ja tas piepildīsies, tad es nekad tevi neaizmirsīšu; sniedz vēlreiz roku! Mani ietērps lieliskā livrejā, viss ciems to zinās, un tur teiks: viņš ir virspavēlnieces sulainis, satiekas ar visiem lielajiem kungiem un ik dienu var ar tiem runāt."
Paladīns sāka soļot pa istabu un sapņoja tādus spožus nākotnes sapņus, ka mums pat grūti bija tiem izsekot. Bet tad viņa prieks izgaisa, seja nelaimīgi saviebās, un viņš teica:
„Mīlīši, tas viss ir nieki; tas nekad nepiepildīsies. Es aizmirsu to muļķīgo Tūļas lietu. Visu laiku gan centos Žannai nerādīties acīs, cerēdams, ka viņa visu aizmirsīs un man piedos, bet skaidri zinu, ka viņa nav piedevusi. Viņa to arī nevar aizmirst. Tomēr es nebiju tik vainīgs. Es toreiz teicu, ka viņa man solījusies, bet mani uz to piespieda citi, Dieva vārds, citi piespieda!" Lielais puisis gandrīz apraudājās, bet tad mazliet saņēmās un vēl piebilda: „Tie bija vienīgie meli visā manā mūžā un…"
Viņu pārtrauca sašutuma saucieni; bet iekām ko paspējām iebilst, parādījās d'Olona sulainis un paziņoja, ka mūs meklējot virspavēlnieces miteklī. Mēs piecēlāmies, un Noēls iesaucās:
„Nu, ko es jums teicu? Man jau bija tāda nojauta; man bija uznācis gaišredzības gars: viņu paaugstinās, un mums nu jāiet viņam godu parādīt. Iesim ātrāk!"
Bet Paladīnam bija bail iet, un mēs viņu atstājām.
Kad ieradāmies pie Žannas, kurai aiz muguras stāvēja vesels pūlis lepnu karavīru, viņa mūs sagaidīja ar vēlīgu smaidu un teica, ka mūs visus ieskaitot savu pavadoņu pulkā, jo gribot, lai viņas vecie draugi pastāvīgi būtu viņas tuvumā. Protams, mēs bijām ļoti laimīgi par tādu godu, jo Žanna būtu varējusi mūsu vietā izvēlēties dižciltīga dzimuma ļaudis, bet mēs nevarējām izdabūt pār lūpām ne vārda, jo viņa tagad bija par mums augstāka. Viens pēc otra piegājām pie sava priekšnieka d'Olona, kas mums iedeva rakstisku pilnvarojumu. Ikviens bijām dabūjuši savu goda amatu: vispirms viņas bruņinieki un tad arī abi Žannas brāli; es biju viņas pirmais ieroču nesējs, bet otrais bija kāds jauneklis, vārdā Raimonds; Noēls bija viņas ziņnesis; viņai bija vēl divi heroldi un kapelāns, un biktstēvs Žans Pakerels. Iepriekš viņa jau bija sev iecēlusi majordomu un dažus sulaiņus. Tad viņa pavērās apkārt un jautāja:
„Bet kur ir Paladīns?"
Seniors Bertrans teica:
„Viņš domāja, ka jūsu augstdzimtība nebūs viņu saukusi."
„Tā gan nevajadzēja domāt. Lieciet viņu pasaukt."
Paladīns ienāca loti nobijies. Viņš pat baidījās iet tālāk par durvīm un apjucis apstājās uz sliekšņa. Tad Žanna laipni viņam teica:
„Es novēroju tevi ceļā. Sākums nebija pats labākais, bet vēlāk tu labojies. Līdz šim tu biji lielīgs pļāpa, bet tevī slēpjas īsts varonis, un es to celšu gaismā."
Tīkami bija redzēt, ka Paladīna seja bija apskaidrota, kad viņš to dzirdēja.
„Vai tu man visur sekosi, lai tas būtu kur būdams?" „Kaut ugunī!" viņš iesaucās. Bet es nodomāju: „Dieva vārds, viņa šo gļēvuli pārvērtusi varonī. Tas nu atkal ir viens viņas brīnumdarbs."
„Es tev ticu," Žanna teica. „Nem manu karogu. Tu man arvien būsi tuvumā kaujas laukā, un, kad Francija būs atbrīvota, tu man to atdosi."
Viņš paņēma šo karogu — pašu vērtīgāko Žannas d'Arkas piemiņu, kas saglabāta vēl līdz mūsu dienām, un viņa balss drebēja aizgrābtībā, kad viņš teica:
„Ja es kādreiz pieviltu tavu uzticību, tad mani biedri, kas te stāv, gan paši zinās, kas ar mani darāms; es viņiem to uzlieku par pienākumu un arī zinu, ka viņi to izpildīs."