Mēs devāmies ceļā ar lielu karaspēku, un mūsu mērķis bija Orleāna. Žannas lielais sapnis nu piepildījās. Mēs, jaunieši, redzējām armiju pirmoreiz mūžā, un tas mums bija varens skats. Bezgalīga virkne, izgaisdama miglainajā tālē, kā milzu čūska aizvijās pa līkumaino ceļu. Tās priekšgalā jāja Žanna ar saviem pavadoņiem; aiz viņas jāja garīdznieku pulciņš ar krusta karogu, dziedot „Veni Creator"; tālāk sekoja spožs pīku mežs. Atsevišķas karaspēka daļas vadīja slavenākie Armanjaku karavadoņi: Lagīrs, maršals de Busaks, sirs de Recs, Florāns d'Iljē un Potons de Sentraī.
Ikviens no viņiem bija nevaldāms, viens par otru ietiepīgāks, un, ja šai ziņā Lagīrs viņu vidū bija pirmais, tad viņš tikai nedaudz pārspēja pārējos. Visi bija slaveni kara laupītāji un, ilgus gadus patvarīgi rīkodamies, viņi bija galīgi aizmirsuši paklausību, ja vispār kādreiz bija kādam klausījuši.
Karalis bija izdevis stingru pavēli: „Visās lietās klausīt armijas virspavēlnieku; neko neuzsākt bez viņa ziņas, neko nedarīt bez viņa pavēles."
Bet kāda nozīme bija viņa pavēlei? Šie brīvie putni nepakļāvās nevienam likumam. Tie tikai reti klausīja karalim, un nekad neklausīja, ja kas nebija pa prātam. Vai gan viņi paklausies Jaunavai? Pirmkārt, viņiem ne prātā nenāktu kādam pakļauties, vai tā būtu viņa, vai arī kāds cits; un, otrkārt, viņiem, protams, bija grūti visā nopietnībā paļauties uz viņas karavadoņa spējām, jo galu galā viņa bija tikai septiņpadsmit gadus veca, turklāt vēl meitene. Kur gan viņa būtu varējusi iemācīties grūto un sarežģīto karamākslu? Vai varbūt Domremī ganībās pie sava avju pulka?
Viņiem ne prātā nenāca viņai paklausīt, izņemot tos gadījumus, kad viņi pēc savas pieredzes skaidri zināja, ka viņas prasības atbilst karamākslas likumiem. Un vai viņiem to varētu pārmest vai ņemt ļaunā? Manuprāt, tas ari bija dabiski. Rūdīti veci karavīri ar laiku kļūst ietiepīgi un paļaujas tikai uz savu pieredzi. Viņiem būtu grūti uzticēties nepiedzīvojuša bērna karamākslai un virsvadonībai karalaukā. Neviens karavadonis nebūtu visā nopietnībā paļāvies uz Žannu, kamēr viņa nebija atbrīvojusi aplenkto Orleānu un paveikusi slaveno Luāras karagājienu.
Vai viņi turēja Žannu par galīgu neprašu karalietās? Tā vis gluži nebija. Viņi to cienīja, kā auglīga zeme ciena saules gaismu; viņi ticēja, ka viņa var dot labu ražu, bet ka viņiem tomēr ir pienākums šo ražu izaudzēt un nopļaut. Viņi izjuta pret Žannu dziļu māņticīgu godbijību, jo viņā taču iemiesojās tikai viņai zināms noslēpums, iemiesojās pārdabisks spēks, kas palīdzēja viņai veikt lielas lietas, kur viņi bija it nevarīgi, un palīdzēja ari iedvest mazdūšīgajos karapulkos jaunu dzīvību un varoņgaru.
Viņuprāt, ar viņu kopā viņiem viss ir iespējams, bet bez viņas nekas vairs nav iespējams. Viņa varēja iedvesmot kareivjus un sagatavot tos kaujai, bet vai viņa pati varētu doties kaujā? Kādas muļķības! Tas nu bija viņu uzdevums. Viņi, karavadoni, vedīs karapulkus kaujā, bet Žanna viņiem gādās uzvaru. Tā viņi domāja — zemapziņā atkārtodami pašas Žannas iebildumu dominikānim.
Un, lūk, viņi jau sākumā bija sadomājuši Žannu pievilt. Viņai jau bija sastādīts sīks karagājiena plāns. Viņa gribēja pa Luāras labo krastu doties tieši uz Orleānu. Līdz ar to viņa deva ari attiecīgu pavēli pulkvežiem. Bet tie domāja: tik bezprātīga iedoma, cik aplam viņa rīkojas, to arī varēja sagaidīt, ja nepiedzīvojušam bērnam uztic karalietas. No viņas slēpdami, viņi nosūtīja ziņu Orleānas bastardam. Un ari šis atzina viņas rīkojumu par aplamu un ieteica ģenerāliem mēģināt to kaut kā apiet.
Viņi tā ari izdarīja, pievildami Žannu. Viņa uzticējās šiem ļaudīm, nebūt negaidīja nodevību un necik neuzmanījās. Tā viņai bija mācība, un kopš tā laika viņa vairs nelāva ar sevi rotaļāties.
No veco karavīru viedokļa raugoties, Žannas nodoms gan likās visai aplams, bet viņa domāja citādi. Viņa gribēja tūliņ atbrīvot aplenkto pilsētu, iesaistoties atklātā kaujā, savukārt viņi gribēja aplenkt aplencējus un tos nomērdēt badā, nosprostojot visus ceļus uz aizmuguri; lai šo nodomu īstenotu dzīvē, aizritētu mēnesis lieki zaudēta laika.
Angli bija uzcēluši ap Orleānu veselu nocietinājumu joslu un nosprostojuši visas pieejas, izņemot vienīgi Burgundijas vārtus. Franču pulkvežiem likās neiespējama pat doma, ka varētu izlauzties cauri šiem nocietinājumiem un ar visu franču armiju ieiet Orleānā; viņi domāja, ka tādējādi cīņā zaudēšot visu karaspēku, un viņi arī prātīgi domāja, tikai aizmirsa to, ka angļu kareivjus bija pārņēmušas māņticīgas bailes, tie iedomājās, ka Jaunavu atbalstot pats nelabais, un līdz ar to viņi bija zaudējuši labu tiesu savas drosmes. Bet Jaunavas kareivjus, turpretim, bija pārņēmis īsts varoņgars.
Žanna būtu varējusi izlauzties cauri angļu nocietinājumiem. Bet viņai tas neizdevās. Ar viltu viņai bija ņemta iespēja dot ienaidniekam šo pirmo smago triecienu.
Tonakt viņa pārgulēja nometnē ar visām bruņām, nolikusies uz cietas zemes; laiks bija loti salts, un viņa bija nosalusi savā bruņutērpā, jo dzelzs nebūt neaizstāja sedzeni. Bet viņu sildīja priecīgā apziņa, ka tuvojas liktenīgais brīdis.
Jo tālāk virzījāmies, jo vairāk viņa kaisa nepacietībā. Bet, lūk, jau bijām sasnieguši Olivjē, un, kad aizjājām vēl gabalu uz priekšu, prieka vietā viņu pārņēma milzīgs sašutums. Viņa redzēja, ka ir pievilta; Orleāna palika viņpus upei.
Viņa neatlaidīgi gribēja uzbrukt vienam no trim angļu nocietinājumiem, kas atradās mūspus upei, un izlauzties cauri līdz angļu apsargātajam tiltam. Ja tas izdotos, pilsēta būtu atbrīvota. Bet mūsu karavadoņi, kam angli bija iedvesuši sasodītas bailes, viņu atrunāja. Kareivji tiektin tiecās uzbrukumā, bet dabūja tikai smagi vilties — mēs pavirzījāmies vēl tālāk un apstājāmies iepretim Šesī, kādas sešas jūdzes augšpus Orleānai.
Dinuā, Orleānas bastards, ar pulciņu bruņinieku un pilsoņu izjāja no pilsētas apsveikt Žannu. Bet Žanna iekaisa sašutumā par to, ka ir pievilta, un nebūt nebija teicamā omā, kaut vina kopš bērna dienām jau bija dievinājusi arī šo slaveno karavīru. Vina teica:
„Jūs esat Orleānas bastards?"
„Jā, tas es esmu. Priecājos, ka esat ieradusies."
„Un jūs bijāt tas, kas ieteica mani atvilināt šaipus upei, lai es nevarētu tieši uzbrukt Talbotam un angļiem?"
Viņas kundziskā balss viņu pārsteidza, un viņš nemaz nespēja viņai vaļsirdīgi un atklāti atbildēt, bet mēģināja ko sadomāt, lai attaisnotu kara padomes lēmumu.
„Dieva tā Kunga vārdā," teica Žanna, „Dieva padoms gan svarīgāks par jūsējo! Jūs domājāt pievilt mani, bet esat pievīluši paši sevi: es nāku ar labāko palīgu, kādu jūsu bruņinieki un pilsoņi jebkad varētu vēlēties. Tas ir Dieva palīgs, un ne jau mans nopelns, ja jūs to saņemat, jo tā ir Dieva griba. Svētais Luijs un Kārlis Lielais to jums izlūguši, Dievs apžēlojies par Orleānu un vairs neļaus ienaidniekam valdīt Orleānas hercogistē un tās galvaspilsētā. Te ir pārtika bada māktiem aplenktajiem: tur stāv laivas, lejpus Orleānas, bet tām jāgaida labvēlīgs vējš, lai piekļūtu pilsētai. Tagad, Dieva vārdā, sakiet — ko domāja padome un jūs, gudrie vīri, mani tik aplam aizkavējot?"
Dinuā un pārējie brīdi padomāja un tad atzina, ka rīkojušies nepareizi.
„Jā," Žanna teica, „tas nu bija aplam; un, ja pats Dievs jums nelīdzēs, nesūtīs jums labvēlīgu vēju un nenāks jūsu aplamībā talkā, tad gan nekas cits nevarēs jums līdzēt."
Daudzi tagad saprata, ka viņai, kaut arī karamākslas likumus nezinot, tomēr ir skaidrs spriedums un ka viņa, kaut arī maigas dabas būdama, turpmāk vairs neļaus sevi piejokot.
Bet tad pats Dievs nāca talkā, un vējš iegriezās pretējā virzienā. Laivu flotile sasniedza pilsētu un ar savu pārtikas un kaujamo lopu kravu paglāba aplenktos, bada māktos pilsētniekus, kas savukārt palīdzēja atgaiņāt ienaidnieku, kamēr laivas piestāja netālu no Senlū cietokšņa. Tad Žanna no jauna ņēmās tirdīt bastardu.
„Vai redzat šo armiju?"
„Jā."
„Un tas ir jūsu nopelns, ja tā šaipus upei?" „Jā."
„Vai tādā gadījumā nepaskaidrosiet, kālab tai jābūt te, ja tikpat labi tās varēja vispār nebūt?"
Dinuā stomīdamies centās kaut kā attaisnoties un ko paskaidrot, bet Žanna vinu pārtrauca:
„Atbildiet uz vienu jautājumu, mīļais kungs: vai armijai maz kāda nozīme, ja tā atrodas šaipus upei?"
Bastards atzinās, ka tiešām nav nozīmes, ja atbalsta viņas nodomu.
„Un jūs, to labi zinādams, tomēr aiz pārdrošības neklausījāt manai pavēlei? Ja armijai īstā vieta ir otrpus upei, vai tādā gadījumā nepateiksiet, kā to pārdabūt tur pāri?
Tagad bija skaidri redzams, cik aplam viņi darījuši. Nelīdzēja vairs nekādas atrunas: Dinuā atzinās, ka vienīgā iespēja izlabot kļūdu būtu atiet atkal līdz Bluā un tad sākt no gala, ejot otrpus upei, kā sākumā bija paredzējusi Žanna.
Cita Žannas vietā būtu kaut kā izrādījusi savu uzvaras prieku, jo bija pieveikusi tik vecu un rūdītu karavīru, bet Žanna nezaudēja savu parasto dvēseles mieru. Dažos vārdos nožēlojusi zaudēto laiku, viņa tūliņ pavēlēja doties atpakaļ. Viņai bija skumji noskatīties aizejošajā armijā, un vina teica, ka nebītos nostāties ar saviem ļaudīm pret visas Anglijas karaspēku, tik liels esot viņu varoņgars.
Kad lielākā dala armijas jau bija aizgājusi, Žanna, bastards, Lagīrs un tūkstoš vīru liela nodala devās uz Orleānu. Visa pilsēta viņu gaidīja ar lielu nepacietību. Astoņos vakarā viņa iejāja pa Burgundijas vārtiem, un viņai pa priekšu jāja Paladīns ar viņas karogu. Viņa jāja baltā zirgā un turēja rokā svēto Fjērbuā šķēpu.
Vajadzēja redzēt, kas notika Orleānā! Kas tas bija par lielisku skatu! Ielās bija bezgalīga laužu jūra, kā zvaigznes mirgoja neskaitāmas lāpas, ļaudis gavilēja, visās baznīcās skanēja zvani, gaisu rībināja lielgabali. Visa pilsēta zaigoja gaismā! Visur lāpu gaismā rindām redzēja bālas sejas ar plati atplestām mutēm, kas nebeidza varenā sajūsmā kliegt, un visiem pār vaigiem ar straumi plūda prieka asaras. Žanna klusēdama jāja cauri pūlim. Pret tumšo aizmuguri viņa šķita līdzīga gaišam sudraba tēlam. Ļaudis spiedās viņai tuvāk, vērsdamies viņā asaru pilnām acīm. Vīru un sievu acīs mirdzēja sajūsma; tie viņai ticēja, ka viņu priekšā pati dievība nokāpusi no debesīm. Tauta skūpstīja viņai kājas, bet, kas netika klāt, tas pieskārās viņas zirgam un tad skūpstīja pats savus pirkstus.
Viņi kāri tvēra acīm ikvienu Žannas kustību un ar skalu sajūsmu atsaucās uz katru viņas mājienu:
„Skaties, vai redzi? Viņa pasmaidīja!"
„Lūk, viņa noņem savu spalvām rotāto bereti un kādu sveicina… Paraugies, cik skaisti viņa palocījās…"
„Lūk, viņa ar cimdu pieskārās sievietes galvai…"
„Liekas, ka viņa visu mūžu būtu sēdējusi zirga mugurā! Redzi, viņa skūpsta sava šķēpa rokturi: tā viņa sveicina tās dāmas, kas viņai nometa puķes!"
„Skaties, lūk, ubadze pacel savu bērnu, un dievišķā Jaunava to noskūpsta!"
„Cik sīks augumiņš un cik glīta sejiņa! Cik tā svaiga un sārta!"
Žannas karogs plandēdams pieskārās lāpas liesmai, un bārkstis aizdegās. Viņa paliecās uz priekšu un ar roku apslāpēja uguni.
„Viņa nebaidās uguns, nekas nevar viņu iebiedēt!" pūlī atskanēja saucieni, tiem sekoja tāda sajūsmas vētra, ka visas sienas drebēja.
Žanna piejāja pie katedrāles un iegāja noturēt pateicības dievkalpojumu, bet tauta drūzmējās laukumā un arī lūdza Dievu; tad viņa jāja tālāk, tāpat ar pūlēm pašķirdama ceļu pūlī, līdz bija sasniegts Žaka Bušē, Orleānas hercoga mantziņa, nams. Viņa bija tā sievas viešņa, kamēr palika Orleānā, un mitinājās vienā istabā ar mājasmātes jauno meitu. Tauta trakoja visu cauru nakti, nemitīgi skanēja baznīcu zvani, un sveikdami rībēja lielgabali.
Žanna beidzot bija savā īstajā elementā un gatava uzsākt cīņu.