Bluā uzkavējāmies trīs dienas. Laiks, ko tur pavadīju nometnē, man arvien paliks patīkamā atmiņā.
Šo laupītāju vidū, kuri bija no malu malām salasījušies kopā, valdīja īsta vilku bara kārtība un tikumi. Tie mūždien trokšņoja, dzēra, zaimoja Dievu, lamājās un nodevās visādām rupjām izpriecām. Nometnē bija arī sievas, kas šai ziņā nebūt neatpalika no vīriem.
Un tieši šā mežonīgā bara vidū mēs ar Noēlu pirmoreiz ieraudzījām Lagīru. Viņš pilnīgi atbilda mūsu priekšstatam. Viņš bija liela auguma un vīrišķīgs tēviņš. Tērpies viņš bija pilnā bruņutērpā, iekalts bruņās no galvas līdz kājām, bruņu- cepuri rotāja liels spalvu pušķis, bet pie sāna, kā jau visiem tālaika karavīriem, viņam karājās liels, smags šķēps.
Viņš nāca cauri nometnei sagaidīt Žannu un pa ceļam savaldīja savus mežoņus, skaļi saukdams, ka ieradusies Jaunava un necietis karaspēkā nekārtību. Ceļu viņš sev pašķīra pats saviem spēkiem, laizdams darbā savas milzu dūres. Soļodams viņš bezkaunīgi lamājās, zaimoja un zvēla pa labi un pa kreisi, un, kur ķēra viņa sitiens, tur tūliņ kāds gāzās.
„Kaut jupis!" viņš sauca. „Jūs te izrunājaties un valstāties, bet virspavēlnieks ir jau mūsu nometnē! Celties!" un viņš vēl vienu notrieca gar zemi. Ko viņš domāja ar savu „celties", tas palika noslēpums.
Mēs devāmies līdzi slavenajam karavīram uz galveno mitekli, sajūsmā vērodami varoni un visu franču zēnu mīluli, mūsu elku, ko bijām dievinājuši jau no agras bērnības, un kāri tvērām katru viņa vārdu, sekojām katrai viņa kustībai. Es atcerējos, kā reiz Domreml pļaviņā Žanna dedzīgi pārmeta Paladīnam, kad tas vieglprātīgi izteicās par Lagīru un Dinuā, un, kā viņa teica, ka būtu laimīga, ja kaut iztālēm varētu reiz redzēt šos dižos karavīrus. Viņai un citām meitenēm tie bija tas pats, kas zēniem — bērnības sapņu elki. Un te nu viens tāds ir, tikai — kā viss bija pārvērties! Pat grūti tam ticēt, bet tā tomēr bija patiesība. Viņš sagaidīja Žannu ar atsegtu galvu, uzklausīdams viņas pavēles.
Kamēr Lagīrs ņēmās savaldīt savus laupītājus, pielietodams pats savu „maigo" metodi, mēs viņam aizsteidzāmies priekšā un ieraudzījām visu Žannas tuvāko kara draudzi — ievērojamākos karavadoņus, kas tagad bija te sapulcināti kopā. Tie bija seši slaveni, daudzināti karavīri, to vidū pats glītākais un cienīgākais — Francijas ģenerāladmirālis.
Kad ienāca Lagīrs, viņa sejā skaidri varēja saskatīt izbrīnu, ieraugot, ka Žanna vēl tik jauna un skaista, bet Žannas priecīgais smaids ne mazāk skaidri liecināja, cik viņa laimīga, beidzot ieraudzījusi savu bērnudienu varoni. Lagīrs zemu palocījās, turēdams bruņucimdā tērptajā rokā bruņucepuri, un apsveica viņu ar skarbu, bet izteiksmīgu ziņojumu, kurā nebija gandrīz neviena zaima. Tūliņ varēja redzēt, ka viņi viens otram patīk.
Ar to visa ceremonija bija galā, un citi aizgāja, atstādami Žannu vienatnē ar Lagīru. Viņa lika Lagīram apsēsties, un viņš, pa malkam vīnu garšodams, sarunājās ar viņu, un abi daudz smējās kā veci labi draugi un paziņas. Lieki laiku nekavēdama, viņa turpat deva viņam dažus norādījumus kā nometnes priekšniekam, un, tos dzirdot, viņš gandrīz vai zaudēja samaņu. Viņa teica, lai tūliņ aizliedzot jebkādas dzīres: dzert esot atļauts tikai ar mēru un sātu un, kur agrāk valdījusi nekārtība, tūliņ ievedama stingra disciplīna. Un visam ar uzviju, galīgi pārsteigdama Lagīru, viņa vēl piebilda:
„Ikvienam, kas vēlas nostāties zem mana karoga, vispirms jānožēlo grēki pie baznīckunga un jādabū grēku atlaide. Visiem jaunkareivjiem turpmāk divreiz dienā jāpiedalās dievkalpojumā."
Brīdi Lagīrs nevarēja izdabūt ne vārda, bet tad izmisis viņai atteica:
„Ak, mīļais bērns, bet viņi taču ir gatavie velni un pekles izdzimums! Tie lai piedalītos dievkalpojumā? Viņi drīzāk apkraus mūs abus ar lāstiem!"
Un viņš ņēmās viņu apvārdot, tik daiļrunīgi visu iegalvodams, turklāt arī pats zaimodams, ka Žannai uznāca tik jautri smiekli — tā viņa nebija smējusies kopš bērnības, kad vēl rotaļājās Domremī pļaviņā. Jautri bija viņā klausīties.
Bet viņa nebūt neatlaidās, un karavīrs beidzot padevās un bija ar visu mierā; ja jau viņa pavēlot, viņam tikai atliekot paklausīt, un viņš centīšoties izdarīt visu, ko vien spēšot. Tad viņš, sirdi izkratīdams, skali nolamājās un vēl piebilda, ka ikvienu, kas savā apgrēcībā neklausīšot, viņš samalšot miltos. Un Žanna atkal nevarēja novaldīt smieklus: kā redzat, Lagīrs viņu ar saviem vārdiem varen iepriecināja; bet ar paņēmieniem, ar kādiem viņš gribēja savaldīt savus ļaudis, viņa nebija gluži mierā. Viņa teica, ka ikvienam tas jādarot labprātīgi.
Tad Lagīrs bija ar mieru saudzēt tos, kas paši labprātīgi nožēlošot savus grēkus, bet ar citiem, kas to nedarīšot, gan visu nokārtošot pēc sava prāta.
Bet Žanna arī to negribēja: nevienu nevajagot nogalināt. Viņa teica, ka tad, ja cilvēku ar nāves draudiem spiežot grēkus nožēlot, tas tik un tā būšot ar varu saistīts, bet viņa gribot, lai valdot brīvība.
Karavīrs nopūtās un teica, ka brīdināšot savus ļaudis, bet viņš ļoti šauboties, vai tas kādam, viņu pašu ieskaitot, būšot īsti pa prātam. Bet nu viņu gaidīja vēl kāds pārsteigums, jo Žanna teica:
„Bet, mīļais cilvēkbērns, arī jūs pats tā darīsiet!"
„Es? Tas nav iespējams! Tas jau ir gatavais ārprāts!"
„Ak nē, tas nebūt nav ārprāts. Jūs divreiz dienā piedalīsieties dievkalpojumā."
„Kas, ko? Es taču laikam neguļu? Varbūt esmu piedzēries vai arī lāgā nedzirdu? Es tad drīzāk…"
„Neko jūs drīzāk… Jau rītdien iesāksiet, un vēlāk būs vieglāk. Nu, neskumstiet jel, gan drīz pieradīsiet."
Lagīrs mēģināja izlikties jautrāks, bet tas viņam neizdevās. Viņš smagi nopūtās un teica:
„Labi, jums to izdarīšu, bet citam, Dieva vārds…"
..Nedievojieties, to atmetiet."
„Atmest? To es nespēju. Es jūs lūdzu, ģenerāl, es… es… tas man ir iedzimts."
Viņš tik loti lūdzās viņu šai ziņā pasaudzēt, ka Žanna viņam atļāva dievojoties piesaukt viņa amatzizli.
Viņš apsolīja, ka viņas klātbūtnē dievošoties tikai ar savu zizli un starplaikā mēģināšot laboties, kaut ari ļoti šaubījās, vai tikai varēšot atmest tik vecu paradumu, kas viņam vecumdienās ari esot viņa izprieca un laika kavēklis.
Spītīgais vecais lauva aiziedams pa daļai jau bija pakļauts viņas gribai un ietekmei. Mēs ar Noēlu domājām, ka vienatnē, kad vairs Žannas nebūs tuvumā, viņš atkal sāks staigāt vecos ceļus; vecos netikumus nebūs tik viegli nokratīt, un viņš tā ari nebūs dievkalpojumā. Otrajā rītā ar nodomu piecēlāmies jau rīta agrumā, lai redzētu, kas īsti notiks.
Un kas notika? Viņš tomēr ieradās dievkalpojumā. Mēs pat neticējām savām acīm, bet viņš tiešām piedalījās dievvārdos, ar smagu sirdi cenzdamies izpildīt savu pienākumu, pūlēdamies izlikties pēc iespējas dievbijīgāks, bet sevi velnišķīgi sodīdamies. Un tā vēl lieku reizi piedzīvojām nu jau pierasto parādību. Kas reiz dzirdēja Žannas balsi un skatījās viņai acis, tas negribot padevās viņas ietekmei un vairs nebija noteicējs pār sevi.
Sātans bija pieveikts, kā paši redzat. Un turpmāk ari viss cits piepildījās. Žanna jādelēja pa nometni, un visur, kur ļaudis ieraudzīja viņas spožās bruņās tērpto augumu un daiļo sejiņu, viņa tiem šķita pats karadievs, kas no debesim ieradies viņus vadīt slavas laukos. Sākumā tie brīnījās, tad sāka viņu dievināt, un beigās viņa ar tiem varēja darīt visu, ko vien vēlējās.
Trijās dienās nometnē jau bija ievesta kārtība; laupītāji un slepkavas kā paklausīgi bērni divreiz dienā apmeklēja dievkalpojumu. Lagīrs bija gluži pārsteigts par tādu brīnumu, viņš nekādi to nevarēja saprast. Kad viņam sagribējās lamāties, viņš izgāja ārpus nometnes. Viņš bija savā dabā un paradumos grēcīgs cilvēks, bet svētas vietas iedvesa viņā māņticīgu bijību. Apgarotība, kas bija pārņēmusi pārveidoto armiju, milzīgā Žannas ietekme un viņas pamodinātais varoņgars, kas tagad mājoja visu sirdīs, — tas viss bija Lagīram gluži kas jauns, ko viņš savā ilgajā mūžā vēl nebija pieredzējis. Viņš brīnījās par šo noslēpumaino pārvērtību un bija tik loti sajūsmināts, ka pat vārdos nespēja izteikt, ko juta savas sirds dziļumos. Agrāk viņš savu armiju nebija necik augstu vērtējis, bet tagad ar to bezgalīgi lepojās un bija pilns paļāvības uz to. Viņš teica:
„Priekš divām vai trim dienām viņus pat vista sabiedētu; bet tagad viņus var vest, kurp vēlies, kaut vai pašās pekles ugunīs."
Viņi abi ar Žannu nu bija nešķirami, kaut ari savāds pāris. Viņš bija īsts milzis, viņa — sīka meitenīte, viņam bija sirmi mati, viņš jau bija daudz dzīvē pieredzējis, bet viņa vēl jauniņa, gandrīz vēl bērns; viņam bija saulē iedegusi krunkaina veca vīra seja, viņai tā staroja jaunības svaigumā un bija tik sārta un tik maiga; viņa bija lunkana un glīti veidota, viņš neaptēsts un neveikls; viņa — pati nevainība, un viņš — visu grēku iemiesojums. Viņai zaigoja acīs tuvcilvēku mīlestība un līdzcietība, un, kad viņa kādā paskatījās, tūliņ iedvesa tam mieru un atvieglojumu, bet viņam acīs dzirkstīja skarba bardzība.
Savas divpadsmit reizes dienā viņi apjāja nometni, visu pārlūkodami un izlabodami, un visur viņus sagaidīja ar sajūsmu. Viņi arvien jāja blakus: viņš — milzīgs, spēcīga auguma, un blakus viņa, kas bija tik liega un smalcina; gluži kā varens dzelzs cietoksnis blakus sudraba statuetei; un, viņus ieraugot, visi citkārtējie laupītāji un slepkavas mīlestībā un padevībā teica:
„Lūk, tur viņi jāj: sātans ar gaišo Kristus eņģeli!"
Visas trīs dienas, ko pavadījām Bluā, Žanna nopietni un neatlaidīgi centās pievērst Lagīru dievticībai un izskaust viņa sirdī apgrēcību. Viņa aicināja, lūdza un pavēlēja, lai taču šis lūdzot Dievu, bet viņš visas trīs dienas neatlaidīgi pretojās, žēli gauzdamies, lai viņu atlaižot, jo tas viņam neesot iespējams; visu citu viņš ar labu prātu izdarīšot, lai tikai viņa pavēlot, un viņš tūliņ klausīšot; ja viņa teikšot kaut vārdu, viņš labprāt iešot uguni vai ūdeni, bet to vienu lai viņam neuzspiežot: viņš nekad nelūgšot Dievu, jo viņam pat neesot vārdu, ar ko lūgt Dievu.
Un tomēr, — kas to būtu domājis! — beigās viņa uzvarēja. Viņa tomēr piespieda Lagīru lūgt Dievu; tas, man šķiet, ir nepārprotams pierādījums, ka Žannai bija viss iespējams. Jā, viņas priekšā nostājies un rokas salicis, viņš lūdza Dievu. Un nevis ar svešiem vārdiem, bet pats ar savējiem lūdza Dievu; neviens viņam nebija palīdzējis, viņš pats bija izdomājis; un te, lūk, ir viņa vārdi, ar kādiem viņš lūdzās: „Augstais Dievs! Es Tevi lūdzu, dari Lagīram to, ko viņš Tev būtu darījis, ja Dievs būtu bijis!" [2]
Tad viņš uzlika galvā bruņucepuri un, būdams pats ar sevi ārkārtīgi apmierināts, izgāja laukā no Žannas telts, it kā būtu nokārtojis kādu sevišķi grūtu un sarežģītu lietu abpusēji vēlamā virzienā.
Ja būtu zinājis, ka viņš tikko lūdzis Dievu, es tūliņ saprastu, kādēļ viņš izskatās tik pašapmierināts, bet es to nezināju. Tieši tobrīd pienācu pie telts un redzēju viņu cēlā un lepnā gaitā aizejam, un tobrīd tiešām bija patīkami viņā noskatīties. Piegājis pie telts ieejas, es apstājos un mazliet atkāpos, jo biju gluži apjucis un pārsteigts par to, ko dzirdēju: Žanna raudāja, — tā man šķita pirmajā mirklī, — un tik rūgti raudāja, ka varēja domāt — viņas beidzamā stundiņa pienākusi un viņas sirds tūliņ plīsīs pušu. Bet es biju vīlies: viņa smējās, sirsnīgi smējās par Lagīra vārdiem, ar kādiem tas bija lūdzis Dievu.
To uzzināju tikai trīsdesmit sešus gadus vēlāk, un tad es varēju tikai raudāt, nevis smieties, kad atcerējos šo jaunavīgās bezrūpības un prieka bridi, kas kā attāla pagātnes migla pēkšņi atausa manā atmiņā. Jo vēlāk reiz pienāca diena, kad uz visiem laikiem zaudēju šo brīnišķīgo Dieva dāvanu — smieklus, un nekad vairs savā mūžā neesmu smējies.