Mājās ejot, mēs ar Noēlu gājām kopā, abi klusējām un bijām satraukti; beidzot Noēls it kā atģidās un teica:
„Pirmie būs tie pēdējie, un pēdējie būs pirmie: tikai tā varētu izskaidrot šo negaidīto pārsteigumu. Bet mūsu resnītis gan augstu uzkāpis."
„Jā, augstu. Vēl tagad nevaru aptvert. Tas taču pats labākais amats, kādu viņa vispār varēja piešķirt."
„Jā, tas tiesa. Pulkvežu ir daudz, un viņa vēl var iecelt jaunus; bet karognesējs ir tikai viens savā amatā."
„Jā, tas ir ievērojamākais amats visā armijā, izņemot viņas pašas amatu."
„Ne tikai ievērojamākais, bet arī visvairāk tīkotais. Divi hercogdēli cerēja to iegūt, cik man zināms. Bet mūsu vējagrābslis aizsteidzies visiem priekšā. Neko teikt, milzīgs pārsteigums!"
„Jā, protams. Savā ziņā gluži kā ar Žannu."
„Es nekādi to nesaprotu, vai tu to saproti?"
„Es to saprotu, vismaz man liekas, ka saprotu."
Noēls izbrīnījies pavērās man acīs, it kā gribēdams redzēt, vai es nejokoju. Viņš teica:
„Es domāju, ka tu joko. Ja vari, tad izskaidro to."
„Mēģināšu izskaidrot. Tu jau būsi ievērojis, ka mūsu priekšnieks, bruņinieks, bieži prot pateikt vārdu vietā; viņam loti gudra galva. Reiz mēs jājām blakus un runājām par Žannas īpašajām dotībām, un viņš teica: „Bet lielākā viņas dotība ir viņas pareģes spējas." Es neapdomīgi un savā muļķībā viņam atteicu: „Pareģes spējas? Kas tur sevišķs? Tādas, man šķiet, mums katram piemīt." „Nē," viņš teica, „tikai retam ir šīs spējas," un viņš man paskaidroja, kā to domājot. Viņš teica, ka parasti redzot tikai lietu ārieni un tikai to ari ievērojot; bet tālredzīgais pieejot lietu būtībai dziļāk, lasot sirdīs un domās, rodot paslēptas spējas, ko ne iedomāties nevarot, ja virspusīgi vien aplūkojot. Viņš teica, ka arī lielākais kara ģēnijs nekur netikšot, ja nebūšot apbalvots ar šādu tālredzību, ja nepratīšot iedziļināties laužu dvēselē un ari attiecīgi izmeklēt sev padotos, kuros vēlāk nebūtu jāviļas. Tāds tūliņ redzot, ka viens kareivis noderīgs ilgākam karagājienam, otrs — straujam, pārgalvīgam uzbrukumam, bet trešais visu pieveiktu ar savu izturību, — tādēļ arī katram izvēloties īsto vietu un amatu un ar to tikai iegūstot, kamēr karavadonis, kam neesot šādas tālredzlbas, sadalot vietas un amatus uz labu laimi un ar to tikai zaudējot. Bruņiniekam bija taisnība, tā par Žannu runājot. Viņa vēl bija bērns, kad viņu mājās ienāca klaidonis, un viņas tēvs un mēs visi turējām šo klaidoni par blēdi: tikai Žanna vienīgā saredzēja viņā godīgu cilvēku. Kad es pusdienoju pie Vokulēras gubernatora, — tas jau bija sen, — es nekā sevišķa nesaskatīju abos mūsu bruņiniekos, kaut ari sēdēju tiem blakus un runāju ar viņiem vairāk nekā divas stundas. Žanna tur bija kādas piecas minūtes, nemaz nerunāja ar viņiem, ne arī dzirdēja, ko viņi runā; bet tūliņ saredzēja viņos uzticīgus un teicamus palīgus, un viņi arī attaisnojuši Žannas paredzējumu. Un kam viņa uzticēja Bluā trokšņaino jaunkareivju bandu, kas visi bija gatavie laupītāji un mežoņi? Viņa tiem atsūtīja pašu nelabo — Lagīru, šo bezdievīgo kausli, viesuļvētru, uguns- vēmēju, kas mūždien mēdz zaimot Dievu. Vai viņš neprata ar tiem tikt galā? Tas viņam arī vislabāk bija iespējams, jo viņš pats taču ir nešķīstā iemiesojums, kas pārspēj visus pārējos. Viņa tam uzticēja pavēlniecību, kamēr pati ieradīsies Bluā — bet tad? Tur, droši ticams, viņa pati tos savaldīs, vai arī es viņu nepazīstu. Tas tikai būs skats, kad šī gaišā parādība savās spožajās bruņās pakļaus savai gribai neliešu un cilvēces atkritumu baru."
„Lagīrs!" Noēls iesaucās. „Visu beidzamo gadu varonis! Kā es viņu gribētu redzēt!"
„Arī es to vēlētos. Viņa vārds uz mani vēl iedarbojas gluži kā bērnībā."
„Es gribētu dzirdēt, kā viņš sodās un lamājas."
„Jā, ari es labāk gribētu dzirdēt viņu lādāmies, nekā citus Dievu lūdzam. Lagīrs ir pati atklātība un sirsnība. Manuprāt, viņš ir kā radīts pagaidu pavēlniecībai Bluā. Kā redzi, Žanna savā tālredzībā bija viņu pamanījusi."
„Ar to ari mēs iesākām. Es patiesi mīlu Paladīnu, un ne tikai tādēļ, ka viņš lāga puisis, bet arī tādēļ, ka viņš savā ziņā ir mans garabērns. Es taču biju tas, kas radīja šo vieglprātīgo balamuti un ticīgo melkuli, par ko brīnums visai karalistei. Es ļoti priecājos, ka viņam laimējies, bet man tomēr trūkst tāl- redzības. Es viņu vis neizvēlētos bīstamākajam amatam visā armijā, bet gan norīkotu aizmugurē, lai tur piebeidz ievainotos un aplaupa nokautos."
„Redzēsim, redzēsim. Žanna, šķiet, labāk zinās, kas viņā slēpjas. Un vēl ko: ja tāds cilvēks, kā Žanna, kādam teiks, ka viņš ir drošsirdīgs, tad tas ticēs, ka ir drošsirdīgs, bet, ja ticēs, tad ar to arī pietiek. Ticēt, ka esi drošsirdīgs, nozīmē būt drošsirdīgam, un tikai to arī vajag."
„Tagad tu pareizi uzķēri!" Noēls iesaucās. „Jo viņai bez tālredzības vēl ir milzīgas iedvesmas spējas! To neviens neapšaubīs. Francija bija iebiedēta; tā bija iebiedēta līdz gļēvulībai; bet tad Žanna teica vārdu, un Francija ar lepni paceltu galvu saslējās cīņai!"
Mani aizsauca pie Žannas rakstīt vēstules. Visu nākamo dienu no rīta līdz vakaram drēbnieki šuva mums tērpus, meistari gatavoja ieročus, un, kad bijām uzģērbuši jauno ietērpu, bija prieks mūsos paskatīties. Mājās Paladīns savā krāšņi krāsainajā dārga auduma apģērbā atgādināja saulrietā tērptu torni, bet, kad ieģērbās pilnā apbruņojumā — dzelzs bruņās un spalvām pušķotā bruņucepurē — tad izskatījās vēl lieliskāks.
Drīz saņēmām pavēli doties uz Bluā. Bija brīnišķīgi jauks, skaidrs, bet krietni vēss rīts. Tiešām, bija tīkami noskatīties spožās bruņās tērptajās karotāju rindās, kad izjājām no pilsētas: priekšā jāja Žanna ar Alansonas hercogu, aiz viņiem — d'Olons un milzīgais karognesējs, bet tālāk, pa diviem rindā, sekojām mēs, pārējie. Abpus ceļam drūzmējās trokšņains laužu pūlis. Žanna sveicināja pa labi un pa kreisi, virs bruņu- cepures viņai plīvoja spalvu pušķis, bet spožās bruņas zaigoja saulē. Šai brīdī ikviens, kas to redzēja, juta savā acu priekšā norisināmies varenās drāmas pirmo cēlienu, un izmocītās tautas atgūtās cerības atbalsojās vētrainā apgarotībā un sajūsmā, kas ar katru brīdi pieauga un beigās bija ne tikai ar ausīm saklausāma, bet strāvoja cauri arī visam ķermenim. No tālienes mums plūda pretim mūzikas skaņas, un mēs redzējām viļņojam veselu pīķu mežu. Saule maigi atplaiksnījās nepārtrauktajā bruņu plūsmā un liesmoja pīķu smailēs — un neviļus bija jādomā par miglaino piena ceļu debesīs un spožo zvaigznāju virs šās miglas joslas. Tā bija mūsu godasardze. Drīz tā mūs panāca; un tad jau bijām visā pilnībā. Žanna devās savā pirmajā karagājienā. Priekškars pacēlās.